Mediju pratības problēmas Latvijā. 1. daļa

Mediju jomā šodien Latvijā pārpildīta ar cilvēkiem, kas šo nozari nav studējuši profesionāli. Ar šo, protams, nav jāsaprot, ka talantīgi cilvēki “ar ķērienu “ būtu padzenami vai aizmēžami no redakcijām, mediju valdēm vai ģenerāldirektoru krēsliem. Protams, ka tā nav. Taču varētu pieprasīt, lai redakcijas, kurās vairāk “ienācēju no malas” (nevis profesionāļu), tomēr investētu ne tikai pašā ražošanas procesā, bet arī savu darbinieku un līdzstrādnieku izglītošanā. Vienkārši tāpēc, ka šī joma ir valstij un tās iedzīvotājiem tik pat svarīga kā veselības aprūpe vai izglītība. Vajadzīga. Tā attīstās, nav viendabīga un pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā to saņēmusi līdz šim.

Pagaidām publiskā doma netiek provocēta šajā virzienā. Par to pie mums nerunā. Nav dziļu, populārzinātnisku rakstu, raidījumu vai filmu par šo tēmu. Nav mediju problēmām veltītu, specializētu izdevumu. Tāpēc mediju nozare turpina “sarūsēt” tālāk un publiskas diskusijas šajā virzienā izpaliek, jo “mediju pratība” Latvijā visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām saglabājas nesaprotama svešvārda līmenī.

Par šo sfēru varētu runāt daudz un dikti, taču šoreiz pievērsīšos iepriekšējā blogā iesāktās tēmas turpinājumam.

Par to, vai redakcijas vadītājam ir jābūt profesionālam žurnālistam, jeb tomēr pietiek ar enerģisku menedžeri, labu vadītāju vai pieredzējušu mārketingistu.

Kā īsti ir? Vai ikviens un katrs var būt žurnālists, jeb šo nozari tomēr jāmācās un jāsaprot?

Atbilde būs stipri komplicēta, jo nav tik vienkārši, kā no malas izskatās.

Mediju lielākā problēma līdz šim bijusi tā, ka visi patērē ikdienā presi, radio, TV un interneta medijus. Tāpēc uzskata, ka katrs (ikviens) “var būt” un “ir” speciālists šajā nozarē. Ja lasu avīzes, tad varu tās kritizēt un tajās strādāt. Ja skatos TV, tad esmu speciālists arī šajā virzienā. Strādājot avīzē, radio un televīzijā, man pašai regulāri nācies saskārties ar ļaudīm, kas ir pārliecināti, ka mediju kompetence iegūstama tikai un vienīgi praktiskajā darbā. Skolā tāpēc nav jāiet. Valstij kritiskos brīžos mediju vadība pie mums strauji tika iekarota no enerģisko diletantu puses, kuriem “bija pārliecība” par idejām un mediju darba profesionālisms, noteikumi, ētikas kodekss viņus vispār neinteresēja. Toreiz tāda bija “Atmoda” un tai līdzīgie izdevumi, tagad šo pašu ceļu mēro neskaitāmie interneta rakstītāji, kas paši pūta un paši deg. Vai tas ir slikti? Nē, nav. Tā ir izņēmuma stāvokļa niša, kura kalpo savam laikam un īsam periodam. Taču ilglaicīgi šāda pieeja nevar nodrošināt kvalitatīvu mediju jomas funkcionēšanu cauri laikam.

Diemžēl, pie mums Latvijā gan okupācijas, gan  “dziesmotās revolūcijas” ir smagi traumējušas mediju attīstības procesu un žurnālistikas stāvoklis šodien nav stabils. Tas attīstās ar pārrāvumiem, dramatiskām plaisām un alkst stabilitātes. Pēc Emīlijas Benjaminas  nāca Čaka publicistika, Ķempes “klibošana” pa Indrānu ielu gar kapiem, Olgas Utkinas un Ērika Hānberga periods ar ļoti interesantiem sporta žurnālistikas “iespraudumiem” Daiņa Caunes interpretācijā. Kur nu vēl Škapara Literatūra un Māksla, kas joprojām guļ mirusi arhīvā. Nav tā, ka PSRS laikā Latvijā būtu bijusi tikai (un vienīgi) kompartijas aģitācija un propaganda. Tieši tāpat, Rīgas Kinostudijas produkcija nebija tikai Vosa vai Pelšes ideju apgavilētāja. Pēc manām domām jau sen ir pienācis laiks savilkt kopā gan literatūras, gan mākslas, gan publicistikas, gan žurnālistikas kopainu tā, lai izveidotos vienots stāsts par to, kā māksla un kultūra ir plūdusi cauri laikam latviešu valodā un kāda šī straume izskatījās. Ieskaitot Viļa un Jūlija Lāču simbolisko pienesumu. Žurnālistika arī iekļaujas šajā vienotajā straumē un tai ir ļoti specifiskas iezīmes, kas šodienas publicistiem būtu jāredz un jāapzinās.

Tas nozīmē, ka deviņdesmito gadu trimdas iedomas par to, ka visi žurnālisti, kas ir strādājuši medijos Latvijā padomju laikā ir padzenami un to vietā pieņemami “zaļi gurķi”, ir rīkojušies ļoti tuvredzīgi, bezatbildīgi un infantili. Sekas šai pieejai redzamas šodien. Mūsu Latvijas mediju produkcijai nav : 1) pēctecības, 2) klasiķu, 3) vēstures, 4) ekspertu, 5) kvalitātes standarta, 6) laikam atbilstošas žurnālistu izglītības, 7) specializētas periodikas, 8) profesionālas organizācijas/publicistu kluba.

Šo stāvokli nevar atrasināt ar lēmumiem ministrijā, ārzemju pabalstiem noteiktiem latviešu žurnālistu grupējumiem vai personām. Tas ir ļoti svarīgs un komplicēts mudžeklis, kas jāatšķetina vien pašiem.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu mediju produkciju ir nepieciešama izpratne par to, kas ir laba žurnālistika. Latviešu valodā joprojām nav šī jēdziena formulējuma vai izpratnes par šo fenomenu. No ārzemju tekstiem aizgūtās frāzes par “sargsuni” vai “atmaskotāju”, neiztur kritiku. Sākt vajadzētu ar sabiedrības plaša mēroga izglītošanu par to, kāda tad ir mediju modernā, demokrātiskā sabiedrībā. Kas jādara žurnālistam un “kā” jāstrādā, lai attaisnotu publikas gaidas. Vai ir “labā” un “sliktā” žurnālistika? Labās un sliktās ziņas? Kā mediji tās izvēlas un selekcionē ēteram. Kāpēc reģionālo, pašvaldību avīžu ieviešana vietējās domes režijā ir noziegums? Kāpēc ir tik daudz “slikto ziņu” un kāpēc es vakar izslēdzu Latvijas sabiedriskās TV pirmā kanāla diskusiju, jo man bija garlaicīgi (šķita bezjēdzīgi) skatīties tālāk. Jautājumu ir daudz, jo mūsu sabiedrība kopumā nesaprot, kāpēc “tāda žurnālistika” ir vajadzīga un kas tai jādara.

Paskatījos pāris tulkotās brošūras, kas Latvijā sāk iedarbināt mediju pratības kompetenci un redzēju, ka atkal “garām”. Nevajag sākt analizēt “pareizās” un “nepareizās” ziņas, ja iedzīvotājiem nav skaidrības par to, kas ir mediju misija. Vēl sliktāk ir tas, ka šo misiju nesaprot arī mūsu valdības un parlamenta lēmēji.

Tātad.

Ar ko sākt?

Sāksim ar to pašu “mediju volejbolu”. Uzskatāms piemērs, kā paskaidrot mediju misiju demokrātiskā valstī. Šajā attēlā redzams, kā mediji darbojas brīvas valsts apstākļos. Vienā tīkla pusē vara un nauda. Otrā – mediji.

Taču sāksim ar atkāpi. Ar vecajiem laikiem.

Toreiz (Padomju Savienībā) mediji sastāvēja no preses, radio un televīzijas, kas kalpoja vienīgajai partijai (komunistiem). Kā rupors, aģitators un propagandētājs. Tātad mediji bija līdzeklis, lai partija un politiskā vadība (vara) izskatītos labāka, gudrāka, cilvēcīgāka un vajadzīgāka. Partijnieki tieši vadīja visas redakcijas un pieprasīja pozitīvu informāciju par sevi un negatīvu par saviem pretiniekiem. Katrā pilsētas, reģiona partijas vai komjaunatnes komitejā bija darbinieku nodaļa, kas sekoja noteiktas grupas avīžu, radio vai TV darbam. Noteica vadlīnijas, plānoja kampaņas un darīja visu, lai iedzīvotāji no medijiem saņemtu tikai filtrētas, pozitīvs ziņas par to cik labi dzīvot Ļeņina dibinātajā valstī Staļina vai Brežņeva vadībā. Slikto ziņu nebija. Laimes valstī visi bija laimīgi un smaidīja gan no avīžu lapām, gan no goda plāksnēm uz ielas. Slikti viss bija tikai ārzemēs, pie liberāļiem un kapitālistiem. Kaut ko līdzīgu šodien varam novērot Krievijas medijos, kurus vada Putina ideologi.

Kā tad paliek ar tiem žurnālistiem, kas tomēr varēja vai uzdrīkstējās nesekot partijas ideologu norādēm un radīt darbus, kurus mierīgi var publicēt arī šodien. Jā, šādi cilvēki toreiz bija. Vairāk to bija mākslas, sporta, sadzīves un kultūras žurnālistikas jomā. Nemaz to nebija politikas sfērā, jo šāda aktivitāte praktiski nebija iespējama cenzūras dēļ. Tas nozīmē, ka bija žurnālisti okupētās Latvijas apstākļos, kas (iespēju robežās) centās un mēģināja uzrunāt publiku godprātīgi. Taču šāda rīcība nebija viegls solis un daudzos gadījumos beidzās ar atlaišanu no darba. Man šķiet, ka šos cilvēkus vajadzētu apzināt šodien un pievienot kopējai mediju vēstures straumei. Lai nepazūd godprātīgums. Starp citu, šie cilvēki stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa un lielā mērā veicināja valsts neatkarības atgūšanu, kurai mēs visi tolaik ticējām.

Pēc tam notika lūzums. Latvija kļuva neatkarīga un avīzē, televīzijai vai radio vairs nebija jākalpo komunistu partijas instrukcijām, jābaidās no “Glavļita” cenzoriem. Tagad bija ļoti svarīgi, lai pie mediju stūres nostātos atbildīgi un profesionāli cilvēki, kas prastu un spētu vadīt mediju jaunajos apstākļos. Diemžēl Latvijā tā nenotika. Ja slimnīcas netika “iztīrītas” no ārstiem, kas bija studējuši ideoloģiski nepareizajos Padomju Savienības laikos, tad mediju vidē tas nežēlīgi tika realizēts. Jaunais, ideoloģiskais buldozers tika iedarbināts un mediju haoss varēja sākties. Par šiem procesiem esmu aprakstījusi savās grāmatās, tāpēc 90. gadu mediju menedžmenta kļūdām plašāk nepievērsīšos šajā tekstā. Taču pats galvenais paliek – mediji deviņdesmitajos gados nebija pienākumu augstumos. Tie neveica iedzīvotāju (ieskaitot politiķu) sekundāro socializāciju un neiemācīja postsovjetiskajam cilvēkam dzīvot jaunajos laikos. Jaunā mediju vide un apstākļi bija viens no aspektiem, kurus postsovjetisti nesaprata un neizprot joprojām. Ko viņi nesaprot pat šodien? Gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma?

Viņi nesaprot, ka mediji (avīzes, radio, TV, interneta mediji) šodien vairs nav un nedrīkst būt ierocis politiskās vai ekonomiskās varas rokās. Tās ir neatkarīgas institūcijas. Tieši tāpat kā, piemēram, slimnīcas.

Politiķis, vietējās varas pārstāvis nedrīkst piezvanīt uz slimnīcu un pieprasīt savam kolēģim noteiktu labu diagnozi, piemēram, angīnu vēža vietā. Nav svarīgi kādu politisku partiju pārstāv slimnīcas galvenais ārsts, direktors vai ārstējošais mediķis. Nedrīkst pieprasīt vai pasūtīt sev vajadzīgo diagnozi. Tas ir saprotams pat piedzērušam ezītim. Tieši tāpat nedrīkst veikt politisku diagnozes pasūtījumu medijam. Ja kāds no Ventspils vai Jelgavas pašvaldības to tomēr dara un tur sev kabatas avīzi, radio staciju vai interneta portālu, tad šis cilvēks rīkojas tik pat amorāli kā Staļins vai slimības diagnozes pasūtītājs rajona slimnīcā.

Kāpēc nav pieļaujams, ka politiķis pasūta sev vajadzīgo diagnozi? Tāpēc, ka slimība nemainās un sirgstošais tomēr nomirs ar vēzi, kaut arī viņam tiks deklarēta “laba ziņa” –angīna. Tieši tāpat ir ar medijiem – ja pašvaldība ir atvērusi jaunu bibliotēku un vēlas izspēlēt šo notikumu kā ļoti nozīmīgu ieguldījumu vietējo iedzīvotāju labā, tad tas nenozīmē, ka iedzīvotājiem patiešām neiztikt bez šīs bibliotēkas. Mana ciemā, piemēram, naktīs ir tumši, bet laternas ir ievilktas tikai centrā. Tāpēc klūpam un krītam bez gaismas ejot uz mājām. Man un kaimiņiem gaismas ievilkšana ir daudz svarīgāks jautājums nekā jaunas bibliotēkas iekārtošana vecās vietā. Pašvaldībai jauna bibliotēka “izskatās labi” no PR viedokļa, to var fotografēt, daiļi rādīt kā PSRS laika sasniegumu. Visa Ventspils šodien pilna ar šādām “bibliotēkām” un “konservatorijām” kā savulaik “Palmu kūts” Ādažu kolhozā. Taču Inesei dzīvojot uz Pils ielas Ventspilī joprojām nav siltā ūdens īres mājā, piektajā stāvā, par dušu nemaz nerunājot. Kā redzat – katram svarīgs kaut kas cits. Parastam iedzīvotājam ir vienas vajadzības un tās ir jāaizstāv medijiem. Priekšniekiem un politiskajai vadībai ir pavisam citas vajadzības. Viņiem svarīgi, lai no malas viss izskatītos skaisti. Lai “ar bibliotēkas palīdzību” būtu iespējams uzvarēt nākamajās vēlēšanās un palikt pie varas. Ievilkt spuldzes ar ielas apgaismojumu manā ielā nav interesanti. No PR viedokļa ieguvēji būs tikai 5 nami. To var atlikt. Labāk uzbūvēt jaunu stadionu kā Aizputē par kuru neviens neskrien un nelec. Taču tas labi izskatās fotogrāfijas, dabā un atskaitēs.

Ja atdosim medijus pašvaldību politiķiem, tad pilsēta attīstīsies tā kā politiķiem labāk izskatās – ar uzskatāmiem un nevajadzīgi dārgiem būvobjektiem, kas labi izskatās priekšvēlēšanu reklāmās. Bez tam no šiem būvobjektiem var “labi uzvārīties” pats pasūtītājs – domes vadītājs un viņa sabiedrotie. Šo procesu lieliski var novērot, piemēram, šodien Rīgā. Mums ir vajadzīgs tramvajs uz Brīvdabas muzeju, bet Ušakovam vajag uzrakt Senču ielu un publiskā doma netiek ņemta vērā tieši tāpat kā Krievijā. Taču mēs zinām, ka šis domes lēmums ir kļūdains, jo mums ir vēl neatkarīgie mediji. 

Tāpēc demokrātiskā valstī (nevis Krievijā, vai PSRS) medijus vada neatkarīgi profesionāļi, kas saskata esošās problēmas un pievērš tām sabiedrības uzmanību.  Medijiem (visos līmeņos) nedrīkst būt sasaiste ar politisko, ekonomisko vai reliģisko varu. Pretējā gadījumā tie nespēj novērtēt esošo stāvokli bezkaislīgi/lietišķi un palīdzēt attīstīties sabiedrībai tālāk. Protams, ka arī demokrātiskās valstīs eksistē tendenciozie mediji, kas plaši afišē savu saistību ar kādu partiju, reliģisko grupējumu vai interešu grupu. Tie apkalpo noteiktas nišas publiku un tur arī paliek. Taču valsts vai pašvaldību medijiem ir jāapkalpo visa sabiedrība, ne tikai adventisti vai makšķernieki. Tāpēc mediju misija uzliek pienākumu būt neatkarīgiem.

Vai šo mediju vadību var veikt cilvēks, kas nav profesionāls žurnālists?

Par to uzrakstīšu rīt.

 

 

(turpinājums sekos)

 

Pakāpties uz citiem – intelektuāli vājo metode

Speciāli TVnet 

pakapties uz citiem

TVnet kolāža

 

Tā dara daudzi. Jau sen. Viņi uzrāpjas virsū cita gudrajām, labajām domām un pakapā ar nazi, lai tās saplīst gabalos. Pašūpo autoritātes uz viņu postamenta, palēkājot tām pa pakaušiem, un pēc tam zviedz par to, kā apjukušais klasiķis «iebēg krūmos». Katru var apvemt un ikvienu drīkst aplīmēt ar apmelojumiem kā afišu stabu, noskatoties, kā vēmekļi pielīp un etiķetes saaug ar upura ādu.

Respektablo un viedo cilvēku laiks ir garām. Gudru un cienījamu ļaužu vairs nav. Tie ir tikai grāmatās un vecās filmās. Tāpēc plosīklas un anarhisti gavilē. Interneta sociālie tīkli nelāgo ierašu paspilgtina, jo tagad katru var iemīdīt zemē vai apliet ar vircu himnas akordu pavadījumā. Tas, kas agrāk skaitījās nepiedienīgi un nepieklājīgi, šodien pārvērties sertificētā dzīves stilā. Taču ir arī jaunas iezīmes, no kurām pašlaik spilgtākā ir faktu nomaiņa ar emocijām. Kā dzīvosim tālāk?

Sajūtas pret faktiem

Atceros, kā 2015.gada rudenī visa Eiropa sastinga noslīkušā kurdu puisīša priekšā, kas bija izskalots no Vidusjūras viļņiem bēgļu paisuma laikā. Attēls iešūpoja mūsu līdzcietību, taču notikuma politiskajiem pretiniekiem «šādas bildes» nevajadzēja. Tās neiederējās viņu propagandas kontekstā un tāpēc arī, piemēram, zviedru neonacionāļi tūliņ sagudroja nepatiesības par mirušo bērnu Ailanu Kurdi (Aylan Kurdi), lai pēc tam tās izplatītu pasaulē kā mediju «melu ziņu» atmaskojumu. Viņi pakāpās pat uz nomiruša bērna.

Uz jautājumu – «Kāpēc jūs izplatāt melus? Tas nav godīgi!» – SD politiķi atbild: «Tu tā domā! Tā ir tava patiesībā. Mēs domājām ar jūtām! Emocionāli. Mums ir cits piegājiens. Redzēs, ko teiks tauta!» Iespējams, ka viņiem bija sajūtas, ka Eiropa jau grimst un slīkst musulmaņu bēgļu straumē. Tāpēc simts cilvēku vietā viņi ziņoja par miljonu. Pieņemu, ka viņiem bija bail šajā plūsmā noslīkt ar visu savu identitāti. Iespējams, ka tieši tāpat – «ar jūtām» (smadzeņu un loģikas vietā) domāja arī ASV prezidents Tramps, brīdī, kad viņš nesen satraukts ziņoja pasaulei par «kārtējo teroristu uzbrukumu Zviedrijai» kādā piektdienas vakarā. Nekāda uzbrukuma nebija. Viņš sajauca faktus ar emocijām, kuras bija guvis, noskatoties emocionālu Fox ziņu sižetu. Ar emocijām (smadzeņu vietā) kāds organizēja arī prezidenta Vējoņa tikšanos Dubaijā ar Šleseru un viņa dēlu pie viena vakariņu galda, kur kā fons bija piesēdinātas klāt pāris dekorācijas austrumnieku apģērbā. Bailēm ir lielas acis.

Emocijas pret faktiem. Tā ir smaga kauja, jo jau sen zināms, ka jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts. Trampa svītas iedarbinātā «fake news» kampaņa pret masu medijiem ir tieši no šīs operas – faktu vietā tiek piedāvātas emocijas «informācijas iesaiņojumā». Jo šo cilvēku dzīves jēga nav patiesības noskaidrošana, bet gan savas taisnības uztiepšana.

Pakāpšanās uz otru

Gandrīz visas sabiedriski politisko jautājumu debates, kuras aizvadītajā laikā nācies noskatīties mūsu medijos, izmanto šo shēmu – salikt visus zirnekļus vienā pudelē, sakratīt un noskatīties, kurš kuru nokodīs.

Sākumā šķita, ka raidījumu producenti pārpratuši lietišķā dialoga jēgu un jauc konstruktīvu sarunu ar realitātes šovu. Vēlāk sapratu, ka tas tiek darīts apzināti, izklaides vai pārprastas «demokrātijas» vārdā. Pat konferencēs un publiskos semināros sāka parādīties «klauni» un trampveidīgie «atmaskotāji», kas zāģēja nost konstruktīvu dialogu, novedot jebkuru sarunu līdz absurdam.

Saprotams, ka «klauns» nekad nespēs būt amizants, ja nebūs uz kā pakāpties. Viņš «paņem» personas «B» argumentus un uzskrūvē tos līdz nejēdzībai, pārspīlējot, lai tie izskatītos muļķīgi, un tā pakāpjas uz sava sarunu biedra (to samazinot). «B» klaunam atbild ar to pašu. Mēs (skatītāji un radioklausītāji) vairs nesekojam domu gaitai, bet gan vērojam, kurš kuru nokodīs. Viss šeit notiek tieši tāpat kā divu gaiļu vai suņu mačos finiera kastē. Klauns vai filozofs «B». Kurš kuru.

Skaidrs, ka mūsu sabiedrībā ir sarežģītas problēmas, kuras vajadzētu atrisināt, tās izrunājot. Taču medijos tas neizdodas, jo diskusijas vietā tiek novietots izklaides šovs ar «skorpionu cīņas» loģiku. Varbūt tāpēc mūsu televizoros un radioaparātos vairs nav diskusiju raidījumu? Visi jau nokosti?

Taču iedomāsimies, ka šie producenti ir atlaisti no darba un viņu vietā nostājas konstruktīvas sarunas loģika.

Paņemsim labāko ideju, domu, argumentu no sarunu partnera un uzlabosim to. Papildināsim. «B» un «klauns» arī dara tāpat. Pēkšņi (vienā rāvienā) telpa piepildās ar garīgu enerģiju un gudrām iniciatīvām, kas griež ceļu gudrībai nevis dod priekšroku muļķībai.

Vai šādi iespējams atrisināt visas mūsu laika problēmas? To iepriekš nevar apsolīt. Taču viens gan ir skaidrs – šādu sarunu priekšā arī mēs, skatītāji un klausītāji, vairs nejūtamies muļķu valstī ieslodzīti, jo ir līdzcilvēki, kuriem ir ko teikt un no kuriem var uzzināt daudz jauna un vērtīga.

Izrādās, ka nemaz nevajag daudz – tikai saņemties un nesākt pakāpties uz otra (To change your mind is the best way to show that you still have one. Taylor Mali)1

Kustīgais intelekts vai «samazinātāji»

«Kustīgā» intelekta veids spēj un prot atzīt savas kļūdas. Sabiedrība, kas nespēj kritiski paraudzīties uz savu pagātni, neizbēgami stagnē (Byung-Chul Han). Taču kustīgo intelektuāļu ir maz un to skaits sarūk brutālajā komunikatīvajā telpā. Teorētiski viss it kā skaidrs – saņemties un pāriet uz kustīgo intelektualitāti, ja tā katram no mums (un sabiedrībai kopumā) ir daudz vērtīgāka nekā pašreizējie savstarpējie kari. Kāpēc turpinām spītēties, pakāpties cits uz cita un vajāt tos, kas ir labāki par mums pašiem?

Vainīgās esot bailes. Mūsu smadzenes fokusējas uz bīstamo un aizstāvas ar bailēm kā žogu pret ārpasauli. Ja aiz krūma nestāvēs vilks, tad mēs šo zaru kopojumu vispār nepamanīsim. Jēga ir tikai tam, no kā mums bail. Galvenais, ko mēs reģistrējam vienmēr un visur, ir tas no kā baidāmies.

Arī interneta komunikācijā – ievaino tikai sāpīgie cirtieni, kurus kā galveno pātagu, izkapti un kalašņikovu lieto tie, kas mēdz pakāpties uz pārējiem. Vārdi pārtop granātās un ūdeņraža bumbās. Faktu vietā detonējot emocijas. Un atkal esam nonākuši pie tiem pašiem «zirnekļiem pudelē», kas nogalina konkurentu, to samazinot. Kā rīkoties brīdī, kad «pamazinātāji» metas virsū, «lai apķēpātu manu darbu» (Imanta Ziedoņa formulējums). Palikt ar taisnu muguru, elpot, meditēt un stāvēt pāri suņu rejām. Demokrātija garantē ne tikai tiesības izteikties, bet arī klusēt un nepiedalīties spēlē, kurā jūs pamazina līdz idiota līmenim kāds apzināti. Reizēm šķiet, ka lielākā mūsu infoglut2 sabiedrības lielākā problēma ir nevis izteikšanās iespēju ierobežošana, bet gan klusēšanas tiesību trūkums.

Vēlreiz par jūtām un prātu

Vēlējos piebilst, ka man patīk emocijas. Bez tām mēs jau sen būtu roboti. Tās kūsā ikvienā no mums. Brīdī, kad zaudēsim spēju sajust un mīlēt, mēs visi pārv’ertīsimies par veciem, sažuvušiem juristiem. Tā nebūs daiļa aina. Nepavisam. Taču, lai saprastu, kas pasaulē notiek, medijiem un domātājiem ir jābalstās nevis uz «to, kā mums liekas», bet uz to, «kas patiešām ir un notiek». Ir vajadzīgs intelekta dziļums, un to nevar sarūpēt steigā, izklaidē un troksnī.

Sabiedrība, kurai nav laika klausīties,3 atgādina bokseri ar krampjaini sasprindzinātiem žokļiem un sadauzītām locītavām. Iespējams, ka tīmekļa pārgudrības apstākļos visgudrākā atbilde ir īsa – «es nezinu».

Šodien visi jūtas gudri. Internets atbild uz visiem jautājumiem, piedāvā drazas un puspatiesības, ar kurām apbruņojoties, var iet uz televīziju un aprakt kadrā Danti, Šilleru vai Kirkegordu. Būtībā šie gudrie ļaudis lieliski noder «klauniem», kuri dominē publiskajā telpā, nemaz nekautrējoties no «kāpnītēm» un «vesera», kas viņiem vienmēr pie rokas.

Gandijs zināja, ka varmācība ar vārdu sāp tik pat sāpīgi kā pletnes cirtiens. Tāpat viņš zināja, ka atriebes pļauka šajā kaujā nepalīdzēs un apmierinājumu nedos. Centieni pakāpties uz otra, to apzināti «pamazinot», ir triks, kuru izmanto intelektuāli slinkie un vājākie. Tie paši, kas skauž un savas bailes nespēj savaldīt nekā citādi, kā «samazinot» tos, kas labāki un gudrāki par pašu.

Naivi iedomāties, ka saturīgi televīzijas vai radio raidījumi (diskusijas) vai intelektuāli dziļi komentāri varētu atrisināt visas aktuālās Latvijas problēmas. Taču tie spēj un var radīt paraugu sava laika komunikācijas stilam. Veidam, kā cilvēkiem vajadzētu domāt kopā, sarunāties un risināt problēmas. Pagaidām mums piedāvā izklaidi, kas konstruēts uz iekšēja konflikta bāzes. Nav noslēpums, ka konfliktu deglis vienmēr ir un paliek stulbums.

Tāpēc padomāsim brīdī, kad kāds mums stāstīs ko šaušalīgu. Vai tās ir emocijas vai tomēr fakts? Vai vērts «piemest pagales» verbālam ugunskuram, kuru sakurinājis kāds cits? Jau 19.gadsimtā bija skaidrs, ka ikviens no mums par kaut ko cīnās (Everyone you meet is fighting a battle you know nothing about).4

Vai ir vērts vicināt verbālās agresivitātes karogu un cerēt uz tīmekļa sabiedrības akceptu? Galu galā arī virtuālajā pasaulē ne viss ir zelts, kas spīd. Tāpēc pamēģināsim saskatīt cilvēkos labo, gudro un talantīgo, kas viņos ir, jo slikto mēs tāpat ieraugām uzreiz. Tādi esam.

Domāsim ar prātu un jutīsim ar sirdi.

Pavasaris tuvojas.

Atsauces:

1 – Mainīt savas domas ir labākais veids, kā pierādīt, ka tādas vispār ir.

2 – Informācijas pārpilnība, skat. Andrejevic, M. (2013) Infoglut. How too much information is changing the way we think and know. London & New York: Routledge

3 – Interneta infopatēriņā šodien tiek izmantotas vairākas uztveres formas: skat. Carr, N. (2010). The Shallows: What the internet is doing to our brains. New York & London: W.W.Norton &Co.

4 – Ikviens, kuru satiec, izcīna savu kauju, par kuru tev nav ne mazākās nojausmas. Tātad ikvienam no mums ir jāizcīna savējā kauja.

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Pašvaldības, mediji un demokrātija

latvijas preses kiosks

Foto: Sangun Communication

Speciāli pēc European Journalism Observatory EJO pasūtījuma

Pašvaldības nedrīkst izdot savas avīzes tieši tāpat kā ķirurgi nedrīkst būvēt līdzās operāciju zālei savu apbedīšanas biroju un zārku darbnīcu. Diemžēl pirmajā gadījumā pašvaldību politiķiem, “pirms stāšanās darbā” neviens neliek zvērēt par ētikas un morāles normu ievērošanu. Turpretī ārstam ir Hipokrāta zvērests, kas palīdz saprast izdevīguma un godīguma biežo konfliktu.

Tāpēc ķirurgi pie mums pagaidām nepiestrādā par zārciniekiem, lai gan daudzi no viņiem to praktiski varētu izdarīt. Skaidrs, ka zvērests neko neizšķir, ja cilvēkam “galvā ir biezpiens” + negribēšana vai nevarēšana saprast, ka visu, ko var paņemt, tomēr nedrīkst nozagt. Pašvaldību gribēšana izdot savas reklāmas avīzes ir tieši šis gadījums. Jo vietējā vara, izdodot savu avīzi, sagrauj pašu svarīgāko demokrātiskas valsts publiskās komunikācijas principu – atvērtas un caurskatāmas politiskās vides standartu.

Vara + ekonomiskā vara pret žurnālistiem un medijiem
Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem patīk pārkāpt noteikumus. Pēc PSRS krišanas liela daļa sabiedrības sāka sevi pieskaitīt “nepakļāvīgo kategorijai” un apzināti nepakļauties jebkādiem “iekšējās kārtības noteikumiem”. Brīvā pasaule likās iespēju un uzdrīkstēšanās bezdibenis. Diemžēl brīvība uzliek arī pienākumus un pieprasa iekšējās funkcionēšanas parametru ievērošanu, citādi mēs nonākam atpakaļ pie totalitārisma, kur “dažas cūkas ir nevienlīdzīgākas par citām cūkām”. Diemžēl  “tieši tas” ir noticis brīvās Latvijas mediju areālā, kura saplosītākā sadaļa ir arī reģionālie mediji: demokrātijas noteikumi netiek ievēroti un pašvaldību vadība turpina kaislīgi dīrāt reģionālo demokrātiju, kā vilki balto trusīti.

Problēmas noskaidrošanai, vispirms būt jāraksturo, kā darbojas mediji brīvā un atvērtā demokrātijā, kas šobrīd ir Latvijas valsts. Sāksim ar to, kā bija pagātnē: PSRS laikā avīzes, žurnāli, radio un televīzija piederēja vienīgajai, esošajai politiskajai partijai – komunistiem. Viņi ar savu ideoloģisko sekretāru un cenzūras palīdzību padarīja žurnālistus un medijus par saviem kalpiem. Avīzes rakstīja tikai to, ko partijas un pašvaldību vadītāji atļāva, radio raidīja valsts un vietējo varas vīru gudrās runas un televīzijas apdziedāja sociālistiskā darba varoņus un slavināja partijas un vietējās varas vadītāju ģeniālo spēju prasmīgi vadīt “strādnieku un zemnieku valsti” = komunistu diktatūras” hermētiski noslēgto iekšējā terora konservu bundžu”, kuras noteikumu ievērošanu uzraudzīja čekisti, tiesa un milicija.  Pretī runāt  toreiz nebija iespējams. Pētnieciskās, rokošās vai analītiskās žurnālistikas nebija.  Viss, ko darīja komunisti, bija labi, vērtīgi un pareizi, jo paši valdīja un paši arī noteica, ko par viņiem rakstīs avīzēs.

Vietējās varas kontrolei pakļautie mediji nestāstīja par lietām, kas notika un procesiem, kas norisinājās, ja to neatļāva vietējās varas ideologi. Noklusēšanas taktika palīdzēja uzburt vēlamo patiesības ainu. Toreiz it kā nebija incesta, varmācības ģimenē, geju, lesbiešu, bezdarba, higiēnisko pakešu vai autiņu veikalos utt., jo neviens medijs par to skaļi nerunāja. Visi tēloja vai arī izskatījās apmierināti.

Kas mainījās mediju darbā brīdī, kad Latvija nokratīja PSRS važas?  Pats galvenais bija jaunā mediju misija. Medijiem kā publiskai tribīnei jaunajā Latvijā bija jānostājas pret valsts politisko un ekonomisko varu, lai nepieļautu padomjlaiku “partija + medijs” komunikācijas atkārtojumu.

Vai tas notika? Daļēji, daži mediji to realizēja un sekoja modernās demokrātijas principiem. Tomēr vairums palika pie vecā, korumpētā modeļa – “zakazuhām” un pielīšanas varai, kas maksā naudu.

Kādai būtu jāizskatās mediju videi šodien? Demokrātiska mediju vide ir kā sporta sacensība, kur tīkla vienā pusē spēlē valdības un pašvaldības + ekonomiskā vara un otrajā pusē pretī servē un bloķē mediji. Tauta sēž tribīnēs un noskatās šajā mačā, kas ir interesants tikai tad, ja ir spraigs un notikumiem bagāts. Ja nav servju un uzbrukumu, ja spēles laikā otra komanda = žurnālisti tiek uzpirkti un zaudē ar rezultātu: 0:100 pret politiķiem un oligarhiem, tad demokrātiskas valsts publiskās komunikācijas princips “mediji pret varu un naudu” tiek pārkāpts, un mediju misija vairs netiek veikta. Tad mēs esam atpakaļ pie totalitārisma un  totālās propagandas PSRS stilā.

Ko nozīmē mediju misija?
Tas nozīmē, ka mediji demokrātijā ir spiesti spēlēt pret “varu un naudu”, lai sabiedrība būtu plaši, dziļi, pamatīgi informēta par to, kas mūsu valstī notiek. Ja mūsu pilsoņi, lasot avīzes, klausoties radio, lūkojoties savā televizorā, redz un saprot, kāpēc lauku ceļi ir tik sliktā stāvoklī, kāpēc Rīgā trūkst vietas bērnudārzos vai kāpēc pašreizējais prezidents neatkāpjas no amata, lai gan viņam tas būtu jādara savu veselības problēmu dēļ, tad  mūsu pilsoņi saprot, kas īsti valstī notiek un spēj orientēties norisēs, kā arī mērķtiecīgi vēlēt nākamajās Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Ja volejbols starp medijiem un varu notiek vienos vārtos jeb medijos parādās tikai pozitīvi stāsti, t.i., cik labi, ka LNT pārdeva TV3, cik jauki, ka apvienos Lattelecom un LMT, “cik smuks” ir tās vai citas pilsētas pašvaldības vadītājs, tad ir skaidrs, ka žurnālisti nevis spēlē maču pret varu un naudu, bet pūš varas stabulē, tieši tāpat kā gavilēja dresētie galma žurnālisti PSRS diktatūras laikā Latvijā. Tad mūsu pilsonim ir 100% tiesības kravāt ceļa somu un braukt peļņā uz Īriju vai Norvēģiju, kur mediji piedāvā publikai sakarīgāku valsts norišu ainu un veido priekšstatu par valsti, kuras procesi ir publikai redzami, saprotami un akceptējami. Nav runa par negatīvu vai pozitīvu, bet gan patiesu informāciju. Tāda ir mediju misija demokrātiskā valstī. Latvijas mediji šo misiju neveic un sekas mēs redzam traģiskā veidolā – ļaudis pamet valsti, kurai viņi paši vairs netic.

Reģionālā demokrātija un pašvaldību “mopši”
Vispirms par jēdzieniem. Ar mopšiem es saprotu labi barotus (visās nozīmēs) politiķus, kuri kļūst bagāti sēžot politiskos amatos un pierod jaukt valsts ar savām privātajām interesēm. Latvijā mums šādu mopšu ir samērā daudz un minētā tipa politiķi (+ viņu galms) labi zina, ka informācijas plūsmas caurspīdīgums nav pieļaujams, tāpēc mediji ir jākukuļo vai jāpaverdzina tā, lai publiskajā telpā nonāktu pašu sameistarots informatīvais materiāls par to, “kas un kā īsti notiek”. Pašvaldību vadītāji šeit ir hrestomātisks piemērs, jo, paši atrodoties “varas un naudas” pusē, sāk tēlot sevi arī kā spēlētājus pretinieka jeb žurnālistikas pusē. Tātad – paši ir vara, taču vienlaicīgi tēlo arī pretinieku: 1) izdodot savas reklāmas avīzītes un tēlojot mediju, 2) uzpērkot citus, lielos medijus, pieprasot nepublicēt par sevi kritisku materiālu (pretējā gadījumā draudot ar finansējuma apturēšanu). Gan viena, gan otra pieminētā rīcība ir nejēdzība un būtu apturama kā tāda. Normālā valstī tā tas arī notiktu: pašvaldību režisētajiem, menedžētajiem laikrakstiem tiktu aizliegta iznākšana tāpēc, ka šādi izdevumi nesakrīt ar mediju misijas principiem demokrātiskā valstī. Pašvaldībām, kas uzpērk citus medijus “par finansējumu”, nāktos maksāt bargas soda naudas par notikušo faktu kā nopietnu mediju demokrātijas pārkāpumu.

Kas šo uzraudzību regulētu? Mediju likums un mediju tiesībsargs. Pirmais Latvijā nav pārstrādāts modernajam laikam atbilstošā veidolā, otrā mums vispār nav.

Kāpēc nav? Tāpēc, ka “varai” un korumpētiem medijiem šāda institūcija nav vajadzīga.

Nepatīkami, ka Latvijas mediju vide slikti izprot mediju misijas uzdevumu un neuzņemas atbildību par procesiem, kas valstī notiek. Viens no iemesliem – ir nepieciešams publiskais diskurss par šiem jautājumiem profesionālā līmenī, otrs – mediju mācības neesamība skolās, kas palīdzētu sabiedrībai labāk saprast mediju lomu demokrātiskā vidē. Trešais – visaptverošas žurnālistu organizācijas iztrūkums. Ceturtais – mediju pētniecības institūtu trūkums mūsu valstī.

Taču atgriezīsimies pie pašvaldību “gebelsiem”. Viņi vēlas, lai PSRS laiku tradīcijas tiktu turpinātas arī šodien – paši spēlē vienā tīkla pusē, bet vienlaikus paskrien arī zem tīkla un paservē no otras puses. Tāpat kā hokejists, kas met ripu abos vārtos vienlaicīgi. Sekojot labākajām postsovjetisma tradīcijām – mopši un viņu avīzes noteikumus neievēro. Pieiet mediju biznesam ar “fikso desu biznesa” loģiku – iedzīvotāji lasa, ir lēti, ko vēl jūs gribat?  Tālāk seko demagoģija, kurai pievērsties nav jēgas, jo tā atgādina palaidnīga puišeļa taisnošanos pie izēstas ievārījuma burkas.

Mēs vēlamies, lai netiek iznīcināta reģionālā demokrātija.
To noturēt pie dzīvības ir ļoti grūti, jo visi atrodas ļoti tuvu: iedzīvotāji, pašvaldība, avīze un žurnālisti. Mazā miestā nodrošināt demokrātisku mediju serves ar vietējo varu, ir ļoti apgrūtināts process, jo tur “rokošam žurnālistam” ir daudz grūtāk garantēt anonimitāti un aizsardzību nekā valsts nozīmes izdevumā. Iespējas, ka aizkaitinātie mopši var nesodīti izrēķināties ar žurnālistiem, kas atmasko nebūšanas vietējā pilsētā vai ciemā, ir gandrīz reālas. Tas nozīmē, ka valstij un sabiedrībai ir nopietni jāiesaistās reģionālās demokrātijas nodrošinājumā un jāveido sabiedriskas organizācijas, mediju institūcijas, kas spēj aizstāvēt brīvu un neatkarīgu žurnālistiku tieši reģionālā līmenī, kur godprātīgs mediju darbs līdz šim ir bijis visvairāk apgrūtināts.

Ar ko vajadzētu sākt?
Vajadzētu sākt ar preses likuma godprātīgu pārstrādāšanu ar mērķi tālredzīgi regulēt mediju misijas evolūciju mūsu valstī. Beidzot atrisināt ieķīlēto Mediju tiesībsarga un mediju tiesas jautājumu, kas spētu profesionāli vadīt mediju misijas pārkāpumus gan no politiķu, gan žurnālistu, kā arī no auditorijas puses. Ceru, ka pirmais, ko šie ierēdņi veiks, būs par nodokļu naudu apmaksātas, legālas propagandas likvidēšana pašvaldību līmenī. Tā sauktās “pašvaldību avīzes” nāksies slēgt un tiks dots viss iespējamais atbalsts vietējo, neatkarīgo mediju darba kvalitātes uzlabošanai.  Pēc tam būtu jāķeras pie Eiropas Savienības līdzīgās prakses Latvijas medijos, kad radio ēterā žurnālistu vietā skan Eiroparlamentārieša Mamikina un viņa kolēģu balsis, tiek uzpirkti veseli raidījumi, pārpludinot ēteru un ekrānu ar pozitivizētu Eiropas ūnijas tēlojumu mūsu pilsoņiem latviešu un krievu valodā. Šī prakse arī ir jāpārtrauc. Tā ir pretrunā mediju misijai demokrātiskajā valstī Latvijā.

Darāmā ir daudz. Tāpēc vispirms sāksim ievērot noteikumus. Mediju misijas loģiku.  Vienkārši tāpēc, ka brīvība pieprasa nevis anarhiju, bet demokrātisko tiesību respektēšanu un mūsu mediji to patiešām ir pelnījuši.

Atslēgvārdi:mediju loma demokrātiskā sabiedrībāmediju misijamediju tiesībsargspašvaldību avīzes,pašvaldību informatīvie izdevumireģionālā presereģionālie medijiSandra VeinbergaTukuma ziņas

 

Avots: European Journalism Observatory EJO 

Kremļa cenzors Ušakovs

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

Otrdien, 2015. gada 9. jūnijā 10.00 Talsu rajona tiesā Kārļa Mīlenbaha iela 2 notiks tiesas sēde, kurā tiesai būs jāpieņem lēmums, vai būtu jāierobežo mana un medija TVnet vārda brīvība, kad es pēc Saeimas vēlēšanām savā komentāra slejā secināju sekojošo: “Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā”.

Foto ITAR-TASS:Scanpix

Ušakovs kopā ar Kremli Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Partija Saskaņa tās pārstāvja Jāņa Dzenuškāna personā uzskata, ka man neesot tiesības uz šādu viedokli un vispār tas neesot nekāds viedoklis, bet fakts, kas prasot patiesības pārbaudi. Saskaņa pieprasa man un TVNET atsaukt “aizskarošas ziņas” atvainoties un samaksāt viņiem mantisku kompensāciju 1000 eiro apmērā “par nodarīto morālo kaitējumu”.

Es uzskatu, ka ar savu prasību Saskaņa vēršas pret Satversmē garantēto vārda brīvību un publicista tiesībām paust savu viedokli.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Ja kādam nav skaidrs, ko faktiski nozīmē Latvijas partijas Saskaņa sadarbības līgums ar Kremļa partiju ”Vienotā Krievijā”, tad es varu izmantot salīdzinājumu.

2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība.

Esmu pārliecināta, ka līdzīgu scenāriju ”Vienotā Krievija” ir paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”.

Ja reiz Putina Ukrainas sadarības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā.

Žurnālists strādā izmantojot analoģijas un metaforas. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka Saskaņa (tieši tāpat kā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.  Tāpēc es noraidu prasībā norādīto, ka Saskaņa nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā.  Pats Nils Ušakovs, piemēram, tikko 9. maija Rīgas svinību sakarībā Latvijas radio Krustpunktā (28.04.2015) skaidri pateica, ka Krievijas vēstniecība tradicionāli apmaksā 9. maija svētku uguņošanu. Šos svētkus Pārdaugavā rīko Saskaņas ietekmes biedri (satelītorganizācija) un kā izrādās, tos  ”tradicionāli finansē” arī Krievija.

Par partiju “Saskaņa”, apvienību “Saskaņas centrs” un tās līderi Ušakovu pēdējos trīs gados esmu uzrakstījusi vairāk nekā desmit rakstus. Tajos esmu atklājusi un analizējusi šīs partijas redzamās un nojaušamās saiknes ar Kremli un tā saucamo Putina partiju. Manis atklātās un analizētās informācijas rezultātā esmu nonākusi pie viedokļa, ka Latvijas drošība ir apdraudēta, ja tā tiks pie varas Latvijā.

Krievijas vēstnieka Kalužnija atzīšanās

Arī pēdējā laika publikācijas Latvijas medijos liecina to pašu. Kaut vai to, ka Kremlim ir bijusi sava īpaša programma, ar kuras palīdzību Krievija varēja ietekmēt Latvijas vēlēšanu rezultātus un panākt varas nodošanu prokremliskajiem politiskajiem spēkiem Rīgā – kā to aprīlī rakstīja Latvijas mediji atsaucoties uz bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija interviju radiokanālam ”Eho Moskvi”. Bijušais Krievijas vēstnieks radio atzina, ka Kremlim esot bijusi īpaši izstrādāta programma, kas noteica, ka 2009. gadā Rīgas groži tiks nodoti krievvalodīgajiem, kas arī izdevās un šāds pats plāns bija paredzēts 2010. gadā attiecībā pret Latvijas Saeimu, kas gan pagaidām nav izdevies.

Uz jautājumu, kā esot izdevies realizēt šādu programmu, Kalužnijs intervijā norādīja uz konkrētu Kremļa stratēģiju: sākumā  esot bijis nepieciešams reformēt savienību ”Saskaņas Centrs” , izvēloties par partijas vadītāju Nilu Ušakovu, toreizējā līdera Jāņa Urbanoviča vietā.

Šis bijušā Krievijas vēstnieka precizējums norāda, ka Krievijas politiskajiem vadītājiem ir tieša ietekme uz Saskaņas stratēģiju un taktiku. Protams, ka Saskaņas vadītāji un Krievijas vēstniecība Latvijā šādas kopsakarības šodien noliedz. Taču man kā publicistei ir pamats ņemt vērā šos diplomāta Kaļužnija atklātos faktus, jo pēc Krimas aneksijas medijos aizvien biežāk parādās ziņas par to, ka Latvijas partijas Saskaņas aktivitātes uz rīcība bieži ir sinhrona Kremļa viedoklim.

Piemēram: LTV Panorāma jau 2014. gada 14. septembrī ziņoja par to, ka  Latvijas karotāju nosūtīšanā uz Austrumukrainu esot iesaistīti Saskaņas partijas aktīvisti, Saskaņas  kandidāts uz Latvijas Prezidenta amatu Sergejs Dolgopolovs nav pārliecināts vai Krima ir Krievijas vai Ukrainas teritorija (Riga, TV24, 22.05.2015) un notriektās Malaizijas lidmašīnas gadījumā ”Saskaņas” valde, izvērtējot situāciju Ukrainā, pieņēma lēmumu, kurā nosodīja vardarbību, pauda atbalstu Ukrainas vienotībai, taču nekritizēja Krievijas rīcību (18.07.2014 lsm.lv), kas liecina par Saskaņas ideoloģijas sinhronizēšanos ar Kremļa politisko pozīciju.

XXXXXX

Savu viedokli detalizētāk pamatoju 2015. gada 19. janvāra rakstā  Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?”

Speciāli TVnet, 2015. gada 19. janvāris.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.
  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts.

Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

*** Harmony party is Putin’s fifth column

LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Kā mediji atspoguļo Bostonas maratona terora aktu

2013. gada 16. aprīlī.

SVT Bostonas maratons

Zviedrijas TV

Sprādzieni Bostonas maratonā vakar ir galvenā ziņa arī Skandināvu medijos.

Šādos gadījumos medijiem ir svarīgi atrast  cilvēkus, kas spēj ziņot no notikumu vietas vai no attiecīgās valsts. Protams, ka ne visi mediji ir spējīgi algot pastāvīgos korespondentus vai nosūtīt speciālkorespondentus, taču visi skandināvu mediji izmanto  āršata korespondentu tīklu. Ne tikai Bostonā, bet arī citos pasaules karstajos punktos,  kā Dienvidkorejā, atspoguļojot Ziemeļkoreju utt.

Zviedrijas radio Eko Bostona

Zviedrijas Radio

Pēdējā laika tendence ir, ka mediji šādos gadījumos savās mājas lapās aicina pieteikties aculieciniekus, kas dzīvo notikumu tuvumā. Pie visiem rakstiem ir saites uz epastu ar tekstu: ja esi notikumu tuvumā, piesakies  un sazinies ar mums! Šādi ir iespējams dabūt unikālāku un personificētāku informāciju, kas ir labs konkurences līdzeklis gadījumos, kad citi mediji iztiek tikai ar ziņu aģentūru formāliem ziņojumiem.

Saites uz zviedru svarīgāko mediju mājas lapām, kur var labi redzēt šo mediju darbu Bostonas traģēdijas atspoguļošanā:

Dagens Nyheter tiešraide no Bostonas

Zviedrijas TV 

Sveriges radio

Aftonbladet

Svenska Dagbladet

Papildinformācija: Bjerns Ulveuss no Abba par Bostonas maratonu.

Aftonbladet 4 korespondenti

Aftonbladet uz vietas valstī dažādās vietās strādā 4 korespondenti