2012. gada 20. februārī  

Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) asociētās profesores Sandras Veinbergas runa RISEBA   un Frīdriha Eberta fonda (The Friedrich-Ebert-Stiftung (FES)  ekspertu diskusijā ”Referendums 18. februārī – valsts politikas īssavienojuma sekas Latvijā”  2012. gada 20. februārī RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O 6, Rīgā, Ūdens ielā 6

 

 

Tikko esam aizvadījuši bīstamu eksperimentu ar nosaukumu – ”praktisks – uzforsēta grupu naida izmantojums politikā” jeb 18. februāra referendums.

Par šo politisko anomāliju var runāt dažādi.

Es pievērsīšos tikai dažiem aspektiem – politiskajai maskuballei, putinisma Krievijas agresīvajai ārpolitikai un Latvijas mediju hroniskajām kaitēm.

Ja atliks laika- parunāsim par integrācijas politikas attīstību Skandināvijā, kas arī neiztiek bez problēmām, taču savas kļūdas vismaz atzīst.  

 Vispirms par maskām

Mēs (cilvēki uz šīs zemes) savā privātajā un publiskajā dzīvē spēlējam dažādas lomas: meitenes, mātes, zēna, tēva, kaimiņienes, draudzenes, kursa biedra, direktora, primadonnas, siržu lauzēja vai neskaitāmas citas lomas.

Dažas mums izdodas labāk, dažas sliktāk, taču tās visas ir dažādas cilvēka kā personības – individualitātes izpausmes.   

Mums katram ir vesela gūzma dažādu lomu.

Lai to noskaidrotu, nemaz nav jālasa ”lomu korifeja” Ervinga Gofmana grāmatas par ikdienas dramatismu un maskām (kuras mēs izmantojam savstarpējā komunikācijā) … pietiek paraudzīties visapkārt.

Apkārtējie piemēro maskas ikdienas situācijām.

Tā tas ir.

Taču šoreiz būs runa par kolektīvajām maskām. Par masku, kuru izstrādā politiķi un citas ”ieinteresētās” personas, lai panāktu sev (savam biznesam, politikai) konkrētu labumu.

Tātad šoreiz nebūs runa par individualitātes masku kolekciju, bet gan par masveida masku piespiedu uzlīmēšanu uz cilvēku sejām un viedokļiem. Grupas spiediena rezultātā.

 Tātad par ”maskām”, kuras mums uzspiež kolektīvs kopā ar konkrētu viedokli.

Šajā gadījumā – par kolektīvā naida masku.

Vispirms maza atkāpe par Zviedriju, kurā es pastāvīgi dzīvoju jau 25 gadus un tāpēc varu salīdzināt (tur notiekošo) ar integrācijas norisēm šeit Latvijā.

Pirms dažām nedēļām kreiso aktīvistu grupa sarīkoja ”šķiru cīņas ekskursiju” uz zviedru bagātnieku dzīvojamo rajonu ar moto – ” augstāko aprindu safari”. Organizētāji noīrēja autobusu un veda savus klientus kritiski apskatīt bagātnieku mājas, lai ”attīstītu savas šķiras naidu” pret tiem, kas dzīvo pārticībā un ir pie varas šajā valstī. Tika pieprasīts paust reālu ”naidu pret idillisko parlamenta deputātu geto” – Stokholmas priekšpilsētu Saltšjēbādenu.

Jā, šajā Stokholmas rajonā dzīvo turīgi cilvēki. Taču šeit mitinās arī pavisam parasti darbarūķi un arī ļoti trūcīgi ļaudis.

Nav tā, ka visi Saltšjēbādenā sēdētu Zviedrijas Riksdāga mīkstajos krēslos vai vadītu firmas, kas izsūc darbaspēku. 

Pasākuma organizētāji sevi nosauca par revolucionāriem.

Viņi joprojām ir pārliecināti, ka rīkojas pareizi.

Finanšu krīzes sitieni šodien trāpījuši pa daudziem Zviedrijas iedzīvotājiem. Ieskaitot pasākuma organizētājus. 

Nekas zili dzeltenajā karaļvalstī vairs tik labi kā bija agrāk.

Situācijā, kad bankas atņem cilvēkiem īpašumus un turpina pazust darba vietas – ir traģiska. Daudziem zviedriem un imigrantiem nepietiek humora sajūtas uztvert notiekošo ironiski.

Ja šajā brīdī pieslēdzas uzņēmīgs ”lindermanis” vai ”dzintars” un sāk uzputot pūļa neapmierinātību sev ērtā virzienā (pie viena neaizmirstot arī savu labumu), tad masu neapmierinātību var uzkult līdz masu naida līmenim.

Piedzimst naids.

”Svētais naids”,- kā šo agresiju savulaik mēģināja definēt un apveltīt ar pozitīvu oreolu Staļins. Pie viena tiek atrasti arī ”vainīgie” – tie kam klājas labāk.

 Es domāju, ka masu naida agresijas nekad nerodas pašas no sevis.

Tās ir jāuzkurina.

Kādam ir jānāk un jāiestāsta cilvēkiem, ka viņi ir upuri. Kara, sazvērestību, ekonomiskās krīzes, konspirācijas, slepenu līgumu upuri.

 Filozofs Karl Popper savulaik brīdināja no atvērtas un demokrātiskas sabiedrības galvenajiem pretiniekiem. Pēc Popera domām tie ir marksisti. Cilvēki, kas pieraduši vienkāršot lietas un procesus. Marksistiem ir raksturīgi deklarēt savus atklājumus kā vienīgos iespējamos un likt tos lietā (ja tas ir praktiski nepieciešams), neizslēdzot arī varmācību, nežēlību un asinsizliešanu.

 Marksisti parasti meklē un atrod cilvēkus, kas atbilst upuru lomai.

Viņiem (kā jau upuriem) tiek piedāvāta kolektīva ”upura maska”, iestāstot, ka vara pret viņiem neizturas kā pret līdztiesīgiem, ierobežo viņu cilvēktiesības utt.

Pieejas var būt dažādas. Pats galvenais iedēstīt upura kompleksu cilvēkam, kurš nemaz nav upuris.

Gastronomijas terminos mēs salīdzinoši teiktu – ” ņemam vienu neapmierināto cilvēku grupu, kas zaudējuši kādas privilēģijas” + uzputojam viņu neapmierinātību + pārvēršam naidā pret iekārtu un visiem, kas ir citādāki.

Tātad ir masu naida kurināšanas virtuve.

Tā dara pirms kariem un karu laikā.

Tā rīkojas visur un šī recepte darbojas.

Vienmēr atrodas kāds, kas uzknābā pamestās aizvainojuma druskas. Kāds, kurš uzkonstruē kolektīva masu naida maskas, tās izdala sabiedrībai un pieprasa, lai ”visi tās uzvelk”.

Ak, nevilksi?

Skaties, ka neizsaldējam!

Vai nu tu esi ar mums vai pret mums!

Vieni liek uz auto spogulīšiem senus krievu karogus, citi sprauž pie krūts Latvijas karogus.

Tie (kas pūļa aktuālo neapmierinātību pārvērš naidā pret citiem: konkrētiem cilvēkiem vai cilvēku grupām) ir noziedznieki.

Viņus ir jāatklāj un jāsoda.

Tikko notikušā referenduma autori ir tieši šāda – liela kalibra noziedznieki.

Aizvadītā nedēļa Latvijā bija masu kūdīšanas paraugšovs.

Mačs ar kolektīvajām maskām uz sejas – ”mēs” pret ”viņiem”.

Šoreiz referendumā nebija runa par izmaiņām likumos vai konkrētiem priekšlikumiem dzīves standarta uzlabošanai.

Šoreiz divas karojošās ”puses”, žonglējot uz ksenofobijas aizspriedumu emocionālo piesātinātību Latvijā, izprovocēja psiholoģisku pilsoņu karu.

Publiski sarīdot pamatnāciju ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem.

Savādi, ka Latvijas likumsargi vispār pieļāva šādu savstarpēju izrēķināšanos.

Savādi, ka  valsts prezidentam nebija ko teikt un viņš neko nedarīja, lai izvairītos no šīs kaislību uguņošanas.

Savādi, ka šis referendums 18. februāri faktiski notika.

Tam nebija jānotiek vienkārši tāpēc, ka ieinteresētie šajā pasākumā nebija nedz Latvijas pilsoņi, nedz nepilsoņi.

Ieinteresētie bija politiķi.

Viņi uzvarēja.

Uzbāžot mums visiem uz deguniem kopējo masku ”vai jūs esat par vai pret savu mātes valodu” ?

Nav grūti prognozēt, ko mēs visi šajā brīdī atbildēsim.

Dzimtā valoda mums katram viena.

Mamma katram taču viena un pati mīļākā, labākā.

Iet pret savu mātes valodu ir ļoti grūti.

Tā vispār nedrīkstēja šo referenduma tēmu formulēt.

Cilvēki, kas uzmauca mums uz sejas kolektīvā naida masku un pieprasīja balsot par vai pret mātes valodu, būtu jānovāc no Latvijas politiskā skatuves.

Tur viņi vairs nedrīkst atrasties.

2.

Par impulsiem no malas

Jā, protams, ka Krievija, marksista Vladimira Putina vadībā, turpina PSRS iesākto agresīvo valsts ārpolitiku.

 Agresīvie ārpolitikas izlēcieni Krievijai saforsēti tieši patlaban. Laikā, kad pēc dažām nedēļām notiks Krievijas prezidenta vēlēšanās, kurās Putins paredzējis sev uzvaru ar vismaz 50% balsu pārsvaru. Šajā situācijā visi palīglīdzekļi ir labi.

Protams, ka Krievija priekšvēlēšanu gaisotnē notiek Krievijas ārpolitikas ”putinizācija” , kuras pamatā ir konfrontācijas forsēšana ar visiem, kas personificē Rietumus.

Piemēru te ir daudz.

Piemēram, nesen Krievija bloķēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošība padomes rezolūciju Sīrijas jautājumā. Krievija demonstratīvi nepiekrita nevienam Sīrijas iekšpolitiskā konflikta noregulēšanas mēģinājumam, ko piedāvāja ANO.

Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ciniski paziņoja, ka Krievija Sīrijas iekšējās problēmās neiejauksies. Vienlaikus Krievija atteicās akceptēt Sīrijas režīma blokādi, ieroču eksportu ieskaitot. Šajā jautājumā Krievija piedāvāja ”mierīgu dialogu” starp asiņaino Asada cinisko režīmu un vietējiem partizāniem.

Zviedru mediji šajā sakarībā norādīja – ” Kremlis nekad nav ieinteresēts aizstāvēt cilvēkus. Tas domā tikai un vienīgi par sev labvēlīga režīma atbalstīšanu ārvalstīs” ( DN, 2012. 02)

Cinisks aprēķins – zem ”humānas” izkārtnes.

Putina plāns bija parādīt krieviem savu varu un spēku uz Sīrijas problēmu fona.

”Redz kā domā visi – bet es domāju un daru citādi. Tāpēc esmu spēcīgākais un jums jāievēl mani par prezidentu!” – tā varētu formulēt pašreizējo Krievijas Sīrijas politiku.

 Zīmīgi, ka Latvijas virzienā Kremlis dara to pašu. Izmanto Latvijas referendumu kā fonu Putina priekšvēlēšanu kampaņai.

 Krievijas vēstnieks Latvijā – Aleksandrs Vešņakovs plaši izsakās Latvijas medijos par to kā Latvijai vajag rīkoties un viņš, protams, zina vislabāk un nekautrējas mūs pamācīt ar vietējo mediju starpniecību. Savādi, ka mūsu avīzes to publicē un turpina viņam dot vārdu. Protams, ka visi Aleksandra Vešņakova apgalvojumi ir virzīti uz krieviski runājošās minoritātes ”upura kompleksa uzkurināšanu” . Savādi, ka tas, ko Sīrijā dara Asads ir Sīrijas valsts iekšējā lieta ( skat. Sergeja Lavrova izteikumus), bet tas ko Latvijā darām mēs – tā jau ir Kremļa konkrētā pamācību zona.

Arguments – rūpes par Latvijas krieviem, lai gan reāli Kremlis visiem spēkiem turpina turēt mūsu krievus ”upura stresā” ar hipnotizētāja cienīgu neatlaidību.

 Man ir žēl, ka Kremlis tik brīvi var manipulēt ar mūsu krieviem.

Uzbužināt aizvainojumu un sakurināt tādu naidu pret valsti, kurā viņi paši dzīvo.

Krievijas demokrātiskie spēki šo Kremļa masu naida kurināšanas tieksmi saskata.

Mūsējie – nē.

 Vērojot Grieķijas nemierus es sapratu Kremļa loģiku.

Raugoties demonstrācijas Atēnās visvairāk pārsteidz, ka grieķi uztver visu notiekošo kā ”kāda cita izraisītu problēmu”.

Vietējā politiskā vara rīcības vietā ir izvēlējusies ”upura kompleksa” uzrušināšanu.

Jā, viņiem tas ir izdevies.

Paši (vietējie politiķi) būs varoņi, bet ”ļaunums” nāk no ārā. No malas.

 Pat 90. gadus vecais, leģendarais mūziķis Mikis Teodorakis piedalās šajos protesta pasākumos uz aicina grieķus – ”lūgt palīdzību Krievijai un Ķīnai, pieprasīt sāpju naudu Vācijai par pāridarījumiem karā un atkarot atpakaļ Maķedonijas svēto vārdu”.

Smieties vai just līdzi šiem cilvēkiem, kas ir pazaudējuši  ”atskaites punktu” un nesaskata problēmas reālas aprises, visur saredzot vienīgi pret sevi vērstu konspirāciju un sazvērestības.

Spoguļa viņiem nav.

Viss plūst pats, jeb kā teica Heraklīts – ”panta rei”.

3.

Par medijiem

 Tas, ka Karaganova doktrīnas rezultātā Latvija ir ierauta Kremļa informatīvajā telpā ir skaidrs kā diena.

Izskaidrojums ir vienkāršs – Latvijā (kopš Atmodas) nav stratēģijas mediju jomas attīstīšanai. Tā atstāta pašplūsmai un privātā kapitāla brīvai improvizācijai.

Valstī nav mediju areālam piekārtotas drosmīgas nodokļu politikas, kas veicinātu kvalitatīvas žurnālistikas nodrošinājumu valstī. Nav saprātīga un tālredzīga finansējuma sabiedriskajiem medijiem.

Nav kreatīvas sabiedrisko mediju vadības.

Rezultātā notiek neizbēgama latviešu mediju satura tabloidizācija.

Kvalitātes erozija.

Šajā situācijā nedarbojas mediju likumi arī platformu turētāju virzienā un valsts informatīvo telpu noslīcina zema kvalitātes satelītprogrammas, kas ir gatavas mūs ”izklaidēt līdz nāvei” (Neils Postmans).

Jā, mani satrauc Kremļa mediju dominante Latvijas ētera telpā. Es uzsveru Kremļa un nevis Krievijas mediju dominance. Jo Krievijas mediji šobrīd ir Kremļa mediji.

Putina Krievija ir totalitāra valsts un mani neapmierina diktatūras mediju masīvā klātbūtne manā brīvajā un demokrātiskajā Latvija.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremlis apkaro pats savā valstī tos nedaudzos medijus, kas atļaujas nepaust ”putinismam” simpatizējošus viedokļus.

Tikko, piemēram, tika mēģināts apklusināt  Eho Moskvi radiostaciju, kuras galveno redaktoru Alekseju Venediktovu ”Gazpormedia” (66% Eho Moskvi akciju) vadība pieprasīja atstādināt no amata. Venediktovu atceļ no valdes priekšsēdētāja amata un viņš pats cer, ka saglabās galvenā redaktora darbu. Jā, cenzūra.

Jā, ir zināms, ka Putinam nepatīk Eho Moskvi raidstacija.

Tieši tāpat kā viņam nepatika Anna Poļitkovska. Piemēru šim ”putinisma” cenzūras vilnim ir daudz.

Spriedze sabiezē tagad, kad ir atklājusies Putina partijas ”Vienotā Krievija” gatavošanās uz blēdībām 4. marta vēlēšanām.

Zviedrijas radio korespondenti tikko Maskavā pārbaudījuši, kurš stāv aiz akcijas ”vēlēšanu karuselis” piedāvājot katram, kurš gatavs balsot par Vladimiru Putinu naudu (40 latus) + bezmaksas ēšanu visu vēlēšanu dienu.

Korespondentes ieraksts Maskavā liecina , ka ”karuseļa akciju”  4. marta vēlēšanu dienā rīko partija ”Vienotā Krievija” (SR).

Tiem, kas piekrīt piedalīties,  tiks nodrošināts honorārs, bezmaksas pārtika un autobuss, ar kuru vēlētāji tiks vadāti pa vairākiem vēlēšanu iecirkņiem, lai nobalsotu par Putinu savā vārdā vairākas reizes!

Protams, ka Krievijā notiek blēdības, manipulējot politiku.

Protams, ka tā notiek arī pie mums, izmantojot mūsu politiķus – Vienotās Krievijas pagarināto roku.

Par to, ka no Kremļa tiek sponsorēti vairāki mūsu krievu mediji, man nav šaubu.

Par to liecina šo mediju saturs.

Paradoksāli, ka mums joprojām nav mediju darba uzraudzības institūcijas un likumu, kas šo absurdu varētu novērst.

Paradoksāli, ka tieši tāpēc nevar novērst arī latviski tiražēto mediju politiski „pasūtītos” materiālus – manipulētus pretējā virzienā.  

Jā, Latvijā ir divas informatīvās telpas – latviešu un krievu.

Diemžēl tā ir.

Joprojām.

Jā, var vainot Atmodas aktīvistus. Žēl, ka pēc dziesmotās revolūcijas mūs ”vadoņiem” nebija gatavības un spēju savienot ”abas puses Daugavai” (latviešus un krievus) pēc būtības un panākt iedzīvotāju sekundāro socializāciju ar mediju palīdzību.

Veidojot grāmatu ”Mediju misija” es sarunājos par šo tēmu ar visu lielāko Latvijas mediju vadītājiem. Laikraksta Čas dibinātāji un vadītāji toreiz uzsvēra, ka liela daļa atbildības par notikušo jāuzņemas laikraksta ”Diena” vadītājai Sarmītei Elertei, kura esot apzināti izmantojusi ”skaldi un valdi” politiku sava laikraksta mārketinga kampaņās.

Sākumā par ”viņiem” kļuva krievi, pēc tam intensīvi vajātais ienaidnieks un tumšie spēki bija viss, kas saistījās ar otru lielāko konkurentu – ”Neatkarīgo Rīta Avīzi”, tur strādājošos žurnālistus ieskaitot.

Ienaidnieka demonizēšana ir lielisks paņēmiens jebkurā mārketingā.

Taču – neētisks paņēmiens.

Kategorisms ir veca slimība. Kā to demonstrē viens, tā pārējie reaģē līdzīgi.

Pašlaik mūsu sabiedrība ir dehumanizēta.

Latvijas mediji kaunina savējos, publicē dažādu grupu ”atklātās vēstules” un ētera spriedze ir tuvu histērijai. Savukārt krievu mediji turpina uzbužināt ”upura kompleksu” un izklaušināt ”upura kompleksa” trubadūru – Krievijas vēstnieku Latvijā. Pagriežot muguru demokrātisko spēku viedoklim par mūsu referendumu no lielās Krievija puses.

Upuris negrib dzirdēt, ka viņš nav upuris.

Iedomu slimnieka tēma darbojas. Mediji rīko safari uz ”ienaidnieka zonu” – pārvēršot normālus kultūras konfliktus par traģēdiju.

Šķiru naids ir uzkurināts. Tūliņ būs arī autobusi un Otrā pasaules kara stila afišas ar sievieti plandošā kleitā un teksts – ” Dzimtene – māte sauc palīgā! Nāc kaujā! Aizstāvi savu valodu!”

Sakūdīšanas formāts – ” viņi” pret ”mums” darbojas, jo sadalot cilvēkus 2 lielās grupās ir ērti visu vienkāršot. Tas ļauj mums katram sevi un savējos novērtēt kā ”labos” jeb ”gaišos spēkus” pretī pārējiem/citiem/svešajiem, kas ir ļaunie un tumšie spēki.

Shēma ”viņi” un ”mēs” ir veca un pārbaudīta naida kurināšanas taktika. Kopš pirmatnējās kopienas laikiem, kad reptiļa smadzenes katrā no mums brīdināja no visa, kas ir svešs.

Ja cilvēks izskatās, domā, ģērbjas un ēd citādāk nekā mēs – tad viņš ir slikts un mēs viņu ienīstam.

Tik vienkārši tas ir.

Tās ir emocijas.

Sajūtas bez loģikas.

To vajadzētu apzināties pirms saucam karā ar visiem kreiļiem, homoseksuāliem cilvēkiem un visiem tiem, kas ir citādāki nekā mēs.  

Tagad, kad sabiedrība ir sašķelta, vairs nav lielas jēgas meklēt vainīgo un noskaidrot – ” kurš pirmais meta akmeni”.

PSRS okupācijas politika Latvijā, kas realizēja migrācijas viļņus pamattautības apzinātai un etniskai ”atšķaidīšanai” vai latviešu nacionālisti, kas arī šodien visus krievus met pār vienu kārti un saukā par okupantiem.

 Pirmais bija slikti un otrais arī.

Kurš pirmais piemeta kūlas kamolam sērkociņu, kas tagad ir pārvērsties meža ugunsgrēkā?

Kurš?

Nav svarīgi.

Pašlaik mežs deg.

Mums jāizdomā kā rīkoties tālāk.

Šajā situācijā es saskatu vairākas izejas no degošā meža:

Nekas nenotiks pats par sevi un ir naivi cerēt, ka savstarpējā integrācija norisināsies automātiski, nomainoties paaudzēm. Tāda nostāja Latvijā eksistē un acīm redzot ar šo saukli (savu bezdarbību aizlaistajā Latvijas integrācijas laukā) ir attaisnojuši visi iepriekšējie Latvijas prezidenti, kuri nav bijuši savu pienākumu augstumos. Jā, integrācijas problēma ir lielā mērā bijušo un esošā prezidenta vaina.

 Nevajadzētu atstāt pie Latvijas integrācijas institūciju svirām ekstrēmi orientētus politiķus un cilvēkus, kas ieņem mūsu valstī politiski augstus amatus, bet šo problēmu risināt vienkārši nespēj. Pārvēršot integrācijas konfliktus par savu priekšvēlēšanu platformu.

Mediju loma ksenofobijas apkarošanā (gan latviešu, gan krievu pusē) ir noteicošā. Ja valsts neinvestēs naudu sabiedriskās televīzijas un radio saprātīgā finansējumā un rīcībspējīga vadības nomaiņā, tad mēs joprojām dzīvosim Krievijas informatīvajā telpā. Kremlis investē daudz savā ” inoveščāņijā” , kas veltīta Baltijai un īpaši Latvijai, (kas ir tuvo ārzemju vājākais posms). Šī propaganda ir tendencioza un politiski krāsota, taču liela Latvijas sabiedrības daļa to izmanto dēļ vietējo elektronisko mediju gļēvā vai neesošā saturiskā fona.

 Ir pienācis laiks atgriezties pie vienotas Žurnālistu savienības, kas apvieno visus Latvijas medijus un spēj akceptēt kompromisus un savstarpējo nepatiku. To pašu, kas savulaik tika sēta ”Dienas” režijā, iedalot kolēģus žurnālistus (tieši tāpat kā tagad sabiedrību) – ”gaišajos” un ”tumšajos” spēkos. Tas nav akceptējami. Ir jāatrod kompromisa vadība mūsu organizācijai.  Šī savstarpējā nepatika un nespēja toleranti izturēties pret kolēģiem – konkurentiem Latvijā eksistē joprojām un izpaužas konkurējošo žurnālistu organizāciju un arodbiedrību dibināšanā un eksistencē. Ar to vajadzētu beigt un samierināties, ka citādi žurnālisti nav tāpēc sliktāki žurnālisti (ka nav mūsējie!) 

 Kamēr žurnālisti paši nav vienoti un nespēj iet uz kompromisiem savā starpā, tikmēr nav cerību, ka vienots žurnālistu korpuss spēs izvest no krīzes mediju publiku. Šis jautājums ir ļoti nopietns un nevar tik risināts mūsu valstī uz privātu emociju vai egoistiskas, ambiciozas nepatikas pamata.

Pašiem žurnālistiem ir jāiemācās kompromisa un tolerances māksla un tikai pēc tam to var sākt pieprasīt no citiem.

Bīstamais grupu naida uzkurināšanas eksperiments ir beidzies.

Velkam apakšā svītru un dzīvojam tālāk.

Es novēlu, lai mums tas izdodas. Jo nav pasaulē valsts, kurā integrācijas problēmas būtu atrisinājusi ideāli.

Tādas valsts joprojām nav.

Jā, mēs varam atvieglot ieceļotāju integrāciju valstī, taču reptiļu smadzenēs iekodētā nepatika pret svešajiem nav tikai Latvijas problēma.

Ar saprātīgu un mērķtiecīgu rīcību mēs varam pārvarēt šo – no pirmatnējā cilvēka pārmantoto fobiju.

 Tāpēc rīkosimies.