2012. gada 21. februārī

Rīga palika aiz muguras. Mīļa un piesnigusi.

Lidostas gaiteņi pēcpusdienā – tukši, kā izslaucīti.

Taču jauna kārtība.

Par lidojumu vispirms jāsamaksā – pieci lati.

Pēc tam var doties uz drošības kontroli.

Skaidroju kur pieņem šo naudu.

– Tur, – rādīja reģistrētājas.

Devos pie kases lodziņa, kas atgādināja PSRS laikus.

Samaksāju.

Kam rādīšu šo papīru? – vaicāju.

Uzrādīsiet pirms drošības kontroles! – informēja pieclatnieku kases karaliene.

Sajūta kā jaunattīstības valstī vai Āfrikā.

Staigājam gar maziem naudas iekasētāju lodziņiem un klanāmies dižiem priekšniekiem, kas šādi izlēmuši mūs ” materiāli padancināt”.

Jā, es zinu, ka Ryanairs šo nodevu neiekļāva biļetes cenā.

Tieši tāpēc sāku pievērst uzmanību lidostai, kurai samaksāju, par to, kas esmu šeit ieradusies.

Jā, es zinu, ka ”tas viss = mūsu drošībai”.

Zābaku novilkšanai (drošības pārbaudē) sekos rentgeni, gastroskopija, kolonoskopija, holoskopija (+ visādas citas “skopijas”) un beigās varbūt vajadzēs ārsta izziņu, lai šķērsotu robežu.

Pieclatu nodevas samaksāšana lidostai Rīga šķita bezkaunīga naudas iekasēšana no pasažieriem bez pamatojuma.

Tas pats kā nodoklis par ieelpojamo skābekli.

Brīnums, ka par ieelpojamo gaisu mums vēl nekas nav jāmaksā nodokļos valstij vai lidostai.

Redz, ja būtu par šito naudu vismaz normālu iekāpšanu noorganizējuši, tad es būtu ar mieru viņiem maksāt! – konstatēja kāda kundze, stāvot rindā uz iekāpšanu Ryanair lidmašīnā.

Metāliska balss paziņoja par iekāpšanu reisā uz Stokholmu.

Barjerskrējies varēja sākties.

Atkal nācās kāpt pa kāpnēm augšup, lejup. Joņot apkārt lidmašīnai un slidināties pa piesalušajām kāpnēm augšup. Uz lidmašīnas salonu.

Ryanair lidojošie autobusi pasažierus nelutina.

Kāpelēt vajag.

Airbaltic nav labāki.Tur arī kāpšana uz augšu un uz leju un + 2 autobusi.

Laikam jāsamierinās ar domu, ka lidošana uz Rīgu jau gadiem ar Airbaltic notiek ar tik mazām un vecām lidmašīnām, ka nekur neatrodas piemēroti ieejas gaiteņi, kas spēj savienot uzgaidāmo telpu ar lidmašīnas salonu.

Uz citām pilsētām var aizlidot normāli, turot virsdrēbes uz rokas.

Uz Rīgu jālido apģērbjoties ziemas jakās un turot lietussargu gatavībā.

Mazie propellerbriesmoņi parasti Arlandā gaida pasažierus tālu, tālu – lidostas viņā galā un ceļš turpu –  uz savu samaksāto vietu lidmašīnas salonā no lidostas telpām jāmēro ilgi, grūti, nepatīkami un sarežģīti.

Ar kājām pa āru cauri lietiem un sniegiem un vēl ar autobusiem un bleķa trapiem.

Tie, kas lido uz citām pilsētām normāli iekāpj lidmašīnas salonā bez “šķēršļu skrējiena”.

Mēs cīnāmies.

Ar otru Rīgas līniju nav labāk.

Ryanair pieprasa kāpelēt, pārvarēt šķēršļu skrējienu, kamēr pasažieris tiek līdz vietai lidmašīnas salonā.

Rīgā atkal to pašu pasažieri izkāpjot gaida gājiens caur sniegu, vēju, rāpošana pa kāpnēm, žonglējot ar smagu ceļa somu pie rokas.

Par to mēs tagad vēl piemaksājam 5 latus.

Rīgas virziens laikam nolādēts.

Neviens normāls turpu vairs nelido.

Tikmēr esošās lidkompānijas turpina eksperimentēt ar pasažieriem.

Savādi, ka lidostai Rīga man jāmaksā nodeva, kuras efekts joprojām nav redzams.

Jā, es zinu par plāniem uzlabot termināļus un man ir skaidrs, ka manējos pieclatniekus pievāks ārzemju investors, kurš (droši vien) uzbūves visu, izņemot ”trubas” uz Airbaltic ”kukuruzņikiem”.

Acīmredzot lidostas valde visu atlikušo naudu apēd saldējumos.

Oj, kā ēd!