Sirdsapziņas nožņaugšana – kukuļņemšanas anatomija

2012. gada 25. septembrī. Speciāli TVnet.

Aizvadītajā nedēļā Latviju sašūpoja kārtējie skaļie korupcijas skandāli. Rīgas Centra rajona tiesa trešdien apcietināja Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, un KNAB apstiprināja, ka process sākts par kukuļošanu.
Jaunu sabiedrības sašutuma vilni izraisīja ģenerālprokurora atzīšanās, ka noilguma dēļ izbeigta tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Viens no neatkarīgās Latvijas skaļākajiem ierēdņu un amatpersonu korupcijas skandāliem tātad paliks miglā tīts arī turpmāk un nenogurs mest publiskās domas aizdomu ēnu uz A. Šķēles, A. Lemberga un A. Grūtupa personību. Acīmredzot viņi paši nebija ieinteresēti šīs lietas izmeklēšanā.

Visbeidzot uzzinājām par trešo kukuļņemšanas orģiju, kas atkal saistās ar lielāko Latvijas uzņēmumu – to pašu «Latvenergo». Par apjomīgu naudas līdzekļu pārsūknēšanu savās kabatās tiek apsūdzēti uzņēmuma trīs vadītāji: bijušais prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļķo un AS «Sadales tīkls» valdes priekšsēdētājs Ivars Liuzniks.

Kā «naudas rezervuārs» darbojušies Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukcijas projekti, kas palīdzējuši minētajiem vīriem un viņu padotajiem «apresnēt naudā», sūknējot ienākumus caur dažādām pašmāju, ārzonas un ārzemju firmām. It kā astoņu miljonu eiro apmērā. Šķiet, ka pagaidām oficiāli minētā summa ir pārāk pieticīga tik labi izstrādātai valsts līdzekļu izlaupīšanas «shēmai, kas darbojusies gadiem ilgi un bijusi diezgan radoša» (no izmeklētājas Andas Rumjancevas intervijas žurnālam IR).

Kas īsti ir korupcija, kukuļdošana?

Ugunskurs, pie kura tik daudz laikabiedru uzvārās?

Enciklopēdijas šo fenomenu skaidro dažādi. Vispirms tas ir sava amata ļaunprātīgs izmantojums. Jūs iesēžaties kādas iestādes amata krēslā un pieprasāt klienta naudu par to, ka veicat savus ikdienas darba pienākumus. Ikviens no mums zina piemērus «iz dzīves» gan no PSRS laikiem, gan arī tagad. Lai aina būtu skaidrāka, es pievērsīšos kādam notikumam pirms nedēļas. Rīgas lidostā.

Iekāpšana lētās lidsabiedrības Ryanair lidmašīnā norisinājās kā parasti. Pasažieri, kas bīstas salonā neatrast vietu savai ceļasomai tuvu sēdvietai, stāv rindā apmēram 30 minūtes un pēc tam (metoties uz lidmašīnu) pagūst ievietot savu mugursomu bagāžas nodalījumā tieši virs savas sēdvietas. Nosebotājiem bagāžas vietu tuvumā vairs nepietiek. Kāpjot lidmašīnā, pamanu, ka stjuarte ir latviete. Tas, protams, priecē. «Cik jauki!» – nodomāju, lidot īru lidmašīnā, kurā strādā arī simpātiska tautiete. Taču prieks izrādās īss. Pēdējā brīdī salonā ieraušas apmēros paliels zviedru kungs ar biezu ādas somu rokās. Plaukti pārpildīti. Simpātiskā stjuarte strauji izmet ārā no bagāžas plaukta manējo mugursomu, lai izbrīvētu vietu zviedra ādas koferītim. Sastapusies ar manu saucienu «Kur jūs tagad nesīsiet prom manu somu ar visu datoru, fotoaparātu un naudu?» tautiete sastingst, taču neapmulst. Jā, viņa to nesīs uz viņu salona galu vai metīs uz grīdas. Tā arī izdarīja. Nometa uz grīdas. Jā, es zinu, ka nevajag lidot ar lētām lidkompānijām, bet Latvijas augstskolas par lekciju lasīšanu lidmašīnas biļetes lektoram nepiedāvā. Nākas izlīdzēties ar lētāko transporta variantu. Tātad par brīvu vietu turpmāk jācīnās kukuļojot? Acīmredzot, iekāpjot Ryanair, turpmāk jāpiedāvā stjuartam 5 lati ar lūgumu nemest ārā somu no bagāžas plaukta.

Jākukuļo tātad?

Tā, pirmo līmeni esam apguvuši – amatpersonas negodīga rīcība pret klientiem, tā saucamā «bakšiša» (iesmērēšanas) pieprasīšana. Stjuarte, tieši tāpat kā alkatīgi ārsti, medmāsas vai eksaminētāji, pieprasa «honorāru» vai «pateicības» par darbu, par kuru jau saņem algu.

Taču korumpētībai vai kukuļņemšanai ir arī citi veidi – šantāža, draudzība, korupcija – nepotisms, «jumta funkcijas», izšķērdēšana.

Atsevišķs korumpētības veids ir politiskā korupcija – kukuļņemšana. Tā rodas tad, ja politiskie ierēdņi izmanto sev likumā noteiktās tiesības, priekšrocības un iespējas, lai nodrošinātu sev neleģitīmu peļņu. Tātad – likumu pagriešana sev un savam biznesam par labu, «savējo» iecelšana vadošos amatos un «atslēgas pozīcijās», savējo mafijas tīkla izveidošana politiskajos un administratīvajos gaiteņos. Šī, starp citu, ir maz izpētīta tēma Latvijā un KNAB pagaidām ar to vispār nenodarbojas.

Politiskā korupcija būtu jāsoda tikpat bargi kā ekonomiskā.

Vai tas mūsu likumos nav paredzēts?

Sociologs Pauls Bratsis uzskata, ka modernā korupcijas izpratne balstās uz jēdzienu «privāts» un «valsts-publisks» pārklāšanos.

Brīdī, kad cilvēki vairs nesaredz savas un valsts mantas robežas, piedzimst kukuļņemšana.

Brīdī, kad policists pieņem kukuli no noziedznieka, viņš nostāda savas privātās intereses augstāk par valsts interesēm, kuras viņš pārstāv kā varas amatpersona. Viņš pazemo un devalvē valsts amatu savas privātās alkatības dēļ.

Tas pats notiek arī politikā – politiķis nedrīkst sajaukt savas un valsts intereses. Brīdī, kad šī robeža tiek pārkāpta, piedzimst korupcija.

Latvijā korupcijas indekss ir 4,2; Igaunijā 6,4 un Lietuvā 4,8, Skandināvijas valstīs virs 9. (Corruption Perceptions Index 2011, Transparency International.)

Uzbekijā 1,6.

TeliaSonera kā miljardu kukuļdevējs

«Tur bez iesmērēšanas nenotiek pilnīgi nekas. Visas iestādes, valsts aparāts un visi sabiedrības līmeņi ir izpuvuši no korumpētības,» ar satraukumu balsī skaidro Zviedrijas Televīzijas korespondente Krievijā zviedru televīzijas skatītājiem tiešraidē no Maskavas. Viņa mēģina analizēt notikumus ap aktuālo TeliaSonera skandālu Uzbekijā. Ekrāna fonā liesmo Kremļa zvaigznes un balsī skan izmisums. Zviedriem to grūti saprast. Kā tas varēja notikt, ka cienījams un godājams telekomunikāciju uzņēmums varēja atļauties kukuļot diktatora Islāma Karimova režīmu, lai iegādātos sev nepieciešamo 3G licenci Uzbekijā? Pašmājās kukuļot nav pieņemts, bet ārzemēs – viss atļauts?

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas analītiskajai, rokošās žurnālistikas programmai «Uppdrag granskning» bija izdevies noskaidrot, ka TeliaSonera pirms pieciem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā divus miljardus Zviedrijas kronu nelielam uzbeku uzņēmumam nodokļu paradīzē Gibraltārā. Maksāts it kā par licences iegūšanu firmai Takilant, kura vienīgā īpašniece ir Uzbekijas prezidenta meitas tuvākā draudzene. Mediji noskaidrojuši, ka Uzbekijā 3G licenci izsniedz tikai un vienīgi valsts un ka šī nauda tikusi pārskaitīta 22 gadus vecajai diktatora meitas draudzenei kā «kukulis diktatoram». Tātad zviedri (caur fiktīvu Gibraltāra pastkastītes uzņēmumu) maksājuši «pa taisno» diktatora kabatai? Šo maksājumu realizējis TeliaSonera – uzņēmums, kuru pavisam nesen privatizēja, dalot akcijas tautai. Visi zviedri (ieskaitot karali) savulaik tika lūgti iegādāties Telia akcijas un kļūt par šī «tautas uzņēmuma» akcionāriem. Tagad izrādās, ka lielākais zviedru uzņēmums, kam pieder arī Latvijas uzņēmumi Lattelecom un LMT, ir kukuļojis despotiskākās valsts diktatoru.

Skandāls? Protams.

Vai korumpētie atzīst savu vainu? Protams, nē.

Skaudrā atmiņā mums visiem pašmāju «Latvenergo» bijušā šefa Kārļa Miķelsona teatrālā vaibstīšanās televīzijas kameru virzienā apcietināšanas brīdī vai Aivara Lemberga optiskais un verbālais «pamatotais sašutums» par Lielbritānijas tiesu un citu Rīgas Domes aizturēto, korumpēto amatpersonu krokodilu asaras. Vājie un korumpētie izskatās briesmīgi brīžos, kad viņi spēlē varoņus.

Pēc viņu domām, naudas priekšā arī karaļiem jānoņem cepures!

Viņi taču nav vainīgi, jo pievāca sev tikai to, ko varēja pievākt!

Tāpat arī TeliaSonera šefi turpina purpināt, ka «viss šokos» un «nekas nav darīts nelikumīgi», jo citādi «šajās valstīs nevar strādāt».

Vienīgā zviedru amata blēžu problēma ir apstāklis, ka mediji ir paguvuši atrakt vairāk, nekā kukuļdevēji bija prognozējuši. Šveiciešu prokuratūra jau sākusi apjomīgu ekonomisko noziegumu krimināllietu, kurā atklājusies plaša «naudas atmazgāšanas akcija». Tajā iesaistītās personas ir Uzbekijas diktatora meitas uzņēmumi un ārzemju telekomunikācijas kompānijas. To skaitā arī TeliaSonera. Bernes prokuratūra apstiprina šos faktus un liecina, ka šajā lietā ir jau aizturētas 2 personas un banku kontos iesaldēti vairāki miljoni franku.

Tagad izskatās, ka zviedru saniknotās publikas un mediju spiediena rezultātā TeliaSonera šefam nāksies atkāpties no amata un uzņēmumam atvadīties no biznesa Uzbekijā.

Divas valstis, divi skandāli, divu veidu korumpētība.

Kukuļņēmēji un kukuļdevēji reaģē vienādi – ir nevainīgi kā tikko piedzimuša bērna asara.

Atšķiras avoti. Latvijā šāda apjoma «uzvārīšanās dzīres» atklāj vienīgi KNAB, bet Zviedrijā – mediji.

Latvijas mediju problēma

Kāpēc mūsu mediji nemedī liela mēroga kukuļņēmējus un kukuļdevējus?

Tāpēc, ka Latvijas vadošās avīzes pašlaik atrodas īpašnieku – oligarhu rokās un valstī joprojām nav funkcionējoša mediju biznesa uzraudzības sistēma. Pat baznīcas mēs «regulējam», bet medijus – nē.

Vadošā Latvijas medija – Latvijas radio un televīzijas ieilgusī vadības erozija lēnām pārvēršas satura gangrēnā, jo nav šefu, kas saprot un prot finansēt rokošo un pētniecisko žurnālistiku, ziņas ar satura substanci un nacionālo ekrāna mākslu. Avīzes mīņājas īpašnieku direktīvu aplociņā.

Ideja par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu ir absurda jau savā dzimšanas brīdī un neko vairāk par politiskām manipulācijām mums nedos.

To saprot ikviens profesionālis, kam nav svešas mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa sekas.

Kukuļņēmēju un kukuļdevēju sistemātiskas medības Latvijas zonā var veikt vienīgi sapratīgi vadīts un normāli atalgots žurnālistu korpuss. Tam nepieciešama pētniecisko žurnālistu grupa (kuru var nodrošināt līdzīgi Skandināvijas valstu piemēram) un neatkarīgs mediju ģenerāldirektoru postenis. Tik neatkarīgs, ka tam nevar piezvanīt no saeimas (vai radio un televīzijas padomes) un «likt kaut ko darīt vai nedarīt».

Profesionālu cilvēku žurnālistikas misijai mums pietiek – kaut vai Odita Krenberga, Aigars Kovaļevskis, Inga Šņore, Aidis Tomsons, Toms Ostrovskis, Otto Ozols, Lato Lapsa u.c. Atliek tikai izvēlēties – vai tas mums ir vai nav vajadzīgs un sākt ar pētniecisko žurnālistu grupu dibināšanu medijos, nevis politiski stūrētiem «mediju apvienošanas» projektiem vai urrāt narcisistiskiem šovu mapetiem.

Jūdasa graši

Atgriežoties pie kukuļņemšanas anatomijas. Kurš spēj un kurš nespēj paņemt kukuli un vai tiešām visi cilvēki ir kukuļņemšanas vergi un gatavība «ieraut nāsīs» ir atkarīga tikai no piedāvātās summas lieluma?

Šis jautājums ir morāles dilemma. Mums visiem nekad nebūs pietiekoši daudz naudas, lai nevarētu vēlēties vēl vairāk. Viena daļa no mums nepieņems «honorāru», turpretī citi – nekautrējoties pastieps roku pēc Jūdasa grašiem.

Kur ir šī liktenīgā robeža? Aiza starp godprātību un alkatīgu paštaisnumu? Garīgi iepuvušajiem godprātība un taisnīgums ir svešvārdi, jo mēsli pievelk mēslus.

Taču mums visiem sākumā ir sirdsapziņa. Pie pirmās negodīgās rīcības tā brīdina. Pēc trešās apklusināšanas sirdsapziņas balss nomirst. Tās vienkārši vairs nav.

Tie, kuri apgalvo, ka ar naudu var panākt visu liecina, ka naudas dēļ viņi ir gatavi darīt visu Jūdasa monētu dēļ. Arī maršēt pāri cilvēku un valstu līķiem.

Vai nav pienācis pēdējais laiks pieslēgt šo zombiju medībās arī žurnālistus un sabiedrību? Mūsu visu interesēs.

Nejaukā lidostas nodeva pasažieriem. Pieclatnieks – priekšnieku saldējumiem?

2012. gada 21. februārī

Rīga palika aiz muguras. Mīļa un piesnigusi.

Lidostas gaiteņi pēcpusdienā – tukši, kā izslaucīti.

Taču jauna kārtība.

Par lidojumu vispirms jāsamaksā – pieci lati.

Pēc tam var doties uz drošības kontroli.

Skaidroju kur pieņem šo naudu.

– Tur, – rādīja reģistrētājas.

Devos pie kases lodziņa, kas atgādināja PSRS laikus.

Samaksāju.

Lidostas nodeva

Lidostas nodeva

Kam rādīšu šo papīru? – vaicāju.

Uzrādīsiet pirms drošības kontroles! – informēja pieclatnieku kases karaliene.

Sajūta kā jaunattīstības valstī vai Āfrikā.

Staigājam gar maziem naudas iekasētāju lodziņiem un klanāmies dižiem priekšniekiem, kas šādi izlēmuši mūs ” materiāli padancināt”.

Jā, es zinu, ka Ryanairs šo nodevu neiekļāva biļetes cenā.

Tieši tāpēc sāku pievērst uzmanību lidostai, kurai samaksāju, par to, kas esmu šeit ieradusies.

Jā, es zinu, ka ”tas viss = mūsu drošībai”.

Zābaku novilkšanai (drošības pārbaudē) sekos rentgeni, gastroskopija, kolonoskopija, holoskopija (+ visādas citas “skopijas”) un beigās varbūt vajadzēs ārsta izziņu, lai šķērsotu robežu.

Pieclatu nodevas samaksāšana lidostai Rīga šķita bezkaunīga naudas iekasēšana no pasažieriem bez pamatojuma.

Tas pats kā nodoklis par ieelpojamo skābekli.

Brīnums, ka par ieelpojamo gaisu mums vēl nekas nav jāmaksā nodokļos valstij vai lidostai.

Redz, ja būtu par šito naudu vismaz normālu iekāpšanu noorganizējuši, tad es būtu ar mieru viņiem maksāt! – konstatēja kāda kundze, stāvot rindā uz iekāpšanu Ryanair lidmašīnā.

Metāliska balss paziņoja par iekāpšanu reisā uz Stokholmu.

Barjerskrējies varēja sākties.

Atkal nācās kāpt pa kāpnēm augšup, lejup. Joņot apkārt lidmašīnai un slidināties pa piesalušajām kāpnēm augšup. Uz lidmašīnas salonu.

Ryanair lidojošie autobusi pasažierus nelutina.

Kāpelēt vajag.

Airbaltic nav labāki.Tur arī kāpšana uz augšu un uz leju un + 2 autobusi.

Laikam jāsamierinās ar domu, ka lidošana uz Rīgu jau gadiem ar Airbaltic notiek ar tik mazām un vecām lidmašīnām, ka nekur neatrodas piemēroti ieejas gaiteņi, kas spēj savienot uzgaidāmo telpu ar lidmašīnas salonu.

Uz citām pilsētām var aizlidot normāli, turot virsdrēbes uz rokas.

Uz Rīgu jālido apģērbjoties ziemas jakās un turot lietussargu gatavībā.

Mazie propellerbriesmoņi parasti Arlandā gaida pasažierus tālu, tālu – lidostas viņā galā un ceļš turpu –  uz savu samaksāto vietu lidmašīnas salonā no lidostas telpām jāmēro ilgi, grūti, nepatīkami un sarežģīti.

Ar kājām pa āru cauri lietiem un sniegiem un vēl ar autobusiem un bleķa trapiem.

Tie, kas lido uz citām pilsētām normāli iekāpj lidmašīnas salonā bez “šķēršļu skrējiena”.

Mēs cīnāmies.

Ar otru Rīgas līniju nav labāk.

Ryanair pieprasa kāpelēt, pārvarēt šķēršļu skrējienu, kamēr pasažieris tiek līdz vietai lidmašīnas salonā.

Rīgā atkal to pašu pasažieri izkāpjot gaida gājiens caur sniegu, vēju, rāpošana pa kāpnēm, žonglējot ar smagu ceļa somu pie rokas.

Par to mēs tagad vēl piemaksājam 5 latus.

Rīgas virziens laikam nolādēts.

Neviens normāls turpu vairs nelido.

Tikmēr esošās lidkompānijas turpina eksperimentēt ar pasažieriem.

Savādi, ka lidostai Rīga man jāmaksā nodeva, kuras efekts joprojām nav redzams.

Jā, es zinu par plāniem uzlabot termināļus un man ir skaidrs, ka manējos pieclatniekus pievāks ārzemju investors, kurš (droši vien) uzbūves visu, izņemot ”trubas” uz Airbaltic ”kukuruzņikiem”.

Acīmredzot lidostas valde visu atlikušo naudu apēd saldējumos.

Oj, kā ēd!

Vafeļu dienas vētras, modernā vīrieša ideāls un savādais ”ceļš atpakaļ”

2011.gada 25. martā

Zviedri šodien svin Vafeļu dienu. Jāēd vafeles visu dienu, īpaši vakarā! Vēl var pagūt! 🙂

Tradīcijas sākumi datējami ar 17.gadsimta sākumu, kad 100% noskaidrojās diena, kurā jaunava Marija uzzinājusi no erceņģeļa Gabriela par gaidāmo Jēzus dzimšanu. Kopš tā laika tieši šodien ir jāēd vafeles ar visiem iespējamiem pildījumiem. Aiz priekiem! 🙂 Receptes ir dažādas, sākot ar miltiem un ūdeni un beidzot ar pienu, cukuru un saldo krējumu ar olām. Kopā ar mazajiem zaļajiem citroniem, lasi, mārrutku krēmu, spinātiem, šķiņķi vai avokado. Uz priekšu!

Vafeļu dienai ir arī barbariski izskaidrojami, kas saistās ar gada apriti un to, ka šajā laikā govs sāk no jauna dot pienu un vistas dēt olas. Cepot vafeles, šovakar izvēlieties labu vafeļu cepamo pannu un ēdiet lūdzu vafeles ar saldējumu.

Nenožēlosiet!

13.00

Šeit – Skavstas lidostā, kurā nākas pavadīt Vafeļu priekšpusdienu, lidojumi uz Rīgu atkal kavējas, neviens vafeles te necep. Te nesmaržo un nekā laba nav. Kā parasti. 😦

Ja ir spiesta lieta izmanot lidojošo autobusu Ryanair un izturēt ”pūļa spiedienu”, tad jāapbruņojas ar zvērīgu izturību, pacietību un labu mūziku. Lidkompānijas serviss drūms un izturams tikai ārkārtas situācijās. Bieži esmu domājusi, kāpēc tas tā ir iznācis, ka ar šīm lidmašīnām ir tik neērti. Tāpat kā  vieglo automašīnu konstruktori arī lidkompāniju kārtības organizētāji domā maskulīni.  Dāmu somiņai Ryanaira pasaulē nav  vietas. Attieksme -100.

Gaidot uz Ryanairu, iedomājos par džentlmeņiem. Sugu, kuras, vairs nav.

Vecais pārbaudītais paņēmiens, kā atšķirt džentlmeni no parasta vīrieša, esot iekāpšana lidmašīnā. Vecie testi liecina, ka džentlmenis nekad nenostājas gaiteņa vidū un neaizkavē pārējo pasažieru iekāpšanu, krāmējot savas somas plauktā. Virs sēdekļa. Džentlmeņi mēdz ieiet savā ejā un atļaut pārējiem iekāpt. Tik vienkārši, cēli un empātiski.

Maz gan šodien palicis šo džentlmeņu. Praktiski gandrīz vairs nav.

Par to pārliecinājos autobusā uz Skavstu. Tajā kāds nemazgājies tips, ar melnu mici galvā  aizkavēja kolektīvo izkāpšanu, jo nespēja izņemt savu somu no plaukta un izķeksēt notraipīto jaku. Pēc tam izrādījās, ka viņš ir  latviešu celtnieks, kas atgriežas no darbiem ārzemēs.

Vēlāk turpat līdzās drūzmējās sievietes, kas parasti spraucas  garām bez rindas. Aizsprukšana ir austrumeiropas sieviešu sporta veids un stihija. Ja šādi mači būtu olimpiskajās spēlēs, tad sievietes no Krievijas un, iespējams, arī no Baltijas noteikti uzvarētu, jo viņas ir šajā mačā vismeistarīgākās. Jau Stokholmas centrā, kur zviedru pasažieri stāv rindā pie pieturas uz lidostas autobusu, ”bezrindas trieciennieces” izmanto meistarīgus paņēmienus, lai aizbīdītos garām rindā stāvētājiem. Klātneesošā  sejas izteiksme, uzmesta lūpa un skatīšanās sāņus ir signāls, ka ”lietas notiek”.

Teātris tiem, kam pietiek pacietības gaidīt nākamo autobusu.

”Ko satraucies! Sāc pierast pie Latvijas realitātes!” – telefoniski mierina no Latvijas.

Es spītējos un negribu pierast pie atpalicības demonstrējumiem. Boikotēju.

Vakar skrienot krosu cauri mežam, pie pārejas man ceļu grieza liela  kravas automašīna. Šoferis gaidīja kamēr paskriešu garām. Pēc tam pamāja ar roku un novēlēja ”foršu rītu”! Skrēju tālāk un domāju kāpēc šādu kungu vairs nav AirBaltic un Ryanair lidmašīnās.

Kur viņi palikuši.

Savādi, ka to, kas griež ceļu citiem ir tik maz.

Sirms kungs ar ketoveju, kas sasveicinoties paceļ platmali, šoferis pie lielās automašīnas stūres, kas novēl laburītu un džentlmeņi, kas nebloķē ceļu mums pārējiem.

Kur viņi ir?

Foto: http:// marcusschenkenberg. org/

Adoniss ir pasaules daiļākais vīrietis. Tā vēsta antīkās teikas.

Viņš savaldzināja visus visur ar savu parādīšanos tik lielā mērā, ka pat puķes viņa ceļā aiz sajūsmas esot sākušas ziedēt un smaržot. Skaistums pakļauj pasauli. Nenoliedzami.

Kas īsti šodien ir vīrišķīgs. Muskuļots ķermenis? Izskatās, ka tagad, lai sasniegtu šo mērķi vīrieši ir gatavi ne tikai atdot savu laiku, dvēseli un naudu sporta zālei, bet arī ķerties pie narkotikām, steroīdiem un hormonu preparātiem ”būdas dēļ”.

Suzana Faludi jau krietni sen izvirzīja tēzi par maskulinitātes krīzi modernajā laikā.   Trenēts ķermenis tagad vajadzīgs kā varas atribūts. Līdz šim pietika ar varu, naudu un stāvokli sabiedrībā. Tagad ar to ir par maz. Vai uzpumpēti muskuļi atgriezīs vīriešiem tās ietekmes zonas, kas zaudētas pēdējo 20-30 gadu laikā sakarā ar feminisma ienākšanu varas arēnā? Vai hipermaskulīns ķermenis ir jaunā stratēģija, kas ļaus atgūt ”zaudētās teritorijas”?

Salīdzināju ”Playgirl” 1970. un 2000. gadā. Vājš, pat izģindis, spalvains tipāžs pēc 30 gadiem nomainīts ar milzi, kuru grezno gigantiski muskuļi un noskūtas body aprises. Vīrieša ķermenis beidzot kļuvis par tirgus vērtību. Sākot ar dresmanbikšu manekeniem un viegli tetovētajiem ”pulveru atlētiem” un beidzot ar androgēnajiem puisīšiem smaržu mākonī, kas tagad palīdz pārdot ne tikai apģērbu, bet arī vīnus, mikroviļņu krāsnis, atvaļinājumu paradīzes, smaržas, laivas, pulverus, degvīnus un visu pārējo. Kungu torss ir nostabilizējies kā preču reaktīvais dzinējs tirgū. Salīdzinājumā ar 80. gadiem, vīrišķīgais ķermenis tiek daudz plašāk eksponēts daudz plašāk. Sieviešu pusplikuči paliek savās konstantajās robežās.

Tagad izskats, nevis nauda un statuss nosaka seksuālo magnētismu. Tuklais direktors, tirgotājs, prezidents un ”omulīgais kungs” var droši atkāpties otrajā plāna.  Kritiku neiztur par Vinstons Čērčils.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nav pamanījuši. Te, tāpat kā Krievijā un citur Austrumeiropā, pa priekšu kūņojas 70. gadu labi nobarotie ”direktortipi”.

14.15 ieradās lidmašīna. 75% pasažieru vīrieši. Neskaitot zviedru pusaudžu futbolkomandu, kas grūstīdamies un angliski šķoboties mēģina atkārtot  ”bezrindas trieciennieču” paņēmienus. ”Mieru!” – klaigā treneri, bet vējš viņu tekstu aiznes uz tuvējo mežu. Beidzot nokļūstu līdz lidmašīnas ieejai. Stjuarte ilgi lasa manu biļeti un visbeidzot latviski iesaka nosēsties lidmašīnas vidū. Viņas teksts ir šablonisks, bet intonācija – laipna. Patīkami.

Lidojuma laikā zviedru sekstūristi, sadzērušies rumu, skaļi apspriež ”sieviešu gaļas piedāvājumu Rīgas viesnīcās”. Viņi mierina viens otru pāri salonam, ka ” tas nekas” un ’”te tā pieņemts – bradāt savējās uz nebēdu”. Šķiet, ka ir mazliet kauns un jāsteidz sevi mierināt, ka ”nevienam netiek darīts pāri” .

”Tu saproti, te veči piekrīt pārdot savējās sievietes. Viņiem tas OK” – viens mierina otru.

”Ir OK?”

”Ir, ir. Viņi pat lepojas ar to”.

”Stulbi viņi ir”.

”Cita biznesa jau Latvijā nav!” – smejas ceturtais un pēc tam visi sāk dziedāt vienotā korī. Prieka dziesmu.

Skatos kā lidmašīna, cauri mākoņu pienam, peld uz Rīgu.

Kā džentlmenis palaidu pa priekšu seksa tūristus, rupuci ar melno cepuri, futbolistus un savādnieku varzu, kas sadzērušies lidmašīnas viskiju runāja nedabiski skaļi un skandēja ” Viva Espana! Viva Espana! Viva Espana!”

17.00

Jaunā Marka Romaņeka filma – Never let me go, runā par to pašu. Par pirmās un otrās šķiras cilvēkiem. Kad mēs beidzot nomainīsim dislokāciju?  Cepam vafeles un sākam no gala?

Vēlreiz?

Kaut kas karaļvalstī Latvijā joprojām nav kārtībā.