2013. gada 01. maijs
No sarkanajiem, kreiso karogiem man paliek slikti. Tā man bērnības trauma.
Šie nīstie karogi nāk atmiņā kopā ar liekulīgi gaļīgo Brežņeva ģīmi no Ostankino televīzijas translācijām Sarkanajā Laukumā, pionieru maršiem pie pieminekļa, piespiedu demonstrācijām gar Pelšes tribīni Daugavmalā un visu pārējo, kas asociējas ar proletariāta diktatūras impēriju, kuru mans draugs, krievu dzejnieks Andrejs lieliski raksturoja kā ”konservu kārbu, kas žonglē uz durkļiem”= PSRS (CCCP).
Ieraugot lielus sarkanos karogus ar zelta izšuvumiem=sirpi un āmuru, man paliek vēl sliktāk. Tie ož pēc asinīm un naftalīna.
Tāpēc es nekad neeju Zviedrijā skatīties uz 1. maija gājieniem, jo man kauns par cilvēkiem, kas iet zem šiem sarkanajiem karogiem, nesaprotot ko ”sistēma aiz šīs simbolikas” ir nodarījusi man un maniem tuviniekiem, draugiem, paziņām un Latvijas valstij.
Viņi neko nezina par to, jo dzīvo savās ideālisma ilūzijās. Pārtikušajā SWE.
Lielākā daļa no viņiem ir ”salonkomunisti” vai ”salonsociālisti” kas īstā sociālismā nekad nav dzīvojuši. Viņiem ir sapnis par taisnīgu sabiedrību, kas būtībā ir lielisks plāns. Idejai es piekrītu, tikai ne …zem sarkano karogu loģikas.
Taču šoreiz es aizgāju. Apskatījos. Vienkārši tāpēc, ka biju pārstrādājusies un pastaiga bija vairāk nekā nepieciešama. Diena padevusies šodien saulaina un tāpēc mana reportāža var sākties.
Pirms gājiena kāda jauna dāma (staba galā) mudināja skatītājus neizklīst, jo kreisās idejas dzīvo un nemirst.
Turpat līdzās zviedru komunisti bija izvietojuši savus stendus ar tekstiem, ka sociālisms ir mūsu gaišā nākotne ( tas ir…kaut kas pazīstams un agrāk bezcerīgi jau dzirdēts!) 🙁
Pēc tam nāca zviedru sociķu politiskais krējums.
Ieskaitot arodbiedrības. Tās pašas, ka te izvērsa slaveno latviešu būvfirmas ”Lavala lietu”, falsificējot dokumentus par latviešu uzņēmumu pat līdz Eiropas tiesas līmenim.
Bungas tika rībinātas un taures pūstas. Gāja ilgi. Apmēram stundu.
Kas piesaistīja manu uzmanību?
Viņu transparenti, kuru dažiem aicinājumiem pievienojos arī es. Iespējams arī Jūs.
Piemēram? Vairāk naudas kultūrai!
Mūsu valsts nekad nebūs pilnīgi gatava!
Aizstāvēsim romu tiesības!
Ir vajadzīgi ”nakts dārziņi” bērniem! Jā, ir vecāki, kuriem jāstrādā vēlu vakaros arī pa naktīm. Viņiem vajadzīga palīdzība no valsts. Es viņus saprotu un atbalstu.
Atbrīvojiet politieslodzītos Irānā! Protams.
Turpat līdzās skan saukļi – atbrīvojiet visus ieslodzītos žurnālistus! Kā lai nepiekrīt?
Visbeidzot kāda kundze man piedāvāja sarkanu rozi. Sociķu rozi. Te tā ir.
Man labāk patiktu ja viņi soļotu zem rozēm. Sarkanām, mīlestības rozēm.
Tad es arī varbūt ietu kādu gabaliņu līdzi. Jūs arī.
Kā saka, kas maksā, tas pasūta mūziku. Latvijā diemžēl komunistu vara iznīcināja visu, arī cilvēkiem ticību taisnīgumā, godīgumā, iespējās. Tagad valsts un valdība dara visu, lai tauta nespētu un negribētu cīnīties par savam tiesībām. Ne, nav jācīnās, jo tad atkal būs asins izliešana, laupīšanas, izvarošanas un citas šausmas. Bet valstij, valdībai jādara visu, lai nemudinātu cilvēkus vardarbībai.
Ja uzņēmēji, kas dod cilvēkiem darbu un lai nopelnītu sev, savai ģimenei ne tikai iztiku, bet lai normāli dzīvotu, ceļotu nesajēdz, ka jāprot plānot, strādāt tā, lai visiem, kas STRĀDĀ uzņēmumā, arī labi dzīvotu, nevis eksistētu, tad valdībai un valstij jāpalīdz šiem uzņēmējiem to saprast, piemērojot ja tas vajadzīgs arī piespiedu līdzekļus. Citādi tauta pielieto piespiedu līdzekļus, kad nonāk izmisumā pret valsti un valsts varu. Tad krīt valdības, notiek grautiņi, vardarbība, laupīšanas un slepkavības. To pierādīja 1917.gada Ļeņina veiktā revolūcija, kas vēl jo projām atstāja iespaidu uz Latvijas tautu. Tāpēc saprātīgiem žurnālistiem jācenšas ietekmēt valsts varu, izdarīt spiedienu, lai pasargātu tautu un valsti, ne viss varu un valdību.
Problēma ir tā, ka “troksni sacēlušais” kolēģu raksts par zemajām algām fabrikā man neko jaunu nepateica. To var uzzināt paskatoties uzņēmuma dokumentāciju, kas (manuprāt) nav noslēpums. Nodokļu pārvaldē to var noskaidrot. Mēs zinājām, ka LV “melnajam darbam” ir zemas algas. Taču kauninot uzņēmējus vai valsti šo situāciju nevar mainīt, tieši tāpēc šis labi gribētais raksts nav pētnieciskā žurnālistika. Tā ir atskaite ar pierādījumiem. Ko tālāk? Arodbiedrības, protams. Mani interesē kāpēc mums nav spēcīgas arodbiedrības, kāpēc mums nav kolektīvie darba līgumi, kas katru gadu pārskata algas līmeni. Tāpēc ideja par demonstrāciju daugavmalā nākamgad nemaz nav slikta. Tikai lūdzu – bez sarkanajiem karogiem.:)