Author Archives: Sandra Veinberga (Veinberg)

About Sandra Veinberga (Veinberg)

Sandra Veinberg, Ph.D., Associate Professor of Journalism, worked as a lecturer and researcher at the University of Latvia as well as at the Universities of Moscow and Stockholm, and is right now located at Riga International School of Economics and Business Administration (RISEBA) and Liepaja University where she is engaged in studies in the fields of mass media, journalism and public relations. Sandra Veinberg is a member of the Swedish Journalists’ Association (Publicistklubben), a foreign correspondent, and the author of several books on mass media and public relations. Writer (novel Ielocītās lapas etc) and translator of fiction litterature. Publiciste, rakstniece, mediju pētniece, asoc. profesore, phil.dr. vairāku zinātnisku monogrāfiju, kā arī daiļliteratūras autore.

Bīstamie šodienas mediji jeb Kas ir avotu kritiskā analīze?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Beidzot institūcijas Latvijā apņēmušās novērst sabiedrības nespēju iztulkot, saprast un novērtēt masu mediju ziņojumus un žurnālista darba pienākumus. Jaunvārds „medijpratība“ jau pārvērties mācību priekšmetā. Tāpēc pamats cerēt, ka šodienas skolēniem nākotnē vairs nevajadzēs pieprasīt agresīvu kaimiņvalsts televīzijas programmu aizliegumu. Viņi paši pratīs atšķirt graudus no sēnalām, jo būs izglītoti mediju jomā. Kāpēc šī problēma aktualizējusies tikai tagad? 

Agrāk arī bija avīzes, žurnāli, radio un televīzija, bet neviens Padomju Latvijas skolās medijpratību nemācīja. Šāds mācību priekšmets toreiz nebija vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1) kompartijas cenzoru kontrolei bija pakļauti visi okupētās valsts mediji, tāpēc informācijas vai viedokļu avotu kritika publiski (totālās propagandas apstākļos) nebija iespējama;

2) tolaik nebija interneta un katrs „sētas miets“ nevarēja tiražēt savu informāciju visplašākajai publikai nekontrolēti (tā, kā tas notiek šodien).

Tā kā toreiz bija valsts kontrolēta informācija un varas „sertificēti” masu mediji, tad nepārbaudīti, necenzēti vai ar varas aparātu idejiski nesinhronizēti fakti un notikumi izplatīti netika. Turpretī tagad ir viegli un vienkārši tiražēt gan patiesus un pārbaudītus, gan arī izdomātus un safantazētus „faktus“. Toreiz tas nebija iespējams. Kurš ir vainīgs pie tā, ka katras ģimenes pasta kastē vairs neiekrīt avīze un „Panorāmas“ noskatīšanās nav ikvakara tradīcija? Tāpēc, ka mums ir pārāk maz kvalitatīvu un pārāk daudz nekvalitatīvu mediju. Ciešam nevis no informācijas pārbagātības, bet gan no informatīva trokšņa, kuru rada dezinformācijas ziņu piesātinājums masu komunikācijas procesos.

„Sētas mieta“ avīze

Šodien katrs, kurš vēlas, var izveidot savu interneta blogu vai portālu, mājas lapu vai “youtube” televīzijas sēriju un raidīt uz nebēdu. Agrāk žurnālistiem, kas tika pieņemti darbā masmedijā, bija jāpārbauda informācija, kas tiks publicēta, bet tagad informācijas tiražētājam nekas tamlīdzīgs vairs nav jādara. Katrs „sētas miets“ var publicēt tīmeklī savus atklājumus, izdomātu un sadomātu informāciju ieskaitot.

Žurnālista privilēģija – vienīgajam sarunāties ar masu lasītāju, skatītāju un klausītāju – ir anulēta. Vienu brīdi pat sāka šķist, ka žurnālista profesija izzudīs, jo tagad ziņo katrs un raksta visi. Pat Latvijas radio sāka rīkot kursus „cilvēkiem no ielas“, un pie mikrofona varēja nosēsties ikviens, kas to vēlējās. Rezultātā mediju vidi applūdināja cilvēki, kas žurnālistiku nebija mācījušies nedz skolā, nedz arī studējuši to augstskolā.

Pat mediju vadību uzņēmās enerģiski ļaudis, kas kompetenci ekonomikā un biznesā vērtēja daudz augstāk nekā zināšanas par masu mediju raksturu, radošo laboratoriju un ētikas standartiem.

Rezultātā straujā tempā savairojās tā saucamās „sētas mieta avīzes“, kas apzīmē enerģisku diletantu izveidotus masu medijus naudas pelnīšanai. Ar šo slimību smagi saslima ne tikai Latvija, bet praktiski visas postsovjetiskās valstis. Tās pašas, kas beidzot bija izrāvušās no boļševiku cenzūras žņaugiem un ierobežojumiem, lai tagad darītu, ko vien vēlas.

Protams, vairums no jauno mediju šefiem vēlējās uzreiz nopelnīt un tāpēc izveidoja radio un televīzijas stacijas, žurnālus un interneta portālus ar vienu vienīgu mērķi – izklaidēt publiku. Pēc viņu domām, vienīgi izklaidējoša satura piedāvājums iepatiksies daudziem jeb masu publikai. Ja reiz lasītāju, klausītāju un skatītāju būs daudz (auditorija būs liela), tad reklāmdevējiem gribēsies pirkt (tieši šeit!) reklāmas laiku un vietu. Rezultātā būs lieliska peļņa. Tas nozīmē, ka pie radio mikrofona žurnālistu nekavējoties nomainīja ar ikdienas izklaidētāju jeb „dīdžeju“, kas no rīta līdz vakaram piepildīja ēteru ar jautru runāšanu un varēja pat nepateikt neko.

Televīzijā žurnālistus nomainīja ar skaistuma karaļiem un karalienēm (mapetiem), kas dekoratīvi izskatījās un pat nevēlējās uzzināt, ko nozīmē strādāt žurnālistikā, jo kompetence mediju darbā vairs nebija vajadzīga. Šādi televīzijas ēteru pārņēma dejošana ar zvaigzni, ēšana ar zvaigzni, jo analītiskas sarunas vietā nostājās tērzēšana zem izklaides zīmes.

Te perfekti noderēja sports (kā izklaide), un visbeidzot arī māksla pieskaņojās tās pašas izklaides vajadzībām.

Šodien mēs varam sevi (tieši tāpat, kā amerikāņi) pieskaitīt visvairāk izklaidēto nāciju kategorijai, jo šo līniju turpina žurnāli, kas māca mūs skaisti dzīvot, skumt līdzi neveiksminieku ciešanām intervijās vai apskaust tos, kuriem izdevies saraust sev kaudzi naudas ar minimālam pūlēm.

Tas nozīmē, ka „sētas mieta avīze“ ir pārņēmusi visu mūsu mediju telpu, jo pat ekspertus Rīga TV24 veiksmīgi izmanto izklaides raidījumā „Preses klubs“, liekot arī viņiem izteikties par tēmām, kurās viņi nav kompetenti. Tas pārvērš arī šo (it kā lietišķo sarunu) par ļoti izklaidējošu burziņu. Tikmēr nopietnos jautājumus mums Latvijā piedāvā un risina ērti pieejamā Krievijas televīzija, tikai jauniešiem un elitei saprotamā BBC un pašmāju savādnieki, kas servē konspirācijas teorijas pašdarinātos medijos ar zemu informācijas kvalitātes standartu.

Kvalitātes mediju erozija

Vai tāpat ir arī vecajās Eiropas valstīs? Tajās – ar attīstītu demokrātiju? Nē, tā tur viss nav. Protams, arī vecā Eiropa piedzīvo amerikāniskās izklaides ofensīvu, taču žurnālisma kvalitātes standarta latiņa tur ir novietota augstāk. Tur ir labi funkcionējošas žurnālistu organizācijas, kas piešķir žurnālista apliecību un realizē regulāras diskusijas par aktuālajam tēmām profesijā.

Labs profesionālās pēctecības (mentoru) standarts, kompetents ekspertu līmenis un dažāda vecuma līdzstrādnieki vienā redakcijā. Mobila un prakses vajadzībām pieskaņota profesionālā izglītība. Protams, arī tur pie mikrofona var nokļūt talantīgs cilvēks bez žurnālista izglītības, taču viņa ikdienas darbs norisinās pieredzējušu un profesijā izglītotu kolēģu vidū, kas prot palīdzēt un pilnveidot iesācēja ambīcijas. Visbeidzot ir mediju tiesībsargs, mediju tiesa un izpratne par to, kas īsti ir laba žurnālistika un profesionāls žurnālists. Kā redzat, profesija nav pašiznīcinājusies. Tā eksistē un turpina būt vajadzīga tieši tagad – dezinformācijas apstākļos.

Kvalitatīvu mediju no nekvalitatīva (izklaidējoša) var atšķirt. Pirmie mēdz būt ar daudz mazāku tirāžu, redakcijā strādā profesionāli žurnālisti, kuru mērķis ir informēt un izglītot auditoriju.

Viņiem jāmaksā pienācīga alga un jānodrošina labi informācijas avoti, atbilstošs zinātniskais un ilustratīvais avotu materiāls. Par to visu ir jāmaksā. Te medija īpašniekam nekāda lielā peļņa nespīd. Tāpēc uzturēt šādus medijus spēj fondi, saprātīgs valsts finansējuma atbalsts (nevis projektu, bet ilglaicīgu investīciju formā). Tieši tāpat kā katra sevi cienoša valsts finansē savu nacionālo operu un teātri, tiek finansēti arī kvalitatīvie mediji. Bez šāda atbalsta tie eksistēt nespēj. Ja mediju areālu atstāj tikai un vienīgi tirgus regulācijas mehānismiem, tad mums jāsamierinās ar esošo sistēmu, kurā ir tikai izklaide un komerciālais sports. Tas nozīmē, ka Latvijā ir konstatējama ieilgusi kvalitatīvo mediju erozija, kuru nosaka komercmediju spiediens un nemākulīga valsts mediju politikas īstenošana. Zūd mediju informācijas satura dziļums, dominē izklaide. Tas nozīmē, ka nepieciešamās atbildes uz jautājumiem iedzīvotājiem tagad jāmeklē citu valstu mediālajā telpā, jo savējo kvalitātes mediju latviešiem gandrīz vairs nav.

Kā atšķirt „kungu“ no „blēža“ izklaides mediju ķīselī?

To var izdarīt ar medijpratības pirmā paņēmiena palīdzību, kas ir informācijas avota kritisks novērtējums. Tā ir metode, kas izvērtē, cik ticama, patiesa un argumentēta ir mūsu mediju piedāvātā informācija. Avotu kritiku plaši (jau sen) lieto vēstures pētniecībā. Pirmais šo informācijas avotu kritiskā invertējuma metodi formalizēja vācu vēsturnieks Leopolds fon Ranke (1795–1886). Stāstu par to, kas, kur un kā vēstures laika gaitā ir noticis, ir daudz, taču patiesības tajos nereti ir visai maz. Šodien šo pašu metodi plaši lieto arī žurnālistikā, jo internets bieži palīdz aizrakties līdz avotam un pārbaudīt, vai piedāvātais stāsts notikums vai fakts ir vai nav patiess. Mēdz būt trīs avotu veidi: teksts, mutvārdu avots (intervijas, liecības), materiāls avots (priekšmets/lieta). Tātad avots var būt čeks no veikala, sarunas pieraksts telefonā, citāts no enciklopēdijas vai filmas.

Internets (sākotnēji) netika veidots kā bibliotēka, tāpēc te sastopamais faktu materiāls nav viennozīmīgi vērtējams. Tātad – avotiem mēdz būt vairāki līmeņi: primārais (pirmavots), sekundārais avots (tas, kurš pārstāsta pirmavotu), trešā līmeņa avots (pārstāsta sekundāro avotu). Piemēram – blogs, kurā tiek citēts kāds avīžraksts, kas izmanto faktus no kāda pētījuma. Parasti viltus ziņas tiek tieši šādā veidā producētas un atbilst pieņēmuma „viena tante man teica“ formulai.

Iedziļināties avotu hierarhijā nav grūti. Jo dziļāk ieejam „pierādījumu mežā“, jo skaidrāk redzam, ka arī populāras personas un ietekmīgi politiķi mēdz argumentēt pat ar ceturtā līmeņa avotiem.

Var novērot, ka digitālie avoti atšķiras no „bibliotēku“ piedāvātās informācijas. Tātad galvenais ir noskaidrot, vai avots patiešām ir tas, ko mums par to stāsta? Oriģināls vai kopija? Patiess vai nepatiess? Vai informācija nav novecojusi? Tātad – kas šo informāciju piedāvā: iestāde, organizācija, uzņēmums vai privātpersona? Kāpēc šo informāciju mums tagad piedāvā? Lai informētu, pārliecinātu, pārsteigtu, vai lai izklaidētu? Viltus ziņas mēdz būt kuriozas un izklaidējošas. Tie, kas tās „ražo“, cer uz jūsu klikšķiem, un tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem brīdī, kad nākas saskarties ar kaut ko ļoti neparastu, pārsteidzošu, smieklīgu vai satraucošu. Viltus ziņu ražotāji mēdz strādāt ar skandālu žurnālistikas sensāciju metodes palīdzību – jo trakāk, jo labāk.

Ja tomēr nākas izlasīt sociālajos medijos, ka tikko „sabrucis tuvējais lielveikals“ vai pazīstams politiķis „ēd brokastīs bērnus“, tad noteikti nevajadzētu šo informāciju „padot tālāk“ un šausmināties. Vispirms derētu padomāt, vai tas patiešām varētu būt patiesībā noticis. Elpot dziļi, pagaidīt un paraudzīties, vai par šo „faktu“ ziņo arī kvalitatīvie mediji. Vai par to informē atbildīga institūcija? Ar kādu nolūku šis stāsts ir publicēts. Vai tas ir izklaidējošs materiāls? Mārketinga paņēmiens (Tele 2 meteorīts)? Vai ir atsauce uz avotu? Ko par to ziņo profesionālie žurnālisti?

Iedzīvotāju spēja novērtēt informācijas avotus ir būtisks demokrātijas aizstāvības priekšnosacījums.

Jo vairāk sabiedrības locekļi zinās, kādas metodes un tehniku izmanto demagogi publiskās domas ietekmēšanai savā labā, jo kritiskāka un neatkarīgāka kļūs mūsu sabiedrība un objektīvāks veidosies mūsu publiskais viedoklis.

Valsts psiholoģiskā aizsardzība nav mūris pret ārpasauli, kuru mums kāds piegādās vai nodrošinās. Tā ir mūsu kopējā gatavība kritiski novērtēt informatīvo uzbrukumu, neatkarīgi no tā, kur tas ir publicēts un kādā veidā tiek mums piegādāts. Jo kompetentāki būsim dezinformācijas tehnikas un metožu izmantojuma pamanīšanā, jo spēcīgāka būs mūsu sabiedrība.












					

		
		
	


				
					
	

		

						
Vai reliģija ir traucēklis valstu uzplaukumam un attīstībai?

			
						

				Posted on   by  			

			
						

				Atbildēt			

					


				

			

Speciāli TVNET


Kādā intervijā krievu publicists Vladimirs Pozners uzsvēra, ka visveiksmīgākās valstis pasaulē esot tās, kurās dominē luterticība jeb protestantisms. Seko katoļticīgās valstis un visbeidzot tās, kurās dominē ortodoksā reliģija.  Pēc viņa domām, luterāņu panākumus izskaidro protestantiem raksturīgais darba tikums un morāle, kuras pareizticīgajiem trūkstot (1).




Sākumā šis apgalvojums šķita savāds, taču, aplūkojot dažādu valstu labklājības standartu, nācās Poznera secinājumam piekrist. Starp citu, šis jautājums tiek pētīts arī zinātniski. Pētnieki analizē, vai sekulāras valstis mēdz būt bagātākas par reliģiozajām. Vai tās spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem augstāku labklājības līmeni nekā valstis ar izteikti reliģiozu sabiedrību? Šādi pētījumi eksistē. Taču uz šiem jautājumiem nav viegli īsi un kodolīgi atbildēt, jo tie ietilpina sevī sarežģītu kognitīvo un sociālo faktoru savijumu, kuru atmudžināt un sistematizēt nav vienkāršs uzdevums.






Taču pētnieki neatkāpjas un vēlas noskaidrot,  kurš moderno valstu uzplaukumā pagājušajā gadsimtā bija pirmais dzinējspēks – sekulārā „vista“ vai ekonomistu „ola“. Pēdējie pētījumi šajā jomā (2) pierāda, ka 20. gadsimtā sekularizācija (sabiedrības atbrīvošanās no baznīcas ietekmes) faktiski esot apsteigusi ekonomikas enerģētismu, nodrošinot valsts kā sekulāras kopienas uzplaukumu. Tātad atbrīvošanās no iedzīvotāju masveida reliģiozitātes esot bijis pirmais sabiedrības (un valsts) materiālās labklājības uzplaukuma priekšnosacījums. Pavērosim, kā pētnieki pie šāda secinājuma ir nonākuši un vai vispārinājumi te vispār ir iespējami.






Pasaules nabadzīgāko nāciju reliģiozitāte




Pētījuma gaitā tika veiktas apjomīgas aptaujas 114 valstīs. Rezultāts rādīja, ka reliģijai ir milzīga ietekme uz ikdienas dzīvi. Apmēram 84% planētas iedzīvotāju apstiprināja, ka ticība Dievam, Allaham vai svētajiem ir ļoti svarīga viņu dzīves sastāvdaļa. Šis rādītājs pēdējo 10 gadu laikā ir gandrīz nemainīgs. Taču 10 valstīs 98% iedzīvotāju pārliecība par ticības obligāto klātbūtni ikdienas dzīvē ir pat pieaugusi, sasniedzot veselus 99%! To skaitā ir gandrīz visi iedzīvotāji Bangladešā (99%), Nigērā (99%), Jemenā (99%), Indonēzijā (99%), Malāvijā (99%), Šrilankā (99%), Somālijā (99%), Džibutijā (98%), Mauritānijā (98%) un Burundi (98%) (3). Šīs valstis ir trūcīgas, taču sabiedrība – ļoti reliģioza. Vai ir kāda saistība sabiedrības reliģiozitātei ar materiālo pārticību? Vai lielākā daļa Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas valstu cieš no labklājības deficīta tieši ticības klātesamības dēļ? Šāds bija zinātnieku jautājums, darbu sākot. Izklausās izaicinoši, taču paraudzīsimies ko tad viņiem izdevās noskaidrot.






Vistrūcīgākās valstis pasaulē (kurās IKP uz katru iedzīvotāju zem 2000 $) ir tās, kurās vismaz 95% iedzīvotāju apstiprina dziļu reliģiozitāti. Visbagātākās pasaules valstis (IPK uz katru iedzīvotāju virs 25 000$) ir tās, kurās mazāk par pusi (vidēji tikai 47%) atzīst sevi par ticīgiem cilvēkiem. Paskatīsimies, kā veidojas šī proporcija. 114 valstīs, katrā 1000 iedzīvotājiem tika uzdots šāds jautājums: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” Atbildes bija šādas.




Valstis ar IKP uz vienu iedzīvotāju:






                                      Jā                                                  Nē






0 – 2000 $                       95%                                                5%






2000 – 5000 $                  92%                                                7%






5000 -12 500 $                 82%                                                17%






12 500 -25 000 $              70%                                                 28%






25 500 un vairāk              47%                                                 52%






Tendence ir uzkrītoša, taču jārēķinās arī ar izņēmumiem: Amerikas Savienotās Valstis, Itālija, Grieķija, Singapūra un naftas lielvalstis Tuvējos Austrumos. Te reliģijas ietekmei uz sabiedrību joprojām ir liels spēks un pārticība – pietiekoši augsta. Mēdz teikt, ka izņēmums parasti apstiprina likumu. Pārējās valstīs, kurās iedzīvotāju labklājības līmenis ir salīdzinoši augsts, atkal ir konstatējama zema un krītoša ticīgo un reliģiozo iedzīvotāju daļa, kas šodien ir apmēram vidēji 34%.




Šajās valstīs labklājības standarts ir virs 25 500 $ (IKP uz katru iedzīvotāju). Uz to pašu jautājumu: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” (4)  šeit atbildēja pārtikušo valstu iedzīvotāji. Atbildes bija “jā”, taču ar daudz zemāku atbalsta procentu.






Igaunija                 16%






Zviedrija                17%






Dānija                   19%






Japāna                   24%






Honkonga             24%






Lielbritānija            27%






Vjetnama               30%






Francija                 30%






Krievija                 34%






Baltkrievija            34%






Neticīgo pārticība?




Kāpēc ir izveidojusies situācija, kurā pasaules nabadzīgākās valstis ir visreliģiozākās, bet turīgās – mazāk reliģiozas? Atbildes uz šo jautājumu varētu būt dažādas. Piemēram, eksistē teorija, kas apgalvo, ka reliģijai esot ļoti lietišķa un funkcionāla vadības loma sabiedrībās, kurās nepietiek naudas un labklājības ikdienas vajadzībām. Tur ticība palīdzot iedzīvotājiem pārvarēt ikdienas grūtības un problēmas, kas rodoties naudas trūkuma dēļ. Tā sakot – valsts politiskā vara piedāvā ticību kā plāksteri izsalkušajiem.  Šo pieeju apstiprina arī aptaujas, kas analizēja saistību starp reliģiozitātes ietekmi uz cilvēku iekšējo emocionālo stāvokli. Trūcīgajās mūsu planētas valstīs šis efekts bija spēcīgāk izteikts nekā pārtikušajās. (5)






Noskaidrojās, ka trūcīgajās valstīs reliģija palīdzēja iedzīvotājiem pozitīvāk skatīties uz savu dzīvi un optimistiskāk vērtēt savu skarbo ikdienu. Piemēram, uz jautājumu „Vai jums vakar nācās piedzīvot šādas sajūtas un ciest no tām?” atbildēja divu dažādas pārticības valstu iedzīvotāji. Augsta materiālā standarta valstīs iedzīvotāji vairāk bauda, jūt mazāk stresa. Trūcīgie un ticīgie ir stipri depresīvāki, sarūgtinātāki un dusmīgāki, taču tiecas pārvarēt ikdienas likstas ar ticības spēku.




 




 


 


Pētnieki secināja, ka turīgajās valstīs iedzīvotājiem nav tik bieži un sistemātiski jātiecas pie reliģijas pēc mierinājuma, kā tas novērojams mazāk pārtikušajās valstīs. Tur reliģija palīdz izveidot sociālos kontaktus, kas jaunattīstības valstu iedzīvotājiem ir īpaši svarīgs apstāklis. Kopības formas ir nepieciešamas, un tieši baznīca ir tā, kas šo nišu iedzīvotājiem piedāvā. Jo sliktāki ir apstākļi, jo svarīgākās ir šīs reliģiskās saziņas formas, kopīgas tradīcijas un „sociāla drošība“, kuru ticības kopienas piedāvā valsts iniciatīvas vietā. Īpaši svarīgi tas ir krīzes vai politisku apvērsumu situācijās. Valstīs, kurās reliģiozitāte ir norma un to akceptē vairākums, novērojams augstāks dzīves un emocionālo izpausmju novērtējums nekā sabiedrībās, kurās ticības jautājumi ir sekundāri un mazāk svarīgi vairumam. Tas nozīmē, ka izteikti reliģiozas sabiedrības ir vieglāk politiski pārvaldāmas arī bez akūtajiem labklājības uzlabošanas pasākumiem. Šo efektu varēja novērot trūcīgāko Āfrikas valstu salīdzinošo aptauju rezultātos. Te lieliski novērojams apstāklis, ka ticīgie smagos ekonomiskos apstākļos jūtas labāk nekā neticīgie. Sarežģītās situācijās ticīgie jūtas labāk nekā neticīgie: Ugandā (65% : 40%), Etiopijā (59% : 35%), Burkinafaso (58% : 31%). Šajās kultūrās ticības pasākumi veido nacionālās kultūras kodolu, pastāv tolerance pret citām ticībām (neviena no šīm valstīm nav reliģiski homogēna), valdība neiesaistās reliģijas aktivitātēs. Salīdzinošie rezultāti pierādīja, ka reliģijas loma sabiedrības dzīvē ir noteicoša trūcīgākajās pasaules valstīs: Afganistānā, Bangladešā, Beninā, Burkinafaso, Burundi, Centrālāfrikas Republikā, Čadā, Kongo, Etiopijā, Ganā, Gvinejā, Haiti, Kenijā, Kosovā, Libērijā, Madagaskarā, Malāvijā, Mali, Mauritānijā, Mozambikā, Birmā (Mjanmā), Nepālā, Nigērijā, Ruandā, Senegālā, Sjerraleonē, Tadžikistānā, Tanzānijā, Togo, Ugandā, Zambijā, Zimbabvē.




Pretējs process novērojams valstīs ar salīdzinoši augstu pārticības standartu: Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Kanādā, Kiprā, Čehijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Honkongā, Īrijā, Izraēlā, Singapūrā, Itālijā, Japānā, Kuveitā, Nīderlandē, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Slovēnijā, Dienvidkorejā, Zviedrijā, Šveicē, Taivānā, Trinidadā un Tobago, Lielbritānijā un ASV.






Trūcīgajās valstīs vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās 






Tātad, lai noskaidrotu sakarību starp masu reliģiozitāti un trūkumu, amerikāņu pētnieki  iztaujāja ap 1000 pieaugušo iedzīvotāju katrā valstī. Aptaujā tika iekļautas arī Baltijas valstis un Latvija. Visreliģiozākā Baltijas valsts izrādījās Lietuva (42% piešķir ticībai lielu vietu savā ikdienas dzīvē, bet 49%  lietuviešu reliģija ikdienā nenozīmē neko). Tai seko Latvija – 39% : 58% un Igaunija – 16% : 78%.






Igaunija vienīgā no Baltijas pieslejas Skandināvijas valstīm, kurās iedzīvotāju vairākuma attieksme pret reliģiju ir neieinteresēta. Turklāt zemā reliģiozitāte varētu būt viens no faktoriem,  kas sekmējusi Igaunijas kā Baltijas valstu līdera lomu, iekļaujoties Ziemeļeiropas attīstīto valstu topā, kas pasaulē ir slavenas ar visaugstākajiem standartiem daudzās jomās. Tikai 17% zviedru, 19% dāņu, 24% japāņu un 27% britu uzskata reliģiju par svarīgu savas ikdienas sastāvdaļu. Turpretī Bangladešā, Nigērā, Jemenā, Indonēzijā, Jemenā, Malāvijā 99% iedzīvotāju izskata reliģiju par ļoti svarīgu savas dzīves sastāvdaļu.








Kā redzams attēlā, no pētītajām valstīm 1/3 iekļaujas pirmajā grupā (90 – 99% ticīgo iedzīvotāju). Te iekļautas Āzijas un Āfrikas valstis ar zemu vidējo ienākumu (izņemot Saūda Arābiju, Kuveitu un Apvienotos Arābu Emirātus). Otrajā grupā 24 valstis (80 – 89% pārliecinātu ticīgo) no Dienvidamerikas, Āfrikas un galvenokārt Āzijas reģiona postsovjetiskās valstis, Gruziju ieskaitot). Trešajā  (70 -79%) iekļaujas Kostarika, Venecuēla, Bosnija, Maķedonija, Kipra, Polija, Armēnija, Meksika, Kirgīzija, Moldova, Itālija, Grieķija, Melnkalne, Singapūra, Čīle, Horvātija. Ceturtajā (60 – 69%) Argentīna, ASV. Piektajā (50 -59%) Īrija, Serbija, Izraēla, Uzbekija, Azerbaidžāna. Sestajā (40 – 49%) Spānija, Slovēnija, Ukraina, Kazahstāna, Dienvidkoreja, Lietuva, Kanāda, Šveice, Urugvaja, Vācija.  Valstis ar 30% – 39% pārliecinātu ticīgajo ir Latvija, Albānija, Ungārija, Luksemburga, Baltkrievija, Krievija, Francija un Vjetnama.  Mazāk pārliecinātu ticīgo ir Apvienotajā Karalistē (27%), Honkongā (24%) un Japānā (24%).






Vismazāk ticīgo ir Dānijā (19%), Zviedrijā (17%) un Igaunijā (16%). Paradoksāli, ka tieši pēdējās trīs ir valstis, kuru iedzīvotāji ar savu dzimteni ir visvairāk apmierināti, un tieši Dānija pēdējos desmit gadus tiek uzskatīta par valsti, kas reģistrē visapmierinātākos iedzīvotājus. Ja salīdzinām šā saraksta sākuma sešas valstis, kurās neticīgo vai reliģijā neieinteresēto cilvēku praktiski nav (0%), Bangladešu, Nigēru, Jemenu, Indonēziju, Malāviju un Šrilanku, ar ticīgo sarakstu noslēdzošajām valstīm – Igauniju, Zviedriju, Dāniju, Japānu, Honkongu un Lielbritāniju, kurās reliģijā neieinteresēto iedzīvotāju skaits ir 16% -27%), tad redzam tendenci. Proti – trūcīgajās valstīs ir daudz vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās.






Vai reliģija ir traucēklis uzplaukumam?






Scientific Advances pētījums secina, ka tā tas arī esot. Atbrīvošanās no baznīcas ietekmes 20. gadsimtā esot ievadījusi Rietumu pasaules ekonomisko uzplaukumu. Nevis otrādi. Protams, varam strīdēties par secinājumu interpretācijas formu, taču minētā tendence esot uzkrītoši pamanāma.




Franču filozofs Emils Dirkhems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka ekonomiskā attīstība bija vispirms un tai sekoja sekularizācija. Pēc viņa domām, reliģija sākumā piedalījās un palīdzēja izglītībā un veselības aprūpē, taču vēlāk, iedzīvotāju dzīves standartam uzlabojoties, to nostūma perifērijā. Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber) oponēja un pierādīja, ka reliģiskās pārmaiņas bija pirmās un noteicošās. Protestantu reformācija atbrīvoja produktivitāti no nosacījumu žņaugiem un veicināja ekonomisko attīstību. Tātad strīds par to, kas bija vispirms – ekonomika (6), vai atbrīvošanās no reliģijas (7), vai tomēr abi procesi kopā, turpinās joprojām un galīgu atbildi vēl neviens nav skaidri un gaiši piedāvājis. Taču viens ir skaidrs – šie procesi ir savstarpēji saistīti.






Reliģiozitātes mērījumi ir sarežģīta procedūra. Viens no veidiem ir dažāda vecuma ticīgo un neticīgo cilvēku atbilžu salīdzinājums, kas izveidos sekularizācijas nogriezni. Apkopojot 100 gadu datus, pētniekiem ir izdevies izveidot divus šādus nogriežņus Lielbritānijai un Nigērijai, Čīlei un Filipīnām.  Grafikā redzamā sarkanā līnija norāda sekularizācijas gaitu un zilā – ekonomikas attīstību. Te uzkrītoši redzams, ka sekularizācija norisinās vispirms un tai seko ekonomiskais uzplaukums.








 


 


 


 


 


 


 


 


Tiktāl esam noskaidrojuši, taču uz visiem jautājumiem vēl nav atbildēts. Pastāv bažas, ka sabiedrības attīstību un labklājību nosaka ne tikai nauda un ticība Dievam. Nozīmīgas ir arī cilvēku savstarpējās attiecības un to progress, laikam ritot. Tātad – cilvēktiesību ievērošana, respekts pret citādajiem un viņu tiesībām. Rūpes par līdzpilsoņu garīgo labklājību, uzskatu un viedokļu brīvību. Respektējot otra cilvēka citādību un viedokļa atšķirību, tiek pilnveidots un attīstīts sabiedrības briedums. Iespējams, ka tieši šo tiesību neievērošana un nerespektēšana traucē izteikti reliģiozām sabiedrībām attīstīties.






Var gadīties, ka reliģija nav bremze, bet gan iespēja, ja tā var pieskaņoties laikam un modernizētas sabiedrības prasībām. To savulaik spēja un prata Lutera baznīca, tāpēc Ziemeļvalstis un Lielbritānija šobrīd saglabā vadošās pozīcijas laimīgo valstu spektrā.




Vārda un izteiksmes brīvība atver logu uz pasauli, dod mums tiesības meklēt un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem. Ļauj izplatīt informāciju un idejas bez bailēm no valsts vai baznīcas iejaukšanās. Te ikviens pats var izlemt, kā veidot savu dzīvi, kam ticēt un kam nepakļauties.






Iespējams, ka 20. gadsimta valstu labklājības bremze nav bijusi reliģiozitāte, bet gan ticības fundamentālisms. Tas pats fundamentālisms, kuru tagad daudzi tiecas atdzīvināt, izplatīt un tiražēt arī pie mums Latvijā, uzskatot, ka eksistē pareizie morāles un reliģiskās mācības pamati, kas visiem jāievēro un jāpraktizē. Pa šo ceļu var nonākt pie Nigērijas 1965. gada ekonomiskā kritiena vai Jemenas vai Malāvijas dzīves standarta. To nevajadzētu aizmirst.






    •    https://pozneronline.ru/2012/04/1705/






    •    http://advances.sciencemag.org/content/4/7/eaar8680






    •    Gallup, 2009. gada dati.






    •    Gallup, 2009.gada dati






    •    https://news.gallup.com/poll/116449/Religion-Provides-Emotional-Boost-World-Poor.aspx?utm_source=link_newsv9&utm_campaign=item_142727&utm_medium=copy






    •    https://link.springer.com/article/10.1007/s10887-017-9142-2






    •    https://www.nber.org/papers/w19768



















					

		
		
	


				
					
	

		

						
Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

			
						

				Posted on   by  			

			
						

				1			

					


				

			

Speciāli TVNET


Vai janvāra sākumā vajadzētu iedalīt vienu brīvdienu krievu Ziemassvētku svinēšanai? Vienai iedzīvotāju daļai šķiet, ka Latvijas pareizticīgajiem arī pienākas sava „eglītes iedegšanas diena“, tāpēc brīvdiena janvāra sākumā būtu laipnības žests. Citiem šķiet, ka reliģisku svētku kā brīvdienu skaita palielināšana ir nevajadzīgs trieciens valsts ekonomikai. Pārējie rausta plecus un nesaprot: kāpēc mūsu pareizticīgajiem Ziemassvētki ir citā laikā nekā mums pašiem un visiem Eiropas pareizticīgajiem?




Vainīgs esot kalendārs, kas krievu baznīcai citādāks. Lai gan būtībā šis jautājums nav par kalendāru, ticību vai pārliecību, bet gan par politiku, kurai Krievijā kalpo arī baznīca. To pierāda arī patlaban aktuālā Ukrainas baznīcas aiziešana no Maskavas (Kremļa) pakļautības.






Pareizticīgie jeb ortodoksie?






Slāvu (Правосла́виѥ no grieķu: ὀρθοδοξία) jeb ortodoksā baznīca, kuras piekritējus Latvijā sauc par pareizticīgajiem, ir viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem, paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantiem. Šī baznīca ir saglabājusi nosacītu teoloģisko doktrīnu vienību, taču tai nav vienota autoritatīva, hierarhiskas pakārtotības centra. Ietekmīgākais ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kas ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules ortodokso jeb pareizticīgo kristiešu centrs. Tas koordinē, taču tam nav nekādas administratīvas varas. Lielākā daļa pareizticīgo pieturas pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas, un šobrīd šis virziens aptver apmēram 300 miljonus ticīgo Austrumeiropā, Balkānos un Vidusjūras baseina austrumu sektorā.




Pašlaik Latvijas Pareizticīgā baznīca administratīvi ir Krievijas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta pārraudzībā un pakļaujas Maskavas noteikumiem. Taču šis fakts ir okupācijas sekas, jo pirms kara un PSRS okupācijas tā bija autonoma pareizticīgo baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (pēdējais brīvās Latvijas metropolīts bija Augustīns Pētersons). Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu okupācijas vara atstādināja no pienākumu izpildīšanas, un šādi Latvijas Pareizticīgā baznīca tika ar varu pievienota Maskavas patriarhātam Padomju Savienībā. Tikai 1978.gadā šo Latvijas Pareizticīgās baznīcas piekabināšanu Maskavai oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs.






Sākumā PSRS aktīvi iepludināja Latvijā naudu pareizticīgo kulta celtņu remontiem un apkurei, taču vēlāk Kremļa attieksme pret savējo baznīcu mainījās. 1950.gadā Rīgā tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle, lai iekārtotu tur planetāriju ar kafejnīcu, kuru tautā sauca par „Dieva ausi“. Vairākas baznīcas tika uzspridzinātas, slēgtas, iznīcinātas vai to telpās tika iekārtotas noliktavas un sporta zāles.


Paradoksāli, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī, pareizticīgo koncils nolēma palikt turpat – saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgajā uzraudzībā. Tātad – pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, bet Pareizticīgā baznīca ne.


Pieejamie materiāli liecina, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas vietējie darīja visu, lai „šajā sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas patriarhāta, bet pareizticīgie negribēja saraut saiti ar Māti Baznīcu (Krievijā), Augsti svētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu – lūgt /../ Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju/../“. (1) Rezultātā Latvijas autonomo Pareizticīgo baznīcu reģistrēja 1992. gadā Latvijas Tieslietu ministrijā kā baznīcu, „kura vēsturiski radusies XI gs. no Krievijas Pareizticīgās baznīcas un kurai ar to ir kopīgi svētumi, svētie aizbildņi Dieva priekšā, vienota baznīcas uzbūve, dievkalpojumu kārtība un garīgās dzīves iekārta“ (turpat). Tas nozīmē, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, netika atjaunota Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība.




Augstākminētais apgalvojums par to, ka pareizticība vēsturiski ienākusi Latvijā no Krievijas, ir nepatiess, un to viegli var atspēkot ar vēstures faktiem. Apšaubāmi ir arī tā laika Pareizticīgās baznīcas aktīvistu rakstveida apgalvojumi Tieslietu ministrijai, ka mūsu pareizticīgajiem ir jāpiekārtojas Krievijai, jo cara laikā tā esot bijis.






Pilnīgi ignorējot un neņemot vērā apstākli, ka Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts apstākļos Pareizticīgā baznīca labprātīgi pievienojās Konstantinopoles pārraudzībai. Ja reiz mūsu pareizticīgie brīvvalsts apstākļos pievienojās centram Konstantinopolē, tad kāpēc šis noteikums netika atjaunots deviņdesmitajos gados? Kāpēc 1990. gada Latvijas Tieslietu ministrs Viktors Skudra pieļāva šādu iniciatīvu un akceptēja netaisnīgu mūsu Pareizticīgās baznīcas aizvilkšanu atpakaļ un Maskavu, kas automātiski nozīmē Kremļa kontroles saglabāšanu?






Nevienam nav noslēpums, ka līdz 1917. gadam Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts baznīca. Tāpēc bija cieši sajūgta kopā valsts politisko varu. Neraugoties uz boļševiku ateismu, viņi tomēr spēja pakļaut savai kontrolei visu konfesiju vadītājus arī PSRS terora apstākļos Latvijā. Putins tagad atklāti atjauno valsts baznīcas lomu politikas vadībā un dancina arī mūsu pareizticīgos pēc savas stabules.




Tagad iznāk, ka Pareizticīgās baznīcas atvilkšana atpakaļ Krievijas kontrolē (deviņdesmito gadu sākumā) ir bijis apzināts postsovjetistu gājiens jeb „kājas ielikšana durvīs“. Tika samelots, ka „vajag palikt Maskavas kontrolē“, un neizglītotie ierēdņi tā laika Tieslietu ministrijā to arī atļāva izdarīt. Viņi nevis atjaunoja Latvijas brīvvalsts iedibināto kārtību, bet atjaunoja cara laika ticības standartu.






Taču kā tad paliek ar kalendāru? Vai visiem pareizticīgajiem ir kalendārs, kurš pieprasa svinēt Ziemassvētkus janvārī? Nē, tā nav. Kristīgie savu svētku aprēķināšanai izmanto divus dažādus kalendārus. To mēs zinām. Taču nav pamanīts tas, ka 1923. gadā Konstantinopolē Pareizticīgā baznīca izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja savu laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem. Kopš tā brīža visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar mums pārējiem. Turpretī Krievijas un tās bijušās guberņas saglabāja atšķirīgu laika skaitīšanu un turpināja svinēt kristīgās baznīcas svētkus atrauti. Citās dienās nekā pārējie.






Ja Latvijas pareizticīgie loģiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles pakļautībā (kā tas bija brīvvalsts laikā), tad mums krieviem un latviešiem būtu atkal viens un tas pats Ziemassvētku vakars decembrī. Lieldienas tāpat. Tātad cīņa par krievu Ziemassvētkiem janvārī ir cīņa par Kremļa ietekmes pastiprināšanu Latvijā. Šī kauja ir politiska. Te ir runa par ietekmi, nevis ticību. To pierāda arī aktuālā ukraiņu Pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas ietekmes un pāriešana Konstantinopoles pakļautībā.






Kāpēc ukraiņu pareizticīgie aizgāja projām no Maskavas?






Tāpēc, ka Krievija karo ar Ukrainu, bet baznīcas atkarība patur ukraiņu ticīgos Maskavas kontrolē. Nav normāli. Pirms kāda laiciņa jeb precīzāk 11. oktobrī Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Ar šo Sinode nolēma atcelt 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas Metropolija tika piešķirta Maskavai. Tātad – ukraiņu baznīcas pakļaušana tika realizēta cara okupācijas apstākļos.




Tagad ukraiņi cenšas no kremlinu Maskavas izrauties. Šāds lēmums normālu cilvēku nepārsteidz, jo Krievija atrodas kara attiecībās ar Ukrainu, bet vienlaikus baznīca Kijevā ir Kremļa varas pakļautībā. Taču Maskavas patriarhs Kirils par notiekošo ir sašutis un apgalvo, ka ar šo Konstantinopoles patriarhāts esot „šķērsojis sarkano līniju“ (3). Skaidrs, ka arī Petro Porošenko izmantos šo uzvaru savā vēlēšanu kampaņā.






Tāpat varam prognozēt, ka Krievija neļaus ukraiņu pareizticīgajiem mierīgi dzīvot un darīs visu, lai uzkurinātu šo soli konflikta līmenī. Piemēram, jau tagad zināms, ka promaskaviskie pareizticīgie nedrīkst lūgt Dievu ukraiņu baznīcās, ukraiņu ticīgie nevarēs saņemt svēto vakarēdienu krievu baznīcas telpās, baznīcu garīdznieki vairs nedrīkstēs kalpot kopā utt.


Protams, konfrontāciju iedarbina Maskavas frakcija, kas ukraiņus jau nodēvējusi par šķeltniekiem. Taču ar to nepietiek. Krievijas baznīcai piederīgie turpmāk nedrīkstēs lūgt Dievu Konstantinopoles patriarhāta baznīcās. Tad jau arī mūsu Latvijas pareizticīgajiem, kā Maskavai piederīgajiem, ļoti jāuzmanās no iemaldīšanās, piemēram, Grieķijas vai Bulgārijas baznīcās. Svētā Atona kalns Grieķijā mūsējiem tagad ir slēgts!




Nevienam nav noslēpums, ka patriarhs Kirils cieši sadarbojas ar Vladimiru Putinu un vienmēr ir atbalstījis Kremļa politiku. Atskaņas dzirdamas arī pie mums Latvijā.






Pirms nedēļas Ukrainas prezidents Petro Porošenko teica runu, uzsverot, ka katrs ticīgais var izvēlēties savu ceļu pie Dieva un Kremlim neizdosies ukraiņus iebaidīt ar baznīcu. Viņš arī uzsvēra, ka jautājums par neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statusu, kas ir neatkarīga no Maskavas (Kremļa un Putina), ir saistīts ar valsts politisko neatkarību un nacionālo drošību.






To vajadzētu atcerēties arī pie mums Latvijā. Īpaši tāpēc, ka „Kremļa kāja mūsu baznīcas durvīs“ atrodas joprojām. Nav izslēgts, ka arī mūsu pareizticīgie jeb ortodoksie Latvijas baznīcās būs spiesti lūgšanās nosodīt, viņuprāt, „šķeltniekus – ukraiņus“, kas faktiski ir mūsu sabiedrotie un draugi. Tas nozīmē, ka Latvijas pareizticīgo baznīca Maskavas (Kremļa) kontrolē ir ideoloģiskā dinamīta kaste ar laika degli. Jautājums ir nevis par to, vai, bet drīzāk gan kad sērkociņš nošvirkstēs Maskavā un aukla iedegsies Grebņevā.






Tāpēc janvāra Ziemassvētkus nevajag ieviest kā svētku brīvdienu Latvijā, jo tie tikai padziļinās plaisu starp Kremļa atkarībā esošajiem ortodoksālajiem – pareizticīgajiem un Latviju kā eiropeisku rietumvalsti. Kremļa kāja ar šo brīvdienu iespers tālāk un dziļāk mūsu valsts divkopienu areālā, jo te nav runa par ticību, bet politiku.






Trojas zirgs savu darbu prot.








1 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=11&id=28&lang=LV






3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/konstantinopoles-patriarhats-atzist-ukrainas-pareizticigas-baznicas-neatkaribu.a295700/















					

		
		
	


				
					
	

		

						
Vai skopie zviedri nobremzēs olimpisko spēļu projektu?

			
						

				Posted on   by  			

			
						

				Atbildēt			

					


				

			







Speciāli TVNET




Stokholmas pieteikums olimpisko spēļu rīkošanai otrdien oficiāli iekļauts SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas) izpildkomitejas fināla kandidātu sarakstā. Tātad Stokholma ir pieteikusies rīkot 2026. gada Ziemas olimpiskās spēles, un šajā procesā tās sabiedrotā būs Sigulda, jo sacensības dārgajos renes sporta veidos zviedri vēlas aizvadīt Siguldas trasē. Stokholmas olimpiskās komitejas pārstāvji jau vasarā tikušies ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Siguldas novada domes un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases pārstāvjiem un vienojušies par sadarbību pasākuma organizēšanā. Latvijas puse jutusies pagodināta. Olimpisko spēļu rīkošana, pēc viņu domām, ir gods. Taču šis gods arī maksās. Siguldas pašvaldība apņemas finansēt pusi, bet 50% jāuzņemas valstij. Nupat izskatās, ka šī iecere var izdoties. Latvijas medijos sporta entuziasti neslēpj prieku par šo apņemšanos, taču Zviedrijā šajā virzienā situācija nav tik rožaina. Šķiet, ka būtu vērts iepazīties arī ar zviedru attieksmi pret olimpisko spēļu rīkošanu, jo šis projekts mums ir kopīgs.






Iebildumu vēsture






Nevarētu teikt, ka zviedru tautai nepatiktu sports. Nē, zviedri ir tikpat lieli sporta entuziasti un piekritēji kā citas tautas. Viņi var lepoties ar slaveniem sportistiem – sākot no Salminga, Borga, Foršberga, Kluftas un beidzot ar to pašu Ibrahimoviču. Taču lielu sporta pasākumu rīkošana maksā naudu. Bargu naudu. Tāpēc šo ieceri nedz Stokholma, nedz valsts nevar realizēt bez lielākā sabiedrības vairākuma piekrišanas. Pagaidām šāda atbalsta ziemas olimpisko spēļu rīkošanai visplašākajos zviedru sabiedrības slāņos nav. Pēdējo reizi Stokholmas politiķi un OK centās atvest pie sevis vasaras olimpiskās spēles 1997.gadā.






Kampaņa toreiz tika rīkota ar vērienu un intensīvi, bet fināla uzvaru par 2004. gada spēļu rīkošanu sagrāba Atēnas. Grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, grieķi labāk piekukuļoja SOK, kuras korumpētība tikai retajam ir pārsteigums. Par to plaši raksta medijos un diskutē sabiedrībā. Vēl viens būtisks apstāklis – šādu pasākumu rīkošana maksā izcili dārgi. Tāpēc būs jāpiesaista arī valsts jeb nodokļu nauda. Tā pati, kuru nodokļos maksājam mēs visi. Tieši šis apstāklis ir izšķirošs. Ja kāds grib skatīties sportu, lai maksā pats. Iespējams, ka tieši tāpēc 2014. gadā Stokholmas pašvaldības sēdē ideja par OS rīkošanu tika apturēta. Taču Olimpiskā komiteja bija nenogurdināma un apņēmās panākt vēlreiz to pašu. Otrajā piegājienā šo ideju atbalstīja tikai viena galvaspilsētas domes partija – sociāldemokrāti.




Politiķi aprēķināja, ka pasākums izmaksās 13 miljardus kronu. Divus miljardus nāksies investēt jaunas hokeja halles, bobsleja un kamaniņu trases izbūvēšanai Hamarbijas nogāzē galvaspilsētā. SOK projektā piedalītos tikai ar 8 miljardiem kronu.






„No vienas puses, olimpiskās spēles normālā līmenī ir lieliska lieta. Apsveicama. Mēs varētu rādīt priekšzīmi, ka šo pasākumu var realizēt bez korumpētu būvnieku un kukuļņēmēju politiķu klātbūtnes, kas mēdz šādu pasākumu izmaksas dubultot, pusi iebāžot privātajā kabatā. Taču no otras puses mums jārūpējas, lai stokholmiešu nodokļu nauda netiek iesaistīta šajā projektā, nevajadzīgu un dārgu objektu būvniecībā, kas pilsētas infrastruktūrai nav vajadzīgi,” konstatēja medijiem toreiz liberāļu deputāte Lota Edholma. Noliedzoši pret šo ieceri izturējās kreisā un feministu partija. Liberāļi un centra partija – aizdomīgi. Zaļie jeb vides partija pierādīja, ka šādi apjomīgi sporta objekti sagandēs vidi un atņems līdzekļus ikdienas nepieciešamībām.




Pirms dažiem mēnešiem tika izjautāti arī Stokholmas iedzīvotāji. Uz jautājumu, vai Stokholmā vajadzētu rīkot 2026. gada ziemas olimpiskās spēles, tika saņemtas šādas atbildes: nē – 53%, jā – 34%, nezinu – 14%. Taču zviedru olimpiskās komitejas aktīvisti neliekas mierā un meklē risinājumus, lai panāktu lētākas izmaksas. Viens no šiem risinājumiem ir dārgos renes sporta veidus novirzīt uz Latviju – Siguldu.






Komiskie argumenti?






Zviedru mediji uzskata, ka argumenti par labu spēļu rīkošanai Stokholmā ir komiski. Piemēram, 2004. gada kampaņā tika apgalvots, ka olimpiskās spēles samazināšot rasismu. Tagad uzsver, ka tās uzlabošot zviedru veselības stāvokli, jo būšot vairāk sporta centru. Taču to dārdzība ir pamats skepsei. Nevienam nav noslēpums, ka olimpisko objektu celtniecība ir ļoti dārgs prieks un vairumā gadījumu izraisa milzu zaudējumus. Protams,  sporta entuziasti naudu neskaita un mēdz apelēt pie politiķu un sabiedrības patriotisma trūkuma.




„Ja reiz viena daļa cilvēku tik ļoti atbalsta sportu, ka vēlas šādus pasākumus realizēt, tad ieviesīsim noteikumu, ka viņu pašu nodokļi tiks paaugstināti tieši par tik procentiem, cik olimpisko spēļu budžets pārsniedza plānoto?“ – jautā Dagens Nyheter ievadrakstā. Avīzes komentētājam šķiet, ka „tik viegli un ērti ir spēlēt kazino ar citu cilvēku naudu. Taču, ja jāliek uz galda nauda no paša maciņa, tad šāds spēlmanis pārdomās uzmanīgāk, ko un kā investē, un nenosvilinās pāris miljardus nezināmā virzienā.“






Vai mēs aizmirsām gigantiskās skatītāju un tūristu kolonas, kas plūdīs Stokholmas virzienā? Tūristi un viesi. Visi atbrauks, maksās un slavinās. Diemžēl nav īsti droši, ka šis projekts nostrādās un notērētā nauda „atnāks maciņā atpakaļ“, konstatē autors. Kas tad atliek? Vienīgi patriotisma piesaukšana. Taču šī pozīcija maksā ļoti dārgi. Tikai Putins var atļauties rīkot ziemas olimpiskās spēles kā patriotisma projektu subtropu pilsētā, lai pēc tam zibenīgi okupētu Krimu. Zviedriem vai latviešiem šādu patriotisma uvertīru nevajag.






Siguldas sadaļa






Jau tagad zinām, ka Siguldā šādas pretestības pret šo ziemas olimpisko spēļu projektu nav. Sports pie mums ir patriotisks projekts. Nauda atradīsies, un visi būs apmierināti. Tas, ka 2026. gada ziemas sporta spēļu dārgākā posma rīkošana norisināsies Siguldā, mums nav problēma, un aptaujas Rīgā vai Līgatnē par šo tēmu neviens nerīkos. Trase šeit uzbūvēta PSRS laikā 1986. gadā, un tajā tiek rīkotas bobsleja, kamaniņu un skeletona sacensības. Atliek gaidīt, vai skopie zviedri projektu nenobremzēs.
















					

		
		
	


				
					
	

		

						
No Kremļa un suņu būdas līdz Saeimai

			
						

				Posted on   by  			

			
						

				1			

					


				

			

Speciāli TVNET


Tikko noslēgušās Latvijas parlamenta jeb 13. Saeimas vēlēšanas. Rezultāts nav viennozīmīgs. Tas rāda, ka 1/3 balsotāju pakļāvušies populistu atbalsta modei, kuru mums demonstrēja Donalda Trapa iebalsotāji ASV un „breksita“ atbalstītāji Lielbritānijā. Francijas un Zviedrijas balsošanas stilu niknais latviešu vēlētājs šogad nav izvēlējies. Iespējams, ka vēlāk precīzi uzzināsim, cik lielā mērā šāda vēlētāja uzvedība ir lielās kaimiņvalsts  aģitācijas sekas, taču viens ir skaidrs – vecās partijas Latvijā ir zaudējušas. Jaunās ir atnākušas. Dažas uz palikšanu, bet citas tikai uz četriem gadiem.




Vēlētāju skaits arī šogad tupināja sarukt. Balsojuši tikai 54% balsstiesīgo (iepriekš 59%, 60%, 63%). Tas nozīmē, ka pie urnām devies katrs otrais balsstiesīgais. Iemesli te dažādi: neticība partiju piedāvājumam, nepietiekami aktīva pilsoniskā pozīcija un vienaldzība kā masveida emigrācijas sekas. Neaizmirsīsim, ka valsti joprojām turpina atstāt desmitiem darba un labklājības laimes meklētāju. Traukšanās uz labāku dzīvi ārzemēs lielā mērā ietekmējusi arī šā gada latviešu vēlēšanu iznākumu. Tā nu tas ir.






Latvijas lielākā partija – Kremļa trompete






Lielākā Latvijas partija arī šoreiz ir krieviem adresētā ar nosaukumu “Saskaņa”. Tai arī šoreiz izdevies mobilizēt vairumu krievu iedzīvotāju. “Saskaņas” pienesums Latvijas politikai parasti ir neproduktīvs. To raksturo centieni atgriezt atpakaļ “mazo Baltijas valsti” Krievijas ietekmes zonā. Šī nolūka vārdā “Saskaņa” sistemātiski cenšas kritizēt visu, kas Latvijā notiek, pierādot, ka Latvija nevar un nespēj veiksmīgi eksistēt ārpus Krievijas impērijas sastāva. Apgalvojot, ka tai nav izredžu attīstīties kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij un tāpēc veiksmes risinājums ir atgriezties atpakaļ pie PSRS modeļa. Lai realizētu šo ideju, tiek kritizēta neatkarīgās Latvijas politiskā virzība un pati neatkarības ideja.  Līdzdalība ES un NATO pagaidām tiek pieciesta kā zobu sāpes, jo jācīnās arī par latviešu balsīm.


Lai gan iniciatīva par krievu kā otro valsts valodu referenduma rezultātā Latvijā izgāzās, “Saskaņas” vadībā tomēr tiek turpināta praktiskā pāriešana uz divvalodību Latvijā. Tas arī izdodas.


Turīgie krievi iepērk īpašumus Latvijā, jo šeit “visi runā krieviski”, taču krieviski nerunājošam latvietim vai ārzemniekam šodien ir sarežģīti iekļūt darba tirgū Rīgā vai lielākajās Latvijas pilsētās. Tur krievu valoda turpina dominēt publiskajā saziņā. Liela nozīme šajos procesos ir bijusi valsts finansēto krievu skolu masīvajai klātbūtnei un Krievijas mediju ietekmei vietējā komunikācijas tirgū. “Saskaņa” arī šeit cenšas traucēt skolu pāriešanu uz latviešu mācību valodu, cenšoties saglabāt krievu bērnus izolētajās skolās kā ķīli savā propagandas karā pret Latviju un Rietumiem. “Saskaņa” palīdz Krievijas televīzijai saglabāt kontroli pār Latvijas krieviem, uzburot pasaku par lielisko tikumības zemi Krieviju, kurā neviens nekritizē valdību un Vladimiru Putinu. Tāpēc rietumu vērtību nosodījums un masīvā putinistu propaganda (ar “Saskaņas” atbalstu) turpina brīvi palot Latvijā un atļaujas netraucēti slīcināt vietējo informatīvo telpu. Tā kā TV Rīgā neko produktīvāku šai kremlinu propagandai pretim likt nespēj, tad propagandas buldozers tupina malt iedzīvotāju uzskatus. Diemžēl gandrīz visi iespiestie un audiovizuālie mediji krievu valodā šeit atrodas Kremļa vai “Saskaņas” vairāk vai mazāk slēptā kontrolē. Tāpēc Rīgā un Liepājā pat 9.maiju svin tieši tāpat kā Maskavā. Par uguņošanu maksā Kremlis, bet šāvienus regulē satelītpartija Latvijā. Latvijā (kā brīvā valstī) mediji nesaudzīgi kritizē valstī notiekošo un nežēlo pašmāju politiķu kļūdas, turpretī Ostankino ziņo, ka Krievijā nekas “tāds” nenotiek. Naivie notic.


Tāpēc “Saskaņa” arī šajās vēlēšanās ir “uzvarējusi” un skaitās lielākā Latvijas partija, taču valdību neveidos. Vienkārši tāpēc, ka tai nav nekā produktīva, ko piedāvāt Latvijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts attīstībai. Tā ir Kremļa taure, un viss.


Tas, ka Kremļa propagandistiem joprojām izdodas saliedēt krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus savu mērķu realizēšanai, ir nepatīkams un Latvijas valstij neglaimojošs fakts. Tas liecina par valdības nespēju moderni integrēt mazākumtautību vēlētāju latviskā vidē. Taču ir arī pozitīvi procesi. Proti, partijas “Saskaņa” balsotāju skaits pēdējo četru vēlēšanu laikā ir samazinājies no 26,4% (10. Saeimā) līdz 20% šogad, un šāds atbirums no “Kremļa trompetes” ziņo, ka pārmaiņu laiks ir klāt un pavisam drīz arī krievi balsos nevis par “tautiešiem”, bet par politiku.




Suņu būdas cirka ierašanās






Lielākā latviešu partija šogad ir cirka atrakcija. Izklaidējoša un izaicinoša. Tā ir jaunā un nesen nodibinātā politiskā kopa ar nosaukumu “Kam pieder valsts.LV” (KPV LV). Fenomena radītājs ir aktieris Artuss Kaimiņš, kurš iepriekšējā sasaukuma laikā iekļuva parlamentā no citas partijas, jo kā radio izklaidētājs raidījumā “Suņu būda” kļuva populārs, aprejot savus viesus. Pēc tam Artuss pameta savu partiju un kļuva par parlamenta “politisko mežoni”, filmējot pārējo deputātu darbu un ziņojot sabiedrībai par nelikumībām varas gaiteņos. Artuss Kaimiņš ir aktieris, un viņam padevās izraudzītā Robina Huda loma, kā skatuvi izmantojot sociālos medijus. Pēc Donalda Trapa nākšanas pie varas ASV, Artuss Kaimiņš vēlreiz lomu mainīja un pieskaņojās Trampa stilam. Jaunajam pavērsienam tika pieskaņota nākamā partija un piemeklēti domubiedri politiskajam kabinetam. Līderpozīcijās te izvirzījās jurists un bankrotu menedžētājs Aldis Gobzems, kas uzņēmās intelektuālās sarunas misiju ar medijiem un sabiedrību. Turpretī pats partijas līderis turpināja spēlēt Trampu savā interpretācijā. Šī ir šobrīd otra lielākā Latvijas parlamenta partija ar  14% balsu.


Kā tas varēja notikt, ka 16 deputāti Latvijas parlamentā ieradīsies bez kompetences valsts politiskajā pārvaldīšanā un saņems algu par darbu, kuru neprot? Kāpēc vēlētāji paši savā valstī iecēla āzi par dārznieku?




Tas varēja atgadīties divu iemeslu dēļ: 1) visās valstīs ir neapmierinātie un naivie, kas notic populistu neiespējamajiem solījumiem; 2) ekonomiskā krīze izraisīja nepatiku pret “baltajām apkaklītēm”, un šāds balsojums ir protests pret varas eliti.








Liela daļa no “āža iecēlējiem” ir neapmierinātie, niknie latviešu viesstrādnieki ārzemēs. Ar šo viņi atriebjas Latvijai par saviem parādiem un naudas trūkumu. Nepārbaudīta informācija liecina, ka vairums “KPV LV” balsotāju patiešām bijuši galvenokārt vīrieši, kas nikni par politiku, politiķiem, valsti, naudas trūkumu un visu pārējo. Dusmas nav skolotājs. “Jo sliktāk, jo labāk” nav risinājums. Konstruktīvas programmas, manuprāt,  šai partijai nav, tāpēc neticas, ka ierastās protestēšanas vietā “KPV LV” spēs konstruktīvi veidot Latvijas valsts politiku.


“Profesionālie protestētāji” prot riet, bet nespēj konstruktīvi celt un būvēt, akceptējot kompromisus, bez kuriem politikā neiztikt.


Ar saviem 14% šiem populistiem nav vairākuma. Tāpēc cerīgāks šķiet sekojošo partiju komplekts: Jaunā konservatīvā partija (14%), “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%). Visas trīs šīs partijas ir jaunas, taču to kodolu veido izbijuši, manuprāt, līdz šim nekorumpēti un neuzpirkti, parlamenta profesionāļi. Lai izveidotu stabilu valdību, kura spēj pieņemt lēmumus un rīkoties, jaunajām partijām nāksies sadarboties ar vecajām. To skaitā arī ar Nacionālo apvienību (11%) un Zaļo un zemnieku savienību (10%). Abas pēdējās šajās vēlēšanās piedzīvoja lejupslīdi. Pamatoti un pelnīti.




Konservatīvisma vilinājums






Konservatīvisms Latvijā kopš Padomju Savienības sabrukuma tiek uzskatīts par pretstatu dullajiem komunistiem un nejēdzīgajiem kreisajiem strāvojumiem, kas šeit valdīja un dominēja 50 gadus pēc Otrā pasaules kara. Lai gan komunisti, kas vadīja Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, nebija nedz kreisie, nedz liberāļi (un tāds nav arī viņu šodienas sekotājs Vladimirs Putins), tomēr liela daļa latviešu viņus tomēr uzskata par „kreisajiem“ un tieši tāpēc nevēlamiem. Šis iemesls liek dot priekšroku vienīgi konservatīvajām partijām. Kārtīgs latvietis esot konservatīvs. Tā apgalvo laukos. Tur esot gatavi balsot par visu, kas “ir konservatīvs”, ieskaitot fundamentālistus. Pagriezienu “pa labi” sekmē arī Krievijas propagandas kanālu ietekme, kas trampismu transformē postsovjetiskajiem eiropiešiem saprotamākā veidolā, jo Krievija pati šodien strikti nostājas arhikonservatīvajās, pat reliģiozā fundamentālisma pozīcijās. Latviešu vēlētājs šo ietekmi bieži pat nepamana. Bailes no sovjetisma reanimācijas ir lielākas par gatavību iedziļināties modernā laika politiskās loģikas ābecē. Baiļu dēļ Latvija pašlaik ir labējo partiju pārblīvētāka zeme. Daudziem vēlētājiem pat prātā neienāk, ka konservatīvo politika nav trūcīgā, konservatīvā latvieša interesēs. Tieši pretēji.






Aizvadītās vēlēšanas kārtējo reizi demonstrēja Latvijas mīņāšanos. Pirms pagriešanās pa labi – konservatīvisma un pašizolācijas virzienā. Vēl mazlietiņ, un mūsu valsts sāks atteikties no visa, ko esam ieguvuši ES un NATO ietvaros, tuvojoties Krievijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas destruktīvajam kursam.


Baidos, ka šāda politiskā pagrieziena rezultātā var nākties novērot brīvu mediju aizvēršanos, žurnālistu vajāšanu, cenzūras pastiprināšanos skolās un augstskolās, sieviešu tiesību tālāku ierobežošanu un abortu aizliegumu.


Iespējams, ka tie vēlētāji, kuri ievēlēja ZZS un NA vietā “Jauno konservatīvo partiju”, šo pagriezienu nevēlējās. Diemžēl politiskās skatuves realitāte ir tāda, kāda tā ir: labējās partijas pārstāv turīgos slāņus, baznīcas dogmas un vertikāles neaizskaramību. Ar to turpmāk nāksies rēķināties arī Latvijā, ja vēlētājs turpinās nesaprast, ka cilvēka līdzsvaram nepieciešamas divas puses: labā un kreisā. Ar valstīm ir tieši tāpat.




Veco partiju padzīšana






Vecajām partijām ir parādītas durvis. Sapļaukāto skaitā ir Ventspils oligarha esošo un bijušo kabatas partiju duets – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), nacionāli orientēto partiju bloks (Nacionālā Apvienība) un liberāli demokrātisko partiju grupējums (Vienotība). Sagrāves iemesls – viņu realizētā līdzšinējā politika valdības partiju līmenī. Pie vainas arī nespēja komunicēt ar sabiedrību, paskaidrojot savu lēmumu pamatotību, kā arī vāju un neieinteresētu priekšvēlēšanu kampaņu realizācija. Tas nozīmē, ka Aivara Lemberga diriģētais Māris Kučinskis vairs nevadīs valdību un līdz šim ietekmīgais oligarhs zaudēs ierasto tvērienu pār Latvijas politiku. “Nacionālā apvienība” arī zaudējusi dažas deputātu vietas un sākusi slīdēšanu ārā no politikas. Iemesls ir rasnačistu pārspīlējumi Latvijas “tikumības politikas” jomā un viņu pielabināšanās ekstrēmi konservatīvajām starptautiskajām kustībām. Tām pašām, kas sinhronizējas ar Vladimira Putina, Donalda Trampa un Lepēnas ideoloģiju. Kategoriskums un fanātisms nav modernā politiskā laika attīstības kopsaucējs, drīzāk gan bremze. Zaudētāju ložā nokļuvusi arī lielākā liberāli demokrātiskā partija “Vienotība”. Sliktas partijas vadības un iekšējo nesaskaņu rezultātā šī vienība sašķēlās. Tās “atlūzas”: “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%) tikko piedzīvoja atšķirīgu vēlētāju akcepta līmeni, taču līdz otras lielākās Latvijas partijas statusam šiem latviešu liberālajiem grupējumiem vēl tāls ceļš ejams.




Panākumi un cerīgie sākumi






Protams, vēlēšanās bija arī patīkami pārsteigumi. Ziemeļvalstu sociāldemokrātijas iedvesmotie un atbalstītie “Progresīvie” ir interesants un pieminēšanas vērts grupējums.




Šoreiz neizdevās sasniegt nepieciešamo 5% līmeni, taču pati partijas veidošana, komunikācija, kampaņa un saites ar sabiedrību liecināja, ka šeit darīšana ar politisku spēku, kura dalībniekus apvieno ideja, nevis biznesa vajadzības vai bagāts oligarhs.






Turklāt šajā politiskajā spēkā apvienojās dažādu vecumu un nacionālās identitātes cilvēki, kuri saprot politikas kopsaucēju. Viņi zina, kādas idejas atbalsta, un šī nostāja nav protesta balsojums. Cerams, ka šī politiskā kustība saglabās kompaktumu un pabalstītājus līdz nākošajām vēlēšanām, tad startējot ar lielākiem panākumiem. Manas simpātijas šai kustībai izskaidrojamas ar prieku par to, ka beidzot Latvijā veidojas stabilas politiskās partijas, kuru fundaments ir ideoloģija, nevis personas vai grupas merkantilais aprēķins.






Patīkami, ka arī otra jaunpartija, Jaunā konservatīvā partija, kas tikko kļuvusi par trešo lielāko Latvijas partiju, iet līdzīgu ceļu. Attīstoties šī kopa varētu izveidoties par stabilu sociāldemokrātu pretpolu, tādējādi stabilizējot valsts politisko areālu un balstot saprātīgu labējo politiku Latvijā.






Kopumā ņemot, aizvadītās vēlēšanas pierādīja vairākus efektus:






1) Latvijā joprojām eksistē neizglītoti „niknie vēlētāji”, kas ar savu protesta balsojumu spēj atdot valsts stūri politiskajiem populistiem (“Saskaņa” un “KPV LV”), ar šo apdraudot Latvijas valsts stabilitāti;






2)  Prokremliskās “Saskaņas” panākumi krievu vēlētāju vidū turpina izraisīt latviešu nacionālistu pretreakciju. Kamēr “Saskaņai” būs panākumi, tikmēr Nacionālā apvienība turpinās pretoties ar sev saprotamiem līdzekļiem. Pateicoties Kremļa ietekmei Latvijā, viena trešā daļa vēlētāju paliks nacionālo politisko batāliju nišā un balsos par tautību nevis politiku;




3) Vēlētājs vairs nav tik nespējīgs orientēties partiju piedāvājumā, kā tas bija agrāk, un ir gatavs balsot par savu politisko pārliecību arī tad, ja izvēlētā partija var palikt aiz 5% robežas un netikt parlamentā (“Progresīvie”);






4) Vienas personas partijas piekritēju skaits samazinās (ZZS) uz ideoloģisko kustību partiju rēķina (“Jaunie konservatīvie”, “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”).






Vēlēšanas ir notikušas. Tauta savu viedokli pateikusi. Tas ir labāks, nekā varējām gaidīt.






Labi, ka tā.






P.S. Raksts nav ziņu žanra publikācija, bet literārās žurnālistikas formā veidots autora viedoklis.

















					

		
		
	


				
					
	

		

						
Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir?

			
						

				Posted on   by  			

			
						

				Atbildēt			

					


				

			

Speciāli TVNET


Iespējams, ka daudzi no mums nemaz nezina par šādas cilvēku kategorijas eksistenci. Diemžēl viņi ir. Pirmajā brīdī to grūti saprast, jo vainīgos šķiet neiespējami pamanīt. Vairumam no mums ir mīļa mamma, jauka māsa, smalkjūtīga dzīvesbiedre vai lojāla kolēģe. Kāpēc neieredzēt šo lielisko personību plejādi? Taču nīdēji eksistē. Vairums no viņiem mēdz izskatīties pat ārēji veiksmīgi, demonstrējot, ka ir dekoratīvi pareizi dzīvojuši. Nereti viņu ģimenēs aug arī bērni.




Veču naidu pret pretējo dzimumu sadzīvē nofiksēt ir viegli, taču pierādīt grūti. Nodod viņu rīcība, lēmumi un izteikumi, jo viņi (tieši tāpat kā nacistu propagandists Jozefs Gebelss), mēdz būt droši, ka sieviešu vienīgā dzīves jēga ir vienīgi kalpot vīrietim, dzemdēt bērnus, kopt ķēķi, labi izskatīties un nemaisīties veču darīšanās.






Stāvēt pie ratiem un kalpot vīrietim ar dresēta dzīvnieka entuziasmu, jo sievietes prāta spējas neesot līdzvērtīgas vīriešu smadzeņu jaudai. Brīdī, kad kāda sieviete vadošā amatā ir „izdegusi“ (pārgurusi), tad šo efektu traktē kā viņas – kā mazāk spējīgas būtnes rīcības rezultātu. Lai gan „izdeg“ arī vīrieši.






Mūsu valstī šos sieviešu nīdējus varēja pēkšņi un ļoti uzkrītoši pamanīt šogad.


Brīdī, kad Latvijā tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija jeb apturēts starptautisks dokuments, kas aicina varmācīgi neizdarīties ar sievietēm. Kā karognesējs šai kaujai uzstājās Latvijas katoļu bīskaps un līderis Zbigņevs Stankevičs. Tas pats, kuru šonedēļ daudz redzēsiet ekrānos pāvesta Latvijas vizītes ietvaros. Sieviete Latvijā (izrādās) nav cilvēks. Pret viņu var rīkoties varmācīgi, ja vīrietim tā gribas. Lai to panāktu, mūsu katoļu baznīcas galva izmantoja demagoģiju, kas iedarbojās uz Saeimas neizglītoto un mazizglītoto deputātu prātiem. Partija Vienotība vienīgie nepakļāvās katoļu spiedienam. Diemžēl vienīgie.




Nīdēju argumentācija






Uzreiz jāuzsver, ka šīs kategorijas veči ir tikai daļa no mūsu sabiedrības. Viņu nav daudz, bet tie uzvedas skaļi un aģitē trokšņaini. Jau nacistiskās Vācijas Hitlera propagandas ministrs Jozefs Gebelss dienasgrāmatas piezīmēs uzvēra šo vajadzību, akcentējot, ka nacionālsociālistu partijas sieviešu misija un pienākums esot ļoti lakonisks – „sievietes pienākums ir būt smukai un dzemdēt bērnus“. Tas arī viss. Vairāk neko Hitlera reihs no sievietēm nevēlējās sagaidīt. Nacistu pasaules uzskats paredzēja iedzīvotāju selekcionēšanu, tāpēc sieviešu un vīriešu pienākumus un uzdevumus mazais Gebelss definēja analoģijā ar dabu: „Putnu māte bužina savas spalvas, lai izpatiktu savam vīram un pēc tam pati perē olas ligzdā. Par to viņš apgādā šo un bērnus ar ēdienu un stāv sardzē, sargājot pret ienaidnieku.” Ja daļa zvēriņu un lopiņu tā dara, tad cilvēkam arī tam esot jāpiekārtojas. Pazīstams stāsts, bieži dzirdēts arī Latvijā. Kā jau pie mājdzīvniekiem pierasts, Jozefs norāva sievieti vienā rāvienā nost no saprātīgas būtnes ložas un iemeta kūtī – vienā līmenī ar vistām, kucēm un govīm. Ērti un parocīgi. Tas, ka, piemēram, pingvīnu ģimenes loģika šajā ideoloģijā nemaz neiederas (jo dzīvnieciņi, kas nepraktizē Gebelsam nepieciešamo dzimuma lomu sadalījumu), nav svarīgi. Ja ir nepieciešams „norakt“ 50% no planētas iedzīvotājiem un aizvākt no aktīvas, pilnvērtīgas dzīves sievietes (kā nevajadzīgas konkurentes), tad likvidācijas process var notikt tieši tā, kā līdz šim diktatūrās pierasts – paziņojam uz papīra, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīrietim kā cilvēki (jo vienkārši nav!), un pēc tam devalvējam šos sieviešcilvēkus līdz vīrieša kalpones un dzemdēšanas mašīnas līmenim. Turklāt ierakstām šo sievieti pazemojošo lomu „svētajos rakstos“ un tad jau dzimumu „rasisms“ var norisināties legāli un publiski netraucēti.




Savādi, ka niknos večus man atklāja kolēģi, kas paši pieder vīriešu kārtai. Viņu modrā acs šo vēsturiski iestrādāto, psiholoģisko perversiju bija ievērojusi jau sen. Sākumā neticējās, ka tas varētu būt, jo mēs, sievietes, laižam pasaulē šos puikas, no kuriem daļa vēlāk pārvēršas orkos un kā ikdienas pantiņu skaita lamas par „savas mātes izvarošanu“ krievu vai angļu valodā. Izrādās, ka izrēķināšanās zem baznīcas vai ticības zīmēs ir labākais veids, kā saražot sev Bībeles motivētus vergus sieviešu izskatā. Tāpēc daiļā dzimuma nīdēji rīkojas tieši tāpat kā kūlas dedzinātāji – tos reti var pieķert pie rokas, taču viņu izraisītais posts atkārtojas regulāri un sodu par nodarīto tie nesaņem.






Kalpones stāsts






Amerikāņu kabeļtelevīzijas sērija ”The handmaid’s tale” ir vēstījums tieši par šādu sabiedrību, kas izveidota uz sieviešu nīdēju loģikas bāzes. Biju jau agrāk dzirdējusi par šo  1985. gadā publicēto Mārgaretas Atvudas romānu, taču nebija nācies to izlasīt (1). Zināju, ka tajā ir runa par īpaši izveidotu sabiedrību, kurā sievietes tiek uztvertas tikai un vienīgi kā bērnus ražojamās mašīnas kristiešu fundamentālistu elites sabiedrībai. Šķita pretīgi un lasīšanas necienīgi, kā murgs, kas konstruēts no nejēdzībām. Taču „Kalpones stāsta“ TV versija, kuru nesen sāka demonstrēt zviedru sabiedriskās televīzijas pirmais kanāls, pārsteidza ar savu tiešumu un nejēdzību sasaisti ar mūsdienām. Divas pirmās sērijas sezonas atstāja nomācošu iespaidu, tagad atliek gaidīt trešo, kuru filmas veidotāji sola piegādāt pavasarī. Atvudas stāsts ir izcili pretīgs, bet vienlaikus arī patiess un nepavisam nav tālu no realitātes, kuru piedzīvojam patlaban, kad sievietes tepat Latvijā nav tiesīgas izlemt par savu olšūnu donēšanu, nedz arī par savu cilvēktiesību aizstāvību. Arī pie mums eksistē ļaudis, kas grib sievietes pasludināt par mūžīgi nepilngadīgām un viņu ķermeņus nacionalizēt kā varai piederošu īpašumu, izrīkojoties ar tiem pēc saviem ieskatiem.




Šo tendenci Mārgareta Atvuda ir „uzķērusi“ jau astoņdesmitajos un tāpēc sākusi rakstīt šo nejēdzīgo tekstu 1984. gada Rietumberlīnē ar vecu vācu rakstāmmašīnu. Tobrīd Berlīnes mūris vēl nebija kritis un komunistu diktatūras Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovakijā viņu iepazīstināja ar baiļu un nomāktības sajūtu, kas valda visās diktatūrās. Nepārprotami, ka romānā aprakstītais asiņainais drošības dienests The Eyes(acis) ir smēlies iedvesmu no austrumvācu Stasi.






Antiutopija Gileāda






Filmas scenārista un producenta Brūsa Millera lielākais sasniegums ir prasme piešķirt vecām nejēdzībām šodienas vaibstus. Viņš ir sapratis Donalda Trampa ēras absurdus un pratis tos iztulkot Atvudas varoņos, piešķirot tiem šodienas veidolu. Pati Atvuda vairākas reizes ir apgalvojusi, ka viss, kas romānā aprakstīts, ir patiesi noticis. Ar šo filmas autori vēlas norādīt, ka ASV Donalda Trampa vadībā ir pārvērtusies par ticības fundamentālistu aburdistānu, kurā sieviešu nīdēji vēlas panākt Bībeles šarias likumus. Tas nozīmē, ka kristīgo fundamentālistu pārliecība par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā praktiski neatšķiras no islāma kaujinieku principiem un uztveres. Brūss Millers ir papildinājis romāna stāstu ar nozīmīgām fona detaļām, kas izseko tam, kā normālu, demokrātisku valsti un sabiedrību ir iespējams vienā rāvienā pārvērst kristiešu fundamentālistu totalitārismā. Tiek atspoguļots, kā pati valsts (kristiešu-fašistu vadībās vārdā) atsakās no civilizācijas sasniegumiem, pārvēršot plaukstošu sabiedrību terora drupās. Ar palielināmo stiklu rokā režisors seko, kā iespējams pazemināt izglītotas sievietes ar cienījamu stāvokli sabiedrībā līdz lopu stāvoklim. Politiskā apvērsuma rezultātā viņas tiek pārvērtas par beztiesīgām, ērti izmantojamām un ekspluatējamām būtnēm. Šī postapokaliptiskā fikcija tik smagi traumē un nomāc skatītāju, ka visu sērijas laiku ir neizturami grūti noskatīties nejēdzības un pazemojumus uz ekrāna, kas tiek attaisnoti ar ticību, Bībeli un pārliecību.




Sadarbībā ar autori režisors ir fokusējis galveno uzmanību uz vienu personu ar viņai piešķirto vārdu Ofreda (tā, kas pieder Fredam), kuru tēlo Elīzabete Mosa.






Lieliskas ir epizodes, kurās starptautiskā sabiedrība cenšas ar diplomātiska un ekonomiska spiedienu sviru palīdzību atbrīvot paverdzināto sabiedrību no reliģisko maniaku tvēriena, taču tas neizdodas tieši tāpat kā PSRS laikos nebija lemts atbrīvot Latviju no okupācijas.






Gandrīz viss, kas filmā redzams, sasaucas ar Eiropas totalitāro valstu pagātni: uniformu loģiku, priviliģēto kastu sistēmu, nomenklatūras priekšrocībām, zvērīgu caurmēra iedzīvotāju pazemošanu utt. Ja citas antiutopijas mēdz pievērsties šķiru jautājumiem, tad šajā gadījumā centrālā ass ir sieviešu nīšana, kas raksturīga visām diktatūrām. Visos laikos un visās formās. Kristīgo radikālo spēku dibinātā Gileādas Republika ir valsts, kuras galvenais uzdevums ir novākt sievietes no publiskās telpas, pazemot tās kā devalvējamu grupu, anulēt jebkādu to ietekmi uz sabiedrību un nogrūst līdz viszemākajām dresētu mājdzīvnieku līmenim.






Naids pret sievieti – spēcīgs politikas ģenerators






Izrādās, ka šis „naida veids“ esot spēcīga svira arī šodienas politikā. Mileniumautors Stīgs Lārsons pirmais publiski nosauca savu romānu atmaskojošā frāzē „Vīrieši, kas ienīst sievietes”, izklāstot, kā tas notiek. Toreiz daudzi nespēja saprast nosaukuma jēgu. Izklausījās pārspīlēti. Tāpēc svešvalodās to tulkoja uzlaboti un pieklājīgāk. Pats autors jau bija miris, bet tulkotāji un izdevēji piefrizēja, cenzēja un sakārtoja smuki. Tā, kā pieklājas. Piemēram, angļu un latviešu valodā šo romānu izdeva kā „Meitene ar pūķa tetovējumu“, lai skanētu glītāk un neviens neapvainotos.




Saprotams, ka visi vīrieši nav sieviešu nīdēji. Tieši tāpat kā visas sievietes nav zvērinātas 8. marta svinētājas. Protams, nav. Taču pats atklājums par to, ka sievieti vīrietis spēj ienīst tik pamatīgi, lai visiem spēkiem tiektos samazināt tās eksistences jēgu (izmanot reliģiskus tekstus), bija pārsteigums arī man.






Izrādījās, ka šī problēma ir nopietnāka, nekā sākumā šķita. Protams, ir nācies sastapt večus, kas smīkņā, skatoties sieviešu veidotas filmas, rakstītus tekstus vai komponētu mūziku, taču nebija ienācis prātā, ka šāds izsmiekls ir apzināta pazemošana bez loģiskas argumentācijas. Tagad jaunā filma izgaismo šos skeptiķus un „sieviešu īstās lomas sludinātājus“ jaunā – apzinātā otra dzimuma nīdēju gaismā. Nesākšu šeit uzskaitīt, kāpēc šis naids dramatiski uzliesmo jau pagājušā gadsimta sākumā. Brīdī, kad kopā ar sieviešu līdzdalību vēlēšanās zemākas kārtas ļaudis ieguva līdzvērtīgas tiesības piedalīties sabiedrības procesos kopā ar augstāko kārtu. Naidam mēdz būt ļoti dažādas izpausmes gan Tuvējos Austrumos, Āzijā, Āfrikā, gan arī Rietumeiropā. Taču kopīgs visiem platuma grādiem ir šis vāji slēptais naids pret sievietēm (kā tādām!) un visu, ko tās dara. Kopīga šeit ir arī aizkaitināta pārliecība par to, ka sieviete vienmēr „jāpieliek pie vietas“ un šo vietu daiļajai būtnei esot ierādījusi „pati daba“ (nevis naidīgs vīrietis). Tā sakot, gulta, plīts un bērna šūpulis. Gebelss te nebija nekāds jauna ceļa ierādītājs. Tas, ko viņš ārietēm lika darīt, bija tas pats vecais un pārbaudītais sieviešu piežmiegšanas ceļš „dabas“ vārdā, kas turpinās gadsimtiem arī pie mums. Atvuda šo scenāriju izspēlē Cambridge, Massachusetts. Vietā, kas iezīmīga ar akcentiem ASV teokrātijas vēsturē. Šeit savulaik ieradās britu puritāņi, lai nodibinātu Dievam tīkamu sabiedrību – ”a city upon a hill”, tā sakot – paraugsabiedrību. Te viņi arī dibināja arī slavenās augstskolas. Šeit, skolotu cilvēku vidū, arī tiek radīta Gileadas Republika ar kārtību, kas atņem visām izglītotām sievietēm viņu identitāti un neatkarīgo, laimīgo dzīvi. Piespiedu seksa verdzenes, kuras nejēdzīgajā valstī tiek turētas kā vairošanās mašīnas un kalpones, faktiski ir augsti izglītotas būtnes. Viņām agrāk bijis kvalificēts darbs kā izdevniecību vadītājām, ārstēm, skolotājām, māksliniecēm, taču šajā pilsētā un valstī viņu individualitātes samaļ ticības un pārliecības vārdā. Ja verdzenes aubēs sāks sarunāties savā starpā vai lasīt grāmatas, tad viņām var, piemēram, nocirst pirkstu. Arī pie mums Latvijā daži ir pārliecināti, ka, novācot sievietes un aizgrūžot tās pie plīts un šūpuļa, valstī iestāsies laimes laikmets. Diemžēl.




Kāpēc šāds naids?






Nav noslēpums, ka sievietes Rietumu sabiedrībā aizvien biežāk sāk ieņemt amatus, kas agrāk pienācās tikai kungiem. Iemesli šādam lomu pārdalījumam ir vairāki: puišu slinkums mācīties un meiču čaklums, strādīgums, uzcītība un apņēmība. Būtībā tas nav nekas slikts, ja meitenes kļūst par vadītājām, ministrēm, priekšniecēm un prezidentēm. Taču publiskajā telpā jau skan bažīgas balsis, ka sievietes pārņem varu (atņem to vīriešiem) un tas vairs neesot labi. Vai tāpēc visiem klāsies sliktāk? Ja agrāk tā nebija? Starp citu, agrāk nebija arī zāļu pret daudzām slimībām, kas tagad ir pieejamas. Tātad atgriezties pie pagātnes nevienam nav īstas vajadzības. Šķiet, ka piesaukšana „agrāk tā nebija“ nav arguments, lai sava slinkuma un neizdarības dēļ aizšķērsotu ceļu talantīgākam cilvēkam par sevi, kurš izrādās sieviete. Gileadā reliģiozie veči uz ielas sargā kārtību ar automātiskajiem ieročiem rokās un ierāda sievietēm viņu „īsto vietu“ aizkrāsnē ar varu. Musulmaņu valstīs jāstaigā ar melnu masku un lakatu ap galvu (lai neuzbudinātu džekus ar saviem matiem un pievilcīgu paskatu), Austrumos vienas nedrīkst iziet uz ielas, bet Latvijā dabū pa degunu interneta čatā, ja runā, zina vai argumentē pārāk pārliecinoši. „Nepaklausīgās“ jau skolā sauc par ielenēm un publiskajā telpā soda fiziski – izvarojot vai nomētājot ar akmeņiem. Šo pašu līniju pauž arī šodienas kungi gados ar visaugstāko amatu lielvalstu klubiņā, jo paši ir eksperti par tēmu ”… grab them by the pussy”. Atvudas aprakstītajā nejēdzīgajā reliģiskajā diktatūrā šis trampisms ir pārtapis valsts reliģijā un tieši tāpēc šķebina īpaši derdzīgi.






Vecā patriarhālā ģimene jau sen savu laiku ir nodzīvojusi un jūk kopā ar hierarhisko sistēmu. Taču sarūgtināto sieviešu nīdēju nostalģija eksistē paralēli šiem procesiem. Viņus kā pakaļraudātājus var saprast. Īpaši tos, kas nespēj pieņemt jauno laiku un kā vienīgo cerīgo virzienu saredz kustības pagriešanu atpakaļ pagātnē.






Stambulas konvencijas signalizācija Latvijā


Pie mums sieviešu dzimuma nīdēji parādījās koši un pilnā augumā šogad. Laikā kad tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija. Reti izdodas šos orkus redzēt tik vienotus grupā un ofensīvā pret likumu, kas paredz varmācības novēršanu pret sievietēm. Latvijai (kopā ar divām citām Eiropā atpalikušākajām valstīm – Čehiju un Bulgāriju) izdevās neapturēt paceltu roku pret sievieti. Iemesls bija demagoģija un baidīšana ar velniem un bubuli, kuru šie ļaudis izmantoja kā manipulācijas mehānismu pret to sabiedrības daļu, kas tā īsti nesaprot, par ko ir runa šajā konvencijā un kāpēc to vajadzētu ratificēt. Tieši tāpat kā bērnistabā, kurā niķīgos baida ar kādu, kas „atnāks un paņems tevi, ja negulēsi!“, arī Stambulas konvencijas pretinieki – sieviešu nīdēji sabaidīja publiku ar neesošām briesmām, kas „izjaukšot tradicionālo ģimeni“, un bubuļa iespaidā nebūšot vairs „ne tēvu, ne mammu, ne meiteņu, ne puiku“ (NRA, 2016.11.05.). Bubulis kā milzu balons, izkrāsots ar fantāzijas krāsām, radīja satraukumu, un Saeima nobijās. Tieši tāpat kā no zirnekļa plakātiem sabiedriskā transporta pieturās Rīgā.




Tātad visas Latvijas parlamenta partijas pielika roku (izņemot Vienotību!), lai apturētu konvencijas ratifikāciju. Nesākšu uzskaitīt, kuri bija tie agresīvākie pretinieki (ieskaitot Zinātņu akadēmijas selekcionētos „ekspertus“), taču mani šajā publiskajā farsā un absurdajā teātrī vairāk satrauc nevis sieviešu nīdēju manifestācija Latvijā, bet gan naivo līdzpilsoņu gatavība noticēt bubulim, kuru viņi paši nekad nav redzējuši, bet uzreiz gatavi no tā nobīties. Citur Eiropā tas nebija iespējams, bet Latvijā šis absurds nostrādāja. Iespējams, ka bailes no neesošām briesmām var izskaidrot ne tikai ar Krievijas TV propagandas iespaidu. Tas ir ieradums pakļauties brutālai varai, gatavība ticēt zīlētājiem, vārdotājiem, neesošiem briesmoņiem, laimes lāčiem un kaimiņiem no suņu būdas, labi jūtoties vienīgi kapu svētkos. Tas nozīmē, ka apmuļķot līdzpilsoņus Latvijā ir viegli. Nīdēji var manipulēt ar laikabiedriem bez bažām, piesedzoties ar tikumības un „tradicionālās ģimenes“ lozungiem.






Vai šādi var panākt morālu sabiedrību? Piežmiedzot Latvijas sievietes un apkarojot varmācības pretiniekus? Nē, nevar. Tāpēc, ka patriarhālā sabiedrība vienmēr praktizē dubulto morāli, t.,i. – vienu, ko sludina (taču praktiskajā dzīvē to neievēro), un otru, kas tiek lietota ikdienā (taču tā nekad netiek atzīta vai sludināta no kanceles). Tie, kas uzskata, ka morālei un politikai nav nekā kopīga, tā arī nekad nesapratīs nedz morāli, nedz arī politiku. „Morālei ir tikai viens formulējums, taču vienai daļai cilvēku ir tieksme to pārformulēt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām” (Dž. B. Šovs). Baznīcu ieskaitot.






Diemžēl.

















					

		
		
	


				
					
	

		

						
Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

			
						

				Posted on   by  			

			
						

				2			

					


				

			

Speciāli TVNET


Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.


Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?




Gabalos sasprāgusī Vienotība






Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.


Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.


Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.




Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.






Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības






Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.




Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.






Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.






Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku


Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.




Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.






Ko mums sola Nacionālā Apvienība?


Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.




Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.








Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.






Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.






Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim













					

		
		
	


				
						
	
			
			

		


		

	


	



		
		




	

		

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

	

		
		
	

	
					
		










		
		
%d bloggers like this: