Pasaule ir iekārtota tā, ka vairumam no mums patīk sarunas par pagātni. Turpmākais it kā nevienu neinteresē. Lai gan tieši nākotne ir pats svarīgākais laiks, jo tur mēs visi kopā pavadīsim savu atlikušo mūžu. Nesen TVNET izlasīju politologa Ivana Krasteva pārdomas par 1989. gada Berlīnes mūra krišanas sekām sadzīvē un domāšanā. Arī viņš pievēršas pagātnes vērtējumiem un ir nonācis pie secinājuma, ka kopš 1989.gada pasaules esot sadalījusies „Rietumu demokrātijās un to imitētājos“. Pēdējie neesot laimīgi ar paveikto un pie viena esot sagrāvuši to, kurus imitējuši. Vai mani šis secinājums pārsteidz? Nē, tas nepārliecina. Drīzāk liek aizdomāties par to, cik grūti ilgstoši okupētām valstīm ir pierast pie brīvības un uzņemties atbildību par sevi un savu iedzīvotāju labklājību.
Šodienas lielvalstis (kas faktiski ir savu kaimiņu iekarotājas) kā impērijas neizdzīvos nākotnē. Visas piemeklēs Padomju Savienības zemestrīce. Tās sabruks, novelsies no savām māla kājām un sašķīdīs atlūzās. Šo procesu jau novērojam Spānijā, Apvienotajā Karalistē un citur, jo nākamība piederēs daudz mazāku valstu kopībai kas pratīs regulēt ekonomiku, tirdzniecību un mieru uz zemes ar starpvalstu līgumu palīdzību. Nebūs vajadzīgs „lielais septiņnieks“, „lielais devītnieks“, „Eiropas komisija“, Merkele vai Makrons, lai izglābtu mūs visus no posta. Nebūs vajadzīgs nekas liels vai gigantisks. Mācīsimies atgriezties pie normālām dimensijām.
Kas tad ir vajadzīgs?
Ir nepieciešami gudrāki, viedāki un godīgāki cilvēki pie visu līmeņu politiskās varas stūres. Pašreizējo intelekts nevelk – visos līmeņos. Sākot par pašvaldībām un beidzot ar Eiropas Savienības „smagākajiem krēsliem“ un to pašu Pasaules Veselības Organizāciju (WHO), kas smagi izgāzās pandēmijas nemākulīgās vadības laikā.
Covid19 epidēmija parādīja, ka eirobirokrāti un visa veida ieceltie funkcionāri starptautiskajās organizācijās spēj tikai vienu – pelnīt naudu savai lielajai pensijai nākotnē. Šķiet, ka neko citu viņi izdarīt viņi neprot. Mēs viņiem par to cītīgi maksājam, lai gan labuma no tā (mums vēlētājiem un nodokļu maksātājiem) nav nekāda. Iespējams, ka ir sen pienācis laiks izstrādāt citu vēlēšanu sistēmu, lai „ziķeri no KPV“ vai „trampisti“ nevarētu tik viegli un veikli apmuļķot vēlētājus un piekļūt varas svirām. Tas, ka mēs nespējam ievēlēt atbilstošus cilvēkus augstos amatos, nav tikai vēlētāju vaina. Tā ir modernajam laikam neatbilstoša vēlēšanu sistēma, ka atļauj balsot tikai par piedāvājām, arī nepārliecinošām kandidatūrām. Nevis par vislabākajām. Šī sistēma būtu steidzami jāmaina.
Vai virziens bijis pareizs?
Krastevs uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis neesot piespiestas kopēt Rietumeiropu. Tās entuziasma pilnas pašas (!) esot centušās imitēt Rietumus. “Šo valstu uzskatā tas bija pēdējais posms, uz kuru virzās vēsture. Rietumnieciskošanās – tas bija vēl viens vārds modernizācijai. Tas nav stāsts par imperiālistiskajiem Rietumiem, kas ienāca Austrumos,” – viņš apgalvo, konstatējot, ka postsovjetisti esot sirsnīgi gribējuši atdarināt rietumniekus un izgāzušies ar šo procedūru, jo šādi centieni esot liktenīga kļūda. Pirms pāris gadiem Bulgārijā par šo efektu pārliecinājos. Albena vai Varna arī šodien nav rietumnieciskas pludmales pilsētas. Drausmīgā stāvoklī ceļi, lielisko Melnās jūras piekrasti noklāj pussagruvušas „živkova laika“ „zdraviņicas“, neglītas viesnīcas un visur klātesošā korupcija elpo publiskajā telpā kā atkritumu tvertne, kurai nav atrasti atbilstošie „getliņi“.
Tātad Austrumeiropas centieni ieiet Eiropā esot bijusi kļūda. Vajadzējis palikt bizantijas pusē. Rezultātā nav iznācis nekas labs. Postsovjetisko valstu iedzīvotāji tagad neesot apmierināti ar to, kā viņiem jādzīvo pēc rietumu parauga un daudz labāk būtu bijis vecajā pārbaudītajā diktatūras režīmā, kad valstī visu nosaka viena partija, viens vadonis, viena baznīca un viena morāle un loģika. Tātad tauta, kā skarba ģimene, kurā „tēvs un vadonis“ nosaka un izlemj visu. Pārējiem atliek čakli klausīt, piekrist un padoties. Iespējams, kā šādi eksistēt cilvēkam ir vieglāk. Nekas nav jādara. Tikai jāklausa uz vārda.
Vladimirs Putins šo ideju tagad realizē Krievijas ikdienā. Valsts pārvalde ir atgriezusies pie skarbas attieksmes pret iedzīvotājiem, pieprasot bezrobežu paklausību un neierobežotu padevību varai. Ļeņina komunisma reliģijas vietā tagad nostājusies pareizticīgo (ortodoksā) baznīca un Dunajevska maršu nomainījuši baznīcas dziedājumi. Ziemas peldbaseina vietā tagad Maskavā debesīs slejas katedrāles kupoli un peldēt maskavieši var iet uz dušām. Rietumi nav izrādījies austrumeiropiešu atdarināšanas cienīgs ceļš.
Šo apgalvojumu nācies lasīt bieži. To ikdienā pauž daudzi postsovjetiskie sludinātāji. Viņiem visa pasaule joprojām sadalās divās pasaulēs – „rietumos“ un “austrumos“. Tieši tāpat kā aukstā kara laikā. Tātad pirmie ir sliktie un otrie ir labie. Pieņemot, ka katram ir tiesības izskaidrot savu nepatiku pēc jaunajiem laikiem pēc savas pārliecības, tomēr vēlos iebilst, ka tā saucamā „Austrumeiropa“ jēdziena politiskajā izpratnē neeksistē. Šo jēdzienu izmanto, lai apzīmētu Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, kuru veidoja varmācīgi formētais tautu cietums Padomju Savienība un tai pievienotais Varšavas līguma valstu bloks jeb „sociālisma nometnes“ valstis: Čehoslovākija, VDR, Ungārija, Bulgārija, Rumānija utt. Tas ir dažādu etnopsiholoģijas marķētu grupējumu cietums un nav vienots, garīgi vai ideoloģiski sinhronizēts cilvēku kopums. Tas nedrīkst tikt traktēts kā vienotas valsts kontingents tieši tāpat kā 1. tramvaja pirmā vagona pasažieri (kas iekāpuši vagonā pie Alfas) nevar tikt uzskatīti par vienas „ģimenes“ locekļiem. Viņi fiziski atrodas vienā telpā, bet tos nesaista nekādas sasvstarpējās saites. Tikai telpa un pārvietošanās virziens.
Tātad – politiskajā nozīmē tādas Austrumeiropas vispār nav. Ir lielvalstis, kurām izdevies okupēt kaimiņus un uzspiest tiem savu ticību un „piederības sajūtu“. Tāpēc mums ir šīs lielvalstis, kas dominē ANO drošības padomē un cenšas pārdalīt pasauli savā starpā arī šodien. Tieši tāpat kā Molotovs – Ribentrops to realizēja 1939.gadā.
Aklimatizācija pēc cietuma
Tas, ka Krastevam nepatīk rietumi un visa mūsu neatkarības laika taka šķiet liekulīga atdarināšanas akcija, nav nekas neparasts. Viņš redz kādreizējo boļševiku okupēto zonu kā vienotu areālu. Taču nav tāda jēdziena Austrumeiropa, tikai tāpēc, ka Staļins šādu cietumu izveidoja un nav šāda „caurmēra austrumeiropieša“, kas varētu atspoguļot postsovjetiskās zonas iedzīvotāju šķērsgriezumu. Sovjetistu okupētās valstis bija ļoti reljefas, atšķirīgas un kremlinu propagandas buldozeram (50 gadu garumā) tā arī neizdevās tās pārvērst līdzenumā.
Iespējams, ka process, kas Baltijas valstīm bija loģiskas atgriešanās ceļš Rietumos, bulgāriem ir bijusi bīstama ekskursija bez kartes un kompasa. Vienkārši tāpēc, ka boļševiku cietums ar nosaukumu „padomju zona“ daudziem „arestētajiem“ bija pakāpiens uz augšu, bet dažiem – kritiens uz leju. Aklimatizācija pēc „izlaišanas no cietuma“ visām okupētajām valstīm nav notikusi vienādi veiksmīgi.
Mūsu ceļš nākotnes virzienā notiek un norisinās. Mums nav pagātnes ciešanu spazmu. Latvijas aklimatizācija pēc iziešanas no Padomu Savienības cietuma ir notikusi un pagātnes nostaļģijas vietā vīd nākotnes ziņkārība. Taču arī pie mums bija un būs cilvēki, kas skums pēc bizantiskās pagātnes un ilgosies pēc vadoņa ar pletni un rokas dzelžiem azotē.
Vienīgā lieta kas mums patiešām pietrūkst: nav laikam un virzībai atbilstošo „Dunajevska maršu“ un garīgās uzlādēšanās staciju. Baznīca vai dziesmu svētki šo misiju neveic un uzņemties nespēj. Mediji jaunā laika praviešus turpina nepiedāvāt. Kolektīvā sociālā dienesta vai masu psihoterapijas seansu nav un iespējams tieši šī ir lielākā neveiksme, kas mūs piemeklējusi modernajos laikos. Brīdī, kad mēs ejam uz priekšu ar karti un kompasu, mūzikas joprojām nav un nākas dungot pašiem.
Ziņas par to, ka zviedru izvēlētais pandēmijas apkarošanas ceļš ir vieglprātīgs un bezatbildīgs, ir izlasāmas dažādos ārzemju medijos un pašmāju ietekmeļu blogos. Tur var uzzināt dažādus minējumus par to, kāpēc mirstības procents zili-dzeltenajā karalistē ir augstāks nekā citur un saslimušo tik daudz. Vairums no šiem komentāriem un skaidrojumiem ir aplami. Respektīvi – viltus ziņas, jo skaidrotāji neprot zviedru valodu, nezin apstākļus un cenšas uzminēt notiekošā loģiku, nekritiski adaptējot ārzemju žurnālistu argumentus un „cepas“ uz nebēdu. Vai šis komentārs būs tuvāk patiesībai? Iespējams, ka būs, jo situācija kaimiņvalstī ir nedaudz komplicētāka nekā no malas izskatās. Zviedru valdības rīcības pamatā ir sena pārvaldes reforma, kas mantota no 17.gadsimta un arī šodien neļauj Zviedrijas ministriem un valdībai rīkoties tik pat brīvi un patvaļīgi, kā to varējām novērot Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Latvija. Tāpēc arī pandēmijas stratēģiju izstrādāja un vadīja epidemiologi, nevis politiķi. Vai tas bija pareizi? 
Pandēmijas uzbrukuma laikā, katra valsts demonstrē savu aizsardzības taktiku. Ik dienas masmediji piedāvā šis sacensības uzvarētāju un zaudētāju tabulu, iepazīstinot pasauli ar inficēto un mirušo skaitļiem. Mazāk izmirušie lepojas kā „mača“ uzvarētāji, bet smagāk cietušie plātās ar masu imunitātes iegūšanas priekšrocībām. Taču pati svarīgākā stratēģijas līnija ir agresora identitātes noskaidrošana. Proti- kurš to palaidis no „savas laboratorijas“, lai apzināti iznīcinātu pārējos. Amerikāņi vaino ķīniešus un Donalds Tramps tos iedrošina izmantot visus iespējamos juridiskos instrumentus, lai tiesā izrēķinātos ar Ķīnu, kas esot slēpusi reālo notikumu attīstības gaitu covid-19 pandēmijas sākuma posmā. Visi zina un saprot, ka nekāda kompensācijā šāda tiesas procesā nav iespējama, taču patētiskā bravūra tāpēc nesamazinās. Savukārt ķīnieši jūtas smagi apvainoti par šādiem izteikumiem un gatavi apgalvot, ka tieši amerikāņi atveduši uz Uhaņu „vīrusu burciņā“ un izgāzuši kaitīgo saturu apzināti pilsēta tirgū.
Krīzes ir lakmusa papīrīši. Tās parāda sabiedrības patieso seju un rīcības gatavību. Arī šoreiz, tāpat kā pirms simts gadiem, nepratām un nespējām atbilstoši reaģēt pandēmijas sākuma posmā un saprast kas ar mums notiek. Īpaši pasīva un neizdarīga izskatījās Brisele, kuras birokrāti mācēja piesaukt argumentus (ka tā neesot viņu atbildība) un tieši tāpēc man tagad galīgi negribas ar savu nodokļu naudu maksāt viņu algas.
Arābu pasaules divas liekākās avīzes al-Sharq al -Awsat (Tuvējie Austrumi) un al-Hayat (Dzīve) izdzīvo pateicoties konkrētiem privātpersonu naudas iešļircinājumiem. Šajā gadījumā tas ir saudiešu princis. Šādu – ietekmes grupu vai privātpersonu apzināti finansētu avīžu skaits tur turpina pieaugt. Piemēram, Kataras nauda tur pie dzīvības palestīniešu al-Quds al -Arabi (Arābu Jeruzāleme) un 2014. gadā dibināto propagandas laikrakstu al-Arabi al-Jadid (Jaunais Arābs). Šai avīzei ir lieli plāni un lielas ambīcijas, taču par neatkarīgām vai bezkaislīgām tas nosaukt nevar.
Koronas pandēmija turpinās jau trešo mēnesi un fināls šim procesam pagaidām nav prognozējams. Ap 3 miljoniem cilvēku ir „oficiāli“ izslimojuši ar labākam vai sliktākām izredzēm palikt dzīviem. Nezināms skaits ļaužu jau pārlaiduši vīrusu bez slimību apstiprinošas analīzes. Pēc daudziem gadiem kāds izlasīs šo rakstu un smiesies par mūsu neziņu un bailēm. Šis nākotnes lasītājs zinās iznākumu. Viņam būs pieejamas atbildes uz visiem jautājumiem, kurus mēs šodien nezinām. Viņam (vai viņai) mūsu „pandēmijas filma“ būs beigusies, fināla titri apskatīti un viņš lasīs šo rakstu ar epidēmijas jautājumu atbildēm rokās. Vai šis nākotnes cilvēks smiesies par mums? Uzjautrināsies par tiem, kam katru dienu jāvalkā maskas un tiem, kas to var arī nedarīt? Nezinu. Ceru, ka viņš sapratīs mūsu šodienas bailes un izmisumu par kailo dzīvību, niknumu par sagrauto ekonomiku, kurai sekos bezdarbs un naudas trūkums un ciešanas par piespiedu ieslodzījumu četrās sienās. Tuvojas Valpurģa nakts ar ugunskuriem, kuri šogad nenotiks. Sākas mīlestības mēnesis maijs ar emocionālu aizrautību, kas jau iepriekš anulēta, jo koronas slimie nesajūt smaržas. Kreimenes aizsmaržos nepamanītas un ceriņi aizliesmos aiz aizvilktiem aizkariem.
Koronas vīrusa riska zonā ir daudz un dažādu faktoru, kas sarežģi saslimšanas gaitu. Priekšplānā līdz šim intensīvi tiek virzīts vecuma aspekts. Proti, uzverot, ka gados vecāki cilvēki esot vairāk pakļauti saslimstības riskam. Taču laikam ritot, pamazām noskaidrojas arī citi riska faktori, kas var veicināt smagāku šī vīrusa izraisītās slimības gaitu. Viens no tādiem ir aptaukošanās apstāklis, kas cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masas indeksu (BMI) var izraisīt intensīvāku saslimšanu ar covid -19. Dānijā, Norvēģijā un Somijā tieši šo apstākli šodien uzver kā būtisku riska faktoru.
