Par kuru partiju balsot vēlēšanās?

Speciāli TVNET

Par kuru partiju balsot vēlēšanās?  Veselība un izglītība.  Kur slēpjas latviešu Robins Huds jeb nabago apdāvinātājs? 

Vēlēšana tuvojas. Lai gūtu ieskatu jauno partiju centienos un ambīcijās, nolēmu izpētīt šo partiju plānus nodokļu naudas izlietojumā. Uzrunāju trīs jaunās partijas  1) , 2) Progresīvos, un 3) KPV. LV. Lūdzu šo partiju vadītājiem atsūtīt savas partiju programmas un valsts budžeta projektus. Divas (Attīstībai/Par un Progresīvie) atsaucās un dokumentus atsūtīja, taču Artusa Kaimiņa partija „Kam pieder valsts.LV“ neatsaucās un partijas programmu man nepiegādāja.

Jo sliktāk Latvijai, jo labāk mums?

Jāatzīst, ka sākumā biju samērā ieinteresēta šī politiskā spēka virziena loģikā. Salīdzinoši lielā nepatika pret šo politisko grupējumu publiskajā telpā šovasar, manī izraisīja tieši pretēju attieksmi. Cerēju, ka trokšņainie var izrādīties pionieri. Taču cerētais neattaisnojās. Vīzdegunīgā attieksme pret žurnālistes lūgumu un vārgulīgā partijas mājas lapa, kurā ievietotā politiskā programma izradījās deklaratīva, imperatīva, bez satura sistemātiskuma, sabojāja iespaidu par šo jauno politisko potenciālu. No tās grūti izlobīt konstruktīvu projektu līdzekļu iedalījumam veselības aprūpei un izglītībai. Acīmredzot partijai: „Kam pieder valsts.LV“ nav svarīgi nedz politikas plāni Latvijai, nedz arī vēlētāju pārliecināšana, nedz komunikācija ar žurnālistu. Izskatās, ka savus vēlētājus viņi plāno „paņem tāpat“  ar plikām rokām, bez konkrēta rīcības plāna. Šķiet, ka tiem šīs partijas atbalstītājiem, kas balsos par „Kaimiņa partiju“ oktobra vēlēšanās, nemaz neinteresē, kādu politiku aktieris Artuss Kaimiņš kopā ar juristu Aldi Gobzemu grasās Latvijā realizēt. Tā teikt „Grigules scenārijs“ ir jau pieņemts – patrokšņot, patrobelēt (pievēršot sev uzmanību) un viss. Pēc tam cerēt, ka vēlētājs ievēlēs „kaķi maisā“, neko nejautājot un nezinot par konkrētiem KPV.LV projektiem un plāniem. Patiešām žēl, ka šāda klusēšana priekšvēlēšanu laikā vispār ir iespējama un Latvijā ir vēlētāji, kuriem der šī pieeja – „jo sliktāk LV – jo labāk mums”.

Veselības aprūpe

Pats svarīgākais katram cilvēka ir veselība. Tāpēc partiju rūpes par savas valsts iedzīvotāju veselības aprūpi uzskatu par pašu svarīgāko rādītāju vēlētājiem. Ja kādam no jums arī veselība šķiet pats svarīgākais jautājums, tad ir loģiski apskatīt kā jaunās partijas plāno risināt šo – mums tik svarīgo jautājumu.

Jaunā partija ar nosaukumu Progresīvie savu ideju veselības aprūpei formulē sekojoši: palielināt valsts budžetu veselības aprūpei: 1) ieviešot reverso PVN. Tas nozīmē apkarot negodīgus uzņēmumus, kas tīšuprāt izvairās no PVN maksāšanas;  2) apkarot ēnu ekonomiku, 3) nosakot vienlīdzīgu ienākumu nodokli gan darba ņēmējiem, gan ienākumiem no kapitāla. Iepriecina Progresīvie gatavība 5% veselības budžeta atvēlēt veselības profilakses programmām (skolās, darba vietās u.c.) un gatavība samazināt pacientu līdzmaksājumu sasirgušajiem cilvēkiem, kuriem nav pietiekoši daudz naudas (ienākumi ir zemāki par 40% no valsts vidējā ienākuma rādītāja). Līdzīgu atbalstu trūcīgajiem pacientiem paredz arī  partija Attīstībai/Par!, kas vēlas panākt valsts budžeta lielākas sadaļas novirzīšanu uz veselības aprūpes finansējumu. Pašlaik pacienta maksājumi veido 42% no veselības izdevumiem, lai gan salīdzinoši Eiropā tie ir 15%. „Šie izdevumi nav pa kabatai maznodrošinātajiem vai sociāli neaizsargātiem cilvēkiem. Mūsu mērķis ir panākt, lai pacientu privātie maksājumi nepārsniegtu 20% no kopējām izmaksām“ – uzsver partija Attīstībai/Par! savā programmā. Partija Progresīvie šajā virzienā iet vēl tālāk un piedāvā samazināt mazturīgiem pacientiem līdzmaksājumu par zālēm, operācijām un uzturēšanos slimnīcā vēl uz pusi – tas nedrīkstēs pārsniegt 10% no ienākumiem. Šāda politika tiešām atbilst sociāldemokrātijas principiem, kuru mērķis ir aizstāvēt mazāk turīgās sabiedrības daļas tiesības un intereses. Partiju KPV.LV veselības aprūpes jautājumi interesē tikai ģimenes ārstu līmenī, nekāda cita veselības aprūpes līnija viņus neuztrauc. Rodas iespaids, ka šīs partijas stratēģiem nav bijis laika padomāt par iedzīvotāju veselības aprūpi kompleksi un partijas programmā šī sabiedrības joma tāpēc nav iekļauta.

Turpretī Progresīvie tiecas izbeigt līdzšinējās mahinācijas zāļu un medicīna ierīču iepirkumos. Kas ir apsveicama iniciatīva. Veselība mums katram ir tikai viena un naudas maciņa biezums tāpēc nedrīkstētu noteikt atšķirīgu ārstu servisa līmeni trūcīgajiem un bagātajiem.

Attīstībai/Par šķiet, ka veselības aprūpei jābūt pieejamai visur, neatkarīgi no pacienta atrašanās vietas.  Te izmantots formulējums: „visiem pieejama universāla, kvalitatīva, pienācīgi finansēta veselības aprūpe“. Attīstībai/Par satrauc augstā nevienlīdzība  kas īpaši izpaužas veselības aprūpes nepieejamībā (iespēja par maksu tikt pie ārsta uzreiz un nepieciešamība gaidīt garā rindā, ja maksas pakalpojumiem nav naudas). Interesanti, ka partija Attīstībai/Par vēlas izpētīt kā valsts un pašvaldības līdz šim tērējušas līdzekļus, nosakot prioritātes izglītībai, veselībai un sociālajai drošībai. Vēlas padarīt ārsta apmeklējumu kvalitatīvāku, nodrošināt lētākas zāles un likt akcentu uz to, ka nauda un draugu būšana nedrīkst noteikt kvalitatīva medicīnas pakalpojuma standartu. Tas jau ir kas konkrētāks un Latvijas apstākļiem svarīgāks rakurss, jo nevienam nav noslēpums, ka Latvijas veselības aprūpes iestādēs nereti „blatam“ tomēr ir liels spēks. Tagad esam pienākuši pie ļoti svarīgas tēmas – Latvijas veselības aprūpes konkrētās negācijas. Pie trūkumiem, kas noteikti jālikvidē, jo visi esam redzējuši un konstatējuši kukuļņemšanu gan apmeklējot slimnīcas un poliklīnikas paši, gan nogādājot tur gados vecākus tuviniekus.  Nepatīkami, bet nereti ārsti un māsas neizturas pret visiem pacientiem vienādi laipni un rūpīgi, ja viņiem nav samaksāta iepriekš „kabatas nauda“.  To visi zina, bet par „to“ nav pieņemts skaļi runāt. Ekrānos un konferencēs tiek spriests par to, ka ārstiem un masām jāpaaugstina algas, bet kukuļdošanas sistēma = „bakšiša iekasēšana no pacienta vai tuviniekiem“, turpinās joprojām, nepiedodami plaši un par to runa tiek runāts par maz.

Pagaidām nedz partijas Attīstībai/Par nedz Progresīvie programmā nav skaidrs, kā tiks apkarota šī Latvijai tipiskā korupcijas forma. Nav norāžu, kā notiks daudzu ārstu izmantota karteļa loģikas anulēšana, kad, piemēram, mājas ārsts nevajadzīgi nosūta pacientu pie saviem kolēģiem, lai nodrošinātu viņu privāto prakšu peļņu, ekspluatējot pacienta bailes. Nav skaidrs, kādā veidā Latvijā politiski tiks pārtraukta ieviestā  medicīnas biznesa ienesīguma ideoloģija (uz pacienta baiļu rēķina), jo gandrīz visi iedzīvotāji Latvijā tiek novērtēti kā slimi un tas (protams!) nodrošina labu ienākumu veselības biznesa uzņēmumiem. Būtu vajadzīga konkrēta atbilde arī  uz daudziem citiem, ļoti konkrētiem (sasāpējušiem) jautājumiem, kas joprojām nostāda Latvijas veselības aprūpes praksi nelāgā gaismā (salīdzinot, piemēram, ar Ziemeļvalstu pieredzi). To skaitā par valsts līdzekļiem iegādātās tehnikas izmantojums ārstu privātajā praksē un citi jautājumi. Šajā virzienā labāk sevi pozicionē Attīstībai/Par, nedaudz abstrakti uzsverot, ka veselības aprūpes sistēmai jākļūst efektīvākai un pacientam saprotamākai. Tieši šī partija arī diezgan abstrakti, taču trāpīgi uzsver, ka tiks sakārtota sistēma, kas atmudžinās privāto un valsts finansēto pakalpojumu pārklāšanos Latvijas veselības aprūpē. Ja šeit būtu minēti konkrēti piemēri, tad vēlētāji to ievērotu vēl labāk un ielāgotu paliekošāk.  Partijas Attīstībai/Par vēlme vēl vairāk celt algas veselības aprūpes sistēmā strādājošajiem neizdalās uz kopējo solījumu fona, jo neatšķiras no citu partiju piedāvājuma.

Interesanti, ka Attīstībai/Par vēlas attīstīt veselīgu dzīves veidu un pievērš īpašu uzmanību garīgās veselības aprūpes uzlabošanai mūsu valstī. Šī ir ļoti aktuāla tēma pašlaik arī citur Eiropā un pietiekoši nolaista arī Latvijā. Konkrētie uzlabojumi, problēmu risinājumi, kas atbild uz mūsu valsts iedzīvotāju specifiskajām vajadzībām, uzrunā vēlētāju vislabāk.

Veselības politikas polarizācija

Partija „Par!“ skaidri un gaiši deklarē, ka neesot Robini Hudi un tāpēc viņi neņemšot no bagātajiem, lai padāvinātu nabagos. Šeit nepārprotami var pamanīt partijas bailes zaudēt jebkādu vēlētāju – gan nabago, gan bagāto. Tāpēc partija Attīstībai/Par turpina Latvijā līdz šim iesākto līniju, ka arī viņi ir partija VISIEM.  Šis ir politikā neiespējams projekts un vairāk atgādina izpatikšanu, nevis noteikta iedzīvotāju segmenta politisku aizstāvību. Nav saprotams, kāpēc jaunā partija neieņem noteiktu vietu mūsu politisko realitāšu spektrā un neprecizē savu pozīciju tajā pa labi vai pa kreisi no centra. Tā vietā apgalvojot „Radīsim vienlīdzīgas iespējas visiem, lai katram dotu līdzvērtīgu startu spēles laukumā, kur noteikumi būtu vienādi visiem, bet visvājākajiem būtu pieejama īpaša palīdzība. Lai nezaudējam talantus, lai atjaunojam uzticību valstij. Lai no mūsu valsts attīstības iegūstam visi.“ Skan skaisti, bet ir abstrakti un faktiski neuzrunā īstos šīs partijas balsotājus, jo katrai partijai tomēr ir savs konkrēts segments vēlētāju zonā.

Turpretī Progresīvie nekautrējas ieturēt Raiņa līniju un pārstāvēt trūcīgāko sabiedrības slāņu interesēs, kā to mēdz darīt sociāldemokrātiskās partijas visā pasaulē. Lai gan pati nepiederu kreisi orientēto vēlētāju kategorijai, tomēr ļoti atbalstāma šķiet šīs partijas neslēptā orientācija – aizstāvēt maznodrošināto intereses. Ar Progresīvie ienākšanu Latvijas politikas laukā, mums beidzot ir partija, kas nevis pārstāv kādu populāru personību, oligarhu vai „šiverīgu veču kopu“, bet gan politisko virzienu sociāldemokrātismu, kas eksistē arī citur Eiropā un ir viegli atpazīstams. Par to viņiem – paldies. Beidzot ieradusies partija ar konkrētu orientāciju un viegli saprotamiem vēlētājiem.

Turpretī partijai KPV.LV  interesē tikai „pieejams ģimenes ārsts“ kā „sociālā komforta pamats“. Izskatās, ka šī partija ar trūcīgāko sabiedrības daļu veselības aprūpes problēmu atrisināšanu nevēlas nodarboties, jo vēlētājs šeit (acīmredzot) ir pārticis jauns cilvēks, kura vienīgais veselības aprūpes elements ir mājas ārsts.  Rodas iespaids, ka šī partija ir turīgās sabiedrības daļas aizstāve, kurā veselības aprūpes sistēmā interesē tikai divas lietas: 1) mājas ārstu komforta uzlabošana, 2) ārstu birokrātisko darba pienākumu samazināšana, kas automātiski uzlabošot arī demogrāfisko situāciju valstī (?!). Vārdu sakot, veselības aprūpe visplašākajā spektrā, šo partiju nemaz neinteresē. Tie, kas ir slimi, invalīdi vai sirgstoši, lai tiek ar savām problēmām galā paši.

Izglītība un latviešu valoda skolās

Nevienam nav noslēpums, ka skolu skaits valstī ir strauji samazinājies, laukos skoliņas atrodas tālu, pedagogiem zemas algas un bagātie turpina nosūtīt savus bērnus skoloties uz ārzemēm. Kāda tad ir jauno partiju izglītības attīstītības stratēģija Latvijā?

Manuprāt, pirmais un galvenais uzdevums, lai likvidētu segregētu sabiedrību, ir pāreja visā apmācību sistēmā uz valsts valodu. Lai latvieši un krievi mācītos vienās skolās un vienās klasēs. Nešķirojot pēc tautības. To vajadzēja izdarīt jau sen un partija Attīstībai/Par ar šo sāk savu izglītības projektu nākotnei. Tas nozīmē, ka latviešu valoda būs darba valoda visās mūsu valsts skolās nākotnē. Šo nostāju atbalsta arī partija KPV.LV. Taču partija Progresīvie šo latviešu valodas jautājumu skolās neizvirza kā prioritāti. Par to programmā vispār netiek runāts. Tiek daudz un detalizēti uzskaitītas kvalitātes uzlabošanas taktikas, taču šis (tik ļoti svarīgais mūsu valstij!) jautājums atsevišķi izdalīts Progresīvo programmā netiek. Tā vietā uzsvērts mazākumtautību valodu atbalsts un latgaliešu valodas (kā izvēles disciplīnas) apmācība skolās. Arī Attīstībai/Par pievērš uzmanību mazākumtautību valodām skolās. Tas nozīmē, ka izglītības jautājumā vienīgais kardināli atšķirīgais jautājums ir pāreja uz latviešu valodu skolās, kas partijai Progresīvie programmā neparādās, bet Attīstībai/Par un KPV.LV to virza kā ļoti svarīgu savu nostādņu avangardā.

Mani (kā augstskolas pasniedzēju) ļoti interesēja augstākās izglītības nākotnes izredzes, kuras Progresīvie uzsver 9.6. punktā kā kvalitatīvākas augstākās izglītības nodrošināšanu, kas būtu konkurētspējīga vismaz reģionālā līmenī. Godīgi sakot domāju, ka šis ir slikts konstatējums, jo mūsu augstskolu mācībspēki ir (vairumā gadījumu) ļoti labi konkurējoši arī Eiropas un pasaules līmenī un šis mērķu piezīmējums izskatās krietni vien pazemojošs man un maniem kolēģiem Latvijas universitātēs un augstskolās. Taču varu pievietoties Progresīvo nostādnei par to, ka sev jau pienācis laiks izbeigt zemas kvalitātes dublējošo programmu ražošanu augstākās izglītības līmenī. Gaidu, kad beidzot tiks paaugstinātas algas zinātniskajām personālam augstskolās un Progresīvie to 9.7. punktā arī apsola izdarīt. Partija Attīstībai/Par augstskolu mācībspēku atalgojuma problēmām un zinātniskā personāla „noliesēšanai“ nepievēršas nemaz. Viņus šis jautājums neinteresē. Žēl.

Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV stratēģija izglītības jomā demonstrē tā saucamās „Krievijas reklāmas“ loģiku, kad galvenais satura akcents tiek likts nevis uz savu ideju argumentāciju, bet gan uz pašreizējās valdības neveiksmju atmaskošanu. Galvenais šīs partijas kritiķu trieciens adresēts izglītības ierēdņu virzienā, kas partijas programmā tiek raksturoti kā „negodprātīgi uzņēmēji, kuriem svarīgākais ir finansējums un tā iegūšanas un izlietošanas pamatojums, nevis valstiskas problēmas risinājuma meklējumi pēc būtības.” Situācija valstī šajā jomā esot ļoti slikta, tāpēc partijas programma plāno turpināt skolu un skolotāju skaita samazināšanu. Valstij esot jāpārņem skolu tīkls un jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem.  Partija piedāvā monopolizācijas un koncentrācijas procesu kā skolu izglītības kvalitātes nodrošinātāju, t.i., mazāk skolu un skolotāju nodrošināšot lielāku konkurenci skolotāju starpā un tāpēc pacelšot izglītības sistēmas kvalitāti. Šī ideja neizskatās pārdomāta un pārliecinoša, drīzāk sasteigta un populistiska. Nav pārliecības, ka labie skolotāji lauzīsies pie mācīšanas un vecāki un skolotāji gavilēs, skolu un skolotāju skaitam samazinoties.

Nekas šīs partijas programmā nav teikts par zinātnisko iestāžu attīstības plāniem. Taču tiek plānots koncentrēt visas valsts augstskolas vienā vienīgā augstskolā, kuras nosaukums būšot viens pats un universāls:  Latvijas Universitāte. Tur, tātad, mācīs visu – sākot ar aktiermākslu, medicīnu un beidzot ar veterinārajām zinātnēm un kodolfiziku. Kādas sekas valstij var atnest tikai vienas augstskolas eksistence, to programmas autori nav iedomājušies. Pametot visas esošās augstskolas zem viena nosaukuma būšot iespējams panākt „būtiski efektīvāku augstākās izglītības sistēmu”, – teikts partijas KPV.LV programmā. Kā to reāli būs iespējams panākt, – partijas stratēģi tomēr nepaskaidro. Šie priekšlikumi vairāk atgādina Gorbačova laika „perestroikas“ idejas, kad alkoholisms tika izskausts aizliedzot pārdot vīnu un likvidējot vīnogulājus. Savukārt „katliņu saturs“ mainījās, ja tika nomainīti katliņu vāciņi.

Cerams, ka divu svarīgu sabiedrības jomu salīdzinājums jauno politisko partiju skatījumā, palīdzēs vēlētājiem saprast savu izvēli oktobra vēlēšanu procesā.

Mums nepieciešami spējīgi, mērķtiecīgi un rīcībspējīgi deputāti. Latvijai un mūsu kopīgajai nākotnei, kurā pavadīsim savu atlikušo mūžu visi kopā.

 

 

Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem

Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.

 Informatīvās telpas problēma

Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?

Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.

Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.

Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.

Neesam tautas ienaidnieki

Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.

Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan  apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.

Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai  šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas.  Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir  konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].

„Stiprās rokas“ vilkme

„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka  „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.

Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.

Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē,  ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.


[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus.  Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar  katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.

[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html

 

[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/

 

[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/

[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/

[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein

[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809

Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Burka, parandža vai nikābs. Nākotne ar visu ticību cilvēkiem

Speciāli TVNET

Trešdien Dānijā stājās spēkā likums kas aizliedz musulmaņu sieviešu galvassegas valkāšanu.  Runa ir par nikābu, burku, kas nosedz visu seju. Par šo likumu Dānijas Folketings nobalsoja jau 31. maijā. Toreiz iniciatīvu atbalstīja arī dāņu sociāldemokrāti. Tagad tas stājies spēkā un par „maskas“ lietošanu publiskajā telpā turpmāk nāksies maksāt sodu apmēram 100 eiro vērtībā. Ja likums tiks pārkāpts atkārtoti, tad sods var sasniegt pat 1000 eiro.  Jau ceturtdien un piektdien Kopenhāgenā tika sarīkota zibenīga protesta demonstrācija. Tajā piedalījās ļaudis, kas greznojušies ar dažādām maskām un sejas rotājumiem, vēlējās protestēt pret aktuālo maskēšanās aizliegumu, kas nu ir stājies spēkā. Viņu vidū bija arī sievietes, kas tērptas nikābos.

Nespēju iedomāties, ka tā ir realitāte

Ziemeļvalstu avīzes šajā situācijā labprāt intervē musulmaņu apģērbā tērptas dānietes, kuras ir sašutušas par aizliegumu „praktizēt savu ticību” publiskajā telpā. Jāuzsver, ka daudzas no viņām ir pievērsušās ticībai apzināti, atsakoties no kristietības. Vienai šķiet, ka šāds apģērbs nav sievieti pazemojošs un nekādā veidā nepazemo pašu valkātāju. Otrai bail, ka šāda aizlieguma rezultātā daudzas sievietes vairs nedrīkstēs iziet uz ielas vispār. Taču likums tika pieņemts un ar aizklātu seju atrasties publiskajā zonā Dānijā vairs nedrīkstēs. Ar šo Dānija ir kļuvusi par kārtējo rietumvalsti, kas aizliedz nosedzošo apģērbu ticības vārdā. Francija līdzīgus noteikumus pieņēma jau 2011. gadā, un socioloģe, kinorežisore Agnese Defero jau izpētījusi, kādas sekas šāds aizliegums izraisīja ticības tērpu lietotājām.

Pēc viņas domām, tas nevis deva iespēju visām sievietēm staigāt brīvi, bez sejas aizklāšanas faktora, bet gan piespieda vairumu sēdēt mājās un neiziet uz ielas. Parandžas piekritējām šķiet, ka visām valstīm ir jāatļauj staigāt publiskajā telpā brīvi, kā vien vēlamies. Tāpēc daudzas parandžu aktīvistes uzskata šo aizliegumu par provokatīvu soli un turpinās tērpties tieši tāpat kā līdz šim. Nebaidoties no draudošā soda. Uztverot savu rīcību nevis kā likuma pārkāpumu, bet gan kā protesta demonstrāciju.

Burkas aizliegums arī Norvēģijā

Avīze Bergens Tidende nesen ziņoja, ka minētais reliģiozais tērps drīz tiks aizliegts arī Norvēģijā. To vairs nevarēs valkāt klasē, auditorijā, un aizliegums attieksies gan uz studentēm, gan arī pasniedzējām. Strādnieku partija un Sociāldemokrāti vēlas iet šajā virzienā vēl soli tālāk un aizliegt apģērbu „ar masku“ ārpus klases un augstskolas auditorijas. Labēji konservatīvā Nākotnes partija tiecas sekot Dānijas piemēram, aizliedzot šo apģērbu sievietēm uz ielas un publiskajā telpā. Turpretī Bergenas universitātes studentu klubs iebilst pret šo priekšlikumu un uzskata, ka šāds liegums ir politisko partiju populisma demonstrējums, jo nekādu problēmu šajā jomā neesot. Taču jau augustā ierobežojošie noteikumi valstī stāsies spēkā.

Dānijas Tautas partija savā pirmajā likumprojektā vēlējās ieviest arī cietumsodu par burkas nēsāšanu. Vairākuma atbalstu šis priekšlikums neguva.  Jautājums zināmā mērā sašķēla deputātus un pierādīja, ka visi nav vienoti šīs problēmas risināšanā. Tīmekļa avīzes Altinget veiktā aptauja jau pērnā gada oktobrī konstatēja, ka aizliegumu atbalsta tikai 62% Dānijas iedzīvotāju.

Reliģiskā simbolika un mēs

Kāpēc mēs nevēlamies, lai mūsu platuma grādos līdzās eksistē sievietes melnajās šalles, lakatos un maskās? Iespējams tāpēc, ka jūtamies slikti komunikācijā ar cilvēku maskā.  Seju te slēpj tikai tad, ja kādam ir ļauni nodomi, t.i., vajadzība netikt atpazītam, aplaupot banku, apzogot māju vai uzbrūkot garāmgājējiem. Ziemeļeiropietim grūti pieņemt, ka cilvēks varētu vēlēties noslēpt savu seju tāpēc, ka ticības pravietim tas labpatīk, bet es (sarunas laikā) nevaru saskatīt komunikācijas partneres acis, vaibstus un attieksmi pret sarunu. Mūs tas traucē un šķiet aizdomīgi. Atceros kādu tiesas procesu Ziemeļvalstīs, kurā uzvarēja sieviete pret bērnu dārza vadību. Viņa bija pieteikusies strādāt par auklīti un valkāja nosedzošu musulmaņu apģērbu burku. Bērni jauno aukli sauca par “spoku” un niķojās. Rezultātā sievieti atlaida no darba, bet viņa uzvarēja procesu pret bērnu aprūpes iestādes vadību, jo skaitījās pazemota reliģiskās pārliecības dēļ. Pieņemu, ka iestādes rīcība nebija perfekta. Varbūt vajadzēja pārliecināt jauno aukli par mūsu platuma grādu komunikācijas standartiem, kuros ietilpst ne tikai saziņa ar vārdiem, bet arī ar seju, žestiem un mīmiku. Var gadīties, ka šī sieviete nesaprata, cik svarīgi ir redzēt mīmiku, smaidu, lai bērni spētu iztulkot auklītes valodu. Pasaulei atveroties, ticības pienāk tuvāk. Vienā pusē stāv sieviete ar melnu hidžābu līdz uzacīm, otrā – dāma ar dziļu kleitas izgriezumu un tajā iedekorētu krustu zelta ķēdītē. Grūti pateikt, kurai no abām ir svarīga ticība un kurai ietiepība pierādīt savu redzējumu par katru cenu, izmantojot eksterjera anturāžu.

3. augusta svinēšana

Visu ticību līdzšinējā “āža kāja” ir tieksme vajāt citādi domājošos. Iespējams, tāpēc esam tik piesardzīgi svešu detaļu nosodījumā. Misionāru vajadzība pievērst savai ticībai ir mūžsena aktivitāte, taču vienlaikus būtu svarīgi samierināties, ka pievērst savai ticībai visus neizdosies, un tāpēc šie “pārējie” nav sliktāki cilvēki. Mana pieredze liecina, ka sarežģītos dzīves brīžos ar aizsardzību un laipnību ir palīdzējuši musulmaņi, lieliskas diskusijas izdevušas ar budistiem un izpalīdzīgi ceļabiedri ir hinduisti. Taču eksistē ticīgo kategorija, kas apkaro “pārējos”, tāpēc ka tie ir citādāki. Te jāpiebilst, ka šie karojošie savas ticības aizstāvētāji nav tikai reliģisko, bet arī visu pārējo kopienu (mafiju, klanu) pārstāvji ar samērā radikālu skatu uz savu apkārtni. Tikko publiskajā telpā noskanēja priekšlikums ieviest 3. augustu kā visu reliģiski vajāto un reliģijas vārdā nogalināto personu atmiņas dienu. Pirms četriem gadiem islāmistu armijas kaujinieki sāka “neticīgo” masu iznīcināšanu Tuvējos Austrumos. ANO ir oficiāli deklarējusi šo norisi kā genocīdu, jo radikālie, reliģiskie centās iznīcināt diezgan lielu skaitu “nepareizo musulmaņu” un kristiešu: asīriešus, sīriešus, kurdu jezīdus, haldejus, armēņus un mandeistus. Sabiedriskās aktivitātes un mediju uzmanības rezultātā ASV un Obama apturēja masu slepkavības ticības vārdā. Lasot par reliģijas fundamentālistu sadismu cīņā ar citādi domājošajiem, liekas neiespējami pieņemt, ka šis barbarisms notiek mūsdienās un ap 3000 sieviešu joprojām atrodas bandītu vadīto teritoriju pārvaldībā. Saprotams, ka, izlasot reportāžas no ticības kaujinieku frontes, var šodien rasties pamats islāmofobijai. Taču, vēršoties pret parastiem ticīgajiem šādā formātā, mēs tos diskriminējam par “citu grēkiem”. Sievietes parandžās vai nikābos nav vainīgas pie tā ko pastrādā okupētajās teritorijās vīri ar automātiskajiem ieročiem pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Pie viena varam piesaukt neskaitāmas norises mums tuvajā vēsturē, kurā masu slepkavības, asiņainas vajāšanas un pazemojumi realizēti arī zem krusta zīmes. Tas nozīmē, ka trešais augusts būtu atzīmējama un svarīga diena, lai saprastu, ka ticība tikai tad ceļ un rada, ja tās vārdā mēs nesodām pārejos, kas nepievienojas mūsu grupējumam, draudzei, vienībai, komandai vai bandai. Tas nozīmē, ka 3. augusts varētu kļūt par pārdomu dienu arī Latvijā.

Krusts vai burka?

Pirms mošejas apmeklējuma pirmskara Bagdādē kolēģi mani lūdza uzvilkt brūno, garo ieejas apmetni, novietot garos matus kapucē un noaut apavus. Biju vienīgā sieviete žurnālistu delegācijas sastāvā un priekšlikumam nepretojos. Biju ienākusi svešā dievnamā. Tā bija Allāha teritorija, kurā sievietes nemēdz ierasties. Pieņēmu noteikumus tikai vizītes minūtēm. Būtu muļķīgi diskutēt par savu ticību svešā baznīcā. Man var nepatikt šie noteikumi, bet es respektēju cilvēkus, kuri tiem tic un pakļaujas viņu pašu zemē. Iespējams, ka kopš tās reizes vairs nenēsāju mātes dāvināto zelta krustiņu dekoratīvā važiņā ap kaklu brīdī, kad man ir darīšana ar citu reliģisko kopienu pārstāvjiem konferences vai starptautiskos pasākumos. Nedomāju, ka ikdienas dzīvē un darbā kādam būtu svarīgi noskaidrot manu ticības pārliecību. Tāpēc sāku mācīties, ka nav vajadzības demonstrēt citiem to, ko nevēlos, lai “citi” demonstrē man. Iespējams, ka tāpēc nekādi nevaru piekrist jaukajām meičām Kopenhāgenā, kuras šonedēļ ir gatavas samaksāt pat 1000 eiro par burkas nēsāšanu uz ielas.

Protestēt vajag. Sabiedrības viedokļu polifonijai tas nepieciešams tāpat kā C vitamīns nogurušajam pavasarī. Taču ticības ārēja atribūtika, manuprāt, nav godprātīgākais veids, kā apliecināt savu pielūgsmi Dievam.  Neviens no mums nav tik vecs, lai neiemācītos ko jaunu. Nedomāju, ka mūsu ielas un laukumus drīz iekaros “spoki” melnos tērpos un ir pamats baidīties no islāmistu armijas kaujiniekiem kaimiņos. Tik primitīvi šādas lietas vairs nenotiek. Kamēr visu laiku baidāmies no nākotnes un pagātnes pieredze tur mūs stresā,  nav laika saprast nākotni. To pašu, kas pienāks bez burkām un krustiem. Vienkārši pienāks kopā ar visu ticību cilvēkiem.

%d bloggers like this: