Ko es atceros no krievu okupētās Rīgas un Latvijas Padomju Savienības laikos? Pirmais impulss – ļoti daudz krievu armijnieku uz ielām neglītos, pelēkos mēteļos. Tie bija krievu karavīri – tēvoči gados, kas izskatījās kā ļaunie troļļi. Pārbaroti, neglīti tērpušies ar uzpūtīgu uzvedību. Pelēkos vai tumšzaļos, nenosakāmas formas tērpos ar pižikiem, kuriem sarkanu zvaigzni varēja apskatīt no priekšpuses. Zaldāti reti staigāja pa vienam. Parasti viņi pārvietojās nelielās grupās pa diviem vai trim, it īpaši dodoties atvaļinājumā uz pilsētas centru, uz kinoteātriem vai iepirkties. Turpretī augstāka ranga armijnieki krieviem vienmēr bija resni ar milzīgām cepurēm kā cepelīniem galvā. Sarkanās armijas karavīru stils un izskats krasi atšķīrās no tā laika Rīgas iedzīvotāju modes, kas bieži centās sekot līdzi rietumu tendencēm vai valkāt glītākas, individuālākas drēbes. Militārā forma vienmēr radīja vienveidīgu, nomācošu un autoritāru noskaņu.
Neizskatīgajai ārienei bija arī ideoloģisks pamatojums – indivīdam krievu sabiedrībā vienmēr bijusi mazāka nozīme nekā sistēmai kopumā. Vienveidīgas, bezpersoniskas un vienādas formas kalpoja mērķim padarīt karavīrus par lielu, paklausīgu mehānismu. Individuālas iezīmes vai stils bija jāapspiež. Tā viņi dzīvo joprojām, jo vienīgā industrijas nozare, kura krieviem darbojas, ir kara mašīna. To viņi eļļo un godā. Iekarot citas valsts skaitās norma arī tagad un to sauc par “atbrīvošanas procesu”. Vai mums ir pamats baidīties, ka šie troļļi no jauna varētu parādīties mūsu ielās un laukumos? Vai viņi varētu mēģināt atbrīvot mūs no brīvības un demokrātijas?
Jā, tā var notikt. Krievijas stratēģi jau tagad gatavojas potenciālam karam ar NATO un Eiropu nākotnē. Putinam ir trīs deklarētie virzieni: 1) kvantitāte, 2) pakāpeniska ofensīva un 3) precīza kaujas darbība. Staļinam un Putinam ir pārliecība, ka kvantitāte ir panākumu atslēga. Staļina rotaļlieta bija artilērija, bet Putinam tagad ir droni bijušo“katjušu” vietā.
Vai Putins spēj domāt kā uzvarētājs? Nē, nespēj. Visā Ukrainas kara laikā Krievijai ir bijis ievērojams kvantitatīvs karotāju pārsvars pār Ukrainu. No 120 000 vīriem kara sākumā, līdz 700 000 vīru šodien. Taču šis pārsvars nav devis nekādu reālu ieguvumu. Drīzāk viss noticis pretēji viņa prognozēm – liela karotāju masa panākusi, ka vadoņi to nespēj produktīvi izmantot. Tikai upurēt ukraiņu lielgabaliem un snaiperiem. Savukārt Ukraina ir pratusi pielāgotu savu stratēģiju, lai neitralizētu krievu “masas” priekšrocības.
Kopš 90.gadu sākuma (Persijas līča kara) Krievijas stratēģi pievākuši amerikāņu loģiku: tāla darbības rādiusa kaujas un informācijas (ideoloģiskais) pārākums publiskajā telpā. Tagad krievi grib turpināt kauties šajā līmenī – kā ASV un Izraēla operācijā “Epic Fury”, kad tempā, ar nelieliem zaudējumiem, izdevās iznīcināt Irānas militārās aizsardzības barjeras. Tagad krievi grib darīt tieši tāpat – bliezt pa pretinieka aizsardzības centrālēm, novākt vadību, sagraut loģistiku un ilgtermiņā atjaunot apstākļus klasiskai karadarbībai.
Aizsardzības ministrs Andrejs Belousovs par jauno bruņojuma programmu (GPV 2027–2036) izsacījās sekojoši: puse no naudas tiks novirzīta jauna veida ieroču, kosmosa, vadības, telekomunikāciju un dronu spējām. Vairs nekur neparādās tanki, fregates vai iznīcinātāji.
Pakāpeniskā ofensīva ir otrais Putina atklājums. Tagad Krievija ir atteikusies no iedibinātajām doktrīnām un paļaujas uz “praktisko operatīvo mākslu” ar pakāpeniskām ofensīvām un infiltrāciju. Krievijas priekšrocība ir tā, ka tā var uzturēt pastāvīgu spiedienu visā ienaidnieka zonā. Trūkums ir tas, kas neprot karot frontē. Tāpēc zaudē ap 30 000 vīru mēnesī. Taču šie upuri nedod nekādas priekšrocības vai būtiskus izrāvienus.
Tātad – Putins neprot karot ar karavīriem un pretinieka armiju. Viņš spēj un prot tikai graut un bombardēt civilos. Dragāt kopā ukraiņu pilsētas un ciemus. Šajā virzienā arī tiek pievērsta galvenā Kremļa kara vērība – iznīcināt civiliedzīvotājus un to pretošanos. Kaujas frontē vairs it kā nav tik svarīgas.
Krievijai netrūkst raķešu, platformu, taču tai nepietiek spēju savienot visu operāciju ķēdi un sasniegt tādu ātrumu un precizitāti kāda Rietumvalstīm raksturīga kaujas laikā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nav labu vadītāju un prasmīgu komandieru. Izrādās, ka ar šo pašu “pelēcības skaiti” sirgst arī Krievijas Kosmosa spēki (VKS). Tie ir paredzēti, zemes stratēģijas atbalstam, nevis piruetēm gaisā. VKS ir saņēmusi daudz jaunu kaujas lidmašīnu, taču tai manāmi trūkst izlūkošanas un vadības lidmašīnu, kas nepieciešamas, lai realizētu precīzas kaujas scenāriju
ASV un Izraēla sāka ar visdārgākajām tāla darbības rādiusa raķetēm, lai iegūtu gaisa pārākumu. Pēc tam pārgāja uz lētākām bumbām. Krievija joprojām ir atkarīga no tāla darbības rādiusa kaujas un nav spējusi uzveikt Ukrainas pretgaisa aizsardzību.
Jā, krieviem ir daudz dzelžu, bet trūkst smadzeņu. Bombardēšanas kampaņa pret Ukrainu joprojām ir viņu galvenā cerība uz ātru uzvaru karā. Tagad to papildina reaktīvie droni. Taču tuklie komandētāji ar cepelīnu cepurēm ar savu misiju galā netiek. Viņi zaudēs arī šo karu.
Ilustrācija – © Chappatte in Der Spiegel, Germany
