2012. g. 5. jūnijā. Speciāli TVnet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Lietū un vējā tikko aizvadīts Baltijas praida gājiens Rīgā. Tas pats, kurā pirms vairākiem gadiem kūsāja kaislības un vēlme izrēķināties »ar viņiem» sita augstu vilni, metot »praidistiem» ar mēsliem un vicinoties ar krustiem.

Šogad Latvijas mediji ziņo, ka gājiens norisinājies bez ekscesiem: aizturēts kāds iereibis gājiena pretinieks, kas mēģinājis mest ar jēlu olu, izsaucieni no pūļa neesot bijuši »sevišķi rupji». Pie Dzirnavu ielas pārdesmit cilvēku rādījuši nepieklājīgus žestus un demonstrējuši plakātus» «Pārtraukt agresīvo homoseksuālisma propagandu» un «Pederastija=Pedofīlija». Pie Saktas puķu tirdziņa gājienu sagaidīja vairāki cilvēki, kas bija tērpušies cūku maskās un turēja plakātu «Latvija izmirst». » (TVNET, 02.01.2012). Jēkaba baznīcā bija pulcējusies baznīcu elite, kas aicinājusi rīkot »garīgās barikādes» pret tiem, kas citādi izprot tradicionālās ģimenes statusu (LTV, Panorāma, 02.05.2012.).

Pirmo reizi pasākumā piedalījās arī Latvijas valdības pārstāvis – Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Turpat bija arī vairāki vēstniecību diplomāti, tajā skaitā ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere.

Kurš vainīgs, ka »praidistiem» gājiens šoreiz gandrīz izdevās?

Protams, ka sliktais laiks. Protams. Kā citādi

Ja »praidistiem» izdevās nostaigāt savu gadskārtējo demonstrāciju Rīgas centrā bez »melnās līgas» mēslu zalvēm, tad viņi var pateikties tikai apstākļiem: lietum, aukstumam un vējiem.

Mūsu modrajām »izkārnījumu katapultīm» tobrīd šķiet bijis jāpievienojas Lietuvas katoļu priesteru lūgšanām, lai cilvēki nedodas uz augustā paredzēto amerikāņu popzvaigznes Lady Gaga koncertu Viļņā.

“Mums ir tāds pats viedoklis kā kristiešiem visā pasaulē, un mēs ar šo paziņojumu noteikti negribam sagādāt publicitāti šai kundzei vai jaunkundzei. Mēs lūdzam Dievu, lai saprātīgi cilvēki neapmeklē šos koncertus, jo tie ir dziļi pretkristīgi, un droši vien vairāk nav, ko teikt,” Kauņas arhibīskapa Tamkeviča teikto citē Lietuvas ziņu portāls “delfi.lt».

«Es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā idoloģijas uzspiešanu Latvijā (…). …mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva « – savā uzrunā ekumēniskā ģimenes vērtībām un tikumiskai sabiedrībai veltītā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc homoseksuāļi un tagad arī Lady Gaga tiek gatavoti raganu sadedzināšanas rituālam un no totālas izrēķināšanās ar tiem Rīgā, Viļņā un Maskavā tos paglābj tikai nelabvēlīgi laika apstākļi? Pēc NRA komentētāja domām tā «ir civilizētās pasaules sazvērestība ar homoseksuāļiem, jo diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā,» – secina sestdienas NRA, uzsverot, ka » mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!» (NRA.30.05.2012).

Tātad – pie šo cilvēku grupas gatavības demonstrēt savas tiesības Rīgā zem varavīksnes karoga ir vainojama viņu pašu »tieksme pēc baudas» un »grimšana perversiju purvā», nevis mūsu – apkārtējās sabiedrības reakcija pret šo cilvēku citādību.

Popkultūras fenomens, performanču māksliniece un globāls zīmols, kas apvieno modi, mākslu un mūziku Stefānija Džoanna Andželīna Germanota jeb Lady  Gaga  ir satricinājusi visus tradicionālos priekšstatus par popmūziķes tēlu un radījusi jaunu paaudzi ar sekotājiem (BNS, 02.05.2012) arī nav pieņemama garīgo viedokļu mūžīgajiem noteicējiem. Arī viņai tiek gatavots sārts.

Grēkāži ir atrasti. Slikts laiks, vieglprātīga kaislība un nepareiza dziedāšana uz skatuves.

Vai ir tik vienkārši kā izskatās? Vai vainīgais vienmēr ir kāds cits?

Vai mums jāmeklē rezerves izeja no problēmas ar nosaukumu »grēkāzis»?

Cilvēces vēsture pierāda, ka visos laikos cilvēkiem ir bijusi tieksme uzvelt vainu par savām neveiksmēm vai neizdošanos kādam citam. Globālos un privātos mērogos. Ja karjera neizdodas, bizness neiet, laulības dzīves laime apsūbē, bērni neklausa, draugi neattaisno cerības un ceļojums uz siltajām jūrām pārvērties ciešanās un postā, tad vainīgs vienmēr ir kāds cits, jo mēs paši (mūsu tradicionālo sabiedrību ieskaitot) esam tikai apstākļu upuri.

Mēs jau neko! Tie citi ir tie vainīgie!

Jēdziens grēkāzis atrodams Trešajā Mozus grāmatā, kurā Ārons uzveļ izraēļu grēkus āzim. Dzīvnieku pēc tam aizved tuksnesī upurēšanai.

Tā radās grēkāzis. Šī ātrā, ērtā, patīkamā un efektīvā »grēkāža» atrašanas shēma mums noder arī tagad un tiek regulāri pielietota joprojām. Sakot ar antīko Grieķiju, kurā atrada īpašus, upurēšanai paredzētus »grēkāžus» cilvēkus cilvēku izskatā (Pharmakos), kuriem ar varu uzkrāva posta noziegumus un pēc tam šos cilvēkus rituāli nogalināja, uzskatot, ka ar šo epidēmijas, laupīšanas, tikumu trūkums bija uzvarēti, un beidzot ar Lady Gaga, homoseksuāļiem un viņu atbalstītājiem šodien Vērmanes dārzā, kuri izrādās arī »ir vainīgi» pie daudzām modernās sabiedrības nelādzībām. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir tādi kādi viņi ir – citādāki = nepareizi.

Protams, ka ar jēdzienu »grēkāzis» mēs šodien saprotam personas, kuras faktiski ir nevainīgas, taču tām apzināti kāds uzkrauj »svešu grēku» un pieprasa upurēties citu cilvēku izdarīto noziegumu dēļ (Jēzus Kristus, Alfrēds Dreifūzs u.c.).

Jā, mēs tikai to zinām. Taču šis nejēdzīgais process turpinās joprojām un tagad atsevišķu grēkāžu vietā tiek atrastas cilvēkus grupas (minoritātes) jeb »kolektīvie grēkāži», kuriem tiek uzvelta vaina par notiekošajām negācijām sabiedrībā.

Grēkāža sindroms kļūst nepieciešams spriedzes brīdī, kad negatīvā spriedze sablīvējas tik intensīvi, ka kļūst nepieciešams to izvadīt uz āru. Lai to panāktu – jāatrod āzis, uz kuru iespējams ērti izgāzt visas savas dusmas. Parasti par grēkāzi tiek izraudzīts ērti pieejams »vainīgais» un šī cilvēku tieksme apzināti apkraut ar vainu nevainīgus cilvēkus rada ciešanu ķēdi, kas eksistē ikvienā ģimenē, tautā, skolā, sabiedrībā (arī nacionālā, globālā un garīgā līmenī). Nepamatotā pagātnes grēkāžu upurēšana pieprasa šodienas atriebību vai vismaz morālo kompensāciju un tur sabiedrību vēl šodien ciešanu stresa skāvienos. Atriebības un sodīšana līdz »devītajam augumam» nav nekas neparasts arī tagad, kad cilvēki ir iemācījušies skaldīt neitronus un komunicēt ar vistālākajām galaktikām.

Raganu medības, holokausts, etniskas tīrīšanas, geju un lezbiešu vajāšana ir tikai dažas no šī fenomena izpausmēm globālajā plāksnē. »Ebreju dēmonizēšanu gadsimtu garumā veicināja katoļu baznīca, kas lielā mērā lika pamatus nacistu ideoloģijai. Šie cilvēki bija grēkāži jau pietiekami ilgu laiku un tāpēc perfekti noderēja grēkāžu misijai arī nacistu ideoloģijā» (Scapegoat. A history of blaming other people (Duckworth Overlook, 207 lpp.).

Tieši tāpat kā 15. gadsimta melnā maģija no katoļu baznīcas puses brīvi tika traktēta kā »crimen exceptum» arī Džordža Buša »cīņa pret terorismu» pēc 11. septembra notikumiem nospļāvās uz Ženēvas konvencijas normām un sāka rīkoties brīvi. Neierobežoti tika uzsākta grēkāžu meklēšana un »apkraušana ar grēkiem» zem »Alkaidas» medību zīmes. Sarīkojot cietumus, ieslodzīšanu bez tiesas un izrēķināšanos ar spīdzināšanu.

Kungi ar varu (gan agrāk, gan tagad) forsē jaunu grēkāžu ganāmpulka apseglošanu ar grēkiem, gatavojoties upurēšanas šovam, kas varai ir tik ļoti nepieciešama nodarbe. Rokmūzika, nederīgas kaislības – viss noder upurēšanas sārtam. Galvenais, lai pūlis līdzdarbojas un nes sev līdzi savējās »mēslu paciņas». Pūļa līdzdarbošanās leģitimē publiskās eksekūcijas.

Protams, ka grēkāža atrašana ir apzināta melošana. Tā ir vēlme – nomainīt akcentus, aizstājot būtisko ar nebūtisko. Nekonstruktīva, aprobežota, egoistiska pieeja smagai sabiedrības problēmai vienmēr uzdursies nepārvaramiem šķēršļiem. Ja problēmu nav iespējams atrisināt konstruktīvi, tad vienmēr var atrast »vainīgo» . Grēkāzis visām varām vienmēr ir bijis vieglākais rezerves izejas variants, izkļūšanai ārā no krīzes.

Tagad arī pie mums Latvijā, XV gadsimta melni tērpto svētās inkvizīcijas raganu mednieku vietā ir nostājušies »treknā punkta pielicēji». Šoreiz tie vairs nav inkvizitori Heinriks Krāmers un Jakobs Sprenglers, kuriem izdevās katru gadu sadedzināt ap 500 sieviešu »kā raganas». Šoreiz mūsu priekšā kā geju un lezbiešu kaislīgākie apkarotāji nostājas melni tērpti ļaudis gan zem baznīcas, gan arī zem fašisma karogiem.

Sāksim ar pēdējiem – fašistiem

Brīdī, kad Itālijā 1922. gadā pie varas nāca fašisti, režīms nekavējoties sāka apstrādāt iedzīvotājus arī ar ideoloģiskās mākslas svirām. Režīms tiražēja romānus, kas bija paredzēti jauniem, neapmierinātiem vīriešiem. Sižets vienmēr bija tas pats vecais: jaunais varonis dzīvo dekadentā pasaulē. Sociālisti, liberāļi, feministes, izplatot postu un degradējot nācijas garīgo tīrību. Šajā brīdī varonis pamostas, atstāj pagātnei savu ērto individuālismu un izšķiras kļūt par fašistu, lai» cīnītos par dzimteni».

Savādi, ka fašistiem uzvaras gājiens vienmēr sākās ar »mājas iztīrīšanu», t.i. – nevajadzīgu personu novākšanu. »Nav cilvēka – nav problēmas» – Josifs Staļins.

Fašisma varonis vienmēr ir gatavs piedalīties cēlā un bruņnieciskā kaujā par »svētu mērķi»- iztīrīt savu valsti, nogalinot tos, kas grauj stabilas un pēc viņa mērogiem morālas valsts un sabiedrības pamatus. Pēc sava mērķa sasniegšana šis literārais varonis parasti iet bojā varoņa nāvē. Taču viņš vienalga ir uzvarējis. Dzimtenē Itālijā tāpēc uzvar fašisms, kas vienīgais prot pasargāt dzimteni no morālas bojāejas.

Šis stāsts atkārtojas visās valodās. Visu veidu fašistiem.

Vai Andersu Breiviku ieraudzījāt? Saskatījāt? Jā, to pašu norvēģu masu slepkavu. Vai saprotat viņa lepnumu, izgrieztās krūtis fotogrāfijās no Oslo tiesu nama reportāžām, kur valsts viņu apsūdz par desmitiem pusaudžu nogalināšanu Utoijas salā, bet viņš pats vienmēr smaida.

Viņš, tieši tāpat kā fašisti vēsturē, vispirms nogalināja savus ideoloģiskos pretiniekus, pēc tam dzīroja (dejojot virs upuru līķiem) un pēc tam ar smaidu sejā padevās policijai. Vēlāk fašistu varoņus gaidīja vai nu mūža ieslodzījums, vai nāves sods, taču viņu ideoloģisko sajūsmu tas nemazināja.

Līdzīgus kultus var saskatīt ne tikai vācu nacismā, spāņu falangistu kustībā, krievu nacionālboļševiku sprēgāšanā vai norvēģu Raganroka kustībā.

Breivīks nav slims. Viņš ir fašists. Šī specifiskā politiskā ideoloģija dzimusi pērnā gadsimta sākumā un pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir mirusi kopā ar Hitlera vai Staļina nāvi 1945. vai 1953. gadā.

Melnie zābaki, tumšas uniformas, baltie teksti »Duce» vai » Fürer» , harizmātiskie maza auguma prezidenti ar ideoloģisko ambīciju munīciju nes arī šodien šo vārdu pasaulē.

Šodienas fašisms savā būtībā ir tautisks ultranacionālisms, kura mērķis ir atgriezt atpakaļ veco labo tautu un valsti, kas ir sagruvusi dēļ deģenerēšanās modernajā laikā.

Lai panāktu šo atgriešanos vai atdzimšanu, ir jāpieliek gigantiskas pūles un jārēķinās ar smagiem upuriem. Tieši upuru (grēkāžu) tēma ir ļoti būtiska fašistu ideoloģijas sastāvdaļa. Fašisti uzskata, ka nācija ir dzīvs organisms, kurā jāpatur tikai »viss tīrais, veselīgais un pareizais» un jāatbrīvojas no »slimībām un vēža augoņiem». Lai to panāktu nepieciešama – nežēlīga operācija – slepkavošanas. Nepareizo cilvēku novākšanas. Tam noder masu slepkavības, koncentrācijas/darba nometnes, krematorijas.

Vācu nacistiem (nacionālsociālistiem) šis operējamais augonis bija ebreji, čigāni, homoseksuāli cilvēki un viņu ķirurģiskā metode saucās holokausts.

Modernajiem fašistiem šis augonis ir sociālisti, liberāļi, feministi un visi pārējie »politiski korektie» spēki, kas pieļauj »augoņa attīstību». Tie ir valsts nodevēji (pēc neofašismu loģikas) un tāpēc iznīcināmi.

Viens no vadošajiem pasaules fašisma ekspertiem, Oksfordas profesors Roger Griffin šajā jautājuma spriež sekojoši: » Breivīks nav nekādas organizācijas vai masu kustības līderis. Viņš tikai analizē moderno Eiropu, izejot no saviem apvāršņiem. Viņam šķiet, ka vara pašlaik atrodas gļēvu un liberāli orientētu, politiski korektu līderu rokās, kuri atļauj musulmaņiem okupēt Eiropu. Tāpēc Breivīks pats sev izdomājis izaicinājumu un pienākumu, kā jau īstens eiropietis un norvēģis – sākt krusta karu pret šiem cilvēkiem. Ar to izskaidrojama viņa agresija pret norvēģu sociāldemokrātiem, kas paši nav musulmaņi, bet ar savu politiku ir pieļāvuši musulmaņu ienākšanu Norvēģijā. Viņa ideoloģija ir fašisma modernā forma» (DN.20.04.2012).

Viņa rīcību noteikusi ideoloģija, nevis garīga slimība. Viņš neko nenožēlo, jo saprot, ko ir izdarījis. Breivīks ir realizējis daiļāko, ko fašists var vēlēties – »masu slepkavība ceļā iznīcinājis jaunākos un talantīgākos sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas biedrus». Ar to viņš ir nocirtis sociāldemokrātu dzinumus. Partija ir smagi ievainota. Viņš ir uzvarējis.

Slimi nav arī »mēslu katapults» darbinātāji, spļāvēji un olu metēji pie Dzirnavu ielas Rīgā sestdien. Viņi ir pārliecināti, ka rīkojas cēli un patriotiski un tāpēc meklē un atrod grēkāžus.

Ieskatieties rūpīgāk praida apkarotāju sejās, paanalizējiet viņu tekstus un »argumentus». Vai neatgādina fašistus? Vai šis nav tas pats parastais fašisms jeb neoinkvizīcija? Vai mēs neesam turpat, kur XV gadsimta svētā inkvizīcija? Brīdī, kad praida gājiena laikā virs Vecrīgas baznīcu torņiem sāka riņķot melni kraukļi un Lietuvā pavisam oficiāli aicināja boikotēt popmūzikas koncertu tāpēc, ka šī māksla esot »pretkristīga»?!

Nīčem bija taisnība – izejot cauri trako namam var 100% pārliecināties, ka ticība neko nepierāda. Kamēr mums ir grēkāži, neviena problēma netiek atrisināta un varmācība spirāle ieiet savā nākamajā lokā.

Kamēr mums ir grēkāži.