#Shooting in #LasVegas ieved mūs terora un baiļu ledus laikmetā

Ekrānšāviņš, Twitter

No datora blakus skan automāta kārta. “Ložmetēja” skaņa. Sekvences atkārtojas no jauna, no jauna, no jauna.  Kliedzieni un satraukti saucieni fonā. Raustītā filmā, var redzēt rīta notikumus Lasvegasā. Filmu “palaiž” no jauna, no jauna, cenšoties saprast ,kāpēc 64 gadus vecs amerikānis no 32. stāva loga šāva ar automātisko ieroci uz koncerta pūli debesskrāpja pakājē. Katrs šāviens var nozīmēt apdzēstu dzīvību. “Tur guļ cilvēki. Nogalinātie!  – kliedz sieviete un netic saviem vārdiem.  Jau atkal šauj nevainīgus jauniešus un koncerta apmeklētājus. Šoreiz amerikāņu izklaides industrijas centrā.

Automāta zalve sprakšķ kā zāles pļāvējs. Tur tālu  – kadra vidū mirst cilvēki. Krītot kā zāles stiebri pēc asmens pieskāriena. Tik vienkārši nejēdzīga šī nāve cilvēkiem, kas nav pelnījuši pazust no mūsu vidus kā sliktā filmā. Masu izklaides galvaspilsētas centrā. Tuksneša vidū.  

Nav izslēgts, ka šie koncertu šāvēji ar laiku panāks tukšas ielas un neapmeklētus masu pasākumus arī pie mums. Tas notiks tikai tad, ja apšaušana koncertos turpināsies ģeometriskā progresijā tā, kā tas noticis līdz šim. Nāksies slēgt koncertzāles, estrādes, stadionus, masu deju, dziesmu svētku pasākumus un sacensību vietas. Salīdīsim pa alām un nekustēsimies, lai terorists mūs neierauga. Izliksimies par beigtiem. Kā hameleoni.

Liberālās atvērtības laiks ar šo būs beidzies. Brīvās, atvērtās pasaules atslēga tiks nolauzta un aizmesta.

Būsim atgriezušies terora un baiļu ledus laikmetā.

Jā, tieši to “viņi” tiecas panākt.  Sabaidīt, lai mūsu publiskajā telpā cilvēku vairs nebūtu. Lai katrs sēdētu savā mājā, ieslēdzies aiz ķēdēm un drošības bultām. Apbruņojies līdz zobiem un nobaidījies ne pa jokam.

Tā viņi vēlas. Tāpēc atvērta publiskā telpa tiek apkarota vispirms. Ar dažādu ieroču palīdzību. Smagās automašīnas un automātiskos ieročus ieskaitot.

Islāma valsts jau atkal it kā esot uzņēmusies “atbildību” arī par šo terora aktu. Pēc brīža mediji šo “atzīšanos” atsauc. Jautājumi tomēr paliek atklāti: “Kapēc?” & “Kā to iespējams izbeigt?”.  Atbildes pagaidām nav.

Pagaidām esam spiesti noskatīties lielāko šādu nelaimi Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Diemžēl nav izslēgts, ka kāds pārliecināts islāmīsts nemēģinās šo “varoņdarbu” apsteigt un mēs turpināsim aizstāvēties pret neredzamo ienaidnieku bez stratēģijas un taktikas. Fronte pagaidām pieder viņiem.

Uzbrukums ar automātisko ieroci kantrīmūzikas festivālam The Strip Lasvegasā ir pagaidām traģiskākā un apjomīgākā masu apšaušana ASV vēsturē. Tramps savu līdzjūtību izteica ar nokavēšanos, mēs pārējie – tāpat. Neticas, ka šodien atkal noticis tieši tas no kā visi baidāmies. No masu apšaušanas akcijām. No terorisma viļņa, kas sistemātiski mēģina noslīcināt mūsu civilizēto pasauli, pārvēršot to par iebaidītu, bruņotu grupējumu kaujas bastionu. Līdz šim ironizējām par atpalikušām Āfrikas valstīm, kuru “centrālajā ciemā” noteicējs ir puika ar kalašņikovu rokās. Tagad šis ceļš tiek piedāvāts arī mums, ja netiksim galā ar reliģiozo masu slepkavu radošo izdomu. Šajā gadījumā – šaut no 32 stāva ar “automātu” tieši pūlī. Rezultātā 58 nogalināto un ap 500 ievainoto.

Amerikāņu ieroču lobistu argumenti par to, ka ierocis īpašumā garantē ieroča īpašnieka drošību, ir tagad nodzeltējuši kā rudens lapas. Tie vairs nepārliecina pat maniakālus optimistus.

Pašlaik 406 ievainotie ievietoti slimnīcā un 58 jau miruši. Ināra tepat Rīgā nevar saprast, kāpēc amerikāņi reizēm pamēģina apšaut skolēnus un koncertu klausītājus arī bez teroristu zvaigznes pierē. Es atgādinu, ka Somijā, Norvēģijā arī šādas akcijas nav retums un mums pārējiem nav svarīgi, kā sauc šāvēju un kā vārdā tas rīkojas. Svarīgi, lai šādām avantūras nebūtu turpinātāju.

Visapdraudētākās šodien ir nācijas, kas atļauj šaujamieročus turēt mājās un ērti tos iegādāties. Ieroču lobijs NRA (National Rifle Associacion) turpina sludināt, ka iegādājoties ieroci cilvēks (viņa ģimene un mājā) esot drošībā. Mums liekas, kas tā nav, tāpēc viss turpina notikt pēc teroristu izstrādātā scenārija.

Ekrānšāvņš no Twitter

Revidents un ekonomists Stephen Paddock bija nokārtojis mednieka eksāmenu. Šim 64 gadus vecajam, baltādainajam vīrietim bija par tiesības lidot pat ar mazajām lidmašīnām. Taču kopā ar savu 62 gadus vecos draudzeni no Austrālijas viņš pamēģināja medīt cilvēkus, šaujot tieši no loga. Pūlī iekšā.  Tieši tāpat kā mūsu “mednieki” Latvijā mēdz šaudīt briežus ar dzeloņdrātīm iežogotā aplokā.

Kā jutās tie uz kuriem “mednieks” šāva?

  • Sākumā likās, ka piedalos militārā pasākumā. Šāvieni tarkšķēja kā filmā. Tikai pēc tam ieraudzīju kritušos. Pūlis panikā bēga. Skrēju kā traks 300 metrus līdz žogam. Sargi zibenīgi atrāva vaļā vārtus. Bēgām kā negudri. Aiz muguras tupinājās automāta kārtas kā kara sērijā. Ar kliedzieniem fonā, ” – stāsta aculiecinieks zviedrs Gregers ziemeļvalstu medijiem.

Viņam izdevās aizbēgt. Citiem nē.

Upuru skaits pašlaik turpina pieaug.

Cik gatavi mēs esam šādiem likteņa pagriezieniem?

Šeit uz vietas, Latvijā?  

 

Bugi-blūzs un joikas zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā

Speciāli TVnet

Vēlu sestdienas vakarā noskaidrojās zviedru 2017. gada Eirovīzijas dziesmu nacionālā konkursa uzvarētājs. Pēc piecu sestdienu garā kauju maratona beidzot uzvarēja televīzijas skatītāju trešās vietas ieguvējs un starptautiskās žūrijas favorīts Robins Bengtsons. Džastina Timberleika stila «I can’t go on» ir stilīgs popmūzikas darbs, kas vairāk piesaistīja ar perfekti konstruēto ekrāna šovu. Protams, pirmkārt palika prātā aizkulišu uvertīra un modernā horeogrāfija uz slīdošajām lentēm, tikai pēc tam tas, ko un kā Robins nodziedāja uz skatuves un ekrānā.

Jāsecina, ka visi 2017. gada pienesumi zviedru atlases mačiem piedāvāja divu veidu ekrāna šova produkciju: vai nu gatavu, profesionālo paketi, kas konstruēta atbilstoši anglosakšu profesionālās popmūzikas pārdošanas standartam, vai arī nedaudz provinciālāku, tradicionālo pieeju, kas pieļauj divus iznākumus – vai nu pilnīgu izgāšanos 95% gadījumu, vai arī uzvaru (5%).

Kristera Bjorkmana* izstrādātā zviedru sabiedriskās televīzijas konveijera lente, no vienas puses, nodrošina nežēlīgu atlasi un profesionālu iesaiņojumu. To pašu, kas ļauj Robina «skrējienu» nostutēt uz Kijevas skatuves, izsaiņot un iedarbināt kā uzgriežamu automašīnu pa ceļam uz uzvaru. Taču no otras puses sāk vīdēt (īpaši šogad) neliels radošs atslābums Bjorkmana režisētās Eirodziesmas eksporta virzienā.

Visi pieci koncerti bija stāvgrūdām pilni ar entuziasma pārpinu publiku, jo zviedriem sava Eirodziesma mēroga un popularitātes ziņā nozīmē to pašu, ko latviešiem dziesmu un deju svētki. Tas labi. Taču izskatījās, ka producentu grupa vairāk aizraujas ar pašmāju koncertu (ceturtdaļfinālu) slīpēšanu un uzvara Kijevā viņiem kļuvusi par sekundāru lietu.

Latviešu publikai, iespējams, nav saprotams, kāpēc festivāla «ģenerālis» izvēlējās sūtīt uz Kijevu tikai trešo televīzijas skatītāju iebalsoto dziesmu (aiz Nano un Viktorijas). Jā, šādi līdz šim festivāla organizētāji nekad nav rīkojušies. Mediji un recenzenti domā, ka iemesls ir ļoti vienkāršs – tā kā visi var nobalsot neskaitāmas reizes (pateicoties bezmaksas aplikācijai), tad skatītāju balsojuma rezultāts veidojas «izplūdis» un iniciatīvu tāpēc pārņem starptautiskās žūrijas viedoklis. Nedomāju, ka šāda pieeja ir taisnīga, taču tā nu tas ir. Ņemot vērā to, ka pārējās dalībvalstis sūtīs uz finālu Kijevā jodelētāju rapu, vokālistu, kas dzied duetu pats ar sevi, Melnkalnes gorillu un vēl pāris «trakos», tad Robina izredzes uz necivilizēta fona var izrādīties daudzsološas. Cerams, ka mūzika tur uzvarēs cirku.

Pirms fināla digitālie mediji un Big-data prognozēja zviedru uzvarētāju pavisam citādi: tur pirmo vietu dalīja mazā Liza Ajaksa (Lisa Ajax) ar Džastina Bībera koncertu uvertīrgrupu FO & O. Daudziem likās, ka uzvaru pievāks Maikla Džeksona stila atdarinātājs Benjamins Ingroso vai Antons Hagmans. Šā gada zviedru finālā iekļuva pavisam 12 dziesmas, no kurām TV skatītāju iecienītākā bija «As I lay me down», kas līdz šim visintensīvāk atskaņota Spotify (3,4 miljonus reižu). Tādējādi Viktorija ir visiecienītākā vokāliste vecuma grupā no 19 līdz 25 gadiem. Ja mēs rēķinātos tikai ar Spotify, tad uzvarētāja būtu Viktorija.

Taču citi signāli vēstīja, ka uzvarētājs šogad Stokholmā varētu būt Robins Bengtsons. Viņam tika dāvināts visvairāk balsu TV balsojuma laikā, un «I can’t go on» tomēr ir viens no visvairāk noklausītākajiem «gabaliem» tajā pašā Spotify. Savādi, ka to maz guglējuši. Taču šie rādītāji nav uzticami un nevar garantēt uzvaru vai apstiprināt noteiktas skatītāju grupas gaumes specifiku. Tas, ka, piemēram, Benjamina Ingroso dziesmu «spotijā» klausījušies visvairāk vecuma grupā 64 un vairāk, liecina (iespējams), ka to darījuši nevis paši abonementa īpašnieki, bet gan viņu bērni, kas mēdz izmantot tēta vai mammas kontu, lai klausītos sev tīkamu mūziku bez maksas.

Trešais digitālās pasaules uzvarētājs Zviedrijā sestdienas pievakarē bija FO&O ar «Gotta thing about you», kas ir visiecienītākā 18 gadus veco klausītāju grupā.

Senjoram Ūvem Tornkvistam ar viņa «Boogieman blues» nekādu uzvaru digitālajā telpā nav. Acīmredzot vecuma dēļ digitālie bērni viņu bija norakstījuši kā neinteresantu. Taču bērnu un pusaudžu attieksme nav kopsaucējs. Sirmā un šarmantā Ūves karjera uz skatuves ir sākusies tālajā 1952.gadā, un šodien mākslinieks atzīmē jau 88. dzimšanas dienu, uztverot uzstāšanos gigantiskajā Friends arēnā ar 50 000 skatītāju zāli kā lielisku savas jubilejas papildinājumu. Viņš dziedāja finālā pēdējais. Izpildīja pats savu 50. gadu «bugi-bugi» orķestra un stilīgu meiču pavadībā. Publika zālē un skatītāji pie televizoriem rausās kājās un enerģiski dejoja Ūvem līdzi. Viņu mīl un ciena joprojām. Ar šo Eirovīzijas fināls Stokholmā ieguva jaunu niansi, jo mūzikai nav vecuma ierobežojumu. Uzslava producentu grupai, kas nesaļima «digtal natives» priekšā un ar šo paplašināja aktīvās popmūzikas robežas.

Noskatoties fināla koncertu Rīgā, pie televizora, testējām arī pašmāju skatītāju gaumi. Mūsu dāmām vislabāk patika sāmu Jons Henriks Fjelgrēns un viņa himniskā dziesma «Pasaule pārpilna ar konfliktiem» (Eatneme gusnie jeenh dåaroeh). Lai gan Henriks pats tikai joikoja (jodelēja) un melodiju «iznesa» dēmoniskā Aninia, iespaids bija gigantisks. Balsis saplūda kā polāro fjellu upes, pat pārceļoties fināla augstajās toņkārtās. Gados jaunajiem rīdziniekiem patika Fo & O «Gotta thing about you», kas izklausījās pazīstama. Grupas maģisms ir pedantiski precīzās kustībās un modernā, superperfektā horeogrāfijā, kas ir gandrīz visu zviedru grupu spēcīgākā puse.

Zviedru iebalsotais favorīts Nano ar savu «Hold on» ir lielisks darbs ne tikai no muzikālā, bet galvenokārt no TV režijas viedokļa. Nano ir bērnunama audzēknis ar vairākiem gadiem cietumā savā īsajā biogrāfijā. Mūzika esot izeja no šīs pasaules posta un nedienām. Koncerta režisors šo dziedātāja atzīšanos realizēja neparastā gaismas tehnikas izmantojumā Nano uzstāšanās laikā, noklājot viņa seju ar tumsas lokiem un uzasinot maskas efektu tuvplānos. Televīzijas operatoru darbs bija precīzs un poētisks, ar spēcīgu makrodetaļu akcentu.

Grafika šoreiz neizcēlās ar īpašiem atklājumiem, bet horeogrāfi un profesionālā deju grupa bija izcili, kā parasti. Raidījuma vadītājus ieskaitot.

Lieliski.

Redzēsim, kā viss izskatīsies 13. maijā Kijevā un kurš būs pirmais un paliks pēdējais Eiropas gražīgās publikas balsojuma rezultātā.

Šajā vietā var noskatīties visu Zviedrijas Eirovīzijas nacionālā konkursa finālu:

LASI CITUR: Melodifestivalen 2017: Final

Atsauce:

  • Kristers Bjorkmans ir zviedru Eirodziesmas producentu grupas vadītājs jeb «ģenerālis». Pats viņš ir kādreizējais šā festivāla dalībnieks (1992).

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

12 krievu bumbvedēji – uz Lietuvu jeb vakardienas Eirodziesmas iespaidi.

Krievijas kara lidmašīnas

Kārtējā Eirovīzijas ballīte vakarnakt beidzās ap trijiem, četriem. Pēc balsošanas noslēguma un koncerta. Noskatījāmies arī pirmo interviju ar uzvarētāju Monsu SVT un atvadījāmies apmierināti. Pareizais uzvarētājs tika pie pareizās vietas un mūsu Aminata arī ieguva iecerēto, augsto novērtējumu par statisku dziedāšanu ”sarkanā vāzē” uz skatuves. Patīkami.

Tradicionāli skatāmies zviedru un Eiropas finālus draugu lokā un apspriežam tērpus, grafiku, režisora un operatoru darbu un visu pārējo, kas attiecīgajā brīdī šķiet svarīgākais. Šoreiz bija ko redzēt, lai gan austrieši šķiet paslinkojuši arī. Translāciju vadītājas trīs dāmas nebija nedz pārliecinošas nedz interesantas. Drīzāk anonīmas. Izklaide pārtraukumos bija nožēlojami zemā līmenī. Sižeti par Eirovīzijas 60 jubileju bija saturiski sekli un par viņu jokiem smiekli nenāca nevienam no mums. Koncerta numuri bija klasiski neinteresanti un varēja vēlēties lielāku režisora iniciatīvu, kuru tā arī nesagaidījām. Pārāk liels akcents tika likts uz Končitu un viņas uzrādīšanu, pārvēršot finālu par Končitas šovu.

Lai noskatītos visu programmu bez reklāmas pārtraukumiem un lai izvairītos no seklās un bravurīgās aizkadra komentēšanas, pārslēdzāmies uz skandināvu translāciju no Vīnes un noklausoties komentārus tur, vairs nebija iespējams pārslēgties uz LTV1 atpakaļ. Streipa iesākto aizkadra jokošanos turpina pašreizējie pārraides komentētāji un mums šis piedāvājums ir par seklu. Atā LTV1.

Vispirms par jokiem, kas daudziem šķiet tik svarīgi.

Pēc zviedru Monsa uzvaras pār krievu Poļinu, kas mūsu sabiedrībā izvērsās par traki dramatisku piedzīvojumu, krievu Twiteris esot uzsprādzis no pašironiskiem sprādzieniem. Brīdī, kad lietuviešu žūrija paziņoja Lietuvas balsojumu, kurā Krievijai netika iedots neviens punkts un patiecoties lietuviešu iniciatīvai Mons atrāvās ar šo Viļņas piešķirto 12 punktu ”degvielu” no Poļinas, sākās tvitera histērija.  Šajā brīdī joku konts ”dailykisilev” nekavējoties paziņoja, ka tūlīt 12 kara bumbvedēji pacelsies gaisā, lai dotos uz Lietuvu!

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 13.55.06

Citi jokoja par to, ka balss esot jādod arī abām ”neatkarīgajām krievu republikām” Ukrainas austrumos un pa virsu visam tika uzsvērts, ka kaujā pie Poltavas zviedrus esot uzvarējuši tomēr krievi.

Balsošanas gaitā zviedri kļuva par galvenajiem Krievijas pretiniekiem. Kaut arī krievu žūrija no Maskavas Monsam piešķīra to pašus 12 punktus, ir skaidrs, ka iekšpusē viss izskatās citādi. ESC fināla uvertīra Krievijā bijusi skarba jo krievu pareizticīgā baznīca un tās patriarhs Kirils jau nosodījis Eirovīzijas konkursu un nodēvējis to par amorālu, izsmejoši izsakoties par bārdainām dāmām. 🙂 Taču miljoniem TV skatītāju šo nosodījumu nav ”ņēmuši galvā” un tomēr skatījušies grēcīgo šovu no Vīnes. Arī pati Poļina Gagarina ir pozitīvi izteikusies par Končitu un sirmo ideologu burkšķēšanu no Kremļa nav īsti sadzirdējusi. Nevienam nav noslēpums, ka Putina kultūras mafijas galms, ieskaitot tos, kas pērn svinēja sava līdera Krutoja dzimšanas dienu Latvijas operā, vēlas attiekties no Krievijas piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā un izveidot savu Eirāzijas dziesmu šovu putiniskākā rezījā, apmēram tādu kā Jaunais Vilnis Dzintaros. Protams, ka Krievijai neviens Eiropā nopakaļ tāpēc neraudās, taču jautājums ir cits – vai tiešām Krievija ir pelnījusi pašizolāciju no Eiropas tikai tāpēc, ka dažiem ideologiem tas šķiet svarīgi? Ne, nav pelnījusi, jo pat Aleksejs Ostudins (krievu ESC komentētājs) vakar Vīnē esot konstatējis šo procesu sekojoši: ” uzskatu, ka raidījumi, tādi kā šis, krievu televīzijai ir kā svaiga gaisa ventilators. Te mēs varam apskatīt cilvēkus no rietumiem – kā viņi izskatās, kā ģērbjas. Man šķiet, ka krievu TV skatītājam tas ir vērtīgi un to vajag noskatīties vismaz vienu dienu gadā”. (Neveus, ESC, SVT.24.05.2015).

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.41.14Patiecoties 28 gadus vecā Monsa uzvarai, zviedriem tagad nāksies rīkot nākamo finālu pēc viena gada pārtraukuma. Aizpagājušajā gadā uzvarēja zviedru Lorēna un fināls toreiz notika Malmē. Tagad jārīko no jauna un, ilggadējais Eirovīzijas ģenerālis Bjorkmans un jaunā SVT ģenerāldirektore, esot šim izaicinājuma gatavi. Šis ir lielākais pasākums sabiedriskās TV praksē, jo pie ekrāniem šogad esot sēdējis skatītāju rekordskaitlis no visa kontinenta un Austrālijas. Nākamgad translāciju uzsākšot arī Ķīnas televīzija. Pēc savas uzvaras Vīnē, Mons pateicās dziesmas autoriem – Linnea Deb, Joy Deb, un Anton Hård af Segerstad, kā arī datoristam, kas izveidoja mazo ”krīta cilvēciņu” un lika viņam ”sadarboties” ar dziedātāju. Starp citu šo ”rūķīti” nācās pārveidot jo daži atpazina viņā kaut kur redzētu ”personu” un tāpēc grafiķi novāca rūķa cepurīti, nomainot to pret žokejnīcu.

“Ir tik ļoti svarīgi, ka šīs ir mūzikas sacensības un nevis politika”, – uzsvēra vakar Mons pēc savas uzvaras, taču nevienam nav noslēpums, ka eiropiešu balsojums vakar bija politisks. Krievijas invāzija Krimā un uzbrukums Ukrainai nepalika bez pēdām. Politika šajā pasākumā aktīvi piedalījās. Vairāk vai mazāk, bet tur bija.

Vāciešu skumjas par kārtējo nulli pēc ESC ir saprotamas, jo viņi, kas apgādā ūniju ar naudu Briselē, paliek bešā izklaides karnevālā. ”Mūsējā Anna Sofia palika bešā, bet visu pievāca smukulis no Zviedrijas”, – konstatē vācu Bild. Sūri komentāri tika saņemti arī Lielbritānijā – otrajā lielvalstī, kas jau pārāk ilgi nespēj uzvarēt. Sunday Times Monsa vietā uz vāka liek Poļinu un The Telegraph apgalvo, ka zviedrs nemākot dejot. Pat amerikāņi ielikuši Monsu Buzzfeed sarakstā, bet itāliešu La Sampa neļodzās un pasaka skaidri un gaiši, ka zviedru priekšnesums esot bijis arī viņu favorīts jau no paša sākuma un apbrīno zviedrus, kas spēj un prot eksportēt labu deju mūziku, tādu kā ražo Avičī un izpilda Mons.

Kāpēc zviedriem izdodas un kas ir viņu mūzikas eksporta panākumu atslēga?
Iemesli ir vairāki: 1) labas bērnu mūzikas skolas, kurās jau agri ierosina interesēties arī par populāro mūziku, 2) mūzikas autoriem paredzētie kursi un dažāda līmeņa skolas (privātās un valsts), kurās apmāca dziesmu autorus, 3) eksporta sistēmas kompetence (eksporta padome un labs autortiesību aizsardzības mehānisms), 4) izpratne par mūzikas šovu un tā attīstības tendencēm Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā, kas jau ilgstoši izmanto Bjorkmana kompetenci (viņa ideja par ārzemju žūriju attaisno sevi jau trešo gadu pēc kārtas).

”Krītot Bjorkmanam” ēka, protams, var sagāzties.

“Mūzikas industrija” ir atsevišķi cilvēki, kas sēž (visā valstī – dzīvokļos un būdiņās uz laukiem) pie saviem datoriem un raksta mūziku. Tas nav centralizēts menedžments kā daudziem Latvijā kļūdaini šķiet. Drīzāk tā ir talantīgu un apņēmīgu cilvēku ”salu sistēma”, kas saslēdzoties rada valsts eksporta nozari, kura apsteidz pat ieroču eksportu un spēj nodrošināt valsts kasei naudu pensionāru pensijām. 🙂 Lai to realizētu ir jājūt laika un modes strāvojumi nevis kā komerciāls priekšnosacījums, bet gan kā ģenerālā stratēģija. Tik vienkārši tas ir.

Kas notiks tālāk? Būs jānoklausās kritika par to, ka Monsa Zelmerlova,”Heroes” atgādinot Davida Guettas dziesmu ” Lovers on the sun”, avīzes tūliņ sāks zāģēt viņu par nepiesardzīgajiem izteikumiem pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem, būs jādomā par koncertiem ārvalstīs. Mons ir lūdzis atļaut viņam kļūt pat nākamā festivāla programmas vadītāju. Redzēsim vai tas izdosies.

Par tendencēm?

Šī gada ESC bija pārsātināta ar balādēm, kuras gandrīz 100% dziedāja sievietes. Nedaudz depresīvi un nomācoši, lai gan tēmu izvēle bija nopietna un balsis bija varenas. Līdzko parādījās kāds ”spraunāks” gabals, tā publika pamodās.

Otra nogurdinoša 2015 gada tendence bija nejēdzīgi liels saldo duetu īpatsvars. Nav noslēpums, ka daudzas valstis iespaidojas no tendencēm, kas iepriekšējos gados izrādījušās veiksmīgas un mēģina tās atkārtot. Arī Latvijas pārstāve atkārtoja Lorēnas stilu un viņai tas izdevās pat stāvot uz vietas lielā, neērtā, sarkanā vāzē. Tāpat pērnā gada Nīderlandes dueta panākumus šogad mēģināja atkārtot lietuvieši un igauņi. Vairums no šiem duetiem bija pelēki un neinteresanti, jo gavilēšana par mīlu un pirmo buču magnetizēt publiku nespēj arī kaislīgi dejojot, lēkājot un mutējoties par zviedru dziesmas fonā. Igauņu Elina un Stigs dziedāja par attiecību beigām un … pievērsa sev mūsu uzmanību.

Cerams, ka hokejs nākamgad neiztraucēs festivāla norisei Stokholmā, kā tas notika aizpagājušajā gadā. Cerams, ka Latvijas pārstāvji šajā pasākumā piedalīsies vēl labāk un valsts atlase nebūs bērnu šovs kā tas bija šogad.

Cerēsim. 🙂

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.40.42

Smaidošās zivis stila siltumā – 2: cilvēks kļūst par džentlmeni, kad spēj izsprukt no algota darba važām

2013. gada 19. augustā

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.  Šis ir otrais turpinājums. Sākums te.

The Beatles

Veca patiesība izrādās jauni meli. Nezin vai mēs kļūstam bagātāki ar mākslas ekspertīzes ”mašīnu” atlasītajām augstas kvalitātes Rembranta gleznām, ja tikpat labi jūtamies

šķietami ”falšo” Rembranta darinājumu sabiedrībā?

Sajūtas nav dokumentējamas un nepakļaujas analīzei.

Vai patiesība bija nosaukta nepareizā vārdā, ja kādam tā bija jāpārbauda?

Kurš nosauca The Beatles par mūziķiem?

Visi?

Tāpēc, ka tā bija mūzika?

Nē, neesot tik vienkārši.

Ekspertīze noskaidrojusi, ka ”viņi” esot bijuši drīzāk revolucionāri nevis mūziķi!

Šie četri puiši no Līverpūles, kuri pareizā laikā un veidā esot sacēlušies pret Londonas diktatorisko nostāju attiecībā pret Britānijas provincēm. Viņu misija esot bijusi vairāk socioloģiska nevis mākslinieciska. Tā vismaz apgalvo Entonijs Bērdžess, cilvēks, kurš ir zinošs un kompetents un tāpēc ietekmīgs.

Es tagad klausos Yesterday un mēģinu iedomāties to revolūcijas gaismā. Man neizdodas…

Jau grupas nosaukumā beetles parādās angļiem tik raksturīgais mazohistu humors, t.i., šeit nākam mēs, mazās vabolītes, kuras katrs no jums var samīt, ja jums tā labpatīkas. The Beatles, protams, sasaucās ar ritmu un Līverpūles vietvārdu Bootle, kas bija grupas izejas punkts. Visiem četriem (Lennon, Mc Cartney, Starr, Harrison) bija vienāda nemuzikāla izglītība. Viņi visi bija tikai (!) mākslas skolas audzēkņi (Liverpool College of Art) un prata saglabāt savu stila siltumu, arī uzkāpjot populārās mūzikas mākslas augstumos.

Pērnā gada oktobrī apritēja grupas The Beatles 50 dzimšanas diena. Ir pagājuši 45 gadi kopš dienas gaismu ieraudzīja viņu populārais albums ”Sergeant Pepper´s Lonely Hearts Club band”. Jau albuma noformējums rāda Beatles profesionālismu reklāmas mākslā. Vēlmi tikt intelektuāli akceptētiem. Tiktāl ar mākslu viss kārtība.

Tagad nu izrādās, ka visi četri esot bijuši ļoti vāji mūziķi. Mēs pārējie – 40 gadus esam sajūsminājušies par viņu vājo mūziku. Diletantu kvartets panāca vairāk nekā izglītotu mūziķu masas. Sašūpoja mūs visus un izlauza ceļu popmūzikai kā maksās fenomenam. Vai esam sarūgtināti uzzinot, ka bītli bija mūzikas diletanti?

Nē neesam. Galvenais, ka viņu mūzika piedzima un palika pie mums. Tā bija un ir. Pilnīgi  neatkarīgi no recenzentu novērtējuma un kritiķu nosodījuma mēslu kravām. Dzīva un mūžīga tā skan joprojām.

Sešdesmitie gadi iegājuši Britānijas vēsturē kā laiks, kad visiem pietika naudas un darba.

”Nekad agrāk mums vēl nebija klājies tik labi kā toreiz”, – uzsver Harolds Vilsons. Arī jauniešiem. Tas bija minibrunču, disko, skaņuplašu un Bītlu laiks. Viņi piedzima ļoti labvēlīgā laikā. Džona Lenona (John Lennon) nogalināšana noslēdza The Beatles ēru un noder kā ilustrācija Oskara Vailda apgalvojumam, ka katrs cilvēks nogalina to, ko neprātīgi mīl.  

       

Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko

crome yellowTikmēr tradicionālais britu ekscentriskums ir apdraudēts. To jūt arī Zviedrijā, kuru ar britiem saista salu cilvēku domāšana. Drīz vairs nebūs neviena mākslinieka, kurš spēj atšķirt trīsdesmit pelēkās krāsas nianses (kā to spēja Sesils Bitons (Cecil Beaton)), vai arī tāda, kurš spētu nogriezt sava smokinga piedurknes pieņemšanas laikā, kad zālē kļuvis pārāk karsti (kā to spēja izdarīt Džons Kristijs).

Lai koptu savu ekscentrismu un dīvainības, ir nepieciešami divi priekšnosacījumi: pašapziņa un neatkarība. Nauda, laba veselība un pareizais laiks.

Pavērojot britu un Ziemeļeiropas aristokrātiskos dīvaiņus un pavisam parastus mākslas īpatņus, jāatzīst, ka daļa no viņiem nekad nav liekuši muguru, pelnot maizi. Vairāku paaudžu gaitā, viņi kā marcipāna rozes ir dekoratīvi sēdējuši sabiedrības tortes neapdraudētajā augšgalā. Putukrējuma ietverti.

Savā 1921. gada romanā Crome Yellow Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) apraksta ekscentriskumu apmēram šādi – ”ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībā būtu cilvēki, kuriem nav nepieciešams notriekt savu laiku tik bezjēdzīgā un nevajadzīgā nodarbībā, kuru sauc par derīgu darbu. Ir liela nepieciešamība pēc tādas ļaužu kārtas, kura spēj attīstīt pati savu ekscentriskumu un labvēlīgi balstīt šo pašu īpašību savā apkārtnē un līdzcilvēkos. Tas ir civilizētas sabiedrības noteikums”.

Anglijā tas ir bijis iespējams. Kontinentālajā Eiropā, saprotams, laimei ir pavisam citi priekšnoteikumi – tā ir karjera un panākumi darbā. Turpretī Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko.

Harolds Makmilans (Harold Macmillan) tā arī nekad nespēja saprast, kāpēc bezdarbs ir daudzu cilvēku traģēdija. Viņa izpratnē cilvēks kļūst par džentlmeni tikai tad, kad spēj izsprukt no algota darba važām. Kaut arī bezdarbnieku pabalsts ir visai trūcīgs atspaids džentlmenim, bezdarbs tomēr piedienot labāk katram kārtīgam gara aristokrātam.

Arī šodien Lielbritānijā ir jābūt visai piesardzīgam, satiekoties publiskās vietās ar lupatās ieģērbtiem cilvēkiem, nekad tā īsti nevar zināt, vai jums darīšana ar lupatlasi vai augstdzimušu hercogu. Starp citu, vairums premjerministru nekad nav sevi uzskatījuši par īstiem politiķiem, bet gan par elegantiem diletantiem. Valdības galvas pienākumu pildīšana esot bijusi tikai viena no viņu brīvā laika pavadīšanas formām. Tā teikt – sava veida ”haltūra”. Dizraeli rakstīja romānus, Čērčils bija rakstnieks un gleznotājs, bet Teds Hits diriģēja simfonisko orķestri.

Ar Margaretu Tečeri un viņas astoņdesmitajiem gadiem zaļajā salā viss sametās otrādi. Aristokrātiskā vieglprātība viņu uzbudināja un tracināja. Tečere cienīja centību un kārtību. Normāli – tas nozīmēja ”pareizi”.

Viņas līniju briti turpina arī šodien, un par viņu ideālu tagad tiek uzskatīts japāņu darbīgums un strādīgums. Mazā sala jūras vidū viļņojas koptirgus jūrā un baidās pieairēties klāt kontinentam. Politiķi pat neapgalvo pretējo.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa

delfīni  -smaidošās zivisNemierīgais pārmaiņu laiks liek meklēt kaut ko stabilu – un kaut kas stabils ir, piemēram, oža – vissenākais un drošākai maņu orgāns.

Smaržai nav vajadzīgi nedz tulki nedz argumenti. Katru mēnesi mēs esot gatavi sajust smaržas no jauna (šūnas mūsu degunos nomainoties katru trīsdesmito dienu).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka smaržas cilvēki izjūtot visspēcīgāk tieši pirms vētras.

Ar ieelpu mēs sasveicināmies ar pasauli un ar izelpu atvadāmies no tās. Taču šis biežums mums nav palīdzējis labāk saprast pasauli, kurā dzīvojam.

Ko mēs saprotam no tiem pašiem delfīniem?

Cilvēki joņo pāri visai zemeslodei, lai stundām spēlētos ar šīm smaidošajām zivīm. Šīs zivis izārstē no depresijām un liek nomāktajiem pasmaidīt, neredzīgajiem tās palīdz ieraudzīt krāsas. Nopietnus cilvēkus delfīni iemāca atteikties no vispāratzītiem priekšstatiem un tādējādi zaudēt savu cienījamo statusu etablētā sabiedrībā.

”Uzvelku gumijas tērpu un ienirstu desmit grādu aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neceru, ka kāds delfīns šeit ieradīsies. Man ir dusmas un es salstu. Pēkšņi izdzirdu klikšķošu skaņu un pārsteigts ieraugu delfīnu. Tas jau labu laiciņu atrodas rokas stiepiena attālumā un klusi skatās uz manu pusi. Aiz pārbīļa es sastingstu, un sirds sit tā, ka to pat pāri jūrai var dzirdēt. Taču delfīns saglabā savu vienu metru plato smaidu un turpina skatīties uz mani. Jūtos kā rentgena caurskates aparātā, kurā izmeklē nevis ķermeni, bet dvēseli!”, – šādi savu tikšanos ar savvaļas delfīnu apraksta daudzi. Satiekot delfīnus, mēs izjūtam jaunu komunikācijas formu, kas nekad agrāk mūsu sabiedrībā nav tikusi izmantota. To apgalvo ārsts un zinātnieks Oress Dobss. Viņš uzskata, ka, lai saprastos ar šīm zivīm, ir jāaizmirst viss, kas mums zināms līdz šim.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa. Tas ir kas pilnīgi jauns un zinātnē nepierādīts savstarpējās saprašanās veids.

Izrādās, ka delfīniem nepatīk sacensības. Tāpēc viņi apzināti traucējot dažāda veida jahtu regates un visa cita veida organizētas cīkstēšanās uz ūdens.

Tās ir zivis ar stilu.

Zinātne (joprojām) studē dažnedažādus brīnumus, saistībā ar delfīniem. Pirms tikšanās ar šīm zivīm, neredzīgā Šerila Hačinsa krāsas nepazina. Viss sākās pēc tikšanās ar delfīniem. Toreiz viņa paziņoja, ka šī krāsa ir violeta un laternas stabs vakaros deg sarkanā krāsā. Asfalts esot zils, bet ļoti mīksta zāle – dzeltena. Meitene nevar izskaidrot kā viņa to iz sapratusi, taču analīze pierāda, ka viņas sajūtas ir pilnveidojušās pēc tikšanās ar smaidošajām zivīm.

Orientēties šajā – mūsu saplosītajā pasaulē viņai palīdzēja zivs, kas redz ar ausīm.

Rietumeiropas morālfilozofija izriet no cilvēka kā civilizācijas augstākā pakāpiena. Pārējām dzīvajām radībām mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi pakārtota loma.

Nupat mēs sākam mazliet šaubīties vai cilvēks ir radības kronis. Franču žurnāls ”Le Point” (1992,4/7) tāpat kā L.Veiskrancs grāmatā Animal intelligence (1985) vairs nešaubās, ka par mums ir norūpējušies ne tikai delfīni.

Ir jau par ko.

Cerams, ka mēs pamazām sasildīsimies un atgūsim pareizā stila sajūtu smaidošo delfīnu aizgādībā.

Tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Tagad.

Positivus fotoiespaidi. Salacgrīva, 20. jūlijs.

2013. gada 20. jūlijā

Roda Stjuarta sestdienas strečings šodien izpaliks. Stokholmas koncerts traucēs.

2013. gada 15; jūnijs

Rods Stjuarts ar kundzi

Rods Stjuarts ar kundzi

Šodien Rods Stjuarts atkal koncertē Stokhomā un tāpēc viņam neizdosies saglabāt savu ierasto sestdienas dzīves ritmu.

Protams, ka nepatīkami.

68 gadus vecais superstārs uzstājas Zviedrijas galvaspilsētā regulāri, kopš 1964. gada un veiksmīgi tiek galā ar mūziku, balsi, saviem astoņiem bērniem no piecām sievām + mazbērniem.

Pašlaik viņš ir salīdzinoši ”nesen” precējies no jauna ar 42 gadus veco modeli Peniju un jaunajā ģimenē audzina divus dēlus: 7 un 2 gadus vecus.

Kā viņam klājas?

Pirms koncertiem var pajautāt viņam arī par ikdienas dzīvi.

Jā, protams, ka var.

Kāda izskatās Roda Stjuarta sestdiena? 

Tā izskatās šādi:

  1. Mēdzu piecelties sestdienas rītā pirmais. Vispirms uzvāru ūdeni sievas tējai. Piedāvāju viņai brokastis gultā. Pēc tam es mazliet strečoju. Pastaipos.
  2. Tad sagatavoju savu dēlu futbola treniņam, aizvedu uz treniņu. Pa to laiku mazliet strečoju.
  3. Vēlāk – pēcpusdienā dodamies, kopā ar sievu, iepirkties. Ērti aizbraukt, jo sestdienās Londonā nav pārāk intensīva satiksmes plūsma. Mēdzam atgriezties no ”šopinga” ap sešiem pēcpusdienā, pēc tam noliekam gulēt abus dēlus. Pēc tam strečoju.
  4. Pievakarē abi ar sievu nobaudām labas vakariņas, romantiskas, sveču gaismā. Esmu ļoti romantisks cilvēks. Starp citu! Pēc tam strečings un es dodos gulēt kopā ar savu sievu.
  5. Šādi es dzīvoju tikai Londonā. Līdzko ierodos Losandželosā, tā visi režīmi izjūk, jo tur man ir tik daudz bērnu, kam jāpievērš uzmanība, ka dzīve uzreiz izmainās. Nav laika strečot!                                                                                                                                 Nabaga Sjuarts, kā viņš izturēs šodienu bez strečinga? Vienā stresā un Stokholmā, kur ir tik daudz daiļu sieviešu?