2012. gada 20. jūnijā
Šodien Zviedrijā tiek publicēti jaunākie dati par tā saucamo ”zviedru mūzikas brīnumu” kā te sauc pēdējo gadu popmūzikas eksporta panākumus. Šie skaitļi rāda 2011. gada ienākumus Zviedrijai no popmūzikas autortiesību eksporta.
Pagājušajā gadā zviedru mūziķi autortiesībās nopelnīja apmēram pusmiljardu Zviedrijas kronu (ap 40 miljoni latu), kas iekasēti par mūzikas atskaņošanu ārzemēs radiostacijās, klubos, reklāmās, TV un citur, t.i., no publiskā izpildījuma. Tas esot par 9% vairāk nekā 2010. gadā. Šajā summā, protams, ir arī no Latvijas iekasētā nauda.
Vismanāmākais eksporta pieaugums esot online tirdzniecībā ar dziesmām. Galvenokārt pa Spotify un Itunes kanāliem, kas ienesuši 17 miljonu kronu (apmēram 1,3 mil.j latu), kas ievērojami pārsniedz rezultātu pirms gada, kad mūzika tika pārdota par 11 miljoniem kronu.
Lai gan pārdošana internetā sastāda tikai niecīgus 3 procentus no kopējiem zviedru eksporta ienākumiem mūzikas biznesā, eksperti secina, ka pagājušā gada tendence liecinot par nelegālās mūzikas lejuplādes samazināšanos internetā.
Dažas lielākās zviedru popmūzikas zelta govis ir Swedish House Mafia, Robyn, Ann-Sofie von Otter, Roxette un Avicii.
Taču liela daļa zviedru popmūziķu naudas nenonāk Zviedrijā, jo daudzi autori ir slēguši līgumus ar ārzemju autortiesību organizācijām.
Kur ir Latvijas Roxette, Swedish House Mafia un Robyn, kas varētu papildināt mūsu nacionālo ienākumu jomā, kur galvenais kapitāls ir talants, kultūras tradīcijas un neatlaidība*? Vai latvieši vairs nav dziedātāju tauta?
Ir jau arī Latvijā kolosāli mūziķi un komponisti. Par augstākminēto un Latvijas mūziķu veiksmēm, manuprāt, droši varētu stāstīt gan Prāta vētra, gan Instrumenti, gan Gustavo, un vēl un vēl daudzi kolosāli mākslinieki. Nedomāju, ka šos Latvijas laimīgos stāstus mākslinieki negribētu stāstīt… 😉
Tas ļoti labi! Ja vien arī valstij kaut kas atlec nodokļu veidā, kā tas ir zviedru gadījumā un ar nosauktajiem cipariem. Jo ne visi Jūsu nosauktie mūziķi, manuprāt, savas autortiesības aizsargā caur Latvijas aģentūrām? Bet jebkurš eksports ir labs, pat ja par to nemaksā nodokļus, bet saņemto naudu tērē valsts iekšienē, tādā veidā veicinot valsts ekonomiku
Lielisks raksts! It sevišķi šajā ar “pret autortiesībām” izveidojušajās laikmetā Latvijā. Atļaušos palaobot, proti, visi piemienētie mūziķi tomēr ir nodevuši savas tiesības aizsargāt Latvijas kolektīvā pārraudzījuma organizācijām Akka/Laa un LaIPA. Līdz ar to arī nodokļu veidā saistība ar Latviju tomēr ir. Cita lieta ir tā, ka arī Jūsu rakstā tika minēts, ka ienākumi no mūzikas tiešās pārdošanas ir ļoti nelieli. Visticamāk būtiskāko atlīdzības apgrozījumu sastāda Publiskais Izpilīdijums, līdzīgi, kā tas ir Latvijā. Dzimžēl politiķu populisms šo jomu vēlas iznīcināt, un sabiedrības neizpratne par int.īpašumu un autortiesībām to tikai stimulē. Ja iniciētie AT likuma grozījumi tiks īstenoti, arī Zviedri no Latvijas vairs nesaņems “neko”. Un tad būs darbs melnsvārčiem.
Interesanti, kad varētu no Akka/Laa, LaIPA pārstāvjiem sagaidīt arī kādu vārdu par saprātīgu, samērīgu, praktiski pielietojamu autoru atlīdzības noteikšanu, iekasēšanu un sadali? Patreiz nav dzirdēts, ka kāds no šiem pārstāvjiem skartu šo tēmu vai pat ieminētos par vienkāršu faktu – neprecīzi sakot, cenas neatbilstība precei rada zināmas sekas – piemēram, pārdošanas ienākumi un līdz ar to maksātie nodokļi samazinās. Vai arī – autori un viņu pārstāvji gluži otrādi ik pa laikam atkārtoti skaidri pateikt – ar prasīto cenu ir viss pilnīgā kārtībā. Jā, manuprāt cenām vajadzētu būt zemākām un autoru tiesību aizstāvju regulējošai kārtībai jābūt vienkāršākai un pēc iespējas mazāk gadījumos pielietojamai. Starp citu, sabiedrība ļoti lieliski izprot gan intelektuālo īpašumu, gan autoru tiesības, bet patreizējās situācijas dīvainības gan ir grūti izprotamas. Manuprāt maksa par publisko izpildījumu ir izskaidrojama, daļēji pamatojama, bet tiesiski korekts praktiskais īstenojums ir neiespējams.
Kārli, tracis ir ne jau “pret autortiesībām”, bet gan “pret marasmu”.
Autortiesību aģentūras nevēlas likumdošanas sakārtošanu, komunikācija ir nepārdomāta.
Būtu normāli, ja aģentūras savās lapās publicētu, cik, kam un par ko ir izmaksājuši autoratlīdzības, bet ir taču ērti to nedarīt!
Arguments, ka gada maksa par mūzikas klausīšanos darba vietā “ir taču neliela”, neiztur kritiku, jo nesenā pagātnē redzējām, ka Latvijā iekasētā nauda par datu nesējiem krietni pārsniedz kaimiņvalstu līmeni!
Mākslinieks, kurš nosaka, ka viņa darbi izplatāmi bez maksas, faktiski pārkāpj Latvijas likumu, jo par viņu autoratlīdzības maksas tiks iekasētas tik un tā, t.i. to nosaka aģentūras, nevis mākslinieks.
Stingrāki likumi šai jomā ir jāpieņem, pirmkārt tāpēc, ka aģentūras pašas nespēj (negrib) sakārtot savu servisu, ko tās sniedz. Un es rakstīju “sakārtot”, nevis “atcelt autoratlīdzības”!
Zel ka Latvija vel nav pieejams Spotify.
Piekrītu Jums, Kārli, jo zviedru pieredze pierāda, ka par publisko atskaņošanu būtu jāmaksā, jo tas dod naudu gan valstij, gan mūziķiem, kas savukārt stimulē arī mūzikas eksportu (jo ir nauda par ko iekarot citus tirgus, mārketingam utt.) un vēlāk no eksporta ienākumiem papildina arī valsts kasi. Ilgtermiņā arī valsts būtu ieienteresēta šādā politikā.
Diemžēl neizpratni par publisko atskaņojumu rada pašas autoru organizācijas nekonkrēti komentējot un norādot situācijas, kurās ir/nav jāmaksā, un ari kam tas būtu jādara.
Un jāteic, ka ir arī jāvērtē vai viss, kas tiek radīts ir māksla un pamats autortiesībām kā tādām… 😉
Te plašāk, jau arī esmu izteikusies http://dachinja.wordpress.com/2012/06/07/kas-maksa-tas-pasuta-muziku/
Jā, izklausās labi. taču kā mēs zinām, simbols (C) tieši tā arī tiek piešķirts jebkam, kas ir radīts. tās ir tiesības uz īpašumu un atlīdzību par tā izmantošanu. Jā- tiesības- nevis garantija. Pārējais atkarīgs no sabiedrības ieinteresētības šo produktu lietot vai nelietot.
Pareizi vai nepareizi, es tomēr sliecos domāt, ka parezi, jo kurš gan būs tiesnesis, lai noteiktu, cik daudz no “mākslas” ir tajā vai citā radošajā izpausmē. Ja mēs ietu pēc šādas kontroles, tad vari būt droša, mēs šodien nepazītu ne Bahu, ne Van Gogu, kas pēc tā laika mēriem visticamāk neizturētu “mākslas” tarifikācijas skati.
man neizpratni, par provi, rada publikas nespēja uztvert to ko viņiem saka. es šo dienu laikā esmu dzirdējis stipri padaudz skaidrojumu kas ir publiskais izpildījums, kāpēc par to ir jāmaksā. tiesa, tas netraucē cilvēkiem, kas ir dzirdējuši to pašu skaidrojumu ko es, nākamajā minūtē uzdot “precizējošu” jautājumu – “a kāpēc man ir jāmaksā par radio klausīšanos???”.
man personīgi liekas, ka zirņu mešana pret sienu būs daudz lietderīgāka nodarbe nekā pūliņi piecpadsmito reizi pastāstīt par publisko izpildījumu.
Ja kāds grib ar citiem piederošas mūzikas palīdzību pelnīt (veikals, klubs, utml), tad gluži loģiski ir dalīties savā peļņā ar tiem, kas šo mūziku sacerēja, ieskaņoja un palīdzēja veikalam un klubam nopelnīt, vai ne? Gan autoriem, gan valsts ekonomikai labums no tā!
Taču es kā klients bieži vien gribētu, lai man taksometrā, veikalā un citur neuzbāžas ar muzikālu troksni, kas varbūt neatbilst manai gaumei, bet tikai sanikno. No šī skatu punkta, maksa par publisko atskaņošanu nāktu par labu mums visiem.
Protams. Un jāņem vērā,ka par mūzikas kā papildus servisa piedāvāšanu lemj tikai pats uzņēmējs/pakalpojuma sniedzējs. Ja šī izvēle nav pareiza,vai ir izvēlēta neatbikstoša mūzika,tā ir uzņēmēja stratēģijas vaina, nevis tiesību īpašnieku. Analoģiski spriežot, ja bērnudārzā skolotājs ir atļāvis dzert kolu,nav jānosoda kola,bet gan skolotājs. Mūzika netiek nevienam uzspiesta,kur nu vēl par maksu.
Es gan teiktu, ka autoru un blakustiesību organizācijas savās mājas lapās un medijos visai izsmeļoši skaidro kad ir un kad nav jāprasa atļauja un jāmaksā un kādēļ. Te gan būtu vietā piebilst, ka organizāciju skaidrojums ir šo organizāciju viedoklis. Kā juriste Jūs noteikti labāk par mani ziniet kam mūsu valstī ir likumu skaidrošanas tiesības.
Interesanti cipari un raksts ar. HMM..Nu varbūt ne zelta govs, bet cik no ziņām un cipariem var secināt, tad savlaik ārzemēs daudz skanēja Prāta vētra, bet šobrīd reāli vairākās valstīs skan tikai Lauris Reiniks, gan ar superhitu “es skrienu” versijām svešvalodās, gan citām dziesmām. Nu šobrīd viņš vistuvāk atbilst jūsu vēlmēm, bet nedomāju, ka tur miljoni birst iekšā kā Zviedrijā. Zviedrija tak popmūzikas lielvalsts. Bet man vispār interesē, cik naudas Lauris ir nopelnījis pa šo laiku…tīri ziņkarībai.. 🙂
Jāpiekrīt raksta autorei, ka mūzika un mūzikas darbu autoru tiesības ir neizmantotas valsts eksporta iespējas. Latvija, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, ir bagāta ar izciliem komponistiem -melodiķiem. Diemžēl valsts vienmēr ir izlikusies “ritmiskās mūzikas” autorus un māksliniekus neredzam. Neatceros nevienu gadījumu, kad publiskā vara pati būtu interesējusies, uzrunājusi vai atbalstījusi “ritmiskās mūzikas kopienu”viņu centienos. Šī kopiena varas skatījumā ir tā kā zemāka kasta, salīdzinot ar dotētajiem akadēmiskās mūzikas māksliniekiem. Tajos retajos gadījumos pēdējo 20 gadu laikā, kad valsts saskarsme ar šo kopienu tomēr bijusi neizbēgama, tas ir noticis neieinteresēti, neprofesionāli un bieži vien arī augstprātīgi. Tā tas ir bijis gan sagatavojot autortiesību likumu 1993. gadā, gan cīnoties pret skaņu ierakstu pirātismu tūkstošgades mijā, tā arī patlaban, saskaroties ar politikāņu vēlmi iztapt izmantotājiem – raidorganizācijām, tirgotājiem un IT kompānijām – nesēju importētājām un, protams, arī vienkāršo tautiešu (iespējamo vēlētāju) iedzimtajām “haļavas” tieksmēm izmantot autoru darbus bez atļaujas un atlīdzības. Ja politikāņiem rudenī izdosies izmainīt autortiesību likumu tādā redakcijā kā iecerēts, tas būs bezprecedenta gadījums intelektuālo tiesību aizsardzības vēsturē civilizētajā pasaulē. Kādai cilvēku grupai – autoriem un izpildītājiem pret viņu pašu gribu ar likumu tiks ekspropriēts īpašums un dabiskās izņēmuma tiesības ar to rīkoties ! Šis autoriem pirmkārt ir principa, nevien naudas jautājums.
Vai latvieši vairs nav dziedātāju tauta?
=============================================================================
Profesores jautājums atsauc atmiņā bērnībā lasītās grāmatas ‘Nezinītis uz Mēness’ galvenā varoņa izbrīna pilnos jautājumus.
Palasiet profesionāļa rakstīto Dienā 2007. gada 13. aprīlis ‘ Kurp dodas dziedātāju tautas mūzikas izglītība? ‘, varbūt, kāda apjēga par notikušo, notiekošo ‘ šeit un tagad’ radīsies?
”(..) Savulaik, 1992.gadā, kad izglītības ministrs bija Andris Piebalgs, mēs bijām tikko atguvuši neatkarību un mainījām faktiski visu – grāmatu saturu, mācību priekšmetus. Tieši šajā mirklī arī sākās juceklis, kas valda līdz pat šai dienai. Mums tolaik bija sakārtota mācību sistēma un vajadzēja mainīt tikai saturu, jo Imanta Kalniņa dziesmu par Ļeņinu, protams, vairs nevarējām dziedāt. Bija jāmaina saturs, bet nevajadzēja atteikties no sistēmas – šī arī bija lielākā kļūda, no kā ciešam vēl tagad. Likvidētas institūcijas, kuras profesionāli kontrolētu mācību procesu skolā un kuras spētu izvērtēt skolotāju metodisko paņēmienu arsenāla pielietojumu mūzikas mācību un kora stundās. Īsti nav skaidrs, ko šos gadus, izņemot mācību grāmatu izdošanu, ir darījis Izglītības un zinātnes ministrijas mūzikas nozares speciālists, kura tiešais darba pienākums ir sekot novitātēm savas nozares attīstībā un sniegt metodisko palīdzību ikvienam ierindas skolotājam. Mēs esam ļoti tālu atkāpušies no “relatīvās solmizācijas” (pakāpju izjūtas attīstība) tradīcijām, kas ir pamats harmoniskas dzirdes attīstībai un bez kuras neveidojas prasme dziedāt daudzbalsīgi. ..”
Arvīds Platpers, diriģents.
http://www.diena.lv/arhivs/kurp-dodas-dziedataju-tautas-muzikas-izglitiba-13105111
Runājot par to, ka mūzikas biznesā neko neesot jāiegulda, esot vajadzīgs tikai talants man gluži vai sanāca smiekli, ņemot vērā, cik milzīgs bizness, kas saistīts ar līgumiem, reklāmām un visu pārējo ir mūzikas bizness…
Smieties ir veselīgi, taču tā nu īsti nav, ka pietiek tikai ar talantu. Ir vēl pāris “nepieciešamas lietas”. Domāju, ka esat pietiekoši izglītots, lai to saprastu;)
SHM, AVICII nav nekāda sakara ar ar dziedāt prasmi, Swedish House Mafia, individuāli mūzikas lauciņā, kas vairāk ir deju mūzikas lauciņš, jau darbojas entos gadus. Axwell, Steve Angello, Sebastian Ingrosso, viņu skaņdarbi vienmēr ir bijuši augstās vietās, deju mūzikas čārtos, Latvijā manuprāt zināmākie būs Axwell – ”Feel The Vibe” un Steve Angello varētu teikt kaver versija/remix Robyn skaņdarbam Show Me Love, kas tika izdota, ja nemaldos kaut kad ap 2008 vai 2009 gadu un joprojām “spridzina” deju grīdas visā pasaulē. Apvienojoties tika izveidotas interesants skanējums deju mūzikai, kas pārņēma visu pasauli (tāpat kā to izdarīja Deadmau5), uzreiz arī parādijās AVICII, kas arī sāka producēt tieši šāda tipa House mūziku. Tā pārņema visus lielos producentus, dub (bez vokāla) versijām tika pievienoti vokāli un tās aizgāja uzreiz pa Radio, un guva labus panākumus, jo ir pilnīgs, plašs un enerģisks skanējums. Pievienojot labu deva mārketingu, no peļņas, kas tika gūtas tirgojot to skaņdarbu sākotnējās klubu versijas, viedojās maksimāli produktīvs mārketings. Welcome – tā rodas miljoni.
Tāds pats būtu bijis arī Dedmau5, ja viņš vairāk strādātu ar mārketingu, bet viņam to nevajadzēja. 🙂
Šos stāstus var turpināt un turpināt, bet tagad galvenais ir nevis dziedāt, bet gan lipīgs meldiņš, inovācija skaņās, atšķirīgs (deju mūzikā). savukārt hip-hop tipa mūzikā (var būt arī pops ar Hip-Hop ritmiku apakšā) ir vajadzīgs kārtīgs sprādziens tā sauktais pumpis iekšā. Pop mūzika vajag vienu – tekstu par nelaimīgu mīlestību 🙂
Tas tāds maziņš stāstiņš, par to, kas ko kā. 🙂
Edgar, paldies par komentāru. Visam piekrītu, ko Jūs rakstāt, taču jēdzienu “dziedātāju tauta” nevajaga vienmēr uztvert burtiski:), bet gan kā metaforu, kas te nozīmē “muzikāla tauta”.
Protams, esam muzikāla tauta, par to nav šaubu, bet mums ir viena liela problēma,- G.Račs. Kā jau zināms un viņš pats deliģē,- Viņš izdot hītus.
Hītus, kuri ir aizķērušies laikā, līdz ar lielajiem māksliniekiem. Teikšu kā ir viņš izdots šlāgerus, šī vācīska ietekme mūs nekad nepametīs manuprāt,. tas arī sagrauj visu “mūzikas industriju”, ja to tā vispār var nosaukt.
Daudziem skaņdarbiem, kas tiek izdoti ar Rača svētību, ir nepieciešams jauns, mūsdienīgs skanējums, kuru ar viņa sakariem un tā sauktas “raskrutkas” iespējām varētu pacelt augstos līmeņos, vairāk varētu ar tiem nopelnīt vairāk būtu jaunu censoņu, kuri gribētu nopelnīt ar šo biznesu. Kā skaidrojošais piemērs ir Latvijā bāzētas radiostacijas, cik liels repertuārs ir Latvijas Radio un cik daudz skaņdarbu latviešu valodā mēs dzirdam citās radiostacijās – maz, jo formāts īsti neatbilst, bet ja paņemtu 1/3 no skaņdarbiem, kurus dzirdam LR ēterā, uztaisītu viņiem modīgu aranžējumu, neduadz pakoriģētu dziedātāju ieradumus kā iedziedāt, šie skaņdarbi nestu viņiem lielāku peļņu, vairāk koncertus, kas gala rezultāta dod vairāk koncertus – veiksmīgi organizēts koncerts, – daudz apmeklētāju, kas atkal ir ienākumi lielāki, kurus tālāk var izmantot jaunu dziesmu radīšanai un mēģināt izlausites ārpus robēžām, un ne vienmēr valoda ir šķērslis.
Veiksmi!
Internets dod iespēju visiem izvērsties arī bez jomas oligarhu svētības. Kāpēc to neizmantot?