Cilvēcības uzvara īru referendumā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jā“ puses uzvara īru referenduma (par aborta legalizāciju) ir vēsturiska robežu šķirtne starp vecajiem un jaunajiem laikiem šajā izteikti konservatīvajā katoļu valstī. Tas ir liels notikums arī sieviešu tiesību aizsardzības jomā Eiropā, pierādot, ka vairāku gadu desmitu robežās ir iespējams mainīt sabiedrības aizspriedumus un panākt būtiskas pārmaiņas. Tās pašas, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi sievietēm, kas vēlas atteikties no grūtniecības.  

1983 gada „nē“ atbalss

Pirms 35 gadiem Īrijā tika pieņemts aizliegums veikt abortu, salīdzinot embrija jeb nedzimušā bērna dzīvību ar pieauguša cilvēka dzīvības vērtību. Toreiz 67% īru nobalsoja par šo iniciatīvu, jo katoļu baznīcai bija milzīga neformāla ietekmē pār valstī notiekošajiem procesiem. Seksuālā un intīmā dzīve tika pieskaitīta tabū jomai un runāt par to neskaitījās pieklājīgi. Izglītošanā šajā jomā skolā bija gandrīz aizliegta un aborts tika pielīdzināts bērna slepkavībai. (Toreiz Īrijā notika apmēram tas pats, kas šodien tiek mēģināts panākt Latvijā no baznīcas un katoļu Stankeviča puses).  Starp citu šodien Īrijā par aborta veikšanu var tiesa piespriest sievietei 14 gadu cietumsodu. Vīrieti, kas ir likvidētā bērna tēvs, protams, neviens nesoda un pat nedomā sodīt. Atbildība tiek uzkrauta vienīgi tikai sievietei. Lai gan katram nedzimušam bērnam ir bijis tēvs, kas izliekas, ka uz viņu nekas neattiecas. Savādi, ka šī vīrieša „neredzēšana” turpinās arī šodien un par tēva atbildību aborta situācijā neviens pat nedomā satraukties. Pat vēl vairāk – „spermas sējēji“ turpinām lepoties ar savām uzvarām par sieviešu ķermeņiem, uzskatot panākto par savas vīrišķības apliecinājumu. Nepatīkamu seku šajā jomā viņiem joprojām nav. Savādi, bet fakts. Tā notiek un neviens par to vīrieti nenosoda. Abu vaina jāuzņemas vienīgi sievietei. Tagad īri ir nobalsojuši „par” aborta legalizāciju un tas nozīmē, ka veselības aprūpes vadītāji (Simon Harris) rūpēsies par likumu un noteikumu maiņu un legāla aborta iespēju mātēm, kuras nevēlas vai nevar dzemdēt (līdz 12 nedēļām).

Paaudžu konflikts

Šonedēļ īri ar pārliecinošu vairākumu nobalsoja par to, kas 1983. gadā šķita neiespējami. Var gadīties, ka šeit novērojama paaudžu maiņa. Jauniešu (18 -34 gadus vecu) vēlētāju vidū 83%-87 % nobalsoja par aborta aizlieguma atcelšanu (Irish Times, Ipsos). Līdzīgu viedokli pauda arī gados vecāki vēlētāji.  Izņemot tos īrus, kas ir vecāki par 65 gadiem. Šajā vēlētāju grupā tikai 40% atbalstīja aborta aizlieguma atcelšanu un 60% nobalsoja par esošā likuma saglabāšanu. Interesanti, ka vīriešu un sieviešu balsojums īpaši neatšķiras. 70% sieviešu un 65% vīriešu balsoja par likuma anulēšanu. Zīmīgi, ka referenduma laikā nebija novērojama būtiska viedokļa plaisa starp pilsētām un provinci vai ekstrēmi konservatīvajiem reģioniem, kā to varēja novērot „brexita“ laikā.

Sieviešu problēmas

Protams, ka īrietes līdz šim devās veikt abortus uz  Lielbritāniju. Tieši tāpat kā polietes izmanto aborta klīnikas uz kuģiem Baltijas jūrā vai Skandināvijas valstīs. Caurmērā (kopš 1983) ik gadu ap 3000 -7000 sieviešu no Īrijas šo nepatīkamo procedūru regulāri un sistemātiski veica Liverpūlē, Mančestrā un citās kaimiņvalsts pilsētās. Tas ir samērā augsts rādītājs valstij ar 4,7 miljoniem iedzīvotāju un nozīmē, ka daudz ģimeņu bija spiestas kaunēties, slēpties un bēgt uz ārzemēm pēc palīdzības nevēlamas grūtniecības dēļ. Ir pamats uzskatīt, ka šī katoļu baznīcas uzspiestā norma tomēr palīdzēja cilvēkiem saprast, ka situācija nav normāla un iedomu kategorisms nav ceļa rādītājs modernajam laikam. Savu daļu argumentu šim izšķirošajam lēmumam piegādāja arī neskaitāmie pedofilijas atmaskojumi katoļu baznīcas iekšienē, kas ļāva īriem nosvērties par labu sieviešu tiesību aizstāvībai. Traģiskā indiešu zobārstes nāve Īrijā (esošā aborta aizlieguma dēļ) sašūpoja valsti un lika saprast sieviešu beztiesīgumu likumu un sabiedrības priekšā īpaši uzkrītoši.

Tagad Īrija ir nobalsojusi par šo ļoti jūtīgo un daudziem nepieņemamo jautājumu. Protams, ka lieli nopelni sabiedrības izglītošanā ir aktīvistiem (vīriešiem un sievietēm), kas devās pie tautas un skaidroja savas referenduma nostādnes. Līdzās baznīcas aģitētājiem. Uzvarējis ir saprāts un cilvēcība. Nākamais solis – izglītot garīgi + intelektuāli, nodrošināt sabiedrību materiāli, panākot, ka nevienai mātei vairs nebūtu jāiznēsā negribēts bērns.  

Līdz šim lieliskajam brīdim vēl garš ceļš ejams.

Diemžēl.

 

 

Ievainojamais šodienas laiks. Vai jums ir 72 stundu rezerve?

Periods, kurā pašlaik dzīvojam, ir ļoti neaizsargāts, taču ērts gan. Var nemaksāt ar naudu, bet norēķināties ar kartēm un svišiem, dzenājot summas no konta uz kontu ar mobiltelefona palīdzību. Aiz stūra glūn modernie zagļi, kas prot ierāpot telefonā ar zilo zobu ķetnās, un pievākt to, kas mums pieder naudas izteiksmē. Mēs uzmanāmies, taču neatkāpjamies no iekarotajiem „beznaudas“ bastioniem, jo ar skaidru naudu šodien maksā tikai mūža mežu apakšējos stāvos un īpaši atpalikušu centru priekšpilsētās.

Ja datoru centrā sākas ugunsgrēks, tad pēkšņi vairs nestrādā biržas. Negaidīti pārstāj darboties Helsinku, Kopenhāgenas, Stokholmas un Rīgas biržas, jo tirdzniecība tajās nenotiek.  Akciju stratēģi pirms nedēļas neslēpa pārsteigumu par notiekošo. „Tā nemēdz būt“, – viens no viņiem teica. Taču tā bija un notika.

Starp citu, iemācāmies paši sev reģistrēt bagāžu lidostā un gaisa satiksme var atteikties no darbiniekiem uz mūsu čakluma rēķina. Diemžēl lidmašīnas biļetes tāpēc nekļūst lētākās. Iepērkamies RIMI pašapkalpošanās nodaļā un saprotam, ka „tā ir ērtāk” tirgotājiem, jo drīz vispār varēs atteikties no kasierēm. Pircējs iepirkšanos nokārtos pats. Taču dienišķā desa un siers tāpēc mums nemaksā mazāk. Saņemam rājienu no Lindex pārdevējas Alfas centrā brīdī, kad lūdzam plastmasas maisiņu apakšveļas iesaiņošanai. Izrādās, ka „maisiņi“ arī ir noiets etaps, jo katram dabas draugam jāzina un jāsaprot, cik tie ir bīstami vaļiem un purva bruņurupučiem. „Protams, protams“, – es saku un nesu krūšturus rokās cauri tirdzniecības centram bez stomīšanās. Varbūt vajadzēja nest kā karogus, lai visi redz, ka dabas draugi ir gatavi uz visu. Ne tikai publiskajā telpā.

Šajā digitālajā un videi labvēlīgajā pārkārtošanās ērā, tomēr neatstāj nejēdzīga sagatavotības sajūta. Ir jāliek eksāmens par tēmu, kas nav apgūta.

Tikko Business Insider sāka skandināt trauksmes zvanus par to, ka „kāds“ var saņemties un ne tikai ielīst mūsu telefonā (to iztīrot tukšu), bet arī atslēgt veselām valstīm internetu un , kas ar mums notiks pēc tam? Runa ir par Mauritāniju, kura divu nedēļu garumā atradās „interneta ēnā“. Kļūda? Nē, sabotāža. Kāds bija pārcirtis valstij tik svarīgo zemūdens komunikācijas kabeli. Tas nozīmē, ka šodienas civilizāciju var anulēt ar vienu cirvja cirtienu.

Pirms gada kāds uzņēmīgs vīrs panāca zviedru ātrās palīdzības, policijas un SOS dienestu komunikācijas pārslodzi. Neviens vairs nevarēja turp piezvanīt. Kāds bija vietējā terorista ierocis? Četri veci mobilie ar kontantkartēm.

Bīstamā laikā dzīvojam. Lai izsistu mūsu valsti no sliedēm, vairs nevajag armiju. Atliek izsist no sliedēm elektrības piegādi.

Bez strāvas nevarēsim neko samaksāt un nopirkt, apliecināt vai deklarēt. Veikalos nebūs pārtikas (nevarēs to pasūtīt) un nebūs ar ko samaksāt pat par sāli un ūdeni.

Ziemeļvalstīs ir publiski zināms, ka katram iedzīvotājam ir jābūt gatavam nodrošināt sevi un savu ģimeni (krīzes apstākļos) vismaz 72 stundu garumā. Tas nozīmē, ka mums (tapāt kā vecmammām, kurām bija zem gultas cukura maiss un sālspaciņas kara gadījumam) jānodrošinās ar konservu un sausiņu rezervēm, dzeramo ūdeni un elektrības ģeneratoru. Radioaparātam esot jābūt uzgriežamam, jo bateriju jau nebūs. Interneta arī nē.

Teikšu godīgi – neesmu tam gatava. Neesmu sagatavojusies šim pārbaudījumam, jo ceru, ka izdosies izsprukt no trešā pasaules kara.

Taču Bluetooth izslēdzu, uz RIMI iešu ar puķainu tīkliņu un pie Lindexa metīšu līkumu. Jaunā pasaules kārtība ir klāt un neapķērīgie paliek aiz durvīm. Ar ievainojumiem.