Rakstītā vārda spēks un balvas kā cenzūras veids

bobs-dilansNobela prēmija literatūrā šogad sabangojusi kultūras aprindas ne tikai pretendenta izvēles, bet arī diskusiju dēļ.  Zviedrijas Akadēmijas lēmums (piešķirt Nobela prēmiju literatūrā Bobam Dilanam) kārtējo reizi tika pašaubīts salīdzinoši lielā literatūras fanu daļā, diskutējot par to vai Boba Dilana dziesmu teksti patiešām var tikt uzskatīti par “augsto literatūru”. Neizslēdzot pieļāvumu, ka laureāta godā atkal iecelts kārtējais Akadēmijas locekļu favorīts, nevis autors kas šo balvu patiešām būtu pelnījis. Subjektīvais faktors ir būtisks. Arī šajā gadījumā. Diemžēl.

Kā degviela strīdus ugunskuram kalpoja apstāklis, ka Bobs Dilans joprojām nav reaģējis un komentējis sev piešķirto Nobela Prēmiju literatūrā.  Viņš vienkārši neatsaucas un viss. Nepateicas un nereaģē. Līdz šīm tā nekad nav noticis. Tādu lietu zviedri neatceras.

Piektdien, Akadēmijas pastāvīgais loceklis, rakstnieks Pērs Vesterbergs raksturoja Dilana izturēšanos kā “nepieklājīgu un rupju” žestu, kas nekavējoties izraisīja agresīvu pretreakciju no zviedru un ārzemju mediju puses.  Galu galā – Bobs Dilans nav lūdzis Zviedrijas Akadēmiju sev piešķirt jebkādu balvu un viņam nav jājūtas vainīgam par to, ka balvas piešķīrēji tagad ir apvainojušies.

Manuprāt daudz svarīgāka ir pavisam cita indikācija. Tas, ka daiļliteratūrai un mākslai piešķirt prēmijas nav iespējams neizmantojot ideoloģiju. Visas balvas mākslā ir ideoloģijas un vietējās kultūrmafijas gaumes noteiktas. Tāpēc uzskatu ikvienu apbalvojumu, prēmiju vai balvu mākslā par cenzūras veidu ar kuras palīdzību mākslas produktiem tiek mehāniski izveidota rangu tabula. Neobjektīva un nepatiesa.

Domāju, ka Bobam Dilanam pietika ar Polārprēmiju, kas viņam Zviedrijā tika nesen piešķirta. Ja jau gribas slavināt amerikāņu Okudžavu. Dot viņam arī Nobela prēmiju literatūrā nozīmēja mēģināt pierādīt, ka pūcei aste tomēr var ziedēt.

Tā vai citādi – skumji, ka tā notiek.

Pats svarīgākais nav strīds par to vai Bobs Dilans ir vai nav pelnījis Nobela prēmiju literatūrā. Pats svarīgākais ir tas, ka maza daļa rakstnieku patiešām spēj piešķirt spēku vārdam. Tas nozīmē, ka mums jāatgriežas pie paša svarīgākā – pie vārda spēka un tā efekta baudas.

Bez prēmijām un balvām.

Tikai tā.

 

Individuālistu laiks jeb modernās ģimenes sākums?

Afgāņu sieviete burkāĢimene esot izmirstošs fenomens. Tā šodien deklarē daudzi. Konservatīvo spārns steidz pienaglot sievieti pie plīts un cer, ka ar šo “ģimenes krīze” kļūs par atrisinātu problēmu. Taču aborta aizliegumi vai burkas obligāta nēsāšana nekādus reālus uzlabojumus  (kā institūcijas) reanimēšana nav piedāvājuši.  Sieviete tiek piežmiegta un ar varu pārvērsta par dzemdēšanas mašīnu, taču ģimene tāpēc stabilāka nekļūst. Notiek pretējais  – devalvējas bērna jēdziens un Dienvidamerikas pilsētu katakombas pārpilda narkotizēti “ielu bērni”, kurus policija reizēm apšauj kā klaiņojošus suņus.

Neko nedod arī poligāmija mormoņu vai parādnieka stilā, jo “vaislas kūts” tomēr nav līdzsvarota kopdzīves forma un nepaliek par ģimeni tikai tāpēc, ka “kāds tā gribētu gan”.

Dzimstības pieaugums Eiropā patlaban ir 2,1 un un ar šo ir daudz par maz, lai atražotu tautu, sabiedrību un nāciju. Jaunos vairs neinteresē laulība kā institūcija un bērnu gādāšana, tāpēc daudzi šodien izvēlas dzīvi vientulībā, bez saistībām, attiecībās ar “otru pusi”.

Ģimene kā pienākums ir pazudusi.  Tagad visi ir brīvi kā ērgļi un lidinās augstu debesīs, izvēloties sev tīkamo virzienu, lidojuma augstumu, neapspriežoties par to ar citiem jeb tiem, kas agrāk saucās “mana ģimene”. Iespēja izvēlēties pašam savu ģimenei ļauj vai nu dzīvot vientulībā kā pārtikušiem klinšu ērgļiem, vai sarūpēt sev paralēli divas vai trīs “sievietes ar bērniem”, kas aizstāj seno un klasisko kopdzīvi monogāmā ģimenē. Ģimenes locekļu vietā mums tagad ir televīzijas zvaigznes, kas kopā ar savām seriālu sarūpētajām problēmām, regulāri apmeklē mūsu mājas caur televizoru. Daudzi skatītāji ekrāna draugus pazīst labāk nekā savas miesīgās tantes, māsas un brāļus. Viņu notikumi kļūst par publikas problēmām. Uz dīvāniem pie ekrāna ik vakaru vārtās neskaitāmi cilvēki, kas gaida intimitāti ar sev vistuvākajiem ekrāna otrajā pusē, jo neviena cita (tuvāka par ekrāna mapetiem) viņiem vairs nav.

Mirstošā ģimene tiek apskatīta arī zinātnē (Gary Becker), jo sievas vairs nav mājsaimnieces un darba dalīšana mājsaimniecībā mainījusies.  Ja reiz sievas pelna tik pat daudz kā vīri – kāda jēga tad vairs precēties? Prasa vieni un rausta plecus citi.

Laimīgā mājsaimniece

Aina izplūdusi. Kontūras vairs nav skaidras un atgriešanās pie vecajām čībām ar nosaukumu :”KKK” šķiet vairāk smieklīga nekā vērā ņemamam virziena maiņa.

Jā, visas lielās, civilizētās nācijas 70.un 80.gados piedzīvoja krasu dzimstības samazināšanos. Vācijā, Itālijā un Spānijā tas izskatījās 1,3 formātā. Zema reprodukcija, tātad.

Laikā no 1990. – 2010. 12 no 30 valstīm (ieskaitot Skandināvijas valstis, ASV un Lielbritāniju) novēlās līdz līmenim 1,9 -2.0. Tātad līdz kritiskajai robežai. Taču pēc tam notika pavērsiens – pieauga laulību skaits un pēdējo divu gadu laikā cilvēku vēlēšanās dzīvot ar kādu kopā “stabili” kļuvusi par modes lietu. Visspēcīgāk šo virzienu kopj izglītotākā un pārtikušākā sabiedrības daļa (kas agrāk deva priekšroku individuālismam). Turpretī zemu izglītotie sociālie slāņi, kas agrāk bija ģimenes “klasisko vērtību” deklarētāji un bērnu pulciņa ucinātāji, tagad turpina izirt. Visliekākais šķiršanās prāvu skaits sastopams tieši apakšējos sociālajos slāņos.

Interesanti, ka tās valstis, kurās līdz šim bija raksturīgs potsmodernisms un centrēšanās uz individuālo ambīciju apmierināšanu, tagad soļo ģimenes atjaunošanas virzienā. Taču valstis, kurās līdz šim bija raksturīgas “stipras ģimenes” un “ģimenes vērtības”, turpina izirt kā saplēstas zeķes. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka mūsu līdzšinējie uzskati par to kas veido ģimenes kodolu un būtību ir pamatīgi novecojuši un vairs nefunkcionē.

Laiks ir cits. Tas pieprasa citu ģimenes kontekstu.

Skandināvu ģimene

Pētījumi pierāda, visi cilvēki vienmēr ir vēlējušies sev bērnus.  2 vai 3. Tas nozīmē, ka šodienas augstie dzimstības rādītāji Skandināvijas valstīs pierāda, ka pieskaņojot valsts ģimenes politiku iedzīvotāju vajadzībām un prasībām, iespējams pavērst demogrāfijas līkni uz augšu un ziemeļeiropieši tāpēc vairs neizmirst.

Ja 2 -3 bērnus ģimenē eiropieši ir vēlējušies kopš pirmā pasaules kara laikiem un šī shēma paliek spēkā arī šodien, tad būtiskas izmaiņas ir tieši sieviešu stāvoklī sabiedrībā. Mēs vairs neesam mūsu vecmāmiņas.

Pretēji Gary Becker paredzējumam, dzimumu lomas maiņa ģimenē nav novedusi pie ģimenes kraha un sabrukuma. Šodien strādājoša zviedru vai dāņu mamma tiek galā ar tik pat daudz bērniem kā viņas mamma, vecmamma mājsaimniece 40. vai 50. gadu sākumā.

Tas nozīmē, ka nestrādājošas mājsaimnieces pazušana nav ģimenes sabrukuma cēlonis.

Nē, nav.

Hitrlers savām daudzbērnu mātēm dalīja ordeņus tieši tāpat kā Brežņevs. Kas tad ir patriarhālās ģimenes iziršanas iemesls?

Vācu daudzbērnu māte

Iemesls ir konservatīvās sabiedrības nespēja saprast, kas jāmaina likumos un domāšanā, lai apstākļi būtu piemēroti modernās ģimenes vajadzībām. Ir radusies jauna ģimene (forma) un tai raksturīgā pavisam cita stabilitāte nekā agrāk.

Sabiedrībās un valstīs ar samērā augstu sieviešu līdztiesības līmeni (Ziemeļvalstis), šodien var novērot daudz straujāku laulību skaita un bērnu dzimstības pieaugumu nekā tradicionāli konservatīvajās valstīs. Turpretī valstīs, kurās arī šodien raksturīgs tradicionālais dzimuma lomu sadalījums (Vācija, Spānija, Itālija) ģimene kļūst aizvien vājāka un dzimstības līmenis krītas. Tas nozīmē, ka valsts politikai un darba tirgum jākļūst daudz labvēlīgākam mātei un modernajai ģimenei un arī vīriešiem, jāsāk saprast, ka mājsaimniecība, putekļu sūcējs, vakariņas vai bērnu audzināšana ir arī viņu atbildības sfēra.

Kāpēc skandināvu vīrieši spēj un prot piemēroties jaunajiem apstākļiem, bet, piemēram, vācieši nespēj? Izrādās, ka vainīgas ir arī pašas sievietes. Ja zviedrietes vai norvēģietes uzskata savu darba karjeru par tik pat svarīgu procesu kā ģimenes labklājības nodrošināšanu, tad vācietes, joprojām, galvenokārt cenšas savienot ģimeni ar darbu – strādājot pusslodzi un tiekot pašas galā ar visiem mājas darbiem. Tāpēc vecās dzimumu lomas  turpina eksistēt un vīrs, atnākot mājās, pieprasa tās pašas čības-avīzi – vakariņas un televizoru.

Amerikas Savienotajās Valstīs notiek tas pats. ¼ ģimeņu sieva joprojām tup mājās uz vīrs skaitās galvenais pelnītājs. Tātad lomas – tās pašas, kas vecmammām un vecvecmammām. Nekas labs tur nav gaidāms.

Kā īsti jūtas bērni šajās ģimenēs? Mūsu ikdienas dzīvē ir daudz aizspriedumu, kas eksistē, lai gan nav apstiprinājušies praksē. Piemēram, apgalvojums, ka strādājoša māte traumē savus bērnus un, ka bērniem visu laiku pietrūkst tieši tie vecāki, kuri ikdienā iet uz darbu. Zinātniskie pētījumi jau sen pierādījuši, ka bērniem māte un tēvs, viņu klātbūtne ir ļoti nepieciešami pirmajos dzīves gados. Taču vecumā pēc 4 gadiem situācija krasi mainās.   Tāpēc apsveicami, ka tēti kopā ar mammām dala bērna kopšanas laiku un auklē savus mazuļus ar lielu atbildību un maigu tuvību. Tieši izglītotākā sabiedrības daļa Ziemeļvalstīs šodien sper šo soli, uzticot arī mīļajam tētim kognitīvi attīstošo audzināšanas darbu – lasot kopā ar mazuli, spēlējoties, staigājot, runājoties, rotaļājoties. Tētis bērnam ir tik pat svarīgs kā māmiņa. Taču sociāli zemajos slāņos šo niansi nesaprot un nepieņem. Tur mātei jādara sieviešu darbi joprojām un vīrs rīkojas tā kā viņam ērtāk, neiemācot saviem dēliem jaunos laikus un pienākumus. Jauno sociālo kompetenci.

Protams, ka arhaiskais dzimuma lomu sadalījums turpina kultivēt arī veco, nolietoto sociālo lomu eksistenci, bagāto un nabago ģimeņu areālu. Ja ienākumu atšķirības starp sabiedrības locekļiem ir dramatiskas un uzkrītošas, tad nepastāv arī vienota platforma visu nācijas bērnu  izredzēm nākotnē. Ja modernās ģimenes vajadzībām nepieciešamie bērnu dārzi tiek nodrošināti un diendusas gultu vietā tajos ir modernajam laikam atbilstošs aktivitāšu piedāvājums, tad visiem bērniem tiek piedāvātas vienāda starta iespējas. Bērniem no ekonomiski vāji situētām ģimenēm tiek pavērts logs uz nākotni, jo viņu talants un spējas dzimtenei nepieciešami tieši tik pat lielā mērā kā bagātāko ģimeņu atvasīšu pienesums sabiedrības kopējam labklājības katlam.

Ziemeļvalstu modelis piedāvā ļoti augstu izglītības standartu bērnu dārzu audzinātājām. Tas nozīmē, ka audzinātājas un audzinātāji var un prot nodrošināt ne tikai rotaļas bet arī bērnu socializāciju sabiedrībā. To pašu, kuru pieprasa no mums modernais laiks. Protams, ka ir mātes, kuras (iespējams) spēj un prot šo procesu piedāvāt saviem bērniem privātas režijas izteiksmē. Taču vairums to neprot un tāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz sociālu brāķu neveiksmīgas mājas audzināšanas rezultātā: egocentrisku narcisistu, bailīgu līdzskrējēju un neizlēmīgu gļēvuļu, kas nesaprot sociālo kompetenci gan virtuves gan publiskās telpas līmenī. Bērnu aizgalda laiks jau sen pagātnē. Vairs nevaram atļauties turpināt iesprostot zinātkārus, enerģiskus, biklus vai hiperaktīvus mazuļus četrās sienās kopā ar mammu un māsām līdz skolas sākumam. Bija laiki, kad tā drīkstēja rīkoties. Tagad šādi uzvedoties var nocirst nākotnes iespējām galvu ar visu cepuri.

Bērnu dārzs

Zinātniski pētījumi pierāda, ka vienaudžu tuvums palīdz veicināt bērnu kognitīvās spējas tieši pirmsskolas vecumā, kompetenta pirmsskolas pedagoga sabiedrībā. Bērnam ir jāiemāca valsts, politika, ekonomika, komunikācija, vērtību sistēma un cieņa pret apkārtējiem. Ne tikai dziesmas, tautas dejas vai dzejoļi. Katrs eiro, kuru ieguldām modernā, profesionālā pirmsskolas bērnu aprūpē (bez diendusas gultām un tamlīdzīgām PSRS laika ākstībām!) atmaksāsies 12 – kārtīgi nākotnē. Šo atdevi zinātne jau atšifrējusi un deklarējusi (70.un 80.gados dzimušo bērnu attīstība un karjeras iespējas Ziemeļvalstīs).  Tātad investīcijas šajā virzienā ir krietni ienesīgākas nekā investīcijas zeltā vai akcijās.

Modernais laiks lūkojas uz mums.

Vai saprotam ko tas vēlas mums pateikt?

To, ka ģimene ir citāda.

Taču tāpēc ne mazāk spēcīga, burvīga un dinamiska.

Vai mēs viņu pazīstam?

“Krievi nāk!” – kā briesmu signāls atdzimst no jauna. Patiešām žēl, ka vēsture atkārtojas.

Krievi nākKarsta zivju zupa lietus apstākļos, siltā kafejnīcā. Ko vairāk var vēlēties salijis cilvēks Mežciemā? Kafejnīcas ekrāns atkal rāda to pašu Džeimiju Oliveru un viņa rosīšanos pie plīts. Oficiante sola tēju ar citronu un patīkama maltīte var sākties ar bakstīšanos telefonā un pārbaudot e-pastu. Tādi laiki pienākuši. Pie blakus galdiņa trīs sievietes malko svītrainu kafiju un ēd krāsainām kārtām veidotu saldējumu un kūkas. Viņu saruna krievu valodā man šķiet melodiski pazīstama. Tā runā mana Oļa pa Skype no Pēterburgas. Šīs sievietes ir ieceļotājas pavisam nesen. Pirms maltītes sastapu vienu no viņām tepat ekopreču veikaliņā. Viņa vēlējās auzu pārslas, “tās kuras ēd latvieši”. Smējāmies abas ar pārdevēju un piedāvājām visas pakas pēc kārtas. Jauka sieviete. Taktiska un smalka. Prieks, ka šādas sievietes atbrauc un pērk auzu pārslas. Prieks, ka visi krievi nav kā putins, tieši tāpat kā visi latvieši nav tādi kā lembergs, šlesers vai resnačs.

Tikmēr starptautiskajā arēnā kā milzu augonis briest “bailes no krieviem” valsts agresīvās politikas dēļ. Pat flegmātiskie zviedri šovakar savā “Agenda” diskusijā tūliņ runās par ko kā “glābties no krieviem”, ja viņi uzbruks. Mans televizors dimdina pašlaik politiskās debates augstās toņkārtās no Stokholmas sabiedriskās televīzijas lielās studijas.

No jauna aktuāla kļuvusi kāda sena zviedru vēlēšanu kampaņas afiša ar tekstu “Ikviens, kas balsos par strādnieku partiju faktiski nobalsos par Maskavu!”. Bildē “krievu” personificē nikns kazaks un viņam sekojoši labi barotu sarkanarmiešu pūļi ar sarkanajiem karogiem un durkļiem. Kādā citā, līdzīgā afišā tie paši sarkanarmieši demolē zviedru zemnieka saimniecību un vēl trešajā – tie paši kazaki izrēķinās ar zviedru sievietēm. Tātad – ja balsosiet par kreisajiem – nonāksiet krievu verdzībā.

Vienkārši.

Priekšvēlēšanu propaganda toreiz – tālajā 1928.gadā balstījās uz zviedru vēsturiskajām “bailēm no krieviem” un nepatikas pret Padomju Savienību. Toreiz sociķi zaudēja vēlēšanās un labējie uzvarēja, izveidojot tā saucamo Lindmana valdību.

Šovakar politiskajā diskusijā krievu bailes atdzimst no jauna. Latvijas parlamenta vēlēšanas notiek sinhroni ar Zviedrijas riksdāga vēlēšanām. Zviedri šodien mēra sabiedrības un partiju attiecības pusceļā līdz nākamajām vēlēšanām. Latvijā ir tas pats brīdis, taču sabiedriskajā televīzijā visas politiskās debates ir likvidētas un “Agenda” cienīgu debašu vietā tiek ēterā piedāvāti vienīgi zeltiņa un bērnu dziesmu šovi (it kā mēs būtu garīgi atpalikušāki Latvijā nekā zviedri Zviedrijā).

Kādas izskatītos mūsu partiju politiskās debates šovakar?

Sarežģītas.

Tajās arī būtu “krievi nāk” tēma.  100%.

Taču manām kaimiņienēm kafejnīcā lieciet mieru.

Lai viņas nāk.

skarmavbild-2016-10-09-kl-21-48-25