Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.
Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.
Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja. Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.
Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.
Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.
Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2] Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?
Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.
Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?
Var vai nevar? Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?
Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.
Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?
Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.
Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.
Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.
Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas. Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.
Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.
Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.
Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.
Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.
Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).
Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?
- Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
- Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
- PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
- Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.
Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.
Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.
Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.
Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.
Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.
Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.
[1] No teātra kritikas, mediju, LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām
[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.
