Sms kā apsveikums… vairs neskaitās. Nav modē!

Piemēram, gadu mijā īsziņu apsveikumu skaits zviedru starpā šogad būtiski samazinājies (salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem).

• Telefona īsziņu eksplozijas periods ir garām. Tagad vairums komunicē ar Facebook starpniecību, – konstatē Ēriks Hornfelds (Tre) avīzei Svenska Dagbladet.

Šogad visvairāk apsveikumu sms formā Zviedrijā nosūtījuši Tele2 klienti – 30.7 miljonus īsziņu. Tātad par 4 miljoniem mazām nekā pērn.

Samazinājusies arī otra lielākā operatora Telia abonentu vēlme sūtīs īsziņas Vecgada vakarā. Šogad tikai 28,4 miljoni (pērn 29,6 miljoni).

Tagad …vairs nerakstām epistulārajā žanrā. Tagad mēs izmantojam sociālos tīklus un laižam pudeles jūrā ar vēstulēm, dzeju un filozofiskām apcerēm.

2011. gads bija arī sociālo mediju gads. Tie izstūma no etablētajām pozīcijām tradicionālos medijus. Revolūcija Ēģiptē iezīmēja Twittera revolūcijas sākumu – izteikties īsti/lakoniski un visiem saprotami.

Pašlaik pasaulē apmēram viens miljards cilvēku izmanto sociālos mediju. Par ”sociāliem” tos sauc tāpēc, ka rakstītāji paši nosaka medija saturu, saspēlējoties ar informāciju savā starpā.

Informatīvā spēle?

Iespējams.

Tradicionālo mediju materiālu veido profesionāli žurnālisti pasīvai publikai. Atgriezeniskās saites tur praktiski nav.

Nekad agrāk ūdensšķirtne starp tradicionālajiem un sociālajiem medijiem nav bijusi tik dziļa kā tas novērojams patlaban. Arābu pavasaris pierādīja, ka tradicionālie mediji  revolūcijas uzplūdu periodā praktiski pārtika no informācijas, kas bija iegūta no Twitter vai Facebook.

Jā, mēs piesaucām Twitterrevolūciju, taču mikroblogs pats par sevi nevar izraisīt sacelšanos. Tas var realizēt grūdienu. Kustību paveic sabiedrības neapmierinātība ar notiekošo.

Taču viens ir skaidrs, ka režīmi vairs nevar diktēt informācijas plūsmai.

Mūsu oligarhi var mēģināt nolinčot avīzi (to nopērkot un pārvēršot par PR ziņojumu dēli) taču informācijas plūsma iet savu ceļu un diktātam vairs nepakļaujas.

To pērn varēja novērot Tunisijā, Ēģiptē un patlaban Sīrijā, Krievijā.

Ar sociālajiem medijiem netiek galā arī attīstītas demokrātijas, ieskaitot Lielbritāniju. Premjerministrs David Cameron Londonas nemieru laikā pērnajā vasarā, vēlējās panākt, lai sociālo mediju aktīvisti tiktu notiesāti par musināšanu uz nemieriem. Aizliegt un sodīt par informācijas publiskošanu.

Līdzīgi plosījās arī Latvijas drošībnieki Neo un Ilzes Nagles aizturēšanās brīdī.

Neiztikt arī bez satura duļķēm.

Drošībnieki ar fundamentālisma pieeju komunikācijai, uzpirkti galma apdziedātāji pamazām cenšas iekarot un pakļaut sev arī šo mediju telpu.

Autoritāri režīmi mēģina pārņemt savā kontrolē sociālā medija publisko diskusiju telpu, pieduļķojot to ar fabricētām ziņām, meliem un dezinformāciju. Sliktākajā gadījumā – ”izraujot štepseli no sienas”  kā to varēja novērot Lībijas diktatora politiskās agonijas brīdī.

Latvijas sociālajos medijos arī netrūkst duļķotāju, kas apzināti puto un uzkarsē ekstrēmus uzskatus. Kacinātāju netrūkst arī mums, kā arī apmaksātu galma līdēju, kas par samaksu slavina vietējos ”goda vīrus”.

Otra līmeņa bažas rada pretēja tendence –  sociālās uzskatu kopienas norobežošanās no apkārtējās publiskās vides. Draugu kopa diskutē savā starpā un apzināti saraujas viņu sociālās telpas robežas.

Domubiedri ieslēdzas savējo uzskatu burbulī.

Tur arī paliek.

Kā izolētā, bezgaisa telpā.

Sociālajos medijos cits citam garām rotē  ”draugu grupas burbuļi” kā eglīšu rotājumi visumā.

Taču laiks iet un procesi notiek.

Jaunajām pārmaiņām pirmā sāk piemēroties reklāma.

Tradicionālie mediji klibo pakaļ.

Noskatoties uz Latvijas etablēto mediju  šodienas situāciju – māc bažas.

Vai lēmumu pieņēmējiem Rīgā ir saprotama mediju krīzes šodienas dziļā nopietnība?

Šķiet, ka nav saprotama…jo ”skaistuma konkursi” uz radio un TV padomes vietām turpinās, valsts nedomā par likumdošanas izmaiņām mediju glābšanai un mūsu valsts jau ir ieslīdējusi Krievijas mediju aģitācijas zonā.

Savādi, ka tik nopietni Rīgā pašlaik runā par Nacionālās operas un nevis nacionālā radio un TV finansējumu.

Tauta vairāk klausās radio un skatās TV… nevis iet uz operu.

LTV un LR noliesē, bet baltais nams diskutē ar ēdienkarti, nevarot izšķirties starp Vīnes šniceli un krievu kaviāru.

Paradoksāli, ka cilvēki-politiķi reizēm neatšķir būtisko no nebūtiskā.

Savādi, ka tā tas arī turpinās.