Retorikas “trampizācija” jeb Marka Zakerberga “žurnālistika”

saukasanasAizvakar no amatiem bija spiesti atkāpties vairāki puiši – zviedru konservatīvās partijas komunikācijas jautājumu vadītāji. Par rupju izrunāšanos publiskajā telpā. Viens no viņiem kameras priekšā, YoutTube tiešraides laikā, nosauca valdības sociālo jautājumu ministri par “mauku”. Ministre bija atļāvusies apspriest sieviešu un vīriešu vēlēšanu tiesības.

-Vācies pie velna, nolādētā mauka! – dekoratīvi norēja Delmons Haffo. Tagad balamutem jāpamet partijas siltais sēdeklis un līdz ar viņu ripo galvas arī tiem, kas ēterā par “maukas” retoriku sirsnīgi smejas.

Jāpiezīmē, ka saukāt sievietes par maukām publiski ir raksturīgi arī Latvijā. Pie tā ir pierasts jau sen.  Šoreiz atkal runa par konkrētu sievieti – politiķi, kura nav pārdevusi koncertzāli demolēšanai vai  izdarījusi ko tādu, kas dotu pamatu šādiem apzīmējumiem. Vienkārši tāpēc, ka sieviete un viss. Bija atļāvusies apšaubīt vēlēšanu tiesības vīriešiem un  tāpēc: “še Tev” = “mauka”.

Kas īsti notiek ar politisko retoriku?

Vai rupjība ir ienākusi kā neatņemama sastāvdaļa, jeb tas ir jauns fenomens – publiskās leksikas trampizācija?

Man šķiet, ka šī ir tikai viena no žurnālistikas krīzes efekta izpausmēm. Slimība slēpjas daudz dziļāk. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas medijiem, bet skar visu areālu sociālo mediju uzplaukuma laikā. Pat Facebook Marks Zakerbergs beidzot ir sapratis, ka viņa bizness iebraucis žurnālistikas “lauciņā” un jārēķinās ar publicēto tekstu faktu pārbaudi.

Piektdien Facebook šefs beidzot publicēja savus lēmums, kā turpmāk viņš plāno cīnīties ar melīgām un nepatiesām ziņām, kas tiek publicētas viņa sociālajā medijā.  Nav noslēpums, ka nepatiesas ziņas Facebook būtiski ietekmēja ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Šodien nav problēmu nodibināt “ziņu dienestu” vai “ziņu aģentūru’’, kas izskatās pēc nopietniem informācijas avotiem, taču faktiski publicē nepatiesus faktus un izplata melīgus pieņēmumus. To dara ne tikai Kremļa putinisti un viņa nožēlojamie atdarinātāji – pašmāju “nacionālisti”, bet arī daudzi citi. Tie paši, kuriem žurnālistikas un mediju ētikā ir svešvārds.

“Problēma ir komplicēta, tehniski un filozofiski”, – spriež Facebook priekšnieks. Viņš vēloties dot cilvēkiem brīvu izteikšanās iespēju un cenzēt neko nevēloties. Tā teikt – brīva informācijas plūsma. Kā teorija un kā prakse. Diemžēl labi gribētais šādi nefunkcionē, jo informatīvās telpas piesārņotāju ir pārāk daudz.

Šāda pieeja mediju darbam ir naiva. Izdevējs līdz šim vienmēr ir bijis atbildīgs par satura kvalitāti. Daudz ērtāk ir skaļi klaigāt, ka “brīvība pāri visam”, kur katrs var teikt ko domā un publicēt ko grib. Ieskaitot citu cilvēku vajāšanu, apmelošanu, patiesības faktu sagrozīšanu un reālās īstenības izskaidrojumu kropļošanu.

Rezultātu jūtam jau tagad. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir patiesība un kas nav? Kas ir fakti un kas nav? Kas ir eksperti un kas tādi nav? Tagad runā visi par visu un  mūsu priekšā paveras nejēdzīga informācijas putra. 

Izplatīt  korektas ziņas un viedokļus nav viegla lieta. To zina, katrs, kas žurnālistikā ir kaut cik profesionāli strādājis. Izplatot neargumentētas, melīgas vai tendenciozi sagrozītas ziņas var panākt apzinātu manipulāciju ar publisko domu. Kara laikā par panikas celšanu un publiskās informācijas apzinātu sagrozīšanu daudzās valstīs draudēja nāves sods. Tagad katrs sētas miets komentē politiku, mākslu, zinātni un pat apņemas vadīt medijus.

Jā, sociālo mediju laikā sabiedrība ir sliktāk informēta par to, kas pasaulē notiek, jo internets piedāvā vairāk nepārbaudītu nekā pārbaudītu informāciju.  

Pie tā, ka džeki ar “suņu būdas” būvēšanas pieredzi, pie mums Latvijā bez kompleksiem (bez pieredzes un zināšanām) ķērās arī  pie ēku celtniecības cilvēkiem un nosauc sevi par celtniekiem, mēs jau pieraduši.  Mājas brūk, lielveikalus ieskaitot. Taču Zviedrijā un Dānijā tas ir jaunums, tāpēc privātās televīzijas pat uzsākušas ražot raidījumu ciklus ar nosaukumu “Blēžu būves”, kuras cēluši “celtnieki” no Lietuvas, Latvijas un Polijas. Tās sagāžas un sabrūk, nemākulīgā celtnieku darba rezultātā.

zukerberg

Tagad nemākulīga Facebook darba rezultātā sāk brukt politiskā stabilitāte ASV. Beidzot, Trampa kampaņas fonā var redzēt, ka sociālie portāli ir mediji, bet tos vada neprofesionāli cilvēki. Tāpēc publisko telpu aizvien intensīvāk piemēslo informatīvie sārņi.

Zakerbergs lūgšot lasītājus informēt par nepatiesām ziņām. To, kas normālā redakcijā ir profesionāls pienākums, tagad šo darbu darīs patērētājs pats. Jā, tas protams, būs lētāk Zakerbergam.  Pārbaudīt informāciju, kas paredzēta publicēšanai nav lēta lieta. Tur jāpieņem darbā cilvēki, kas ir kompetenti un spēj atšķirt patiesību no meliem.  Viņiem jāmaksā algas un to Zakerbergs negrib darīt. Labāk sludināt izteikšanās brīvību un nesatraukties, ka meli asimilē patiesību.

Ja visu uztic mašīnām, tad arī mākslas foto tiek traktēts kā pornogrāfija un “mašīnas” tāpēc cenzēja slaveno Vjetnamas kara fotogrāfiju ar bēgošo bērnu. Toreiz arī Zakerbergs sūdzējās, ka jautājums esot filozofisks.

Interesanti, ka tagad beidzot Zakerbergs un Facebook uzsākšot sarunas arī ar žurnālistiem un ziņu medijiem. Par sadarbību. Viņa līdzšinējā pārliecība, ka “tādi vairs nav vajadzīgi’, palēnām izplēnē.

Vai žurnālistikas laiks ir atgriezies? 

 

 

 

 

Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?

„Skolēnu seksa nemieri” Gēteborgā. Sociālo mediju ētiku jāsāk mācīt skolās.

2012.gada 19.decembrī, papildināts 20. decembrī 12.30 ar pēdējo rindkopu

Instagram konts ar skolēnu seksuāla rakstura  fotoattēliem

Instagram konts ar skolēnu seksuāla rakstura fotoattēliem

Pirms dažām dienām nolasīju studentiem RISEBA lekciju par ētiku tīmeklī. Tagad šī tēma ielauzusies ikdienā un kļuvusi aktuālā arī mūsu ikdienā. Vakar un šodien zviedru skolēni plosās Gēteborgā. Interneta ētikas pārkāpumu dēļ.

Vairāk nekā mēnesi Gēteborgas Orsta skolas (Årstaskolan) administrācija ir cīnījusies ar Instagram un tā īpašnieku Facebook, lai tiktu dzēsts kāds Instagram konts, kas izplata seksuāla  satura attēlus, kuros redzami  divpadsmitgadīgi un trīspadsmitgadīgi skolas piekto un sesto klašu audzēkņi (ieskaitot viņu vārdus un uzvārdus)

Skolas personāls un audzēkņi paši sākuši meklēt anonīmo konta turētāju, kura aicinājusi visus iesūtīt viņas kontam ”pērkamu personu” fotogrāfijas un zināmu daļu no šiem portretiem sarūpējusi arī pati.

Galerijas dalībnieku skaitā sarindoti 12 -16 gadus veci jaunieši (meitenes un zēni), pikantās pozās un šīs fotogrāfijas komentētas asi un izaicinoši ar vārdiem „maukas”, ‘kuces”, „neglītenes” utml.

Notikumu kulminācija norisinājās tajā pašā Gēteborgā, jo baumas par šī ”konta” īpašnieci un idejas autori – 17- gadīgu jaunkundzi “prasījās” pēc atmaksas. Rezultātā ”apvainotie” un ”izkārtie internetā” ir jau mēģinājuši viņu piekaut un izdemolēt konta autores skolu, lai gan nav pierādīts, ka vajātā meitene patiešām ir trača vaininiece. Tagad skolēni paši sākuši (aizdomās turētas) septiņpadsmitgadīgās meitenes vajāšanu.  Šo meiteni ir aizturējusi arī policija. Taču prokuratūra ir atteikusies ierosināt krimināllietu par apmelošanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ

bērni pie skolas

Uz ielas notiek demonstrācijas, policisti ar zirgiem un stekiem cenšas satracinātos skolēnus izklīdināt.  Protestētāju lielākā daļa ir Zviedrijas imigranti un interneta komentāros ir ne mazums rasistisku un ieceļotājus nicinoši komentāri. Skolas slēdz un Ziemassvētku mieru sadragājusi masveida nervozitāte.

Šis fakts liecina, ka interneta publikāciju ētika jāsāk mācīt skolās kā priekšmets, jo vajāšana un rupji apvainojumi internetā jau sen kļuvuši par smagu noziedzības veidu, ne tikai Zviedrijā, bet arī Latvijā.

Uz iels tiek linčota kāda askolniece. Foto Aftonbladet.

Uz ielas tiek linčota kāda skolniece. Foto Aftonbladet.

Pēdējo dienu nemieri otrā lielākajā Zviedrijas pilsētā ir izraisījušies Instagram un Facebook  tendenciozu publikāciju dēļ. Aizdomās turētā jauniete (autore) pašlaik atrodas policijas apsardzībā/aizstāvībā un mitinās anonīmā mājvietā.

policijaAktuālā Gēteborgas skola ir slēgta. Mācības tajā pārtrauktas skolēnu sarūpēto demonstrāciju, grautiņu un nemieru dēļ. Pamazām slēdz arī vēl divas citas skolas.

Jā, protams, mēs varam tagad gari un plaši apspriest Instagram vai Facebook ētikas kodeksu un atsaukties uz jaunāko Instagram vadītāju taisnošanos: ” Instagram nostāja ir pret jebkādu vajāšanu. Konts, kas bija paredzēts šo cilvēku aizvainošanai un pazemošanai tagad ir slēgts. Mēs to slēdzām, līdzko tikām informēti par notiekošo. Apvainojoša satura fotogrāfiju publicēšana ir pret mūsu iekšējās kārtības noteikumiem un mēs kategoriski vēršamies pret šādā izpausmēm praksē” (SVD, 19.12.2012).

Protams, ka nav pieļaujams ka ”kāds cilvēks” apzināti pazemo un izsmej, apmelo un nomelno ”citus cilvēkus” internetā.

Foto no skolēnu Instagram nemieriem Gēteborgā. Aftonbladet, DN.

Foto no skolēnu Instagram nemieriem Gēteborgā. Aftonbladet, DN.

Vienalga  vai tā būtu apsaukāšanās, komentējot kādu rakstu, pazemošana, publicējot varmācīgus videomateriālus vai kopējot svešas fotogrāfijas un pievienojot tām pazemojošus un aizvainojošus komentārus.

Tas nozīmē, ka arī mūsu sabiedrībā ir tomēr nepieciešamas plašākas diskusijas par to, kā drīkst un nedrīkst uzvesties internetā, kas faktiski arī ir publiskā telpā un tāpēc uz to attiecas publiskās uzvedības noteikumi. Sociālā kompetence ir nepieciešama arī interneta lietotājiem. Gan tiem, kas paši izkar savus “kailfoto” citu apskatei un satraucās, ja tos pēkšņi izmanto “kāds cits”. Gan tiem, kas provocē savu publiku ar “nokopētām” fotogrāfijām.

Šodien Gēteborgā slēdz jau otro skolu sociālo mediju izraisīto nemieru sakarā.

Ielās joņo skolēnu bandas, Youtube publicē ainiņas, kurās tiek piekautas skolnieces un policisti mēģina nodibināt kārtību.

Pagaidām viss notiek ar varu.

Rupjība virtuālajā telpā ir sējusi niknumu un neiecietību arī publiskajā telpā.

Diskusijām par šo tēmu ir jāsakās plašākā diapazonā nekā līdz šim.

Pagaidām šī problēma sēž ierakumos.

Arī pie mums Latvijā.

Video par skolēnu dumpi Gēteborgā

Bērnu pornogrāfija?

Instagram lapa tiek apsūdzēta bērnu pornogrāfijas izplatīšanāKļuvis zināms, ka dažas personas ir vērsušās policijā ar ieniegumu, apsūdzot Instagram un Facebook  bērnu pornogrāfijas izplatīšanā. Turklāt  lapas saturs ar pusaudžu attēliem un komentāriem  ir joprojām pieejams internetā.

Tīmekļa milži = tie, kas mūs izspiego ikdienā

2012. gada 9. aprīlis

Aklā iela

Aklā iela

Apple, Amazon, Google un Facebook vēlas sistematizēt mūsu ieradumus, sociālo dzīvi un vēlmes. Vai mēs tam piekrītam?

Vai neesam jau ievēlušies Orvela absurdajā ”modrās acs” sabiedrībā labprātīgi, sēžot un rakstot pie sava datora vai telefona? 

Grāmatu veikals Amazon šodien nosaka cenas pasaules grāmatu tirgū. Tas lieliski zina ko mēs lasām, kā lasām un par kādu cenu lasām.

Šis veikals vairs nav tikai tirdzniecības vieta. Tas ir 164 miljonu klientu forums, kurā tirgo ne tikai grāmatas, filmas, mūziku, bet arī visu pārējo (sākot no autoriepām un beidzot ar apģērbu un kosmētiku).

Amazon, kā tīmekļa gigants, zina  ko pircēji vēlas un esoša datu bāze ir nākamais šī uzņēmuma biznesa projekts, kura izmantojuma sekas var būtiski ietekmēt mūsu visu dzīvi.

Apple ir šodien visaugstāk  novērtētā preču zīme (250 miljardu latu vērtībā) tātad – šī summa atbilst, piemēram, Zviedrijas nacionālajām kopproduktam.

Googles reklāmas ieņēmumi 2012. gadā sasnieguši jau 24 miljardu dolāru līmeni un tas ir tik pat daudz, cik visas ASV preses reklāmas peļņa gada laikā.

Facebook ir pagaidām pieticīgākais dalībnieks tīmekļa milžu kvartetā. Ar saviem 850 miljoniem aktīvo lietotāju, kas katru mēnesi palielinās ar + 10 miljoniem fanu.

Kvarteta locekļi vairs nav lojāli cits pret citu. 

Katrs no viņiem vēlas uzvarēt un pievākt sev interneta varas monopolu.

Karš ir sācies.

Kāpēc  batālijas un kaujas sākas tieši šogad?

Tāpēc, ka līdz šim milži kopa katrs savējo dārziņu. 

Piemēram, Amazon bija galvenokārt kultūras universālveikals, Facebook sociālās saziņas dienests, Google meklēšanas programma un Apple bija datoru un telefonu ražotājs.

Tagad viņi visi sper vienu soli tālāk un metas iekšā konkurentu zonā. 

Tagad visi ir gatavi tirgot visu. 

Izklaides jomā Googe/Youtube un Amazon  tagad darbojas arī kā producenti (nevis tikai piegādātāji). To mērķis ir ” klientu totālā piedzīvojuma” nodrošināšana un tas tiek panākts, izmantojot tradicionālos TV kanālus un tīmekļa medijus, kas summējas izcili precīzā auditorijas apzināšanā un analīzē.

Televizors pavisam drīz ”labi apskatīs” arī mūs – skatītājus (novērtējot mūsu intereses un pirktspēju).

Google nesen (pavasarī) paziņoja, ka saglabās komunikācijas vēsturi par katru lietotāju, lai izveidotu īpaši piemērotu reklāmas piedāvājumu katrai segmenta grupai un katram indivīdam atsevišķi. Lai to labāk ”piegrieztu” ir nepieciešams mūsu – lietotāju ”jā” vārds.

Tāpēc tīmekļa giganti tagad pieprasa no mums (pērkot mobiltelefonu) visu: sakot ar bankas kartes, konta datiem un beidzot ar biogrāfijas un interešu faktiem. Visas aplikācijas mēs tagad pērkam iebakstot ar pirkstu ekrānā, bet milži automātiski novelk par to naudu no mūsu bankas konta vai pieskaita pirkuma summu mūsu mobiltelefona rēķinam.

Drīz viņi zinās par mums visu. Piemēram, jau tagad IT uzņēmums Responsys ir izveidojis metodi, kas līdz ar e pasta atvēršanu, uzreiz piedāvā arī reklāmu no sūtītāja vai nodrošina, ka meklēšanas programmas pašas jums pēc brīža piedāvās attiecinošo reklāmu.

Milžu savāktie dati par mums ir apjomīgi.

Baismīgi precīzi un sensitīvi.

Viņi izmanto mūsu sociālos kontaktus un draugus.

Tīmekļa gigantu pārdošanas loģika ir vienkārša – uzbūvēt biznesu nevis ap produktu, bet ap pircēju psiholoģiju un rīcību. 

Tas nozīmē, ka pārdošana kļūs ”vēstījoša”, jo piedāvās mums produktu sekvences, kas precīzi prognozē mūsu vēlmes. Piemēram – plānojot vakariņa itāliešu stilā, tīmekļa spiegi jau laicīgi mums (it kā starp citu) piedāvās iegādāties ”labu itāliešu vīnu” , jo viņi faktiski lasa un redz (uz priekšu), ko mēs darīsim un kā dzīvosim!

No kvarteta neatpaliek arī Twitter, kas arī labi pārzina mūsu sociālos kontaktus, simpātijas, antipātijas, vajadzības un kaislības.

Pirms laiciņa noskaidrojās, ka Twitter (caur Datasift) ir piedāvājis pārdošanai visu mūsu komunikāciju pēdējo divu gadu laikā vairākiem mārketinga uzņēmumiem. Pārdošanai tika nodoti arī fakti par to, kur čivinātāji ir atradušies (fiziski) komunikācijas laikā. Šoziem noskaidrojies arī, ka Apple un Google ar ”cookies” un aplikāciju palīdzību ir centušies izspiegot savus lietotājus. Vienā gadījumā ar  iPhone palīdzību tika iegūtas pat konkrēta lietotāja privātās piezīmes, telefona grāmatiņas adreses un fotogrāfijas.

Savādi, ka sabiedrība par to neuztraucas. 

Sociālie mediji ir vienkārši labi un viss.

Tie ir demokrātiski un progresīvi un basta.

Visi, kas ir atbilstoši stilīgi apģērbti un pareizā, ironiskajā stilā ieraksta Twitterī savu kārtējo pašironijas piesātināto piezīmi, ir good guys.

Tikmēr milži attīsta  mūsu uzskatu, gaumes, ieradumu un ideju uzskaitīšanas un sistematizācijas tehniku.

Apple jau izņēmusi patentu datora lietotāju  acu zīlīšu kustību analīzei. Senseye apgalvo, ka jau pēc gada būšot gatava programma, kas analizēs mūsu acu kustības, lasot tekstu telefonā. Pa to pašu taku soļo arī politiķi. ASV valdība gatavojas izmantot līdzīgu programmu, lai pēc acu kustībām (skatoties ekrānā!) varētu noteikt datora lietotāja kriminogēnās tieksmes.

Dators un telefons mūs apskata! 

Turpmāk apskatīs vēl uzmanīgāk un rūpīgāk! 

Ekrānu spiegi studē mūsu rīcību uzvedību, lasa mūsu domas, apgādā ar izrietošajiem produktiem un nodarbojas ar sistemātisku mūsu bankas kontu automātisku drenāžu.

Kā jūtaties? 

Ir patīkami?     

 

Mobilā telefona īsziņas vairs nav modē. Informatīvā sačivināšanās triumfē.

2012. gada 2. janvāris

sms

Sms kā apsveikums… vairs neskaitās. Nav modē!

Piemēram, gadu mijā īsziņu apsveikumu skaits zviedru starpā šogad būtiski samazinājies (salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem).

  • Telefona īsziņu eksplozijas periods ir garām. Tagad vairums komunicē ar Facebook starpniecību, – konstatē Ēriks Hornfelds (Tre) avīzei Svenska Dagbladet.

Šogad visvairāk apsveikumu sms formā Zviedrijā nosūtījuši Tele2 klienti – 30.7 miljonus īsziņu. Tātad par 4 miljoniem mazām nekā pērn.

Samazinājusies arī otra lielākā operatora Telia abonentu vēlme sūtīs īsziņas Vecgada vakarā. Šogad tikai 28,4 miljoni (pērn 29,6 miljoni).

Tagad …vairs nerakstām epistulārajā žanrā. Tagad mēs izmantojam sociālos tīklus un laižam pudeles jūrā ar vēstulēm, dzeju un filozofiskām apcerēm.

2011. gads bija arī sociālo mediju gads. Tie izstūma no etablētajām pozīcijām tradicionālos medijus. Revolūcija Ēģiptē iezīmēja Twittera revolūcijas sākumu – izteikties īsti/lakoniski un visiem saprotami.

Pašlaik pasaulē apmēram viens miljards cilvēku izmanto sociālos mediju. Par ”sociāliem” tos sauc tāpēc, ka rakstītāji paši nosaka medija saturu, saspēlējoties ar informāciju savā starpā.

Informatīvā spēle?

Iespējams.

Tradicionālo mediju materiālu veido profesionāli žurnālisti pasīvai publikai. Atgriezeniskās saites tur praktiski nav.

Nekad agrāk ūdensšķirtne starp tradicionālajiem un sociālajiem medijiem nav bijusi tik dziļa kā tas novērojams patlaban. Arābu pavasaris pierādīja, ka tradicionālie mediji  revolūcijas uzplūdu periodā praktiski pārtika no informācijas, kas bija iegūta no Twitter vai Facebook.

Jā, mēs piesaucām Twitterrevolūciju, taču mikroblogs pats par sevi nevar izraisīt sacelšanos. Tas var realizēt grūdienu. Kustību paveic sabiedrības neapmierinātība ar notiekošo.

Taču viens ir skaidrs, ka režīmi vairs nevar diktēt informācijas plūsmai.

Mūsu oligarhi var mēģināt nolinčot avīzi (to nopērkot un pārvēršot par PR ziņojumu dēli) taču informācijas plūsma iet savu ceļu un diktātam vairs nepakļaujas.

To pērn varēja novērot Tunisijā, Ēģiptē un patlaban Sīrijā, Krievijā.

Ar sociālajiem medijiem netiek galā arī attīstītas demokrātijas, ieskaitot Lielbritāniju. Premjerministrs David Cameron Londonas nemieru laikā pērnajā vasarā, vēlējās panākt, lai sociālo mediju aktīvisti tiktu notiesāti par musināšanu uz nemieriem. Aizliegt un sodīt par informācijas publiskošanu.

Līdzīgi plosījās arī Latvijas drošībnieki Neo un Ilzes Nagles aizturēšanās brīdī.

Neiztikt arī bez satura duļķēm.

Drošībnieki ar fundamentālisma pieeju komunikācijai, uzpirkti galma apdziedātāji pamazām cenšas iekarot un pakļaut sev arī šo mediju telpu.

Autoritāri režīmi mēģina pārņemt savā kontrolē sociālā medija publisko diskusiju telpu, pieduļķojot to ar fabricētām ziņām, meliem un dezinformāciju. Sliktākajā gadījumā – ”izraujot štepseli no sienas”  kā to varēja novērot Lībijas diktatora politiskās agonijas brīdī.

Latvijas sociālajos medijos arī netrūkst duļķotāju, kas apzināti puto un uzkarsē ekstrēmus uzskatus. Kacinātāju netrūkst arī mums, kā arī apmaksātu galma līdēju, kas par samaksu slavina vietējos ”goda vīrus”.

Otra līmeņa bažas rada pretēja tendence –  sociālās uzskatu kopienas norobežošanās no apkārtējās publiskās vides. Draugu kopa diskutē savā starpā un apzināti saraujas viņu sociālās telpas robežas.

Domubiedri ieslēdzas savējo uzskatu burbulī.

Tur arī paliek.

Kā izolētā, bezgaisa telpā.

Sociālajos medijos cits citam garām rotē  ”draugu grupas burbuļi” kā eglīšu rotājumi visumā.

Taču laiks iet un procesi notiek.

Jaunajām pārmaiņām pirmā sāk piemēroties reklāma.

Tradicionālie mediji klibo pakaļ.

Noskatoties uz Latvijas etablēto mediju  šodienas situāciju – māc bažas.

Vai lēmumu pieņēmējiem Rīgā ir saprotama mediju krīzes šodienas dziļā nopietnība?

Šķiet, ka nav saprotama…jo ”skaistuma konkursi” uz radio un TV padomes vietām turpinās, valsts nedomā par likumdošanas izmaiņām mediju glābšanai un mūsu valsts jau ir ieslīdējusi Krievijas mediju aģitācijas zonā.

Savādi, ka tik nopietni Rīgā pašlaik runā par Nacionālās operas un nevis nacionālā radio un TV finansējumu.

Tauta vairāk klausās radio un skatās TV… nevis iet uz operu.

LTV un LR noliesē, bet baltais nams diskutē ar ēdienkarti, nevarot izšķirties starp Vīnes šniceli un krievu kaviāru.

Paradoksāli, ka cilvēki-politiķi reizēm neatšķir būtisko no nebūtiskā.

Savādi, ka tā tas arī turpinās.

Ar Osamas bin Ladena nāves ziņu sociālie mediji izkonkurēja tradicionālos medijus.

 2011.gada 3. maijā

Dramatisks attēls, kurā redam, kā Baltais nams tiešraidē seko bin Ladena iznīcināšanai.

New York Times ir konstatējusi, ka ziņa par bin Ladena nāvi palīdzēja sasniegt ierakstu rekordu mikroblogu Twitter tīklā, kad tajā pēc Osamas bin Ladena nāves pirmajās stundās tika publicēti ap 3500 tvītu sekundē.

 Mediju pētniekiem svarīgs ir fakts, ka sociālie mediji izkonkurējuši ātruma ziņā tradicionālos ASV medijus, jo tie ziņu pārtvēruši tikai 20 minūtes pēc tam, kad ziņā jau dalījās sociālie tīkli.

Neapstiprinātas ziņas, piemēram, tādā stilā kā ” Esmu no augstas amatpersonas dzirdējis, ka nogalināts ir Osama bin Ladens….” cirkulēja Twitter tīklā jau stundu pirms par to paziņoja ASV prezidents savā oficiālajā runā.

Osama bin Ladena vārds tika pieminēts apmēram 5 miljonu reižu ASV Facebook tīklā pirmajās ziņas parādīšanās stundās.

Taču ziņu izplatīšanas ātrums nav vienīgā sociālo tīklu īpašība.

Jāņem vērā, ka tādi tīkli kā Facebook, Draugiem un citi  ir arī lielākās spiegošanas mašīnas cilvēces vēsturē.  Tas tiem, kas ir reģistrēti šajos tīklos liek justies  diezgan nekomfortabli un aicina padomāt par savu neaizsargātību…

Wikileaks dibinātājs Džulians Asanžs apgalvo, ka Facebook, Google un Yahoo ir pat iestrādāti rīki, kas palīdz ASV izlūkdienestam saņemt bezmaksas informāciju par tīklos reģistrētajām personām.

Žurnāla Time vāks 2011.g. ar bin Ladenu. Foto: SVD

Amerikāņi jūtas kā uzvarējuši karā, jo žurnāls Time sakarā ar bin Ladena nogalināšanu iznāks ar pārsvītrotu bin Ladena attēlu uz vāka, tieši tāpat  kā šis izdevums izdarīja 1945. gada maijā, iznākot ar pārsvītrotu Ādolfa Hitlera attēlu uz vāka.

 

 

Žurnāla Time vāks 1945 g. ar Ādolfu Hitleru. Foto: SVD

Taču karš vēl nav beidzies un līksmot ir par agru, kaut vai tāpēc, ka bin Ladenan būs arī pēcnācēji un to vidū tiek minēts viņa līdzgaitnieks Ayman al-Zawahiri.