2015.gada 13.aprīlis

Tikko uzsāku jaunu grāmatu studentiem. Par komunikāciju. Manuskripts ir svaigs un tikko izcepts. Priecāšos, ja paudīsiet savu viedokli. 🙂

Komunikācija ir ļoti plašs jēdziens, kura būtība zinātnēs areālā tiek pārskatīta tieši patlaban – pēdējo dekāžu laikā. Pagaidām nevar veikt visaptverošu secinājumu kopsavilkumu, lai izskaidrotu šīs jomas pētniecības akselerācijas tempus tieši tagad. Taču neapstrīdami, ka viens no izraisītājiem varētu būt tīmekļa komunikācijas jeb interneta izmantojuma pieaugums cilvēces savstarpējā saziņā pēdējo dekāžu periodā. Pateicoties interneta saziņai, pasaule ir sarāvusies un aizvien uzkrītošāk sāk atgādināt ”globālo ciemu” (McLuhan, 1962, p.6). No šejienes izriet forsēta komunicēšanas horizontālo un vertikālo prasmju nepieciešamība.To izjūtam arī mēs – Latvijā.

Pieeja komunikācijas procesam no pētnieku puses pašlaik ir ļoti dažāda, atšķirīga, pat pretrunīga. Humanitārā zinātne līdz šim vairāk pievērsusies komunikācijas efektiem vadībzinātņu jomā, analizējot vadītās, transmisīvās informēšanas gaitu un pieprasot paņēmienu kopumu, kas nodrošinātu vēlamu, iepriekš paredzamu komunikatīvu efektu. Eksaktās zinātnes komunikāciju līdzīgi tiecas aplūkot galvenokārt kā sekundāru, tehnisko paņēmienu skalu, kurā laiktelpa figurē nosacīti, jo tam kas, ”vāra olu” pagaidām nav svarīgs viss virtuves katla lielums, bet gan jēlo olu vārīšanās ilgums – trīs vai septiņas minūtes. Čaumalas biezums, vistas biogrāfija vai ūdens krāsa olu vārītāju joprojām vēl neinteresē. Viņam vajadzīgs noteikts efekts – cieta vai mīksta ola. Tieši tāpat kā ”PR” vērpējam nepieciešama noteikta = vēlamā sabiedrības reakcija uz izraisītajiem komunikatīvajiem procesiem.

Komunikācija joprojām (lielākoties) tiek uzlūkota kā tunelis bez gaisa, apgaismojuma un unikalitātes. To pierāda cilvēces praktizētās, pieļautās nebeidzamās komunikācijas kļūdas. Vēl vairāk – to dominance.

Tāpēc sāksim ar pretējo, ar pašreizējās komunikativistikas prakses noliedzējiem.

Antikomunikācija

”Globālā ciema” izveidošanās pieprasa no cilvēces paaugstinātu komunikatīvo kompetenci visos mūsu sociālo aktivitāšu virzienos. Nevienam nav noslēpums, ka ”cilvēki savā dzīvē nekad nav laimīgi, ja viņi nespēj efektīvi komunicēt ar citiem cilvēkiem. Nepietiek ar to, ka strādāts tiek smagi. Nepietiek pat ar lielisku darba rezultātu. Lai gūtu panākumus ir nepieciešams iemācīties kā var komunicēt ar citiem cilvēkiem” (C.Maxwell, 2010, p.2). Atziņu par to, ka komunikācijas spēja ir sociālās kompetences pamatā, kas, savukārt, nosaka darba rezultātus un cilvēka etablēšanās prasmi vertikālajā sadzīves hierarhijā, šobrīd apstrīdēs tikai retais. Taču modernais laiks un ”globālais ciems” pieprasa arī daudz plašāku komunikācijas procesu apzināšanu.

”Neviens no mums nevar iztikt bez ēšanas. Viss ar ko mēs sevi pabarojam var mūs padarīt vai nu veselākus un laimīgākus vai arī saindēt un nogalināt. Par pārtiku mēs mēdzam domāt tikai tad, kad liekam sev ko mutē, lai apēstu. Taču tas ko patērējam ar acīm, ausīm, degunu, mēli un ķermeni arī ir pārtika. Visa informācijas apmaiņa, kas notiek ap mums un kurā mēs piedalāmies, ir faktiski uzturs ” (Thich Nhat Hanh, 2013, p. 3) mūsu dienišķais ēdiens. Tā uzskata ķīniešu pētnieks, budists un uzsver: ”We can think about our communication in terms of nourishment and consumption. The internet is an item of consumption, full of nutrients that are both healing and toxic. This doesn´t mean you shouldn´t use the Internet, but you shouldn´t be conscious of what you are reading and watching. (turpat, p.4).

Thich Nhat Hanh izvirza arī tēzi par to, ka komunikācija var būt vai nu veselīga vai kaitīga un, ka saruna =saziņa =komunikācija ir tieši tāda pati uzturviela uzturviela mūsu ķermenim kā maize, siļķe vai arsēns. Tātad vai nu labvēlīga vai nelabvēlīga. Pat indīgs, īss ziņojums vai asa piezīme varot izraisīt smagas sekas personai, kas tos saņem. Šajā apgalvojumā nav nekā jauna, tāda, ko mēs agrāk nebūtu zinājuši. Taču viens ir skaidrs – nekad agrāk mediju komunikācijas pētniecībā neesam pievērsušies komunikācijas substancei kā dzīvību nodrošinošam faktoram.

Kā var noskaidrot kas komunikācijā ir veselīgs vai neveselīgs? ”The energy of mindfulness is a necessary ingredient in healthy communication”- pasvītro autors un norāda, ka ”veselīgas” vai ”labvēlīgas” komunikācijas rādītājs ir apzinātība. Tāpēc ikviena saziņa, saruna, verbāls vai audiovizuāls kontakts ir uzskatāms par veselīgu vai neveselīgu, garšīgu vai negaršīgu mielastu, ja tajā ir vai nav apzinātība. Ja jūs no savas puses esat uzsākuši sarunu = ”uzklājuši galdu” un gaidāt viesu, taču saņemt no ciemiņiem atbildes, pilnas ar ironiju, izsmieklu vai apvainojumiem, tad faktiski tiekat pacienāti ar indi un saindējat savu ķermeni, garu un prātu.

Nav svarīgi vai uzbrukums ir nāvējošs vai tikai garāmejošs. Autors salīdzina šos komunikatīvo situāciju ar svēto govi, kurai karstā pusdienlaikā uzbrūk insektu mākoņi. Āda lopiņam palīdz sevi aizstāvēt. Minfulness jeb apzinātība bīstamajā komunikācijā funkcionē tieši tāpat kā govij bieza āda – aizstāv no kaitīgiem un ievainojošiem cirtieniem. Piemēram, brauciens ar savu privāto automašīnu cauri Rīgas centram sastrēgumstundā ir samērā bīstama komunikācijas forma, kas liek novērot neskaitāmus satiksmes notikumu pārkāpējus, kas ciniski bezkaunīgi izturas pret saviem līdzgaitniekiem un jūsu reakcija nereti pret notiekošo ir sarūgtinājuma un aizvainojuma pilna. It kā nevainīga pārvietošanās no darba uz mājām pēkšņi padara mūsu dzīvi nepatīkamu, ievaino garīgo līdzsvaru, radot ciešanas. Mediju komunikācijas jomā novērojams tieši tas pats.

Savu artavu komunikācijas pētniecībā mēdz dod arī vadošo mediju teorijas klasiķi. Lielākā daļa no viņiem pieskaras tradicionālajām pozīcijām, kas cementē tālāk transmisīvās un atgriezeniskās komunikācijas modeļus, taču gadās arī daži izņēmumi. Piemēram, pazīstamais amerikāņu televīzijas teorētiķis Neils Postmans savā darbā par televīzijas izklaidējošo dabu ”Amusing Ourselves to Death” (1985) uzsver, ka tieši tendence izklaidēt par katru cenu panāk medija vēstījuma neloģiskumu un nokaitina skatītāju: ”es uzdrošināšos savā viedoklī iet līdz galam un uzsvērt, ka izklaidējošā televīzijas ziņu šova sirreālajā ierāmējumā slēpjas pavisam reāla antikomunikācija (autores pasvītrojums). Tā demonstrē sarunu bez loģikas, analīzi bez iedziļināšanās jautājuma būtībā un loģiskas mērķtiecības. Estētikā šādu formātu pieskaita dadaismam, filozofijā nihilismam, bet psihiatrijā šizofrēnijai. Teātra kritiķi to sauktu par vodeviļu” (Postman, 1986, 112.lpp.) un rezultātā” amerikāņi, pateicoties šāda veida komunikācijas no mediju puses, ir kļuvuši” par visvairāk izklaidēto, taču vissliktāk informēto tautu rietumu pasaulē. To es apgalvoju apzināti konfrontējoties ar vispārējo pieņēmumu, ka televīzija ir logs uz pasauli un padarījusi amerikāņus par ļoti labi informētiem cilvēkiem ” (turpat, 113. lpp.), ”uzskatu, ka mēs esam jau sen pazaudējuši jēgu par to, ko nozīmē būt labi informētam. Nemākulību var ārstēt. Taču ko iesākt ja nemākulību sāk uztvert kā zināšanas? (turpat, 114.lpp.).

Komunikācijas satura patiesīgums

Antikomunikācijas impulsus masu komunikācijā pirmais no teorētiķiem aktivizējis jau Walter Lippman 1920. gadā, konstatējot, ka: ”sabiedrību nevar uzskatītu par brīvu un demokrātisku, ja tajā neeksistē metodes, kas palīdz atklāt melus”. Pēc viņa domam melu detektora misija jāuzņemas medijiem. Pirmais šo mediju darba loģiku demokrātijā esot deklarējis Amerikas Savienoto Valstu trešais prezidents Tomas Džefersons (1743.-1826.), norādot, ka mediju kaujinieciskuma misija ir ļoti nozīmīgs demokrātijas stūrakmens. Ja sabiedrībai ir instrumenti (mediji), kas signalizē par varas meliem, negodīgu, negodprātīgu rīcību, tad sabiedrībai vairs nebūs vienlaga kas valstī notiek (Tomass Džefersons, turpat, 115.lpp). Ar šo devīzi šodien strādā vairums pasaules kvalitatīvo mediju, taču sabiedrības reakcija uz mediju atmaskojumiem nereti ir pretēja rakstura un sinhronizējas ar karalienes Viktorijas klasisko secinājumu: ”tas nav aizraujoši un tāpēc mūs neinteresē!”. Neskaitāmi pasaules mediji šos karalienes vārdus mēģina iztulkot kā imperatīvu prasību pēc rekreācijas jeb izklaides. Lai gan karaliene faktiski ar šo piezīmi, iespējams, vēlējās pateikt, ka ”aizraujošs” nozīmē ko vairāk par ”izklaidējošu”, t.i., – saistošu un tādu, kas pievērš sev arī prāta uzmanību.

Informācijas fragmentārisms

”Es pastāvu uz to, ka mēs esam bijuši spiesti pielāgoties TV ziņu loģikai pēc modeļa: ”ar šo mēs pārejam pie nākamās tēmas”. Tādā veidā tiekam pieradināti pie saraustītas pasaules ainas – uzsver N. Postmans, paskaidrojot, ka ziņu izlaidumi TV mums piedāvā aprautas un saraustītas pasaules epizodes, kuras izskatās sastāvošas no savstarpēji nesaistītiem fragmentiem. Ja reiz ekrāns mums piedāvā notikumus kā savstarpēji nesaistītas parādības, ”kurām nav nekāda kopsakarība ar blakus esošiem notikumiem, pagātni, nākotni vai ar citiem procesiem, tad (…) piedāvātais vairs nav nedz interesants nedz, aizraujošs, pat ne izklaidējošs. Vienīgais aizraujošais moments tad ir žurnālistu apjukums par sabiedrības neieinteresētību. Tas izskatās pēc likteņa ironijas, jo tieši tā sabiedrības grupa, kas ir sarāvusi pasauli gabalos ir pārsteigta par to, ka neviens neizrāda nekādu interesi par to un pats negrib salīmēt kopā no šiem gabaliem kopainu” (turpat, 117.lpp.). Mediji traucē mums piedāvāt notikumu un procesu kopainu un brīnās, ka mēs nespējam saprast kas uz šīs planētas īsti notiek.

Reklāmas pauzes ”saraustītības efektu” pastirpina. Grūti iedomāties, ka kāds atļautos pārtraukt romāna lasīšanu Jūsu grāmatā ar reklāmas iespraudumiem 5-7 minūšu garumā. Tie ”izsistu jūs no sliedēm”. Piedāvātajā romānā problemātikā iedziļināties nebūtu iespējams. Tas pats notiek pie televizora ekrāna ”reklāmas paužu” laikā. Neatkarīgi no tā vai reklāmas sludinājumi ir labas vai sliktas kvalitātes, tie traucē iedziļināties TV vēstījumā. Tas visiem ir zināms, taču par to nav pieņemts runāt, jo ”tā notiek visur un viss”. Par to, ka šāda saraustīta vēstīšanas forma noved pie skatītāja uztveres aktivitātes zuduma, nemēdz diskutēt tie, kas pieņem likumus Latvijā par to vai sabiedriskajai televīzijai ir vai nav vajadzīga reklāma. Uzskatu, ka šāda ignorance nav apzināta kaitniecība pret mūsu televīzijas skatītājiem vai tautu kopumā. Paradoksāli, ka šos uztveres specifikas jautājumus neņem vērā arī tie televīzijas ziņu izlaiduma veidotāji, kas ieviesa slīdošo teksta lenti zem kustīgā kadra TV ziņu izlaidumos. Kadrs rāda vienu, diktors stāsta ko citu un visbeidzot ”kustīgā ziņu rinda” vēstī jau trešo informāciju. Līdzīgu efektu panāk arī mūzika radio un TV ziņu izlaiduma fonā = auditorija redz, dzird, bet neko neatceras.

Vēl nav piepildījušies George Orwell paredzējumi par to, ka ”Prezidents pilnībā kontrolē presi” (ja neskaita Putina Krieviju). Nav piepildījies arī Orvela pravietojums par to, ka New York Times vai Washington Post pārvērtīsies par Pravdu un Assosiated Press par TASS. Nav ieviesusies ”melu valoda”, taču noticis ir kas cits – sabiedrība ir pieradusi pie kopsakarību trūkuma un caur izklaidi ir piesavinājusies pie vienaldzību pret visu” (turpat, 117 lpp.). Starp citu vēl labāk šo nekomunikāciju ir raksturojis Huxley. Viņš uzsvēra, ka nav nemaz nepieciešams slēpt kaut ko no tādas sabiedrības, kas nepievērš uzmanību informācijas iekšējām pretrunām un, kas ik dienas tiek narkotizēta ar izklaides tehnoloģiju. Kaut arī Huxley nenorādīja tieši uz televīziju kā sabiedrības psiholoģijas smagāko narkotisko vielu, viņš prognozēja mediju tieksmi pārvērst realitāti par absurdu. Šajā gadījumā nav runa tikai par nopietnas informācijas un problēmu trivilizāciju, bet gan par to, ka mediji ir pieradinājuši mūs pie pseido -dienaskārtības. Piedāvājot faktus izklaides iesaiņojuma (nopietnas analīzes vietā), zilais ekrāns iemācīja arī pārējos medijus rīkoties tieši tāpat. Rezultātā pārējie mediji seko TV dienaskārtības diktātam un apzināti pazemina informācijas kvalitātes līmeni. ”Pateicoties tam, ka televīzija ir iemācījusi laikrakstiem un žurnāliem, ka ziņa ir izklaide un avīzes un žurnāli ir pārliecinājušas televīziju, ka nekas cits nav ziņa kā vienīgi izklaide” (turpat, 119.lpp.) televīzijas žurnālistu vietā ekrānā iesēžas mākslinieki, aktieri un ”mapeti”, kuru vienīgais uzdevums ir padarīt visu par izklaidi gan saturā, gan formā un publika pārstāj skatīties televīziju, aizejot interneta virzienā. Protams, ka ziņas nav vienīgā televīzijas produktīvās žurnālistikas sastāvdaļa, kas piedzīvo uzmanības eroziju. To izjūt arī politika. Ronalds Reigans 1966. gadā esot atzinies, ka politika neesot nekas cits kā šova bizness, (Drew, 1981, 263. lpp)