2015.gada 12.aprīlis

Ir Ziemassvētku vakars. 1881. gadā. Dzejnieks Oskars Vailds atrodas uz kuģa, kas, šķeļot viļņus, cenšas nokļūt Ņujorkā. Viņam tobrīd ir 27 gadi un aiz muguras pārtrauktas studijas, parādi + tikai viens, plāns pašfinansēts dzejoļu krājums un garīgi psiholoģiskā nestabilitāte.

Tobrīd (uz kuģa klāja) jaunajam dzejniekam bija jāraksta referāts, taču viņš nodarbojās ar pavisam ko citu – sistemātiski nostājās kuģa priekšgalā un trenējās uzrunāt savu piekritēju pūļus, kuri viņam vēl tikai būs!

Savu jauno lomu viņš iestudēja apmēram nedēļas laikā un pirmais ģenerālmēģinājums notiek jau šķērsojot amerikāņu muitu. Uz jautājumu vai viņam ir priekšmeti, kas būtu muitā deklarējami, viņš noskalda skaidri un gaiši – ”vienīgi mana neatkārtojamā ģenialitāte, nekā cita man nav!”. Vai tā bija vai nebija, to varat izlasīt lieliskajā David M. Friedman grāmatā ” Wilde in America” (Norton & Co), kurā lieliski aprakstīta dzejnieka prasme ”pasniegt” pašam sevi. Viņš zināja un saprata (daudz agrāk nekā mēs pārējie) kas tas ir ”popularitātes ģenerēšana”. Pērējie tikai vēlāk kursos, no grāmatām vai skolās sāka mācīties: ”kā taisīt mārketingu sev pašam”, taču Vailds to zināja pats.

Starp citu – līdz šim PR teorijā mēs maz esam pētījuši slavenu literātu un mākslinieku pašreklāmas paņēmienus, tagad šis brīdis ir beidzot klāt. Sāksim ar Vaildu, lai vēlāk pieķertos, piemēram, Jānim Rainim vai Raimondam Paulam.

Oskars Vailds pašreklāmas jomā bijis patiešām ģēnijs un lielā mērā sagatavojis līdzīgam mārketingam arī sekotājus – Andy Warhol vai David Bowie, kuri arī lieliski izmantoja medijus kā savu māksliniecisko palīglīdzekli.

Tagad pievērsīsimies Vaildam. Tas notiek brīdī, kad viņa slavenākie darbi ” Salome”, ”Misters Ernests” , ”Doriana Greja portrets” un daudzi citi vēl nav publicēti. Viņš ir iesācējs un pagaidām vēl neatzīts dzejnieks. Vailda Amerikas avantūra Ierašanās ASV būtiski izmainīja jaunā dzejnieka lomu publiskajā telpā. Gada laikā viņš apmeklēja 30 pilsētas, sniedza ap 100 interviju, tika aprakstīts 500 avīžrakstos un nolasīja tur 150 lekcijas. Nopelnīja daudz vairāk naudas nekā bija plānojis un nostiprināja sev pašpiešķirto ”estētikas profesora” statusu sabiedrībā, pievācot viedokļus no John Ruskin, Walter Pater, Dantes, Bodlēra, Gētes un Homēra. Viņš uzstājās gan samta pusstopenēs, gan arī samta uzvalkā, šokējot un valdzinot ogļračus, kovbojus, ielasmeitas, vienu komandu Texas Rangers, Henry James, Longfellow un pat Walt Whitman. Viņš apmeklēja ap 200 svinību, kopā ar savu melnādaino kalpu, diviem sekretāriem un menedžeri un centās intensīvi spīdēt visos iespējamos virzienos.

Ko īsti Oskars vēlējās?
 To pašu ko šodienas ”fabrikanti” un ”dejo ar zvaigzni” personības – kļūt slavens un populārs. Brīdī, kad viņš nokāpa no kuģa Ņujorkā, neviens par viņu neko nezināja. Taču neraugoties uz savu anonimitāti, viņš jaunajā kontinentā uzvedās un ģērbās tā, it kā viņu visi pazītu. Izrādās – ar to arī pietika, lai apmulsinātu amerikāņus. Brīdī, kad pēc gada Vailds jau kāpa no jauna atpakaļ Eiropas kuģī, lai atgrieztos dzimtenē, viņš bija amerikāņiem labāk pazīstams nekā karaliene Viktorija.

Kā ”uzbūvēt savu labo slavu”, jaunais dzejnieks esot jau iemācījies bērnībā, no savas mātes. Lēdija Džeina, Frančeska, Agnese Vailda esot pratusi Dublinā izveidot sev pielūdzēju galmu, kas bija gatavi viņu regulāri apciemot, lai klausītos patriotisku dzeju un demonstrētu ekstravagantus tērpus. Tieši māte esot ieteikusi dēlam izteikties paradoksāli un nedaudz nesaprotami, ekscentriski un valdzinoši. Nekad nepiedalīties diskusijās, kur kādam citam var būt labāks viedoklis un dēla iebildumus var arī nesadzirdēt. Ledija Vailda iemācīja dēlam vienmēr dot priekšroku klajiem meliem, banālas patiesības vietā. Piemēram, savu iru uzvārdu Elgee viņa izskaidroja kā atvasinājumu no itāliešu Alighieri un ar to liekot saprast, ka ir cēlusies no Dantes. Mātes slava diemžēl nesniedzās tālāk par Dublinu. Dēls bija nolēmis iet tālāk un iekarot pasauli. Viņš zināja kā tas notiek un kas jādara.

Ko viņš darīja? Vispirms noskuva vaigubārdu, attiecās no tvīda uzvalka un sava īru dialekta. Pēc tam izveidoja sev projektu kā izcelties svešā sabiedrībā. Ataudzēja garus matus, ietērpās modernā uzvalkā, sāka izmantot smalkas manieres un bārstīt ap sevi satraucošus komentārus. Ilgi nebija jāgaida. Samērā drīz viņu sāka citēt baznīcas sprediķos kā ķeceri un grēkotāju. Taču tas jauno dzejnieku nesatrauca, jo viņš bija pamanīts. Piemēram, 1877. gada maijā, Londonas Grosvenor Gallery atklāšanā viņš ieradās ietērpies karnevāla tērpā kā ”čello”. Skaņi sasveicinājās ar visiem, sarunājās skaļi un uzkrītoši un panāca, ka tieši viņam un nevis mākslas darbiem bija pievērsta klātesošo uzmanība. Otrs ceļš bija – apjūsmot esošās slavenības. Tātad kļūt par viņu fanu. Izskatās, ka Oskars Vailds ir bijis pirmais, kas sava PR praksē veiksmīgi izmantojis ”īdolu pielūgšanu” kā savas popularitātes attīstošu instrumentu. Sākumā viņš (šim nolūkam) bija izvēlējies Velsas prinča mīļāko Lillie Langtry, bet pēc tam aktrisi Sarah Bernhardt. Sūtīja savām dievinātajām dāmām katru dienu ziedus, gulēja pie viņu sliekšņa pa nakti un klaigāja visskaļāk publiskos koncertos. Ielūgumi uz pasākumiem viņu slīcināja un katram Vailds esot gatavojies iepriekš rūpīgi izmēģinot jokus un remarkas jau iepriekš – mājās. Reiz dzejinieks esot ieradies uz kādu pasākumiem ekscentriski ģērbts, ar dzīvu čūsku ap kaklu šalles vietā un pamazām panācis populāru personu akceptu savai meistarībai. Ar laiku viņam esot izdevies ”norīt” personas, kuras viņš apbrīnoja, un uzskatīja par atdarināšanas cienīgām, pievācot šo ļaužu šarma efektus sev. PR teorijā to sauc par ”norīšanas efektu” un šodien plaši praktizē vadošu politiķu veidola veidošanā. Protams, ka Vaildu necieta un izsmēja arī. Kā gan citādi. Tika pat uzrakstīta opera ar Vailda parodiju galvenajā lomā, taču to eksportēt uz ASV bija neiespējami, jo tur šo ”joku” neviens nesaprastu.

Ko mēs no tā varam secināt? To, ka Vailds (vēl pirms David Bowie) prata spēlēt superzvaigzni brīdī, kad viņš vēl nemaz nebija nedz atzīts, nedz slavens, nedz populārs. Deivids Bovijs darīja tieši tāpat – investēja savu naudu jau karjeras sākumā limuzīnā un uzvedās (jau stata brīdī) tā it kā būtu ļoti slavens mākslinieks. Viņš saprata, ka identitāte ir fiktīvs veidojums, ka publiskā telpa faktiski ir skatuve, kur ikviens no mums spēlē lomas. Tās, kuras mēs paši sev esam ierādījuši un piešķīruši. Pats galvenais lai publika (kas skatās) šai lomai notic. Tātad pats galvenais ir ierādīt sev nozīmīgu lomu un pieskaņot to tirgus un publiskās telpas vajadzībām. Pašreizējās diskusijas par nākamo Latvijas valsts Prezidenta posteņa kandidātu ir no šīs pašas operas. Mediji nemeklē atbilstošu, bet publiskajā telpā atzītu personību. TV ziņu izlaidumiem vajadzīgi tie paši paštaisītie “profesori”, kas savu prestižu izveidojuši pašrocīgi ar masu un sociālo meidju palīdzību publiskajā telpā. Mediju karnevāls jeb pašmārketings ar citronu ir klāt. Dzersim tēju un noskatīsimies?

Turpināsim izklaidēties?