Tā dzimst fašisms

Datums: 22.07.2006
Autors: Sandra Veinberga, dabīgi gaišmataino cilvēku minoritātes pārstāve, Dr. Phil. žurnālistikas docente
Rubrika: Viedoklis

Pēdējā laika protesti pret geju un lesbiešu gaidāmo parādi Rīgā atbaidoši atgādina fašisma nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Arī toreiz valstī vadīja līdzīgi sociālekonomiskie, politiskie un masu psiholoģiskie noskaņojumi. Bailes no nabadzības, trūkuma, epidēmijām. Politiķu amorālisms un perversa varas alkatība.

Toreiz – tāpat kā tagad – politiķi, lai nonāktu pie varas, izmantoja visus paņēmienus. Arī kāpšanu pāri līķiem, kūdīšanu un rīdīšanu pret cilvēku grupām, kas bija mazākumā. Cilvēkus, kuri ir citādāki, atšķiras no pieņemtās normas. Izcelsmes, izskata, slimību, domāšanas utt. dēļ.

Lai iegūtu vēlētāju vairākuma simpātijas, daudzi Latvijas politiķi ar baznīcas svētību šodien, tieši tāpat kā brūnie Ādolfa laikā, ir gatavi dedzināt raganas, grāmatas un nepareizos cilvēkus rases un nācijas “morālās tīrības” vārdā. Cerībā, ka vēlētāji uzķersies uz demagoģijas verbālajiem pušķiem un balsos par viņiem.

Ar tautas vārdu šodien Latvijā žonglē un manipulē sludinātāji, avantūristi ar un bez “dibinājumiem sabiedrībai un taisnībai” fonā. Cilvēki, kas šajā nervozajā laikā beidzot ir atraduši, ko sist. Šajā konkrētajā gadījumā – lesbietes un gejus. Cilvēkus ar citādu seksuālu orientāciju.

Mītiņi Rīgas ielās pēdējās nedēļas laikā, melnie lozungi ar sarkano pārsvītrojumu un kaujiniecisko demonstrantu niknumā pārgrieztās sejas, latviešu politiķu un baznīcas demagoģiskās uzstāšanās pa radio un TV asociējas ar trešā reiha laiku, kad pat galda dziesmās latvieši uzsvēra, ka “mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos, arvien, arvien, arvien – arvien – arvien!”

Draudot, ka pretējā gadījumā “latvju saule norietēs un latvju zobens sarūsēs”. Bija reiz tādi tumši un drūmi laiki, kad daži cilvēki “šāva žīdus gaujmalā”. Tagad noskaņojums ir līdzīgs. Rodas sajūta, ka sitīs arī praida parādes laikā un, iespējams, trāpīs tiem, kas nav nedz vieni, nedz otri, nedz trešie. Sitēji sadragās mūsu demokrātiskās valsts attīstību savstarpējās tolerances virzienā.

Daudzi ir atvēzējušies sitienam un jau stāv ar karātavu cilpu rokās. Kauns ir pazaudēts.

30. un 40. gadu liecības ziņo ne tikai par mūsu tautas ciešanām un pazemojumiem, bet arī par nelāgiem nodarījumiem. Šaušalīgajiem pagātnes notikumiem Biķernieku mežā u. tml. Šodien mēs atsakāmies noticēt, nepieļaujot kā kāds no mūsu tautiešiem uz “kaut ko tādu” vispār varētu būt bijis spējīgs. Diemžēl pēdējo nedēļu kaislības Rīgā pierāda, ka fašisms var atdzimt arī tagad un tam nav laika noilguma. Skandāli uzzied kā mēra puķes savā neveselīgajā šarlaka košumā.

Piemēram, latviešu politiķa Mareka Segliņa radio monologi par geju un lesbiešu it kā esošo līdztiesību Latvijā, kā arī viņa kāre izrēķināties ar čekas maisos iekļuvušiem komunisma upuriem ar laiku kļūs par klasisku muļķības un demagoģijas mērvienību, kurus citējot mēs drīz varēsim mērīt tumsonību “segliņos”, taču šis tautietis savos pātaros nav vientuļš. Viņam līdzās soļo naglotu zābaku rinda, kas savas nekompetences, baiļu, liekulības vai “bara sindroma” dēļ kliedz līdzi. Skumjākais, ka visā šajā jezgā iesaistījusies arī baznīca, kas Latvijā par savām cīņas metodēm sāk lietot teroristu cienīgus paņēmienus, aizmirstot baušļus un Vecās un Jaunās Derības viedumu.

Bara vajāšana iet vaļā. Suņi rej, smird sviedri un asinis, pulveris sitas nāsīs un pakavi klaudz uz Rīgas bruģakmeņu pauriem. Slaktiņa laiks ir klāt. Asiņainā nedēļa tuvojas kulminācijai. Pārņem drebuļi, jo šai vajātajai grupai – gejiem un lezbietēm – var sekot nākamā. Piemēram – blondīnes vai invalīdi, kreiļi, sievietes vai autiskie bērni. Visi, kas ir citādi un kurus šā citādīguma dēļ var apvienot vienā grupā ar nosaukumu – minoritāte.

Pirms pāris gadiem meita atvaļinājuma laikā Latvijā negaidīti atklāja, ka dzimtenē tiek izsmietas gaišmatainas sievietes. “Mamma, vai tu zināji, ka tavi gaišie mati ir muļķības liecinājums?” viņa jautāja ar asarām acīs. Līdz šim es lepojos ar savām linu krāsas bizēm, dejojot Rucavieti univeristātes Dancī, startējot mačos vai aizstāvot doktora darbu ārzemju universitātēs. Iespējams, Mildai Brīvības pieminekļa galā arī ir gaiši mati un viņai, tāpat kā man, tagad jāsāk kautrēties par to, ka mati vienmēr bijuši gaiši, un jāsaraujas kā pēc sitiena, izlasot kārtējo “blondo jociņu” latviešu interneta portālos un presē vai noklausoties ironiskus komentārus par kāda cita cilvēka “blondām muļķībām”.

Varbūt rītdienas gājienā būtu jāpievienojas arī mums ar meitu. Jo mums abām ir gaiši mati. Varbūt tieši tāpēc arī mēs piederam vajātai un pazemotai minoritātei Latvijā? Varbūt šakāļu pūļa sindroma iespaidā birokrātu jaunrade piedāvās jaunas minoritāšu grupas, ko vajāt, piemēram, aicinot nošaut Rumbulā visus, kas uzskaitīti Latvijas miljonāru sarakstā. Neviens būtībā nav pasargāts no riska piederēt kādai minoritātei, kuru vairākums pēkšņi var iedomāties sākt vajāt!

Ceru, ka nāks jaunā latviešu politiķu paaudze, kas būs brīva pret aizspriedumiem. Citādais nebūs apkarojamu izņēmumu statusā. Likumi aizliegs vajāt. Taču lielākā problēma būs un paliks sabiedrības aizspriedumi. Tikmēr praidi ir vajadzīgi, lai pierādītu, ka citādākie ir tāda pati norma kā pieņemtais cilvēka standarts.

Stokholma–Ventspils–Rīga

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s