Vai skopie zviedri nobremzēs olimpisko spēļu projektu?

Speciāli TVNET

Stokholmas pieteikums olimpisko spēļu rīkošanai otrdien oficiāli iekļauts SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas) izpildkomitejas fināla kandidātu sarakstā. Tātad Stokholma ir pieteikusies rīkot 2026. gada Ziemas olimpiskās spēles, un šajā procesā tās sabiedrotā būs Sigulda, jo sacensības dārgajos renes sporta veidos zviedri vēlas aizvadīt Siguldas trasē. Stokholmas olimpiskās komitejas pārstāvji jau vasarā tikušies ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Siguldas novada domes un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases pārstāvjiem un vienojušies par sadarbību pasākuma organizēšanā. Latvijas puse jutusies pagodināta. Olimpisko spēļu rīkošana, pēc viņu domām, ir gods. Taču šis gods arī maksās. Siguldas pašvaldība apņemas finansēt pusi, bet 50% jāuzņemas valstij. Nupat izskatās, ka šī iecere var izdoties. Latvijas medijos sporta entuziasti neslēpj prieku par šo apņemšanos, taču Zviedrijā šajā virzienā situācija nav tik rožaina. Šķiet, ka būtu vērts iepazīties arī ar zviedru attieksmi pret olimpisko spēļu rīkošanu, jo šis projekts mums ir kopīgs.

Iebildumu vēsture

Nevarētu teikt, ka zviedru tautai nepatiktu sports. Nē, zviedri ir tikpat lieli sporta entuziasti un piekritēji kā citas tautas. Viņi var lepoties ar slaveniem sportistiem – sākot no Salminga, Borga, Foršberga, Kluftas un beidzot ar to pašu Ibrahimoviču. Taču lielu sporta pasākumu rīkošana maksā naudu. Bargu naudu. Tāpēc šo ieceri nedz Stokholma, nedz valsts nevar realizēt bez lielākā sabiedrības vairākuma piekrišanas. Pagaidām šāda atbalsta ziemas olimpisko spēļu rīkošanai visplašākajos zviedru sabiedrības slāņos nav. Pēdējo reizi Stokholmas politiķi un OK centās atvest pie sevis vasaras olimpiskās spēles 1997.gadā.

Kampaņa toreiz tika rīkota ar vērienu un intensīvi, bet fināla uzvaru par 2004. gada spēļu rīkošanu sagrāba Atēnas. Grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, grieķi labāk piekukuļoja SOK, kuras korumpētība tikai retajam ir pārsteigums. Par to plaši raksta medijos un diskutē sabiedrībā. Vēl viens būtisks apstāklis – šādu pasākumu rīkošana maksā izcili dārgi. Tāpēc būs jāpiesaista arī valsts jeb nodokļu nauda. Tā pati, kuru nodokļos maksājam mēs visi. Tieši šis apstāklis ir izšķirošs. Ja kāds grib skatīties sportu, lai maksā pats. Iespējams, ka tieši tāpēc 2014. gadā Stokholmas pašvaldības sēdē ideja par OS rīkošanu tika apturēta. Taču Olimpiskā komiteja bija nenogurdināma un apņēmās panākt vēlreiz to pašu. Otrajā piegājienā šo ideju atbalstīja tikai viena galvaspilsētas domes partija – sociāldemokrāti.

Politiķi aprēķināja, ka pasākums izmaksās 13 miljardus kronu. Divus miljardus nāksies investēt jaunas hokeja halles, bobsleja un kamaniņu trases izbūvēšanai Hamarbijas nogāzē galvaspilsētā. SOK projektā piedalītos tikai ar 8 miljardiem kronu.

„No vienas puses, olimpiskās spēles normālā līmenī ir lieliska lieta. Apsveicama. Mēs varētu rādīt priekšzīmi, ka šo pasākumu var realizēt bez korumpētu būvnieku un kukuļņēmēju politiķu klātbūtnes, kas mēdz šādu pasākumu izmaksas dubultot, pusi iebāžot privātajā kabatā. Taču no otras puses mums jārūpējas, lai stokholmiešu nodokļu nauda netiek iesaistīta šajā projektā, nevajadzīgu un dārgu objektu būvniecībā, kas pilsētas infrastruktūrai nav vajadzīgi,” konstatēja medijiem toreiz liberāļu deputāte Lota Edholma. Noliedzoši pret šo ieceri izturējās kreisā un feministu partija. Liberāļi un centra partija – aizdomīgi. Zaļie jeb vides partija pierādīja, ka šādi apjomīgi sporta objekti sagandēs vidi un atņems līdzekļus ikdienas nepieciešamībām.

Pirms dažiem mēnešiem tika izjautāti arī Stokholmas iedzīvotāji. Uz jautājumu, vai Stokholmā vajadzētu rīkot 2026. gada ziemas olimpiskās spēles, tika saņemtas šādas atbildes: nē – 53%, jā – 34%, nezinu – 14%. Taču zviedru olimpiskās komitejas aktīvisti neliekas mierā un meklē risinājumus, lai panāktu lētākas izmaksas. Viens no šiem risinājumiem ir dārgos renes sporta veidus novirzīt uz Latviju – Siguldu.

Komiskie argumenti?

Zviedru mediji uzskata, ka argumenti par labu spēļu rīkošanai Stokholmā ir komiski. Piemēram, 2004. gada kampaņā tika apgalvots, ka olimpiskās spēles samazināšot rasismu. Tagad uzsver, ka tās uzlabošot zviedru veselības stāvokli, jo būšot vairāk sporta centru. Taču to dārdzība ir pamats skepsei. Nevienam nav noslēpums, ka olimpisko objektu celtniecība ir ļoti dārgs prieks un vairumā gadījumu izraisa milzu zaudējumus. Protams,  sporta entuziasti naudu neskaita un mēdz apelēt pie politiķu un sabiedrības patriotisma trūkuma.

„Ja reiz viena daļa cilvēku tik ļoti atbalsta sportu, ka vēlas šādus pasākumus realizēt, tad ieviesīsim noteikumu, ka viņu pašu nodokļi tiks paaugstināti tieši par tik procentiem, cik olimpisko spēļu budžets pārsniedza plānoto?“ – jautā Dagens Nyheter ievadrakstā. Avīzes komentētājam šķiet, ka „tik viegli un ērti ir spēlēt kazino ar citu cilvēku naudu. Taču, ja jāliek uz galda nauda no paša maciņa, tad šāds spēlmanis pārdomās uzmanīgāk, ko un kā investē, un nenosvilinās pāris miljardus nezināmā virzienā.“

Vai mēs aizmirsām gigantiskās skatītāju un tūristu kolonas, kas plūdīs Stokholmas virzienā? Tūristi un viesi. Visi atbrauks, maksās un slavinās. Diemžēl nav īsti droši, ka šis projekts nostrādās un notērētā nauda „atnāks maciņā atpakaļ“, konstatē autors. Kas tad atliek? Vienīgi patriotisma piesaukšana. Taču šī pozīcija maksā ļoti dārgi. Tikai Putins var atļauties rīkot ziemas olimpiskās spēles kā patriotisma projektu subtropu pilsētā, lai pēc tam zibenīgi okupētu Krimu. Zviedriem vai latviešiem šādu patriotisma uvertīru nevajag.

Siguldas sadaļa

Jau tagad zinām, ka Siguldā šādas pretestības pret šo ziemas olimpisko spēļu projektu nav. Sports pie mums ir patriotisks projekts. Nauda atradīsies, un visi būs apmierināti. Tas, ka 2026. gada ziemas sporta spēļu dārgākā posma rīkošana norisināsies Siguldā, mums nav problēma, un aptaujas Rīgā vai Līgatnē par šo tēmu neviens nerīkos. Trase šeit uzbūvēta PSRS laikā 1986. gadā, un tajā tiek rīkotas bobsleja, kamaniņu un skeletona sacensības. Atliek gaidīt, vai skopie zviedri projektu nenobremzēs.

Terora trieciens Stokholmā un mēs

Speciāli TVnet

stokholma 9. marts 2017

Stokholma, 9. aprīlis, 2017, foto (c) TVnet

Arī šoreiz ir runa par vientuļo vilku. To pašu, kas klausa interneta norādījumiem un ticības dēļ nolaupa citu cilvēku dzīvības. Kā ieroci izmantojot nozagtu automašīnu. Viņa ticība un pārliecība pieprasa nogalināt maksimāli daudz nepareizi ticīgo cilvēku. To pašu, kas nav pievērsušies pareizajam dievam. Taču šim uzbrukumam ir arī virsuzdevums – iebaidīt, satraukt un paralizēt Rietumu sabiedrību.

Melnā piektdiena Stokholmā centās piedāvāt mums šo izrādi ar panikas finālu. Vienu brīdi, pēcpusdienā centrs pārvērtās par tukšo jeb «izmirušo ciemu», kurā cilvēku gandrīz vairs nav. Satiksme apstājās, ļaudis aizbēga, teātri, koncertzāles, veikali apklusa un aizvēra savas durvis. Uz ielas šaudījās tikai policisti maskās un ārsti kopā ar medmāsām, kas bija atskrējuši no tuvējā veselības aprūpes centra, lai palīdzētu cietušajiem.

Paldies viņiem, kas negaidīja pavēles, bet metās palīgā paši. Dodoties pretēji bēgošo cilvēku straumei.

Džihādistu ieroči

Pavēle izmantot zagtas automašīnas, lai nogalinātu ienaidniekus, nav nekas jauns. Šo paņēmienu terora sekta IS iesaka izmantot jau sen. Savā aizvadītā gada novembra žurnālā (Rumiyah) viņi ieteic visiem izmantot to pašu paņēmienu, kuru varējām novērot Nicā, kad akcija norisinājās «ienaidnieka aizmugurē». Žurnālā tiek filozofēts par «lētā» ieroča praktisku izmantojumu masu slepkavībām. Protams, šādus uzbrukumus ir grūti novērst visās situācijās, ja to realizē «vientuļais šakālis», kas plānošanas darbu veic tikai savā galvā.

Taču projektu var viegli prognozēt – viņi uzbrūk visneaizsargātākajai sabiedrības daļai: cilvēkiem, kas pastaigājas, klausās koncertu, tūristiem, veikalu darbiniekiem un tiem, kas pulcējas pasākumos. Pirms dažiem gadiem viens no «šakāļiem» uzspridzinājās apmēram tajā pašā vietā Stokholmā, taču viņa lādiņš nesprāga. Ja viss būtu izdevies, tad upuru būtu bijis daudz vairāk. Jaunais ierocis – sadragāt dzīvus cilvēkus ar smago automašīnu – tagad izrādījies vieglāks un ērtāks veids, kā iebaidīt liberāli demokrātisko sabiedrību.

«Viņu» mērķis ir vietas, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētas. Dzīvot lielpilsētā nozīmē būt novērotam un kontrolētam. Tā tas ir. Paralēli notiek bīdīšanās un stumdīšanās par vietu, telpu, trokšņa līmeni un loģistiku. Te dzīvot ir dārgāk, mazāk veselīgi un jāsamierinās ar mūžīgā trokšņa fonu. Taču, salīdzinot ar provinci, pilsēta nekontrolē mūs sociāli, dzīves ritms ir straujāks un enerģētiskuma līmenis tāpēc piesātinātāks.

Tātad visapdraudētākās ir tieši pilsētas. Vietas, kuras cilvēki mēdz apmeklēt: gājēju ielas un pasākumu laukumi. Pēc Nicas, Berlīnes un Londonas notikumiem šādās vietās mēdz izvietot betona šķēršļus, dekorācijas, kas neatļauj tur iebraukt ar automašīnu. Diemžēl Stokholmā uz gājēju ielas bija šādi norobežojumi: betona lauvas un smagas ziedu kastes, kuras terorists vilka sev līdzi vai stūma pa priekšu, pārvietojoties pa gājēju ielu. Protams, lauvas un puķu podi viņam traucēja, taču tas notika nepietiekami efektīvi, lai novērstu katastrofu. Iespējams, ka šo līniju vajadzētu turpināt visos masu pasākumos arī pie mums Rīgā vai Liepājā.

Lai cīnītos pret džihādistu ieročiem, arhitekti šodien plāno mobilos un stacionāros šķēršļus, lai novērstu terora uzbrukuma iespējas. Piemēram, Ņujorkā, Wall Street rajonā ielas jau tagad ir speciāli pārbūvētas, lai neļautu viegli forsēt šo zonu, braucot lielā ātrumā. 100% bloķēt telpu nevar arī pilsētā, jo jānodrošina piegādātāju, policijas vai palīdzības transporta pārvietošanās, taču kompromisu var atrast.

Drošības eksperti uzskata, ka jādara viss, lai ierobežotu liela ātruma attīstīšanu. Tas arī tiek darīts virknē lielpilsētu. Rīgā šo tendenci pagaidām vēl nejūt.

Domā globāli, rīkojies – lokāli

Protams, pats svarīgākais šādā situācijā bija sabiedrības grupu sadarbība. Iedzīvotāji klausīja policijai un pameta avārijas vietu, nekurnēja, netraucēja un nekrita panikā. Ārzemju televīzijas reportāžās no Stokholmas masīvu policistu vietā zibēja meičas policistes, kas rīkojās nozieguma vietā un regulēja publiku. Amerikāņiem šķiet, ka tas ir «tipiski zviedriski». Neienāca prātā, ka tā tas patiešām ir – meitenes skaitās. Visās jomās. Citur tā nav.

Brīvība pieprasa atbildību no visiem. Mācām bērnus, ka tīra un godīga valsts sākās ar mums pašiem. Jo atbildīgāk katrs no mums izturēsies pret sevi, apkārtni un sabiedrību, jo vieglāk un ērtāk šajā pasaulē būs dzīvot. Brīvību var nodrošināt tikai ar zināšanām par to, kas ir normāli.
Migrācija ir moderno laiku fenomens, taču cilvēki vienmēr ir ceļojuši un pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs. Ceļo arī teroristi. Vai situācijas atrisinājums ir aizliegt cilvēkiem ceļot?

Protams, nepieciešama tālāk sadarbība operatīvo norišu koordinēšanā starpvalstu līmenī. Par uzbeku teroristu zviedru policijai ziņojuši vācieši. Viņš esot ticis novērots arī Mērštā.

Drošības policijas jau sen sākušas kopēju cīņu pret teroristu plāniem un projektiem. Iespējams, ka tieši tāpēc tagad šos uzbrukumus vairāk veic vientuļnieki, nevis organizētas grupas. Pagaidām tikai 15% atentātu ir individuālistu veikums. IS nav uzņēmušies atbildību par Stokholmas piektdienas slaktiņu. Aizturētais uzbeks ir savulaik pieprasījis patvērumu Zviedrijā, taču viņam atteikts un 24. februāri bijusi paredzēta izraidīšana no valsts. Kopš tā laika viņš uzturējies Stokholmas priekšpilsētā nelegāli, uzbeku emigrantu sabiedrībā, kas simpatizē organizācijai Hizb tu Tahrir jeb Al Islami (islāmistu atbrīvošanas partija), starp citu aizliegta virknē valstu, ieskaitot Vāciju un Krieviju. Karimova represijas Uzbekijā šīs organizācijas uzplaukumu nav ierobežojušas, Mirzijajevs ar situāciju savā valstī galā netiek joprojām.

Salafisti un džihādisti arī šodien tupina aicināt savus domubiedrus turpināt «iesākto līniju praktiski» – domājot globāli, bet rīkojoties lokāli. Tas nozīmē, ka katrs sprādziens vai «ceļa rullis» gājēju ielā viņiem šķiet vēlama lieta.

Taču izeja no šā strupceļa nav aizmūrēta. Iepriekšējām paaudzēm arī bija savi «džihādisti» boļševiku un nacionālsociālistu izskatā. Tie prata sabojāt dzīvi, taču neuzvarēja. Tieši tāpat pazudīs šodienas ticīgie zombiji no austrumiem. Vienkārši tāpēc, ka mums ir savi slepenie ieroči. Tas pats uzbeku terorists ātri nonāca zviedru policijas redzeslokā, jo par viņu policistiem ziņoja vilciena pasažieri brīdī, kad 39 gadus vecais vīrietis atgriezās atpakaļ mājās pēc slepkavības. Drošības eksperts Magnuss Rānstorps uzskata, ka jāturpina islāmistu terora organizāciju uzraudzība: 1) jāsinhronizē likumdošana, lai iespējams aizturēt ikvienu, kurš tiek pieķerts saistībā ar teroristiem; 2) jāizveido resursu sistēma, kas strādā ar tiem, kas atgriežas no kara Sīrijā, Afganistānā; 3) nepieciešams asi reaģēt to organizāciju, apvienību virzienā, kas neievēro demokrātiskas rietumvalsts normas un pamatlikumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika atņemta izglītības licence Stokholmas musulmaņu skolai, kas mēģina ieviest apmācībā «savējos kultūras likumus» (zēni brauc autobusa priekšpusē, meitenes iekāpj pa atsevišķām durvīm utt). «Tā pie mums vis nebūs. Te ir Zviedrija un noteikumi ir citi,» televīzijas intervijā, ziņu izlaidumā šo notikumu komentēja valsts premjerministrs.

Stokholmas melnā piektdiena pagaidām neko jaunu nav pavēstījusi.

Vienīgais secinājums –

jāapzinās situācijas nopietnība un jāiemācās saprast jaunā kara signālus. Pēc tam mēs uzvarēsim.

Kā parasti.

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

Stokholmas imigrantu nemieri. Ko no tiem var mācīties Latvija?

2013. gada 10. jūnijā speciāli TVNet.

Imigrācija google foto

Google

Pusaudžu imigrantu nemieri, kas sākās maijā Stokholmas piepilsētā Husbijā, pārsteidza gan pašus zviedrus, gan arī ārzemes. Zviedrija ir valsts, kuru imigranti uzskata gandrīz vai par sapņu zemi iecerētajā Eiropā, un Eiropas politiķi savukārt to uztver kā atdarināšanas vērtu paraugu ieceļotāju integrācijas politikā. Kā īsti ir patiesībā?

Dzīve izolācijā

Kaut arī sākumā zviedru mediji izvairījās nemierus saistīt ar etniskiem protestiem, liekot uzsvaru uz neaizsargātās darba ņēmēju šķiras problemātiku, beigās tomēr arī parlamenta diskusijās (pirms nedēļas) visi bija vienisprātis, ka šajā gadījumā ir jārunā par imigrantu integrācijas problēmu. Šie nemieri notika priekšpilsētās, kas laika gaitā ir izveidojušās par sava veida imigrantu geto zonām. Tajās pamatā runā arābu, kurdu, persiešu, serbu, horvātu, bosniešu un citās svešvalodās. Daudzstāvu ēku balkoni ir aprīkoti ar satelītantenām, un iedzīvotāji pastāvīgi šeit skatās savas dzimtenes TV kanālus. Situācija atgādina Rīgas priekšpilsētas Mežciemā, Ķengaragā, Bolderājā vai Imantā.

Bolderaja_Masivi

Bolderāja

Taču starp Stokholmas un Rīgas imigrantiem pastāv atšķirības. Zviedrijā visi imigrantu bērni mācās zviedru skolās zviedru valodā, taču, neraugoties uz to, zviedru sabiedrībā neintegrējas, jo ikdienā dzīvo savā etniskajā vidē un uztver pasauli caur savas etniskās subkultūras filtru. Gadās, ka daļa no viņiem skolā zviedru valodu tā arī kārtīgi neiemācās, jo klasē un draugu vidū šajos geto rajonos var arī nebūt zviedru bērnu, kas zviedriski runā tekoši, bez kļūdām un akcenta.

Nereti šo imigrantu vecāki arī nav integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, jo vecāki ikdienā sēž mājās bez darba un kontaktiem ar zviedru sabiedrību, iztiekot visu mūžu ar sociāliem vai cita veida pabalstiem. Tāpēc rezultātā puse no visiem imigrantu bērniem mācās tik slikti, ka sekmju līmenis nedod viņiem tiesības pēc pamatskolas mācīties tālāk ģimnāzijā. Tātad šie jaunieši (lai gan ir dzimuši Zviedrijā) nereti iztiek bez labas izglītības, kontaktiem un tāpēc neatrod darbu savā mītnes valstī.

Pašlaik pie varas esošie labēji politiķi asi kritizē zviedru pēckara gada imigrācijas politiku, kas, it kā labu gribot, faktiski ir izveidojusi valstī šo izolēto un pašu zemāko sabiedrības šķiru – imigrantu bērnus, kas faktiski ikdienā dzīvo segregēti un izolēti. Līdzīgi saviem vecākiem.

Integrācija vai asimilācija?

Husby nemieri 2013

Aftonbladet

Zviedrijas imigrācijas politika vienmēr ir bijusi vērsta uz ieceļotāju integrāciju, nevis asimilāciju. Ar integrāciju mēs parasti saprotam ieceļotāju iesaisti valsts sabiedriskajā dzīvē, vienlaicīgi dodot iespēju imigrantiem saglabāt un kopt savu valodu un kultūru privātajā sfērā. Asimilācija ir pavisam cits process, kad imigrants valsts valodu lieto arī ģimenē un privātajā sfērā, atsakoties no dzimtās kultūras un valodas savā privātajā dzīvē. Tāpēc, ka Zviedrijā valsts nefinansē skolas minoritāšu valodās (kā tas tiek praktizēts joprojām Latvijā), valsts piedāvā bērniem no imigrantu ģimenēm, kurās runā citā, nevis zviedru valodā, uz valsts rēķina mācīties dzimto valodu vairākas reizes nedēļā, ja attiecīgajā pašvaldībā var izveidot grupiņu ar vismaz četriem bērniem.

Tātad – zviedru valsts nespiež savus ārzemniekus asimilēties. Asimilācija parasti notiek brīvprātīgi, ja ģimenē vīrs vai sieva ir zviedrs un latviešu vai krievu mamma/tētis paši labprātīgi atsakās no savas dzimtās valodas saziņā ar ģimenes locekļiem. Tad notiek asimilācija. Pretējs process ir apzināta norobežošanās, kad ārzemnieki nobarikādējas savos geto rajonos, izveidojot ap sevi «mazo Indiju», «mazo Ķīnu» vai «mazo Krieviju» ar specifisku preču veikalu sortimentu un ikdienas etnisko sadzīves rutīnu stilu. Šā iemesla dēļ ieceļotāji jaunajā mītnes zemē bieži paši vēlas apmesties uz dzīvi mikrorajonos, kuros tradicionāli ir apmetušies viņu tautieši.

Zviedru valodas apguve imigrantiem Zviedrijā ir nevis valsts, bet pašvaldību kompetencē. Tāpēc tieši pašvaldības rīko ieceļotājiem zviedru valodas kursus un eksāmenus un tie ir bez maksas. Pašvaldības atbild, lai trīs mēnešu laikā (kopš ierašanās valstī) imigrants varētu sākt valodas mācības kursus. Tagad izrādās, ka valodas kursi vēl nav imigrācijas problēmu atrisinājums. Husbijas nemieri liecina, ka integrācija šeit ir bijusi formāla, nepietiekoša un stāvoklis šajā jomā faktiski ir neapmierinošs.

Imigrācijas politikas vēsture

Apmēram 15% no 9 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs, un tos arī mēdz uzskatīt un arī oficiāli dēvēt par imigrantiem.

Vēsturiski Zviedrija vienmēr ir bijusi etniski salīdzinoši viendabīga valsts, un lielāki imigrācijas viļņi šeit iesākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad bija nepieciešams darbaspēks zviedru industrijai.

Tolaik Zviedrija sociāldemokrātiskās politikas rezultātā kļuva arī par patvēruma meklētāju miera ostu karu un politisko apvērsumu plosītu valstu bēgļiem no visas pasaules. Var uzskatīt, ka politiskā imigrācija Zviedrijā faktiski sākās ar baltiešu bēgļu plūsmu pēc Otrā pasaules kara. Tolaik Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, taču šis labvēlības periods neiztika bez pārrāvumiem. 1946. gadā zviedru valdība pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās un pēc kara pieprasīja sev politisku patvērumu Zviedrijā. Šo aktu sauc par «baltiešu izdošanu», un tas iegājis valsts vēsturē kā kauna traips.

Laikā no 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja «tautas mājas» vienlīdzības situāciju, nivelējot dažādu profesiju cilvēku ienākumus apmēram vienādā līmenī. Tā tika mākslīgi radīta situācija, kurā faktiski nebija būtisku atšķirību starp iedzīvotāju ienākumiem dažādās profesijās. Sociālisms bija uzcelts, un šis apstāklis radīja Zviedrijai sociāli taisnīgas valsts slavu visā pasaulē.

29 000 imigrantu katru gadu

laiva

Saite: Sverige Idag. Teksts uz attēla: Nākošā pietura Zviedrija.

Šodien Zviedrijā jau sen vairs nevalda sociāldemokrāti, ir sabrukusi «tautas māja» un dramatiski pieaug atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Sabiedrības nabadzīgāko skalas galā atrodas tieši imigranti.

Lai arī Zviedrijā ir reģistrēta daudz labāka dzimstība nekā Latvijā un valstī notiek arī emigrācijas procesi (Zviedrijas pilsoņi emigrē uz angliski runājošām valstīm, ieskaitot Austrumeiropu), iedzīvotāju skaits valstī turpina pieaugt. Katru gadu vidēji tiek piešķirtas darba atļaujas apmēram 17 000 ārzemniekiem, kas ir ārpus ES valstu pilsoņi un apmēram 12 000 ārvalstnieku saņem patvēruma tiesības (galvenokārt no Sīrijas, Somālijas, Afganistānas, Serbijas, Krievijas un citām valstīm). Emigrantu skaits, kas katru gadu emigrē, ir apmēram 50% no kopējā imigrantu skaita. Tātad iedzīvotāju pieaugums migrācijas rezultātā Zviedrijā ir ar plus zīmi.

Nacionālie politiķi grib ierobežot imigrāciju

Zviedrijas parlamenta diskusijās tikko izskanēja viedokļi, ka visu iepriekšējo gadu sociāldemokrātu īstenotā imigrācijas politika ir radījusi priekšnosacījumus ieceļotāju segregācijai. Šie imigranti neuzticas varai un tās pārstāvjiem, slikti zina zviedru valodu, ir bez izglītības un darba iespējām un tātad – bez reālām cerībām uz labāku nākotni.

Nacionālā flanga politiķi tagad iesaka ierobežot imigrāciju, radot imigrantiem virkni šķēršļu. Ja reiz ieceļotāji mērķē uz Zviedrijas materiālajiem labumiem un izglītību, tad esot jāizvirza arī prasības viņiem sasniegt noteiktu zināšanu apguves līmeni zviedru valodas kursos un obligāti jāapgūst sabiedrības mācība šo kursu ietvaros. Ja šis prasības netiek izpildītas, tad nākšoties samazināt valsts sociālā pabalsta apjomu. Pilsonībai ir jākļūst par burkānu. Tikai tie, kas saprot, kādā valstī viņi dzīvo, kādas tajā ir noteicošās normas un likumi, un zina attiecīgās valsts valodu, var pretendēt uz pilsonības iegūšanu.

Imigrantiem būs vairāk kursu un pagaidu darba vietu

Taču atgriezīsimies pie nesen notikušajiem grautiņiem. Husbijas nemieros piedalījās galvenokārt pusaudži, kas nekur nemācās un nekur nestrādā. Daži zviedru riksdāga deputāti ir pārliecināti, ka vajadzētu palielināt vecāku atbildību par savu bērnu likuma pārkāpumiem. Nacionāļi ierosina samazināt šiem vecākiem bērnu pabalstu, kuru Zviedrijā izmaksā par katru bērnu līdz 18 gadu vecumam (84 lati mēnesī par katru bērnu). Šie vecāki bez tam būtu jāsūta uz specializētiem kursiem, kur tos apmācītu, kā audzināmi bērni un pusaudži.

Daži politiķi iesaka likvidēt likuma normu, kas atļauj patvēruma prasītajiem pašiem izvēlēties pirmo dzīves vietu Zviedrijā, lai tādējādi mazinātu segregāciju geto rajonos – «mazajās Krievijās», «mazajās Sīrijās» u.tml.

Riksdāga debatēs plaši tika diskutēts arī par to, vai dot tiesības policijai šādos nemieru gadījumos izmantot ūdens lielgabalus un citus speciālos «kaujas» līdzekļus, kuru zviedru policijai nepietiekot.

Husbijas nemieri zviedru nodokļu maksātajiem un apdrošināšanas kompānijām izmaksāja ap 6 miljoniem latu.

Kopš 1989. gada Zviedrijā aktīvi rosās integrācijas ministrs, taču šo ministru īstenotā politika ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Tagad politiķi nemierīgo imigrantu rajonu pusaudžiem sola vasaras darba vietas, gatavojas piešķirt papildu līdzekļus zviedru valodas apmācībai un bezdarba likvidēšanai segregētajos rajonos.

No šīm problēmām (iespējams) būtu jāmācas arī kaimiņvalstīm.

Arī Latvijā.

Gigantiska imigrantu integrācijas neveiksme Zviedrijā

2013. gada 22. maijā

Husbija Stokholma nemieri foto Aftonbladet

“Gigantiska imigrantu integrācijas  neveiksme” ar tādiem vārdiem šodien zviedru prese raksturo vairākas naktis pēc kārtas notiekošos pusaudžu nemierus Stokholmas piepilsētā Husbijā (Husby).

Nemieri izpaužas akmeņu mešanā un auto dedzināšanā pa naktīm sava mikrorajona teritorijā, kurā 85%  no 112 000 iedzīvotāju ir imigranti, kas pārstāv 114 tautības.  Vārdu sakot, skādēts tiek paša rajona iedzīvotajiem, no kuriem daudzi jau tagad pamet šo mikrorajonu.

Vakar Zviedrijas premjerministrs Reinfelds solīja vairāk resursu skolai šajos imigrantu reģionos, taču komentētaji ir skeptiski, vai ar to vien būs līdzēts. Katrā ziņa akmeņu mētāšana un automobiļu dedzināšana liecina par imigrantu integrācijas politikas neveiksmi Zviedrijā.

Vairāk par šo tēmu es vakar izteicos intervijā TVNet

LTV Preses klubs 100. pants par imigrācijas perspektīvu Latvijā

Metiet līkumu Stokholmai, kur valda sniega haoss

Atsniegošanas auto ietriecies lidmašīnās motorā Arlandas lidostā. Foto SVD

Lidmašīnas korpusa atledošanas auto ietriecies lidmašīnās motorā Arlandas lidostā. Foto SVD

Attēls no SVD

Apstājies sabiedriskais transports Stokholmā. Attēls no SVD

Sniega haoss Stokholmā 5. decembris 2012. Skats Stokholmas centrālajā stacijā T-centralen. Foto no SVD

Sniega haoss Stokholmā 5. decembris 2012. Skats Stokholmas centrālajā stacijā T-centralen. Foto no SVD

2012. gada 5. decembris

Ja plānojat doties uz Stokholmu un Zviedriju, ņemiet vērā, ka šodienas sniega vētra ir faktiski paralizējusi  Stokholmas un tās apkārtnes sabiedriskā transporta sistēmu.

Informāciju par notiekošo tiešsaistes režīmā labi nodrošina Svenska Dagbladet mājas lapa šeit.

Meiču jūdze pielijusi un gotlandieši turpina protestēt

2012. gada 1. septembrī

Stokholma šodien pielijusi līdz augšai. Līst visu dienu. Gāž kā ar spaiņiem.

Nākas vadāt līdzi lietussargu. Ar tā palīdzību var veikt īsus un straujus pārskrējienus no vienas nojumes uz otru. Žāvēt lietussargu atvērtā veidā nedrīkst nekur, jo zviedriem tas ir ”uz nelaimi” un šī māņticība te ir cieta un stabila tieši tāpat kā latviešiem ”labvēlīga” vai ”nelabvēlīga” laika prognoze pa radio.

No rīta, braucot uz centru, pilsētas automašīnu satiksmi ierobežoja neskaitāmas jaunkundzes, meitenes un sievietes, kas staigāja pa centru un gatavojās tradicionālajam meiču skrējienam.

Meiču jūdze 2012 SvD

Meiču jūdze 2012 SvD

Visu dienu lija un tradicionālie svētki – masu skrējiens ar nosaukumu ”Meiču jūdze” šoreiz nebija saulaini. Salija skrējējas un salijuši drebinājās puiši, tēti, brāļi, līgavaiņi un darba kolēģi, kas atbalstīja skrējējas gar trases malām.

Pašai man nepatīk skriet organizētos krosiņos, labāk skrienu individuālā kārtā, pa mežu. Solo variantā. Taču vienmēr priecājos, ja citiem patīk skriet maratonus, triatlonus un vēl nezinko, kas notiek pašā lielpilsētās centrā un noraudzīties kā finišā uzvarētājam joņo pakaļ tautu meita, lai uzmestu līderim uzvarētāja kroni ap kaklu.

Šoreiz līderei finālā taisnē līdzi skrēja simpātisks džezs frakā ar krosenēm kājās un viņam izdevās cauri lietus gāzēm, ovāciju pavadījumā uzmaukt ”meiču jūdzes” uzvarētājai kaklā tautisko vaiņagu. Yeeees!!! Skaisti.

Avīzes ziņo, ka miris Hannu Olkinuora, pazīstamais somu izdevējs, lielisks žurnālistu skolotājs un bijušais Svenska Dagbladet rekonstruētājs un vadītājs (2000. -2002). Hannu miris 62 gadu vecumā un paliks visiem atmiņā  kā cilvēks, kas ”maz runāja, bet daudz darīja”. Viņa kontā ir arī avīzes Kauppalehti, Aamullehti, Hufvudstadsbladet. Ilgus gadus viņš vadīja Alma Medias Alpress un bija arī Yle valdes priekšsēdētājs. Žēl.

Divas dienas Stokholmu bija okupējusi Lady Gaga un abi Globena koncerti bija izpārdoti 100%. Koncertu recenzija pamatīgas un tauta sajūsmā par šovu.

Lady Gaga ar Daniela jaku

Lady Gaga ar Daniela jaku

Ja Latvijā dziedātājai tika piedāvāta koka kleita, tad šeit viņa pati pieprasīja jaunajam dizaineram Danielam Bendzovskim kažokādas jaku, kurā vakar parādījās publikai pie Grand Hotel un dāvāja apkārtējiem parakstus, apskāvienus un bučas.

Daniela veidoto tērpu Gagas stilists bija noskatījis Stokholmas modes nedēļas demonstrāciju laikā un palūdzis izmantot. Kāpēc Lady Gagai patīk jaunā zviedru modes mākslinieka kažoka jaka?

  • Tāpēc, ka tā ir lakoniska, tieša un pretrunā ar pašreizējo kažokādu modi. Šī mana jaka ir protests un laikam tāpēc Lady Gagai patīk! Mana kolekcija ir modes stereotipu analīze. Mani interesē, kā cilvēki izvēlas sev tērpus un kā mēs iegādājamies sev kolektīvo identitāti, lai pēc gada to aizmestu projām kā vecas lupatas… , – secina medijiem Burosas tekstilmākslas augstskolas modes mākslas maģistrants Daniels Bendzovskis.
  • Vai Lady Gagai piestāv jūsu kolekcijas drēbes?
  • Jā, noteikti. OK, mēs varam diskutēt kas ir šīs mākslinieces kredo, bet man šķiet, ka viņa vienkārši uzspridzina visu, ko sastop. Tieši tāpēc viņa var vilkt mugura manus tērpus, mums saskan pieeja dzīvei. Es atbalstu vairumu no viņas nostādnēm, – konstatē Daniels.

Līst, līst, līst….

Protesti Gotlandē, 2012.01.09

Protesti Gotlandē, 2012.01.09

Tikmēr Gotlandē turpinās vietējo un Greenpeace protesti pret kaļķu raktuvēm Gotlandes ziemeļos. Jau trešo dienu pēc kārtas vietējie pieķēdējas pie priedēm mežā, darba mašīnām un šādi neatļauj nozāģēt Ojnares mežu. Vietu, kas nepieciešams somu uzņēmumam Nordkalk raktuvju attīstīšanai. Runa ir par Bungi, Gotlandes ziemeļos, iepretī Lavijai. Dabas rezervāta teritorijā industrijai izdevies uzvarēt dabas draugus un dabas aizsardzības institūcijas. Pēdējais tiesas process runā par labu Nordkalk, piešķirot viņiem tiesības iegūt ap 3 mijoniem kaļķakmens gadā. Tas nozīmē, ka kaļķakmens raktuves varētu nodarbināt ap 60 strādnieku 25 gadu laikā. Taču vietējie nav ar mieru.

  • Mēs nevēlamies, lai Gotlande pārvērstos par gigantisku Šveices sieru!-  medijiem skaidro vietējie un viņu dabas eksperti, kas vēlas saglabāt šīs teritorijas neskartas.

Raktuve aizņems gigantisku zonu, t.i., apmēram 340 futbollaukumu apjomā un robežosies ar Natura 2000 rezervātu. Pašlaik pēdējais tiesas spriedums ir pārsūdzēts, taču Nordkalk jau ķeras pie lāpstām un viņu aktivitātes aizstāv policija. Dabas draugiem un organizācijām ir neskaitāmi argumenti pret šo raktuvi un pagaidām nav skaidrs, ar ko šis konflikts beigsies. Gotlandiešus atbalsta arī citās Zviedrijas pilsētās un var gadīties, ka zviedri paši šo jautājumu izlemt tomēr nespēs. To deleģēs ES.

Tikko beidza līt.

Salasīju pāris apšu bekas.

Sestdienas vakars solās būt garš un patīkams.
Kā jums?

%d bloggers like this: