Par latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai pēc otrā pasaules kara ir dzirdējuši gandrīz visi. Tas notika ziemā, pirms 75 gadiem. Formālais iemesls dezertieru izdošanai bija sabiedroto vienošanās par to, ka vācu armijas karavīri, kas turpina bēgt, ar varu jāatgriež atpakaļ. Šo vienošanos centās ievērot arī Zviedrijas valdība, kura 1945.gada 2. jūnijā saņēma prasību no Padomju Savienības izdot bēgļus, kas dienējuši vācu armijā. Tobrīd runa bija par 2700 Vācijas pilsoņiem un vairākiem citiem karavīriem, kas bija karojuši Vācijas pusē piespiedu demobilizācijas rezultātā. Jau 15. jūnijā Zviedrijas puse atbildēja, ka atbalstīs šādu prasību un 31. jūlijā Stokholmā, kad varu pārņēma sociāldemokrāti ar Pēru Albīnu Hānsons (Per Albin Hansson) premjerministra un Ēstenu Undēnu (Östen Undén) ārlietu ministra statusā, sākās gatavošanās bēgļu upurēšanai. Tieši šie divi cilvēki arī panāca, ka Padomju Savienībai izdeva baltiešu leģionārus no kuriem vairākums bija latvieši.
Kā tas notika?
Novembra vidū kļuva skaidrs, ka starp tiem, kas tiks izdoti Padomju Savienībai, ir 150 baltiešu. Vairums no Latvijas, bet daži no Igaunijas un Lietuvas. Šie cilvēki atradās neapskaužamā situācijā. Viņu dzimtenes bija okupējusi Padomju Savienība 1940.gadā, nacistiskā Vācija 1941. un kara beigās no jauna šīs valstis tika iekļautas PSRS sastāvā. Kā bēgļi vācu kara uniformās šie ļaudis no Padomju Savienības viedokļa tika traktēti kā valsts nodevēji. Salīdzinājumā ar vācu tautības karagūstekņiem, viņiem varēja prognozēt daudz skarbāku attieksmi no Staļina puses.
Zviedrijas sabiedrības vairākums bija par to, ka šiem baltiešiem ir jāpiešķir politisks patvērums Zviedrijā. Juridiski viņi bija politiskie bēgļi un viņus tāpēc nedrīkstēja izdot Padomju Savienībai, kurā šos cilvēkus gaidīja represijas un apspiešana. Pilsoniskā deputātu daļa nevēlējās baltiešu izdošanu, taču par to ļoti aktīvi cīnījās zviedru komunisti, kas leģionārus uzskatīja par fašistu rokaspuišiem un kara noziedzniekiem. Sākumā ārlietu ministrs Undēns iebilda pret baltiešu izdošanu Kremlim. Tobrīd 167 leģionāri savā nometnē bija uzsākuši bada streiku, taču parlamenta sēžu zālē turpinājās diskusijas par šo bēgļu izdošanu vai neizdošanu. Kā norādīja tautas partijas deputāts Oke Holmbeks – zviedriem nebija obligāti jādara Staļinam pa prātam. Piektā Hāgas konvencija (1907) šādā situācijā noteica, ka leģionārus var izdot vienīgi neitrālām valstīm, taču tā nepieprasīja, lai neitrālas valstis tos izdod tālāk agresīvām valstīm.
Savā dokumentālajā romānā „Leģionāri“ Pērs Ulofs Enkvists (1968) uzsver, ka ārlietu ministrs Undēns neesot spējis saprast, kāpēc zviedriem būtu jābūt laipniem pret kaimiņiem baltiešiem, proti „ šī sentimentalitāte viņam neesot bijusi saprotama“. Viņš vienmēr bijis aizkaitināts brīžos, ja kāds no tribīnes vai publiskās diskusijās dēvējis krievus par „barbariem“. Viņš nespēja pieņemt šādu antipātiju pret Staļinu un viņa galmu. 2. decembrī valdības sēdes laikā ministri sadalījās 2 karojošās grupās: 50% bija pret baltiešu izdošanu un 50% par. Premjerministrs Pērs Albins Hānsons esot sēdējis kluss un sadudzis, taču ārlietu ministrs Undēns pastāvējis uz savu, ka viņa nostājai esot nopietni politiski iemesli. Daudzus gadus vēlāk publicists un rakstnieks Pērs Ulofs Enkvists viņam pajautāja par šiem iemesliem. Kādi tie bijuši? Undēns nekautrējās atzīt, ka viņam kritusi uz nerviem kolēģu nepatika pret Padomju Savienību. Tāpēc „ nedrīkst diskriminēt krievus tikai tāpēc, ka tiek pieņemts, ka viņi skarbāk nekā citas valstis izturēsies pret gūstekņiem“. Tāda bija Undēna pārliecība. Viss pārējais bija „pupu mizas“, jo 8. decembra sēdē, kuru vadīja karalis Gustavs, tikai viens deputāts Ivars Andersons kategoriski nostājās pret baltiešu izdošanu krieviem. Tāpēc janvārī baltieši tika izdoti Kremlim.
Beloostrov kuģis
24.janvāra rītā sākās gūstekņu transportēšana uz kuģi, kas bija piestājis Treleborgas ostā. Pasākums izvērtās dramatisks un asiņains. Dienu vēlāk kuģis devā ceļā uz austrumiem. Uz klāja bija 231 vācieši un 146 baltieši. Divi leģionāri bija izdarījuši pašnāvības un vēl daži atradās slimnīcā. Zviedrijas ārpolitika ar šo bija zaudējusi iespēju argumentēt humanitārus ieņēmumus politisku bēgļu lietā. Šī noteikti nebija Zviedrijas ārpolitikas situācija, ar kuru nākamās paaudzes varēs lielīties. Šī bija nejēdzīga liekulība, kas liecināja par zviedru politiķu un juristu neizpratni par reālo situāciju Eiropā un nespēju rīkoties principiāli pret lielvaru.
Kas notika ar izraidītajiem bēgļiem? 35 no tiem nokļuva Gulāgā, taču nav konkrētu ziņu par to kāds bija visu pārējo izraidīto tālākais liktenis. Karla Bildta valdība aktualizēja šo jautājumu 1994.gadā un ārlietu ministre Margareta af Uglas lūdza Latvijai piedošanu valsts un valdības vārdā par notikušo.
Zviedru vairums zina par šo baltiešu izdošanu un nav sajūsmā par to, kas notika. Cits jautājums – vai šo Undēna soli vispār ir iespējams piedot. Atbildi uz šo jautājumu mums piegādās vēsture.