Vecuma rasisms jeb kāpēc sabiedrība necieš sirmus matus?

Speciāli TVNET

Kolēģis Alberts tikko atzinās, ka ļoti baidās novecot. Pandēmijas izraisītās sirmgalvju nāves pansionātos, ir radījušas zināmu paniku un bailes no institūciju servisa līmeņa un kvalitātes. Taču tas neesot galvenais. Noteicošais esot tas, ka sabiedrībā pastāv nepatika pret vecākiem cilvēkiem un šo antipātiju kultivē tālāk māksla un publiskā izklaide. “Mēs – jaunie cilvēki uztveram vecos kā amizantus un mīlīgus savādniekus. Taču gudri vai glīti viņi nav. Neko iemācīties no viņiem nevar un zināmā mērā šie ir kā kaķu bildes internetā. Var pasmieties, nedaudz uzjautrināties, bet ar to arī beigsim.“, – konstatē 45 gadus vecais vīrietis. Tāpēc viņam pašam ir bail nonākt šo nekam nederīgo cilvēku kategorijā, jo kaut kad nākotnē tas neizbēgami notiks.  

Jaunības kults pāri visam

Jā, tā tas ir. Cilvēkam solīdā vecumā vairs nav prestiža. Šo attieksmi pastiprina masmediju un populārās kultūras joma, kurā reti (vai nekad!) parādās labas fotogrāfijas vai intervijas ar vecākiem cilvēkiem. Turklāt personai nemaz nevajag būt īpaši vecai, lai to nolaistu lejā „atejas podā“ kā nederīgu. Tikko par aiziešanu no vakara ziņu ekrāna paziņoja kolēģe un interneta diskusijās uzreiz varēja izlasīt piezīmes par to, ka „ekrānā drīkst būt“ tikai jauni un smuki cilvēki. Viņa esot par vecu. Tātad neatkarīgi no tā kāda ir tava izglītība, izskats vai prasme, Tu esi nekam nederīgs, ja kļūsti vecāks. Šo tendenci pastiprina arī sabiedrības pielīmēšanās pie „cm kulta“, kad sievietes krūšu – jostas vietas – gurnu cm lielums nosaka viņas prestižu publiskajā telpā. Tas, kas meičai, sievietei vai dāmai IR smadzenēs, tas vairs nav svarīgi. Galvenais, ka tieva un jauna. Pamanīju, ka gados vecāki cilvēki neko vairs nekomentē medijos, viņu fotogrāfijas jau sen nerotā žurnālu vākus un valsts populāru personu vidū ir visai maz cienījamu sirmgalvju. 

Šī attieksme zināmā mērā noved pie garīgās jomas iztukšošanās, jo tieši vecāki cilvēki mēdz būt viedi un spēj savilkt kopā kopsakarības par lietām, procesiem un notikumiem, pateicoties savai pieredzei un zināšanām. Tagad to vairs neņem vērā. To nevajag. Pat darba vietās gados vecāku kolēģu īpatsvars un klātbūtne, tiek vairāk uztverta vairāk kā apgrūtinājums, nevis ieguvums un priekšrocība. 

Kas ir vecuma diskriminācija? 

Vecuma „rasismu“ varējām uzkrītoši pamanīt Latvijā aizvadīto ASV vēlēšanu laikā. Par nākamo 46. lielvaras prezidentu kļuvis 78 gadus vecs kungs, kas latviešu interneta platformās un diskusijās uzreiz tika traktēts kā vecs un senils. Cilvēki Rūjienā, Stendē un Valmierā, neko nezinādami par Džo Baidenu konkrēti, aktīvi pauda savu neizpratni par amerikāņu nenopietno izvēli, ļaujot kļūt par prezidentu „tik vecam cilvēkam“! Viņiem pietika ar skaitli – 78, lai zinātu un publiski pavēstītu, ka „tik vecs cilvēks ir 100% nederīgs cilvēks“.  No kurienes nāk šī fiksēšanās pie dzimšanas datuma un gadu skaitļa, lai novērtētu otra cilvēka vērtību? Atbilstību amatam? Piemērotību ekrānam? Drīkstēšanu eksistēt prestiži publiskajā telpā? 

Kremļa toļļu fabrikas, zāģējot nost Baidenu, lika akcentu tieši un apzināti, uz šo masu cilvēka zināmo aizspriedumu. Visi zina, ka veci cilvēki „nespēj koncentrēties“ un „runāt sakarīgi“? Tāds pieņēmums pastāv. Jā, katrs no mums pazīst dažus šādus sirmgalvjus un tāpēc automātiski  projicējam un attiecinām šo neveiksmi uz visiem viņa vienaudžiem. Ja kaimiņš 78 gadu vecumā nespēja aiziet uz veikalu, jeb ome nemācēja rīkoties ar datoru, tad automātiski visi 78 gadus vecie cilvēki ir nekam nederīgi? Vai tiešām tā ir? Nē, tā nav. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi un vienas vecuma grupas personas nepavisam nemēdz būt identas nedz fiziskās nedz intelektuālās kondīcijas līmenī. Tātad – šāds vispārinājums ir negodīga izturēšanās pret noteiktu cilvēku grupu. Mums liekas, ka viens cilvēks no šīs vecuma grupas nebūtu spējīgs vadīt valsti (kaimiņš, mammas draudzene vai ome) un automātiski mēs jau „zinām“, ka Džo Baidens arī to nevarēs izdarīt. Turklāt šie „zinošie vecuma rasisti“ neko nav lasījuši par konkrēto personu un politiķi Baidenu, bet droši un atklāti publiski pauž savas bažas par to, ka „vecis diezin vai izturēt prezidentūras periodu līdz galam“. Tagad esam nonākuši pie vecuma rasisma formulējuma – tā ir nievājošā izturēšanās pret cilvēku grupu, kas ir vecāki par mums pašiem. Tā ir pārliecība, ka šie sirmgalvji intelektuāli, garīgi un fiziski ir vājāki, nespējīgāki un tāpēc nepievilcīgi. Minēto nostāju forsē arī IT industrija, kas daudziem gados vecākiem cilvēkiem ir grūtāk pieņemams instruments. Taču pēc būtības apstāklis, ka vecmamma sliktāk izmanto mobilo telefonu vai neorientējas „Mātes – Googles“ informācijas piedāvājumā, nenozīmē, ka viņa ir muļķāka par savu mazbērnu. Internets faktiski ir liela „telefona grāmata“, kurā var atrast pakalpojumu, bet neiespējami piesavināties gudrību. 

Šo sabiedrības vecuma rasisma aizspriedumu plaši izmanto Kremļa troļļi, deformējot gudru, gados vecāku cilvēku prestižu sabiedrībā. Tā, piemēram, tika kompromitēts Džo Baidens. Viņa runas tika pārmontētas un piedāvātas apskatei nesakarīgā veidolā. Kremļa izveidotajā audiovizuālājā ierakstā Baidena loģiskais domas ritējums tika apzināti nojaukts (pārmontēts), lai  radītu izklaidīga, koncentrēties nespējīga veca cilvēka penterējumu. Pēc tam, kad varējām noklausīties tiešraidē viņa runas, daudzi latviešu un krievu „vecuma rasisti“ Facebook bija pārsteigti par to, ka „tagad Baidens runā pavisam sakarīgi“. Tas, ka ikvienu – gados vecāku, gudru cilvēku publiskajā telpā var iznīcināt ar 2 jēdzieniem: „vecs“ un „resns“  ir zināms. Vai pie tā arī paliksim kā normas?

Vai Latvijā būtu iespējams 78 gadus vecs prezidents?

Domāju, ka nav iespējams, jo šo cilvēku norakstītu kā nederīgu vecuma dēļ. Taču ASV 78 gadus vecs prezidents nostājās 74 gadus vecā aizejošā prezidenta Donalda Trampa vietā. Vai ar šo vēlos pateikt, ka mums būtu jāmeklē gados veci prezidenti? Nē, ar šo es vēlos uzsvērt, ka ir valstis un tautas, kurās cilvēkus nediskriminē vecuma dēļ. Nepazemo tāpēc, ka šim gudrajam cilvēkam ir sirmi mati un vairāk gadu nekā spriedējam pašam. Tas nozīmē, ka cilvēki solīdā vecumā var būt sabiedrībai ļoti noderīgi sava vieduma dēļ. Pagaidām man nav nācies novērot, ka ļoti jauns cilvēks augstā amatā būtu patiešām bijis daudz vērtīgāks un sasniedzis vairāk, nekā viņa gados vecākais kolēģis. Praksē man šādu piemēru nav. Taču sabiedrībā šāda pārliecība eksistē. 

Pie mums cilvēks virs 30 gadiem jau skaitās vecs. Persona virs 50 gadiem, nedrīkst rotāt televīzijas deju konkursu skatuves un virs 60 – drīkst tikai pastaigāties pa kapiem. Vai cilvēks ir tas, kas viņš ir, jeb tomēr dzimšanas gads pasaka priekšā viņa vērtību?

Paraudzīsimies atpakaļ laikā. Antīkajā Spartā par pilngadīgiem uzskatīja vienīgi tos vīriešus, kas bija sasnieguši 60 gadu vecumu. Viņus bija iespējams ievēlēt padomē. Kāpēc tā? Vai spartiešiem patika cilvēki ar sirmiem matiem? Nē, pati svarīgākā bija intelektuālā spēja spriest un saprast lietu kopsakarības. Pieredze, kas lieti noder šādā situācijā. Zināšanas šajā sabiedrībā tik uzskatītas par svarīgāko īpašumu. Tās nevar nopirkt, bet iespējams iegūt tikai ar izglītību, gadiem un pieredzi. Gudrs cilvēks ir bagāts cilvēks un tieši šādai personai būtu jāvada valsts. Vai jums tā neliekas?  

Vai šodien mēs 70 gadus vecus cilvēkus uzskatām par gudriem? Noteikti, nē. Neatkarīgi no tā kāda ir šī konkrētā cilvēka izglītība vai intelektuālais pienesums profesionālajā jomā. Viņi ir kā iebraucēji no citas planētas, kuriem jāizmaksā iespējami mazas pensijas, jo savu darba mūžu pavadījuši citā valstī Padomju Savienība, kura neko neesot devusi Latvijai. Tātad – marsieši. 

Var pieņemt, ka šāda nepatika pret veciem cilvēkiem, nāk mantojumā no zemnieku sabiedrības, kurā kotējās tikai fiziski spēcīgi cilvēki, kas var padarīt vairāk uz lauka, klētī, kūtī. Versijas par šo antipātiju var būt dažādas, taču no tā nemainās fakta būtība. Pat Japānā šodien tikai 7% iedzīvotāju respektē cilvēkus, kas vecāki par 70 gadiem. „Ko Tu brīnies“, – konstatē Alberts, –“viņi (japāņi) pat bērnus radīt nejaudā. Nevēlas neko sarežģītu, jo šogad pieaugušo autiņbiksītes ir pārdotas Japānā vairāk nekā zīdaiņu autiņbiksītes. Vislabākais ir pusmūža vecums, kad tev viss jau ir bet tu vēl neesi vecs!“.  

Kad piedzima vecu cilvēku diskriminācija? 

Pētījumi rāda, ka tas noticis ap 1880.gadu, kad pasauli pārņēma industriālā revolūcija. Nacionālas valsts dzimšanas apstākļos samazinājās veco un gudro cilvēku īpatsvars un vērtība sabiedrībā. Valoda, darbaspēks centralizējās, standartizējās un vadošajā pozīcijā nostājās ambiciozs uzvarētājs. Viss vecais bija novācams un sprinteris sāka noteikt dienas kārtību. Viss jaunais ir vislabākais, viss vecais – aizvācams un sadedzināms. Patoloģiskā dzīšanās pēc modernā, iespējams ir liels priekšnosacījums tam, ka šodienas studenti nezina, kas ir Aristofāns vai Alunāns, bet lieliski veido interneta mājas lapas un pelna vairāk nekā filozofijas profesors. Tātad, šīm „vecajām izrunāšanām“ nav nekādas vērtības un Džons Tolkīns ir tik universāli viedumu aptverošs, ka „Gredzenu pavēlnieks“ modernajai paaudzei aizstāj Dostojevski, Markesu, Strindbergu vai visu klasisko literatūru kopā. 

Kurš nosaka modi, ka viss vecais ir aizmetams un viedie, vecie cilvēki – nekam nederīgi? 

Kapitālisms un industrializācija nosaka vajadzību pēc novitātēm un jauniem atklājumiem, kas rada noteiktu vērtību sajūtu. Tikai jaunais tagad skaitās derīgs. No šāda viedokļa pat mācību grāmata, kas izdota pirms 10 gadiem, tiek novērtēta kā šodien novecojusi. Izejot no šādas loģikas – klasisku darbu vispār vairs nav.  Ir tikai attiecīgā laika modes tendences un viss. Kur rodas pārliecība, ka tikai modernais un jaunais ir vērtība? Tā rodas pateicoties lieliskajai īpašībai – prasmei piemēroties. Adaptēties. To šodien varam novērot masu emigrācijā uz ārzemēm. Tur ir labāk, tāpēc tur mēs būsim un dzīvosim. Emigrants atsakās no tradicionāla dzīves veida un visiem spēkiem cenšas pārtaisīt sevi par „super-angli“, „super – vācieti“ un pats arī tic, ka šāda piemērošanās ir lielāka uzvara viņa dzīvē. Mēs visiem vēlamies būt panākumiem bagāti. Iekļauties kopīgajā naudas pelnīšanas ātrumā. Visas trūcīgās valstis ir piedzīvojušas šādu projām braukšanas efektu. Agrākajās sabiedrībās dominēja cita loģika, turpretī tagad valda indivīda egoisms, kura briedumu nosaka atteikšanās no visa, kas ir bijis. Vecāku mēbeles un grāmatas ir sadedzināmas, jo jaunais laiks ir ekrānā un braukšana – sestajā ātrumā uz priekšu. 

Vai šo niknumu pret veciem cilvēkiem var raksturot kā pusaudžu sacelšanos? Jā, modernā valsts palīdz šajā protesta procesā.

Ja pieņemam, ka tikai pārmaiņās dzīvo progress, tad automātiski viss sasniegtais skaitās nejēdzība un visi esošie gudrie cilvēki – nekam nederīgi. 

Vai mūsu valsts var pilnveidoties, ja mēs sapratīsim šo evolūcijas blakusefektu? Domāju, ka tas ir iespējams – zināt attīstības tempu, kurā piekļaujamies pasaules procesiem, taču atteikties no infantilisma apkārtējo cilvēku novērtējumā. 

Pašlaik mēs sākam pamanīt, ka negodīgi izturamies pret klimatu. Zušu, mencu vairs gandrīz nav ezeros un jūrās, ja turpināsim rīkoties tieši tāpat kā tas darīts līdz šim – tempā un bez atbildības par sekām.

Varbūt ir pienācis laiks katram no mums pavērot sevi attieksmēs ar tiem, kas ir par mums vecāki. Varbūt, ka šis laiks ir beidzot klāt.                   

One comment

Komentēšana ir slēgta.