Kā senā karaļvalsts un impērija pārtapa „vieglprātīgajā Zviedrijā“

Ziņas par to, ka zviedru izvēlētais pandēmijas apkarošanas ceļš ir vieglprātīgs un bezatbildīgs, ir izlasāmas dažādos ārzemju medijos un pašmāju ietekmeļu blogos. Tur var uzzināt dažādus minējumus par to, kāpēc mirstības procents zili-dzeltenajā karalistē ir augstāks nekā citur un saslimušo tik daudz. Vairums no šiem komentāriem un skaidrojumiem ir aplami. Respektīvi – viltus ziņas, jo skaidrotāji neprot zviedru valodu, nezin apstākļus un cenšas uzminēt notiekošā loģiku, nekritiski adaptējot ārzemju žurnālistu argumentus un „cepas“ uz nebēdu. Vai šis komentārs būs tuvāk patiesībai? Iespējams, ka būs, jo situācija kaimiņvalstī ir nedaudz komplicētāka nekā no malas izskatās. Zviedru valdības rīcības pamatā ir sena pārvaldes reforma, kas mantota no 17.gadsimta un arī šodien neļauj Zviedrijas ministriem un valdībai rīkoties tik pat brīvi un patvaļīgi, kā to varējām novērot Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Latvija. Tāpēc arī pandēmijas stratēģiju izstrādāja un vadīja epidemiologi, nevis politiķi. Vai tas bija pareizi?  

Dānija pret Zviedriju

Kaimiņvalstis mēdz salīdzināt. Mēs mērojamies ar igauņiem un lietuvieši stīvējas ar mums. Savukārt dāņiem un norvēģiem pieņemts salīdzināt savus rezultātus ar zviedriem. Kad 14. martā Dānija pēkšņi aizvēra savas robežas ceļotājiem, zviedri nekavējoties nosodīja šādu pašizolāciju un uztvēra Dānijas valdības rīkojumu kā aplamu un histērisku soli. Turpretī dāņu mediji atbildēja ar skarbām un nosodošam publikācijām, novērtēja zviedru valdības rīcību kā gļēvu, neizlēmīgu un biklu, kas riskē ar savas tautas veselību, atstājot vaļā skolas, restorānus un sporta zāles.

Tā nu tas ir, ka dāņiem patīk sacensties ar zviedriem.  Visās frontēs. Sākot ar sportu, mākslu un zinātni un beidzot ar valdības rīcības stilu. Atklāti sakot, kaimiņiem Dānijā, Norvēģijā un Somijā tīri labi patīk, ja vecajai impērijai Zviedrijai klājas sliktāk nekā pašiem. Kādreizējā impērija un „okupācijas vara“ tad mēdz saņemt atklātu nopēlumu publiskajā telpā visos līmeņos. Daudziem tad ir patīkams gandarījums, ka lielajam un stiprajam neklajas labi. Nedomāju, ka kāds Dānijā vai Norvēģijā līksmo par to, ka Stokholmā vai Gēteborgā pandēmijas rezultātā mirst konkrēti cilvēki. Nē, protams, ka tā nav. Taču, raugoties uz statistiku, šodien eksistē „ļaunais prieks“ konstatēt, ka zviedriem „nav noveicies“, izvēloties savu pandēmijas apkarošanas ceļu.

Skaidrojumu un izpratnes kļūdas

Pandēmijas aizsardzības stratēģiju gandrīz visur izstrādāja attiecīgo valstu valdības. Tātad politiķi. Pandēmijas sākumā (pavasarī) vairums valstu valdību pieņēma lēmumu kā rīkoties, uzklausot vai neuzklausot ārstus un ekspertus. Putins, Tramps un Bolsonaro sākumā neslēpa savu skepsi par epidēmijas bīstamību un pasauli appludināja anekdotes par to, ka „ja cilvēks runā krieviski, tad covid-19 viņam nepielīp“. Taču jokotāji apklusa brīdī, kad epidēmija pārkāpa pāri visām robežām un traģiskie notikumi pārvērtās nelaimē arī jokotāju tuvumā. Epidēmijas laiks pierādīja, ka dažādās valstīs politiķi un sabiedrībā atšķirīgi uztvēra neredzamā uzbrucēja zvērību. Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons sākumā pat bravūrīgi un demonstratīvi gāja bez maskas un cimdiem uz slimnīcu, apmeklēt covid-19 pacientus. Pēc tam saslima pats un akūtās aprūpes nodaļā viņu kopa personāls, kas faktiski bija pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm. No tām pašām, kuras no Lielbritānijas tagad norobežos breksits. Savādi, ka kritiskajā brīdī, viņam palīdzēja cilvēki, no kuriem viņš pats (ar savu breksitu) visu laiku cenšas atbrīvoties. Iespējams, ka šādi izskatās likteņa ironija.

Tad sākās diskusijas par to, ka infekcija aktīvi cirkulē tieši politiķu vidū un mēs varējām turpināt brīnīties kā Donalds Tramps braši sasveicinās ar slimiem politiķiem, bet pats paliek sveiks un vesels.Taču viena lieka gandrīz visiem ir skaidra – šādās situācijās (kā pandēmija) visu izlemj politiķi un valdība. Eksperti var ieteikt, taču lemt nav spējīgi.

Zviedrijā (šādos gadījumos) viss ir otrādi

Jau trīs gadu simtus zviedru likumi aizliedz šādos gadījumos valdībai pieņemt patstāvīgu lēmumu. Daudz lielāka vara ir jomas ekspertiem, jo valstī pastāv sena neatkarīgu institūciju tradīcija. Tajās visu nosaka jomas speciālisti, nevis politiski iecelti priekšnieki.

Tas, ko pandēmijas laikā novērojām praktiski visās valstīs, bija zviedru izpratnē „ministru vara“. Proti, tas zviedru valodā ir ļoti rupjš un neglīts apzīmējums politiķu un valdības apņēmīgai rīcībai. Zviedrijā neviens ministrs nevar un nedrīkst pieņemt kādu konkrētu lēmumu un rīkoties savas jomas ietvaros, ja šo iniciatīvu neatbalsta visa valdība. Vienīgais izņēmumus (zināmā mērā) ir aizsardzības ministrs. Taču arī šis izņēmums ir nosacīts un nebūtisks. Valsti, tātad pārvalda kolektīvi visa valdība un vadoņa veidols tiek te uztverts kā 100% neakceptējama pārvaldes forma.

Turpretī Dānijā ministrs pārvalda savu jomu un var noteikt procesus iestādēs un institūcijās, kas tam pakļauti. Šis ministrs var pieņemt arī nepopulārus lēmumus un praktiski realizēt lietas, kuras zviedri nosodoši nosauktu par „ministra varu“.

Zviedrijā iestādes un institūcijas šādi nepakļaujas savas jomas ministram. Piemēram, Izglītības ministrs nevar pavēlēt Izglītības pārvaldes direktoram vai iesākt kādu izglītības reformu ar saviem ekspertiem. Lai kaut ko šādu paveiktu, ministram ir jārēķinās ar visu savas jomas pārvalžu un institūciju vadītājiem un viņu viedokļiem. Pavēlēt te neko nevar. Kurš Zviedrijā izveidoja šādu valsts pārvaldes modeli? Tas bija Aksels Oksenšerna, Zviedrijas kanclers (17. gs.), Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnes uzticības persona. Viņš būtiski modernizēja Zviedrijas valsts pārvaldi laikā, kad arī Latvija bija zili-dzeltenās impērijas sastāvā. Starp citu, zviedru Vidzemes laikā ģenerālgubernatoram Oksenšernam piederēja Vecates muiža, Burtnieku pilsmuiža, Valmieras pils un vairāki šīs dinastijas pārstāvji ir apglabāti Rīgas Meža kapu „zviedru nogāzē“.

Taču atgriezīsimies pie Oksenšernas reformas efektiem uz pandēmiju 300 gadus vēlāk, t.i., šodien.

Dānijā, pretēji zviedriem, vienmēr bijusi novērojama tendencē koncentrēt un monopolizēt varu valstī. Frederiks III 1660. gadā panāca neierobežotas pilnvaras savai monarhijai. Veco parlamentu viņš atlaida un tas netika „sasaukts“ vēl 200 gadus. Visas iestādes un institūcijas, kas Dānijā tika izveidotas, atradās tiešā pakļautībā karalim. Respektīvi karalis bija vienīgais, kas drīkstēja pieņemt lēmumu. Speciālisti, ierēdņi un eksperti varēja vienīgi ieteikt un konsultēt, taču karalis izlēma, kas būs un kas nebūs. Vēlāk noteiktas pārvaldes sviras tika deleģētas, taču visas ietekmes sviras vienalga atradās centrālās varas personas rokās. Tikai 1849.gadā Dānijā tika iedibinātas konstitucionālās monarhijas demokrātiskās tradīcijas, pateicoties 1848.gada konstitūcijai. Tagad karaļa vietā bija novietota valdība ar ministriem, kas neierobežoti pārvaldīja savu nozari. Šī tradīcija lielā mērā ir saglabājusies līdz mūsu dienām.

Varas reprezentatīvā funkcija

Zviedrijā 1809. gadā tika pieņemta jauna valsts pārvaldes forma, kas būtiski nodalīja parlamenta un karaļa varas ietekmi. 1840.gada departamentu reforma izveidoja modernu valsts pārvaldes sistēmu, kurā ministram tika uzticēta noteikta joma ar iestādēm un institūcijām, kas realizēja reālo nozares darbu. Pēdējo 200 gadu laikā te novērojama tendence aizvien vairāk nostiprināt neatkarīgu valsts institūciju stāvokli. Proti, pasargājot tās no politiskā spiediena. Ar šo tika mēģināts nostiprināt demokrātiju valstī, nepieļaujot politiķu iniciatīvu noteiktu jomu ietvaros. Visbeidzot 1974. gada reforma panāca to, ka šodien Zviedrijā neviena iestāde, organizācija, partija, valdība vai parlaments nedrīkst izlemt par to, kā kādai iestādei vai pārvaldei ir jālemj vai jārīkojas noteiktā situācijā. Dānijā, Norvēģija un Islandē tā nav. Mazliet līdzīga situācija ir Somijā (Krievijas agresīvo tendenču iespaidā). Arī tur ir novērojama tendence neļaut politiskajai varai izlemt jautājumus jomas ekspertu vietā un arī Helsinkos valdība lēmumus ilgstoši drīkstēja pieņemt vienīgi kolektīvi. Pēdējo gadu laikā šī nostāja tiek pamazām „mīkstināta“ un 1999.gada grozījumi pamatlikumā panāca, ka tikai ārkārtas situācijā valdībai lēmums jāpieņem kolektīvi.

Premjers nedrīkstēja izlemt epidemiologa vietā

Tas nozīmē, ka pandēmijas situācijā aizsardzības stratēģija drīkstēja izstrādāt tikai jomas eksperti, nevis valdība vai premjerministrs. Atbildīgā organizācija Veselības aizsardzības pārvalde nolēma neko neaizliegt, bet lūgt. Piedāvājot valsts iedzīvotājiem formālu brīvību, taču cerot uz līdzpilsoņu apzinīgumu un pašdisciplīnu. Veidojot nākotnes kolektīvo atmiņu un cerot uz apzinīgu sabiedrību. Vai tā notika? Diemžēl tas notika daļēji.

Turpretī ļeņiniskajās tradīcijās domājošā Ķīna ķērās pie pavēlēm, aizliegumiem, digitālās izsekošanas taktikas, identitātes aplikācijām un sargsuņa loģikas. Protams, ka diktatūras apstākļos neviens pat nedomā sākt apelēt pie iedzīvotāju apzinīguma un atbildīguma. Tur darbojas tikai pavēles, aizliegumi un sodi. Tie paši, kurus mēs pazīstam no PSRS laikiem. Konfūcija idejas – jaunā ideoloģiskā noformējumā turpina dzīvot.

Taču atgriezīsimies pie zviedriem un viņu ceļa cauri pandēmijai. Veselības pārvalde nolēma nevis aizliegt, bet uzrunāt līdzcilvēku apzinīgumu. Formāli ņemot zviedriem bija tieši tādi paši aizliegumi pandēmijas laikā kā pie mums Latvijā. Proti – ievērot distanci, aizliegums apmeklēt riska grupas, slēgtas vidusskolas un augstskolas, ierobežotas grupu tikšanās, roku mazgāšana un citi ierobežojumi. Valsts robežas nebija slēgtas. Taču ārzemju mediji fiksēja jaunus cilvēkus, kas pulcējās publiskajā telpā, neievērojot ieteikumus. Jā, šie cilvēki bija neapzinīgi. Tieši šādu, gados jaunu un nepiesardzīgi cilvēku dēļ, zviedru veco ļaužu pansionātos tika ievazāts covid-19. Tāpat kā tas notika Apvienotajā Karalistē. Tātad slimību piegādāja nevis apzinīgie sirmgalvju tuvinieki (kas drīkstēja sarunāties ar vecmammu vai vecpapu tikai caur loga stiklu), bet gan apkalpojošā personāla jaunieši, kuri piegādāja pastu vai nodarbojās ar citām aprūpes formām. Viņi nebija nodrošināti ar vizieriem un cimdiem, nebija sagatavoti epidēmijas riskiem. Jā, šī ir kļūda. Vēlāk tādas noskaidrosies un tiks apzinātas vēl vairāk. Diemžēl inficētie cilvēki tad jau būs miruši.

Dāņi un norvēģi domā, ka viņiem ir kara un katastrofu pieredze. Zviedriem tādas nav. Viņi drīzāk ir pieraduši, ka viss beidzas labi un nekas slikts notiks vienkārši nevar. Sociālais kapitāls liek noticēt cilvēkam kā labai un atbildīgai būtnei.

Kā viss beigsies, mēs redzēsim pēc gada. Tad varēsim vērtēt, kurš bija gudrāks un domāja pareizāk. Pašlaik mēs esam turpat – nedrošības zonā, jo nekas nav beidzies un viss turpinās līdz brīdim, kad veselības centri sāks mūs aicināt vakcinēties pret covid-19.

Lai izturētu nedrošību ir vajadzīga sapratīga sabiedrība. Kamēr autoritārie režīmi turpinās svaidīties ar pavēlēm un sodiem, mēs iesim tālāk pa apzinīguma ceļu. Tieši tāpēc mēs neesam nedz vieglprātīgi nedz naivi.

Vai rīkojāmies pareizi? To rādīs laiks.

Nesaprotamais karš un mūsu izdzīvošanas iespējas

Pandēmijas uzbrukuma laikā, katra valsts demonstrē savu aizsardzības taktiku. Ik dienas masmediji piedāvā šis sacensības uzvarētāju un zaudētāju tabulu, iepazīstinot pasauli ar inficēto un mirušo skaitļiem. Mazāk izmirušie lepojas kā „mača“ uzvarētāji, bet smagāk cietušie plātās ar masu imunitātes iegūšanas priekšrocībām. Taču pati svarīgākā stratēģijas līnija ir agresora identitātes noskaidrošana. Proti- kurš to palaidis no „savas laboratorijas“, lai apzināti iznīcinātu pārējos. Amerikāņi vaino ķīniešus un Donalds Tramps tos iedrošina izmantot visus iespējamos juridiskos instrumentus, lai tiesā izrēķinātos ar Ķīnu, kas esot slēpusi reālo notikumu attīstības gaitu covid-19 pandēmijas sākuma posmā. Visi zina un saprot, ka nekāda kompensācijā šāda tiesas procesā nav iespējama, taču patētiskā bravūra tāpēc nesamazinās.  Savukārt ķīnieši jūtas smagi apvainoti par šādiem izteikumiem un gatavi apgalvot, ka tieši amerikāņi atveduši uz Uhaņu „vīrusu burciņā“ un izgāzuši kaitīgo saturu apzināti pilsēta tirgū.

Pa vidu jaucas krievi, kas no Kremļa stāsta jau nākamās konspirācijas teorijas. Paradoksāli, ka neviens no šiem apgalvojumiem nav zinātniski apstiprināts un pierādīts, taču ar tiem verbāli svaidās visaugstākajā politiskajā līmenī. ASV ārlietu ministrs Maiks Pompeo publiski deklarē „ķīniešu vainu“ notiekošajā un Krievijas Vladimirs Putins nekautrējas medijos koronas vīrusam piešķirt nosaukumu „ķīniešu sērga“. Tikmēr ķīnieši ir sašutuši par to, kā upurus pārtaisa par vainīgajiem. Visai šai juceklīgajai situācijai pa vidu vīd nejēdzīga politiķu nespēja vienoties par kopīgu stratēģiju pret pandēmiju uz mūsu planētas. Visiem jau tagad ir skaidrs, ka epidēmija turpināsies vēl vismaz 2 gadus un upuru skaitā var būt ikviens no jums, cienījamo lasītāj!  Tātad būtu jābeidz svaidīties ar lāpstiņām smilšu kastē un jāsāk izveidot kopīga, saprātīga cilvēces stratēģija pret šo nelaimi, kas ir  mūs ķērusi  vienādi  smagi 2020. gadā. Rodas iespaids, ka valstis karo cita pret citu, nevis kopīgi pret nāvējošu ienaidnieku covid-19.

Kas notiks tālāk?

Ir zināms, ka vakcīna būs tikai pēc viena vai diviem gadiem. Ir saprotams, ka izslimošana nodrošinot spēcīgāku imunitāti pret koronu nekā vakcīna. To mēs zinām, taču nevēlamies apzināti inficēties ar covid-19 un spēlēt „krievu ruleti“ ar savu veselību, cerot, ka tad varēs droši dzīvot tālāk. Pārbaudes testiem pašlaik nav jēgas, jo epidēmijas viļņi turpināsies un zinātne nav pierādījusi, ka imunitāte pret šo sērgu eksistē ir noturīga vismaz vairākus gadus.

Tas nozīmē, ka mēs visi sēžam kopīgā laivā, kas gāzelējas viļņos un priekšā grand ūdenskritums.

Robežas atvērs, taču pie ostām un lidostām neviens nav apsolījis iekārtot karantīnas „koronozorijus“. Ar pirmo kuģi un lidmašīnu vīruss atkal būs klāt. Epidēmija nav beigusies, jo pret to nav iespējams uzcelt mehānisku žogu. Taču mēs saņemsimies un izliksimies, ka viss būs pa vecam, izvairoties lasīt mediju ziņas un atsakoties saprast, ka jāsāk domāt par jaunu kapsētu ierīkošanu.

Ir 100% skaidrs, ka jūnijā mēs nedzīvosim tādā paša vidē, kādu atstājām pirms pandēmijas.  Kādā tā būs?

Skaidrs, ka rīt, parīt vai aizparīt NAV iespējams atgriezties ierastajās (pirmspandēmijas) ikdienas rutīnās, lai šis pasākums katram no mums nebeigtos ar kapiem.  Taču mums pamazām ir jāatgriežas kaut cik normālā dzīvē. Ir jāiet uz darbu, jāaudzina bērni, jāveic virkne pienākumu, kas pagaidām ietilpst aizliegto akciju sarakstā.  Kā to iespējams paveikt?

Vai turpmāk visiem būs jāstaigā ar sejas maskām un cimdiem vēl 2-3 gadus publiskajā telpā? Vai riska grupas ļaudis turpinās pašizolāciju un 2 distance saglabāsies? Vai tiks izveidoti īpaši apģērbi, aizsardzībai pret koronu? Vai mediji upuru skaitīšanas vietā beidzot sāks vairāk interesēties par vakcīnu laboratorijām un izglītot cilvēkus šajā tēmā?

Kas un kā notiks tālāk? Pagaidām, kamēr turpinās mētāšanās ar lāpstiņām smilšu kastē, kuru sauc par politiku, nekādu koronas pandēmijas apkarošanas globālo stratēģiju un taktiku saskatīt nav iespējams pat ar acenēm uz deguna.

Kāds būs epidēmijas turpinājums?

Ārsts, profesors, epidēmiju eksperts Pasaules Veselības organizācijas (WHO) padomnieks Juhans Gīszeke uzskata, ka visas valstis, kurās saslimušo un mirušo līmenis ir šodien zemāks nekā Zviedrijā, būs spiesti iziet  pašu ceļu, kuru pašlaik piedzīvo zviedri. Viņš uzskata, ka rudenī epidēmija turpināsies ar jaunu sparu.

Vai iespējams apturēt pandēmiju?

J.G.: Nē, mehāniski to izdarīt nevar. Tā nav dabas katastrofa. Pandēmija mazliet atgādina vulkāna izvirdumu, zemestrīci vai tamlīdzīgu kataklizmu. Vājākie ciešvissmagāk. Proti, tie, kas „nepagūst aizbēgt“.

Vai zviedri ir jau ieguvuši masveida imunitāti?

J.G.: Nē, vēl nav. Bijām plānojuši, ka sasniegsim 60% maijā, taču slimības izplatība notiek daudz lēnāk. Nekā bijām rēķinājušies. Izskatās, ka tas notiks jūnija vidū, bet tas nenozīmē, ka epidēmija būs reāli beigusies. 40% nebūs izslimojuši un mums ir riska grupa jāturpina audzēt un sargāt.  Tas nozīmē, ka daļa ierobežojumu ir jāsaglabā visu vasaru un iespējams arī rudenī.

Kā jūs pats izsargājieties no slimības?

J.G.: Esmu 70 gadus vecs un vispār labāk izslimotu uzreiz tagad, nevis gaidītu vēl vienu gadu. Tagad esmu jaunāks un būtu lieliska sajūta, ka tas ir izdarīts un posts palicis aiz muguras.

Kas notiks tālāk?

 

Koronas pandēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus

Krīzes ir lakmusa papīrīši. Tās parāda sabiedrības patieso seju un rīcības gatavību. Arī šoreiz, tāpat kā pirms simts gadiem, nepratām un nespējām atbilstoši reaģēt pandēmijas sākuma posmā un saprast kas ar mums notiek. Īpaši pasīva un neizdarīga izskatījās Brisele, kuras birokrāti mācēja piesaukt argumentus (ka tā neesot viņu atbildība) un tieši tāpēc man tagad galīgi negribas ar savu nodokļu naudu maksāt viņu algas.

Tagad, kad gandrīz divus mēnešus, esam iemācījuši dzīvot un strādāt no mājām, baidīties no pretīmnācējiem un apmeklēt masku šūšanas kursus. Taču atkal nekas nav skaidrs. Proti – va var vērt valstis vaļā un atsākt normālu komunikāciju. Ir 100% skaidrs, ka ja tā turpināsim, tad ekonomika sabruks galīgi. Tas nu ir skaidrs kā diena. Taču kas notiks ar mūsu kolektīvu veselību, to pateikt nevaram. Mums ir iespēja vai nu saslimt, cerot tā sarūpēt sev imunitāti un izvairīties no „plaušu elpināšanas“ iekārtām, vai arī sagaidīt vakcīnu. Izskatās, ka valstis atvērs, bet mēs publiskajā telpā visi staigāsim ar uzpurņiem un spirta pudelītēm rokās. Taču kā ar medijiem? Vai tie ir izdzīvojuši pandēmiju?

Kas mainīsies?

Iespējams, ka turpmāk mēs vairs nedzīvosim tā kā to darījām agrāk. Visi uzņēmumi nepaliks dzīvi, jo biznesā nav nemirstīgas uzņēmējdarbības modeļu. Būs uzņēmumi, kurus glābs ar nodokļu maksātāju naudu, piemēram Norwegian, SAS un AirBaltic = kā jau tas priviliģētajiem pienākas. Pārējie vai nu izķepurosies, vai nomirs bez privilēģijām.

Palielināsies valsts parāds un nākamās paaudzes par to samaksās. Piešķirs vēl pāris ordeņus prezidenta un viņa padomnieku draugiem un populāras kļūst Merkeles un Gutereša frāzes „par pandēmiju kā iespēju rosinātāju“.  Politiķi sprēgās uz publiskās skatuves un mediji tos citēs.

Mēs jutīsimies kā izkļuvuši no slēgtas telpas un jutīsimies labāki savas jaunapgūtās empātijas dēļ. Saprotot, ka pažiolācija faktiski nozīmē vientulību. Būsim iemācījušies atradināties no pasaules apceļošanas un lietosim konferenču vietā Zoom, Skype vai nejauko Moodle. Iespējams, ka mēs tagad labāk novērtēsim savus draugus, tuviniekus un tos, kas atcerējās mūsu pandēmijas laikā.

 Mediju kapsēta

Jaunajās valstīs un nedemokrātiskajos režīmos būs izmiruši mediji. To vietā drūzmēsies sociālie mediji ar viedokļu burbuļiem un ietekmeļiem savu „trieciengrupu“ centros. Vidusjūras reģiona valstis un postkomunistisko valstu zona šajā procesā iet avangardā. Nav jēgas šeit komentēt traģisko mediju situāciju Ungārijā un Polijā. Kur nu vēl cenzūras žņaugus Jordānijā, Sīrijā, Marokā, Emirātos, Jemenā un Omanā, kur bailēs no koronas, tika aizliegta papīra avīžu un žurnālu izdošana. Varas iestādes tur pavisam nopietni apgalvoja, ka preses papīrs „pārnēsājot koronu“ un tāpēc esot aizliedzams. Lai gan faktiski tēlotās rūpēs par vīrusa izplatības ierobežošanu ir faktiski informācijas izplatīšanas apturēšana.

Kas šajās valstīs izkonkurēs medijus? Protams, ka varas un pašvaldību kontrolētie interneta mediji, kas satura vietā piepumpēs cilvēku galvas pilnas ar sev vajadzīgu propagandu un „ziņām“ – bez maksas. Tā pamazām atradinot iedzīvotājus no mediju abonēšanas. Šis process Latvijā ir sen jau sācies un turpinās joprojām. Savādas mediju finansēšanas komisijas piešķir arī Rīgā naudu nevis medijiem, bet atsevišķiem žurnālistiem un redakcijām iesniegto projektu kārtībā. Šāda pieeja mediju atbalstam ir absolūti neakceptējama, taču tā turpinās un tāpēc sistemātiski iznīcina mediju areālu. Saraustot to driskās.

Latvijā notiek tas pats kas Katarā – vecie mediji mirst un to vietā nostājas vai nu valsts un pašvaldību finansēti bezmaksas propagandas mediji, vai arī lēta, dzeltena žurnālistika, kas cer ar lielām tirāžām vismaz piesaistīt reklāmdevējus, ja pircēju vairs nav.  Amerikāņu Northwestern University mediju pētnieki ir analizējuši iespiestās preses iznīkšanu Katarā , laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam. Ja 2013. gadā vēl dienas avīzes lasīja 42% iedzīvotāju, tad 2019. gadā arābu valstīs dienas avīzes izmantoja vairs tikai 16% iedzīvotāju. Tagad 68% meklē ziņas internetā un 60% mediju vietā lieto sociālos medijus. Tikai 8-15% ir gatavi maksāt žurnālistiem par viņu darbu.

Situācija ir ļoti līdzīga arī Latvijā. Taču vecajās Eiropas valstīs, ar senām žurnālistikas tradīcijām, šāda samežģīta aina nav aktuāla. Tur eksistē mediji, kuros žurnālistiem samaksā naudu arī par darbu pircēji. Ne tikai reklāmdevēji. Turpretī trūcīgajās un mediju jomā vāji pieredzējušajās valstīs, maksas medijus izkonkurē valsts un pašvaldību kontrolētie bezmaksas propagandas mediji. To mērķis ir maksimāli liela izplatība, nevis augsta satura kvalitāte. Šādā veidā bezmaksas mediju patērētāji kļūst par slikti informētiem ļaudīm.

Propagandas buldozers

Jāatzīst, ka Padomju savienības laiks ir pieradinājis lielu mūsu auditorijas daļu pie propagandas medijiem. Toreiz par tiem bija jāmaksā, taču tagad tos piedāvā bez maksas. Rodas iespaids, ka nejēdzīgās mediju politikas dēļ arī pie mums drīz parādīsies valsts mediji. Jo pašvaldību mediji taču mums jau ir un tie jau paguvuši veiksmīgi iznīcināt reģionālās avīzes.

Kāpēc gan Kultūras ministram vai Kaimiņam (piemēram!) neiedomāties izdot valsts avīzi? Kultūras avīžu un žurnālu mums taču vairs nav. Literatūra un Māksla jau sen kapos un arhīvā, taču kāds enerģisks  diletants mediju jomā ar lielām ambīcijām politikā to ņems un norealizēs. Tad mums būs tāpat kā Sīrijā al-Thawra (Revolūcija) vai al-Ahram (Piramīdas) Ēģiptē. Proti – esošajām režīmam lojāli izdevumi, kas slavinās pastāvošos varu un pamazām kļūs ļoti iecienīti, jo tiks izplatīti bez maksas. Jūs teiksiet, ka režīms pie mums mainās?  Jā, viena ietekmes grupa nomaina otru, taču tas netraucēs nomainīt “nevajadzīgos“ žurnālistus pret „noderīgajiem idiotiem“, ja esošajai ietekmes elitei tā vajadzēs.

Brīdī, kad valsts vara – centrālās vai pašvaldību līmeņa zonās, sāk izdot savus propagandas medijus ar mūsu nodokļu naudu, zūd kvalitatīvu mediju eksistences iespēja. Automātiski pazūd kritiskā domāšana mediju slejās un rokošā žurnālistika. Pazūd klasiskā iespēja finansēt medijus ar abonēšanas un reklāmdevēju līdzekļiem.  Šo ainu šodien var labi novērot, piemēram, Beirutā. Tur dienas avīzes mist strauji : Al-Safir (Vēstnieks), al-Anwar (Gaisma), al – Mustaqbal (Nākotne) bankrotēja cita aiz citas divu gadu laikā. Pašlaik uz nāves robežas atrodas vecāka valsts rīta avīze al – Nahar (Diena), jo nespēj samaksāt līdzstrādnieku algas.

Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir paspilgtinājusi procesus, kas jau bija sākušies.

Arābu pasaules divas liekākās avīzes al-Sharq al -Awsat (Tuvējie Austrumi) un al-Hayat (Dzīve) izdzīvo  pateicoties konkrētiem privātpersonu naudas iešļircinājumiem.  Šajā gadījumā tas ir saudiešu princis. Šādu – ietekmes grupu vai privātpersonu apzināti finansētu avīžu skaits tur turpina pieaugt. Piemēram, Kataras nauda tur pie dzīvības palestīniešu al-Quds al -Arabi (Arābu Jeruzāleme) un 2014. gadā dibināto propagandas laikrakstu al-Arabi al-Jadid (Jaunais Arābs). Šai avīzei ir lieli plāni un lielas ambīcijas, taču par neatkarīgām vai bezkaislīgām tas nosaukt nevar.

Sociālo mediju uzliesmojums

Bezmaksas satelītu televīzija un ietekmeļi sociālajos medijos ir pārņēmuši informatīvās telpas grožus. Tātad – mums piedāvā tikai un vienīgi  bezmaksas medijus. Naivi iedomāties, ka bezmaksas mediji var aizstāt agrākos maksas mediju ar līdzvērtīgu saturu. Nē, tas nav iespējams. Stockmans nav Čiekurkalna tirgus un bezmaksas prece nekad nebūs kvalitatīvs, pārbaudīts un drošs ziņu avots.   Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus. Pandēmija ir pabeigusi tīmekļa žurnālistikas uzbrukumu papīra medijiem un mēs pamazām pārvēršamies par visvairāk izklaidētajiem skatītājiem. Ļoti ērtiem manipulāciju praviešiem, mahināciju cepējiem un sazvērestības teoriju darinātājiem.

Savādi, ka mēs zinām un saprotam, ka valstij vajag, piemēram, veselības aprūpes loģiku un politiku. To mēs finansējam un uzskatām par svarīgu esam. Taču valsts iedzīvotāju informēšanas politika joprojām daudziem ir svešvārds.

Savādi, ka tā tas ir un tā tas turpinās un mūsu valsts soļo Beirutas, Ungārijas vai Kataras propagandas mediju virzienā.

 

Pandēmijas pārdomas tulpju ziedēšanas laikā

Koronas pandēmija turpinās jau trešo mēnesi un fināls šim procesam pagaidām nav prognozējams. Ap 3 miljoniem cilvēku ir „oficiāli“ izslimojuši ar labākam vai sliktākām izredzēm palikt dzīviem. Nezināms skaits ļaužu jau pārlaiduši vīrusu bez slimību apstiprinošas analīzes. Pēc daudziem gadiem kāds izlasīs šo rakstu un smiesies par mūsu neziņu un bailēm. Šis nākotnes lasītājs zinās iznākumu. Viņam būs pieejamas atbildes uz visiem jautājumiem, kurus mēs šodien nezinām. Viņam (vai viņai) mūsu „pandēmijas filma“ būs beigusies, fināla titri apskatīti un viņš lasīs šo rakstu ar epidēmijas jautājumu atbildēm rokās. Vai šis nākotnes cilvēks smiesies par mums? Uzjautrināsies par tiem, kam katru dienu jāvalkā maskas un tiem, kas to var arī nedarīt? Nezinu. Ceru, ka viņš sapratīs mūsu šodienas bailes un izmisumu par kailo dzīvību, niknumu par sagrauto ekonomiku, kurai sekos bezdarbs un naudas trūkums un ciešanas par piespiedu ieslodzījumu četrās sienās. Tuvojas Valpurģa nakts ar ugunskuriem, kuri šogad nenotiks. Sākas mīlestības mēnesis maijs ar emocionālu aizrautību, kas jau iepriekš anulēta, jo koronas slimie nesajūt smaržas. Kreimenes aizsmaržos nepamanītas un ceriņi aizliesmos aiz aizvilktiem aizkariem.

Izskatās, ka vairums no mums to vairs nevar izturēt. Puišeļi pa ielu jāj savus velosipēdus ar priekšējo riepu vertikāli gaisā, meitenes šņarkstina skrituļdēli pret asfaltu, Donalds Tramps iesaka injicēt roku mazgāšanas šķīdumu tieši asinīs, jo visiem gribas, lai šis klusais pašizolācijas ārprāts ātrāk beigtos. Bet vīruss neatkāpjas. Nepacietīgākās valstis sāk atslābināt bargos noteikumus saviem pilsoņiem. Taču  būtībā nekas jauns nav noticis, lai šādi rīkotos.

Nepacietības stress

Televizors rāda vidusskolas nobeiguma eksāmenus Dienvidkorejā. Tie notiek ārā, skolas stadionā. Uz basketbola laukuma savietoti galdi un pie tiem uzpucējušies jaunieši raksta savu nobeiguma darbu ar melnām maskām uz deguniem. Drošā attālumā cits no cita.

Stokholmas frizieri iekārtojuši savas darba vietas uz ietves, pie salona ārdurvīm. Tur tiek griezti mati un dzītas bārdas, jo vīrusam nepatīk svaigs gaiss.

Pašvaldības vadītāji sarīkojuši gada atskaites apspriedi zālājā pie zviedru pašvaldības nama. Visi sēž uz izolētiem krēsliem, 2 m attālumā cits no cita, jo tur ir atļauts pulcēties 50 cilvēkiem vienkopus, ja tiek ievērota distancēšanās. Tad politiku var „taisīt“ arī klātienē. Turpretī Dānijā tikko soda naudu samaksāja jauna mamma, kas bija izvedusi pastaigā savu mazuli un bērna draudzenīti. Samaksāja sālīti, jo tur šādi rīkoties ir aizliegts, neraugoties uz to, ka bērni ieslodzījumu necieš.

Vairākas valstis tagad atļāvušas vecākiem iziet parkā kopā ar savu bērnu. Tikai pa vienam. Tikai pa gabalu un tikai ar savām spēļu mantiņām. Turpretī Garkalnes spēļu laukumos Līgo ielā sīkie rušinās smiltīs pa divi un bariņos un šī zona ir pati inficētākā Latvijā. Kā tad ir pareizi?

Zviedru pieeja pandēmijas apkarošanai jau mēnešiem izraisa vīpsnāšanu un plecu raustīšanu. Ārzemju televizori rāda zviedru jauniešus, kas čupojas restorānos dārzos un parkos, sēž uz Dramatiskā teātra kāpnēm un montē šos kadrus ar mirušajiem Karolinska Akadēmiskās slimnīcās akūtās uzņemšanas nodaļā. Zviedru medijos šausta epidemiologus, bet valdība atgaiņājas no jautājumiem, deleģējot visu atbildību ārstiem.

Tāpēc nolēmu parunāties par tēmu – „kā ir pareizi“ ar ierindas ārstu no Stokholmas. Ar personu, kas reāli nosaka notikumu gaitu.

Izeja? Vakcīna vai izslimošana?

Ilgi domāju vai publicēt šo interviju ar ārstu Ivaru Olafu, kurš strādā akūtajā  „koronas uzņemšanā“ Stokholmas centrā. Izmeklējot un nosūtot tālāk covid-19 pacientus slimnīcām. Apspriedāmies un nolēmām, ka publicēsim sarunu bez uzvārdiem, amatiem un darba vietām. Jo saruna nebūs par valsts politiku, par stratēģijām un ietekmes zonām, bet gan par slimību, kas jau sen nogurdinājusi mūs visus gan šaipus, gan viņpus Baltijas jūrai. Tātad par mūsu attiecībām ar pandēmiju no cita redzes leņķa.

Vai Zviedrijas pieeja pandēmijas uzbrukumam ir pareiza?

I.O.: Jā, manuprāt, mūsu stratēģija ļoti loģiska un tālredzīga. Mēs ārsti labi zinām kā epidēmijas notiek un attīstās. Robežu slēgšana neko nedod, jo epidēmija pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ loģika un prāts. Tikko somi, norvēģi, dāņi aizklapēja ciet savas robežas un šonedēļ saprot, ka tas bija nepareizi. Neko tas nedod un nepalīdzēs arī nākotnē. Tagad viņi sāk mainīt savas nostādnes. Atceļ ierobežojumus. Bērni atkal var iet uz skolu un veikali lēni veras vaļā.  Šādi var uz laiku ierobežot, apturēt mehāniski epidēmijas attīstību, taču tā atgriezīsies vēlāk un nekur nepazudīs. Latvija arī aizvērusi savu robežu un noslēpusies stūrī. Protams, ka tas tiek darīts, lai nepārslogotu savas valsts veselības aprūpes sistēmu. Pasargātu vecos un slimos no strauja uzliesmojuma. Taču pašu vīrusu slēgtās robežas neiznīcinās. Epidēmija tikai ievilksies laikā noslēgtā telpā un pēc tam uzbruks no jauna.

Kāpēc tad visas valstis šādi rīkojās – slēdza robežas?

I.O.: Domāju, ka ar šo mēs varam redzēt kā politiķi iesaistās epidēmijas gaitā. Visi cer nopelnīt uz epidēmijas rēķina, parādīt cik viņi ir gudri un cik lieli patrioti. Šis epidēmijas laiks ir pasaules politiķu sacensība – kurš prot labāk. Kurš savai nācijai iepatiksies labāk. Kurš gudrāk izteiksies un labāk izsmies to, kas domā citādāk. Katram politiķim tagad sava brīnumnūjiņa, taču stratēģiju tomēr vajag saskaņot ar ārstiem. Mēs ārsti labi zinām, ka ir tikai divi ceļi: vakcinācija vai izslimošana. Cita jeb trešā ceļa vispār nav. Kamēr nevienam nav vakcīnas atliek izslimošana. Jo vairāk cilvēku ir izslimojuši, jo lielāki priekšnoteikumi, ka epidēmija pie mums drīz arī beigusies.

Tas ir nežēlīgi pret vecajiem un slimajiem…

I.O: Tāpēc jau ir šis distancēšanās ieteikums, lūgums (prasība!) neapmeklēt gados vecākus tuviniekus, izvairīties no tiešajiem kontaktiem ar sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem. Jā, šo sabiedrības grupu jāpasargā no covid–19 uzbrukuma. Vīruss var paātrināt esošo kaiti vai slimību. To, kas cilvēkā jau ir iekšā. Taču vairums no mums pārslimo šo epidēmiju mazāk postoši un, cerams, ka iegūst imunitāti. Pie vecmammas vai vectēva tagad var doties tikai tad, ja saruna notiks pa logu. Nekā citādi to nedrīkst darīt. Vislabākais ir telefons. Tas ir jāsaprot un ar to jāsamierinās.

Tad jau nāktos ieslēgt izolētā zonā šo riska grupu un pārējie varētu turpināt dzīvi ierastajā stilā…

I.O.: Jā, šāda pieeja būtu ideāla, taču mēs nezinām kādas problēmas slēpjas cilvēkos, kas nav veci un neuzskata sevi par hroniski slimiem.

 Tad pagaidām vienīgā izeja ir masveida izslimošana?

I.O.: Visi izslimos covid-19. Ātrāk vai vēlāk. Epidēmija beigsies brīdī, kad 70% no visiem iedzīvotājiem būs izslimojuši tieši šo vīrusu. Mēs ārsti vēlamies, lai šo pārbaudījumu iztur tā sabiedrības daļa, kas ir jauna, veselīga un ar labu spēju šo procesu pārdzīvot salīdzinoši viegli. Tad epidēmija apstāsies un atlikušie 30%, kas ir gan gados vecāki un multislimi ļaudis, gan gados jaunāki cilvēki ar iedzimtām vai iemantotām kaitēm, vairs nevarēs inficēties un turpinās dzīvot tālāk.

Otrs ceļš būtu vakcinēt riska grupu, jeb piešķirt viņiem vakcīnu pirmajiem. Pagaidām mums nav vakcīnas pret covid-19. Starp citu, tieši tāpēc cilvēkiem virs 65 gadiem gripas vakcīna Zviedrijā katru gadu ir bez maksas. Domāju, ka šī koronas epidēmija liks daudziem skeptiķiem saprast ko nozīmē epidēmijas un vakcīnas.

 Vai nekāda cita ceļa nav? Vai nevar noslēpties uz gadu un pārlaist šo laiku pagrabā?

I.O.: Nē, tas neizdosies. Brīdī, kad iznāksi no pagraba ārā, kovids tevi noķers. Mirklī, kad Latvija atvērs savas robežas, nāks jaunais vilnis un vairāk vai mazāk atkal trāpīs iedzīvotājiem.

Zviedrijā pašlaik ir ļoti augsts mirstības līmenis no šī vīrusa.

I.O.: Nedomāju, ka tas ir ļoti augsts. Katra valsts savu upuru skaitu mēra savādāk. Piemēram, Zviedrijā, tiek ieskaitīti koronas vīrusa upuru sarakstā visi, kas ar šo slimību bija inficējušies un vēlāk miruši. Neatkarīgi no tā vai tieši šis vīruss bija vai nebija nāves izraisītājs. Šajā upuru sarakstā ir ļoti dažādi sirdzēji, kas cieš no ļoti atšķirīgām, nereti hroniskām slimībām. Tā kā mēs neatklājam privātus datus un neviens nestāsta medijos kāpēc šis konkrētais cilvēks ir miris, piemēram, no sirds mazspējas vai kādas citas hroniskas vainas, tad cipari izskatās lieli. Jā, šiem cilvēkiem ir diagnosticēts covid-19, bet nav izslēgts, ka viņi nomira cita iemesla dēļ. Šos „citus iemeslus“ mēs neizpaužam.

Vai zviedru slimnīcas pašlaik ir pārslogotas?

I.O: Nav pārslogotas. Godīgi sakot, bijām gaidījuši lielāku sirdzēju vilni. Kā Itālijā. Bijām jau sagatavojušies varoņdarbiem, taču nekas tāds nenotika. Reālajā dzīvē ir pavisam cita aina – cilvēki vairs nenāk uz ārstniecības iestādēm, lai nepārslogotu mediķus epidēmijas laikā. Sirdzēju izrādījās mazāk, nekā bijām plānojuši. Ārstiem un māsām veselības aprūpes vietās šodien ir daudz mazāk slodze nekā parastajos apstākļos. Rentgena māsa vai ārsts var lasīt grāmatas darba laikā, jo pacientu pēkšņi viņam vairs nav. Epidēmija ir pārņēmusi telpu.

Tu pats strādā covid-19 uzņemšanā centrā?

I.O.: Jā, es strādāju īpašā ēkā, kuru uzbūvēja kā pagaidu celtni epidēmijas apstākļiem.

Vai katru dienu ierodas daudz cilvēku, kas uzskata, ka ir sasirguši ar covid-19?

I.O.: Jā, ir salīdzinoši daudz šādu cilvēku, kas uzrāda attiecīgas indikācijas un tiek pēc tam nosūtīti uz analīzi. Taču tagad ir daudz vairāk pacientu, kas cieš no pavasara alerģijām un īsti nesaprot kas īsti viņiem par vainu.

Vai šādi strādāt nav bīstami?

I.O.: Nedomāju, ka tas ir bīstami. Apģērbs un maskas paredzēti aizsardzībai. Mums tie ir un zinām kā tos lietot. Mēs paši nomainām cits citu pēc zināma laika. Lai vienam ārstam neiznāk pārāk gara eksponēšanās covid-19 pacientu priekšā. Otrs to nomaina. Tas nozīmē, ka arī ārsti un medmāsas nedrīkst izslimot vienlaicīgi.

Kā un cik maksā tests/analīze cilvēkam, kas iespējams ir saslimis ar covid-19? Vai to maksā valsts, vai cilvēks pats?

I.O: Covid-19 analīzes apmaksā valsts. Tie paredzēti cilvēkiem, kas ir riska grupā un tiek pārbaudīti. Pagaidām mums nav pieejami labi ātrie testi, kas noskaidrotu vai attiecīgais cilvēks ir vai nav izslimojis šo slimību. Domāju, ka drīz šie drošie testi parādīsies un katrs varēs pārbaudīt pats sevi.

Vai pašlaik sākas masveida testi covid-19? Vai tas ir mēģinājums noskaidrot cik liels procents jau izslimojuši šo sērgu?

 I.O.:Nē, mēs neveiksim grupu testus Stokholmā. Mēs veiksim izvēles grupu testēšanu, lai saprastu cik lielos mērogos slimība ir izplatījusies. Galvenokārt veselības aprūpes darbinieku vidū. Lai saprastu kādas izredzes mums ir un kādas prognozes iespējamas.

Islande pašlaik testē gandrīz visus iedzīvotājus. Dānija šo ceļu uzsāks šonedēļ. Vai tas ir gudrs gājiens?

I.O.: Nē, manuprāt nav gudrs gājiens. Nav nekāda jēga sākt masu testus, ja šodien vesels cilvēks var saslimt rīt. Šādi rīkoties ir vēl par agru.

 Vai pārāk maz cilvēku pagaidām ir izslimojuši koronu?

I.O: Jā, pagaidām pārāk maz. Šīs analīzes ļoti precīzi nepasaka vai pacienta ķermenī patiešām ir antivielas un vai šis cilvēks joprojām ir vai nav slimības pārnēsātājs. Ir pārāk daudz neskaidrību ar šo analīžu rezultātiem.

Tad nav nekādas jēgas distancēties, labāk izslimot?

 I.O.: Godīgi sakot – jā. Vieglā veidā.

Zviedriju ļoti kritizē ārzemju medijos. Par nežēlīgu pieeju pandēmijas upuriem savā valstī. Kāpēc tu pievienojies šai līnijai?

I.O.: Zini, es esmu ārsts. Man ir zināms kā rodas šādas epidēmijas. Tās nāk pie mums katru gadu, jo cilvēks dzīvo pārāk ciešā kontaktā ar cūkām un vistām un tieši tāpēc sarūpē mums jaunas un jaunas epidēmijas. Ar esošajiem mājdzīvniekiem un viņu sērgām jau esam tikuši galā, bet ja rodas jauni vīrusi no mazāk pazīstamiem „pārtikas produktiem“, tad notiek tā kā tagad ar koronas vīrusu. Proti – mums nav vakcīnas un zāļu šādām dzīvnieku izcelsmes sērgām. Tas ir slikti. Ceru, ka gada laikā šī vakcīna parādīsies un būs visiem pieejama.

Tomēr šī pieeja ir nežēlīga…

I.O.: Ja tev sākas sāpes un ir skaidrs, ka iekaisusi aklā zarna. Tu vari izvēlēties sev divus padomdevējus – politiķi vai ārstu. Kuru tu izvēlēsies?

Ārstu, protams…

I.O.: Nu šī ir atbilde arī pandēmijas sakarībā. Vai nu mēs turpināsim sacensties valstu starpā ar statistiku, kas nereti ir samērā apšaubāma lieta. Vai nu mēs nopietni domāsim kā tikt galā ar šo sērgu kopīgiem spēkiem. Ārstu, nevis politiķu vadībā. Domāju, ka man tagad nebūtu jākomentē Donalda Trampa ieteikumi koronas vīrusa pacientiem. Par to jau pierakstītas pilnas avīzes. Tagad būtu jāpaskaidro tautai kā kopīgiem spēkiem izdosies no šīm epidēmijas lamatām izkļūt. Visiem izslimojot.

Tad mēs visi, neizbēgami paliksim slimi? Nekāda cita ceļa nav?

I.O.: Nav.

Tad iznāk, ka nav jēgas visiem šiem 2m distancēšanās pasākumiem un roku dezinficēšanai utt.?

I.O.: Nē, ir jēga. Šādi mēs atļaujam slimnīcām pamazām tikt galā ar epidēmiju, saprātīgi laužamies cauri slimībai, kas pieķersies katram. Lielākā vai mazākā mērā.

Vai  ārsti ir jau izslimojuši?

I.O.: Mēs ļoti ceram, ka esam izslimojuši. Pagaidām testi vēl nav veikti.

Man ļoti nepatīk šī pandēmijas loģika…

I.O.: Tur neko nevar darīt.

Pārdomas pēc sarunas

Nepacietības stress ir ieradies uz palikšanu. Radio ziņo, ka pēdējo nedēļu laikā zviedru jauniešu daļa aktīvi cenšas aplipināties ar covid-19, lai ātrāk izbeigtu karantīnu un pašizolācijas mocības. Ir pat modē doties ciemos pie kāda, kurš skaidri zina, ka ir slims ar covid-19.

Vai Garkalnes pašvaldības iedzīvotāji, kas ir inficētāko mūsu valsts covid-19 sirdzēju saraksta priekšgalā, ir vieglprātīgi vai viedi?

Atbildes uz šo jautājumu piedāvās nākotne.

Pagaidām mēs pašizolēsimies tālāk un gaidīsim vakcīnu.

Cerams, ka sagaidīsim.

Klusā vētra turpinās

Korona atmasko sabiedrības un cilvēkus. Tā ieradusies kā primitīva stihija no meža un izjauc visu ko esam pieraduši darīt civilizētā sabiedrībā. Kā klusā vētra tā okupējusi zemeslodi un pieņemas spēkā. Šo spēku redzēt nevar, bet tas izriet no inficēto un bojā gājušo skaita. Savādi, ka mēs to saucam par vētru, jo koku stumbri stāv nekustīgi, smiltis acīs vējš nemet un papīri pa gaisu nelido. Mēs sakām „vētra“ un ar to saprotam murgu jeb nelaimi. Postu, kas ir ieradies un pagaidām nav arestējams. Turpinām nevarīgi noskatīties kā neredzamā vētra plosa cilvēkus ar pandēmijas vareno atvēzienu. Vīruss rada sāpes, izbīli, satraukumu un bezpalīdzību. Mēs pēkšņi sākam citādi izturēties cits pret citu privātā un starpvalstu līmenī.

Autoritārisms un demokrātijas nošaušana

Francijā korona panāca autoritārisma atdzimšanu. Preces, kas paredzētas itāļiem, tiek arestētas, jo „pašiem“ vairāk vajadzēs. Ir jācenšas vest aizsargtērpus vai maskas pa apvedceļiem (ap Francijas robežu), jo tranzītu viņi nepieļauj. Pievāc paši.

Ungārijā korona ir nogalinājusi pēdējās demokrātijas paliekas, bet ASV meli visaugstākajā līmenī var panākt līdzcilvēku nāvi. Brazīlijā prezidents lielās, ka viņam nav bail un pats saslimst tieši tāpat kā tie, kuriem ir bail no koronas. Zviedri mēģina uzveikt sērgu savdabīgā veidā, taču pagaidām neizskatās, ka šis ceļš sevi attaisnos.

Cilvēcība vai ekonomika

Protams, ka nākas izšķirties starp tautas vai ekonomikas „veselību“. Lidmašīnas, prāmji, viesnīcas un restorāni stāv tukši politiskas pavēles rezultātā. Te nav izvēles – nedrīkst un viss. Varbūt vajadzēja „vecajiem cilvēkiem“ atļaut nomirt ? Nesagraujot ekonomiku? Jo viņi jau tāpat ir veci?  Šādi viedokļi pavīd un tos izplata cilvēki, kas paši jūtas jauni un nemirstīgi. Domāju, ka šāda – ciniska sabiedrība, kas apzināti atļauj sabiedrības vājākajiem un neaizsargātākajiem slāņiem iet bijā, nav cienīga eksistēt. Tāpēc „distances saglabāšana“ manā izpratnē tuvina cilvēkus. Jo liecina par rūpēm un gādību par otru.

Cik ilgi eiropieši spēs nosēdēt mājās

Ainas, kuras var noskatīties daudzās Eiropas pilsētās šodien atgādina fantāzijas filmu jeb 1933. gada notikumus.  Gājējus var aizturēt policija un sodīt. Vienkārši tāpēc, ka nedrīkst sēdēt parkā uz soliņa un baudīt sauli. Bērnu rotaļu laukumos spēlējas aitas un Francijā vai Itālijā vispār nedrīkst bāzt degunu ārā aiz sliekšņa. Šim nolūkam jāaizpilda papīri un jāsaņem varas iestāžu atļauja. Francijā uzbangojusi kaušanās ģimenēs. Policija ir gatava doties piekautajiem palīgā. Protams, ka mēs visi saprotam kāpēc. Saprotams, ka ievērojam noteikumus, taču „komandanta stunda“ kā tāda nav patīkams piedzīvojums.  Bez aizlieguma iziet ārā šodien dzīvas palikušas tikai 4 valstis – Zviedrija, Dānija, Igaunija un Ungārija.

Daudzviet ir modē ziņot policijai par kaimiņiem.  Nav izslēgts, ka kaimiņi var izdauzīt logus ja uzzinās, ka kaimiņos kāds inficēts un pieprasīs pārvākties uz citu ēku. Paradoksāli, ka visi valstu vadītāji iedzīvotāju acīs izvēlējušies godu un cieņu. Angela Merkele atkal kļuvusi par „tēvijas māti“ un Emanuels Makrons beidzot atkal ir populārs.

Visi saprotam kas notiek, taču ceram, ka posts beigsies drīz.

Pēc 3 mēnešiem?

 

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.