Kāpēc cilvēkiem patīk bravūrīgi avantūristi?

Specieāli TVNET

Mēdz teikt, ka visi tiecoties pēc zināšanām un izglītība esot vērtīga lieta. Tā runā. Lai gan faktiski tā viss nav. Šodien, kad covid19 apdraud mūsu veselību, liela daļa internetā nemeklē zinošu epidemiologu, bet gan kāri tver „Gaiļezera feldšeres“ tīmekļa „preses konferenci“. Viņi sajūsmināti ieklausās šausmu stāstā par vakcīnām „kā eitanāzijas līdzekli“. Jāsāk domāt, ka cilvēkam nepatīk zināšanas un loģiski, argumentēti pierādījumi. Labāk emocionālais stāsts, kurā neviens apgalvojums nav patiess, taču daļai tautas patīk klausīties un gribas visam noticēt. Spraigi magnetizējošs izklausās sašutums par to, ka vakcīnas „drīzāk nogalina, nekā palīdz“. Turpinot tēmu par to, ka „vara“ un „ārsti mums visu nestāsta“, šie bravūrīgo šarlatānu apgalvojumi atgādina sacelšanos pret pastāvošo varu. Ar domu, ka informatīvā vara steigšus jāņem pašu rokās.  Galu galā, ja mums ir tik viedas feldšerītes, kas atklāj varas (ārstu un zāļu ražotāju!) noslēpumus, tad jāpretojas visiem spēkiem tam, ko saka valdība vai Perevozčikovs. Jāņem vara savās rokās un – uz priekšu! Nost ar maskām un nost ar aizliegumiem! Protestēt patīk visiem, bet, vai karsēji aizdomājas, ar ko viss varētu beigties, ja visi ticētu viņiem. Nē, neaizdomājas. Gribas pretoties un viss. Tā murgi pārņem telpu un vairums turpina tos dzirdēt. Kas ar mums notiek? Kāpēc gribas, lai runā šarlatāni, turpretī zinošs eksperts nepavisam nav interesants avots, kuru vajadzētu izvilkt no laboratorijas un ņemt vērā. 

Nezināšanai ir dažādi veidoli

Visi kaut no nezinām un nesaprotam. Tas – normāli. Ir lietas, kuras arī apzināmies nezinām. Taču mēdz būt problēmas, par kuru eksistenci mums nav pat jausmas, un šo nezināšanas jomu mēdz saukt par neapzināto nekompetenci. Iespējams, ka pandēmija ir tieši šāda joma, kurā nezināmā ir pat pārāk daudz. Kļūst grūti orientēties ikdienā. Katru dienu nāk klāt jauni aizliegumi un ierobežojumi, kas mulsina un ierobežo ikdienas dzīvi. Protams, ka šāds pandēmijas pašizolācijas eskalācijas process kaitina. Izsauc dusmas, jo liekas nepareizi, ka tik daudzas lietas tagad tiek aizliegtas. Ar neskaitāmiem ierobežojumiem jāsamierinās. Ja reiz mēs zinām tik maz, tad kā nodrošināt to, ka izvēloties informāciju, mēs pratīsim atšķirt melus no patiesības. 

Kā tas notiek? Tas notiek tā, ka visvieglāk ir pievienoties kādam gudram cilvēkam vai personu grupai. Tātad nākamais solis ārā no nezināšanas ir „apelācija pie autoritātes“. Proti – ja kāds gudrāks un „svarīgāks cilvēks“ par mani izvēlas vienu no diviem piedāvājumiem, tad es arī izvēlēšos to pašu. Tā ir vieglāk. Ja mamma ēdīs nepazīstamu augli ar zilām svītrām, tad arī bērns sniegsies pēc tā paša. Ja draudzene restorāna franču ēdienkartē izvēlēsies ēdienu ar 52. numuru, tad draudzene darīs to pašu. Ja ASV prezidents Donalds Tramps un Brazīlijas līderis Žairs Bolšonaro uzver, ka covid-19 tāda gripa vien ir un nekāda pandēmija mums nedraud, tad daļa piekritīs šim viedoklim. Tikai tāpēc, ka „lielie, konservatīvie vīri“ zina, ko runā. Nav taisnība? Paši saslima? Ak tā? „Savādi!“- samulst tie, kas ir  pieraduši darīt pakaļ slavenībām un populārām personām. Kurp doties tālāk? Kam ticēt un kurā nometnē pieslieties, ja pat ASV prezidents ir kļūdījies? Tad jāmeklē cita references grupa. Tādi, kas nekļūdās. Kur tos atrast? Izrādās, ka daudz pasaku stāstītāju ir Facebook jeb „seju grāmatā“. Atliek uzrakstīt signālvārdu un bravūrīgie avantūristi jau klaudzina pie durvīm paši. Nekas nav jāmeklē, jo meli ierodas zibenīgi un izskatās piemīlīgi.

Sabiedrība, kas saprot notiekošo

Būtu ideāli, ja mums būtu šāda sociālā telpa – ieinteresēta, saprotoša un diskutēt gatava. To varētu izveidot, ja varas aparāts pievērstu lielāku vērību publiskajām attiecībām un sistemātiskā sabiedrības izglītošanai komplicētos jautājumos. Tādos kā šobrīd vakcīnas un pandēmijas noteikumu ievērošana. Kamēr vara uzskata, ka „slīkoņa liktenis“ ir „paša slīcēja lieta“, tikmēr par kompetentu sabiedrību nevar būtne runas. Viduslaiku sauklis par to, ka „katrs pats savas laimes kalējs“ interneta apstākļos ir panācis pretēju efektu – kas pirmais brauc, tas „pirmais maļ“ . Pirmais ziņotājs ir tas, kuram pārējie notic. Bieži ne tas gudrākais, bet balamutīgākais gan. Tieši tāpat kā bērnu pulciņā uz ielas, arī mūsu pieaugušo sabiedrībā šodien pirmais iekliedzas bravūrīgākais brašulis, nevis gudrākais cilvēks. Kamēr mediji stāsta, ka vakcīnas tiek pārbaudītas, tikmēr „feldšere no Gaiļezera“ runā to, ko domā un aizpilda tukšo informatīvo telpu ar baumām un izdomājumiem. Tas nozīmē, ka spoku stāsti patīk ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. 

Ja kāds grib, tad var atrast patiesību? Nē, domāju, ka šajā pandēmijas situācija tas nav tik viegli. Vienkārši nav tāpēc, ka patiesība ir jāmeklē pašam. Turpretī nepatiesība pati pienāk klāt un pieklauvē pirmā. Ap mums var palot vesels informācijas okeāns, taču cilvēks nevēlas piepulēties un šķirot graudus no pelavām. Viņam vajag gatavu produktu. Šarlatāni to sagatavo un servē. Izdara darbu valsts informatīva sektora vietā un rezultātā lielākā sabiedrības daļa vairs nevēlas vakcinēties pret covid-19. 

Vai varētu būt citādi? Jā, protams, ka var izveidot pārbaudītas un saturīgas komunikācijas straumes visplašākās sabiedrības virzienā. Tas jādara komunikācijas procesu speciālistiem (nevis reklāmas ļaudīm) un viņu vadībā ir iespējams izstrādāt piesaistošu vērtīgas informācijas plūsmu par pandēmijas aktualitātēm valstī, pasaulē un par vakcīnu faktisko būtību – efektiem un blakusefektiem.  Lai šo informācijas nodrošinājumu realizētu, valdībai būtu jāpieņem darbā izglītoti speciālisti krīzes komunikācijā. Domāju, ka ar pārdesmit cilvēkiem pietiktu, lai mēs aizpildītu informācijas nišu, kuru pagaidām esam atstājuši atrakcijām un „info-akrobātiskiem lēcieniem“ raganām un fantazētājiem.  

Vajadzība ignorēt zināšanas un pārbaudītus faktus

Psihologi izpētījuši šo savādo lietu – ļoti gudri cilvēki lielākai sabiedrības daļai nepatīk. Tāpēc, ka tie izraisa neērtības sajūtu apkārtējos. Jo gudrie eksperti mēdz būt pārāk spējīgi un strādīgi. Gudras personas radot ilūziju, ka viņi saskata apkārtējo viduvējību un par to uzjautrinās pie sevis. Protams, ka tā nav. Nedomāju, ka ekspertam vai ģēnijam ir vajadzība izsmiet to, kurš viņā ieklausās. Taču apkārtne reaģē tieši šādi – ar zināmu nepatiku un slikti slēptu neuzticību.

Kāpēc „caurmēra cilvēks“ atstumj gudru personu un argumentētu viedokli? Tāpēc, ka visu salīdzina un samēro ar sevi un atvaira to, kas varētu „apdraudēt“ pašu, jeb būt pārāks par pašu. Otra lieta – mums nepatīk, ja ārēji apstākļi sarežģi ikdienas dzīvi. Ja Annai garšo gaļa, tad viņa nevēlas neko dzirdēt par klimata piesārņojumu, kuru realizē lopkopība. Ja Pēteris ir izgāztuves direktors, tad viņš nevēlas uzzināt jaunus faktus par klimata krīzi, jo tā traucēs viņam dzīvot tālāk ērti un bez problēmām. Ja televizors rāda bēgļus, kas 15 dienas pavada laivā no Kamerūnas uz Kanāriju salām, lai tālāk ar „jēzenēm“ kājās lidotu uz pagrīdes darbiem tomātu plantācijās Spānijā, tad mums tas viss nepatīk. Jo bēgļi var aizbraukt tālāk uz ziemeļiem un atņemt darbu mūsu viesstrādniekiem Īrijā. Tāpēc vislabāk šos faktus ignorēt un neuztraukties. 

Pandēmijas apstākļos nostrādā divi faktori – nepatika pret speciālistiem (kas ir gudri un izsakās neskaidri) + ierobežojumi, kas traucē un apgrūtina ikdienas dzīvi.

Tā saucamajā pozitīvajā psiholoģijā pastāv pašpalīdzības mehānisms, kas liek visās situācijās skatīties uz notiekošo pozitīvi. Tas pieļauj patiesības noliegumu, ja šāda atteikšanās no faktiem palīdz ražot optimismu. Proti – melot sev un pēc tam saviem meliem noticēt, ja cilvēks šādi jūtas labāk. Pandēmijas situācija visvieglāk un ērtāk ir iestāstīt sev, ka slimība covid19 ir parasta gripa, kas „tādiem kā man nelīp“, jo „mirst tikai vecie“ un „man ir spēcīga imūnās aizsardzības sistēma“. Rezultātā cilvēks sapērkas ķiplokus, C un D vitamīnu un mierīgi dzīvo tālāk. Ja pie horizonta parādās cilvēks baltā halātā, kas gatavojas piedāvāt vakcīnu, tad no šāda traucēkļa ir jāatgaiņājas kā no nevajadzīgām klapatām. Kāpēc gan būtu jāvakcinējas, ja bez tā var iztikt? Ko var zināt kā viss būs pēc tam?!

Saprotams, ka cilvēks pašizolācijas apstākļos iekūņojas vēl dziļāk optimisma kūniņā un nevēlas dzirdēt neko, kas rada diskomforta pašradītajam mieram. Nē, tad labāk joga un mierīga mūzika, bez traucējošām sirēnām aiz loga. Jā, mūsu domāšana nevēlas respektēt traucējošas un grūti saprotamas patiesības. Labāk, lai ierodas „feldšerīte no Gaiļezera” un mana datora ekrānā izstāsta pasakas jautri un tieši tā kā man to vajag: lieciet man mieru un neuzbāzieties ar vakcīnām. 

Mēs nevēlamies zināt

Savos memuāros Gabriels Garsija Markess piemin kādu zīlnieci Kartahenā, kura par īpašu samaksu klientiem neteica viņu nāves dienu un laiku. Kurš sliņķis gan vēlas uzzināt savas slimības un sākt ar tām cīņu nekavējoties? Tādu ir maz. Vairums cenšas no klapatām atgaiņāties un baudīt labo stāvokli, kas notiek pašlaik un vēl nav beidzies. Vajadzība atstumt reālos faktus, izlikties par kaut ko citu (nekā cilvēks patiesībā ir) ir visai izplatīta cilvēka psihes īpatnība. To var lieliski novērot darba vietā, kad darbinieks atsakās pakļauties priekšnieka norādījumiem, nedzird nepatīkamas ziņas, neredz, ka partneris ir atkarīgais un visādā citādā veidā nevēlas mainīties un pamosties. To var saukt par kūtrumu, bet būtībā tās ir bailes konfrontēties ar pārmaiņām. 

Labs piemērs šajā virzienā ir tā saucamā me–too kustība. Tās būtība mūsu sabiedrības lielākajai daļai nav saprotama joprojām. Kāpēc nav saprotama? Tāpēc, ka šeit nav runa par flirtu, simpātijām, mīlestību vai kaislību, bet gan par cinisku un pazemojošu otra cilvēka  izmantošanu darba attiecībās. Tos, kas paši šādā situācijā nav atradušies un neatpazīst sevi me–too upuru skaitā,  šis fenomens nav saprotams joprojām. Viņi ņirdz un rausta plecus. Piesauc Katrīnas Denēvas izteikumus (kā references personu), lai gan aktrise šo savu kļūdīšanos jau sen ir anulējusi. Tieši tāpat pašlaik notiek sūkstīšanās ap un par pandēmiju. Strukturālā apzinātā nevēlēšanās saprast un iedziļināties ir iemesls kāpēc „feldšerīte no Gaiļezera” un viņas stāsts tiek uztverts kā atmaskojošs = svarīgāks, nekā zinoša epidemiologa secinājumi.  Šī paša iemesla dēļ cilvēki atsakās saprast lietas, kas ir svarīgas. 

Kas tā par īpašību – nevēlēšanās redzēt un saprast? To var pamanīt  brīžos, kad kāds ir iemīlējies. Tad esam laimīgi un nevēlamies saskatīt reālo cilvēku, jo dominē vienīgi iedomātais. Šo pašu fenomenu var redzēt ticīgo cilvēku attieksmē pret pasaules problēmām, kad iedomas nosaka visu (neskatoties uz to kas reālajā dzīvē faktiski notiek). 

Par šo cilvēka fenomenu – „nevēlēšanos zināt“ ir  rakstījuši daudzi pētnieki un filozofi. Par to  pašlaik lieliski izsakās Jūna Bornemarka, kura aicina apzināties savu nezināšanu. Interneta kontekstā to apraksta Renate Slekla, cenšoties izskaidrot cilvēku tūkstošu pakļaušanos viltus ziņām un konspirācijas teorijām. Viņa analizē troļļus un haosa cēlājus, kuru mērķis ir izraisīt bailes, trauksmi, agresiju un sašutumu. Panākot, ka ¼ no viņas aptaujātajiem  diskusiju dalībniekiem, vēlas „nodedzināt šo sabiedrību līdz pamatiem“. Vai šie interneta sludinātāji paši ir nelaimīgi, izstumtie, vientulīgi  eremīti, kuros akumulējies naids pret sabiedrību? Varbūt viņiem kāds par šo pastarās dienas sludināšanu maksā naudu? 

Pagaidām īstas skaidrības šajā jautājumā nav. 

Taču citā tēmā viss ir jau noskaidrots – caurmēra cilvēkam nepatīk, ja ierobežo viņa ērtības un spiež domāt par komplicētām lietām. 

Pandēmija un pašizolācija ir tieši šādas tēmas. Ja valdība neveidos komunikāciju ar tautu, tad uzvarēs „feldšerīte no Gaiļezera“ un pastarās dienas sludinātāji internetā. Jo viņi ir bravūrīgi, enerģiski, nekompetenti, bet magnetizējoši. 

Tukšas mucas tālu skan. 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s