Legālie zagļi un Covid-19 pandēmijas narcisi

Pandēmijas apstākļi izgaismojuši ļaužu nespēju pielāgoties bīstamiem apstākļiem. Šodienas ārkārtas stāvoklis atgādina kara situāciju, kurā frontes ainas redzamas nevis ierakumos, bet slimnīcu reanimācijas nodaļās. Tur uzbrucēji aizsargtērpos cīnās pret sērgu, kas pļauj dzīvības masveidā. Karo nevis valsts pret valsti, bet visi kopā pret nāvi un tumsu. Loģiski, ka vajadzētu apvienoties. Kopīgiem spēkiem „nomušīt“ pandēmiju un dzīvot tālāk saticīgāk un gudrāk. 

Taču vadoņu valstis tā nedomā. Tur pandēmija ir fons uz kura izcelt sevi. Politiskie narcisi: Boriss Džonsons, Vladimirs Putins, Benjamins Natanjahu, Sji Dziņpins, Žairs Bolsonaru, Viktrs Orbans un Miguels Diazs Kanels rībina bungas, lai pierādītu savu nemaldību un savu un savas „sistēmas“ pārākumu. „Totalitāriķi“ žmiedz savus iedzīvotājus un panāk straujāku sērgas nozušanu no publiskās telpas ar drakonisku, cilvēktiesības ierobežojošu metožu palīdzību. Tam seko „savu vakcīnu“ ātra saražošana. Process, kurā viens politiskais narciss atbalsta otru: Bolsonaro – Dziņpinu un Putinu – Orbans utt.

Paralēli digitālajā pasaulē norisinās kiberkauja ar rietumu demokrātijas sabiedrību un tās izlutinātumu, mēģinot mūsu cilvēkiem iestāstīt, ka vakcīnas ir bīstamas un ārsti – nederīgi. Ar ko tas viss beigsies? To nav grūti prognozēt: ja izdzīvos un ātrāk atveseļosies diktatūru valstis, kurās skarba roka pavēl, draud un valda, tad radīsies iespaids, ka „Putina sistēmā“ dzīvot ir drošāk. Vakcīnu un kiberkari ir orientēti tieši šīs stratēģijas virzienā. Viņi pret mums – izlutinātajiem un gražīgajiem liberālās demokrātijas produktiem.

Spiegošanas dienesti un pandēmija

Nav noslēpums, ka pandēmijas sākumā neviens neparedzēja ilgu ciešanu laiku un vairākus vīrusa uzplūdu viļņus. Vasarā cerējām, ka posts ir beidzies. Jau sākumā stadijā (martā – aprīlī) pieslēdzās ambiciozi drošības dienesti, kas sāka izmantot sviras, lai savu valsti apgādātu ar labākiem aizsargmateriāliem. Tā teikt – lai citi mirst, bet mēs izdzīvosim. Kāds anonīms Mosaad šefs zviedru medijos neslēpa savu spēju panākt, ka ir izdevies „pievākt“ citām valstīm paredzētus aizsarglīdzekļus medpersonālam. Proti – ar komplicētu operāciju ķēdi realizēt to, ka citiem paredzētas speciālās aizsargmaskas, koronas testu komplekti nonāk Telavivā nevis tur, kur tiem būtu bijis jāierodas. Šajā ziņojumā nav minēts, kuras valstis šo „operāciju dēļ“ tika „apskādētas“, taču pats fakts, ka izlūkdienesti aktīvi iesaistījās savu valstu aizsardzībā pret covid–19, ir mūsu uzmanības cienīgs notikums.  Šo nelaimi godkārīgi diktatori izmanto savā labā un viņu troļļi kūda mūsu laisko un izlutināto sabiedrību pret liberālismu un demokrātiju. Ja mēs mirsim vairāk un viņi mazāk, tad tas it kā būs pierādījums „sistēmu kaujai“, kurā it kā formāli uzvarēs totalitārisms un konservatīvisms, taču faktiski mēs būsim apmuļķoti un nomanipulēti. 

Kā Krievijai izdodas neattīstīt savu ekonomiku, neatvērt valsti un vienlaikus saražot vakcīnas Sputnik V?

Tas, ka vara Krievijā jau vairākus gadu simteņus ir savijusies ar kriminālo jeb noziedzības pasauli (faktiski balstās uz tās!) nevienam nav noslēpums. Laikam ritot „zaglis“ pārvēršas „gangsterī“ un skarbi tetovētos bicepsus nomaina daudz  piesardzīgāki marķējumi gan uz ķermeņa, gan zagļa dvēslē. Taču viens ir skaidrs – „labais“ un „cēlais zaglis“ ir  neatņemama Krievijas politiskās pārvaldes sastāvdaļa. Zagļu glorificēšanu un piesaisti valsts pārvaldē uzsāka cars un tālāk nostiprināja boļševiki. Putinam atlika atgriezties pie šī modeļa. Pēc trauksmainā 90. gadu sākuma  perioda, kad Boriss Jeļcins bija iedomājies un sasapņojies par jaunu, ideālu Krieviju, no kuras nekas neiznāca, pie varas ķērās Putins. Viņš arī atjaunoja cara ­– boļševiku kārtību ar zagļiem valsts ēkas finanšu fundamenta vietā. Arī tagad, kad vīrusa uzbrukumi Krievijai ir dramatiski un tieši pašlaik no pandēmijas uzbrukuma mirst ļoti daudz ļaužu, nepārbaudītā vakcīna tiks likta lietā, „bandītu loģika“ no jauna centīsies izglābt kamiņvalsti. Kamēr tante Šura tepat pie mums Sarkandaugavā turpina stāstīt Kremļa propagandistu marta pasakas par to, ka visa šī pandēmija „esot izdomājums“ un nekādas vakcīnas vai maskas telpās nav vajadzīgas, tikmēr slimnīcās pagājušajā nedēļā Krievijā vidēji no covid–19 mira ap 650 cilvēku dienā. Eksperti uzskata, ka Krievija var kļūt par galveno pandēmijas upuri pasaulē, jo visu pavasari vara ironiski izturējās pret vīrusu un sociālajos medijos Kremļa aģenti turpina sēt baumas par to, ka nekādas pandēmijas vispār nav. Kā tas iespējams, ka runā vienu sociālajos medijos, bet reāli cilvēki mirst parastās slimnīcās? Tai pat laikā Krievija ir pirmā, kas laiž apgrozījumā savas līdz galam nepārbaudītās vakcīnas? Maskava, kurā epidēmija plosās visskarbāk, slēgta netikšot (apgalvo Dmitrijs Peskovs Interfaksam), lai gan oktobris ir pagaidām visnāvējošākais mēnesis  lielvalstij uz austrumiem no Latvijas. 45 000 krievu jau miruši no covid–19, taču valsti neslēgs ciet. Tā darot tikai mazdūšīgie. Kāpēc Krievija var atļauties šādi rīkoties? Tas notiek tāpēc, ka šo valsti pārvalda nevis ar civilizēta menedžmenta, bet „legālā zagļa“ loģikas metodēm. Kādas tās ir? 

Vilks met kažokus, bet zobus patur 

Vladimira Visocka balādēs „legālā zaļa“ jeb „cēlā bandīta“ tēma skan ne tikai tekstos, bet arī intonācijā, jo Vaņa Kains (dzīvojis  laikā no 1730. – 1740.gadam) esot uzskatāms ne tikai par krievu leģendāro gangsteri, bet arī mītisku nacionālo varoni – zagli. Kā viss sākās? Kāpēc krievu bandīts skaitās sava veida Robins Huds, jeb zagšanas morāle un bandītu loģika netiek nosodīta krievu publiskajā vidē? Kāpēc būt bandītam ir „kruti“ arī pie mums un rupja, cietumnieku valoda personificē spēcīgas personības arī mūsu vietējā šādas raudzes „gangstera“ Aināra Šlesera leksikā?

Carisms sāka izmantot zagļus un laupītāju grupējumus kā varas „policistus“ pirmais. Romanova vara bija vāja, menedžments sašķīdis, korupcija gigantiska un bandīti palīdzēja saglabāt caram kārtību reģionos. Šāda pieeja valsts pārvaldē tika izmantota arī Ļeņina laikā un attīstījās tālāk Gulāga arhipelāga periodā, kur kriminālnoziedznieki kontrolēja lēģeru disciplīnu un uzmanīja politiskos ieslodzītos. Šī pārvaldes svira pārvērtās par ietekmīgu subkultūru, kura ignorē likumus un attīsta tikai savu pelēkās ekonomikas zonu. Uzšķaudot visiem pārējiem. 

“Rīdzenes sarunu” saknes

Par boļševikiem un Ļeņina vienošanos ar kriminālnoziedzniekiem par ietekmes sfēru sadalīšanu ir jau zināms. Padomju vara ir balstīta uz politikas elites sadarbību ar noziedznieku pasauli. Nupat noskaidrojās, ka arī Putina laiks bija iespējams tikai tāpēc, ka viņš atkārtoja šo boļševiku iestrādāto sistēmu shēmu.

Jau 80.gados Valsts Drošības komiteja jeb KGB esot sākusi veidot plānu B Padomju Savienības saglabāšanai. Idejas pamatā bija daļējas reformas, lai ieviešot nedaudz kapitālisma pārveidojumu, būtu iespējams saglabāt esošo valsti. Modernākā veidolā. Tātad – bija plānots pārvērst Padomju Savienību līdzīgu šodienas Ķīnai.

Katerīna Beltone (Cathrine Belton) savā grāmatā par Putina cilvēkiem Krievijā ( ”Putin’s people: How the KGB took back Russia and then took on the West” (William Collins)) akcentē VDK lomu Padomju Savienības sabrukuma pēdējā desmitgadē. Savā darbā viņa uzskaita, kā Kremlis pērk ietekmi par naudu, kādā veidā valsts korumpētā elite zog no saviem līdzcilvēkiem un nekautrējas pateikt, ka Rietumos šos darījumus labi saprata un alkatīgi izmantoja. Lieliski aprakstīts kā Donalds Tramps uzsāk darījumus ar krievu gangsteriem un PSRS izlūkošanas darbiniekiem jau 90.gadu sākumā. Kā Lielbritānija liekuļoja, cenšoties sev piesaistīt krievu noziedzības kapitālu, nerēķinoties ar to, kādas sekas šī nauda britiem atnesīs vēlāk. Kā Vladimiram Putinam izdevās atjaunot boļševiku politiski-kriminālo oligarhiju? To pašu, kuru latviski demonstrē tā saucamās „Rīdzenes sarunas“.

Brīdī, kad uzsprāga Padomju Savienība

Tobrīd it kā nebija nekādu šķēršļu, lai neturpinātu Krievijas kustību rietumu demokrātiju virzienā. Diemžēl Krievijai neizdevās ātri un veiksmīgi pārlikt savu ekonomikas vilcienu uz jaunām sliedēm. Borisa Jeļcina uzticēšanās rietumu jaunajiem ekonomistiem izgāzās, gigantiskā valsts atradās brīvā kritienā. Krievijas prezidenta labie nodomi atsitās pret korumpētu valsts oligarhiju, kas nevēlējās nekādas pārmaiņas. Vara Kremlī bija kritusi, taču birokrāti un lokālie lielkņazi bija saglabājuši savus posteņus un ietekmes sfēras nevēlējās zaudēt. Iespējams, ka demokrātijas virzienā orientētajam Borisam Jeļcinam bija daudz izlēmīgāk un skarbāk jānokrata parazitējošo ierēdņu un lokālās varas „bremze“, taču to paveikt viņš nespēja. Tāpēc viņš kronēja valsts prezidenta amatam nenozīmīgu, neizteiksmīgu un sīku ierēdni. Kronēšana paglāba pašu Jeļcinu no tiesu lietām, taču pagrieza Krievijas stūri atpakaļ laikā. Vai Putina iecelšana bija impulsīva Jeļcina reakcija? Nē, Krievijas kursa maiņa bijusi plānota iepriekš. Tas bijis Drošības komitejas projekts, kurā viss esot sācies jau 1980.gadā, kad galvenais varonis bija „sīka skrūvīte“ Padomju Savienības ārējās izlūkošanas sistēmā. Brīdī, kad tika pasludināts valsts reformas projekts „perestroika“ (kas asociējas ar Mihaila Gorbačova iniciatīvām.) KGB pirmais direktorāts sācis realizēt  Padomju Savienības glābšanas plānu B, jo plānveida ekonomika vairs nefunkcionēja. Šīs idejas autors un atbalstītājs esot bijis Jurijs Andropovs – KGB šefs un Gorbačova labvēlis, kas 1982.gadā kļuva par Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru. Kā šis modelis tika veidots?

„Obščaks“ – postsovjetiskās ekonomikas fundaments

Tā pamatā ir jēdziens „občak“ jeb kopīgo resursu kase. Jēdziens tiek izmantots noziedznieku vidē, kā pašpalīdzības kase noziedzības grupējuma locekļiem, lai palīdzētu tuviniekiem un ģimenei brīdī, kad kāds no bandas locekļiem tiek apcietināts vai nogalināts. Tieši šādi jau1980. gadā KGB esot uzsākusi veidot līdzīgu finanšu „spilvenu“. Tas bija paredzēts brīdim, ja valstī notiks neatgriezeniska reforma – apvērsuma vai revolūcijas ceļā. Tāpēc jau astoņdesmito gadu sākumā čeka sāka izveidot savas biznesa struktūras, akumulējot līdzekļus no nelegālā biznesa. Pateicoties šim eksperimentam, drošībniekiem bija iespējams  pirmajiem veidot jaudīgus kooperatīvus, kas tika atļauti no 1988. gada. Proti – likt pamatus bankām, „atslēgas uzņēmumiem“, kas tika veidoti pēc rietumu parauga un ar ciešiem kontaktiem Rietumos. Brīdī, kad sagruva Berlīnes mūris, KGB kopā ar organizēto noziedzību faktiski pārvaldīja gigantiskus naudas līdzekļus, lai investētu tos uzņēmumos, kuri noteiks no PSRS jūga atbrīvojušos valstu likteņus. „Tieši čekai un ar to saistītiem cilvēkiem bija visvairāk  resursu, lai dibinātu jaunas bankas, privatizētu un pārņemtu lielos valsts uzņēmumus 90.gados, veidotu ietekmīgus kopuzņēmumus un izvestu gigantiskas summas uz ārzemēm“ – konstatē bijusī Financial Times korespondente Maskavā Katerina Beltona.

 „Obščaks“ izveidoja bāzi postsovjetisko valstu ekonomiskai kolonizācijai. Šajā vidē uzradās Mihails Hodorkovskis, kas pāris gadus laikā kļuva neiedomājami bagāts un  jau 1993. gadā pats pilnībā kontrolēja savu gigantisko uzņēmumu. Kāpēc 2003.gadā viņu kā ietekmīgu oligarhu arestēja un aizvāca no  bagāto Krievijas veču skatuves? Viņš bija kļuvis pārāk neatkarīgs. Sponsoriem jeb „obščaka“ saimniekiem tas nepatika. Rezultātā – vienu no bagātākajiem Krievijas cilvēkiem arestēja, viņam atņēma Jukos un pašu ietupināja cietumā uz 9 gadiem. Nav svarīgi, kā saucās apsūdzība, shēma ir saprotama un to (atbilstoši „obščaka“ noteikumiem) realizēja Igors Šečins Valsts uzņēmuma Rosneft vadītājs un tuvs Vladimira Putina draugs. Lielākais noziegums bija tas, ka Hodorkovskis bija integrējis Jukos un pārējos savus uzņēmumus starptautiskajās finanšu struktūrās. Šāda legāla integrācija pasaulē nebija akceptējama. Brīdī, kad Jukos izlaupīja (Rosneft izsludināja nozagto īpašumu Londonas biržā), šajā procedūrā aktīvi un daudz nopelnīja Rietumeiropas bankas. Bez kompleksiem un sašutuma. Uzvārīties vēlējas visi. 

Viss sākās reiz Drēzdenē 

Pašu Vladimiru Putinu „obščaka“ sistēmai esot piesaistījuši laikā no 1985.-1980.gadam Drēzdenē. Iespējams, ka tas notika pat agrāk, pirms viņa izlūka darbības sākumiem Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kurš viņš veica it kā trešā ranga izlūka darbu. Vadošie “putinologi“ mums piedāvā šo periodu Krievijas pašreizējā prezidenta dzīvē kā regulāru uzdzīvi krodziņos pie alus un desām. Tātad – nekā nopietna un tālu no Štirlica. Taču Beltone domā, ka vācu alus sūkšana nav Putinam Drēzdenē bijusi vienīgi izklaide. Tieši caur Drēzdeni plūda tobrīd krievu kontrabandas ceļš, pa kuru tika transportēta nozagtās rietumu tehnoloģijas. Padomju Savienībai šīs piegādes bija ļoti svarīgas, lai saglabātu savu superlielvalsts statusu. Starp citu arī  RAF teroristi  jeb Bādera – Mainhofas grupējums (Sarkanās Armijas Frakcija) bieži apmeklēja PSRS konsulātu Drēzdenē, pavadīja tur savus atvaļinājumus un gāja uz kursiem. Formāli par RAF rūpējās Stasi, taču KGB esot šajā virzienā veikuši „aktīvu novērotāju lomu“. Esot komandējusi RAF un pat piemeklējusi mērķus viņu uzbrukumiem Vācijas Federatīvajā Republikā. Boltona uzsver, ka, piemēram, 1989.gada Deutsche Bank valdes priekšsēdētāja Alfreda Herhausena noslepkavošana, kas bija jāpaveic RAF, esot bijis Kremļa projekts un priekšlikums. Vladimirs Putins tieši šajā laikā ir bijis RAF kontakta persona Drēzdenē. Šo faktu Beltone atklāj savā grāmatā, ko uzzinājusi pēc sarunas ar kādu RAF bijušo aktīvistu. Dokumenti par to nav saglabājušies, jo Vladimirs Putins pats ir vadījis dokumentu dedzināšanu konsulāta ēkā.

Pēc Drēzdenes Putins strādāja Pēterburgā. Anatolija Sobčaka štābā. Sobčaks tobrīd skaitījās krievu liberālās demokrātijas zvaigzne, taču faktiski – bez ietekmes un politiski vājš funkcionārs. Ja kādam kaut ko „vajadzēja noorganizēt“ Pēterburgā, tad ar lūgumu bijis jāiet pie Vladimira Putina, bet  „pa melno“ samaksu  iekasējis viņa sekretārs Igors Ščetins. 1991. gada apvērsumu Putins neesot atbalstījis, bet „prihvatizāciju ar kalašņikoviem“ redzējis, kontrolējis un vadījis. Nav noslēpums, ka haotisko periodu 90.gadu Pēterburgā Putins pavadījis, sadarbojoties ar noziedznieku mafiju, kuru dēvē par Tambovas grupējumu. Viņš skaldījis Pēterburgas ostas un piedāvājis tās „tamboviešiem“ un, protams, vadījis „nafta pret pārtiku“ programmu, kas paredzēja vācu pārtikas iegādi trūkumā nonākušajiem Pēterburgas iedzīvotājiem. Diemžēl dāvinātā nauda pazuda un pie mērķa nenonāca. 

Kāpēc Putins kļuva par princi Krievijā?

Putins demisionēja kā pilsētas vadītāja vietnieks brīdī, kad Anatoliju Sobčaku neiebalsoja šajā amatā 1995.gadā. Dažas nedēļas vēlāk viņš jau bija pārcēlies darbā uz Maskavu. Zibenīgi sāka kāpt augšup pa varas vertikāli. Tie, kas mazliet traucēja šo procesu, nokļuva ieslodzījumā vai gāja bojā savādos apstākļos. Viens no šiem cilvēkiem bija pat bijušais Putina patrons Sobčaks. Oficiāli viņš mira no sirds infarkta Kaļiņingradā 2000.gadā, bet viņa sieva pastāv uz to, ka vīru kāds noindējis. To pierādot izmeklēšanas protokoli, kas „noglabāti ārzemēs“. Ja vēl pirms 10 gadiem kāds par šo iebildumu līdzjūtīgi smīnēja, tad pēc vairākiem krievu bijušo spiegu noindēšanas mēģinājumiem un Novičoka afērām Lielbritānijā, smiekli vairs nenāk. „Viņš bija jautrs sarunās, forši jokoja. Televizorā izskatījās kā varonis.  Tieši es viņu ievēroju un virzīju. Neviens cits to neiedomājās darīt!“, – intervijā Beltonai uzsvēris Sergejs Pugačovs. Tas pats Pugačovs, kuram bija liela ietekme Jeļcina galmā un kuru Putins vēlāk izstūma no Krievijas, atņemot impēriju un privilēģijas. Pugačovs liecinājis, ka līdz ar Putina nostāšanos visaugstākajā Krievijas amatā, drošības struktūras atguva pilnīgu kontroli pār valsti. Nekavējoties tika likvidēti visi „Gorbačova laika“ ieviestie pārkārtojumi. Ieskaitot mediju un izteikšanās brīvību. Oligarhus savāca vienkopus un piespieda iekļauties „obščaka“ sistēmā jeb pazust no acīm. Viņi pārvērtās savu bijušo īpašumu pārvaldniekos, bet pats īpašums tika iekļauts „obščakā“, kas sāka finansēt Putina projektus: ceļu būvniecība, olimpiskās spēles Sočos , terorisma vienībā utt. Aizsedzoties ar tirgus ekonomikas principiem un izmantojot korupciju kā ieroci, Kremlim izdevās izmantot Rietumu pasaules alkatību un nolaidību, lai īstenotu savu naudas atmazgāšanas projektu. Vienlaikus tika uzsākts grandiozs karš par krievu un bijušo Varšavas valstu cilvēku prātiem, kuram Kremlis netaupīja nedz cilvēkus nedz līdzekļus. Proti – tika uzsākts kultūras karš ar postsociālisma konservatīvismu kā karogu. Šodien Pugačovs ir spiests dzīvot izsūtījumā ārzemēs, taču ir pārliecināts, ka tieši viņš pamanīja un virzīja Vladimiru Putinu visaugstākajam Krievijas amatam. Pašai Boltonai šķiet, ka tik vienkārši nav. Pugačovs izdarīja to pašu izvēli, kuru jau iepriekš bija veikušas KGB struktūras. Vladimirs Putins bija tas, kas prot runāt rupji, spēj reaģēt primitīvi un vulgāri, ir lojāls „obščakam“. Viņš bija un ir piemērots un prognozējams Dzeržinska pēctečiem, kuriem galvenais ir cīņa par varu, nevis par valsti un krieviem. Koronas stratēģija Krievijā tāpēc turpinās pēc tā paša „likumīgajiem zagļiem“ saprotama modeļa: valsti slēgt nedrīkst (lai pašiem nāk nauda), cilvēkus upurēt drīkst (tieši tāpat kā 2. pasaules kara laika) un vakcīna vajadzīga, lai nenomirst visi, kas varas mafija nodrošina ienākumus ar savu darbu. Ciniski un saprotami.

Tagad bandītu un „legālo zagļu“ loģika turpinās pandēmijas apstākļos. „Pēc izskata viņš nav nekas ievērības cienīgs: neliela auguma kompakts – veidots kā cīkstonis ar plāniem, pelēkiem matiem, izvirzītu degumu un gaišām, vērīgām acīm. Laikā, kamēr apmainījāmies laipnībām delegāciju starpā, pamanīju, cik augstprātīgas ir viņa kustības. Cik liela ne ieinteresētībā bija viņa balss intonācijā, kas liecināja, ka šis cilvēks ir pieradis tikties ar sev pakļautām personām un padevīgiem indivīdiem. Tā rīkojas cilvēks, ka pieradis pie savas varas. “, – raksturo Vladimiru Putinu Baraks Obama savā jaunajā grāmatā „Apsolītā zeme“. 

To mēs labi redzam arī šodien, vērojot, kā Krievija izmanto covid–19 autoritāras varas nostiprināšanā.

2 comments

Komentēšana nav pieejama.