Vai valstij ir jāizpelnās savu pilsoņu patriotisms, jeb to var iemācīt skolā?

Nesen uzzinājām, ka dienvidkorejiešu režisora Kima Kiduka mirstīgās atliekas tiks kremētas Latvijā, kur izdzisa šī talantīgā kino mākslinieka dzīve. Tā izdevumam “The Korea Herald” atklājis avots diplomātiskajās aprindās, kurš pazīstams ar situāciju. No latviešu kino kritiķiem vai amatpersonām sirsnīgus līdzjūtības komentārus sadzirdēt neizdevās. Vienīgi  Krievijas režisors un scenārists Aleksejs Germans (jaunākais) atvadu vārdos Rīgā mirušajam dienvidkorejiešu režisoram Kimam Kidukam esot veltījis laipnības kopā ar „dzēlienu Latvijai“. Kāds dzēliens? Formulējums ir šāds:”Bija lemts nomirt vientulībā, mazā, vēju caurpūstā valstī, kur daudzas mājas ir tukšas”. Mēģinu saprast kas šajā formulējumā, attiecībā pret Latviju, ir aizvainojošs. „Maza“ valsts vai „vēju caurpūsta valsts“ vai „kur daudzas mājas ir tukšas“? Neviens no apgalvojumiem, manuprāt, nav aizvainojošs. Latvija nav liela valsts (kas ir lieliski!), vējš te pūš vareni (īpaši jūrmalā) un ļoti liels skaits māju patiešām stāv tukšas. Visi to redz un zina, kāpēc tas tā ir. Iespējams, ka tiem, kurus šādi Latviju raksturojuši, emocionāli apzīmējumi, šķiet nepatīkami, būtu jāatmostas no pārprasta urrā-patriotisma un jāsamierinās, ka Latvijas draugi nav tikai iztapoņas, kas izliekas neredzam to, ko var  skaidri un gaiši redzēt. 

Citādi sāk izskatīties, ka liekuļi tiek sajaukti ar labvēļiem. Patiesība ir un paliek patiesība arī tad, ja to pasaka ironiskā tonī nedraugs. Iespējams, ka būtu nepieciešams sākt plašāku publisku sarunu par šo tēmu, jo vecie patriotisma jēdzieni jau sen ir izplēnējuši. Apvainoties par dzēlīgām, bet patiesām piezīmēm nav pieņemami modernajā laikā, kas ir jau iestājies. No kurienes ieradusies slimīgā nespēja pieņemt kritisko domāšanu kā normu saistībā ar savu valsti?  Man šķiet, ka šī „aizkaitinātā patriotisma“ histērija jau sen ieradusies no Austrumiem, kopā ar PSRS laika obligāto militāri–patriotisko audzināšanu, kas nepieļāva kritiskas piezīmes „dzimtenes“ virzienā. Pašlaik Krievijā no jauna uzbangojis urrā-patriotisms jaunā veidolā. Tagad par Krieviju kritiski izteikties nedrīkst pat mākslinieki. Ģēnijus un Nobela prēmijas laureātus ieskaitot.   

Solžeņicina giljotinēšana

Publiskajā telpā un literatūras kritikā pašlaik izskan nelabvēlīgas un samērā demagoģiskas recenzijas par ievērojamo Solžeņicina darbu „Gulaga arhipelāgs“. Romāns esot bijusi sazvērestība pret Krieviju. Tas esot Rietumu pasūtījums autoram, lai apzināti nomelnotu un „aptraipītu“ viņa dzimteni. Solžeņicins neesot nekāds “īstens krievu autors“.

Kas noticis? Solžeņicins jau sen ir apglabāts savā dzimtenē un oponēt nevar. Jaunais pavērsiens saistās par PSRS iedibinātās patriotisma doktrīnas atgriešanos Krievijas publiskajā arēnā, kad ievērojami un kritiski domājoši cilvēki tiek  pakļauti oficiālajai „patriotisma nostādnei“. Ja slavē dzimteni, tas viss kārtībā un ģēnijs tiek atzīts (pieņemts). Ja kritiski izsakās par dzimteni, tad giljotīna tiek pacelta reputācijas noskaldīšanai un ar labo slavu ir cauri.  

Savos darbos Solžeņicins atmaskojis padomju režīma noziegumus Sibīrijas izsūtījuma nometnēs. Staļina noziegumi pret cilvēci tajos ieguva emocionālu uzlādētību, jo nejēdzību izklāsts daiļliteratūras formā, bija vērtīgāks un ietekmīgāks vēstījuma veids nekā mediju ziņojums vai referāts starptautiskā konferencē. Tas iedarbojās un paziņoja pasaulei, kas īsti Sibīrijā notiek. Daudziem rietumu sabiedrībā par šiem notikumiem nebija ne jausmas. Solžeņicina darbs bija pirmā emocionāli spēcīgā informācija par Padomju Savienības patieso seju. Autors runāja par brīvību, morāli, nacionālo identitāti. Pēc emigrēšanas uz Ziemeļameriku, Solžeņicins mainīja savus uzskatus par rietumu demokrātiju un izveidoja savu teoriju par „sistēmu“ konfliktiem. Pēc viņa domām rietumi nekad nespēs konfrontēties ar Padomju Savienības mantinieku amorālo loģiku un rīcību. Viņam nepatika rietumu liberālisms, materiālisms, sabiedrības attālināšanās no baznīcas. Viņš nespēja piedot empātijas, uzupurēšanās iztrūkumu. Pārdzīvoja rietumnieku nevēlēšanos pakļauties autoritātēm. Viņa nostāja ir slavofilisma piesātināta un no tās izriet cara režīma pielūgsme, ko nevar uzskatīt par nepatriotisku aktu.  Starp citu, vēl savas dzīves laikā (pēc atgriešanās no ASV), viņš neslēpa pārliecību, ka kādreizējā Padomju Savienība būtu jāatgriež atpakaļ carisma valstī. Carisms Solžeņicinam šķita piemērotāks Krievijai daudz labāk nekā liberālā demokrātija. Tātad autors bija rezervētu uzskatu cilvēks, ticīgs un dziļi pakļāvīgs savas dzimtenes konservatīvā ceļa loģikai.  Kāpēc jaunās krievu literatūras antoloģijās ievadā un analīzē tiek apgalvots, ka teksts par cilvēkiem izsūtījumā ir politisks blefs un meli? Kāpēc viņam liekas, ka Solžeņicins „nav bijis savas tautas morāles balss, bet gan instruments rietumu sistēmas politiskajam uzbrukumam Padomju Savienībai un šodienas Krievijai“? 

Pēc autoru domām, rakstnieks nedrīkstot kritizēt savu dzimteni. Solžeņicins pats neesot „sēdējis“ vissmagākā režīma ieslodzījuma vietās un tāpēc nedrīkstot par tām izteikties. Rakstīt sliktu par savu dzimteni esot nepatriotiski. Vēl sliktāk, esot „aizbēgt uz ārzemēm“ un rakstīt kritiskus rakstus par dzimteni no turienes, lai kļūtu slavens rietumos.  

Saprotams, ka šajā nostāja var skaidri redzēt padomju laika demagoģiju, kurā valsts jeb dzimtene tiek nostādīta virs cilvēkiem kā obligātais pienākums, verdzība jeb slogs, no kura nekad nav iespējams atbrīvoties. Tieši tāpat kā no PSRS pavalstniecības. Tas nozīmē, ka visiem ir jākalpo valstij, bez atrunām. Visiem ir jāpielūdz un jāslavina valsts, bez tiesībām to kritizēt.  Ikviens kritiski domājošs cilvēks automātiski kļūst par dzimtenes nodevēju, jo akla padevība nepieļauj šaubas vai jautājumus. Ticība un pārliecība nostājas loģikas vietā. Bieži šī ticības padevība valstij tiek dēvēta par patriotismu un Šalamova izpratnē Solžeņicins ir pārkāpis tieši šo aklās padevības normu. Viņš ir atļāvies uzrakstīt patiesību par Padomju Savienību, kas padarīja rakstnieku slavenu. Šāds solis esot neveselīgs egoisms.

Solžeņicinam tiek pārmests „nepareizs Staļina upuru skaita precizējums“, to esot bijis daudz, daudz mazāk un esot par skarbu bijis lēģeru aprakstos. Arī viņa valsts attīstības vēstures strāvojumu interpretācijā neesot viss pieņemams. Visbeidzot – dzīve emigrācijā esot nepieļaujams solis rakstniekam, kas vēlas tikt cienīts dzimtenē. Nobela prēmijā literatūrā, protams, neko nenozīmē. Pēdējais „uzbrauciens“ ir ļoti raksturīga Padomju demagoģijas pļauka, kad vērā ņemami ir tikai tie, kas dzīvo totalitārisma valstī un ir tai padevīgi: iebaidīti, klusiņi un paklausīgi. Visi pārējie skaitās dzimtenes nodevēji.

Tas, ka Krievijas publiskajā diskursā mēdz linčot ievērojamus krievu autorus, ģēnijus un domas gigantus, nav nekas jauns. Talantīgu cilvēku anulēšana izsūtījumā ir ļoti parasta un izplatīta lieta. Cilvēku Krievijai daudz, par visiem nav jārūpējas. Valsts un varas diktatūra ir pats galvenais, kas jārespektē un jāapdzied ikvienam. Atkritējus un pretī runātājus var giljotinēt, ja tie ir nepaklausīgi un nav padevīgi. Izskatās, ka tagad giljotīna Krievijā tiek pacelta Aleksandram Solžeņicinam. Cilvēkam, kurš 1974.gadā bija spiests pamest Padomju Savienību un ieguva plašu starptautisku ievērību ar saviem publicējumiem par Staļinisma teroru.             

Vai patriotismu var iemācīt?

Rakstniekam pārmet patriotisma trūkumu. Vēl precīzāk – viņu soda par to, ka „Solžeņicina patriotisms“ neatbilst šodienas Krievijas vadītāju priekšstatiem par patriotismu. Valsti (tās politiķus un kārtību) kritizēt nedrīkst. Tā kā Krievija ir diktatūra un arī patriotisma jēdzienu nosaka vara, tad kļūst skaidrs, ka šāda akcija ir iebiedēšana visiem pārējiem. Ja „pērienu“ par nekonsekventu patriotismu saņem Nobela prēmijas laureāts literatūrā,  tad citiem atliek drebēt un baidīties, liekuļot un izlikties laimīgiem. Proti – dzimtene ir jāmīl tieši tā kā Kremlis to vēlas: padevīgi, fanātiski un nekritiski. 

Kas tad ir patriotisms? Vai tā ir mīlestība un lojalitāte pret savu valsti, savu reģionu, dzimto miestu? Patriots pakļauj savas intereses valsts vajadzībām. Tātad cilvēki ir jāpakļauj valstij, nevis valsts jāpārveido atbilstoši cilvēka vajadzībām. Visur pasaulē šo jēdzienu neuztver tik intensīvi kā pašlaik Krievijā. Mēdz teikt, ka vispatriotiskākie esot cilvēki valstīs, kas piedzīvojušas karus un uzbrukumus. Taču statistika rāda, ka visaugstākais patriotisma vilnis šodien ir Kanādā un ASV, kas praktiski nav piedzīvojuša postošus karus no ārienes. Pirms apmēram 10 gadiem Čikāgas universitātē tika veikts pētījums par globalizācijas efektiem uz iedzīvotāju patriotismu. Noskaidrojās, ka urrā-patriotisms ir ļoti spēcīgs Ziemeļamerikā, taču vismazāk izteikts Eiropā. Vispatriotiskākie ļaudis dzīvo ASV, Venecuēlā, Austrālijā, Austrijā un Dienvidāfrikā. Vismazāk patriotiski ir austrumvācieši, latvieši, slovāki, poļi un zviedri. Gados vecāki vīrieši ir vislielākie patrioti, bet vismazāk savu patriotismu deklarē jaunieši. „Bagātās valstis ir mazāk patriotiskas, bet trūcīgās – cenšas būt ļoti patriotiskas. Ja cilvēks ir pārticis un jūtas labi, tad patriotismam nav tik lielas nozīmes kā trūcīgās sabiedrībās. Piemēram visās Āfrikas valstīs iedzīvotāji apgalvos, ka viņi ir īsteni savu valstu patrioti“- secina etnologs Oke Dauns. Kāpēc tad lielā un brīvā valstī kā ASV patriotisms sit tik augstu vilni? Tāpēc, ka to nosaka ASV vēsture, kas pulcina vienkopus trūcīgos un centīgos imigrantus no visas pasaules. Rituāli un skola pastiprina šo efektu. 

Vai ir kādas blaknes patriotismam? Kārtīgs patriots uzskata savu zemi un valsti par pārāku. Radot priekšnosacījumus konfliktiem. Vēl? Ja politiskā vadība sāk uzskatīt, ka patriotisms ir „jāieaudzina“ un tas kļūst obligāts, tad var sākties robežu pārkāpšana un agresivitātes kultivēšana pret citiem. 

Kādi ir patriota pienākumi: a) piedalīties reprezentatīvas demokrātijas pasākumos, balsot vēlēšanās, b) aktīvi darboties brīvprātīgi (bez atlīdzības par to naudā) savas valsts un dzimtās vietas labā, c) dienēt armijā, d) maksāt nodokļus un ievērot noteikumus, e) saprast savas tiesības un pienākumus kā pilsonim. 

Tātad, patriotisma kroplīgie efekti sākas tad, ja tas tiek ieviests kā obligāta, politiska doktrīna un to var izmantot pret noteiktās sabiedrības grupām vai indivīdiem.      

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP) ir pārliecināts, ka sabiedrība atbalsta aizsardzības mācības ieviešanu skolāsvarētu būt jauns patriotisma audzināšanas solis.  Reaģējot uz partijas “Progresīvie” aicinājums neizsludināt Saeimā pieņemto likumu “Par valsts aizsardzības mācību un jaunsardzi”, Pabriks aģentūrai LETA pauda nožēlu, ka šī partija neesot ieklausījusies un sadzirdējusi “gadiem ilgušās ekspertu un profesionāļu diskusijas” par valsts aizsardzības mācības ieviešanu. Pēc Pabrika domām, pateicoties vairāku gadu debatēm, socioloģiskie pētījumi liecinot, ka aptuveni 70% Latvijas iedzīvotāju atbalstot aizsardzības mācību kā obligātu priekšmetu un jaunais priekšmets būšot “mācība, kas padziļinās apguvi par pilsoniskām vērtībām, veicināšot patriotismu.“ Turpretī “Progresīvie” aicina Valsts prezidentu Egilu Levitu neizsludināt Saeimā pieņemto likumu “Par valsts aizsardzības mācību un jaunsardzi”, kas paredz skolās kā obligātu ieviest aizsardzības mācību, jo uzskata, ka izmaiņas novedīs pie “nevēlamas izglītības militarizācijas”. Tas, ka ar likumu esošajā redakcijā vidusskolas izglītība tiek pakļauta militarizācijas riskam, ieviešot obligāto valsts aizsardzības kursu, kuru drīkstēs vadīt tikai profesionālā dienesta karavīri, zemessargi vai rezerves karavīri“ ir nepatīkama ziņa un atgādina PSRS laika militāro mācību, kas vidusskolas klasēs bija jāizjauc kalašņikovs un jāzvēr atdot dzīvība par Padomju Savienību. Vai šīs  militārās apmācības toreiz stiprināja latviešu skolēnu padomju patriotismu? Noteikti nē. Tāpēc neuzskatu, ka arī Aizsardzības ministrijas sagatavotais priekšlikums, kas prognozē, ka valsts aizsardzības mācībai kļūstot par obligāti apgūstamu mācību priekšmetu, cels jauniešu vēlmi mīlēt dzimteni un gribēšanu to kaislīgāk aizstāvēt. 

Iespējams, ka patiess patriotisms ir daudz komplicētāka tēma nekā mācību priekšmets vidusskolā. Var gadīties ka Krievijas piemērs nav atdarināšanas cienīga lieta un padomju laika „patriotisma tradīciju“ adoptēšanu mēs panāksim pretēju efektu – mūsu mazajā valstī cilvēku sanāks vēl mazāk un ēkas kļūs vēl tukšākas. 

2 comments

  1. Piekrītu Jūsu domai. Patriotisms ir saprātīga cilvēka pārliecība. Patriotisms nav primātu dresūra. Tālāk mēs nonākam pie jautājuma par valsts un varas būtību kā kolektīvu vienošanos, par šīs vienošanās nestabilo stāvokli, kas kuru katru brīdi slīd uz varas uzurpēšanu un “nelietīgu” (diezgan izplūdis) izmantošanu. Varas lietojumā vienmēr jābūt pietiekamā daudzumā “dresēto patriotu”. Būtu mana sirds mierīga, ja zinātu, ka kaut kā citādi vispār ir iespējams.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s