2013. gada 14. maijā speciāli TVNet
Periodiski uzliesmojušas zviedru debates par to, cik dienu laikā viņu valsti spēj okupēt krievu bruņotie spēki, liecina par vienu būtisku lietu – baidot ar «krievu lāci», visvieglāk izspiest no valdības lielāku finansējumu pašmāju militārajam budžetam.
Karalistes armijas virspavēlnieka nesenā skaļā «publiskā nopūta» par to, ka zviedriem izdotos «turēties pretim» krievu ofensīvai tikai vienu nedēļu, izraisīja dažādu reakciju atšķirīgos Stokholmas sabiedrības segmentos: vieni pukojās par armijas šefa vieglprātību, pļāpību un patriotisma trūkumu izteikumos, citi smīnēja par bezkaunīgo «PR piegājienu» un vēl citi mēģināja rosināt debates par to, vai arī zviedriem nav pienācis pēdējais laiks pievienoties NATO aliansei.
No neprognozējamā krievu lāča lielai daļai ir bail. Joprojām. Krievu mediji atbild uz šīm bažām ar joku muzikālām filmām, kurās krievi «ieņem» Zviedriju ABBA mūzikas pavadībā pāris minūšu laikā.
Vieniem bail, otriem «jūra līdz ceļiem». Kas īsti tur notiek – Putina caristē? Vai ir pamats tik histēriskām bažām, kādas demonstrē zviedru armijas virspavēlnieks?
Nervozitāte paliek
Pēc spraigajām debatēm Fredrika Reinfelda valdība tomēr tikko negribīgi piekrita lielāka budžeta piešķiršanai valsts aizsardzības vajadzībām. Valdības alianses sabiedrotais Tautas partijas vadītājs Jans Bjorklunds ir pārliecināts, ka armija jānostiprina, jo «krievi uzvedas aizvien agresīvāk» un «aizvien intensīvi bruņojas». Zviedrijas valdība dzied sinhronā ar kara tauri. Turpretī pazīstamais Upsalas profesors Stefans Hedlunds pauž pavisam citu uzskatu, uzsverot, ka pašlaik nav pamata traktēt Krieviju kā nopietnu militāru draudu, jo Krievijas valsts tagad atrodoties uz nogāzes «pa ceļam uz smagu ekonomisko krīzi». Pēc viņa domām, pie visa vainīgs ir pats prezidents Vladimirs Putins, kas cēla savu varas monstru, balstoties uz krasu rubļa devalvāciju un straujo jēlnaftas cenu kāpumu. Taču tagad – enerģētikas tirgus krīzes apstākļos, Krievija esot pagalam trausla un ievainojama. Agrākais straujais ekonomikas un labklājības pieaugums tagad ir nokrities līdz +1% līmenim.
Septītajā maijā apritēja viens gads, kopš Vladimirs Putins no jauna tika ievēlēts par Krievijas prezidentu. Savos divos iepriekšējos mandāta periodos (2000 – 2008) Putins sērfoja uz ekonomisko panākumu viļņa, kuru izraisīja spēcīgā krievu rubļa devalvācija un straujš jēlnaftas cenu kāpums biržās. Tolaik Krievijas ekonomikas pieaugums katru gadu bija caurmērā 7%. Varēja samaksāt valsts parādus, celt algas, finansēt citus labklājību veicinošus investējumus. Prezidents sāka izskatīties pēc laba saimnieka.
Šodien Krievijas ekonomika cieš no smaga kritiena recesijas virzienā un Vladimirs Putins vairs nav spējīgs demonstrēt efektīvu valsts vadīšanu. Viņa pompozais vadoņa tēls pamazām izplēn un «cara» veidols sāk izskatīties aizvien nogurušāks un vīzijām trūcīgāks. To var novērot, reģistrējot Putina aizvien pieaugošos naida izvirdumus pret citādi domājošiem, oponentiem un pret tiem, kas viņu ignorē un nerespektē. Niknuma izvirdumi rāda, ka viņš nevada Krieviju sinhroni laika akselerācijai un nesaprot, cik nopietnu pārmaiņu priekšā pašlaik Krievija, kas ir arī Latvijas iekšpolitiku ietekmējošā kaimiņvalsts.
Šīs Putina izpausmes ir bīstams signāls valstij, kuras politiskais menedžments ir uzbūvēts ar vienu spēcīgu lokomotīvi priekšgalā. Šis signāls ir vērā ņemams visiem mums, kas Krievijai vēl labu. Tas ir nopietni.
Sabiedrības īgnums pret Putina režīmu pieaug. Jaunākie sabiedriskās domas pētījumi Krievijā (Levada institūts) tikko konstatējuši, ka tikai 22% aptaujāto vēlas, lai Putins arī 2018. gadā tiek pārvēlēts. 55% vēlētos Kremlī redzēt kādu citu.
Vienlaikus Putins spiež «pie sienas» savu valdību, lai tādējādi demonstrētu aktivitāti un modrību. Jau kopš aprīļa vidus varam noklausīties draudus jau par neuzticības izteikšanu pat sava uzticamā politiskā partnera Medvedeva valdībai.
Putina režīma lielākā problēma ir nespēja konfrontēt sevi ar aizvien lielāku sabiedrības neapmierinātību un pieaugošiem budžeta izdevumiem. Var prognozēt, ka dzīves līmenis iedzīvotājiem Krievijā tuvākos gadus kritīsies un šis apstāklis vēl vairāk saspridzinās jau tā uzvilkto situāciju kaimiņzemē.
Pērn tika prognozēts Krievijas ekonomikas pieaugums 3,6% līmenī. Taču 2012. gada pēdējā ceturksnī kritums bija dramatiskāks nekā cerēts un tāpēc 2013. gada pirmajā ceturksnī mēs varējām ieraudzīt skaitli 1,1%. Krievijas ekonomikas ministra vietnieks Andrejs Klepačs neslēpj, ka šogad vidējais rādītājs varētu būt 1,7%, cerot, ka jēlnaftas cena biržā nekritīsies vēl straujāk kā līdz šim.
No 8. februāra līdz 17. aprīlim krievu jēlnaftas cena (Urals crude) atkal piedzīvoja strauju pazemināšanos (no 116,7 līdz 95,3 USD par barelu). Lai gan pašlaik novērojams neliels kāpums, šis kritiens iedragās 2013. gada federālo budžetu Krievijā. Ja naftas cena stabilizēsies (120 USD par barelu līmenī), tad ir pamats paredzēt 20 miljardu USD iztrūkumu budžetā un ekonomikas pieauguma kritumu vismaz par 1%. Tas apdraudēs arī valsts sabiedriskās sistēmas stabilitāti.
Situācija Krievijā šodien atgādina PSRS kritiskos gadus pirms tās sabrukuma, kad 80% no valsts budžeta ienākumiem veidoja naftas un gāzes pārdošanas ienākumi. Un kas notika, kad to cena kritās, zinām mēs visi.
Var sākties masu protesti arī Krievijas reģionos un mazpilsētās. Zonās, kur Vladimirs Putins līdz šim ir izjutis vislielāko atbalstu. Ja krīze sasniegs rūdu ieguves vietas un rūpnieciskās industrijas asi, tad būs nopietnas problēmas visiem. Ne tikai Putinam.
Tad vairs nebūs runa par 100 000 maskaviešiem, vidusšķiras intelektuāļiem, kas vēlas piedalīties demonstrācijās pret korumpētību valstī (ko esam noskatījušies TV līdz šim), bet gan par miljoniem nokaitinātu strādnieku, kas pieprasīs darbu, sociālo servisu un cilvēka cienīgas algas. Viņiem nebūs ko zaudēt. Ja Putinam nebūs naudas, var sākties nemieri. Vēsture liecina, ka tie Krievijā var beigties neprognozējami.
Pēdējo gadu cīņa pret korupciju ir iedragājusi Putina prestižu visai plašā skalā. Putina politika šajā virzienā ļoti atgādina viņa čekista pieredzi – neviens šajā valstī nedrīkst justies drošs par sevi, ikvienu var apsūdzēt, notiesāt un iespundēt cietumā. Saprotams, ka šādas terora metodes rada pamatu arī balto apkaklīšu neapmierinātībai un vēl vairāk uzjunda politisko nestabilitāti.
Krievijas draudi Latvijai
Kādi ir mani secinājumi šajā virzienā?
1. Neko no šī apraksta satura cītīgie Krievijas TV skatītāji Latvijā neieraudzīs savos TV ekrānos. Tāpēc mūsu medijiem vajadzētu vairāk pievērsties Krievijas notikumu uzraudzībai, jo spriedze pieaug un mūsu interesēs ir mierīga, demokrātiska un harmoniska Krievija, nevis pulvera muca uz durkļiem.
2. Nervozajiem zviedriem, kas kā Latvija neatrodas NATO paspārnē, tomēr laikam nav ko baidīties no Krievijas «iespējamās aneksijas» vienas nedēļas laikā. Putins to var izdarīt, taču pagaidām tam nav iemesla un turklāt jauniem tankiem Maskavai nepietiks naudas.
3. Pieaugs Putina režīma spiediens uz nevalstiskām organizācijām un citādi domājošajiem, kas lielā mērā ietekmēs arī investīciju pieplūduma samazināšanos Krievijā. Human Rights Watch nesen norādīja, ka 2012. gads Krievijā cilvēktiesību ir bijis jomā vissliktākais kopš PSRS laikiem.
4. Turpinās pastiprināties «maigās varas» spiediens uz kaimiņvalstīm, tai skaita uz Latviju, kuru putinisti joprojām uzskata par «atgriežamu provinci». Putina pielūdzēju Latvijā ir daudz. Viņiem ir liela politiska ietekme (Saskaņas centrs), un izskatās, ka viņi ar kopā ar sabiedroto partiju (GKR) uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās, ko es paredzēju jau šā gada janvārī.
Taču vai ar to pietiks, lai Latvija nonāktu pavisam bīstamā šā papīra pūķa vai plēsīgā lāča ietekmē?
Ceru, ka nē.
Papildinformācija: Zviedrija un Somija nervozē par Krievijas spēku koncentrāciju pie robežām
