Ļoti sliktā stāvoklī pašlaik esot krievu okupētā Zaporižjas AES. Seši reaktori tagad tiek dzesēti, izmantojot rezerves ģeneratorus. Līdz šim elektrība tiek piegādāta pa elektrolīnijām. Taču tagad tās vairs nedarbojas. ANO atomenerģijas aģentūra IAEA jau agrāk brīdināja par situāciju, kad elektrostacija paliks bez elektroenerģijas. Spēkstacija pašlaik atrodas krievu okupētajā Dņepras upes pusē. Praktiski uz frontes līnijas.(TT)

Kā cilvēki dzīvo kara plosītajā zemē?

No krievu okupētās Olešku pilsētas nesen evakuēti iedzīvotāji. 71 gadu vecajai Valentīnai Demjovai arī izdevies aizbraukt. Diemžēl dienu iepriekš (pirms aizbraukšanas) pēkšņi nomira viņas vīrs. Nejauši uzkāpjot uz mīnas. Apglabāt viņu neesot paspējuši.

Tā ir kara realitāte ar kuru jārēķinās visiem, kas šajā postā ir iesaistīti. Reportāžā kolēģiem (DN) viņa diezgan plaši apraksta notiekošo okupētajā teritorijā: “Tur nekas netiek sakārtots, aizvākts vai savākts. Pat krievu  karavīri, kas nogalināti (tāpat kā vietējie kas uzkāpuši uz mīnām) tur guļ zemē, saraustīti gabalos, netiek apglabāti kapsētā. Cilvēku mirstīgās atliekas uz ielām gulēja mēnešiem ilgi. Kā ēsma. Loģiski, ka vietējie suņi iemācījās viņus saplosīt, apēst un izmētāt pa pagalmiem. Jā, mēs to redzējām. Tā suņi dara. To arī noskatījāmies un vairs nebrīnāmies. Iziet ārā un kaut ko darīt bija risks uzsprāgt pašiem. Centāmies sakārtot tikai to, kas ir absolūti nepieciešams – piemēram, apglabāt savējos, bet ne krievus. Tie, kas nomira savās mājās, joprojām tur guļ. Neapglabāti. Neviens par viņiem nerūpējas. Krievi visu ir nomīnējuši un pārvietoties uz priekšu, atpakaļ vai uz kapiem praktiski nav iespējams.”

Pēdējais veikals Olseškos pārstāja darboties pirms diviem gadiem. Kāpēc? Tāpēc, ka gan piena piegādātājs, gan visu citu preču transportētāji ar kravas automašīnām katru reizi uzbrauca uz mīnām, kuras krievi bija savietojuši uz brauktuvēm un ceļu malām. Visi uzsprāga. Loģiski, ka krievu mīnu dēļ komunikācija tika pārtraukta, bet krievi paši neko nesanēja un nedarīja, lai atvieglotu vietējo postu.

Pēc tam iedzīvotāji bija spiesti paļauties uz ikmēneša miltu, griķu un konservu devu, kas tika piegādāta no Krievijas. To sākumā nometa no gaisa un pēc tam arī šo pārtikas veidu pārtrauca piegādāt. Atlika apēst to, kas aug dārzā. Tiem, kuriem dārziņi bija, tie arī izdzīvoja. Pārējie mira no bada. “Vasarā cepu maizi reizi nedēļā un iztikām ar gurķiem un tomātiem. Daudzi pārdeva savu ražu tirgū par pasakainām cenām. Reiz vīrs Oļegs pārnāca mājās un teica: “Man izdevās dabūt kāpostgalvu, tagad varēsim uzvārīt boršču.”  Pēc tam paskaidro: “Vai jūs zināt, cik maksāja šī kāpostgalva?” Četri tūkstoši!”. Tas nozīmē cenu apmēram 100 eiro.

Gaļas, protams, nekad neesot bijis. Pat nošautus zirgus acu priekšā saplosījuši vietējie suņi. Cilvēki šīs orģijas nav pārtraukuši, baidoties no krievu droniem. “Tā dūkoņa… tā ir vissliktākā. Visbriesmīgākā”- konstatē Valentīna.

Vai viņa ir redzējusi šos krievu dronus? Jā, esot redzējusi. Tas noticis pavasarī, kad pilsētā bija ieradusies palīdzības mašīna ar pārtiku. “Atveda kausētu sieru, makaronus un divas saldētas zivis. Ejot uz mājām pēkšņi parādījās drons. Dūkoņu var dzirdēt pa gabalu. Tas strauji pagriezās pret mani un laidās lejup. Mūsu virzienā. Milzīga, tumši pelēka mēslu muša ar kamerām acu vietā. Nokritu uz ceļiem un saliku rokas lūgšanai. Lūdzu, nenošauj mani! Mēs neesam karavīri! Nekustieties! Skatieties, mums nekā nav. Es esmu slima sieviete! Eju ar spieķi, un man sāp kāja!” – kliedza Valentīna uz dronu. Tas nolaidās vēl zemāk. Es lūdzu: “Lūdzu, atstājiet mūs mierā, mēs esam tikai veci cilvēki, kas dodas mājās!”

Drons “skatījās, skatījās”, tad lēnām pacēlās. Attālinājās uz augšu- virs koku galotnēm. Vēl brīdi padomājis tas tomēr aizlidoja.

Tagad Valentīna pēc gara ceļojuma caur Krimas pussalu un Baltkrieviju ir ieradusies pansionātā Kijivā. Viņa tika evakuēta kopā ar gandrīz 1000 citiem Olešku iedzīvotājiem. Īslaicīgā pamiera laikā. Diemžēl vīram Oļegam glābšana ieradās pārāk vēlu.

Pirms mēneša Oļegs kopā ar citiem kopienas vīriešiem esot devies dzīvībai bīstamā misijā jeb pārgājienā uz kaimiņu ciemu. 30 km attālumā, cauri mežiem, kur varēja nopirkt pārtiku.

Diemžēl uzkāpa uz mīnas, kas eksplodēja. Noraujot kāju. Kaimiņi un draugi ar ķerru atveda atpakaļ Oļegu uz medicīnas centru Oleškos, taču viņš neizdzīvoja. Apglabāt nepaguva, jo pēkšņi ieradās evakuācija, kas norisinājās lielā un steidzīgā stresā. Bija jābrauc projām. Uzreiz.

Olešku pilsētiņa tika okupēta kara pirmajā mēnesī un visu laiku atradās frontes zonā. Netālu ir Hersona, kuru ukraiņi atbrīvoja 2022. gada oktobrī.

Aizvadītā gada laikā Ukrainas varas iestādes brīdināja pasaules sbaiedrību par humāno katastrofu pilsētā un to, ka iedzīvotājiem trūkst medikamentu, pārtikas un apģērba. Pēdējos mēnešos ir ziņots pat par badu. Oktobra beigās Krievija un Ukraina vienojās par sešu dienu pamieru, lai evakuētu civiliedzīvotājus no Oleškiem. Tāpēc 2000 tur palikušajiem iedzīvotājiem tika dota izvēle nekavējoties evakuēties uz Krieviju vai uz Ukrainas kontrolētu teritoriju. Lielākā daļa vēlējās evakuēties uz Ukrainu.

Ilustrācija: Mēneša beigās Ukrainas un Krievijas kopīgajā humānās palīdzības operācijā Oleškus pameta ap 800 civiliedzīvotāju. Lielākā daļa no viņiem izvēlējās doties tālāk uz Ukrainas kontrolētajām teritorijām. Foto: Maksims Marusenko/TT