Arī Latvijas karš

Datums: 14.11.2003
Autors: Sandra VEINBERGA Stokholmā
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Iespējams, ka šo darbu pret civilajiem iedzīvotājiem Irākā veic arī Latvijas karavīri

Virkne pasaules valstu turpina no malas vērot, kā 150 000 militārpersonu no 33 valstīm piedalās ASV vadībā Irākas atjaunošanas procesā.

Uz kinoskatītāju soliņa ir arī Zviedrija. Patlaban kara situācijai ir tendence pamatīgi sarežģīties, jo ASV militārā koalīcija turpina “cīnīties ar kašķīgu pretinieku, kas kļūst arvien veiksmīgāks savos uzbrukumos irākiešu pārvaldes svarīgākajām personām un superlielvaras karavīriem. Irāka kļuvusi par politiskām šūpolēm ASV un alianses spēkiem”, trešdien raksta Svenska Dagbladet, norādot, ka liela daļa “spēlētāju” joprojām saglabā pasīvu lomu un karā nepiedalās. To skaitā Vācija, Francija, Pakistāna, Indija, Zviedrija, Somija u.c. valstis.

Kara sākums atgādināja labu amerikāņu kara filmu, kurā augstas tehnoloģijas ieroči nodrošināja panākumus un kā sabiedrotie bija vajadzīgi tikai briti, bet tagad aina ir pavisam cita. Panākumu process ir apstājies. Zviedru medijos Irākas kara sakarā aizvien biežāk dzirdams retoriskais jautājums par to, cik lielā mērā Irākas karš atgādina Vjetnamas karu. Lai gan atšķirību ir pārāk daudz, neizbēgams ir secinājums, ka Irākas atbrīvošana aizvien vairāk sāk atgādināt hronisku okupāciju un pagaidām ASV neveic aktivitātes, kas ziņotu par pretējo.

“Amerikāņi Irākā rīkojas apbrīnojami nekonstruktīvi,” secina Matilda Mgajama, Tuvo Austrumu žurnāliste, kas tagad pastāvīgi dzīvo un strādā Luksemburgā, un piebilst: “Viņi varēja likt lietā saprātīgu rīcību, iesaistīt procesā vietējos, taču rīkojas kā okupanti.” Savas šaubas par to, vai pasaules lielvara ASV patiešām var un drīkst saglabāt hegemoniju, balstoties uz vietējo iedzīvotāju bailēm un nemieru, paudis arī bijušais savulaik ASV prezidenta Džimija Kārtera padomnieks drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis.

ASV koalīcijā ir arī Latvija, kas ar savu 179 karavīru kontingentu Irākā pamatīgi atpaliek no 16 alianses valstīm – no Dominikānas Republikas (316 karavīru), Salvadoras (360), Hondurasas (372), Rumānijas (731) un vēl citām –, taču Latvijas militārais ieguldījums krietni apsteidz Mongoliju (173), Azerbaidžānu (151), Nikaragvu (115), Norvēģiju (113), Lietuvu (98), Filipīnas (88), Slovākiju (82), Albāniju (72), Gruziju (70), Moldāviju (56), Jaunzēlandi (56), Igauniju (43), Maķedoniju (31), Kazahstānu (29) un Portugāli (3).

Huseins nav arestēts, viņam lojālās kaujinieku grupas, džihādisti pakļauj irākiešus terora noteikumiem. Lai gan ASV propagandas aparāts pūlas traktēt karu kā “normālu etapu procesā”, Eiropas televīzijas stacijas aizvien vairāk sāk rādīt pārbiedētus irākiešu bērnus un sirmgalvjus, kurus ASV karavīri, bruņoti kā marsieši, nakts apstākļos “ved ārā no mājām” pēc partizāņu tīrīšanas akcijām.

Iespējams, ka šo darbu pret civilajiem iedzīvotājiem veic arī Latvijas karavīri. Tāpēc Irākas situācija attiecas arī uz Latviju un tās iedzīvotājiem, kuriem nevarētu būt vienalga, kas īsti Irākā notiek. Neraugoties uz ASV prezidenta Džordža Buša neseno paziņojumu, ka Irāka esot paraugs visai pasaulei (no Damaskas līdz Teherānai) demokrātizācijas procesa realizācijā, pagaidām nav tomēr skaidrs, kāds ir amerikāņu grafiks Irākas suverentitātes atgūšanai. Kritiķi, to skaitā arī ASV demokrāti, sāk šaubīties, vai Dž. Buša administrācijai šāds projekts vispār eksistē. Pagaidām Dž. Bušam ir izdevies konsolidēt ap sevi ar moto “tie, kas nav ar mums, ir pret mums”, taču laiks pierāda, ka “šāds pasaules uzskats ir samērā paranoīds” (Z. Bžezinskis) un neiztur laika pārbaudi.

Jaunā ANO Irākas rezolūcija nr. 1511aicina dalībvalstis pievienoties karaspēka daļām Irākā. ASV ir nepieciešams atbalsts no musulmaņu valstīm Pakistānas, Bangladešas un Indonēzijas tieši tagad, lai izbeigtu propagandas stereotipu veidošanos par to, ka Irākas karš ir “civilizāciju kauja” vai “amerikāņu karš par jauno benzīna uzpildes staciju”.

Diemžēl valstu reakcijā nav možuma, vienīgā reaģē Turcija, taču šī kandidatūra aliansei nav piemērota Irākas provizoriskās pārejas laika valdības iebildumu dēļ. ASV (133 000 karavīru kontingents) nākas iztikt ar vecajiem sabiedrotajiem – Lielbritāniju (9223) un jauno NATO valsti Poliju (2487). Pārējie militāro ekspertu izpratnē esot “militārie pigmeji”, jo 32 valstu līdzdalībai militārajās akcijās Irākā esot vairāk simboliska, mazāk militāra vērtība, trešdien raksta Svenska Dagbladet.

Zviedru avīze apgalvo, ka skaitļi, kas raksturo alianses valstu kaujinieku daudzumu, esot saņemti no Pentagona, taču tos nenorāda neviena ieinteresēto organizāciju mājaslapa (AM vai US Central Commands u.c.) un ekspertiem šķiet, ka “dalībvalstu skaits esot amerikāņiem svarīgāks nekā kaujinieku kopskaits”.

Amerikāņi uzsver, ka vēl 14 valstis gatavojoties pievienoties aliansei Irākā, taču eksperti politiskajos gaiteņos šo optimismu neatzīst, jo neesot cerību sagaidīt jaunu valstu pievienošanos, kamēr ASV nav informējušas par to, kā un kad notiks Irākas suverenitātes atgūšana. Tāpēc spēcīgākie spēlētāji Francija un Vācija turpinot sēdēt uz rezervistu soliņa.

Neoficiāli ziņots, ka patlaban notiekot neoficiālas sarunas par iespējamo NATO piedalīšanos Irākas atjaunošanas procesā, taču šim mērķim ir vajadzīgs oficiāls irākiešu valdības lūgums. Skeptiķiem ir iebildumi arī pret pašreizējo Irākas pagaidu valdību – valdošo padomi, kuras priekšgalā ir nevis vietējais bet ASV Pauls Bremers. Valdes sastāvā esot pārāk daudz emigrācijas irākiešu, kas atgriezušies valstī pēc S. Huseina krišanas, bet tas neapmierina vietējos iedzīvotājus.

Pēc ekspertu domām, situācija nav apskaužama, un daudzi zviedri atviegloti nopūšas, ka valsts nepiedalās “šajā karā”. Par Zviedrijas un Somijas neitralitātes pozīcijām var diskutēt, taču Latvijas līdzdalība Irākas karā tomēr varētu kļūt par daudz plašāku diskusiju un publisko apspriežu tēmu, nekā tas novērojams līdz šim.

Ne tikai tāpēc, ka šajā karā var būt arī Latvijas karavīru upuri, bet arī tāpēc, ka ikviens karš ir un paliek cīņa, un tieši tāpēc to nevar uzskatīt tikai par “solidaritātes aktu ASV”, kas mediju traktējumā bieži vairāk atgādina ziedu nolikšanu pie pieminekļa nevis reālas militāras operācijas ar no tām izrietošajām morālajām un ētiskajām sekām.

.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s