Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē.  Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.  

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla.  Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī  solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem.  Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju  kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina  pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu. 

 

 

 

 

Krievu indes cinisms jeb risks ēst saldējumu Jomas ielā

Attēls no Telegraph.co.uk

Radiobalsis (dažādās valodās) turpina atkārtot faktus par dubultaģenta Sergeja Skripala un viņa meitas Jūlijas slepkavības mēģinājumu Dienvidanglijā. Angļu valodā ziņo, ka nervus paralizējošā inde, kas uzpūsta cietušajiem no aerosola pudelītes, esot no krievu laboratorijām un tās nosaukums ļoti mīlīgs –  Novičok (Jauniņais). Vācu valodā stāsta, ka šo ķīmisko vielu izmanto tikai nogalināšanai. Kāds krievu ķīmiķis BBC informē, ka tie, kas pakļauti šīs vielas iedarbībai, nekad neizdzīvos. Piesārņota esot arī picērija un parks, kur tā lietota. Aiz automašīnas loga slīd piesnigusī Kurzemes ainava, kurā nekas neliecina par notiekošo satraukumu britu salās. Šī nervu inde esot izstrādāta PSRS armijas laboratorijās un, lai to transportētu, ir jābūt speciālai (profesionālai) kompetencei un iemaņām. Citām valstīm tās nav.

Tikmēr Krievijas radio turpina uzjautrināties par britu sašutumu un neslēpj ironiju par indēšanu, apgalvojot, ka Putina impērija šajā notikumā nav vainīga. Tramps jau paguvis novākt no skatuves savu ārlietu ministru, kas nepiesardzīgi bija izteicis līdzjūtību un atbalstu angļiem. Situācija atgādina „mazā raķešvīriņa” jeb Ziemeļkorejas Kima pasūtījuma slepkavību Malaizijas lidostā. Arī toreiz neviens nebija vainīgs, taču upuris nomira kā plānots. Tagad ar līdzīgu metodi nogalināti jau trīs krievi Lielbritānijā un ceturtais (bijušais lidkompānijas Aeroflote šefs) miris mīklainos apstākļos.

Kurš to izdarīja?

Pasaule tomēr turpina gaidīt atbildi no Maskavas par to, kā krievu armijas inde varēja nokļūt Lielbritānijas picērijā. Pagaidām skaidrojumu šim jautājumam Maskava nedod. Rodas iespaids ka notikušais slepkavības akts ir Putina priekšvēlēšanu kampaņas pasākums. Iebaidīšanas žests tiem, kas izrāvuši naudu no Krievijas bankām, „nodevuši dzimteni” un tagad dzīvo ārzemēs cepuri kuldami. Ar šo krievu emigrantiem tiek demonstrēts, ka šodien Putins ar savējiem atkritējiem spēj izdarīt to pašu, ko savulaik Staļins ar Trocki.

Neraugoties uz to, ka Kremlis tupina noliegt savu vainu, Terēza Meja nebaidās deklarēt, ka Kremļa klusēšana un spītēšanās ir pierādījums putinistu vainai notiekošajā. Tāpēc tiek izraidīti 23 krievu diplomāti (spiegi), iesaldēti krievu līdzekļi bankās un paredzēts boikotēt sporta pasākumus. Situācija atgādina 2006. gada Aleksandra Ļitviņenko slepkavības brīdi. Arī tolaik tika izmantota „lietussarga uzbrukuma loģika” un kārtējais krievu aģents gāja bojā no radioaktīva pulvera ārzemēs, uz ielas.

Praktiski visiem šodien ir skaidrs, kurš diriģē šo „ savējo noindēšanas” orķestri. Taču Putins turpina protestēt, visu noliedz un smīn.

Starp citu, viņa rīcība (pēdējā laikā) kļūst aizvien agresīvāka. Sākot no Krimas aneksijas,  pārkāpumiem Sīrijā, ASV vēlēšanu manipulācijas un beidzot ar ļoti nekautrīgo informatīvo karu, kurā „Katjušu” vietā pretinieku bombardē troļļu fabrikas un viltus ziņas. Ar mērķi destabilizēt rietumu demokrātiju un apmuļķot tajā dzīvojošos cilvēkus.

Kā tas skar mūs?

Krievu dubultaģentu novākšana (tik bezkaunīgā veidā, kā tas novērojams Lielbritānijā pēdējo gadu laikā) ir ļoti nopietns brīdinājums mums visiem. No vienas puses tas ir nepārprotams pliķis ārzemēs aizbēgušajiem krieviem. Tas nozīmē, ka  tie kas neklausīs diktatoram, tiks sodīti. Kremļa atriebīgā roka viņus atradīs visur un vienmēr. Tātad paklausība un padevība no Kremļa impērijas pilsoņiem tiek pieprasīta joprojām. Tieši tāpat kā tas bija likums PSRS laikos. Pretējā gadījumā nepalīdzēs pat bēgšana uz ārzemēm. Varas rokas tos atradīs visur.  Šis – savējo vajāšanas veids padomju patriotiem ir bijis raksturīgs vienmēr. Sākot ar „kreiso tīrīšanām” 30.gados Maskavā un beidzot ar Gulāga koncentrācijas nometnēm un čekas lamatām. Īpašais prieks izrēķināties pašiem ar savējiem tautiešiem ļoti nežēlīgi, nav nekas jauns zem šīs saules Austrumeiropā. Tā ir norma.

Mani uztrauc kas cits. Proti apstāklis, ka krievu aģenti tik netraucēti pārved pāri robežām bīstamas ķīmiskās vielas (indes), kas tiek klasificētas par ķīmiskiem masu iznīcināšanas līdzkļiem (starptautiskiem aizliegtiem)  un ne tikai slepkavo ar tām ārzemēs iezīmētos savējos cilvēkus, bet apdraud citas valstis. Piesārņo vidi un pakļauj riskam nevainīgus cilvēkus, kas ēd picu pie blakus galdiņa vai gaida savu lidmašīnu, stāvot netālu no aktīvā indētāja.

Pēdējos gados Latvijas nekustāmos īpašumus iegādājušies neskaitāmi krievu pārbēdzēji, kas Kremlim nepatīk. Tas nozīmē, ka šādas akcijas nav izslēgtas arī Rīgā vai Jūrmalā. Vai tāpēc dosimies uz aptieku un iegādāsimies masku atlikušajam mūžam? Galu galā nav izslēgts, ka nākamā „lietussarga akcija” var notikt, piemēram, šovasar pusdienlaikā, pie kafejnīcas Jomas ielā.

Kā lai aptur šo kremlīnu cinismu?

To pašu ņirdzīgo lielmanību, kas brauc pāri civilizētām attiecībām?
Kremļa tēvočiem raksturīgā bezkaunība skar mūs arī politiski. Ja pie varas Latvijā turpinās palikt Ušakova Saskaņa un Lemberga zaļzemnieki, tad mūsu valsts saglabās arī turpmāk postsovjetisma liekulības un cinisma tradīcijas, kad situētas personas tupina apzagt valsti un noliegt acīmredzamus pārkāpumus tik pat enerģiski kā Putins šodien noliedz Skripala noslepkavošanu ar “Jauniņo” Solsberī.

Pasaule gaida no Kremļa paskaidrojumus un atvainošanos. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs  netiks publiskots, jo nelietībai nav spoguļa un ļaunumam nav vainas apziņas.

 

 

O, beware, my lord, of jealousy; It is the green-eyed monster jeb dzeltenās jakas stāsts

 

 

 

 

 

 

 

Piedāvāju fragmentu no grāmatas: „Skaudība”  

Todien nokrišņi Itālijas ziemeļos ieradās negaidot. Aiz loga sāka grabēt lietus lāses, kas sitās pret rūti. Iecerētais pārgājiens kalnos šķita izgāzies. Visiem viesiem nebija līdzpaņemtas lietus jakas. Tāpēc mājas saimnieki sāka meklēt iztrūkstošās pa skapjiem. Pēc brīža atradās maza koši dzeltena jaka pusaudzim un trīs lietusmēteļi pieaugušajiem. Viesīgo saimnieku meitai Lūcijai dzeltenā gumijas jaka bija kļuvusi par mazu, taču pusaudzei Annai tā lieti noderēja. Viņa uzvilka aizlienēto apģērbu un tajā izskatījās vienkārši lieliski. Anna priecājās par jaunieguvumu un mēs pārējie ieteicām viņa piedalīties ar šo gumijas jaku nākošajā skaistuma konkursā. Pēkšņi notika kas neparedzēts – Lūcija skarbi pieprasīja savu apģērba gabalu atpakaļ. Meitenes seja bija piesarkusi un no mutes izlauzās kategoriskās frāzes:„ Velc nost! Es savu apģērbu citiem nedodu!”. Rokas strauji sagrāba jaku, kas aši tika norauta no Annas pleciem. Ar laupījumu rokā meitene aizjoza uz savu istabu. Palikušie mēģināja attaisnot šo emocionālo eksploziju ar „pieķeršanos savām drēbēm” vai pusaudžu kaprīzi, bet es steidzos Lūcijai pakaļ.

  • Kas par lietu? Kāpēc tu neatļauj Annai uzvilkt savu veco, nolietoto jaku?
  • Tāpēc, ka viņa manā jakā pārāk labi izskatās! – nekautrējās atzīt Lūcija. Vienlaikus pa bērnistabas durvīm ienāca viņas vecāki. Mamma piesteidzās pusaudzei klāt un viņu spēcīgi un skaļi iepļaukāja.
  • Kāds kauns, ka mana meita ir tik skaudīga! Tu esi nejauka, skaudīga meitene. Man kauns, ka es Tevi esmu izaudzinājusi par skauģi! – viņa klusi čukstēja un abas iešņukstējās.

Pirmajā brīdī gribēju mesties bērnam palīgā, taču māte apņēmīgi pastūma mani nost. Ar skaudību esot jācīnās jau pašā sākumā, citādi šī kaite kļūstot hroniska, – tā apgalvoja izglītota sieviete, kas tikko bija iekaustījusi savu meitu. Pēc viņas domām Lūcija vēl neapzinoties kas šīs ir par sajūtām, kas tik spēcīgi bija viņu pārņēmušas un likušas rīkoties pretēji loģikai. Nezinu vai mammas rīcību var attaisnot, taču sava daļa gudrības šajā viņas solī, protams, ir.

Tātad: Lūcijai jaka vairs nebija vajadzīga. Meitenei tobrīd mugurā bija cita: jauna, zila gumijota jaka, kas kvalitatīvi bija labāka par dzelteno, veco. Tas nozīmē, ka meitene nebija iekārojusi mantu. Viņa satraucās par to, ka vecā, nevajadzīgā dzeltenā jaka bija pievērsusi sabiedrības uzmanību ciemiņmeitenes izskatam. Protams, ka Anna bija glītāka par Lūciju. Jaka bija tā, kas pievērsa uzmanību šim Annas pārākumam. Lūcijas smadzenēs nostrādāja impulsīvs reflekss. Instinkts. Neapzināta reakcija. Tieši tāpat kā mazais Pēteris brāļa dzimšanas dienā, arī Lūcija šajā viesību brīdī, nespēja apslēpt un savaldīt savu skaudību  pret meiteni, kas izskata ziņā bija pārāka par viņu pašu. Viņa norāva jaku, cerot, ka tad otra meitene būs līdzvērtīgākā situācijā. Taču vecāki iejaucās un neļāva viņai attaisnot savu skaudību. Māte pieprasīja atzīt meitai neglītu rīcību, cerot, ka šis gadījums izārstēs viņu no skaudības.

Itāļi uzskata, ka skauģim ir jāsit pa pirkstiem. Tā, lai sāp. Man abas meitenes likās vienādi simpātiskas un Lūcijas agresija šķita nevajadzīgi nepamatota. Taču bija tā kā notika.

Tas nozīmē, ka skaudība ir atkarība. No tās būtu cilvēki jāārstē tieši tāpat kā no alkohola, narkotiku vai seksa atkarības. Ja aizvērsim acis skaudības priekšā un izliksimies to neredzam, tad “zaļā briesmoņa inde” lēni un pamatīgi saindēs sabiedrību, kurā atrodamies, nogalinot talantīgos un izvirzot viduvējības.

Ko skauģis pārkāpj?

Skauģis labi redz to pašu ko redzam arī mēs pārējie. Anna ir skaista meitene un dzeltenā jaka viņai lieliski piestāv. Noziegums sāka brīdī, kad Lūcija nespēj savaldīt savu agresivitāti, sajūtoties sliktāka par Annu. Viņa uztver Annu kā konkurenti un cenšas to uzvarēt, atņemot „priekšrocības”, kas šajā gadījumā ir dzeltenā, vecā jaka. Tātad skaudība faktiski eksistē tikai skauģa galvā. Šo iekšējo nepatiku Lūcija vērsa pret meiteni, kura bija atnākusi ciemos un nemaz nevēlējās ar kādu sacensties. Sacensību uzsāka skaudīgā Lūcija pati. Ja mēs viņai jautātu: „Ko Anna tev sliktu nodarījusi, ka esi tik dusmīga?”, tad pusaudzei nebūtu ko atbildēt. Galu galā apskaustās personas gandrīz nekad nav nodarījušas faktiski ko sliktu skauģim. Šis jautājums tā arī paliks retorisks, jo skaudība ir iedomātas sāncensības izraisītās spēcīgās emocijas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Meitene salīdzināja sevi ar iedomāto sāncensi, konstatēja, ka ir zaudējusi un rezultātā viņa radās neizskaidrojamas apvainojuma un bēdu sajūta, par it kā negodīgo cīņas rezultātu. Tātad ciemos ieradusies meitene, kas „nepamatoti” ir daiļāka par saimnieci un tāpēc pievērš sev viesu uzmanību. Šāda iedomātās – „negodīgās” spēles loģika pieprasa sodu un izpaužas agresijā pret apskausto personu.

Kāpēc meitene reaģēja tik emocionāli pret otru pusaudzi, kas viņai neko sliktu nebija izdarījusi. Kāpēc reakcija bija tik sakāpināta? Lūcija pati savā galvā salīdzināja sevi ar glīto Annu un sajutās zaudējusi skaistuma konkursā, kas visos vecumos ir tik svarīga sadzīves sastāvdaļa. Tas meitenē izraisīja apvainojuma, pazemojuma un mazvērtības sajūtu. Rezultātā viņa metās virsū priekšmetam (jakai), kas šo salīdzinājumu (viņai par sliktu) paspilgtināja. Skaudība ir cilvēka īpašība, kuru var neitralizēt ar gudras audzināšanas palīdzību bērnībā un ar redzošu, nosodošu attieksmi sociālajā telpā, kur tā izpaužas ļoti dažādās formās.