Kā Krima pārvērtās par Krievzemes šūpuli

ABC news.com

 

 

 

 

 

2015.gada 7.februāris

Tieši tajā liktenīgajā brīdī, kad Kremlis okupēja Krimu, zibenīgi tika pārvietots arī Krievzemes šūpulis un tā dislokācijas vieta krievu vēstures grāmatas. No Kijevas uz Krimu. Tāpēc, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vienmēr noder ”pareizi noformēta vēsture”: gan propagandai medijos gan pašreizējās valsts politikas attaisnošanai līdzcilvēku galvās.

Vēsture kā politikas mārketinga līdzeklis

Krievijas valdošā elite vienmēr uzsvērusi savas valsts vēstures nozīmi modernā laika politikā. To pašu mēdz akcentēt arī Latvijas politiskie pesimisti, mēģinot iegalvot, ka “nekas uz šīs zemes nav jauns”, “viss iet pa loku” un “ir jau iepriekš noteikts”. Putinisti iet krietni tālāk par pašmāju vulgārajiem materiālistiem un reāli falsificē vēsturi, piekārtojot to sev un savām vajadzībām.Tieši tāpat kā saskrūvējamu krēslu sēdētājam. Īpaši uzkrītoši tas novērojams patlaban, pēc Krimas okupācijas un Ukrainas hibrīdkara laikā. Apzināta vēstures falsifikācija no Krievijas vadošo politiķu puses ir kļuvusi par radiikālu aktualitāti. Nevienam nav noslēpums, ka krievu vadītāju tieksme izmantot vēsturi kā sev ērtu un praktiski izmantojumu ”naratīvo elementu” izskaidrojama ar autoritāro valsts pārvaldi, kur pat zinātni izmantos tā kā Putinam vajag. Tas ka vēstures doktora zinātniskais statuss jau PSRS laikā bija cieši saistīts ar kompartijas ideoloģiju + vēstures ”pētījumi” un disertācijas lielā mērā bija vadošās partijas nostādņu ideoloģiski noteiktas, nevienam nopietnam pētniekam jau sen vairs nav noslēpums. Jau sen ir skaidrs arī tas, ka katras valsts vēstures traktējums ir lielā mērā saistīts ar valsts politiskā režīma tipu un to cik lielā mērā valdošās aprindas ir gatavas izmantot vēsturiskos mītus savā labā.

Mītus izmanto praktiski visas valstis.

Visas politiskās sistēmas, mediji un māksla. Stabilas, liberālās demokrātijas ir daudz mazāk atkarīgas no patriotisma un ”kopības veidotājiem” = vēsturiskajiem naratīviem, turpretī diktatūras dzīvo tikai uz patriotisma superlatīvu bāzes. Krievijas ikdienā tas šodien sajūtams īpaši skarbi un ofensīvi. Nesen Putins uzsvēra, ka vēsture esot zinātne, kuru neesot iespējams pārrakstīt. To viņš uzsvēra savas tikšanās laikā ar jaunajiem krievu vēsturniekiem. Lielā publikas daļa ir pārliecināti, ka vēsturi neviens nevar ”nepareizi pierakstīt” un ”kļūdaini izstāstīt” un tā ir objektīva. Taisnīga un patiesa tā esot bijusi PSRS un vēlāk Krievijā. Visu laiku. Jaunākie Krievijas publiskās domas pētījumi liecina, ka 60% krievu ir pārliecināti, ka līdzšinējās vēstures versijas nav nepieciešams pārskatīt, ja ir parādījušies jauni pētījumi un liecības. Tikai 31% aptaujāto domā, ka vēstures interpretācija ir nepārtraukti notiekošs process un to vajag revidēt. 79% uzskata, ka skolās jāizmanto tikai viena vēstures grāmata, lai ”nesamulsinātu skolēnus” ar citām interpretācijām par to ”kas tāpat 100% ir skaidrs”. Šis primitīvais vēstures uztvērums lieliski noder propagandistiem brīdī kad jāpiedāvā iedzīvotājiem vienkāršota simbolika un ”vienvirziena ceļš” elites plānu realizācijai. Lai iestāstītu pilsoņiem teiku par to, ka tikai spēcīga roka (vadonis, līderis) spēj celt valsti no posta un apakšslāņiem tas nekurnot jāpacieš, nepieciešams falsificēt pagātni un iestāstīt caurmēra krievam, ka ”tā vienmēr Krievijā ir bijis”. Putina variantā var redzēt, ka viņa pieredze KGB palīdz nesaudzīgi realizēt īpaši nežēlīgu kaujas metodi ar sabiedrisko domu – cilvēkus var nomanipulēt sev vajadzīgajā virzienā tikai pēc tam tad viņiem ir iedēstīts smadzenēs pats galvenais – ko viņi vēlas.

Pašlaik Putina vara nav demokrātiska, tā ir sagrāvusi virkni brīvas valsts mehānismu un Vladimira Putina nākotnes redzējumā nav ne miņas no krievu labklājības, pārticības vai valsts progresa. Tā vietā tik būvēta murgaina nākotne politiskā un ekonomiskā pašizolācijā, zem fanātiska ortodoksās ticības karoga. Normālam krievu cilvēkam šāda nākotnes versija sajūsmu nevarētu izraisīt. Tā kā Putins nespēj un negrib piedāvāt saviem tautiešiem labklājību, progresu un demokrātiju, tad nākas ķerties pie totāliem meliem – sagrozot vēstures stāsta versiju sev par labu, tā piešķirot Kremļa politikai leģitimitati. Tāpēc Putinam nākas iebaidīt krievus ar agresīviem, netikumīgiem kaimiņiem + draudēt ar postu un iznīcību, ja viņi vārds vārdā neticēs savam līderim un nepielūgs viņa nosprausto Krievijas faktiskās deģenerācijas trajektoriju. Pati galvena Putina problēma šodien ir tā, ka Kremļa režīmam faktiski nav nekāda projekta Krievijas nākotnes attīstībai. Valsts atrodas grāvī, kur šoferis Putins to ir iestūrējis. Tā kā loģiski šo stāvokli nekādi nevar attaisnot un aizstāvēt, tad viņam neatliek nekas cits kā iestāstīt saviem vasaļiem, ka šādi rīkoties viņu piespiež valsts vēsturiskā pieredze. Te novērojami divi galvenie atbalsta punkti: 1) visa pagātne ir jāstāsta tā, lai tā stiprinātu krievu nacionālo lepnumu, 2) nekādā ziņā nedrīkst pieļaut tādu vēstures versiju, kas radītu krieviem vainas sajūtu. Pēc Putina receptes krieviem jārada ilūzija, ka viņi vienmēr rīkojušies nemaldīgi, godīgi taisnīgi un realizējuši atbrīvotāju misiju.

Ukrainas meli

Neraugoties uz krietno PSRS laika pieredzi šajā jomā, tomēr jāuzsver, ka nekad agrāk Kremlis nav melojis saviem vasaļiem tik nekaunīgi kā tagad – Ukrainas krīzes laikā. Pirmā fāze šajā propagandas totalitārismā bija novērojama Krimas aneksijas laikā, kad vilki tika saukti par aitām. Tagad šī pati līnija tiek turpināta Austrumukrainā, dēvējot Doņeckas teroristus par ”antifašistiem” un uzgrūžot vainīgā statusu Rietumu pasaulei nevis konflikta patiesajam iniciatoram Kremlim.

Grieķu vēturnieks Tukidīds piedalījās Peloponēsas karā un uzrakstījā šī kara vēsturi. Patiecoties šai grāmatai viņš joprojām tiek uzskatīts par vēstures zinātnes tēvu, jo centās attēlot notikumus tā, kā tas bija patiesībā. Senais vēsturnieks nodala divas pieejas kara izskaidrošanai: pirmā tā, kuru izdomā valsts, lai attaisnotu savu līdzdalību karā: (proschêmata) un otra – patiesais kara līdzdalības iemesls (prosphaesis). Pirmā pieeja parasti tiek izskaidrota ar reliģiju, vēsturi vai ideoloģiju. Lai gan īstie kara izraisīšanas iemesli mēdzot būt vieni un tie paši gandrīz vienmēr: savtīgas intereses, bailes vai gods.

To paši mēs šodien redzam Ukrainas krīzes situācijā. Krimas karš (1853.- 1856) starp krievu un Otomāņu imperiju tika traktēts kā cara Nikolaja Pirmā svēts pienākums, aizstāvēt savus pareizticīgos padotos Jeruzālemē (kas tai laikā atradās sultanāta jurisdikcijā), kas tobrīd atradās konflikta situācijā ar katoļiem cīņa par privilēģijā izmantot vairākas kulta celtnes/baznīcas svētajā pilsētā. Pašreizējā Krimas krīze no Kremļa puses tiek argumentēta līdzīgi: Maskavai esot pienākums aizsargāt krieviski runājošus cilvēkus visā pasaulē, to skaitā arī Krimā, kurā atrodoties Hersonas, krievu garīgumam tik svarīgā strūklaka. Tieši tur princis Vladimirs 900. gadā esot kļuvis par īstenu pareizticīgo un uzsācis kristietības izplatību savā valstī. Tāpēc tagad Krima pēkšņi ir kļuvusi krieviem par kaut ko līdzīgu musulmaņu, ebreju tempļa kalnam vai raudu mūrim. Tātad Krimā tagad pēkšņi atrodas kaut kas tik izšķiroši svarīgs, ka ”tā dēļ” var nekavējoties pat uzsākt svēto karu. Putins, tieši tāpat kā cars Nikolajs, tiecas uzsvērt, ka tiek aizstāvētās krievu vai pareiztīcīgo intereses aiz Krievijas robežām. Tātad – visur tur, kur dzīvo krievi, Kremlis drīkst iebrukt un šī rīcība jāuztver kā palīdzība savējiem. Tas nozīmē, ka Krievijas impērija drīkst iebrukt citās valstīs, ja tai šķiet, ka tur krieviem dara pāri. Lai gan Nikolaja Pirmā laikā kara patiesais iemesls bija cara pretenzijas uz Konstantinopoli, lai iegūtu kontroli arī pār Vidusjūru. To paši mēs šodien redzam Putina ambīcijās un viņa vēlmē kontrolēt Melno jūru, nostiprinot savu flotes bāzi Sevastopolē. Te labi redzams no cara mantotais plāns= vīzija – pārvērst Krieviju par jaunu pasaules supervaru, iekarojot aizvien jaunas teritorijas. Taču patiesais iemesls, protams, ir šauru ekonomisku grupu intereses, bailes + goda un cieņas apdraudējums. Pašlaik Putns ir zaudējis Kijevu – slāvu identitātes šupuli un Dņepru kā kopīgo kristību upi. To vietā tagad tiek bīdīta Krima ar visām savām strūklakām un Bezdelīgu ligzdām. Pārdislocējot slāvu dzimšanas vietu uz Krimu, Putins pamazām mēģina izdzēst Ukrainu un Kijevu kā krievu vēstures svarīgus un nozīmīgus simbolus. Tagad sāk izskatīties, ka Krima vienmēr ir bijusi krievu teritorija un Krimas tatāriem un turkiem jāstāv ”pie ratiem”, jo Putina tā vajag.

Nebrīnīšos, ka pavisam drīz uzzināsim Putinam nepieciešamus jaunus vēstures sagrozījumus, kas ”liecinās” par to kā pie Glika ozoliem faktiski atrodas carienes ”asaru ezers” un Karostā Putina ”opolčencus” jau sen gaida katedrāles liktenīgie gravējumi jūrmalas smiltīs. Kā redzat – vēsture pacieš visu. Arī falsifikācijas politiskā mērcē.

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

Ukrainas dramatiskais ceļš nezināmā virzienā

2014. gada 27. februārī speciāli TVnet.

eiromaidan kiyev

Notikumu attīstība Ukrainā uzņem ātrumu. Vēl piektdien Eiropas Savienības ministri centās vienoties ar Janukoviču par politisku kompromisu, taču sarunās nebija jūtama patiesa vēlēšanās atbildēt uz Maidana laukuma demonstrantu prasībām. Eiromaidans tobrīd pieprasīja Ukrainas vēlētā prezidenta tūlītēju atkāpšanos no amata. Uzrunātais neatkāpās, bet bēga, atduroties Doņeckas lidostā (lidmašīnai nebija atļaujas lidot uz ārzemēm).

Aizlidojuši bija arī Eiropas Savienības biklā Ukrainas «varas kompromisa» autori, Ukrainas ģenerālprokurors, Harkovas domes priekšsēdētājs u.c. Uz vietas, katrs savā frontes pusē, palika galvenie sāncenši: protestētāju pūlis Maidana laukumā Kijevā (kas nav mierā ar pašreizējo situāciju) un Krievijas prezidenta Vladimira Putina Kremļa propagandas buldozers un varas sviras, kas arī nav mierā ar pašreizējo situāciju.

Vakar parlaments Kijevā paziņoja, ka bēgošais prezidents «nav konstitucionāli spējīgs veikt savus pienākumus» un jaunas vēlēšanas Ukrainā notiks nevis decembrī, kā vēlējās Eiropas Savienība un Janukovičs, bet gan jau 25. maijā. Apskatei tika atvērts aizbēgušā prezidenta apartamentu parks. No ieslodzījuma tika atbrīvota latviešu izcelsmes opozīcijas līdere, politiķe Jūlija Timošenko, kas ieradās Kijevā un 30 minūtes uzrunāja tautu. Tikmēr anulētais Ukrainas prezidents Janukovičs (it kā no Harkovas) izplatīja videoierakstu (bin Ladena stilā) kurā ar Kremļa retoriku izklāstīja notikušo kā «teroristu fašistisku apvērsumu». Tiktāl esam šodien.

Korumpētais «zeks» Janukovičs

Aizbēgušais Ukrainas prezidents – bijušais gangsteris, izglītības dokumentu viltotājs, laupītājbarons un vēlēšanu manipulētājs no Doņeckas šo kauju izskatās zaudējis. «Man šķiet neiespējami, ka Janukovičs tagad varētu atgriezties Kijevā savā postenī» (Berts Sundstroms, SVT) un vadīt vienu no lielākajām Eiropas valstīm. Maz no viņa vēlētājiem ir Janukoviča entuziasti. Drīzāk tie ir «mazākā ļaunuma» piekritēji, tieši tāpat kā vietējie oligarhi un «krusttēvs Putins», kuriem arī Janukovičs ir «nepatīkams «zeks», bet vismaz savējais» (jaunībā divas reizes tiesāts). Aizvadītos 20 gadus postsovjetiskā Ukraina savu attīstību ir praktiski zaudējusi, jo valsts politiskais aparāts un ekonomika nav modernizēta un valsts nav spējusi attīstīties līdzīgi postsovjetiskajai Baltijas zonai.

Tā vietā ir funkcionējis Krievijas scenārijs un ekonomiskais modelis, kuru atkārtot un turpināt šodien vairs nav jēgas, jo vienīgie līdzšinējie Krievijas panākumi balstās uz gāzes un naftas ieņēmumiem uz neesošu struktūrreformu fona. Ukraina ir tuvu bankrotam. Kā nākamie Kijevas stūrmaņi no šīs situācijas izkļūs un «uzrāpsies uz zaļa zara», to mēs vēl redzēsim. Taču viens ir skaidrs – sadarbība Eiropas Savienības ietvaros ukraiņiem ir mazāks ļaunums nekā iekļaušanās Putina muitas ūnijas spāņu zābakā. Tātad atkal tā pati izvēle – «starp mēri un holēru» (Austrumukrainas izpratnē) un «starp Eiropu vai Krievijas provinci» (Rietumukrainas izpratnē).

Krievijas «otra kāja» – Ukraina

Putina impēriskās ambīcijas nevar realizēties, ja Ukraina «noplīst nost» no kopējās Krievijas impērijas «pases bildes». Kāpēc Putinam tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka ukraiņus krievi vienmēr uzskatījuši par «mazkrieviņiem»/hoholiem jeb «otro Krievijas kāju» (uz vienas stāvēt ir neērti) un valsts teritoriju par nozīmīgu Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Viena trešā daļa no Ukrainas iedzīvotājiem ir krievvalodīgie, taču vairums no viņiem sevi tomēr uzskata par ukraiņiem un tikai 17% par krieviem. Nevienam nav noslēpums, ka carisma un PSRS laikā ukraiņus Maskavā uzskatīja par «mazāk attīstītiem», otršķirīgiem zemniekiem, kas «kaut kur varēja tikt» tikai kopā ar krievu valodu un pielīšanu Kremļa loģikai. Tagad aina ir pavisam cita. Ukraina ir potenciāli bagāta valsts, 603 700 km2 liela, ar 45,7 miljoniem iedzīvotāju (78% ukraiņu, 17% krievu, 5% pārējie), no kuriem 69,1% dzīvo lielpilsētās. 31% ārējās tirdzniecības saistīta ar Eiropas Savienību (tikai 19,9% ar Krieviju). Nacionālais kopprodukts per capita 3576 ASV dolāru (salīdzinājumam Latvijā 13 838, Igaunijā 16 809, Krievijā 13 284; skat. Worldbank 2011.) Vairums iedzīvotāju ir pareizticīgie, taču austrumu zona pakļaujas Maskavas patriarham, bet rietumu zona pakārtojas saviem garīgajiem līderiem ar sēdekli Kijevā. Rietumukrainā daļa ticīgo apmeklē arī grieķu – katoļu dievnamus. No šejienes izriet arī politiskās plaisas – dienvidu un austrumu ukraiņi tiecas atbalstīt prokremlisko Viktoru Janukoviču (Reģionu partija), turpretī Kijevā spēcīgāka ir opozīcija un rietumos labējā «Svoboda».

Kā redzams, impēriskās Krievijas kreisā kāja – Ukraina ir Putinam komplicēta, bet ļoti svarīga problēma. Ja Ukraina izrausies no putinisma važām un sāks attīstīties kā demokrātiska valsts, tad šie procesi neizbēgami ietekmēs arī pašus Krievijas krievus, kurus ar ukraiņiem saista vēsturiskas un radnieciskas saites. Šāda notikumu attīstība apdraud Putina režīmu Krievijā.

Putinu var saprast, un tāpēc nepārsteidz, ka Kremļa emisāri tik cītīgi centās noslāpēt un kompromitēt visus Kijevas mēģinājums pagriezties uz Rietumeiropas pusi gan tieši (sagraujot oranžo revolūciju, nosēdinot tronī Janukoviču un piegādājot tagad Maidana laukumam tituškas), gan netieši – iedarbinot apjomīgu melu propagandas buldozeru pret Ukrainas notikumu interpretāciju ārzemēs.

«Diemžēl daudzi «nopērk» šo aģitāciju un nomelnošanas kampaņu kā tīru patiesību un mediji absorbē to, izplatot tālāk idejas par to, ka patiesie notikumi Maidanā esot Rietumukrainas nacistu uzkurināti, ka Rietumeiropa ar šo cenšoties «izsūkt Ukrainu» un piegādāt sev lētu darbaspēku, ka ar šo Ukrainu noslīcinās rietumu izlaidība kopā ar narkotikām un geju praidiem. Tiek pat apgalvots, ja ukraiņi noslēgšot līgumu ar Eiropu, tad viņiem nākšoties legalizēt homolaulību» (Dagens Nyheter, 22.02.2014). Homofobija ir viens no spēcīgākajiem Putina+Kremļa+Maskavas pareizticīgo baznīcas bubuļiem.

Kurp lido Ukraina?

Valsts prezidents šobrīd skaitās aizbēdzis, premjerministrs un spīkers atkāpušies, oligarhi steidz pamest Ukrainu mazās lidmašīnās, kurām grūti atrast nosēšanos Eiropā. Policija un armija pāriet protestētāju pusē. Kijevas protestētāji ir ieņēmuši valdības ēkas, un tas nozīmē, ka jāmeklē nākamais karalis. Kurš tas būs? Pagaidām esot trīs – četri iespējamie, publiski pazīstamie «Ukrainas troņa» kandidāti: Vitālijs Kļičko, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks un Petro Porošenko.

Pirmais – 42 gadus vecais, 201 cm garais bokseris varētu kļūt par visu valsti vienojošu faktoru, ja viņš būtu smagsvars ne tikai boksā, bet arī politikā. Diemžēl Kļičko ir ienācējs politikā, bez sakariem, ietekmes un pieredzes un šie apstākļi apgrūtina viņa izredzes ceļā uz troni.

No ieslodzījuma atbrīvotā mīlētā un nīstā Jūlija Timošenko pagaidām ir visspēcīgākā kārts Ukrainas politikā. Kijevas demonstranti viņas atbrīvošanas prasību gan nebija ierakstījuši savos karogos, lai gan viņa vienmēr aktīvi pretojusies pašreizējam režīmam. Mēdz teikt, ka pret Timošenko neesot vienaldzīgo, tieši šis apstāklis apgrūtina viņas izredzes. Jūlija Timošenko ieguva turību 1991. gada gāzes darījumu haosa apstākļos un desmit gadus vēlāk uzkāpa uz politiskās skatuves kā ukraiņu nacionālisma karogs ar atbilstošu frizūru un retoriku. Tam sekoja oranžā revolūcija, neveiksmīgs valdības vadītājas periods un visbeidzot ieslodzījums cietumā, kuru vairums politisko novērotāju uzlūko kā vadošās kliķes politisku izrēķināšanos.

Visbeidzot Arsenijs Jaceņuks – Ukrainas politikas brīnumbērns no Černovciem. Vadījis Jūlijas Timošenko partiju «Batkivščina» viņas aresta laikā. Pretēji bokserim Kļičko ir politiķis līdz matu galiem. 39 gadus vecais Jaceņuks jau pārbaudījis savus spēkus ekonomikas un ārlietu ministra posteņos, bijis pat parlamenta spīkera amatā. Ēnas puse esot viņa necaurskatāmība, «kā vējš pūšot, tā viņš noliecoties» – melš nelabvēļi. Tramīgajai Eiropai nepatīk viņa neslēptais flirts ar nacionālistu partiju «Svoboda» un citiem «ekstrēmajiem grupējumiem», kuriem Maidanā pašlaik ir vairāk nekā spēks un stabila pozīcija. Pie kandidātiem pašlaik pieskaita arī ambiciozo miljardieri un politiķi Petro Porošenko.

Pagaidām, 2014. gada februāra pēdējās dienās ir grūti paredzēt, kurp lido Ukraina. Cerams, ka opozīcija uzņemsies savu līdera lomu un panāks valsts virziena reformu miermīlīgā ceļā, neiekrītot ekstrēmistu histērijas bedrēs. Viens ir skaidrs – neraugoties uz Ukrainas iekšējo sašķeltību, ideja par «provinces» vai «guberņas» statusa atjaunošanu nevienu tomēr kaismīgi neuzrunā.

Vai Krievija iebruks Ukrainā kā Gruzijā?

Šobrīd, kad Katalonija un Basku zeme vēlas atdalīties no Spānijas, Skotija un Ziemeļīrija no Lielbritānijas, pastāv risks, ka Putina ārpolitiskajai stratēģijai izdosies atšķelt Austrumukrainu no valsts kodola. Demagoģiski iebaidot un piesolot.

Baltkrievu rakstnieks Viktors Martinovičs šajā sakarībā raksta, ka Ukraina savā cīņā ir pārvarējusi «robežu, kurā diskutējām, vai esam Eiropas vergi vai slāvi; vai mums labāk patīk ES vai krievu muitas ūnija. Tam vairs nav nozīmes, jo par šiem jēdzieniem nav vērts mirt» (Viktors Martinovičs, DN, 21.02.2014). Dzīve visu pasaka priekšā pati, un karot par dogmām tālāk nav jēgas.

Taču Krievija tā nedomā. Vakar Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pacēla balsi, apgalvojot, ka Maidana laukumā sirojot «bruņoti ekstrēmisti» un «masu slepkavas», kas apdraudot Ukrainas drošību. Kremļa propagandai pieaugot kategoriskumā, var pamanīt uzkrītošo tendenci – nodrošināt platformu «etnisko krievu aizstāvēšanai Ukrainā». Tā sakot, bruģēt ceļu militārai agresijai, tieši tāpat kā 1999. gadā Čečenijā un 2008. gadā Gruzijā. Krievijai to paveikt būs viegli, jo Sevastopolē šobrīd dislocēta Melnās jūras flote. «Ja Ukraina saplīsīs, tad sāksies karš un mēs iesim iekšā, lai atgūtu Krimu un aizsargātu tur savējos, tieši tāpat, kā to darījām Gruzijā» (anonīma Krievijas amatpersona avīzei Financial Times).

Tikmēr medijos turpinās ideoloģiskais karš starp Kremļa interpretāciju un ukraiņu versiju par notikušo. Kā New York Review of Books raksta Timothy Snuder: «Apbrīnojami, cik sistemātiski un ļaunprātīgi Maskava un Ukrainas formālais līderis izmanto tik smagus jēdzienus kā, piemēram, «fašisms», lai apmuļķotu un sakūdītu cilvēkus.» Kamēr no Kremļa turpinās smadzeņu skalošana arī Latvijā (pateicoties Lattelecom + radio un TV padomes pasivitātei), mums atliek cerēt, ka Krievijas varas elitei neizdosies izraisīt kārtējo karu.

Vienkārši tāpēc, lai Ukraina nesašķīst gabalos, nenonāk Ēģiptes pašreizējā situācijā, lai nepaklūp uz Putina novilktās auklas.

Visas nesaprašanās var atrisināt ar gudrību, iecietību un laiku. Tikai tā tiek celtas demokrātijas, kuru tik ļoti ir pelnījusi arī Ukraina. Jo galu galā konflikts Ukrainā nav starp austrumiem un rietumiem, bet gan starp diviem ceļiem valsts politiskajai nākotnei: vai nu demokrātija, vai putinisms.

Tik vienkārši tas ir.