Saulgriežu gaisma un nodevēji baznīcā

Paliek gaišāks un pie viena (visi kopā) griežamies uz pavasara pusi. Lieliskais brīdis ir klāt, jo tumsas būs mazāk. Patīk šis karuselis – cauri tumsai pie gaismas. 

  • Lai jauks šis vakars!- vakar novēlēja sieviete biezā lakatā pie kafijas mašīnas, plāna vidū. Viņa pārdeva safrānmaizītes, kas smaržo kā kārtīgs latviešu vārda dienas kliņģeris. Tās bija sapītas, savītas un vidū pildījums. Grauzām maizītes, piedzērām kafiju un skatījāmies uz roņu dejām baseinā. Diena beidzās ap trijiem un pēc tam visi sēdējām pie eglītēm un televizoriem. Sarunājoties, dalot dāvanas, dziedot un baudot smaržas un garšas. Tumsas vidū un ziemas saulgriežu epicentrā. 

Kādi ir šie svētki – kristīgo pasākums, pagānu rituāli vai postsovjetiskā salaveča saldo dāvanu dalīšanas uzvedums?  Katram citādi. Katrīna ar Māri esot vilkuši bluķi apkārt visiem saviem namiem, šķūnīšiem un padarīšanām. Anna iet baznīcā šodien, bet Justs nenogurst būt salavecis visiem pēc kārtas. Esam dažādi, tik pat atšķirīgi kā ziemas saulgriežu svinēšanas tradīcijas. 

Ar baznīcām ir komplicēti. Tās nemēdz būt laipnas pret visiem. Šis apstāklis (piemēram man) liek mest līkumu latviešu luterāņu baznīcai, kurā sieviete nedrīkst joprojām darboties kā mācītāja. Pazemojoši. Tad nu izmantoju situāciju un baudu šo iespēju šeit Stokholmā, kur kundzes un jaunkudzes mēdz būt mācītājas un pat arhibīskapes. Patīkami, laipni. 

Līdzīga problēma pašlaik ukraiņiem ar ortodoksālo (pareizticīgo) baznīcu. Viņiem pašlaik ir divi „vatikāni“. Viens no tiem atrodas Krievijā. Valstī, kas uzsākusi karu pret Ukrainu.  Nav brīnums, ka ukraiņi šo ticības virzienu uzskata par nodevējiem. Kijiva to aizliegusi, taču moskoviti neatdod atpakaļ pieeju kulta ēkām.

Ortodoksālajā (Bizantijas) baznīcā nesēž solos. Draudze tur stāv, lūdz un ieelpo vīraka smaržu, kas atgādinot Paradīzes burvību. Taču Putins ir pieslēdzis šo baznīcu savam karam un iznāk, ka Krievijā tiek pieprasīts lūgt par uzvaru Ukrainā. Ignorējot  visus krievu armijas noziegumus, kas tika izdarīti Bučā, Borodjankā, Andrijivkā, Mariopolē un Harkivas zonā. 

Tātad baznīcai jāatbalsta krievu armija. Tā liek patriarhāts Maskavā un iznāk, ka ukraiņiem Maskavas pavēle jāklausa. Jālūdz savā baznīca uzvara ienaidniekam…

Tas ir netikumīgi, neloģiski un negodīgi.

Starp citu.  

Kijiva ir ortodoksālās baznīcas šūpulis kopš 988.gada. No šejienes kristīgā ticība izplatījās tagadējās Krievijas teritorijā. Taču varas sēdeklis tika pārvirzīts uz Maskavu. Moskovīti pārņēma savā kontrolē arī senās kulta ēkas Kijivā.  Padomju laikā visu kontrolēja no Maskavas un ukraiņu baznīca skaitījās aizliegta. 2018.gadā ukraiņu baznīca pārgāja Konstintanopoles pakļautībā. Maskava par to pārskaitās. Kā parasti. Taču fakts, ka ukraiņiem šodien ir pašiem sava ortodoksālā jeb pareizticīgo baznīca (Pravoslavna tserkva Ukrajiny) ir liela lieta. Krievijas patriarhāts paliek pie sava un uzskata, ka Ukrainā ir arī viņu baznīcas filiāle, kas saucas Ukrajinska pravoslavna tserkva. Tieši šo virzienu (cilvēkus, ēkas un īpašumu) Kremlis pašlaik izmanto savas kara darbības interesēs. Tātad divas pareizticīgo baznīcas no kurām viena ir nodevēju aizslietnis. 

Kā iespējams iet baznīcā un lūgt uzvaru pretiniekam?

Tas nav iespējams.

Pirms pāris gadiem, pēc Krimas okupācijas daudzi Ukraiņi pameta Maskavas stūrēto baznīcu. Taču Kijiva mēģināja ar krieviem sadzīvot un neizvēlējas konfrontāciju. Taču tagad nav cita ceļa – ja ticību un reliģiju pieslēdz karam kā ieroci (mācītāji dara to ko Kremlis liek), tad ir jāizvēlas frontes puse. Šī iemesla dēļ Maskavas baznīca Ukrainā pašlaik ir aizliegta. Pašlaik notiek tiesas process pret kādu Maskavas pareizticīgo mācītāju, kurš Bučā palīdzēja krievu armijas cilvēkiem aizturēt un nogalināt ukraiņu pretošanās kustības dalībniekus. Pašlaik 30 garīdznieku Ukrainā tiek turēti aizdomās par aktīvu sadarbību ar uzbrucēju un okupantu (Krieviju). Klosteri jau pārgājuši Ukrainas baznīcas pārziņā. 

Šo procesu ir pasteidzinājis arī Maskavas patriarhs Kirils, kurš vienmēr ir atbalstījis Putinu Ukrainas kara jautājumā.

Lai labāk saprastu kā tur viss notika, pievienoju shēmu.

Īss pareizticīgo baznīcas attīstības process: 

988. gadā Vladimirs tiek kristīts un tiek radīta Kijevas kņaziste. 

To 1240.gadā izlaupa mongoļi -tatāri un varas centrs pārvietojas uz Maskavu. 

1686.gadā Ukrainas baznīca zaudē savu neatkarību un tiek pakļauta Maskavai. 

1921. gada veikts pirmais neatkarības mēģinājums izveidojot Ukrainas autokefaliju (Konstantinopoles pakļautībā), taču pēc Padomju Savienības iebrukuma, ukraiņu baznīca atkal nonāk atkarībā no Maskavas. 

1992. gadā tiek dibināta trešā baznīca (Kijevas patriarhāts). 

2018.gadā Kijevas patriarhātu atzīst Konstantinopole (pareizticīgo „Vatikāns“). Autokefalija tai pievienojas. Tagad ukraiņiem ir divas pareizticīgo baznīcas – viena pakļauta Konstantinopolei, bet otra – Maskavai un Kremlim. 

2022. gadā (kara rezultātā) 27.maijā ukraiņu baznīca paziņo, ka atdalās no Maskavas patriarhāta pārvaldības. 

2.decembrī Volodimirs Zeļenskis paziņo, ka visa veida reliģiskās organizācijas, kurām ir ciešas saites ar okupantu Krieviju, tiek aizliegtas Ukrainā. 

Šodien visā Ukrainā kauc sirēnas. (Reuters)   

Leave a Reply