Speciāli TVNET

Gada nogalē uzzinājām, ka arī Vācijā ir prinči. Viens no viņiem – Heinrihs XIII Reus bija tikko gatavs pārņemt varu valstī pēc iecerētā valsts apvērsuma. Viņa projekts bija pārcelties no Frankfurtes uz Berlīni un sākt valdīt savu vācu ķeizaristi Vācijas Federatīvās Republikas vietā. Taču apvērsums neizdevās, jo policija to apdzēsa pirms sākuma.

Starp citu, viņš nav viltvārdis, bet patiešām senas vācu aristokrātu dzimtas atvase, kurā visiem vīriešiem bijis viens un tas pats vārds – Heinrihs. Tātad iecerētais neizdevās un ķeizara amata kandidātam nācās palikt turpat, kur viņš dzīvojis līdz šim. Proti – nodarbojoties tālāk ar nekustamo īpašumu tirgošanu. „Sirms, apjucis vīrs,“ tā viņa sapņus un ieceres raksturoja Ostthüringische Zeitung pašreizējais dinastijas līderis Heinrihs XIV, kuram liekas, ka radinieka piesliešanās labējiem ekstrēmistiem, konspirācijas teorijām un „visādu veidu kuanoniem“ ir kauna lieta un māžošanās. Taču bija arī pamatots, materiālistisks skaudrums Henriha XIII aktivitātēs, jo pēc Vācijas apvienošanās (1990) princis neatguva vairākus dzimtas īpašumus, kas tika zaudēti pēc Otrā pasaules kara.

Ģimene toreiz pārcēlās no austrumu sektora uz rietumiem, un mantas palika krievu okupācijas zonā. Kad Vācija beidzot apvienojās un 1951.gadā dzimušais Heinrihs XIII saņēma atpakaļ dzimtas rotaslietas un gleznas “no krievu sektora“, neatrisināts palika nekustamo īpašumu jautājums. Viņam neatdeva atpakaļ teātra ēku Gerā un vēl pāris namus. Skaudrums pārauga apsēstībā un naidā. Kā 71 gadu vecajam kungam izdevās izveidot iekšējā terorisma kustību ar mērķi gāzt pastāvošo varu?

Policija aizturēja 25 cilvēkus, kuru vidū bija arī ietekmīgi politiķi. Kas ir šī „impērijas pilsoņu kustība“? To veido vairāki labējo ekstrēmistu grupējumi, kas necieš demokrātiju, liberālismu un noliedz Vācijas Federatīvās Republikas eksistences tiesības. Tā izplata rasismu un antisemītismu, kā arī sauc sevi par impērijas pilsoņu kustību, kas it kā pārstāvot vienotās Vācijas grupējumu un cilšu (Geeinte deutsche Völker und Stämme) apvienību, kura ir gatava cīnīties par vācu impērijas varenības atgūšanu. Ieņemot parlamentu, tieši tāpat kā Donalda Trampa pielūdzēji to mēģināja izdarīt Kapitolijā pirms dažiem gadiem 6. janvārī. Kāda ir šī „bijusī varenība“, kas tagad būtu jāatgūst?

Pirms 100 gadiem

1900.gadā Vācija bija impērija ar daudzām kolonijām. No tās dvesa brāļu Grimmu pasaku maģiskā burvība un prūšu lielgabalu smārds. Šodienas vācu teroristi vēlas pagriezt laika ratu atpakaļ un iegūt sev valsti, kuras priekšā visi klanās padevībā un apbrīnā. Tātad viņi ilgojas pēc impērijas, kas eksistēja pirms Pirmā pasaules kara un pauda viņu uzskatus un vajadzības. Kāda tā bija?

Vācijas aizmetņi radās 800. gadā, kad franku karaļa Kārļa Lielā impērija sasprāga gabalos un no tās atdalījās austrumu flangs. Tā pati Vācija, kas 900. gadā arī saucās Vācija un aptvēra lielu teritoriju no šodienas Beļģijas, Alpiem, Francijas austrumu zonas līdz Polijai un Itālijas ziemeļiem. Vēlīnajos viduslaikos sākās reģionu nesaskaņas, un pēc Napoleona uzvarām šī „sabrukšana gabalos“ turpinājās. To pārtrauca un valsti apvienoja Bismarks, un viņam palīdzēja ideoloģiskie ideālisti no mākslinieku, filozofu, rakstnieku un garīdznieku vides. Labs piemērs šajā virzienā ir Juhana Gotlība Fihtes „Uzruna vācu nācijai“ (Johann Gottlieb Fichtes ”Reden an die deutsche Nation”), kas datējama ar 1808.gadu. Teksta pamatā ir ticība tam, ka vācu nācijai ir jāatdzimst no jauna, ka izglītība var tautai piešķirt garīgu brīvību un izveidot saliedētu nāciju. Visi svešie franču vārdi no valodas „jāizravē“, un nacionālisms būšot nākotnes akords. Šīs idejas vārdā Augusts Heinrihs Hofmans uzrakstīja Vācijas nākotnes dziesmu jeb ”Deutschlandlied” 1841.gadā, kuras teksts vēsta: „Vācija, Vācija pāri visam / Pāri visam šajā pasaulē“ (”Deutschland, Deutschland über alles / Über alles in der Welt”). Melodija ņemta no Franča Jozefa Haidna 1797.gada darba ”Gott erhalte Franz den Kaiser”. Sākumā melodija kļuva par Austrijas, bet 1922.gadā par Vācijas himnu, un to varam noklausīties svinīgos brīžos arī šodien. Vienīgais, kas mani tomēr mulsina, ir himnas teksta rindas: Brüderlich zusammenhält / Von der Maas bis an die Memel / Von der Etsch bis an den Belt / Deutschland, Deutschland über alles / Über alles in der Welt. Tas nozīmē, ka Vācijas robežas stiepjas no Māsas upes (kas plūst caur Franciju, Beļģiju un Nīderlandi un ietek Ziemeļjūrā) līdz mūsu pašu Mēmelei, kas Lielupes izpildījumā ietek Baltijas jūrā. Vai pēc šīs grandiozās himnas teksta iznāk, ka mēs arī esam deleģējuši Vācijai savu Zemgali un Kurzemi? Jeb viņi skaitās to iekarojuši? Joprojām? Jeb tā ir cita, Lietuvas upe?

Vēl viena populāra dziesma jeb neoficiālā vācu patriotu himna ir „Sardze pie Reinas“ (”Die Wacht am Rhein”) ar Maksa Šnekenburgera dzeju, kurai mūziku 1854.gadā izveidoja Karls Vilhelms.

Nacionālisms galvenokārt tika būvēts un izpaudās pieminekļu un monumentu veidošanā. Lieluma sumināšanā. Lepnumā un gavilēs par cēlo pagātni. Šādā garā tika izveidota, piemēram, Valhalla pie Donavas jeb slavas zāle izcilām personībām. Tā izvietojusies Bavārijā, netālu no Rēgensburgas. To radīja laikā no 1830. līdz 1842. gadam pēc Ludviga I iniciatīvas. Praktiski tika uzbūvēts grieķu panteons, kurā var sastapt slavenus vācu filozofus karavadoņus, māksliniekus un citas ievērojamas personības. Sākot ar Dīreru un Mocartu un beidzot ar Kārli X Gustavu un Katrīnu Lielo. Nacionālpatriotiska aizrautība tobrīd bija sākusies. Visbeidzot Bismarkam izdevās Vāciju apvienot, lai gan Vilhelms II viņu izmeta no amatiem jau 1890. gadā. Jāuzsver, ka Bismarks ne tikai apvienoja reģionus valstī, bet arī nodrošināja miera politiku. Šie bija pārticības un miera gadi viņa vadībā. Vienlaikus tika iegūtas kolonijas, visos pasaules tālajos nostūros un impērija bija tik pamatīgi pieēdusies svešas teritorijas, ka kartes nācās pārtaisīt regulāri.

Jā, uz 1990. gada sliekšņa Vācija jau bija impērija, vadošā militārā lielvara Eiropā. Pie kam ieņēma līderpozīcijas gan zinātnē un tehniskajos atklājumos, gan arī mākslā un kultūrā. Ārzemēs tolaik daudzi apbrīnoja Vāciju un vāciešus. Tiecās viņiem līdzināties. Turpretī citi, piemēram, Francija, nepatikā viebās jo nebija patīkami redzēt sev līdzās tik ietekmīgu konkurentu un, iespējams, arī pretinieku. Kaimiņvalstis Eiropā vienmēr ir skaitījusies teritorija, kuru spēcīgs kaimiņš vēlas pievākt sev. To labi varam novērot joprojām, redzot, kā krievi cenšas sev pakļaut Ukrainu. Toreiz bija līdzīgi. Vācu ambīcijas bija bīstams rādītājs kaimiņvalstīm. Mazās valstis tika „aprītas“ uzreiz, bet lielo aneksija draudēja ar kārtējo lielo karu. Pasaules karu vēsture liecina, ka visas valstis ar lielvaru ambīcijām ir gājušas šo pašu ceļu.

Vācu bremze

Taču arī ideālajai Vācijai bija tumšā puse. Nācija izskatījās vienota, bija moderna daudzās izpausmēs, taču politiskā vara joprojām palika novecojusi. Vienlaikus uzliesmoja kreisie strāvojumi, sociālistus ieskaitot, ar lielām ambīcijām un jaudu. Tieši tāpat kā cariskā Krievija, arī Vācija nespēja jaunos laikus ņemt „par pilnu“ un adaptēt savām vajadzībām. Vēstures grāmatās šo periodu mēdz aprakstīt kā īpašo ceļu (Sonderweg), kas faktiski bija strupceļš, jo barojās tikai no nacionālisma. Līdzīgi no atpalicības „bedres“ netika ārā arī krievi, kas pat intelektuālajā līmenī (vēl šodien) ir iesprūduši savā slavofilismā un uzskata, ka Krievijai (un krieviem) ir misija un īpaša loma pasaules vēsturē. Starp citu, šie maldi ir ļoti raksturīgi lielajām nācijām ar pagātnes impēriskā nacionālisma mantojumu. Vācieši nebija izņēmums. Arī viņiem bija savi filozofi, kuri tieši tāpat kā Johans Gotlībs Fihte sludināja vāciskuma tīrību un pienākumu turēties pretī visādām ietekmēm no ārzemēm. Ideoloģijas turpinātājs bija žurnālists un folklorists Vilhelms Henriks Rīls ar 1854.gadā publicētu darbu „Valsts un cilvēki“ (”Land und Leute), kurā apdziedāta vācu tautas saite ar savu dabu un ierašām. Idejas pamatā bija centieni pacelt ģermāņus virs citām tautām un nācijām. Idealizējot lauku dzīvi, zemnieku ikdienu un senas tradīcijas. Mūsu latviskā dzīvesziņa arī iet to pašu ceļu: pa zemnieka taku, caur tradīcijām un provinces rituāliem.

Taču Vācija nekad nav bijusi vienota, lai kā arī mēs vēlētos tam ticēt. Prūši nekad nav bijuši populāri Bavārijā, sociālistiskā strādnieku kustība vienmēr ir kāvusies ar vācu liberāļiem un katoļu grupējumiem. Lai kā arī visiem patīk vienotās Vācijas dziesma, Pirmais pasaules karš no jauna polarizēja sabiedrību. Taču tolaik vēl nebija ieradies Hitlers ar visu savu nacionālsociālistu sitēju baru. Vēl pie varas bija nevarīgi aristokrāti, Grimmu pasakas un prūšu kaujas spars. Tā bija sabiedrība ar milzīgu enerģētisku potenciālu, taču ar smagām iekšējām pretrunām. Daudzas no tām bija ļoti destruktīvas, un sekas šim apstāklim parādījās vēlāk – traģiskā formā gan vācu tautai, gan valstij.

Šovinistu sapņi

Teikas un pasakas ir izturīga viela. svar iedēstīt visu, ko vien vēlamies. Nībelungu dziesma (Nibelungenlied) jeb islandiešu sāgas ir pamatmateriāls varoņeposiem. Tajās dzīvo mīti un pieņēmumi ar varoni centrā. Vāciešiem tāds bija Zigfrīds, mums Lāčplēsis. Zigfrīdam bija sava Laimdota, kuru sauca par Krimhildi, bet Spīdolas vietā – Brunhilde. Kaujās ienaidnieki krīt upēs. Seko monumentālas cīņas starp Romu un Ģermāniju, kas tiek vispārinātas kā civilizāciju un kultūras kaujas. Cik reāls un pamatots ir pieņēmums par lielajām, cēlajām un varenajām tautām, kurām ir misija un liktenis civilizācijas attīstības procesos? Nav reāls. Tas ir tikai pieņēmums jeb tehnisks (psiholoģisks) instruments, kura uzdevums iedvesmot tautiešus un mobilizēt tos jauncelsmes darbiem vai uzvarām karos. Tālāk šo patriotisma ideju attīstīja Hitlers, un mēs esam lasījuši, kā tas viss viņiem beidzās 1945.gadā.

Pēckara atgūšanās

Pēc Otrā pasaules kara zinātne Vācijā atkratījās no ideoloģiskās apsēstības rāmjiem. Vēlāk klosterī Austrijā tika atrasti dokumenti, kas liecināja, ka sākotnējais eposa teksts tomēr bijis prozas formā, tas veidojies kā kompromiss starp pieņemto varoņa stāstu un brīnumu pasaku. Notika atvadīšanās no pārcilvēku loģikas. Žonglējot starp mītu un patiesiem vēstures notikumu aprakstiem. Interesanta šajā virzienā ir Jurgena Lodemana versija par to, ka varoņa stāsts vienmēr ir „pasaules uzskata versija“ (Jürgen Lodemann, Siegfried und Krimhild, Klett-Cotta) un ataino eiropieša identitāti ideoloģisko un kultūras strāvojumu krustceļos.

Kā paliek ar Heinrihu XIII Reus un viņa vajadzību pārvērsties Zigfrīdā?

Jau 1918.gadā no amata atkāpās viņa sencis Heinrihs XXVII, kurš tolaik valdīja pavalstī Reuss-Gera. Tātad Tīringā jeb Tīringenē (Thüringen). Šādi – vienā rāvienā toreiz pazuda vesela pavalsts, taču bijušie valdnieki turpināja dzīvot cauri laikam. Simts gadus vēlāk viņa mazdēls atkal ir gatavs valdīt. Savus sapņus viņš deklarēja, uzstājoties forumā Cīrihē 2019.gadā. Pārliecība bija cieta – agrāk cilvēki dzīvoja labāk un bija laimīgāki. Nedomāju, ka tā ir patiesība. No malas raugoties, šis uzbangojums vairāk izskatās pēc revanšista atriebes sabiedrībai un valstij. Šodienas Heinriham nepieder tā pati vara, kas viņa vectēvam tika garantēta 100 gadiem. Par to arī šis alkatības stāsts, kurā skopulis un tiesu spridzinātājs spokojas Zigfrīda tērpā. Taču izskatās nepārliecinoši un tāpēc pavada savu laiku cietumā, nevis Berlīnē.

Tā tas notiek.