Jaunais Netflix seriāls “Pusaudžu laiks” jeb “Pusaudzība”(Adolescence) ir piesaistījis lielu skatītāju un kino recenzentu uzmanību tāpēc, ka apskata toksiskās mizoginijas uzliesmojumu sabiedrībā. Naidu un riebumu pret sievietēm un meitenēm, kas pašlaik izvēršas plašumā pat skolas vidē. Šajā gadījumā ekrānā to var aplūkot Lielbritānijas zēnu attieksmē pret savu skolas biedreni. To nogalinot. Iespējams, ka daudzi šī raksta lasītāji nemaz nezina kas ir “mizogīnija” un nav pamanījuši “manosfēras” loģikas izplatīšanos tīmeklī. Pat nenojaušot, ka šodien par to, ka “esi sieviete” un “nepakļaujies vīru noteikumiem”, var publiski “sodīt medijos” un pat nogalināt. Daudzi Latvijā neko nezina arī par “inceliem”, kas dzīvo tepat līdzās. Viņiem, tātad, nav nekāda sakara ar skolas ikdienu un šķiet, ka šī problēma vispār nav svarīga vai aktuāla Latvijā. Diemžēl reālā dzīve piedāvā pretējo. Man personīgi šķita, ka starta signāls šīs aktivitātes starptautiskam uzbangojumam bija brīdis, kad Donalds Tramps uzvarēja prezidenta vēlēšanās ASV. Toreiz labējais ekstrēmists Niks Fuentess vietnē X uzrakstīja šādi: “Tagad beidzot tavs ķermenis atkal ir manā varā. Tā būs mana izvēle – uz visiem laikiem”. Runa ir par to, ka sieviešu tiesībām ir pienācis fināla akords un turpmāk atkal visu sievietes dzīvē noteiks vīrietis. Jo paklausīgākas viņas būs, jo labāka veidosies sabiedrībā. Niks šādi improvizēja par 20. gadsimta 60. gadu beigu amerikāņu abortu tiesību aktīvistu aicinājumu: “Mans ķermenis, mana izvēle”. Sieviešu “piežmiegšanas” jomā Trampa un Putina intereses saskan un sinhronizējas ar konservatīvās baznīcas doktrīnām: sievietes liktenis – mīlēt un ciest + dzemdēt tik daudz bērnu, cik diktatoram un armijai vajag. Viss, nekādu citu “opciju” sievietei vairs nedrīkst būt.
Atriebības fantāzijas
Tas, kas daudziem nepatīk sieviešu tiesības, nav noslēpums. Raupjā mizogīnija savu groteskāko izpausmi rod tā dēvētajā “manosfērā” jeb tīmekļa vietņu, podkāstu un forumu tīklā, kurā vīrieši uzskata, ka dzimumu līdztiesība ir aizgājusi pārāk tālu, un izklaidējas atriebības fantāzijās, iekļaujot nepaklausīgu un pārāk izaicinošu sieviešu un meiču nogalināšanu kā “nepieciešamu un taisnīgu soda formu”. Kāpēc? Tāpēc, ka sievietei nedrīkst piederēt viņas dzīve, ķermenis un nākotne. Vēstījums ir skaidrs: mēs atgūsim kontroli pār jūsu ķermeņiem un noteiksim visu jūsu dzīvē. Lemšana pieder vīriešiem, bet bezierunu pakļaušanās – sievietēm.
Fuentesa ierakstu ātri vien pārņēma galēji labējie aktīvisti un dažādi YouTube kanāli. Sievietes par to satraucās un tiražēja šos murgus sociālajos medijos. Cerot uz kritisku pretreakciju. Taču daudzās “kungu kopienās” un pusaudžu grupās, šie aicinājumi sasniedza dzirdīgas ausis. Tagad ir skaidrs, ka tieši šīs ideoloģijas uzbangojums palīdzēja trampistiem mobilizēt balsotājus – nepamierinātos vīriešus un incelus balsojumam par Donaldu Trampu. Viņš uzvarēja pateicoties Maska spējai ar X mobilizēt incelus un šis projekts patiešām arī realizējās.
Kur šie tipāži rodas? Jaunās “dzimumu atšķirības” šodien ir biedējošas. Seksuāli “nelaimīgu un neapmierinātu vīriešu paaudze ir katastrofa abiem dzimumiem,” – teikts Lielbritānijas Sociālā taisnīguma centra nesen publicētajā ziņojumā. Tajā atzīts, ka vairāki vardarbības akti un slepkavības valstī ir cieši saistītas ar vīriešu atriebību un izmisumu par to, ka ar sievietēm vairs nevar izdarīties pēc saviem ieskatiem. Piespiest ar varu, pakļaut ar nežēlību. Tāpēc šādas kategorijas “protestētāji” sāk fiziski izrēķināties ar sievietēm, kas viņus erotiski uzbudina. Tas nozīmē, ka liela daļa britu sieviešu tagad baidās no saviem vienaudžiem vīriešiem un liela aptaujāto vīriešu uzskata, ka pie notiekoša “pašas sievietes arī ir vainīgas”. Tā teikt vecie stāsti: “pašai kleita bija par īsu” un “pati pārāk labi izskatījās”.
Uzvilktie personāži
Netflix seriāls “Pusaudžu laiks” ir uzspridzinājis Eiropu. Daudzās valstīs sākušās plašas diskusijas par šo tēmu. Kopš pirmizrādes, sērija straumēta vairāk nekā 66 miljonus reižu. Četros turpinājumos sekojam līdzi 13 gadus vecajam Džeimijam, kuru radikalizējis internets un zēns tiek apsūdzēts par vienaudzes nogalināšanu.
Galvenais varonis ir simpātisks, izskatās tieši tāpat kā jebkurš pusaudzis šajā vecumā: sēž savā istabā pie datora, aizrautībā lasa-klausās-skatās visu, kas šķiet interesants. Tikmēr viņa vecāki dodas uz darbu, pelna naudu iztikai, rūpējas par ģimenes komfortu. Tieši tāpat kā mēs visi to darām savā ikdienā. Kāpēc notika katastrofa? Kāpēc šāds simpātisks, labi nodrošināts zēns pēkšņi pārvērtās par slepkavu? Kurš pie tā ir vainīgs?
Scenārists mānīgi ievada skatītāju notiekošajā notikumu attīstības gaitā. Radot ilūziju, ka zēns nekur nav vainīgs. Īpaši veiksmīga un dziļi dramatiska ir dialoga sērija ar psiholoģi Erinu Dohertiju. Skaudri kalsnējā, mezglaina naratīva interpretācijas aktrise, kas niansēti atveido atmaskojošas sarunas līkločus. Šaurie pleci, tievās rokas, vieglais sārtums bālajos, vasaras raibumiem izrotātajos vaigos. Žesti, ēnu spēle, horizontālā kameras kustība. Aktieru atlase ir izcila. Ovens Kūpers lieliski strādā kadrā. Kārtējo reizi varam pabrīnīties kur briti ņem šos fenomenāli labos bērnus un pusaudžus kinomākslas smagajām lomām. Ovens ekrānā izskatās tieši tāpat kā jebkurš cits – simpātisks, šāda vecuma zēns, kas savā istabā sēž pie datora.
Protams, ka kulmināciju nodrošina Stīvens Grehems galvenajā lomā un punktu pieliek interesantais operatora darba stils, kurā katra epizode iestiepta maksimāli horizontāli un kamera seko varoņiem kā stafetes kociņš skrējējam.
Mizogīnija mūsu ikdienā
Jā, filma demonstrē mizogīniju ikdienā. Iespējams, ka arī Latvijā būtu jāpaplašina seksuālā izglītība skolās. Tieši tāpat kā Lielbritānijā, arī pie mums iekļaujot mācību programmā lekcijas par mizoginiju un seksismu, pievienojot informāciju par to kā cīnīties pret nejēdzībām interneta komunikācijā.
Par sieviešu dzīvi un apstākļiem sabiedrībā vairs nemēdz runāt plaši un aktīvi. Tā kā to bija pieņemts darīt agrāk. It kā tas būtu “noiets etaps” un nekas satraucošs šajā sfērā vairs nenotiktu. Vēl vairāk – ir pat kļuvis tā kā neērti norādīt uz netaisnībām šajā jomā. It kā cīņa par tiesībām būtu kaut kas tāds, kas pieder tikai “woke” kategorijai un pārējiem par šo tēmu uzstāties skaitās nekorekti: gan labējā, gan kreisā politiskā spektra pusē.
Domāju, ka šī filma pamodina arī tos, kas “neko par to nezināja” un “uz viņiem nekas tāds neattiecas”. Nevajadzētu iedomāties, ka sievietes arī pie mums spēj veiksmīgi izvairīties no uzbrūkošās “manosfēras” atriebības. Šī nelāga lieta skars mūsu līgavas, sievas, meitenes, sievietes, meitas, māsas un pat mazmeitas. Visas tās, kurām ir ķermenis, kuru niknie vīrieši ir nolēmuši iegūt. Bez atļaujas.
Sandra Veinberga | Blogs 