Krievu žurnālists Romans Badanins pašlaik dzīvo trimdā ASV un turpina pētīt Putinu.  Brīdī, kad 2025. gada rudenī viņa mājās Amerikas Savienotajās Valstīs (kur viņš dzīvo pašlaik) apmeklēja FIB aģenti, lai brīdinātu par briesmām, viņš nejutās pārsteigts. Tie, kas nedzied līdzi, nav mīluļi. 

Dzimtenē Romans jau sen bija nosaukts par “ārvalstu aģentu”, jo viņa darbs vadonim nepatīk un traucē. Šādus krievus “citi krievi” novāc. Tādiem nav tiesību dzīvot uz rakstīt krievu valodā. Taču ārzemēs grāmatas tiek izdotas un tāpēc arī uzrakstīta šī saruna. 

Vai krievus vispār interesē Putina tēma?

R.B. “Man nav nekāda prieka par viņu (Putinu) rakstīt, bet viņš ir atbilde uz visiem jautājumiem, kas skar mūsdienu Krieviju.”

Kā raksturotu viņu kā personu?

R.B.: “Viņš ir tipisks Padomju Savienības produkts. Piemēram, viņam nebija savu māju, dzīvokļa līdz pat četrdesmit gadu vecumam. Lai gan Putins bija precējies, bija sieva un bērni, darbs VDK, taču viņa ģimene dzīvoja kopā ar vecākiem. Iespējams, ka šī hroniskā saspiestība mūža sākuma posmā radīja viņa aizraušanos ar nekustamo īpašumu vēlāk. Tā kļuva par viņa galveno hobiju, pat par apsēstību. Tieši no šīs atkarības arī nāk vajadzība pēc savām pilīm, muižām utt. 

Otrs virziens ir zagšana. Putins kļuva par ierēdni laikā, kad dominēja plēsonīga izlaupīšanas sistēma. Ierēdņi ienāca valsts aparātā un to izlaupīja tukšu. Maksimāli pievācot sev. Bez vainas apziņas un bez sodiem. 

Trešais – KGB loģika: mūžīgā slepenība, izlikšanās, liekulība, melošana, brutalitāte un nežēlība pret apkārtējiem.  

Ceturtais – cara pielūgsme. Vēlme dominēt neierobežoti, taču nerēķināšanās ar sekām, kuras šāda pozīcija izraisa. Ja esi cars, tad visi tev liekuļos un melos. Apbērs ar glaimiem. Tas sagrauj gan “cara”  psihi, gan realitātes apziņu”. 

Putins nokļuva pie varas nejauši un izrādījās nežēlīgāks nekā viņa konkurenti.

R.B.: “Jā, brīdī, kad Jeļcins izvēlējās sev pēcteci, tika meklēts cilvēks, kas atbilst noteiktiem kritērijiem: jaunāks par Jeļcinu, no drošības dienestiem. Divi kandidāti viņam bija. Tātad –  Putins un Sergejs Stepašins. Kāpēc attiecās no Stepašina?  Viņš tika uzskatīts par pārāk maigu, pieklājīgu un laipnu.  Gan kā cilvēks, gan kā drošībnieks.”

Vai Putinam ir kāda konkrēta, saskaņota ideoloģija? 

R.B.: Putinam tiek piedēvēti dažādi ideoloģiskie projekti: a) sapnis par Padomju Savienības atjaunošanu, b) Krievijas imperiālisma atdzimšana, c)  konservatīvais nacionālisms u.t.t  Taču faktiski viņam nav nekādas saskaņotas ideoloģijas. Vienīgā pārliecība ir palikt pie varas pēc iespējas ilgāk un dzīvot pēc iespējas bagātāk. Nekā cita viņam nav. Tas arī viss.”

Deviņdesmitajos gados, kad Putins strādāja Pēterburgas mēra administrācijā, pilsēta bija viens no svarīgākajiem ēnu tirdzniecības un kontrabandas centriem. Viņš aktīvi sadarbojās ar vairākiem krievu noziedznieku sindikātiem. Šīs bandītu grupas kontrolēja eksportu uz Eiropu. Viena no vadošajām personām tur bija uzņēmējs Iļja Trabers, pazīstams ar iesauku “Antikvariāts”, kas faktiski bija tuvs Putina draugs. Kremlis noliedz, ka Putins un Trabers būtu bijuši tuvi. Taču šis fakts ir pierādīts. Tas nozīmē, ka Putinam nav ētisko principu. Nekādu. Viņš prot komunicēt ar pretīgiem bandītiem un ir gatavs sadarboties ar asiņainiem gangsteriem visos veidos, ja viņam tas ir izdevīgi. 

Kāpēc Putins slēpj savu patieso biogrāfiju un pagātni? 

R.B.: “Domāju, ka viņa vietā to dara sistēma. “Putina tuvākais loks”, kas mērķtiecīgi izveidojuši Putina tēlu – idealizētu un samākslotu varoni. Noslēpjot patiesus faktus no vadoņa dzīves un uzburot viltus biogrāfiju. Šādā veidā viņiem izdevies radīt svētā Putina tēlu. Tātad – Putina (kā svētā) kults notiek, lai noturētos pie varas. Tas vajadzīgs viņam pašam un visiem Kremlī.  Tas ir izdevīgs ne tikai vadonim, bet arī ļaudīm, kas šo pasaku izdomāja, kopj un attīsta. 

Faktiskā Putina draugu un tuvo cilvēku svīta ir neliela un vienkrāsaina: gangsteri, čomi un drošības dienesta, kas tagad ieguvuši varu valsts mērogā”. 

Vai Putinam vispār izpratne par notiekošo? Vai viņš redz realitāti?

R.B.: “ Ar katru dienu vairāk pašizolējas no realitātes. Taču  neuzskatu Putinu par kariķētu diktatoru. Viņam ir zināmas analīzes spējas. Tās viņam joprojām ir.”

Kāpēc krievi klusē?

R.B.: “Nopietnas lietas, kurām vajadzētu pārvērsties ilgstoši, Krievijā spēj notikt pēkšņi. Uzreiz. Plaisa var parādīties pilnīgi negaidīti. Sprādziens var detonēt zibenīgi. Tā kā to novērojām Prigožina sacelšanās laikā.

Nu jau sešus mēnešus Putins bija gandrīz nemanāms, bet tagad ir atgriezies. Pagājušajā nedēļā piecas reizes publiski uzstājās, lai gan viņa popularitātes reitingi krītas.”

Kādi apstākļi varētu likt Putinam izbeigt karu?

R.B.: “Pirmais ir Putinam labvēlīgais variants, ja viņam izdodas uzvarēt. Tad viņš slavinātu sevi un iestāstītu krieviem, ka mērķis ir sasniegts. Krieviju joprojām pārvalda televīzija un rada iedzīvotājiem ilūziju par pasaules notikumiem. Stāsta nevis par to, kas notiek realitātē vai frontē, bet gan izveido viltus patiesības, kurām krievi uzreiz notic.

Otrais scenārijs ir dramatiskāks, jo tad Putins sajustu draudus savai varai. Kā tas varētu izpausties? Nezinu. Pieņemsim, ka tautas neapmierinātība valstī sasniegtu vārīšanās punktu”.

Vai viņš paliktu pie varas, ja karš šādi beigtos?

R.B.: “ Ja spēcīgais līderis pēkšņi izrādījies ievainojams? Domāju, ka kādu laiku varētu uzturēt un saglabāt savu mītu. Putins nevalda pār Krieviju tāpēc, ka krievi viņu mīl. Viņš valda tāpēc, ka (ar melu palīdzību) viņam ir izdevies krieviem iedvest domu, ka viņi ļoti mīl savu diktatoru.” (SvD)

Iespējams, ka Romanam ir taisnība. Var gadīties, ka nav. Visi krievu žurnālisti, pētnieki un analītiķi tomēr neuzdrošinās būt skarbi un ļoti  atmaskojoši pret Putinu tā kā to praktizēja Anna Poļitkovska. 

Viņus, protams, var saprast. Taču noticēt neizdodas.