Tag Archives: ASV

Kremļa mediju staļļu galops un žurnālistes slīcināšana melos

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Nē, 2018. gadā zviedru skolēniem nebija jāpielūdz Allāhs, musulmaņu migranti nedemolēja Jēzus statuju, valsts industrija nesagruva Eiropas Savienības noteikumu rezultātā. Nē, sekss ar zvēriem un līķiem nebija zviedru intīmās dzīves norma, kā to cītīgi centās apgalvot Krievijas mediji visu pērno gadu. Nē, Latvijas biatlonistes baltās zeķubiksēs, necīnījās Ukrainas frontē un vakcīnas nav bīstamas vakcinēto bērnu un pieaugušo veselībai, kā krievu troļļi centās iespaidot Rietumeiropas un ASV publisko domu.  

Melu un nepatiesas informācijas pērn bija daudz. 2018. gads bija informācijas kara piesūcināts. Līderpozīcijas te joprojām ir Krievijas dezinformācijas laboratorijas. Tur tika virzīta tālāk pretinieka (demokrātisko valstu) kompromitēšanas programma ar pretrunīgu ziņu ražošanu un pretinieka iekšējās komunikācijas loģikas sagraušanu, kā arī centrējoties uz konkrētu (nevēlamu) personību norakšanu. Tieši un nepastarpināti to varējām novērot „falšajās kaislībās“ Lielbritānijā, „dzelteno vestu sašutumā” Francijā un vēlēšanu procesa ietekmēšanā Latvijā un Zviedrijā.

 Kremļa ideologiem pieder mediju stallis svešvalodās un tāpēc viņiem daļēji izdodas apmulsināt neizglītotos ārzemniekus. Melu mašīnas spēja izbārstīt saindētus informatīvos graudus arī Latvijā, izrādījusies ļoti ietekmīga sabiedriskās domas ietekmēšanas svira. Ir cilvēki, kas tos nekritiski uzknābā. Pēc tam, paši to neapzinoties, kļūst par Kremļa uzbrucēju līdzskrējējiem, noderīgo idiotu lomā.

Ko cenšas iestāstīt Kremlis un kā reaģē ASV
Ukraina (Kremļa mediju interpretācijā) esot nacistu valsts, kas ar slēptu rietumvalstu palīdzību, modri uzglūn nevainīgajai Krievijai. ASV pašlaik gatavojoties trešajam pasaules karam, bet Eiropas Savienība brūkot kopā. Pasauli esot pārņēmusi neizbēgama islamizācija, kristīgās vērtības tiekot neatgriezeniski iznicinātas un vienīgā cerība mums esot glābējs Putins. Kā vienīgais un viedais pasaules vadonis. Mēs visi (rietumos) viņu gaidot ierodamies.

Vēl jautrāki stāsti Kremlī izgudroti par Skripaļu slepkavošanas mēģinājumu Lielbritānijā. Izrādās, ka Skripaļi (pēc Kremļa versijas) esot sirguši ar alkoholismu un cietuši no narkomānijas (nevis tika krievu spiegu indēti ar „Novičoku“, kas ir zinātniski pierādīts).

Pērn pierādījās, ka Kremļa propagandisti īpaši nežēlīgi izrēķinās ar nevēlamām personām, īpaši sievietēm ienaidnieka lomā. To skaitā bija ne tikai savulaik noslepkavotā krievu –amerikāņu žurnāliste Anna Politkovska, amerikāņu demokrātu politiķe Hilarija Klintone un lietuviete, valsts Prezidente Dalia Prunskiene, bet arī krieviete, žurnāliste Ludmila Savtjuk, somiete, žurnāliste Jesika Arou.c.

Anna Poļitkovska

Taču reizēm Kremlim tomēr neizdodas visiem nobārstīt melu graudus uzknābāšanai.

ASV nesen izvirzīta apsūdzība 13 krieviem par melu kampaņas rīkošanu, lai ietekmētu Prezidenta vēlēšanu iznākumu. Tas ir labs troļļošanas izgāšanās piemērs. Apsūdzību virza īpašais prokurors Roberts Mulers (Robert Mueller). Tātad tiesas uzmanības lokā ir 13 personas (krievi) un trīs viņu uzņēmumi. Ir konstatēts, ka tikušas zagtas 5 identitātes, lai izmantotu psiholoģiskajā karā pret amerikāņiem. Vairums apsūdzēto ir ar tiešajām saitēm Kremlī. Apsūdzībā norādīts, ka šie cilvēki apzināti rīkojuši aģitācijas kampaņas, lai ietekmētu amerikāņu vēlēšanu iznākumu. Galvenā sadaļa šajā kampaņās ir bijis melnais PR pret Donalda Trampa konkurenti – demokrātu partijas pārstāvi Hilariju Klintoni. Krievu aģenti pirkuši reklāmas laukumus, kuru ar mērķis bija kompromitēt Klintoni un izveidot amerikāņiem negatīvu priekšstatu par šo personu kā sliktu cilvēku. Vienā no pirktajiem reklāmas laukumiem ASV krievi publicējuši sekojošu tekstu: „ Hilarija ir sātans, viņas noziegumi un meli precīzi pierāda, cik ļauna viņa ir!“. Protams, ka šādi emocionāli spilgti apgalvojumi izklausās pēc „patiesības kliedziena“ un var ietekmēt vēlētāju simpātijas vai antipātijas balsošanas brīdī. Kāds cits piemērs, kuru krievi izmantojuši priekšvēlēšanu aģitācijai ASV ir tā saucamo Facebook grupu/kopu izveidošana. Viena no šādām Kremļa izveidotām grupām ASV bija “United Muslims of America”, lai tās ietvaros attīstītu ideju, ka Hilarija Klintone ir fanātiska musulmaņu atbalstītāja un tāpēc vēlas ieviest ASV šariāta likumus, kas protams ir meli. Domājošs cilvēks, par to pasmietos kā nejēdzīgiem meliem, bet naivāks un neizglītotāks tam notic un tāpēc nebalso par demokrātu kandidāti.

Kremļa propagandistu grupa, ierodoties Amerikas Savienotajās Valstīs,  bija iegādājusies fotoaparātus, telefonus, SIM kartes un citus priekšmetus un lietas, kas nepieciešami kampaņu realizēšanai. Pēc misijas pabeigšanas, visi pierādījumi tikuši likvidēti. Taču pilnīgi visas „pēdas“ likvidēt viņiem neizdevās. 2017. gada 13. septembrī Federālais izlūkošanas birojs (FBI) saglabāja kādu e-pasta vēstuli, kur viens no aģentiem bija sūtījis ģimenes locekļiem uz dzimteni. „Šodien darbā bija neliela krīze: FBI iejaucās mūsu aktivitātes (bez jokiem!). Tad nu man nācās kārtīgi pastrādāt, lai noslēptu visas pēdas kopā ar kolēģiem“.

Apsūdzībā norādīts, ka krievi ieradušies ASV ar vīzām, kas iegūtas, pateicoties viltotiem dokumentiem. Pēc tam nodrošinājuši sev iespēju manipulēt ar datoriem, kas izvietoti ASV, lai slēptu savas patiesās identitātes. Tikuši izveidoti viltoti banku konti, reāli amerikāni iesaistīti viņu organizētajās politiskajās aktivitātes, lai radītu patiesas darbības iespaidu.

“Amerikāņi nesaprata, ka piedalās krievu aģentu rīkotās sapulcēs un mītiņos, viņiem šķita, ka viss notiek pa īstam un viņi piedalās godprātīgā vēlētāju kustībā“, – vēlāk liecināja bijušais ASV tieslietu ministrs Rod Rosensteins preses konferencē.  Viņš uzsvēra, ka aģentu darbība bijusi ļoti apjomīga- vienā un tajā pašā dienā viņi piedalījušies kampaņā, kas atbalstīja Donaldu Trampu un pasākumā, kas vērsās pret republikāņu kandidātu.

Apsūdzībā norādīta kāda organizācija ar nosaukumu “Internet Research Agency LLC”, kas centusies attīstīt informācijas karu pret ASV. 12 no 13 pašlaik apsūdzētajiem strādājuši tieši šajā troļļu fabrikā. Troļļu fabrika nodarbojusies ar simtiem viltotu kontu radīšanu sociālajos medijos, kas nosaukti izdomātos amerikāņu vārdos. Šīs fabrikas budžets bijis apmēram viena miljona ASV dolāru robežās. Pats Donalds Tramps šo izmeklēšanas procesu sauc par raganu medībām, jo nav ieinteresēts patieso faktu noskaidrošanā un atmaskošanā. Nav patīkami publiski uzzināt, ka ideoloģiskais ienaidnieks Maskavā palīdzējis pašam tikt pie amata Baltajā namā. Vēl sliktāk, ja skaidri un gaiši noskaidrosies, cik par to Kremlim ir samaksāts?

Vai krievu troļļu fabrikas turpina ietekmēt ārzemes?

Pagaidām var ietekmēt, jo metodes propagandas darba veikšanai ir zemiskas. Piemēram, filma, kurā kāds jauns vīrietis, tērpts haki krāsas kaujas apģērbā (atgādina karavīru) un viņa piedurkni grezno amerikāņu karogs. Viņš vērš savu automātisko ieroci pret korānu, kas kadrā novietots uz akmens. “Tagad es tev iznīcināšu maita, mēsls!” saka vīrietis un sašauj grāmatu lupatu lupatās. Protams, ka šāds sižets paredzēts musulmaņu skatītāja tracināšanai, naida provocēšanai pret amerikāņiem. Šis ir tikai viens no piemēriem, kā krievu troļļu fabrikas apzināti ražo melīgus materiālus ar tēlotu (šķietamu) dokumentalitāti, lai provocētu naida impulsus musulmaņos pret amerikāņiem.

Sarīdīt, sakūdīt cilvēkus un iedzīvotāju grupas ir viens no troļļu fabriku galvenajiem uzdevumiem. To nav iespējams paveikt ar klasiskās žurnālistikas palīdzību, kuras ētika aizliedz apzinātu kūdīšanu un rīdīšanu pret personām, minoritātēm, personu grupām.

Viens no svarīgākajiem troļļu pienākumiem ir arī vietējo krievu iedzīvotāju dezinformēšana par apstākļiem valstī un ārzemēs. Šī tradīcija nav nekas jauns, jo ir pārmantota no padomju propagandas PSRS laikā, kad boļševiku valstī viss bija lieliski, bet ārzemēs „valdīja“ posts, nelaimes, bezdarbs, slimības un krīze, kura nekad nebeidzās. Arī šodien Putina Krievija turpina šo pašu padomju varas iesākto propagandas praksi. Putinam ir svarīgi, lai krievi ticētu, ka Eiropas Savienība atrodas izjukšanas priekšā, Eiropas valstīs dominē posts, nelaimes un bēgļu uzbrukumi. Ja reiz situācija Krievijā šodien nav ideāla, tad apzināti jāveido šausmu stāsti par vēl sliktāku situāciju ārzemēs.

Taču atgriežoties pie ārzemēm, pats spēcīgākais trumpis ir krievu troļļu atbalsts populistu partijām. Tādām kā, piemēram, SD Zviedrijā vai KPV.LV Latvijā.

Ja izdodas demagoģiski pierunāt neizglītotāko, agresīvāko vēlētāju daļu balsot par saviem populistiem, tad var panākt politisku nestabilitāti nīstajās Krievijas kaimiņvalstīs: Zviedrijā vai Latvijā. Populisti nekad neļauj izveidot stabilas valdības un līdz ar to stabilizēt valsts politiski ekonomisko stāvokli.

“Parasti krievu manipulatori ar lielu baudu cenšas iedēstīt sev naidīgajās vai nepatīkamajās valstīs populistu partijas un rūpēties par to, lai populistu līderi kļūtu aiz vien populārāki un iecienīti vietējo vidū un uzvar vēlēšanās ar maksimālo iespējamo rezultātu”, – atzīst medijiem Carnegies Zviedrijas filiāles līdzstrādnieks Andrejs Kolešņikovs.

Šis process tiek virzīts divos virzienos: a)  vietējo liberālo politiķu un žurnālistu apzināta kompromitēšanā, galvenokārt sociālajos medijos un b) pārspīlētā esošās valdības un valsts situācijas dramatizēšanā, piedāvājot populistus kā glābējus.

Somu žurnāliste Jesika Aro bija viena no krievu troļļu fabriku atmaskotājām Ziemeļeiropā. Pateicoties valrafēšanai viņai izdevās noskaidrot patiesību un talantīgi to aprakstīt. Atriebība nebija ilgi jāgaida – krievu troļļi sāka žurnālisti vajāt sociālajos medijos, kur Jesika tika rupji apsaukāta un novērtēta kā mele, neliete, prostitūta, narkotiku tirgone, somu ienaidniece un vienkārši melīgs un ļoti slikts cilvēks. Taču somu institūcijas un sabiedrība neuzknābāja krievu troļļu pasegtos indes graudus un apmelotājs tika noskaidrots. Tas izrādījās Juhans Bekmans (Johan Bäckman), kuru aizturēja un tiesāja par vajāšanu un goda un cieņas aizskāršanu. Kas ir šis Juhans Bekmans, kas atļāvās vadīt sociālajos medijos kampaņu pret tautieti un žurnālisti? Viņš ir turīgas alusdarītavas īpašnieku dēls, docents, fagotists, antifašistu komitejas priekšsēdis, kas atklāti pauž Krievijas intereses somu sabiedriskajā telpā. Kāpēc viņš tā dara? Naudas vai pārliecības dēļ? Šķiet, ka tomēr naudas, jo viņa grāmata par to, ka pazīstamā krievu žurnāliste Anna Politkovska tika nogalināta, lai apmelotu Vladimiru Putinu, ir pievilkta pie vajadzīgajiem meliem „aiz matiem“. Anna tieši atmaskoja Čečenijas kara problēmas un reāli traucēja Putinam. Tāpēc šis apgalvojums neiztur kritiku.

Juhans Bekmans ļoti aktīvi uzstājas arī pret Igauniju un Latviju, apsūdzot šīs valstis sistemātiskā un nežēlīgā krieviski runājošo minoritāšu vajāšanā. Somi viņam neatļauj iegādāties radiostaciju, jo tas varētu būt drauds valsts drošībai. Viņš aktīvi darbojas arī pret Zviedriju, jo iesaistījies RISS (Russian Institute for Strategic Studies) darbā, kas kopš 2009. gadā strādā tieši Kremļa vadībā. Taču 2018.gadā viņš tika beidzot notiesāts Somijā ar viena gada nosacītu ieslodzījumu par somu televīzijas žurnālistes Jesikas Āro vajāšanu un apmelošanu. Kopā ar otru žurnālistes vajātāju Iļju Janitskinu viņam būs jāsamaksā žurnālistei 150.000 eiro soda naudā.

Kā var noslīcināt melos žurnālisti?

Jesika sagatavoja pētniecisku publikāciju savam izdevējām –  sabiedriskajam medijam Yle TV par krievu troļļu darba loģiku Somijā.  Viņa atmaskoja melu fabrikas darba tehnoloģiju un metodes somu sabiedrības apmuļķošanai. Protams, ka Jesika bija sagatavota uz atbildes reakciju no troļļu puses. Uzbrukums bija gaidīts, taču viņa nespēj iedomāties, ka tas notiks tik plašā frontē un gigantiskos apmēros. Sākās apmelojumu sērija: Jesika tika nosaukta par amerikāņu aģenti (lai somiem pēkšņi viņa izskatītos pēc ārzemju spiedzes); viņai tika piegādātas draudu ziņas katru dienu, solot izrēķināties ar ģimenes locekļiem (lai tie pierunātu Jesiku pārtraukt darboties žurnālistikā); tika izveidotas montētas fotogrāfijas ar pazemojošām seksuāla rakstura ainām un pat mūzikas video, kā arī fotomontāžas, kurās Jesika tika tēlota kā muļķe, narkotiku pārdevēja un NATO pielūdzēja. Pēc tam tika izveidotas īpašas Facebook grupas un anonīmi Twitter konti, kuriem izdevās panākt demonstrācijas pret „troļļu fabriku Yle redakcijā“. Meli par Jesiku tika piegādāti visām somu redakcijām (apmēram 200 adresēm) un to vadītajiem. Publiski tika apgalvots, ka Jesika pati vainīga pie tā, kas ar viņu notiek. Pati esot uzsākusi informācijas karu ar mērķi izplatīt rusofobiju. Melu apjoms bija gigantisks. Kulminācija kampaņai bija žurnālistes privātās dzīves ievilkšana apmelojumu kampaņā. Tika publicēta ziņa, ka viņas tēvs it kā nosoda savas meitas rīcību un kaunas par to. Kāds pat atsūtīja uz viņas telefonu sms tēva vārdā, lai gan Jesikas tēvs bija miris jau pirms 20 gadiem.

Šodien Jesika Aro publiski atzīst, ka Kremļa informācijas karš pret atsevišķiem žurnālistiem ir nopietns drauds demokrātijai. Viņai šķiet riebīgi, ka pat labējie somu un ārzemju politiskie spēki cītīgi mācās no Kremļa troļļiem un rīkojas tieši tāpat, apdraudot izteikšanās brīvību rietumu demokrātijās.

Nav noslēpums, ka daži žurnālisti (šīs vajāšanas dēļ) pārtrauc pievērsties svarīgām tēmām un tas nozīmē, ka informācijas karā ir jau konkrēti upuri.

„Propagandas mērķis ir iekļūt cilvēku galvās. Izmainīt domāšu, viedokļus, vērtējamus un rīcību. Man izdevās noskaidrot, kā troļļiem izdevās samulsināt pavisam parastus cilvēkus un pārveidot tos par savu ideju propagandistiem un atbalstītājiem. Tie ir cilvēki, kas nepārtraukti aizraujas ar konspirācijas teorijām, kurās naids, atriebība un varmācība ir norma”, – konstatē Jesika Aro. Viņai šķiet traģiski, ka tik liels skaits somu notic krievu troļļu meliem un ir pārliecināti, ka, piemēram, somu sabiedrisko televīziju kontrolē amerikāņu izlūkdienesti. Vēl traģiskāk, ka troļļiem izdevies sagandēt publisko diskusiju un tagad tā notiek ļoti skarbā un nežēlīgā tonī.

Vai troļļi smagāk uzbrūk sievietēm? Jā, pēc Jesikas domām, tā patiešām esot. Troļļiem šķiet, ka sieviete ir vājāka, emocionālāka. Tāpēc to pazemot un sagraut šķiet vieglāk. Taču tas ir muļķīgs priekšstats. Demokrātiska valsts aizstāv savus iedzīvotājus un izglītota sabiedrība neuzknābā troļļu pamestos saindētas patiesības graudus par saviem žurnālistiem.

Somu pieredze pierāda, ka ir jāpārkārto policijas un tiesu sistēma, lai neļautu svešas, naidīgas valsts diversantiem graut demokrātiju valstī, kuras garantiju priekšpostenī ir tieši mediji un drosmīga žurnālistika. Medijiem ir jāizglīto tauta, lai tā spētu saprast moderno laiku. Tie, kas nebauda pieredzes un zināšanu avotus, riskē nomirt no slāpēm nezināšanas un tumsonības tuksnesī.

 

 

 

Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

Posted on by
Atbildēt

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

7  http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Iespējams, ka daudzi no mums nemaz nezina par šādas cilvēku kategorijas eksistenci. Diemžēl viņi ir. Pirmajā brīdī to grūti saprast, jo vainīgos šķiet neiespējami pamanīt. Vairumam no mums ir mīļa mamma, jauka māsa, smalkjūtīga dzīvesbiedre vai lojāla kolēģe. Kāpēc neieredzēt šo lielisko personību plejādi? Taču nīdēji eksistē. Vairums no viņiem mēdz izskatīties pat ārēji veiksmīgi, demonstrējot, ka ir dekoratīvi pareizi dzīvojuši. Nereti viņu ģimenēs aug arī bērni.

Veču naidu pret pretējo dzimumu sadzīvē nofiksēt ir viegli, taču pierādīt grūti. Nodod viņu rīcība, lēmumi un izteikumi, jo viņi (tieši tāpat kā nacistu propagandists Jozefs Gebelss), mēdz būt droši, ka sieviešu vienīgā dzīves jēga ir vienīgi kalpot vīrietim, dzemdēt bērnus, kopt ķēķi, labi izskatīties un nemaisīties veču darīšanās.

Stāvēt pie ratiem un kalpot vīrietim ar dresēta dzīvnieka entuziasmu, jo sievietes prāta spējas neesot līdzvērtīgas vīriešu smadzeņu jaudai. Brīdī, kad kāda sieviete vadošā amatā ir „izdegusi“ (pārgurusi), tad šo efektu traktē kā viņas – kā mazāk spējīgas būtnes rīcības rezultātu. Lai gan „izdeg“ arī vīrieši.

Mūsu valstī šos sieviešu nīdējus varēja pēkšņi un ļoti uzkrītoši pamanīt šogad.

Brīdī, kad Latvijā tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija jeb apturēts starptautisks dokuments, kas aicina varmācīgi neizdarīties ar sievietēm. Kā karognesējs šai kaujai uzstājās Latvijas katoļu bīskaps un līderis Zbigņevs Stankevičs. Tas pats, kuru šonedēļ daudz redzēsiet ekrānos pāvesta Latvijas vizītes ietvaros. Sieviete Latvijā (izrādās) nav cilvēks. Pret viņu var rīkoties varmācīgi, ja vīrietim tā gribas. Lai to panāktu, mūsu katoļu baznīcas galva izmantoja demagoģiju, kas iedarbojās uz Saeimas neizglītoto un mazizglītoto deputātu prātiem. Partija Vienotība vienīgie nepakļāvās katoļu spiedienam. Diemžēl vienīgie.

Nīdēju argumentācija

Uzreiz jāuzsver, ka šīs kategorijas veči ir tikai daļa no mūsu sabiedrības. Viņu nav daudz, bet tie uzvedas skaļi un aģitē trokšņaini. Jau nacistiskās Vācijas Hitlera propagandas ministrs Jozefs Gebelss dienasgrāmatas piezīmēs uzvēra šo vajadzību, akcentējot, ka nacionālsociālistu partijas sieviešu misija un pienākums esot ļoti lakonisks – „sievietes pienākums ir būt smukai un dzemdēt bērnus“. Tas arī viss. Vairāk neko Hitlera reihs no sievietēm nevēlējās sagaidīt. Nacistu pasaules uzskats paredzēja iedzīvotāju selekcionēšanu, tāpēc sieviešu un vīriešu pienākumus un uzdevumus mazais Gebelss definēja analoģijā ar dabu: „Putnu māte bužina savas spalvas, lai izpatiktu savam vīram un pēc tam pati perē olas ligzdā. Par to viņš apgādā šo un bērnus ar ēdienu un stāv sardzē, sargājot pret ienaidnieku.” Ja daļa zvēriņu un lopiņu tā dara, tad cilvēkam arī tam esot jāpiekārtojas. Pazīstams stāsts, bieži dzirdēts arī Latvijā. Kā jau pie mājdzīvniekiem pierasts, Jozefs norāva sievieti vienā rāvienā nost no saprātīgas būtnes ložas un iemeta kūtī – vienā līmenī ar vistām, kucēm un govīm. Ērti un parocīgi. Tas, ka, piemēram, pingvīnu ģimenes loģika šajā ideoloģijā nemaz neiederas (jo dzīvnieciņi, kas nepraktizē Gebelsam nepieciešamo dzimuma lomu sadalījumu), nav svarīgi. Ja ir nepieciešams „norakt“ 50% no planētas iedzīvotājiem un aizvākt no aktīvas, pilnvērtīgas dzīves sievietes (kā nevajadzīgas konkurentes), tad likvidācijas process var notikt tieši tā, kā līdz šim diktatūrās pierasts – paziņojam uz papīra, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīrietim kā cilvēki (jo vienkārši nav!), un pēc tam devalvējam šos sieviešcilvēkus līdz vīrieša kalpones un dzemdēšanas mašīnas līmenim. Turklāt ierakstām šo sievieti pazemojošo lomu „svētajos rakstos“ un tad jau dzimumu „rasisms“ var norisināties legāli un publiski netraucēti.

Savādi, ka niknos večus man atklāja kolēģi, kas paši pieder vīriešu kārtai. Viņu modrā acs šo vēsturiski iestrādāto, psiholoģisko perversiju bija ievērojusi jau sen. Sākumā neticējās, ka tas varētu būt, jo mēs, sievietes, laižam pasaulē šos puikas, no kuriem daļa vēlāk pārvēršas orkos un kā ikdienas pantiņu skaita lamas par „savas mātes izvarošanu“ krievu vai angļu valodā. Izrādās, ka izrēķināšanās zem baznīcas vai ticības zīmēs ir labākais veids, kā saražot sev Bībeles motivētus vergus sieviešu izskatā. Tāpēc daiļā dzimuma nīdēji rīkojas tieši tāpat kā kūlas dedzinātāji – tos reti var pieķert pie rokas, taču viņu izraisītais posts atkārtojas regulāri un sodu par nodarīto tie nesaņem.

Kalpones stāsts

Amerikāņu kabeļtelevīzijas sērija ”The handmaid’s tale” ir vēstījums tieši par šādu sabiedrību, kas izveidota uz sieviešu nīdēju loģikas bāzes. Biju jau agrāk dzirdējusi par šo  1985. gadā publicēto Mārgaretas Atvudas romānu, taču nebija nācies to izlasīt (1). Zināju, ka tajā ir runa par īpaši izveidotu sabiedrību, kurā sievietes tiek uztvertas tikai un vienīgi kā bērnus ražojamās mašīnas kristiešu fundamentālistu elites sabiedrībai. Šķita pretīgi un lasīšanas necienīgi, kā murgs, kas konstruēts no nejēdzībām. Taču „Kalpones stāsta“ TV versija, kuru nesen sāka demonstrēt zviedru sabiedriskās televīzijas pirmais kanāls, pārsteidza ar savu tiešumu un nejēdzību sasaisti ar mūsdienām. Divas pirmās sērijas sezonas atstāja nomācošu iespaidu, tagad atliek gaidīt trešo, kuru filmas veidotāji sola piegādāt pavasarī. Atvudas stāsts ir izcili pretīgs, bet vienlaikus arī patiess un nepavisam nav tālu no realitātes, kuru piedzīvojam patlaban, kad sievietes tepat Latvijā nav tiesīgas izlemt par savu olšūnu donēšanu, nedz arī par savu cilvēktiesību aizstāvību. Arī pie mums eksistē ļaudis, kas grib sievietes pasludināt par mūžīgi nepilngadīgām un viņu ķermeņus nacionalizēt kā varai piederošu īpašumu, izrīkojoties ar tiem pēc saviem ieskatiem.

Šo tendenci Mārgareta Atvuda ir „uzķērusi“ jau astoņdesmitajos un tāpēc sākusi rakstīt šo nejēdzīgo tekstu 1984. gada Rietumberlīnē ar vecu vācu rakstāmmašīnu. Tobrīd Berlīnes mūris vēl nebija kritis un komunistu diktatūras Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovakijā viņu iepazīstināja ar baiļu un nomāktības sajūtu, kas valda visās diktatūrās. Nepārprotami, ka romānā aprakstītais asiņainais drošības dienests The Eyes(acis) ir smēlies iedvesmu no austrumvācu Stasi.

Antiutopija Gileāda

Filmas scenārista un producenta Brūsa Millera lielākais sasniegums ir prasme piešķirt vecām nejēdzībām šodienas vaibstus. Viņš ir sapratis Donalda Trampa ēras absurdus un pratis tos iztulkot Atvudas varoņos, piešķirot tiem šodienas veidolu. Pati Atvuda vairākas reizes ir apgalvojusi, ka viss, kas romānā aprakstīts, ir patiesi noticis. Ar šo filmas autori vēlas norādīt, ka ASV Donalda Trampa vadībā ir pārvērtusies par ticības fundamentālistu aburdistānu, kurā sieviešu nīdēji vēlas panākt Bībeles šarias likumus. Tas nozīmē, ka kristīgo fundamentālistu pārliecība par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā praktiski neatšķiras no islāma kaujinieku principiem un uztveres. Brūss Millers ir papildinājis romāna stāstu ar nozīmīgām fona detaļām, kas izseko tam, kā normālu, demokrātisku valsti un sabiedrību ir iespējams vienā rāvienā pārvērst kristiešu fundamentālistu totalitārismā. Tiek atspoguļots, kā pati valsts (kristiešu-fašistu vadībās vārdā) atsakās no civilizācijas sasniegumiem, pārvēršot plaukstošu sabiedrību terora drupās. Ar palielināmo stiklu rokā režisors seko, kā iespējams pazemināt izglītotas sievietes ar cienījamu stāvokli sabiedrībā līdz lopu stāvoklim. Politiskā apvērsuma rezultātā viņas tiek pārvērtas par beztiesīgām, ērti izmantojamām un ekspluatējamām būtnēm. Šī postapokaliptiskā fikcija tik smagi traumē un nomāc skatītāju, ka visu sērijas laiku ir neizturami grūti noskatīties nejēdzības un pazemojumus uz ekrāna, kas tiek attaisnoti ar ticību, Bībeli un pārliecību.

Sadarbībā ar autori režisors ir fokusējis galveno uzmanību uz vienu personu ar viņai piešķirto vārdu Ofreda (tā, kas pieder Fredam), kuru tēlo Elīzabete Mosa.

Lieliskas ir epizodes, kurās starptautiskā sabiedrība cenšas ar diplomātiska un ekonomiska spiedienu sviru palīdzību atbrīvot paverdzināto sabiedrību no reliģisko maniaku tvēriena, taču tas neizdodas tieši tāpat kā PSRS laikos nebija lemts atbrīvot Latviju no okupācijas.

Gandrīz viss, kas filmā redzams, sasaucas ar Eiropas totalitāro valstu pagātni: uniformu loģiku, priviliģēto kastu sistēmu, nomenklatūras priekšrocībām, zvērīgu caurmēra iedzīvotāju pazemošanu utt. Ja citas antiutopijas mēdz pievērsties šķiru jautājumiem, tad šajā gadījumā centrālā ass ir sieviešu nīšana, kas raksturīga visām diktatūrām. Visos laikos un visās formās. Kristīgo radikālo spēku dibinātā Gileādas Republika ir valsts, kuras galvenais uzdevums ir novākt sievietes no publiskās telpas, pazemot tās kā devalvējamu grupu, anulēt jebkādu to ietekmi uz sabiedrību un nogrūst līdz viszemākajām dresētu mājdzīvnieku līmenim.

Naids pret sievieti – spēcīgs politikas ģenerators

Izrādās, ka šis „naida veids“ esot spēcīga svira arī šodienas politikā. Mileniumautors Stīgs Lārsons pirmais publiski nosauca savu romānu atmaskojošā frāzē „Vīrieši, kas ienīst sievietes”, izklāstot, kā tas notiek. Toreiz daudzi nespēja saprast nosaukuma jēgu. Izklausījās pārspīlēti. Tāpēc svešvalodās to tulkoja uzlaboti un pieklājīgāk. Pats autors jau bija miris, bet tulkotāji un izdevēji piefrizēja, cenzēja un sakārtoja smuki. Tā, kā pieklājas. Piemēram, angļu un latviešu valodā šo romānu izdeva kā „Meitene ar pūķa tetovējumu“, lai skanētu glītāk un neviens neapvainotos.

Saprotams, ka visi vīrieši nav sieviešu nīdēji. Tieši tāpat kā visas sievietes nav zvērinātas 8. marta svinētājas. Protams, nav. Taču pats atklājums par to, ka sievieti vīrietis spēj ienīst tik pamatīgi, lai visiem spēkiem tiektos samazināt tās eksistences jēgu (izmanot reliģiskus tekstus), bija pārsteigums arī man.

Izrādījās, ka šī problēma ir nopietnāka, nekā sākumā šķita. Protams, ir nācies sastapt večus, kas smīkņā, skatoties sieviešu veidotas filmas, rakstītus tekstus vai komponētu mūziku, taču nebija ienācis prātā, ka šāds izsmiekls ir apzināta pazemošana bez loģiskas argumentācijas. Tagad jaunā filma izgaismo šos skeptiķus un „sieviešu īstās lomas sludinātājus“ jaunā – apzinātā otra dzimuma nīdēju gaismā. Nesākšu šeit uzskaitīt, kāpēc šis naids dramatiski uzliesmo jau pagājušā gadsimta sākumā. Brīdī, kad kopā ar sieviešu līdzdalību vēlēšanās zemākas kārtas ļaudis ieguva līdzvērtīgas tiesības piedalīties sabiedrības procesos kopā ar augstāko kārtu. Naidam mēdz būt ļoti dažādas izpausmes gan Tuvējos Austrumos, Āzijā, Āfrikā, gan arī Rietumeiropā. Taču kopīgs visiem platuma grādiem ir šis vāji slēptais naids pret sievietēm (kā tādām!) un visu, ko tās dara. Kopīga šeit ir arī aizkaitināta pārliecība par to, ka sieviete vienmēr „jāpieliek pie vietas“ un šo vietu daiļajai būtnei esot ierādījusi „pati daba“ (nevis naidīgs vīrietis). Tā sakot, gulta, plīts un bērna šūpulis. Gebelss te nebija nekāds jauna ceļa ierādītājs. Tas, ko viņš ārietēm lika darīt, bija tas pats vecais un pārbaudītais sieviešu piežmiegšanas ceļš „dabas“ vārdā, kas turpinās gadsimtiem arī pie mums. Atvuda šo scenāriju izspēlē Cambridge, Massachusetts. Vietā, kas iezīmīga ar akcentiem ASV teokrātijas vēsturē. Šeit savulaik ieradās britu puritāņi, lai nodibinātu Dievam tīkamu sabiedrību – ”a city upon a hill”, tā sakot – paraugsabiedrību. Te viņi arī dibināja arī slavenās augstskolas. Šeit, skolotu cilvēku vidū, arī tiek radīta Gileadas Republika ar kārtību, kas atņem visām izglītotām sievietēm viņu identitāti un neatkarīgo, laimīgo dzīvi. Piespiedu seksa verdzenes, kuras nejēdzīgajā valstī tiek turētas kā vairošanās mašīnas un kalpones, faktiski ir augsti izglītotas būtnes. Viņām agrāk bijis kvalificēts darbs kā izdevniecību vadītājām, ārstēm, skolotājām, māksliniecēm, taču šajā pilsētā un valstī viņu individualitātes samaļ ticības un pārliecības vārdā. Ja verdzenes aubēs sāks sarunāties savā starpā vai lasīt grāmatas, tad viņām var, piemēram, nocirst pirkstu. Arī pie mums Latvijā daži ir pārliecināti, ka, novācot sievietes un aizgrūžot tās pie plīts un šūpuļa, valstī iestāsies laimes laikmets. Diemžēl.

Kāpēc šāds naids?

Nav noslēpums, ka sievietes Rietumu sabiedrībā aizvien biežāk sāk ieņemt amatus, kas agrāk pienācās tikai kungiem. Iemesli šādam lomu pārdalījumam ir vairāki: puišu slinkums mācīties un meiču čaklums, strādīgums, uzcītība un apņēmība. Būtībā tas nav nekas slikts, ja meitenes kļūst par vadītājām, ministrēm, priekšniecēm un prezidentēm. Taču publiskajā telpā jau skan bažīgas balsis, ka sievietes pārņem varu (atņem to vīriešiem) un tas vairs neesot labi. Vai tāpēc visiem klāsies sliktāk? Ja agrāk tā nebija? Starp citu, agrāk nebija arī zāļu pret daudzām slimībām, kas tagad ir pieejamas. Tātad atgriezties pie pagātnes nevienam nav īstas vajadzības. Šķiet, ka piesaukšana „agrāk tā nebija“ nav arguments, lai sava slinkuma un neizdarības dēļ aizšķērsotu ceļu talantīgākam cilvēkam par sevi, kurš izrādās sieviete. Gileadā reliģiozie veči uz ielas sargā kārtību ar automātiskajiem ieročiem rokās un ierāda sievietēm viņu „īsto vietu“ aizkrāsnē ar varu. Musulmaņu valstīs jāstaigā ar melnu masku un lakatu ap galvu (lai neuzbudinātu džekus ar saviem matiem un pievilcīgu paskatu), Austrumos vienas nedrīkst iziet uz ielas, bet Latvijā dabū pa degunu interneta čatā, ja runā, zina vai argumentē pārāk pārliecinoši. „Nepaklausīgās“ jau skolā sauc par ielenēm un publiskajā telpā soda fiziski – izvarojot vai nomētājot ar akmeņiem. Šo pašu līniju pauž arī šodienas kungi gados ar visaugstāko amatu lielvalstu klubiņā, jo paši ir eksperti par tēmu ”… grab them by the pussy”. Atvudas aprakstītajā nejēdzīgajā reliģiskajā diktatūrā šis trampisms ir pārtapis valsts reliģijā un tieši tāpēc šķebina īpaši derdzīgi.

Vecā patriarhālā ģimene jau sen savu laiku ir nodzīvojusi un jūk kopā ar hierarhisko sistēmu. Taču sarūgtināto sieviešu nīdēju nostalģija eksistē paralēli šiem procesiem. Viņus kā pakaļraudātājus var saprast. Īpaši tos, kas nespēj pieņemt jauno laiku un kā vienīgo cerīgo virzienu saredz kustības pagriešanu atpakaļ pagātnē.

Stambulas konvencijas signalizācija Latvijā

Pie mums sieviešu dzimuma nīdēji parādījās koši un pilnā augumā šogad. Laikā kad tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija. Reti izdodas šos orkus redzēt tik vienotus grupā un ofensīvā pret likumu, kas paredz varmācības novēršanu pret sievietēm. Latvijai (kopā ar divām citām Eiropā atpalikušākajām valstīm – Čehiju un Bulgāriju) izdevās neapturēt paceltu roku pret sievieti. Iemesls bija demagoģija un baidīšana ar velniem un bubuli, kuru šie ļaudis izmantoja kā manipulācijas mehānismu pret to sabiedrības daļu, kas tā īsti nesaprot, par ko ir runa šajā konvencijā un kāpēc to vajadzētu ratificēt. Tieši tāpat kā bērnistabā, kurā niķīgos baida ar kādu, kas „atnāks un paņems tevi, ja negulēsi!“, arī Stambulas konvencijas pretinieki – sieviešu nīdēji sabaidīja publiku ar neesošām briesmām, kas „izjaukšot tradicionālo ģimeni“, un bubuļa iespaidā nebūšot vairs „ne tēvu, ne mammu, ne meiteņu, ne puiku“ (NRA, 2016.11.05.). Bubulis kā milzu balons, izkrāsots ar fantāzijas krāsām, radīja satraukumu, un Saeima nobijās. Tieši tāpat kā no zirnekļa plakātiem sabiedriskā transporta pieturās Rīgā.

Tātad visas Latvijas parlamenta partijas pielika roku (izņemot Vienotību!), lai apturētu konvencijas ratifikāciju. Nesākšu uzskaitīt, kuri bija tie agresīvākie pretinieki (ieskaitot Zinātņu akadēmijas selekcionētos „ekspertus“), taču mani šajā publiskajā farsā un absurdajā teātrī vairāk satrauc nevis sieviešu nīdēju manifestācija Latvijā, bet gan naivo līdzpilsoņu gatavība noticēt bubulim, kuru viņi paši nekad nav redzējuši, bet uzreiz gatavi no tā nobīties. Citur Eiropā tas nebija iespējams, bet Latvijā šis absurds nostrādāja. Iespējams, ka bailes no neesošām briesmām var izskaidrot ne tikai ar Krievijas TV propagandas iespaidu. Tas ir ieradums pakļauties brutālai varai, gatavība ticēt zīlētājiem, vārdotājiem, neesošiem briesmoņiem, laimes lāčiem un kaimiņiem no suņu būdas, labi jūtoties vienīgi kapu svētkos. Tas nozīmē, ka apmuļķot līdzpilsoņus Latvijā ir viegli. Nīdēji var manipulēt ar laikabiedriem bez bažām, piesedzoties ar tikumības un „tradicionālās ģimenes“ lozungiem.

Vai šādi var panākt morālu sabiedrību? Piežmiedzot Latvijas sievietes un apkarojot varmācības pretiniekus? Nē, nevar. Tāpēc, ka patriarhālā sabiedrība vienmēr praktizē dubulto morāli, t.,i. – vienu, ko sludina (taču praktiskajā dzīvē to neievēro), un otru, kas tiek lietota ikdienā (taču tā nekad netiek atzīta vai sludināta no kanceles). Tie, kas uzskata, ka morālei un politikai nav nekā kopīga, tā arī nekad nesapratīs nedz morāli, nedz arī politiku. „Morālei ir tikai viens formulējums, taču vienai daļai cilvēku ir tieksme to pārformulēt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām” (Dž. B. Šovs). Baznīcu ieskaitot.

Diemžēl.

Bankas prezidenta IR „varoņa tauki” un meritokrātijas lāsts

Posted on by
Atbildēt

Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?  

Krievijas iejaukšanās amerikāņu vēlēšanās. Rezultāti.

Posted on by
2

Pašlaik 13 Krievijas pilsoņi tiek apsūdzēti par ASV priekšvēlēšanu kampaņas tendenciozu ietekmēšanu Krievijas interešu labā.  Dokumenti tiek publiskoti un ari mums ir interesanti uzzināt kā krievu dienesti rīkojās, lai ietekmētu svešas valsts vēlēšanu procesa iznākumu. Iecerētais viņiem arī izdevās.

Prokurora Robert Mueller vadītās izmeklēšanas rezultātā, noskaidrojās apjomīga krāpšana, kuru veikuši Krievijas pilsoņi ASV. To skaitā līdzekļu zagšana no amerikāņu bankām ar hakeru palīdzību, kā arī personu identitātes dokumentu piesavināšanās un viltošana.

Krievu propagandas kampaņas sākums ASV esot datējams ar 2014.gadi ar mērķi nepieļaut demokrātu partijas jeb Hilarijas Klintones nākšanu pie varas ASV. Tā vietā liekot lietā visus līdzekļus, lai nobruģētu ceļu uz augstāko amatu Krievijai labvēlīgajam Donaldam Trampam.

Protams, ka Krievijas ārlietu ministrijas pārstāvē Marija Zaharova izmeklēšanas rezultātus šodien dēvē par absurdiem. Savā ziņojumā Interfax viņa aģentūrai noliedz krievu dienestu līdzdalību. Dezinformācijas kampaņas centrs (Prigožina grupa Pēterburgā) ir Putina klanam tuvu stāvoši cilvēki, kas tieši tāpat noliedz izmeklēšanas rezultātā atklātos faktus.

Par ko apsūdz krievus?

  • Krievijas aģenti uzdevušies par amerikāņu pilsoņiem un sistemātiski komunicējuši ar amerikāņu vēlētājiem Trampa kampaņas labā. Pēdējie nav sapratuši, ka darīšana ir ar ārzemju aģentiem, nevis ar vietējiem aktīvistiem.
  • Izveidojuši melīgus personu un organizāciju kontus sociālajos medijos.
  • Ierodoties ASV uz vietas, aktīvi izmantojuši amerikāņu organizāciju iespējas, lai tās ietekmētu par labu Trampam. Aktivitāšu avoti – datori Krievijā.
  • Rīkojuši priekšvēlēšanu apspriedes, sapulces un mītiņus. Pirkuši reklāmas laukumus amerikāņu medijos, uzdodoties par vietējo iedzīvotāju aktīvajām vēlētāju grupām.
  • Ceļojuši par Nevadu, Kaliforniju, Kolorado, Mičiganu, Ilinoisu, Teksasu un Ņujorku u.c., lai vāktu informāciju.
  • Izstrādājuši kampaņas stratēģiju un aktīvi izmantojuši sociālo mediju iespējas, lai pārliktu akcentus imigrācijas, Black lives matter un reliģijas tēmai.
  • Aktīvi izplatījuši izdomātu un melīgu informāciju par Hilariju Klintoni, Marko Rubio un Tedu Krusu, vienlaikus atbastot tieši Bērniju Sandersu un Donaldu Trampu 2016.gada priekšvēlēšanu kampaņā.
  • Enerģiski un sistemātiski aicinājuši amerikāņu minoritāšu grupas boikotēt vēlēšanās un nebalsot tajās.
  • Izplatījuši apvainojumus par it kā pārkāpumiem demokrātu vēlēšanu kampaņā ar sociālo mediju palīdzību, īpaši koncentrējoties uz Facebook iespējām.
  • Izmantojuši zagtus ASV personu identifikācijas kodus, piesavinājušies reālu ASV pilsoņu dzimšanas datus, lai atvērtu maksājumu kontus un viltojuši auto vadīšanās apliecības.
  • Maksājuši vienam amerikānim par būra izveidošanu un otram par Hilarijas Klintones tēlošanu cietumnieka tērpā.
  • Gigantiska interneta adrešu sieta izveidošana, lai sistemātiski sazinātos ar amerikāņu medijiem un radītu publiskās domas iespaidu.
  • Pēc ziņām par amerikāņu prokuratūras iesaistīšanos izmeklēšanas procesā, sāka iznīcināt pierādījumus un centās traucēt, apgrūtināt izmeklēšanas gaitu.

(Ziņo TT un šodienas DN).

Kā šie ārzemnieku aģitācijas triecien-spēki ietekmēs mūsu gaidāmās Latvijas parlamenta vēlēšanās? Droši vien, ka tieši tāpat.  

Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Posted on by
Atbildēt

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.

 

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.