32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House

Nākotne būs pats interesantākais laiks mums visiem – kopā ar Latviju

Speciāli TVNet 2016. gada 18.novembrī

18novembris

Foto TVNet 

Jaunā Latvijas valsts turpina savu ceļu uz priekšu laikā. Viss, kas ar to notiks, būs mūsu sapņu materializācija. Ja strādāsim un domāsim tālredzīgi, tad viss norisināsies, kā paši vēlamies. Ja izvirzīsim pie politikas stūres spējīgākos, tad process uz priekšu notiks ātrāk. Nav svarīgi, cik liela ir mūsu valsts vai cik masveidīgs ir tās iedzīvotāju skaits. Pats svarīgākais ir mūsu griba un spēja darīt Latvijas darbu kopā, pulciņā. Nevis pa vienam, bet kopā. Uzklausot kaimiņu, atbalstot draugu, nenoskaužot kolēģi un izprotot notiekošos procesus to komplicētībā.

Nākotne pieder mazajām valstīm, kuru uz planētas būs aizvien vairāk. Dinozaurimpēriju laiks sen garām. To karma ir pagātnes nospiedumu gūstā, un tāpēc nākotnei vairs nav nekā iedrošinoša, ko «lielajiem» teikt. Impēriju laiks ir beidzies tāpēc, ka to genofondā eksistē kari kā iekodēta vienība. Bez tās «viņi» nevar iztikt, un tāpēc kaušļiem jāatslābst un okupantiem jāatžirgst. Varmācība nespēj sēt, tā spēj vienīgi pļaut.

Mums ir labāk, jo pašiem pieder perspektīva, dinamiska valsts ar visiem tās lieliskajiem gadalaikiem dabā un cītīgajiem cilvēkiem laboratorijās, auditorijās, birojos, ofisos, lauku viensētās, blokmāju dzīvokļos un servisa pakalpojumu lidlaukos. Mums pieder nākotne, kopā ar lielisko Latviju, kura šodien svin savu dzimšanas dienu.

Atpakaļskata spogulis

Lai novērtētu Latvijas panākumus, ir jēga paraudzīties uz bijušo okupantu – Padomju Savienību jeb «dinozaurimpēriju», kuras pilnvaras šodien pārņēmusi Putina Krievija. Nedomāju, ka kāds no mums, cienījamo lasītāj, šodien vēlētos atrasties Putina impērijas sastāvā, jo tā ir valsts, kurā viss ir iepriekš nolemts un noteicējs ir cars Putins. Ekonomika tur joprojām atrodas lejupejošā spirālē (pērn un šogad kopprodukts -4%; naftas cenu kritums, Krimas okupācijas sankciju sekas, valsts budžeta deficīts). Putins tirgus ekonomiku vienkārši nesaprot un tāpēc (taupības nolūkos) neļauj samazināt izdevumus krievu kara mašīnai. Korupcijas vāks nospiež uzņēmējdarbības iniciatīvu un lielākā sabiedrības daļa demonstrē politisku apātiju. Jebkurā citā rietumvalstī šāda situācija vestu pie esošā režīma nomaiņas, jo Vienotās Krievijas uzvaras gājiens praktiski ir beidzies. Taču Putinam šāds stāvoklis nav problēma, jo Krievijas vēlēšanas ir un paliek vairāk pilsoņu patriotisks rituāls nekā vēlētāju politiskās izvēles akts. Tieši tāpat kā kādreiz tas bija Padomju Savienībā, arī šodienas Krievijā ikviens vēlēšanu iznākums ir zināms jau iepriekš un neviens par to nekurn.

Tieši tāpat kā PSRS laikā, arī šodienas Krievijā nav neviena respektabla Putina pretinieka. Visi ir novākti, un tauta sāk arī ticēt Kremļa administrācijas priekšnieka vietniekam, kurš sludina: «Bez Putina nav Krievijas!» Iekšējās represijas darbojas, un vadonim čekistam par iekšpolitiku vairs nav jārūpējas, jo to Vladimirs prot piežmiegt kā nākas. Viņa ambīcijas patlaban vērstas uz Krievijas ārpolitiskās lomas atkarošanu PSRS stilā, kas arī tiek darīts: 1) tieši (okupējot Krimu un karojot Sīrijā) un finansējot Rietumu nacionāli populistiskās partijas (tieši tāpat kā agrāk PSRS finansēja Rietumu komunistus), 2) netieši – apbruņojot troļļu armiju un pakļaujot saviem uzstādījumiem ārzemju publisko domu (vēlēšanu iznākums Moldovā, Bulgārija u.c.) un cenšoties izplatīt visā pasaulē savu «slāvu elitisma» ideoloģiju, kas savā būtībā stāv tuvu neonacismam. Tāpēc ir skaidrs, ka arī nākamreiz krievi Putinu ievēlēs atkal, nevis tāpēc, ka «viņi viņu mīl», bet gan tāpēc, ka «tā ir pieņemts». Šķiet, ka līdz 2024. gadam turpināsies šāds Vladimira Putina politiskais teātris, jo tad vadonim būs jau 72 gadi. Paliks amatā uz mūžu? Iespējams. Taču nav izslēgts, ka autoritāro varas stilu pārņems kāds cits, līdzīgais, jo krievi prot vienkārši nošaut opozīcijas līderi Ņemcovu uz tilta pie Kremļa un kādā citā nenoskaidrojamā veidā novākt visus pārējos, kas mēģina pretoties. No jauna iedzīvotāji tiek baidīti ar «ārzemju spiegiem» visādos veidolos un pārliecībām par to, ka «mūs jau nemīl» sliktie Rietumi.

Tur – Krievijā mēs (kopā ar savu Latviju) nevēlētos atrasties. Tas ir skaidrs 100%. Lai gan Putina retorikā jau sen vārda «russkij narod» (krievu tauta) vietā ir nostājies jēdziens «rossijskij narod» (Krievijas tauta), kas iekļauj arī mūsu Latvijas putinticīgos. Ar šo viņš mēģina pievākt tos, kas dzīvo fiziski Latvijā, bet garīgi atrodas Krievijā. To ir maz. Tāpēc viņi mūsu neatkarību neapdraud.

Pagātnes nostalģijas priesteri

Donalda Trampa jeb Vladimira Putina Krievijas ideoloģiskā domubiedra ievēlēšana ASV prezidenta postenī daudziem ievieš bažas. Kas īsti tuvina Baltā nama un Kremļa šefus? Kas notiks tālāk? Vai Tramps «ierādīs» baltiešiem dzīves telpu Āfrikas tuksnesī (kā to sola Facebook melīgie «ziņu dienesti»), vai tā ir neonacionālisma ideoloģija, kas vieno šos totalitārisma simbolus? Nē, šodienas populistu kopsaucējs ir nostalģijā par pagājušo laiku. Kad PSRS un ASV pasaules politikas rungā skaitījās ietekmīgas impērijas un tāpēc varēja uzvesties kā vēlas. Nekādi līgumi vai pieklājības normas tās nesaistīja. Tāpēc tagad kā neaudzināti, nekaunīgi puikas gan viens, gan otrs beidzot ir nostūmuši nost no politiskās skatuves politkorektumu un bliež ar zābakiem, kakām, čurām un mēsliem tieši pa publisko altāri, sludinot «to, ko visi domā, bet nepasaka».

Šāds verbālais huligānisms izskatās izaicinošs un neparasti interesants visplašākajai publikai. Pieklājība pieprasa nepārspīlēt un neteikt invalīdam, ka «viņš ir kroplis», vai sievietei gados, ka «viņa ir vecene». Taču populistiem saukāšanās patīk. To pierāda abu tieksme rupji jokot. Piemēram, brīdī, kad Putins tikās ar Izraēlas premjerministru Ehudu Olmertu (2006), viņš neslēpa savas simpātijas un apbrīnu pret seksuālos noziegumos apsūdzēto Izraēlas prezidentu Moši Katsavu. «Spēcīgs vīrietis, kas ticis galā ar desmit sievietēm!» – neslēpa savu apbrīnu Putins. Par Trampa izteicieniem un jokiem sieviešu virzienā esam dzirdējuši pat pārāk daudz. Līdzīga attiecību kultūra raksturīga arī viņu trešajam draugam – Itālijas mediju magnātam un politiķim Silvio Berluskoni.

Jā, viņi ir rupji un tieši tāpēc populāri noteiktos sabiedrības slāņos, jo pasaka to, ko daudzi pagātnes nostalģijas upuri klusībā patur pie sevis. Šādu pagātnes apsēsto netrūkst arī pie mums. Viņus atbalsta labējie un kreisie ekstrēmisti, kurus Putina un Trampa uzvara spārno. Tikmēr Putins visiem spēkiem cenšas atbalstīt «pagātnes sapņotājus» ne tikai ideoloģiski (kopā, piemēram, ar Duginu), bet arī materiāli – finansējot Rietumu pasaules labējo un kreiso partijas un politiskās kustības. Tā pati Francijas Lepēna un viņas Nacionālā Fronte ir paguvusi saņemt lielus aizdevumus no Putina, kurus Latvijas leksikā sauc par «finanšu instrumentiem», taču es to nosauktu skaidri un gaiši par parādiem. Pie kam Lepēna nav vienīgā Putina parādniece. Arī Latvijas partija Saskaņa saņem finansējumu savām aktivitātēm no Kremļa*, taču ne visus «finanšu instrumentus» Nils Ušakovsatklāti deklarē tā kā, piemēram, Putina «dāvinājumu» svētku uguņošanai Latvijā 9.maijā**.

Jā, viņi vēlas atpakaļ robežas. Lai atgriežas lielo valstu klubiņš, kas izlemj visu un slēdz līgumus par visiem. Lai visus amatus ieņem baltie vīrieši labākajos gados un sievas sēž mājās un neuzdod jautājumus. Lai ārzemnieki paliek savās ārzemēs un lai visi var turpināt jokot un ņirgt par gejiem un blondīnēm, tāpat kā tas bija agrāk. Tramps centīsies nogriezt skābekli brīvās tirdzniecības līgumiem, tāpat kā Putins turpinās nacionalizēt uzņēmumus un likt valdēs savējos radus un draugus. Meli un rupjie joki noderēs, lai noslēptu patiesos motīvus. Piemēram, 2004.gadā uz jautājumu par preses brīvību Krievijā Vladimirs Putins atbildēja apmēram šādi: «Jūs jau zināt, ka īsts vīrietis vienmēr mēģina un īsta sieviete vienmēr pretojas.» Ar šo bija jāsaprot, ka sievietes loma sabiedrībā ir pakļauties un mediju misija ir samierināties ar politiskās varas ciešu kontroli un cenzūru. Lai Putins paliek pie savām verdzenēm. Mēs paliksim pie modernā laika, jo esam to pelnījuši.

Pagātnes skola

Ar Latviju viss sākās sarežģīti. Pēc neatkarības deklarēšanas Latvija pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā vairs nebija pirmskara industrializēti attīstītā Krievijas provinces daļa. Divos lielākajos industrijas centros Rīgā un Liepājā, kur koncentrējās 4/5 ražošanas, iekārtas bija izpostītas un vairums ēku sagrautas. Ekonomiskie sakari ar Krieviju tika pārtraukti, un neatkarīgā Latvija centās izrauties kā Fēnikss no kara un kolonizācijas pagātnes pelniem. Tas arī izdevās. Neraugoties uz tūkstoš šķēršļiem un miljoniem objektīvu likumsakarību (kas traucēja mūsu valstij kļūt par produktīvu sociālekonomisku veidojumu), jau 1925.gadā R. Hiršs dibināja «Rīgas audumu». Tam sekoja AS «Ķuze» un «Laima», Jelgavas, Krustpils un Liepājas cukurfabrikas, VEF, Ērenpreiss, Imanta, Stars, Fēnikss un Vairogs. Piemēram, jau trīsdesmitajos gados Vairogs sāka ražot Ford 10 modeli. Par Minox un Kārļa Irbīša lidmašīnām nemaz nerunājot.

Tad sākās PSRS un vācu okupācijas, kas izpostīja ne tikai privātos, bet arī valsts likteņus. Nākamajam karam beidzoties, Latvijai neizdevās atgūt neatkarību un tā bija spiesta pakļauties Padomju Savienības koloniālisma režīmam. Nē, Latvija «nepiekāpās», kā tagad mēdz raksturot zaudējumu mūsu sporta žurnālisti. Latvija zaudēja neatkarību nepiekāpjoties.

Par Padomju Savienības nodarījumiem Latvijai 50 gadu garumā konstruktīvi (zinātniskajā līmenī) sākam runāt tikai tagad. Agrāk mums bija politiski, deklaratīvi aicinājumi. Tagad ir analīze un pierādījumi, kas radušies, piemēram, pateicoties Vidzemes augstskolas pētnieku pienesumam. Te secināts, ka Latvija un arī pārējās Baltijas valstis okupācijas gados vairāk iemaksāja PSRS budžetā, nekā saņēma atpakaļ. Tieši no Latvijas padomju režīms saņēma krietni vairāk nekā ieguldīja. Laikā no 1946. līdz 1990. gadam Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un saņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus. Tas nozīmē, ka apmēram ceturtā daļa jeb 15,9 miljardi bija Padomju Savienības kolonizācijas Latvijā reāli aprēķināmā cena. Jeb okupantu peļņa. Tas nozīmē, ka gan Latvija, gan Baltijas valstis kopumā bija PSRS ekonomikas donores*** piecdesmit gadu garumā. Ja Latvijai būtu bijusi iespēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu pašai, tad pārticības līmenis šodien būtu pavisam cits, ne sliktāks kā Somijā, kura kopā ar mums atsvabinājās no Krievijas ķetnām un kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar Latviju. Tā nu tas ir. Ar to jāsamierinās un jāsaprot: būtu mums Somijas liktenis – nebūtu mūsu šodienas problēmu. To skaitā ar tautiešu emigrāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šodienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir meklējamas piecdesmit padomju verdzības gados.

Nākotnes izredzes

Jā, esam brīvā valstī, bet atkal neapmierināti. Valsts mums ir, bet gribam vēl vairāk. Dienišķā desa šķiet pārāk liesa, dzīvoklis maksā par dārgu, pensijas nepieklājīgi mazas un laiks, kas notiek, – ļoti nesaprotams. Vietējie «rossijaņi» (tāpat kā Tramps) sāk saukt vecos laiks atpakaļ, kad maizes «ķieģelis» maksāja 16 kapeikas, kvass ar tārpiem bija uz katra stūra un visiem bija vieni un tie paši frenči mugurā (kā jau impērijas cietumniekiem pieklājas).

Mums un Latvijai šis periods ir garām. Mēs saņemsimies un atradīsim Latvijai jaunus horizontus ekonomikā un kultūrā, mazināsim ekonomiskās svārstības, panāksim stabilu vidējo izaugsmi, veicināsim inovatīvo ekonomiku. Jā, mēs beigsim ražot pirtsslotas un ķersimies pie Irbīša atstātajām lidmašīnām, un tieši tāpēc izmantosim savu augsti izglītoto darbaspēku par cilvēka cienīgam algām. Reģistrēsim patentus labāk par Zviedriju vai Somiju, un mums būs Nokia, kuru neizkonkurēs Iphone.

Tā būs. Tāpēc turēsimies bariņā. Visi, kam Latvija ir svarīga!

Priecīgus svētkus!

*/Baltijas jautājums. «Русский журнал» (russ.ru) — ежедневное российское общественно-политическое интернет-издание, http://www.russ.ru/pole/Pribaltijskij-vopros

**/http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/557817-usakovs_vieniga_krievijas_finanseta_9maija_aktivitate_riga_bus_ugunosana

***/ http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/petijums-arhivu-dokumenti-apgaz-mitu-par-psrs-investicijam-latvija.a207642/

Reliģiskais fundamentālisms un mēs 2016. gadā

svenskstyrkan

Briselē atkal sprādziens. Kā atbilde lido mediju ziņa par to, ka  Skandināvijas valstīs steidzīgi palielina policistu skaitu. Teroristu, jeb modernais partizāņu karš 2016. gadā pieprasa jaunus frontes veidus. Izskatās, ka tādi turpmāk būs policijas vienības ar specializētu kompetenci.

Ceru, ka parlaments un valdība saprot situācijas nopietnību, – taisnojas zviedru policijas priekšnieks Dans Eliasons un informē, ka nekavējoties jāpieņem darbā vēl 700 policistu (2000 plānoto policijas ierēdņu un 1300 izmeklētāju vietā). Budžetā naudas šim mērķim nepietiekot. Vajadzīgi izmeklētāji un policijas vienības uz valsts robežas. Bēgļu plūsma un terorisma draudi maksā lielu naudu. Tur sadeg pilsoņu nodokļu maksājumi.

Kamēr Eiropā diskutē par to, vai vecajā kontinentā ir nepieciešams “savs, kopējs CIA”, tikmēr Kremļa televīzija nenogurst stāstīt par “puvušo liberālismu” un sēt ideju par to, ka tikai Krievija spējot atbrīvot pasauli no ļaunuma – šajā gadījumā no terorisma. Rietumiem esot jāprotas un jāatceļ ekonomiskā blokāde. Tad lietas notikšot, – tā Putins domā. Nekā jauna te nav, skan vecā dziesma. Tieši tāpat – vecajā toņkārtā, uz notikušo reaģē arī Pentagons, kas piedāvās Barakam Obamam palielināt savas armijas klātbūtni Irākā, lai atgūtu savā kontrolē Mozulu, kuru okupējuši IS kaujinieki.

-Sistemātiski iznīcināsim islāmistu vadoņus. Pagājušajā nedēļā izdevās novākt IS neformālo finanšu ministru Hadži Imamu. Pa šo ceļu iesim tālāk, – apgalvoja Eštons Kārters, ASV Aizsradzības ministrs, savā vakardienas preses konferencē.

Hadži Imama “novākšana” ir būtisks notikums, jo viņs bija otrā svarīgākā persona IS vadoņu hierarhijā un uzstājās terora organizācijas vārdā brīdī, kad Albagdadi jeb IS fīrers bija ievainots vai kā citādi nepieejams. Amerikāņiem izdevies novākt arī otru IS līderi, čečenu Omaru Alšisanī, kas bija pazīstams ar savu sarkano, nekopto bārdu un ar šo kļuvis par savdabīgu islāmistu zīmolu. Tagad sarkanbārža vairs neesot starp dzīvajiem. Vai tā patiešām ir?

Omars Alšishanī

 

Kas ir islāmisti? Šo virzienu mēdz dēvēt arī par politisko islāmu. Tā ir kustība ar vairākiem atzariem, kas radusies jau 20. gadsimta sākumā kā atbilde rietumu koloniālismam. Tā bāzējas uz Džamala Alsina Alafgani, Rašida Rida un Muhameda Abdula nostādnēm. Islāmistus nevajadzētu sajaukt ar tradicionālo islāma valstu pārvaldes formu, kurā šarias likumus realizē nevis valsts, bet ticīgo tiesa. Pašreizējā formā var novērot vēlmi palielināt ticīgo grupējumu varu pār sekulārās varas funkcijām valstī, panākot lielāku reliģijas dogmu un noteikumu kontroli arī pār pilsoņu privāto dzīvi. Līdzīgu tendenci varam novērot arī  kristīgo pasualē, jo īpaši postsovjetisma zonā. Postsovjetiskajā Krievijā un Latvijā, kur baznīcas spiediens pret sekulāro valsti pastiprinās gan tieši: Pussy Riot + neskaitāmie tiesas procesi Krievijā ticības vārdā, gan arī netieši: caur neokonservatīvu, fundamentālo kristiešu nevalstisko organizāciju darbību, cenšoties “regulēt ģimenes vērtības” (panākot bērnu grāmatiņas, sociālās aģitācijas, Stambulas konvencijas cenzēšanu) Latvijā un apzināti tuvinot mūsu valsti baznīcas tiešai ietekmei.

Tāpēc islāmisti, tieši tāpat kā mūsu kristīgo fundamentālisti, ir modernās valsts produkts. Gan vienus, gan otrus neapmierina demokrātijas attīstība un rīcību motivē centieni pagriezt attīstību atpakaļ, nododot valsti un sabiedrību 100% reliģijas pārziņā.

Islāmisti uzsver džihāda akcentu, kas nozīmē tiesības brīvi interpretēt korānu esošās situācijas zīmē. Tieši tāpēc viņi vēršas pret moderno laiku un sūfismu. Kristīgie fundamentālisti rīkojas tieši tāpat.

opus_dei_odessa

 

 

 

Kas ir reliģiskais fundamentālisms?

Jēdziens “fundamentālisms” radās  20. gadsimta sākumā ASV un apzīmē konservatīvus kristīgas ticības piekritējus, kas ar savām ticības dogmām apzināti traucē modernās valsts attīstību laikā, cenšoties politikā un tiesībās iepludināt reliģiskās normas. Vēlāk Le Monde ieviesa savās publikācijās jēdzienu “islāmists” ar šo apzīmējot tos musulmaņus, kas cenšas panāk lielāku ticības ietekmi pār visiem valsti regulējošiem procesiem.

Tāpēc būtu jānošķir islāms no islāmistiem, tieši tāpat kā kristīgs cilvēks no kristiešu fundamentālistiem.  Spēcīgākās islāmistu grupas pasaulē ir : Musulmāņu brālība, Hamazs, Hisbolā, Islāmistu džihāds u.c. Visi šie grupējumi ir pārliecināti, ka islāms ir objektīva patiesība un tam jāpakārto visu regulējošo likumu un noteikumu sistēma un tikai šādā veidā iespējams pasaulē nodrošināt kārtību.

Savukārt, kistīgo fundamentālistu kustības sākums datējams ar kalvīnistiem 1890.gadā kā reakcija uz pieaugošo sabiedrības sekularizāciju. Šodien to pārstāv, piemēram: Army of God, Moral Majority,  International Council of Christian Churches, Colonial Christian Republic,  Pro-Life kustība ASV u.c.

Izteikšanās brīvība un fundamentālisti

“Daļa kristiešu Rietumeiropā kopē musulmāņu fundamentālistu bardzību un skaudrumu pret moderno sabiedrību, pārtopot perversos kristīgā fundamentālisma slavinātājos” (Dagens Nyheter, 2007,02.27).

Tepat pie mums brīvajā Latvijā reliģiskie līderi sāk runāt par baznīcas tuvināšanu valstij, apgalvojot, ka ticība ir vienīgā, kas spēj “padarīt cilvēkus labākus, tikumīgus” un valsts tiecas pakļauties kardināliem un krustnešiem ar inkvizīciju pie labās un indulgencēm pie kreisās rokas. Ar Polijas palīdzību fundamentālisti mēģina aizliegt abortus visā Eiropas Savienībā, tālu šajā virziena tikuši arī Spānijā, Itālijā un Portugālē. Vācu kristīgie demokrāti mēģina aizliegt pagarinātas dienas klases un bērnudārzus Vācijā un pāri Eiropai veļas masīvs kareivīgo krustnešu ceļa rullis ar mērķi iznīcināt liberālās demokrātijas pamatprincipus.

Taču atgriezīsimies pie musulmāņu fundamentālistiem, pie IS.

Skärmavbild 2016-03-26 kl. 10.18.52

Kā viņus var uzveikt un ko par to domā neatkarīgie eksperti?

Upsalas universitātes pētnieki Evins Ismails un teologs Muhameds Fazlhaslemi spriež, ka vispirms jāsāk ar sociālo mediju attīrīšanu. Tieši šeit islāma kaujinieku PR brigādes izplata insinuācijas par to, ka visā pasaulē musulmaņi tiek vajāti un vienīgā vieta, kur šīs ticības piekritēji var dzīvot netraucēti un pielūgt Dievu bez bažām, esot jaundibinātā sunnītu valsts pašreizējās Sīrijas un Irākas teritorijā. Viņu mērķis ir pārņemt varu visā pasaulē un tā padarīt visus zemeslodes iedzīvotājus “tikumīgus un pareizus”.     

-Pirmais solis ir cīņa ar viņu propagandu, – žurnālistiem atzīst Evins Ismails un piebilst, ka masīvajai reliģiozo fundamentālistu aģitācijai neesot pretspēka Eiropā. Tātad – kaut kas mums Latvijā ļoti pazīstams – savdabīgs Kremļa propagandas klons. IS regulāri ražo labi samontētas aģitācijas videofilmas, kuras tiek izplatītas ar interneta palīdzību. Tikai ASV un Francijā tiek mēģināts ražot kontrpropagandu. Zviedrijā un citās Rietumeiropas valstīs, kuras faktiski piegādā lielu kontingentu IS kaujinieku brigādēm un “sieviešu armijai”, šādā ideoloģiska pretspēka nav.

Svarīga ir islāmistu ideoloģijas atpazīšana. Tā uzskata arī islāma teologs un filozofs Muhameds Fazlhaslemi, kurš ir pārliecināts, ka imperatīvai reliģijas izpratnei šajā ideoloģijā ir atslēgas loma.

-Sabiedrībai ir jāuzsāk debates ar viņiem. Nepietiek pateikt, ka IS neko jaunu ticīgajiem nepiedāvā. Tie, kas paši aģitē, maz ko saprot no islāma. Viņi liek lieta reliģijas demagoģiju un to vajadzētu apskatīt plaši un dziļi, lai sabiedrība redz, cik sekla ir šo kaujinieku garīgā platforma, –  tā uzskata teologs. Šādas iniciatīvas ir jau bijušas. To skaitā – atklātā vēstule IS vadonim Abu Bakram Albagdadi, kuru parakstīja vairāki sunītu līderi Rietumeiropā. Diskusijas medijos un sarunas skolās ar imigrantu bērniem no musulmaņu valstīm arī notiekot. Nākamais solis esot politisks – apturēt pilsoņu karu Sīrijā un panākt stabilu valdību Irākā. ANO un ES esot jāpiestrādā pie situācijas stabilizēšanas Lībijā, kur politiskā vara šobrīd ir faktiski anulēta.

-Pēdējos mēnešus IS ļoti strauji aktivizē savu darbību tieši Lībijā. Nav pieļaujams, ka viņi sagrābj arī šīs teritorijas, – uzskata Muhameds Fazlhaslemi.

Evinam Ismailam šķiet, ka fundamentālistu agresīvās ideoloģijas iznīcināšana tomēr ir pats galvenais darbs. Viņu stratēģija ir turpināt terorismu Eiropā, “lai iedzītu parastos musulmaņus stūrī, bezizejā. Vietējie viņus neieredzēs IS akciju dēļ un šiem cilvēkiem neatliks nekas cits kā pieslieties fundamentālistiem”.

Ikvienam no mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ideoloģija paredz visas pasaules iekarošanu.

Mēs varam sabombardēt viņu bāzes Sīrijā un Irākā, bet kaujas vienības Eiropā tikmēr tupinās savas terorisma akcijas netraucēti citur. Mierīgo Eiropas iedzīvotāju nogalināšana terora akciju rezultātā ir akceptēta viņu kaujas taktika un no tās islāmisti neatteiksies. Tieši ar šo taktikas izmantojumu IS atšķiras no Alkaidas un citiem teroristu grupējumiem. Viņi neatļaus dzīvot mierīgi tieši tiem, kas pie miera un pārticības ir pieraduši vai sāk pierast. Līdzšinējās kaujas operācijas ar bombardēšanu “no augšas” ir nepietiekamas. Pēc uzlidojumiem Sīrijā, šīs IS kaujas vienības ir pārgrupējušās un turpina sirot Lībijā. Protams, ka kokam divi gali: no vienas puses demokrātiskie rietumi atbalsta sekulāras un civilas valdības veidošanos Irākā un Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, taču pie varas svirām nekavējoties ķeras reliģiozie fanātiķi un avantūristi, kuru netrūkst nekur. Kamēr ticību kāds izmantos kā izrēķināšanas, disciplinēšanas jeb varas sviru, tikmēr humānisma paradigmai nav izredžu. “Mēs” un “šie” shēma paliek spēkā un varmācības ofensīva turpinās savā fanātiskajā cikliskumā.

Labu attiecību veidošana joprojām ir pats grūtākais darbs barbarisma zonā, kurā empātiju un pieklājību uztver kā invaliditāti. Atliek pēdējais un visprimitīvākais arguments – nauda.

IS kaujas operācijas finansē nafta un šantāža. Pastāv iespēja ne tikai sabombardēt IS naftas krājumus, bet arī bloķēt valstis, kas iepērk lēto naftu no islāmistiem.  Piemēram, Turcija samērā ilgu laiku bija džihādistu tranzītvalsts un piedalījās IS naftas tirgošanā.

Reliģisko fundamentālistu uzliesmojums austrumos un rietumos nav cerīga prognoze nākotnei. Bezdarbs, rūgtums par izredžu iespējām nākotnē, naudas un pārticības trūkums ir lieliski tramplīni visiem kūdītājiem, kuri savu publiku saskata tieši maznodrošināto iedzīvotāju masās. Kā jūtamies mēs uz šī fona?

Umma Frīda un viņas māsas organizācijā 'Ģimene"

Izceļotājas no Zviedrijas uz IS. “Es un manas māsas jeb ģimene”,  – tā šo fotogrāfiju komentēja sieviete, kas sevi  nosauc par Ummu Frīdu un ir apmetusies islāmistu nometnē Sīrijā kopā ar saviem bērniem 2014. gadā.

Kārtējā nevalstiskā organizācija “Ģimene”.

Do svidaņija, Putin!

2014.gada 2.jūnijā

Lietuvas Ārlietu ministrija iesniegusi Krievijas vēstniecībai Viļņā diplomātisko notu saistībā ar pēdējā laika incidentiem, kuros Krievijas militārie kuģi traucējuši civilo kuģu satiksmi. Piektdien Lietuvas īpašajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā tika konstatēta trīs Krievijas militāro kuģu klātbūtne, kad tie lika civilajiem kuģiem mainīt maršrutu Krievijas militāro mācību dēļ. Šis ir jau otrais incidents šonedēļ un trešais šomēnes, kad Krievijas militāro mācību dēļ tiek traucēta civilo kuģu pārvietošanās Lietuvas zonā Baltijas jūrā.

Krievija spēlē mopsi ar kaimiņiem

Pirmdien Krievija grasās «aizgriezt krānu» gāzes piegādēm caur Ukrainu. 66% krievu gāzes eksporta tiek piegādāti Rietumeiropai šādi – caur Ukrainu. Pa šo ceļu 26% dabasgāzes saņem Vācija, 23% Francija, 27% Itālija un 58% paši ukraiņi. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi paaugstinājusi gāzes cenu ukraiņiem par 80% un viņi to nav gatavi maksāt un pieprasa strīda izskatīšanu Stokholmas šķīrējtiesā. Krievija savukārt uzskata, ka agrākās lētās gāzes piegādes Ukrainai esot iekļāvušas «īres maksu» par krievu flotes izvietošanu Krimā. Tagad, kad Krima ir okupēta jeb «kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu», Kremlis paceļot cenu par 80%. Notikušais ir satraucis arī Slovākiju, Grieķiju, Čehiju, Poliju un Ungāriju, kas arī saņem dabasgāzi no Krievijas.

Pirms gada tas būtu bijis ārkārtēji neparasts notikums. Šodien – skarba ikdienas realitāte, jo Krievija pavisam atklāti cenšas «spēlēt mopsi» ar saviem kaimiņiem. Pēc tam pievācot noskatītās teritorijas vai piespiežot politiski piekāpties ekonomiska spiediena rezultātā.

Prokremliskais politiskais mazohisms

Anne Aplebauma1 savā publicistikā un grāmatās ir neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka nav tāda jēdziena – «Austrumeiropa», kuru plaši izmantoja PSRS laikā, lai apzīmētu Padomju Savienības ietekmes zonu. Pretējā ideoloģiskā teritorija tolaik simboliski tika dēvēta par «Rietumeiopu» un atradās uz rietumiem no Berlīnes mūra.

«Polijai ir daudz vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis Albāniju,» viņa uzsver, norādot, ka arī šodien postsociālisma valstis ir ļoti atšķirīgas un tāpēc nav pamata tās vienādot un summēt vienā jēdzienā. (DN, 2014.14.02.). Protams, boļševiku sociālisms iesakņoja bijušajās «Varšavas pakta» valstīs hronisku ierēdņu un amatpersonu korumpētību un tendenci aizstāt politiskās ietekmes vakuumu ar pārspīlētu nacionālismu (kā to šodien var uzkrītoši novērot, piemēram, Ungārijā). Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai visas Eiropas sovjetizētās valstis iesaiņotu vienotā Austrumeiropas buķetē. Pēc Otrā pasaules kara tās bija ļoti atšķirīgas un sovjetizācijas zīmogs tās visas neapcirpa vienādi. Tieši tāpat kā šodienas Polijai ir vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis postpadomju Albāniju vai krīzes plosīto Grieķiju (DN, 2014.15.02), arī Latvijai ir daudz vairāk mentālas kopības ar Ziemeļeiropu, nevis postpadomju Krieviju. Turklāt ANO klasifikācija nepārprotami Baltijas valstis ietver Ziemeļeiropas reģionā, nevis tā saucamajā Austrumeiropā.

Protams, PSRS laika politiskie stūrmaņi, kas pamanījušies palikt pie mūsu valsts stūres gan PSRS laikos, gan tagad (prezidents Andris Bērziņš, domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs u.c.), tāpat arī Krievijas virzienā orientētie Latvijas biznesa pārstāvji (Aigars Kalvītis) šo Latvijas garīgo kopību ar rietumiem nevēlas saskatīt ne tikai savu slikto svešvalodas zināšanu dēļ, bet arī «padomiskā ieraduma» dēļ. PSRS laikā iesāktais «Krievijas bizness» viņiem padodas ērtāk nekā jaunu tirgu iekarošana teritorijā ārpus Putina iedibinātās «Eiro-Āzijas savienības». Tieši tāpat kā mūsu prezidents Bērziņš braukā vairāk uz bijušajām PSRS republikām arī pārējie sovjetisma laika mūsu «nomenklaturščiki» jūtas labāk Putina Krievijas diktatoriskajā tuvumā un ir gatavi akceptēt savu politisko mazohismu Kremļa prasību priekšā. Īpaši tagad, kad agresīvais Vladimirs Putins ir paguvis no jauna uzbūvēt simbolisku dzelzs priekškaru starp rietumiem un austrumiem un cenšas no jauna atdzīvināt aukstā kara loģiku Eiropā. Mūsu PSRS laika mantinieki (Latvijas vadībā) paklausa un jau tagad lēni brien austrumu virzienā.

Ienaidnieka būvēšana

Putina ideoloģiskā taktika šodien ir atklāti divkosīga. Viņš pats agresīvi uzbrūk kaimiņvalstīm = rietumiem = ASV = NATO, sabāžot tos visus zem viena jēdziena «deģenerētie rietumi», un vienlaikus liekulīgi kūda krievus pret savu uzbrukumu upuriem kā agresoriem.

Tātad – Putins apmaina vietām faktus: sevi traktē par upuri (savējiem) brīdī, kad viņš faktiski uzbrūk (svešajiem). Tā sakot – lapsa uzbrūk vistu kūtij, bet gailis skaitās oficiāli vainīgais.

Ar šo savu ofensīvo politiku viņš ir panācis nekonkrēta jēdziena «rietumi» = «Eiropa» saturisku devalvāciju un sakūdījis krievus pret šo ārējo, mistisko ienaidnieku, kas pēc Putina ideoloģijas domām ir morāli zemākas kvalitātes pūlis «kā tāds» un tieši tāpēc apkarojams.

Ienaidnieku vienmēr vajag dēmonizēt (pataisīt briesmīgu), citādi parastais krievu cilvēks nesapratīs kāpēc šos «deģenerātus – eiropiešus» vajag apkarot. Šajā jomā Putinam tieši tāpat kā savulaik Staļinam un Brežņevam palīdz viņa atbalstītāji rietumos. Ja staļinistus atbalstīja rietumu salonu komunisti, ideologi un naivie kreisie intelektuāļi, tādi kā, piemēram, filosofs Žans Pols Sartrs, tad Putinu šodien stutē pavisam cits grupējums.
Viņa ideoloģisko atbalstītāju gvarde rietumos šodien ir labējie populisti un labējie ekstrēmisti, sākot ar flāmu «Vlams Belang», franču «Front National», Itālijas «Lega Nord», Austrijas FPÖ un mūsu pašu populistiem, kuriem Ukrainas Maidans skaitās «fašisti» un «neonacisti». Putina pielūdzēju pulkam Latvijā pieslejas arī virkne kristīgo, kuri Latvijā atbalsta Kremļa doktrīnu par homoseksuālisma nosodīšanu un Eiropas «dekadenci». Brīdī, kad Putina atbalstītāji sāk dziedāt unisonā, loks noslēdzas. Eiropa no jauna sadalās divos sektoros – «Austrumeiropā» un «Rietumeiropā» un skatuves vidū nolaižas dzelzs priekškars.

Back to USSR?

Prezidents Bērziņš un viņa ideoloģiskie sabiedrotie Latvijā un Kremlī, lēni stumj atpakaļ Latviju Maskavas virzienā. Par to liecina mūsu prezidenta vizīšu ģeogrāfija un publiskie izteikumi medijos. Šajā virzienā «ceļu atpakaļ uz Maskavu» gludina arī uzturēšanās atļauju stratēģija, kas formāli savienota ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, taču faktiski šie «maksājumi» neveic izšķiroši svarīgu investīciju misiju mūsu valsts ekonomikā. «Atpakaļatgriešanas līnijai» pievienojama Ušakova un Ždanokas mērķtiecīgā ideoloģija par labu krievu kā otrās valodas ieviešanai Latvijā. Visbeidzot valsts nespēja pāriet uz mācībām valsts valodā Latvijas skolās. Pātagas lomu šajā procesā spēlē Kremļa mediji, kuri realizē pašlaik daudz skarbāku propagandu nekā PSRS laikā. Putinam uzticīgā Krievijas valsts televīzija izmanto visus – atļautos un neatļautos paņēmienus, lai uztieptu skatītāju auditorijai savu viedokli, arī tad, ja tas ir melīgs.» Pat laika prognozi Putina Kremļa televīzija izmanto kā ieroci karā pret Ukrainu. Ap Doņecku visu laiku savelkas melni mākoņi, bet Krimā nepārtraukti spīd saule» (DN, 2014.20.04).

Skatoties Kremļa televīziju šodien, ir jābrīnās par nejēdzīgo dezinformāciju un propagandu, kas apgalvo, ka «tie, kas nesajūsminās par Putina triumfu, ir tautas ienaidnieki, nodevēji un CIA līdzskrējēji. TV ēterā ir atgriezusies Staļina laika retorika: nodevējs, fašists, atkritējs, deģenerāts, plutokrāts un ienaidnieku roklaiža» (Svetlana Aleksējeviča, Göteborgs Posten, DN, 2014.20.04) un notikumi Latvijā tiek vērtēti kā nožēlojama latviešu rusofobija un pielīšana rietumu priekšā.

Stereotipu divkauja

Skatoties Krievijas kanālus savā televizorā Rīgā vai Liepājā, es pieķeru sevi pie domas, ka ekrānā notiek stereotipu kauja. Krievu autori piedāvā saviem skatītājiem vienkāršotus, emocionāli spilgtinātus aktuālo politisko notikumu modeļus, kuros Putins tēlots kā gaismas nesējs un «deģeneratīvie rietumi» kā «pūstošā civilizācija», kurai «jāpalīdz galīgi sapūt», tai uzbrūkot. Paradoksāli, ka šajā Putina ideoloģiskās ofensīvas laikā demokrātiskie rietumi atgaiņājās no Kremļa ideoloģiskajām zalvēm kā no odiem siltā maija pievakarē.

Tieši tāpat kā trīsdesmitajos gados rietumi nesaprata (nevēlējās saskatīt) bīstamību Hitlera un Staļina ambiciozajos žestos, arī tagad lētās krievu gāzes importētāji mēģina neredzēt reālo bīstamību Putina agresīvajos izsaucienos un deklarācijās. Krievija ir jau sākusi auksto = ideoloģisko karu, bet mēs tikmēr stāvam un brīnāmies (neticam savām acīm).

Nedz Krievija nedz Eiropas Savienība vai NATO nav ieguvēji aukstā kara apstākļos. Tagad, kad sarkanā līnija starp rietumiem un austrumiem ir novilkta no jauna, Maskavas agresīvajai lecībai nāksies rēķināties ar pretreakciju. Pēc Irākas kara eiropieši neslēpa savas domstarpības ar amerikāņiem. 2003. gadā pat sākās runas par NATO alianses izjukšanu. Pēckara paaudze neredzēja vairs jēgu militārām aliansēm, aizsardzības budžetiem un uzskatīja, ka «karu periods» Eiropā ir sen beidzies.

Amerikāņi domāja vienu, eiropieši to pašu vērtēja pavisam citādi. Tagad pāris mēnešu laikā Vladimiram Putinam ir izdevies izlīdzināt nesaskaņas starp eiropiešiem un amerikāņiem un mobilizēt rietumus solidaritātes akcijām. Iespēju robežās. Sapņotāji ir pamodušies no iedomu transa. «Šodien Putins ir nolaupījis Krimu, bet rīt viņš var pamēģināt to pašu ar Baltijas valstīm,» raksta Peters Volodarskis (DN, 2014. 20.04) un konstatē, ka tieši Vladimirs Putins ir atjaunojis jēdzienu «Rietumeiropa», kuras vēl pērn faktiski vairs nebija. Bija vajadzīgs tikai viens agresīvs, ekspansīvs krievu līderis, lai Rietumeiropa un ASV no jauna noskaņotos uz viena viļņa.

Lācis, sanitāri un «Do svidaņija, Putin»!

Šķiet, ka Kremļa televīzijai tomēr vajadzētu samierināties ar miegaino eiropiešu pamošanos no simpātiju miega pret Krieviju. Ostankinas komentētājiem nevajadzētu sašust par to, ka Krieviju šeit redz nedaudz komiskās krāsās. Tādās kā SVT Eirovīzijas 2009. fināls Stokholmā, kad Krievijas tēlu popmūzikā simbolizēja «armijas koris», «krievu dīdžejs» ar PSRS himnas vārdiem, kuros varenā Krievija uz mūžiem saliedēja brīvo padomju republiku savienību, skaistas meitenes ar zvaigznēm uz biksītēm, Georga lentītes pār balalaiku spēlētāju krūtīm un bīstams krievu lācis pavadā ar psihiatriskās slimnīcas kopējām miesassargu vietā. 2009. gadā vārdi «Do svidaņija, Putin» tagad ir vēl aktuālāki nekā toreiz.

Ideoloģiska apsēstība padara cilvēkus smieklīgus. Putins šo interpretāciju ir pelnījis arī šodien.

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

Amerika ir apstājusies un izskatās pēc slikta joka

2013. gada 9. oktobris speciāli TVNet.

asv budžets TVNet fotoNeizmaksātas algas, pirktspējas kritums, grūtības samaksāt aizņēmumus – šīs sekas tagad piemeklējušas arī amerikāņus. Ieilgusī budžeta krīze šādi «bliež» pa visu iedzīvotāju ikdienu. ASV lielvalsti paralizējis politiskais sastinguma punkts. Tas pats, no kura visi jau agrāk tika brīdināti, bet draudus neņēma par pilnu. Tālumā spokojas 17. oktobris, kas var mums sagādāt vēl nepatīkamākus pārsteigumus.

No malas politiskā krīze, kas šobrīd norisinās Vašingtonā, izskatās kā slikts joks. Pasaules ietekmīgākā lielvara nespēj vienoties par savu budžetu un kašķa rezultātā spiesta daļēji slēgt valsts aparāta darbu.

Tagad politiķu strīdu rezultātā 800 000 cilvēku ASV ir palikuši bez darba, atgūšanās no ekonomiskās krīzes piebremzēta un ir pamats nemieram par nākotni, jo viss var iegrozīties arī vēl sliktāk. Bet sāksim pēc kārtas.

Kas īsti ir noticis

Viss sākās pirms nedēļas. Pie mums tad bija nakts uz otrdienu. Toreiz prezidenta politisko pretinieku – republikāņu vairākums pārstāvju palātā pieprasīja, lai prezidents Baraks Obama atsakās no savas veselības apdrošināšanas koncepcijas reformas. Tās pašas, kas ir Obamas lielais un simboliskais iekšpolitiskais mūža darbs = ieguldījums amerikāņu ikdienā. Tas pats, kuru jau akceptējusi Augstākā tiesa un kas faktiski ir demokrātu politiskais karogs. Protams, prezidents tam nepiekrita un ultimāts izgāzās, jo nav noslēpums, ka tieši demokrāti kontrolē ASV senātu.

Tagad, kad Obamas lolotais sapnis ir «iesaldēts» ar balsojumu, ASV ir iesprūdusi dziļi un sliktāk vairs nevar būt. Ja amerikāņu politiķi nevienosies par valsts kredīta griestu paaugstināšanu pēc pāris nedēļām, tad valsts bankrotēs (defolts). Pagaidām izskatās, ka republikāņi kašķēsies tālāk un Obama nebūs ar mieru «mainīt meitu pret kleitu». Demolētā amerikāņu federālā budžeta pieņemšanas procesa muļķīgākā nianse panāks savu – iecirtīs mums visiem.

Šodienas krīzes pamatā ir amerikāņu republikāņu ieslīgšana bezatbildīgās «tējas dzeršanas kustības» skavās, un tagad mēs redzam, kā populisti var panākt savu pat Vašingtonā: nobloķējot «Obamacare», viņi spēj pat iedzīt spieķi savas valsts ekonomikas ritenī.

Amerikāņu konstitūcija balstās uz varas līdzsvarošanu

Prezidentu ir ievēlējusi tauta, un tāds pats mandāts ir arī pārstāvju palātas vairākumam. Partijas tur patlaban tiecas savstarpēji attālināties, atstājot centrā tukšumu, jo cenšas izpatikt ekstrēmajām vēlētāju grupām. Ir arī izņēmumi. Piemēram, republikāņu stratēģis Karls Rove ir brīdinājis, ka «republikāņiem būs jāuzņemas atbildība par sekām, kuras var izraisīt valsts aparāta slēgšana». Līdzīgu viedokli pauž arī senators Džons Makkeins, uzsverot, ka Obama ir uzvarējis 2012. gada vēlēšanās un ar to viņam vēlētāji ir piešķīruši tiesības realizēt savu veselības aprūpes reformu.

Wall Street Journal ievadraksts tikko aicināja republikāņu opozīciju izbeigt organizēt pret reformu «kamikadzes projektus», jo šī iniciatīva var izgāzties. Taču konservatīvie politiķi nebija savaldāmi un notika tieši tas, par ko Normans Orsteins (American Enterprise Institute) brīdināja, – «tika noorganizēta vēsturiska sabotāža pret valsti».

Kāpēc konservatīvie šādi rīkojas? Kopš septiņdesmitajiem gadiem notiek labējo virzīšanās aizvien vairāk pa labi. Pirms 20 gadiem vismaz 100 vēlēšanu apgabali bija «swing districts», kuros demokrātu un konservatīvo vēlētāju bija apmēram 50:50, bet tagad tādu ir vairs tikai 35. Tas nozīmē, ka republikāņiem nav jāuztraucas par saviem «pārāk labējiem uzskatiem». Tieši pretēji – mazākais kompromiss ar Obamu var izraisīt visnekonservatīvāko vēlētāju naidu. Neaizmirsīsim arī galēji konservatīvo finansētājus no Club for Growth un Americans for Prosperity. Tie ar naudu spiež republikāņus kļūt vēl konservatīvākiem, nekā viņi paši to (varbūt?) vēlētos.

Kā reaģē amerikāņu vairākums? Pēdējie sabiedriskās domas pētījumi (CNN) liecina, ka 69% amerikāņu šķiet, ka republikāņi kongresā «uzvedas kā izlutināti bērni». Washington Post/ABC mērījumi liecina, ka tikai 24% vēlētāju atbalsta republikāņu loģiku balsojumā un 41% nostājas Obamas pusē.

Obamacare sāk darboties

Pagājušās nedēļas laikā «neapdrošinātie» sāka iegādāties veselības apdrošināšanas polises ar valsts dotāciju palīdzību. Notiekošais daudziem nepatīk. No vienas puses, miljoni trūcīgo amerikāņu beidzot tiks pie veselības apdrošināšanas, kas pagaidām nav ideāli konstruēta. No otras puses, turīgajiem amerikāņiem šķiet, ka notiekošais ir sava veida socializācija un ar šo ASV slīd sociālisma virzienā. Bez tam ideja nav jauna, jau pirms 20 gadiem ar to pašu nāca klajā kāda konservatīvo ideju smēde un ar šo ideju žonglēja republikāņu prezidenta kandidāts Mits Romnijs. Tolaik, kad viņš vēl bija Masačūsetsas gubernators.

Protams, jaunā reforma nav ideāla, taču nav saprātīgi to nožmiegt ar valsts budžeta pieņemšanas uzspridzināšanas akciju.

Kā amerikāņu budžeta krīze var ietekmēt mūs Latvijā?

Pašlaik nekā īpaši amerikāņu politiskais kašķis mūs neietekmē. Trīs no katriem četriem amerikāņu sabiedriskā sektora darbiniekiem turpinās strādāt un saņemt algu. Viņu valsts darbosies tālāk: galds stāvēs uz trim kājām. Pavalstu ierēdņus tas neskars.

Kāpēc mums būtu jāuztraucas?

Pašreizējā situācija ASV raida negatīvus signālus pasaulei, jo liecina, ka valsts politiskā sistēma netiek galā ar esošo budžeta situāciju. Nav izslēgts, ka spriedze var saasināties tālāk, izraisot sarežģītāku situāciju.

Kas var notikt?

Pēc apmēram divām nedēļām ASV valsts kredīta griesti būs sasniegti. Tas nozīmē, ka federālā kase vairs nevar saņemt aizdevumu, lai samaksātu par saviem izdevumiem. Tātad – vairs nevar samaksāt rēķinus. Šos griestus politiķiem ar balsojumu vajadzētu «pacelt augstāk». Ja viņi to neizdarīs, tad tas piespiedīs «pie sienas» centrālo banku vadītājus un baņķierus daudzās pasaules valstīs.

Kā amerikāņu nespēja samaksāt ietekmēs pārējos?

ASV pašlaik ir pasaules lielākā ekonomika, un šāda situācija var iedragāt uzticību viņu obligācijām. Tām pašām «parādzīmēm», kuras ASV drukā, lai finansētu savu budžeta deficītu. Šīs obligācijas atrodas praktiski visās pasaules valstīs (centrālajās bankās). Uzticības krīze pret ASV obligācijām var novest pie jaunas krīzes jeb atkārtot 2008. gada «Lehman krīzi»: iesaldēti kredīti un konjunktūras dramatiska lejupslīde.

Ja tik slikti būs, kā tas ietekmēs mūs?

Iebliezīs pa mūsu ekonomiku, kredītu procentiem.

Gaidīsim oktobra vidu un cerēsim, ka amerikāņi nedemonstrēs pasaulei politisko sistēmu, kas nespēj uzņemties ekonomisku atbildību, un vienosies par kredītu griestu pacelšanu. Līdzīgas situācijas ir piedzīvotas Klintona laikā, arī 2011. gadā, bet šoreiz viss izskatās sliktāk. Vainīgas ir ne tikai politiskās pretrunas Vašingtonā, bet arī daudz bīstamākā šodienas ekonomiskā situācija, kas mēģina stabilizēties pēc aizvadītās finanšu krīzes belzieniem.

Federālais budžets nav pieņemts, bet kredītu griesti ir vēl svarīgāka lieta. Ja 17.oktobrī šiem pašiem politiķiem neizdosies par to nobalsot, tad mēs varam ieslēgt nākamās krīzes hronometrus un situācija var pārvērsties haosā.

Neaizmirsīsim arī dolāra kā globālās valūtas nozīmi. Ja 17.10. krīze padziļināsies, tad tas būs jāaizstāj ar citu valūtu un visi, kam šodien pieder amerikāņu vērtspapīri, sēdēs peļķē.

Cerēsim, ka amerikāņi tik tālu nenonāks.

Cerēsim.