Zemnieki vai pilsoņi. Kur paliek Krievija?

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TVNET
Pāris dienas pēc Donalda Trampa uzvaras prezidenta velēšanās Putina megafonžurnālists Dmitrijs Kiseļovs gan Rossija 1 ēterā, gan arī Vesti Nedeli slejās uzsvēra, ka Kremļa saimnieks esot vienīgais, kurš Donalda uzvaru esot prognozējis iepriekš. Vieds un gudrs tātad. Iespējams, ka ar šo sulainis vēlējās uzsvērt sava saimnieka tālredzību. Taču mēs (rietumos) šā izteikuma dēļ nonācām pie pavisam citiem secinājumiem – Kremlis ir apzināti centies ietekmēt vēlēšanu iznākumu ASV, kas arī bija izdevies. Negodīgi, neētiski, bet fakts. No ienaidnieka Obamas Amerikas Savienotās Valstis vienā rāvienā kļuva par potenciālu draugu ar Donaldu Trampu karoga vietā.

Pārmaiņu signāls krievu propagandas vilnim ar šo tika dots. «Visi» tagad zināja, kā notikušais ir jāinterpretē medijos un sadzīves sarunās. Aizvadītā gadu desmita laikā putinistiem ir izdevies uzbūvēt Krievijā sazarotu ideoloģisko infrastruktūru vēlamu ideju izplatīšanai valsts iekšienē un ārzemēs. Dominējošais masu medijs te joprojām ir valsts televīzija, kuras saturu kopē pārējie, nodrošinot Putina popularitāti iedzīvotāju galvās. Tas pats «Putina megafons» Kiseļovs ar savu raidījumu Rossija 1 savāc 71% auditorijas. Vairums krievu, 85%, arī šodien televīziju uzskata par galveno informācijas avotu (Levada centra dati), taču tikai 41% notic tam, ko televizors viņiem stāsta.

Agresīva ziņu stratēģija

«Pēc Putina nākšanas pie varas Krievijas mediju ziņu izplatīšanas raksturs kļuvis daudz agresīvāks, nekā tas bija agrāk,» uzskata Levada centra vadītājs Ļevs Gudkovs.

Raksturojot krievu mediju informāciju par Krimu vai Ukrainu, viņš lieto apzīmējumu «propaganda». Baidot ar Rietumiem, Putina galmam izdodas novērst krievu uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Loģiski, ka pirmā kanāla līnijai pieskaņojas arī privātie mediji, ieskaitot, piemēram, Life News, kuru mēnesī apmeklē 18 miljoni lasītāju un TV platforma «griežas» nepārtraukti, visu diennakti. Redakcijas līnijas apzīmējums formāli ir «patriotisms» (nekautrējas atzīt īpašnieks Arams Gabeljanovs), un tāpēc viņa kabinetā pie sienas karājas liela Vladimira Putina fotogrāfija ar Krievijas karogu fonā. Modernā Krievija tiek būvēta kā konfrontācija Eiropai, ar slavofilu modeli jaunā interpretācijā. Ļevam Gudkovam šķiet, ka Putina stratēģijas vissvarīgākā šķautne ir krievu kūdīšana pret «Rietumiem» un «liberālo demokrātiju». Krievijā var un drīkst reizēm kritizēt varu, bet nekad pašu Putinu, jo viņu uzskata par nācijas simbolu. Reālpolitikas vietā tur tiek piedāvāta ticība ar bijušo čekistu Dieva vietā.

Protams, Krievijā vienmēr ir mēģināts kultivēt pārliecību par to, ka krievu tauta ir citādāka nekā eiropieši. Skaidri norādot, ka krieviem nav pa ceļam pie Eiropas garīgajām vērtībām, jo viņi ir «pasaules sirdsapziņa» un nekāda pagātnes notikumu iztirzāšana (tā, kā to realizēja pēckara Vācija) krieviem nav nepieciešama. Varoņus un uzvarētājus netiesā. Nekad nav grūti kādam iestāstīt, ka «viņš» vai «viņa» ir labāki par citiem. Arī šodien krieviem tiek skaidrots, ka viņi nav Eiropas sastāvdaļa, jo Eiropa viņus negribot. Putins esot mēģinājis ievilkt Krieviju Eiropā, bet vecais kontinents neesot gribējis redzēt Krieviju kā sabiedroto. Tikai novājināta Krievija esot Eiropas interesēs – tā uzsver Putina propagandas mašīna, un šis apgalvojums nav patiesība. Tieši tāpat kā daudzas citas nostājas, kuras kultivē Kremļa propagandas mašīna.

Iestāstot krieviem pasakas par bīstamajiem Rietumiem un draudot, ka NATO grasās okupēt Krievzemi (tāpēc armijas daļas tiek ievestas arī Latvijā), tiek panākts tā saucamais «apgrieztā cimda» efekts, kuru propagandas teorijā lieto, lai savus agresīvos nodomus pielīmētu ienaidniekam. Šo efektu lieliski varēja novērot gan «krievu hakeru», gan «krievu sportistu dopinga skandāla» atspoguļojumā Krievijā. Tā vietā, lai atzītu savu vainu, Putina galms cītīgi meloja un pierakstīja klāt «Rietumiem» apvainojumus un izdomājumus. «Tieši šī melīgā būtisku un Krievijai svarīgu ziņu pasniegšana parāda, ka karš informācijas frontē notiek ar pilnu sparu,» uzsver Gudkovs. Tas nozīmē, ka krieviem netrūkst informācijas avotu (kā tas bija PSRS laikā). Esošā komunikatīvā situācija «caurmēra Antonovu» apmierina.

Kā paši krievi novērtē šo faktu?

Viena daļa atzīst, ka paļaujas uz ziņām par 70%, taču «neņem par pilnu» ziņojumus no Ukrainas. Taču Putins vairumam patīk. Kāpēc? Tāpēc, ka ziņās viņš izskatās gudrs, talantīgs un savējais. Neesot svarīgi, vai informācija ir patiesa vai ne. Kāpēc tā? Tāpēc, ka lielu daļu krievu neinteresē tāli un komplicēti notikumi, kā, piemēram, krievu hakeru iejaukšanās ASV vēlēšanās. «Mums ir zemnieku domāšana. Visi krievu cilvēka vērtību kritēriji ir vērtības, kas iedibinātas līdz buržuāziskajai sabiedrībai. Tās ir: «savs krekls katram tuvāks», «neaiztiec mani, tad es tevi arī neaiztikšu», «mana māja – mana pils». Tieši zemnieku loģika izraisa nevēlēšanos piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos. Viss, kas notiek ārpus viņa ģimenes, zemnieku neinteresē,» intervijai Meduza uzsver Andrejs Končalovskis (26.12.2016.). Viņam liekas, ka tieši buržuāziskas/pilsoniskas sabiedrības impulsi Rietumos radīja pilsonisku attieksmi pret savu valsti, jo republika ir pilsoņu, nevis iedzīvotāju kopums.

«Lai mainītu valsti, ir jānomaina cilvēka mentalitāte. Piemēram, bizness Krievijas iedzīvotāju priekšstatos ir laupīšana. Dārzu loka (Садовое колцо) sabiedrībai tas tā nav, bet tautai kopumā tā ir,» konstatē Končalovskis. Tāpēc krievi vēlas, lai viņiem liek mieru. Lai mediji tos netraucē ar sarežģītām, grūti saprotamām problēmām. «Tas nozīmē, ka viņi ir nevis pilsoņi, bet iedzīvotāji,» secina Končalovskis un lielā mērā pats arī atgriežas pie slavofilu un Putina ideologu nostādnēm, ka Krievijai Eiropā nav ko darīt.

Skaidrs, ka liela daļa krievu šodien skumst pēc Padomju Savienības, kas pārtrauca eksistēt 80. gadu beigās. Toreiz PSRS dominēja pasaules politikā un spēja iedvest bailes ikvienam ar savām atomzemūdenēm un šokēja sabiedrību ar senilu veču bariņu, kas turēja savās rokās gigantiskās valsts politiskos grožus Kremlī. Boļševiku eksperiments ar «padomju tautu» jau sen bija izgāzies, bet nebija neviena, kas to pateiktu skaļi. 1991.gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no amata. Sākās neatkarīgās Krievijas veidošana, kopā ar 14 pārējām postkomunisma republikām. Krievijai vairs nebija 1917.gada revolūcijas noslaucītā cara mantojuma. Būtībā neatkarīgā Krievija pārņēma savā kontrolē teritorijas, kuras iepriekšējās varas bija okupējušas, ieskaitot Ukrainu, Kaukāzu un Centrālāziju. Krita dzelzs priekškars, un Baltijas valstis aizejot sagrāva ģeopolitisko kārtību, kas tika iedibināta 1945.gadā.

Tieši impērijas zaudēšana tagad ir galvenais Putina propagandas arguments, kas krieviem tiek skaidrots kā netaisns akts. Jo cara un boļševiku Krievijai visos laikos ir bijusi apetīte okupēt kaimiņvalstis un dzīvot uz provinču rēķina. Putina loģika šo koloniālisma pagātni legalizē kā normālu un nepieciešamu procesu.

Impēriju sabrukums

Vēsture reģistrējusi daudz impēriju un fiksējusi to neizbēgamo sabrukumu. Francijas karš ar Lielbritāniju (1770), piemēram, noveda pie valsts bankrota un Ludviga XVI giljotinēšanas 1793.gadā. Krievijas impērija šādu likteni nepiedzīvoja arī pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no amata 1917.gada martā. Vladimirs Ļeņins panāca demokrātiski ievēlēta parlamenta atlaišanu un izveidoja savu režīmu uz cara impērijas drupām. Atkāpjoties Gorbačovam, PSRS impērija tika likvidēta, taču sapnis par tās atjaunošanu nekad nav bijis miris. Pirms 30 gadiem Padomju Savienība tehniski sabruka ekonomisku problēmu dēļ (kara industrijas pieaugošie izdevumi, preču trūkums civilajā sabiedrībā, Afganistānas karš). Boļševiku nespēja nodrošināt ciešamu dzīves standartu saviem iedzīvotājiem ar plānveida ekonomikas palīdzību notika zem bankrota zīmes. 1917.gadā visi resursi tika nacionalizēti un tāpēc vienīgā partija – komunisti bija tie, kam jāuzņemas atbildība par notikušo ekonomisko krahu. Gorbačova «perestroika» centās tikt galā ar šiem jautājumiem, taču neveiksmīgi.

Mihailam likās, ka valsti var reformēt no iekšpuses. Tieši tāpat, kā tas līdzīgi noticis Ķīnā. Taču, ekonomiskajai krīzei padziļinoties, radikalizējās politiskie strāvojumi un, pretēji Denam Sjaopinam Ķīnā, Gorbačovs atcēla cenzūru un pretēji boļševiku tradīcijai nenoslīcināja asinīs sacelšanos Polijā un Baltijā. Protams, Gorbačovs nevēlējās sagraut Padomju Savienību. Taču neparedzēja savu reformu attīstības gaitu. Viņš samazināja komunistu partijas varas pilnvaras, un impērija sasprāga gabalos, aizraujot sev līdzi veco autokrātiju. Uzliesmoja krīzes, kas jau sen bija nobriedušas (Uzbekijā, Tadžikistānā, Kalnu Karabahā, Azerbaidžānā, Moldāvijā).

Tagad Putins mēģina atgūt «vecās, vēsturiskās teritorijas», uzskatot, ka Padomju Savienības sabrukums izskaidrojams ar Mihaila Gorbačova vājumu. Lai reanimētu Krievijas lielvaru, viņš izmanto dažādas pasakas par vēsturi, kas leģitimizē (emocionāli pamato) okupācijas centienus. Taču pats galvenais, ka nedz Gorbačovs, nedz Putins nav spējīgi tikt galā ar Krievijas ekonomisko pārkārtošanu atbilstoši modernā laika prasībām.

Baltija bija nozīmīgs ķīlis PSRS sabrukumā, kas tomēr spēja (vairāk vai mazāk) pārkārtot savu ekonomiku no plānveida uz tirgus loģiku un iekļauties Rietumeiropas kontekstā. Krievijai tas neizdevās. Tieši tāpat kā 1917.gadā, arī Putins XXI gadsimtā saglabāja veco PSRS laiku shēmu ar astronomiskiem izdevumiem armijai, vienīgo eksportpreci – naftu un gāzi un nespēju pabarot savus iedzīvotājus. Lai paceltu Krieviju, Putinam nāktos ieviest radikālus, saprātīgus un atbilstošus liberalizācijas pasākumus (nevis sekot 90. gadu Rietumu jauno ekonomistu avantūrismam, kas sagrāva Jeļcinu) un izskaust korupciju. Izskatās, ka Putinam tas nav pa spēkam. Pat ķīniešu modelis ar skarbu politisko vadību un liberalizētu ekonomiku netiek realizēts Maskavā. Ekonomika ir vienīgais «Ahileja papēdis», ar kuru cars Romanovs, Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Jeļcins un Putins netika galā.

Tāpēc biznesa vietā nostājas zagšana, ierēdņu vietā – korumpētība un pārticības vietā – pesimisms. Putins ar šo sērgu galā nav ticis, tāpēc izvēlējies konfrontāciju ar tiem, kam klājas labāk. Žēl. Nedomāju, ka «kādam» ir iebildumi integrēt Krieviju Eiropas kopienā ar godīgiem noteikumiem. Protams, mūsu interesēs ir attīstīta, civilizēta un ar sevi apmierināta Krievija. Pārticis un apmierināts kaimiņš ir labāks nekā izbadējies, satraukts un nelaimīgs. Tāds, kas savā izmisumā tiek pierunāts kļūt par cilvēces glābēju ar «slāvu vērtībām» kā kopsaucēju.

Cerams, ka Krievijas impērija sabruks, pirms Putins to pagūs ieraut nākamajā bruņotajā konfliktā. Krievu cilvēki ir pelnījuši labākus laikus. Kopā ar mums.

Pagaidām neviens pat Latvijā neuzdrošinās «izraut štepseli» Putina propagandas ekrānam Rīgā, Alūksnē vai Liepājā, un meliem pieaug kājas.

Tie, kas ķeras pie ieročiem, apliecina, ka viņu argumenti ir beigušies. Tieši vājie mēdz izskatīties ļoti bīstami brīžos, kad viņi izliekas esam stipri.

Propagandas samazgas nedrīkst pieduļķot mūsu ētera telpu, jo tās nav cienīgas eksistēt un tikt uzklausītas.

Ar varu neko nevar atrisināt, tāpēc vēlos, lai jaunajā gadā gan Krievijā, gan pie mums būtu vairāk pilsoņu. Sociāli un politiski atbildīgu pilsoņu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s