Kā Viktors Orbans slīcina Ungāriju. Šausmu stāsts Vecgada vakarā

Speciāli TVNET
Ungārija gāžas. Krīt no brīvas un attīstītas valsts pjedestāla. Atpakaļ pie Padomju Savienības totālās padevības un paklausības drazām. Režisors šim procesam ir premjerministrs Viktors Orbans, kas pazīstams arī kā Vladimira Putina draugs, domubiedrs un sabiedrotais. Tieši viņa vadībā valsts publiskajā telpā tiek cenzētas ziņas un mediju darbs aizvien vairāk sāk atgādināt sovjetistu standartus. Cik tālu šajā virzienā drīkst iet, pirms vadzis lūzīs?

Televīzija melo!

Ar šādiem saucieniem pirmssvētku nedēļā pie televīzijas ēkas (Budapeštas centrā) demonstrēja vietējie iedzīvotāji. Pūļa sašutuma iemesls bija Orbana ieviestais jaunais „vergu likums“, kas pieprasa strādāt virsstundas bez samaksas. Parlamenta balsojuma dienā demonstrētāju skaits centrā sasniedza 2000, un policija protestētāju izklīdināšanai lietoja piparu gāzes ieročus. Četri policisti tikuši ievainoti. Nekas no šiem notikumiem netika atspoguļots sabiedriskajā jeb tagad jau valsts ungāru televīzijā. Cenzūra bija nepārprotama. Vai situācija medijos nesāk atgādināt sovjetisma laikus, kad Ungārija bija paklausīga Padomju Savienības satelītvalsts? Jā, sāk atgādināt. Daudzi ungāri tā domā un neslēpj bažas par to. Kā šo atgriešanos var novērot? Divos virzienos: a) dramatiski palielinās valdībai un varai labvēlīgo mediju skaits, kas slavina līderus un gavilē par panākumiem, b) samazinās opozīcijas mediju daudzums un valdība atsakās piedalīties to kritiskajās intervijās un analītiskajās pārraidēs.

Pārņemot politisko varu valstī, Orbana Fidesz partija aktīvi nodarbojās arī ar mediju zonas aneksiju. Anšluss norisinās jau kopš 2010.gada. Pa šo laiku Ungārija preses brīvības jomā (Freedom House preses brīvības indeksā) noslīdējusi no 40. uz 87. vietu.

Mediju anšlusa stratēģija

Mediju pārņemšana (pārpirkšana) sākās ar esošo sabiedrisko mediju vadītāju nomaiņu. Esošie vadītāji tika nomainīti ar valdošajai partijai labvēlīgiem un lojāliem cilvēkiem. Pēc tam tika izveidota mediju padome (kaut kas līdzīgs mūsu radio un TV padomei), kuru piebāza pilnu ar Fideszpartijas biedriem. Šis rīcības akts automātiski deva Orbana valdībai tieši tādu pašu ietekmi uz ētera mediju darbu, kā tas bija raksturīgs Padomju Savienības laikā. Kad sabiedrisko mediju (radio un TV) neatkarība bija iznīcināta, tad Orbana komanda ķērās pie privātajiem medijiem.

Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzus ungāru medijus bija iegādājušies ārzemju īpašnieki. Pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā vairums no viņiem centās tikt no šiem īpašumiem vaļā. Tos nekavējoties uzpirka Orbanam tuvu stāvoši ļaudis. Piemēram, Orbana kaimiņš no dzimtā ciema Fērčūta (Felcsút) Lorincs Mēsarošs (Lörinc Mészáros), kurš pēc profesijas ir santehniķis, šādi kļuva par Ungārijas lielākā mediju koncerna īpašnieku, pārvaldot 18 avīzes un vairākas radio un TV stacijas. Šādu „anšlusu“ mēdz saukt par atvērtās pārņemšanas stratēģiju, un tā ir samērā uzkrītoša. Tāpēc pārējos privātos medijus Orbana grupējums pārpirka slēptā veidā, tieši tāpat kā Latvijā savulaik mainīja īpašniekus Neatkarīgā Rīta Avīze un Diena. Viens no aktuālākajiem ungāru piemēriem šajā virzienā ir ziņu portāls Origo. Tas bija populārs un iecienīts, jo pievērsās rokošajai žurnālistikai un atmaskoja dažādus Orbana valdības ministru netīros darījumus un kukuļņemšanas epizodes. Lai to apklusinātu, „pārņemšana“ tika organizēta vairākos soļos. Vispirms ar portāla Origo īpašniekiem (vācu telekomunikāciju uzņēmumu) sāka sazināties Orbana valdības ministrs Janošs Lāzars (János Lázár).

Viņš lika saprast, ka ārzemju telekomunikāciju uzņēmumam būtu jāzina, ka pārāk aktīva Origo piedalīšanās esošās valdības kritizēšanā varētu sarežģīt paša telekomunikāciju uzņēmuma darbu Ungārijā. Vācieši sabijās un piekrita izveidot prasīto tiešo līniju starp portāla redakciju un valdības kanceleju, lai pozitīvāk atspoguļotu valdībai vajadzīgās interpretācijas. Origo galvenais redaktors iecirtās, nebija ar mieru pakļauties jaunajiem darba noteikumiem un turpināja publicēt materiālus par korupcijas skandālu valdības līmenī, kurā galvenajā lomā bija tieši šis pats Janošs Lāzars.

Rezultātā Origo galveno redaktoru atlaida no darba un portālu pārdeva Orbana cilvēkiem. Naudas pārskaitījumus vāciešiem kārtoja Orbana bijušais finanšu ministrs. Kāpēc tā notika? Pēc būtības tas tika darīts, lai nostiprinātu Orbana ideoloģijas ietekmi Ungārijā. Pēc fakta pircējs to komentēja kā pretreakciju Sorosa uzbrukumiem. Ungārijā Soross skaitās tikpat dēmonisks un briesmīgs kā lembergistiem – visa ļaunuma sakne. „Mēs negribējām, ka portāls nonāktu Sorosa rokās vai kāda cita īpašnieka pārziņā, kas vēlētos ietekmēt Ungārijas politisko situāciju,“ notikušo vēlāk medijiem komentēja bijušais ministrs.

Žurnālistiem, kas strādāja Origo, bija viedoklis par notiekošo. Kā medijiem norādīja Viktorija Šerdulta (Viktória Serdült), Origo tika pievākts tikai propagandas apsvērumu dēļ. Vecos darbiniekus atlaida no darba, un jaunos žurnālistus īpašnieki nekaunīgi regulēja kā uzvelkamās lelles. Proti, noteiktiem cilvēkiem (Orbana sabiedrotajiem) bija aizliegts interviju laikā uzdot nepatīkamus jautājumus, bija aizliegts šos cilvēkus kritizēt rakstos. Viktorija pameta darbu redakcijā. Šobrīd Origo strādā tikai vadonim labvēlīgi skribenti un šis medijs ir kļuvis par Orbana valdības kārtējo megafonu.

Otrs piemērs ir kādreiz populārā opozīcijas izdevuma Népszabadság liktenis. 2015. gadā to pārdeva koncernam Mediaworks, kuru pēcāk pārpirka Orbana kaimiņš Lorincs Mēzarošs (Lörinc Mészáros). Līdzko avīzē sāka publicēt atmaskojošus rakstus par vadošajiem Fideša partijas politiķiem, par to, kā politiķis Antals Rogans izmantoja valsts helikopterus, lai braukātu uz ballītēm un draugu kāzām, tā visa redakcija tika nekavējoties atlaista no darba.

Visbeidzot smagākais populisma uzbrukums ungāru medijiem norisinājās novembra beigās, kad 476 avīzes un portāli pēkšņi „publiskoja apņemšanos donēt savus izdevumus“ nepazīstamam fondam ar nosaukumu Centrāleiropas preses un mediju fonds. „Šis bija vissmagākais uzbrukums mediju brīvībai mūsu valstī,” konstatēja žurnālists Fērencs Lāslo (Ferenc László), žurnāla Magyar Narancs galvenais redaktors. Pēc viņa domām, šeit uzkrītoši redzama vēlme kontrolēt cilvēku domas. „Ar šo Putina modelis mediju pārņemšanā Ungārijā ir importēts pilnībā,“ uzsvēra Fērencs.

Politisko akcentu manipulēšana

Nav grūti prognozēt, ka politiskās marionetes nespēs pārvaldīt mediju koncernu produktīvi. To pašu varējām novērot Rīgā, redzot, kā latviešu oligarhi, nopērkot avīzi Diena, to noplicināja un faktiski iznīcināja kā produktīvu masmediju. Tas pats pašlaik notiek ar Dienas Biznesu. Līdzīgs liktenis tagad sagaida gigantisko ungāru „mediju fondu“, kura vadību uzņēmies Orbanam tuvu stāvošais Gābors Liskai (Gábor Liszkai). Valdē sēž arī Orbana advokāts, konservatīvā pētniecības institūta šefs un citi kaislīgi orbanisti. Formāli šis fonds pārstāvot it kā labējās politiskās intereses un vēlas veicināt nacionālas un kristīgas intereses. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhu izdevumi, arī šie ungāru prihvatizētie izdevumi pretošoties kreisajām un liberālajām tendencēm, kas līdz šim esot valdījušas ungāru mediju telpā. Tagad būšot citādi.

Iespējams, ka tā patiešām arī notiks, jo, kā norāda neatkarīgais portāls Átlátszó, jau 2015. gadā 500 masmediju Ungārijā bija provaldības izdevumi un slavināja Orbana politiku, ideoloģiju un valdību. Tikai 31 skaitījās neatkarīgi mediji un neveica galma apdziedātāju funkciju. Neko labu šī statistika nesola. Vēsture jau pierādījusi kas notiek, ja visi mediji nonāk vienas politiskās partijas rokās.

Melu ražošanas mašīnas Ungārijā

Tas, ka troļļi ražo melus, kurus tiražē manipulatīvi mediji, nav noslēpums. Ungārija nav izņēmums. Pavasarī pasauli pāršalca skandāls par kādas Natālijas Kontesas af Sandbergas šausmu stāstiem par to, kādas briesmas pašlaik notiekot Zviedrijā. Tātad – bēgļu dēļ. Natālija labprāt atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem par sieviešu mokām Zviedrijā. Viņa apgalvoja, ka ir spiesta bēgt no Zviedrijas bēgļu pieplūduma dēļ. Sūkstījās par migrantiem, kas nerespektē zviedru valsts noteikumus. Savādi, ka viņu tā uztrauca ārzemnieku plūsma uz Zviedriju, lai gan pati faktiski ir migrante no Ungārijas. Taču tagad viņai Zviedrija bija piegriezusies migrantu realizēto neskaitāmo izvarošanu dēļ. Viņa uzstājās Ungārijas televīzijā, kuru šodien 100% kontrolē Orbana ielikteņi. Izskatījās briesmīgi. Ja es pati nedzīvotu arī Zviedrijā, tad šausmu stāstiem būtu noticējusi. Diemžēl tik briesmīgi nav, kā ārzemju pasakās stāsta.

Tāpēc rodas jautājums – kam šos spoku stāstus vajag? Kurš ir ieinteresēts šo pasaku tiražēšanā? Tagad noskaidrojies, ka šo interviju esot pasūtījis un finansējis Orbana partijas štābs. Bailes no migrantiem bija partijas priekšvēlēšanu lozungs. Šo interviju, tātad, pasūtīja ungāru vadošā partija Fidesz, bet balstīja arī Zviedrijas Demokrāti. Aina patiešām šaušalīga – kā reklāmas klipā: sievietes vairs nevar mierīgi sēdēt kafejnīcā, jo visur siro migrantu pusaudži un laupa somiņas, atņem mantas. Zviedrijā dzīvot esot bīstami, tāpēc 43 gadu vecumā ungāriete pametīšot Zviedriju un atgriezīšoties mātes dzimtenē Ungārijā, kur esot daudz drošāk. Intervija lieliski noderēja Orbanam pavasara vēlēšanās, lai turpinātu demonizēt Rietumeiropu.

Orbans arī uzvarēja, un tauta zviedru ungārietei televīzijā noticēja. Taču pazīstamais ungāru žurnālists Andrešs Dežo (András Dezsö) no portāla Index sāka pētīt un analizēt Natālijas personību un analizēt stāsta patiesumu. Izrādījās, ka Natālija ir jau vairākas reizes sodīta par apmelojumiem un citu cilvēku sensitīvu faktu apzinātu izplatīšanu. Līdzko tas tika publiskots, ieslēdzās Orbana tiesu sistēma žurnālista apklusināšanai.

Sveiks, diktator!

Tā 2015. gada Rīgas konferences laikā Žans Klods Junkers uzrunāja Viktoru Orbanu. Diemžēl tas nebija joks. ANO ģenerālsekretārs viņu uzskata par rasistu, Džordžs Soross ir pārliecināts, ka Orbans pārvērš Ungāriju par mafijas valsti, bet britu vēsturnieks Timotijs Ašs (Timothy Ash) domā, ka Orbana vadībā Ungārija tuvojas fašismam. Viņa draugu pulks runā pats par sevi: Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banons, misters Breksits Naidžels Farāžs un, protams, Vladimirs Putins. Protams, Orbans seko Putina piemēram un lēni pārvērš Ungāriju savā privātajā barakā, kuru ielenc neredzami skarbie ienaidnieki. Viņa vadībā šausmu filma ar nosaukumu „Ungārijas krišana“ turpinās.

Čekas maisu publiskošana bija kļūda. Vai Vējonis par to atvainosies?

Speciāli TVNET

Neraugoties uz pūļa gandarījumu par tā saucamo čekas maisu publiskojumu internetā, esmu gatava iet pret straumi un konstatēt, kā šādi rīkoties tomēr nevajadzēja. Čekistu atstātie „maisi“, kas marinēti 28 gadus un tagad izbērti kā gružu kaudze internetā, nav panākuši nedz cerēto Latvijas sabiedrības attiecību noslēgšanu ar okupācijas pagātni, nedz arī sodījuši boļševiku okupantus un viņu sovjetistu vagarus.

Kāpēc man riebjas šīs peļķēs nomestās līdzcilvēku kartiņas? Kāpēc šķiet tik pretīgs veids, kā dokumentus (ar sensitīviem datiem) jaunieši vazā pa interneta renstelēm kā smirdošas trauklupatas? Kāpēc esmu sašutusi par latviešu paviršību pret citu cilvēku nodarījuma pierādījumiem? Par maisu pētnieku komisijas halturēšanu? Par slikto mediju darbu šīs problēmas analīzē un izgaismošanā sabiedrībai?

Visbeidzot – kāpēc man šķiet, ka šis akts nevis noskaidro lietas, bet nomaina būtiskus akcentus ar nebūtiskiem un rada jaunas valsts drošības problēmas nākotnē.

Proti – sovjetistu vagari turpina regulēt Latvijas politiku un ekonomiku nesodīti, bet viņu vietā mums pamests saplosīšanai ar pierādījumiem neargumentēts  mikslis, kurā vainīgie (ziņu pienesēji) sajaukti kopā arī ar PSRS sistēmas upuriem (iebaidītiem, šantažētiem cilvēkiem).

Kāpēc? Kamēr mušas nav nošķirtas no kotletēm, tikmēr šis piedāvājums nav baudāms vai pieņemams.  Vēl vairāk – tas ir nosodāms, jo būtiski traucēs Latvijas attīrīšanās procesu no komunistu okupācijas laika dēstītā garīgā piesārņojuma. Tieši tāpat kā boļševiki bradāja pa savu iedzīvotāju cilvēktiesībām Padomju Savienībā, tagad to paveica arī Latvijas prezidents Raimonds Vējonis ar savu lēmumu publiskot jēlmateriālu. Viņš to pieļāva, atbalstīja un nepieprasīja vispirms novest zinātniskās izmeklēšanas procesu produktīvi līdz galam, lai publicētu rezultātu pēc tam. Rodas iespaids, ka maisu vētītājus interesē tikai privāta izrēķināšanās, nevis tautas izglītošana par to, kas patiesībā notika. Taču sāksim pēc kārtas.

Kas bija PSRS?

Koloniālā lielvara, kas varmācīgi okupēja Latviju un ļoti nežēlīgi izrīkojās ar iedzīvotājiem kā ieslodzītajiem cietumā. Latvija (tāpat kā visa ļaunuma impērija PSRS) bija zvērīgi apsargāts cietums, kurā okupācijas režīms nodarbojās ar nāciju un citādi domājošo genocīdu (iznīcināšanu) fiziski un garīgi. To pašu Ļeņina-Staļina sekotāji darīja arī Krievijā. Tāpēc mans draugs krievu dzejnieks Andrejs trāpīgi raksturoja Padomju Savienību kā hermētiski noslēgtu konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem. Izkļūt no tās sveikā nebija iespējams.

Cilvēki uz staļinistu valdniekiem reaģēja atšķirīgi. Pirmie aktivizējās pielīdēji, kas nekavējoties sāka verdziski izpatikt varai kā cītīgie cietumnieki un uzkalpojās sovjetistu elitē jeb politiskās varas nomenklatūrā. Viņi centās izpatikt kungiem un bieži luncinoties pārcentās, realizējot Kremļa vajadzības Latvijā. Šie cilvēki nav mūsu „čekas maisos“, jo savējos moskovīti saplosīšanai neatstāja. Viņi ir sveiki, veseli un pārtikuši. Privatizējuši savus partijas nomenklatūras dzīvokļus centrā un darbojas Saeimā, banku vadībā un daudzās atbildīgās vietās Latvijas varas un naudas struktūrās.

Otrais PSRS režīma uzticīgo kalpu līmenis bija armija, represīvās organizācijas, kas tieši tāpat kā „nomenklatūra“ baudīja priekšrocības: saņēma dzīvokļus, iepirkās īpašos veikalos, pirka automašīnas un tika pie bonusiem, kas parastajai pelēkajai iedzīvotāju masai  jeb ieslodzītajiem cietumniekiem nebija pieejami.  Visbeidzot apakšas – vergi jeb pelēkā masa. Kas bija „padomju cilvēks“ jeb homos sovieticus? Aiz neizskatīgās ārienes un nemodernā apģērba šis ieslodzītais faktiski nebija tik vienlīdzīgs kā no malas izskatījās.

Lielākais vairākums vēlējās tikt no cietuma ārā.  Projām! Taču valsts bija hermētiski noslēgta. Izlauzties bija neiespējami. Robežas apsargāja, ārzemju ceļošanas pasi vienkārši nedeva. Pat sapņošana par aizbraukšanu uz rietumiem skaitījās sodāma lieta. Taču vairums (pa kluso) šķirstīja ārzemju žurnālus, kas bija iešmugulēti valstī. Klausījās Bītlus, šuva kļošenes, smērēja ar krītu ķīniešu krosenes un blenza somu TV Tallinā, sapņojot tikai par vienu: kā iespējami ātrāk tikt no šīs elles ārā.

Man, personīgi, tolaik neiznāca sastapt kādu, kas nevēlētos aizbraukt no PSRS un pamest aiz sevis šo ļaunuma impēriju.

Pēc Helsinku 1975. gada akta, ko PSRS bija spiesta parakstīt, pavērās ebreju līnija, kuru daudzi izmantoja, lai tiktu projām. Citi lika lietā aprēķina precību taktiku, taču vairāk legālu aizbraukšanas veidu nebija. Nopirkt biļeti un iekāpt lidmašīnā vai vilcienā nevarēja. Tas nebija iespējams. Tieši tāpat kā šodien nevar dabūt biļeti, lai aizbrauktu uz Mēnesi vai Marsu. Nevar un viss.

Kas bija stukači = ziņu pienesēji = nodevēji?

Visi „tautu cietumā“ = Padomju Savienībā zināja, ka mūs noklausās un izseko. Sienām bija ausis, un vēstules tika cenzētas. Ja kāds nesaprot, kā to darīja, tad var izlasīt Orvela darbu “1984”. Var aizbraukt un pastudēt šodien Ziemeļkoreju. Pie mums bija tāpat. Iespējams, ka vara apzināti izplatīja baumas, ka stukači ir visur. Pat vistu kūtī. Tātad šādas bailes reāli eksistēja arī nepierādītas, smagi traumējot mūsu sabiedrību.

Partijas nomenklatūra turēja despotiskā tvērienā masmedijus, un tie ziņoja tautai tikai to, ko vienīgā partija – komunisti uzskatīja par pareizu un vēlamu. Lai uzzinātu, kas pasaulē ārpus „konservu kārbas“ notiek, nācās klausīties svešas radio stacijas, uzvarot “zāģus” vai uztverot vecišķās latviešu ētera balsis no ASV.

Cietuma loģika paredzēja nodevējus pašu vidū, kas noklausās, ko darām vai runājam, un ziņo tālāk „nagu maucējiem” stūra mājā. Kādi viņi izskatījās? Īstas skaidrības par šā „tēla“ izskatu joprojām nav. Viena daļa no viņiem bija stulbi pielīdēji, kas nekautrējās publiski deklarēt savu izpatikšanu okupantu varai. Tie bija redzamie.

Piemēram, universitātes pasniedzēja Milda Losberga rīkoja tīrīšanas studentu kopmītnē Tālivalža ielā un mēģināja mūs pieķert 18. novembra svinēšanā kādā kopmītnes istabiņā. Viņa  mācīja folkloru pirmajā kursā un no malas neizskatījās pēc režīma pielūdzējas. Taču tovakar ielauzās istabiņā, šantažēja un draudēja „paziņot“ un “panākt, lai mūs atskaita“. Paziņojām, ka svinam Aleksandra vārda dienu un viss. Tēlojām aktīvus, sarūgtinātus muļķus. Mūsu vidū bija Aleksandrs.  Nu tad neko. Nezinu, ko Losberga tālāk darīja, bet pieņemu, ka viņa tiešām ticēja savai pārliecībai, kuru nācās pamanīt arī vēlāk, strādājot par pasniedzēju un viņas kolēģi. Padlatvijā esot dikti labi, bet agrāk (pirms okupācijas) esot bijis slikti. Tauta klausījās, klusēja, nereaģēja. Vai viņa bija stukačs? Nezinu. Kārtīgs „ziņu pienesējs“ netaisa tračus un neskandalējas, bet paziņo KGB un „nagu maucēji“ jums atbrauc pakaļ uz mājām nakts vidū (ap 04.00) un aizved uz pratināšanu.

Vai bija iespējams uzrīkot nosodošu kampaņu pratinātājiem? Draudēt čekas pratināšanas telpā, piesaucot savai aizstāvībai ANO vai cilvēktiesības? Nē, šādas iespējas okupētajā Latvijā nebija, līdz pat 1989.gadam. Es pamēģināju protestēt universitātes vadībai 1988. gadā pēc smagas vēstules, kas bija atsūtīta par buržuāzisko nacionālismu manu universitātes lekciju saturā (mācīju studentiem televīziju, kā piemērus izmantojot Somijas TV ierakstus). Taču mani atlaida no amata un lika saprast, ka vilcieni uz Sibīriju turpinot kursēt joprojām.

Nē, protestēt nevarēja. Tas nebija iespējams. Bija jāaiziet no darba un jāstāv klusu. Pa ielu maršēja Tautas Fronte un „Labvakar“ trīnīši plosījās LTV ēterā, bet čekas ietekme nebija mazinājusies uz mums pārējiem. Vai tagad gribētos uzzināt, kuri studenti vai kolēģi toreiz stučīja? Jā, gribētu gan. Vēlētos, lai šos dokumentus ieliek arhīvā tā, kā tas notika Vācijā, kur katrs var pieprasīt savu lietu un tad izdomāt, vai  tiesāties ar cilvēkiem, kas savulaik sagandēja dzīvi.

Vai man ko dod internetā izbārstītās aģentu kartiņas?

Nē, nedod pilnīgi neko. Daļa šo cilvēku (kas tagad publicēti kā maisu sastāvdaļa) bija un ir ar liberāliem, izaicinošiem uzskatiem un uzvedību. Viņus tāpēc šantažēja. Citus universitātei bija jādod KGB obligāti (puikas žurnālistus, piemēram) utt.

Līdējus čekistiem nebija jāvervē (tie ziņoja paši brīvprātīgi, bet aģentu kartiņas, iespējams, viņiem vispār neveidoja). Taču disidentus, lecīgos un spītīgos, kas atšķīrās no padomju pilsoņu masas, čekisti ievēroja uzreiz.

Čeka terorizēja tos, kas mēģināja tikt uz ārzemēm (pazinu divus tādus garmatainos). Vagariem nepatika jaunieši, kas staigāja ģērbti rietumnieciski, domāja liberāli un lasīja nepareizas grāmatas. Viņiem atbrauca pakaļ, salauza un šantažēja. Tagad redzu, ka maisos ir cilvēki, kas toreiz tika šantažēti un piespiesti pie sienas. Tos es pazīstu personīgi un zinu, kā tas viss toreiz notika. Pretēji parakstītam klusēšanas zvērestam daudzi mani draugi puiši tomēr izstāstīja, kā čekisti ālējas. Apmēram zinu, kā čekisti rīkojas un kā šādos brīžos ir jāuzvedas. Šantažēja galvenokārt mūsu puišus. Meičas viņus neinteresēja (izņemot intermeitenes). Tagad viņi ir maisos, lai gan faktiski ir tādi paši upuri kā tie, kurus pretīgā valsts nomīdīja līdz nāvei.

Kamēr šajos maisos ir kaut viens godīgs cilvēks, kas nav nodevis laikabiedrus vai veicis noziegumus pret cilvēci, tikmēr visam šo maisu saturam ir nulles vērtība.

Nekas nav noskaidrojies arī par to, kāpēc mēs katru pretimnācēju, kaimiņu un kolēģi uzskatījām par čekistu. Kāpēc tā demonizējām un apmelojām joprojām, neko īsti līdz galam nesaprotot: kurš ir kurš un kurš ir kas.

Kā vajadzēja rīkoties?

Vai visi tie, kuru personas dati tagad izbērti internetā, būtu jānosoda kā kolaboracionisti un noziedznieki pret cilvēci? Nē, nav jānosoda. Kāpēc čeka maisus atstāja, Saeima nobalsoja un Vējonis akceptēja? Tāpēc, lai mūs nomuļķotu. Pirms publicēšanas nav noskaidrots un pierādīts, kuri no viņiem ir  veikuši noziegumus un tāpēc pelnījuši sodu par nodarījumiem okupācijas laikā. Tas nav izdarīts, un nekas nav pierādīts.

Vai īstos nodevējus vajadzētu publicēt? Jā, noteikti vajadzētu. 100%.

Taču vispirms šie nodevēji ir jāatrod un jānoskaidro. Šim nolūkam ir jāveic rūpīga izmeklēšana. Tieši tāpat, kā pēc kara medīja nacistus, kas arī bija noziegušies pret cilvēci.

Ir jāveic apjomīga izmeklēšana, nevis vienīgi esošā KGB materiāla sistemātiskuma analīzē (kā tas tika praktizēts līdz šim), bet daudz plašāk.

Izmestajās kartiņās ir vervētāji. Loģiski, ka vajadzētu sākt izmeklēšanu tieši ar viņiem. Arī pēc kara sauca pie atbildības koncentrācijas nometņu apsargus. Tas, ka daži no šiem čekistiem – kartiņu drukātājiem tagad dzīvo Vācijā, nav iemesls bezdarbībai. Šie cilvēki ir aktīvi kalpojuši naidīgam režīmam, un viņiem par šo rīcību tagad būtu jāatbild. Nākamais solis – protokolu analīze un noziedzīgu personu izgaismošana. Prokuratūrai šeit ir darbs, kas nav izdarīts līdz galam. Vēl nepieciešamas starptautiskas konferences un publicistisks darbs sabiedrības izglītošanai.

Lai kādu sodītu un izkārtu vispārējam nosodījumam, ir jābūt vainas saturam, kas ir pierādīts. Citādi iznāk linča tiesa un raganu medības. Tāpēc muļķīgi ir aicināt „krustā piesistos“ 4500 tagad publiski atzīties, ko viņš padomju laikā darīja un kāpēc tieši tā rīkojās (kā to sākuši praktizēt daži mediji). Šādi nerīkojas valstis, kuras par augstāko vērtību uzskata cilvēku un viņa tiesības.

Ar šo mūsu Latvijas valsts politiskā vadība maz atšķiras no padomju režīma politiķiem, kas organizēja „paraugprāvas tiesās“ un mēdza izbērt režīmam netīkamu personu datus presē, rakstīt neslavas rakstus un celt karātavas Rīgas centrā.

Atriebības kompensēšana pret aizdomās turētiem cilvēkiem (kuru vaina nav argumentēti pierādīta) nav demokrātiskas valsts cienīga rīcība. Tā ir upuru piekaušana.

Kāpēc Latvija tik pavirši un nežēlīgi izrīkojās ar saviem pilsoņiem? Tāpēc, ka šo soli veica PSRS varas mantinieki Latvijā, kas ignorē attīstītas sabiedrības loģiku cilvēktiesību aizstāvības jomā. Tāpat izgāzās arī Lietuva un citas postpadomju kompleksos iestigušas valstis. Taču, piemēram, Vācija izvēlējās pavisam citu ceļu Stasi atmaskošanai. Šo atšķirību izskaidroju ar apstākli, ka Vācija ir daudz attīstītākas demokrātijas valsts un sovjetiski izrēķināties ar savējiem, kā tas Latvijā un Lietuvā pieņemts, viņi tomēr nevēlējās.

Vai atriebību alkstošā tautas daļa ir gandarīta?

Nezinu, vai tā ir. Domāju, ka gandarīti ir šo raganu medību organizētāji politiķi, kas nav spējīgi izveidot godīgu izmeklēšanu. Viņi (un mūsu tiesu sistēma) cer, ka ar šo tauta norīs pamesto kumosu un nomierināsies. Šādi ir lētāk un vieglāk pielikt punktu PSRS okupācijas laika traumai.

Apmierināta ir arī tā sabiedrības daļa, kas nesaprot lietu loģiku un Padomju Latvijas ikdienas dzīves modeli, iedomājoties, ka toreiz, padomju cietumā dzīvojot, ieslodzītajiem bija izvēles iespējas. Plaukšķināšana demonstrē muļķību. Sāpīgi, ka tādi cilvēki kā lieliskā gleznotāja Maija Tabaka ir nomesti sabradāšanai 2018. gadā brīvā valstī ar nosaukumu Latvija. Viņa ir un paliks izcila māksliniece, kurai bija iespēja agrāk nekā pārējiem pamest cietumu un parādīt savas gleznas ārzemēs. Lieki piebilst, ka Maijas starptautiskā atzinība toreiz bija arī mūsu (pārējo cietumnieku) uzvara un prieks, ka viss vēl nav zaudēts socreālisma zampā. Nezinu, vai viņa ir cītīgi rakstījusi ziņojumus čekai par citiem māksliniekiem? Sagandējusi kāda cita dzīvi stučījot? Par to pierādījumu mums nav. To es nezinu. Godīgi sakot – neticu, ka viņai tolaik bija laiks nodarboties par šādiem niekiem, gleznojot Razumu un citus lieliskos portretus. Ieskaitot Kolontaju. Viņas māksla nozīmēja (un nozīmē joprojām!) ļoti daudz, un kartiņa „maisā“ man vairāk izskatās pēc čekistu garīgās izvarošanas pierādījuma, nevis viņas nodevības liecības.

Kāpēc Kaimiņš, Kiršteins un Vējonis nometa mums apēšanai uz šķīvja Maiju Tabaku? Nevis, piemēram, Aivaru Lembergu, Augustu Brigmani vai eksprezidentu Andri Bērziņu?

Šie vīrieši padlatvijas laikā uzkalpojās līdz partijas nomenklatūrai, kas faktiski varēja ietekmēt režīmu un KGB tieši. Viņus neviens neaiztiek, un nodarījums netiek apspriests. Kāpēc tika sajaukti un nomainīti akcenti? Kāpēc būtiskais ir aizstāts ar nebūtisko? Kamdēļ īsto pārkāpēju vietā mums piedāvā saplosīt un apmierināties ar nesašķirotu, čekas atstātu kartīšu rasolu, kurā mušas sajauktas kopā ar kotletēm?

Tāpēc, ka Kremļa varu okupētājā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – PSKP nomenklatūra, nevis tie, kas redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja to pašu KGB. Tieši viņiem KGB ziņoja savu informāciju, un viņi varēja ietekmēt procesu gaitu. Viņi nav šajos maisos. Taču nekur nav pazuduši – sēž Saeimā, vada partijas, ietekmē valdību un labi pelna privātās struktūrās. Izmanto noziedzīgus paņēmienus valsts neatkarības graušanai.

Vai beidzot nav pienācis laiks aizliegt tieši padomju nomenklatūras cilvēkiem darboties valsts pārvaldes sistēmās? Vai nevajadzētu viņus sodīt par nodarījumiem pret līdzcilvēkiem PSRS okupācijas laikā Latvijā? Samaksājot noteiktu summu valstij par kalpošanu naidīgam režīmam?

Izlietu ūdeni nesasmelt

Maldīga ir arī doma, ka šos „cilvēkus no maisiem“ visus 28 gadus būtu izrīkojuši Krievijas specdienesti savās interesēs. Šis naivo politiķu – populistu mīts neiztur kritiku, jo ir pretrunā slepeno dienestu loģikai. Kāda jēga izmantot pretinieka izlūkdienestam zināmos aģentus, kas var būt dubultaģenti? Pretinieka varas aģentu saraksts ir jebkura izlūkdienesta vērtīgākais aktīvs, kuru uz ielas izber tikai muļķi.

Taču tagad – kopš 20. decembra – situācija ir mainījusies. Lielākā daļa no maisos atklātajām personām, kas nebija piedalījušās politikā vai zīmējušās publiskajā telpā, jūtas Latvijas valsts „uzmesti“. Tas dod labu iespēju KGB mantiniecei FSB atjaunot kontaktus ar Latvijas spārdītajiem cilvēkiem. Nav izslēgts, ka RU pratīs atvainoties, kompensēt un mēģinās šos ļaudis savaņģot savās interesēs. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem pieslēgsies ekonomisko emigrantu naidīgajai grupai, kas labprāt iegriež savai bijušajai dzimtenei. Ar šo nepārdomāto soli gan populistiskie Latvijas politiķi, gan tuvredzīgais prezidents Vējonis ir ignorējuši SAB un Drošības policijas brīdinājumus par riskiem, kurus maisu publicēšana radīs mūsu valsts drošībai.

Rodas iespaids, ka Saeimas vēlēšanu skurbulī politiskā elite no vannas  ar ūdeni ir izgāzusi arī pašu bērnu.

Prezidentam savā Jaungada runā Vecgada vakarā būtu jāatzīst, ka šī bija Latvijas interesēm naidīga rīcība. Raimondam Vējonim vajadzētu atvainoties par šo nekompetento un tuvredzīgo lēmumu, kas nevienam nekādu labumu nav nesis.

Tikai radījis riskus  Latvijas valsts drošībai. Tas būtu godīgi. Citādi ir pamats aizdomām, ka viņš pats kalpo PSKP nomenklatūras blēžiem Latvijas politiskajā vadībā joprojām un nav ieinteresēts patiesības noskaidrošanā.

Zemnieki vai pilsoņi. Kur paliek Krievija?

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TVNET
Pāris dienas pēc Donalda Trampa uzvaras prezidenta velēšanās Putina megafonžurnālists Dmitrijs Kiseļovs gan Rossija 1 ēterā, gan arī Vesti Nedeli slejās uzsvēra, ka Kremļa saimnieks esot vienīgais, kurš Donalda uzvaru esot prognozējis iepriekš. Vieds un gudrs tātad. Iespējams, ka ar šo sulainis vēlējās uzsvērt sava saimnieka tālredzību. Taču mēs (rietumos) šā izteikuma dēļ nonācām pie pavisam citiem secinājumiem – Kremlis ir apzināti centies ietekmēt vēlēšanu iznākumu ASV, kas arī bija izdevies. Negodīgi, neētiski, bet fakts. No ienaidnieka Obamas Amerikas Savienotās Valstis vienā rāvienā kļuva par potenciālu draugu ar Donaldu Trampu karoga vietā.

Pārmaiņu signāls krievu propagandas vilnim ar šo tika dots. «Visi» tagad zināja, kā notikušais ir jāinterpretē medijos un sadzīves sarunās. Aizvadītā gadu desmita laikā putinistiem ir izdevies uzbūvēt Krievijā sazarotu ideoloģisko infrastruktūru vēlamu ideju izplatīšanai valsts iekšienē un ārzemēs. Dominējošais masu medijs te joprojām ir valsts televīzija, kuras saturu kopē pārējie, nodrošinot Putina popularitāti iedzīvotāju galvās. Tas pats «Putina megafons» Kiseļovs ar savu raidījumu Rossija 1 savāc 71% auditorijas. Vairums krievu, 85%, arī šodien televīziju uzskata par galveno informācijas avotu (Levada centra dati), taču tikai 41% notic tam, ko televizors viņiem stāsta.

Agresīva ziņu stratēģija

«Pēc Putina nākšanas pie varas Krievijas mediju ziņu izplatīšanas raksturs kļuvis daudz agresīvāks, nekā tas bija agrāk,» uzskata Levada centra vadītājs Ļevs Gudkovs.

Raksturojot krievu mediju informāciju par Krimu vai Ukrainu, viņš lieto apzīmējumu «propaganda». Baidot ar Rietumiem, Putina galmam izdodas novērst krievu uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Loģiski, ka pirmā kanāla līnijai pieskaņojas arī privātie mediji, ieskaitot, piemēram, Life News, kuru mēnesī apmeklē 18 miljoni lasītāju un TV platforma «griežas» nepārtraukti, visu diennakti. Redakcijas līnijas apzīmējums formāli ir «patriotisms» (nekautrējas atzīt īpašnieks Arams Gabeljanovs), un tāpēc viņa kabinetā pie sienas karājas liela Vladimira Putina fotogrāfija ar Krievijas karogu fonā. Modernā Krievija tiek būvēta kā konfrontācija Eiropai, ar slavofilu modeli jaunā interpretācijā. Ļevam Gudkovam šķiet, ka Putina stratēģijas vissvarīgākā šķautne ir krievu kūdīšana pret «Rietumiem» un «liberālo demokrātiju». Krievijā var un drīkst reizēm kritizēt varu, bet nekad pašu Putinu, jo viņu uzskata par nācijas simbolu. Reālpolitikas vietā tur tiek piedāvāta ticība ar bijušo čekistu Dieva vietā.

Protams, Krievijā vienmēr ir mēģināts kultivēt pārliecību par to, ka krievu tauta ir citādāka nekā eiropieši. Skaidri norādot, ka krieviem nav pa ceļam pie Eiropas garīgajām vērtībām, jo viņi ir «pasaules sirdsapziņa» un nekāda pagātnes notikumu iztirzāšana (tā, kā to realizēja pēckara Vācija) krieviem nav nepieciešama. Varoņus un uzvarētājus netiesā. Nekad nav grūti kādam iestāstīt, ka «viņš» vai «viņa» ir labāki par citiem. Arī šodien krieviem tiek skaidrots, ka viņi nav Eiropas sastāvdaļa, jo Eiropa viņus negribot. Putins esot mēģinājis ievilkt Krieviju Eiropā, bet vecais kontinents neesot gribējis redzēt Krieviju kā sabiedroto. Tikai novājināta Krievija esot Eiropas interesēs – tā uzsver Putina propagandas mašīna, un šis apgalvojums nav patiesība. Tieši tāpat kā daudzas citas nostājas, kuras kultivē Kremļa propagandas mašīna.

Iestāstot krieviem pasakas par bīstamajiem Rietumiem un draudot, ka NATO grasās okupēt Krievzemi (tāpēc armijas daļas tiek ievestas arī Latvijā), tiek panākts tā saucamais «apgrieztā cimda» efekts, kuru propagandas teorijā lieto, lai savus agresīvos nodomus pielīmētu ienaidniekam. Šo efektu lieliski varēja novērot gan «krievu hakeru», gan «krievu sportistu dopinga skandāla» atspoguļojumā Krievijā. Tā vietā, lai atzītu savu vainu, Putina galms cītīgi meloja un pierakstīja klāt «Rietumiem» apvainojumus un izdomājumus. «Tieši šī melīgā būtisku un Krievijai svarīgu ziņu pasniegšana parāda, ka karš informācijas frontē notiek ar pilnu sparu,» uzsver Gudkovs. Tas nozīmē, ka krieviem netrūkst informācijas avotu (kā tas bija PSRS laikā). Esošā komunikatīvā situācija «caurmēra Antonovu» apmierina.

Kā paši krievi novērtē šo faktu?

Viena daļa atzīst, ka paļaujas uz ziņām par 70%, taču «neņem par pilnu» ziņojumus no Ukrainas. Taču Putins vairumam patīk. Kāpēc? Tāpēc, ka ziņās viņš izskatās gudrs, talantīgs un savējais. Neesot svarīgi, vai informācija ir patiesa vai ne. Kāpēc tā? Tāpēc, ka lielu daļu krievu neinteresē tāli un komplicēti notikumi, kā, piemēram, krievu hakeru iejaukšanās ASV vēlēšanās. «Mums ir zemnieku domāšana. Visi krievu cilvēka vērtību kritēriji ir vērtības, kas iedibinātas līdz buržuāziskajai sabiedrībai. Tās ir: «savs krekls katram tuvāks», «neaiztiec mani, tad es tevi arī neaiztikšu», «mana māja – mana pils». Tieši zemnieku loģika izraisa nevēlēšanos piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos. Viss, kas notiek ārpus viņa ģimenes, zemnieku neinteresē,» intervijai Meduza uzsver Andrejs Končalovskis (26.12.2016.). Viņam liekas, ka tieši buržuāziskas/pilsoniskas sabiedrības impulsi Rietumos radīja pilsonisku attieksmi pret savu valsti, jo republika ir pilsoņu, nevis iedzīvotāju kopums.

«Lai mainītu valsti, ir jānomaina cilvēka mentalitāte. Piemēram, bizness Krievijas iedzīvotāju priekšstatos ir laupīšana. Dārzu loka (Садовое колцо) sabiedrībai tas tā nav, bet tautai kopumā tā ir,» konstatē Končalovskis. Tāpēc krievi vēlas, lai viņiem liek mieru. Lai mediji tos netraucē ar sarežģītām, grūti saprotamām problēmām. «Tas nozīmē, ka viņi ir nevis pilsoņi, bet iedzīvotāji,» secina Končalovskis un lielā mērā pats arī atgriežas pie slavofilu un Putina ideologu nostādnēm, ka Krievijai Eiropā nav ko darīt.

Skaidrs, ka liela daļa krievu šodien skumst pēc Padomju Savienības, kas pārtrauca eksistēt 80. gadu beigās. Toreiz PSRS dominēja pasaules politikā un spēja iedvest bailes ikvienam ar savām atomzemūdenēm un šokēja sabiedrību ar senilu veču bariņu, kas turēja savās rokās gigantiskās valsts politiskos grožus Kremlī. Boļševiku eksperiments ar «padomju tautu» jau sen bija izgāzies, bet nebija neviena, kas to pateiktu skaļi. 1991.gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no amata. Sākās neatkarīgās Krievijas veidošana, kopā ar 14 pārējām postkomunisma republikām. Krievijai vairs nebija 1917.gada revolūcijas noslaucītā cara mantojuma. Būtībā neatkarīgā Krievija pārņēma savā kontrolē teritorijas, kuras iepriekšējās varas bija okupējušas, ieskaitot Ukrainu, Kaukāzu un Centrālāziju. Krita dzelzs priekškars, un Baltijas valstis aizejot sagrāva ģeopolitisko kārtību, kas tika iedibināta 1945.gadā.

Tieši impērijas zaudēšana tagad ir galvenais Putina propagandas arguments, kas krieviem tiek skaidrots kā netaisns akts. Jo cara un boļševiku Krievijai visos laikos ir bijusi apetīte okupēt kaimiņvalstis un dzīvot uz provinču rēķina. Putina loģika šo koloniālisma pagātni legalizē kā normālu un nepieciešamu procesu.

Impēriju sabrukums

Vēsture reģistrējusi daudz impēriju un fiksējusi to neizbēgamo sabrukumu. Francijas karš ar Lielbritāniju (1770), piemēram, noveda pie valsts bankrota un Ludviga XVI giljotinēšanas 1793.gadā. Krievijas impērija šādu likteni nepiedzīvoja arī pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no amata 1917.gada martā. Vladimirs Ļeņins panāca demokrātiski ievēlēta parlamenta atlaišanu un izveidoja savu režīmu uz cara impērijas drupām. Atkāpjoties Gorbačovam, PSRS impērija tika likvidēta, taču sapnis par tās atjaunošanu nekad nav bijis miris. Pirms 30 gadiem Padomju Savienība tehniski sabruka ekonomisku problēmu dēļ (kara industrijas pieaugošie izdevumi, preču trūkums civilajā sabiedrībā, Afganistānas karš). Boļševiku nespēja nodrošināt ciešamu dzīves standartu saviem iedzīvotājiem ar plānveida ekonomikas palīdzību notika zem bankrota zīmes. 1917.gadā visi resursi tika nacionalizēti un tāpēc vienīgā partija – komunisti bija tie, kam jāuzņemas atbildība par notikušo ekonomisko krahu. Gorbačova «perestroika» centās tikt galā ar šiem jautājumiem, taču neveiksmīgi.

Mihailam likās, ka valsti var reformēt no iekšpuses. Tieši tāpat, kā tas līdzīgi noticis Ķīnā. Taču, ekonomiskajai krīzei padziļinoties, radikalizējās politiskie strāvojumi un, pretēji Denam Sjaopinam Ķīnā, Gorbačovs atcēla cenzūru un pretēji boļševiku tradīcijai nenoslīcināja asinīs sacelšanos Polijā un Baltijā. Protams, Gorbačovs nevēlējās sagraut Padomju Savienību. Taču neparedzēja savu reformu attīstības gaitu. Viņš samazināja komunistu partijas varas pilnvaras, un impērija sasprāga gabalos, aizraujot sev līdzi veco autokrātiju. Uzliesmoja krīzes, kas jau sen bija nobriedušas (Uzbekijā, Tadžikistānā, Kalnu Karabahā, Azerbaidžānā, Moldāvijā).

Tagad Putins mēģina atgūt «vecās, vēsturiskās teritorijas», uzskatot, ka Padomju Savienības sabrukums izskaidrojams ar Mihaila Gorbačova vājumu. Lai reanimētu Krievijas lielvaru, viņš izmanto dažādas pasakas par vēsturi, kas leģitimizē (emocionāli pamato) okupācijas centienus. Taču pats galvenais, ka nedz Gorbačovs, nedz Putins nav spējīgi tikt galā ar Krievijas ekonomisko pārkārtošanu atbilstoši modernā laika prasībām.

Baltija bija nozīmīgs ķīlis PSRS sabrukumā, kas tomēr spēja (vairāk vai mazāk) pārkārtot savu ekonomiku no plānveida uz tirgus loģiku un iekļauties Rietumeiropas kontekstā. Krievijai tas neizdevās. Tieši tāpat kā 1917.gadā, arī Putins XXI gadsimtā saglabāja veco PSRS laiku shēmu ar astronomiskiem izdevumiem armijai, vienīgo eksportpreci – naftu un gāzi un nespēju pabarot savus iedzīvotājus. Lai paceltu Krieviju, Putinam nāktos ieviest radikālus, saprātīgus un atbilstošus liberalizācijas pasākumus (nevis sekot 90. gadu Rietumu jauno ekonomistu avantūrismam, kas sagrāva Jeļcinu) un izskaust korupciju. Izskatās, ka Putinam tas nav pa spēkam. Pat ķīniešu modelis ar skarbu politisko vadību un liberalizētu ekonomiku netiek realizēts Maskavā. Ekonomika ir vienīgais «Ahileja papēdis», ar kuru cars Romanovs, Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Jeļcins un Putins netika galā.

Tāpēc biznesa vietā nostājas zagšana, ierēdņu vietā – korumpētība un pārticības vietā – pesimisms. Putins ar šo sērgu galā nav ticis, tāpēc izvēlējies konfrontāciju ar tiem, kam klājas labāk. Žēl. Nedomāju, ka «kādam» ir iebildumi integrēt Krieviju Eiropas kopienā ar godīgiem noteikumiem. Protams, mūsu interesēs ir attīstīta, civilizēta un ar sevi apmierināta Krievija. Pārticis un apmierināts kaimiņš ir labāks nekā izbadējies, satraukts un nelaimīgs. Tāds, kas savā izmisumā tiek pierunāts kļūt par cilvēces glābēju ar «slāvu vērtībām» kā kopsaucēju.

Cerams, ka Krievijas impērija sabruks, pirms Putins to pagūs ieraut nākamajā bruņotajā konfliktā. Krievu cilvēki ir pelnījuši labākus laikus. Kopā ar mums.

Pagaidām neviens pat Latvijā neuzdrošinās «izraut štepseli» Putina propagandas ekrānam Rīgā, Alūksnē vai Liepājā, un meliem pieaug kājas.

Tie, kas ķeras pie ieročiem, apliecina, ka viņu argumenti ir beigušies. Tieši vājie mēdz izskatīties ļoti bīstami brīžos, kad viņi izliekas esam stipri.

Propagandas samazgas nedrīkst pieduļķot mūsu ētera telpu, jo tās nav cienīgas eksistēt un tikt uzklausītas.

Ar varu neko nevar atrisināt, tāpēc vēlos, lai jaunajā gadā gan Krievijā, gan pie mums būtu vairāk pilsoņu. Sociāli un politiski atbildīgu pilsoņu.

%d bloggers like this: