Datums: 12.10.2006
Autors: Sandra Veinberga, speciāli Neatkarīgajai, Stokholmā
Rubrika: Viedoklis

Saules ielejas serenādes

Kolēģis bažīgi smēķēja pa ceļam uz kafejnīcu un pēc tam televīzijas dārzā. Tur viņš arī izstāstīja “kā Ķīnā notiek”. “Pelēkie ienākumi” esot vajadzīgi ikvienam, CCTV ziņu žurnālistus ieskaitot. “Nekā slikta tur neredzu,” viņš skaldīja vārdus. Alga Pekinas televīzijas ziņu dienestā ir 250 latu mēnesī, 40% veido melnais PR (klienti viņam samaksā “ar brūnu aploksni” par pozitīvu sižetu veidošanu). Šī prakse Ķīnā esot plaši izplatīta. Nodokli par šo aplokšņu naudu neviens nemaksā. “Daudz aplokšņu tiek maksāts raidījumu pozitivizācijai par valdību, bet to jau neviens nepamana,” ķīnietis saka un izskatās nelāgi.

Nekas… Visiem esot jādzīvo, arī viņa ģimenei un valstij. Televīzijas skatītājiem tā ir tikai labāk. Ēterā nonāk vienīgi labas lietas un fakti. Patīkami jaunumi un notikumi.

Pozitīvās ziņas ir sena ķīniešu mediju tradīcija. Ķīnas valdības panākumus un uzvaras televizorā var apgūt sīki un smalki. Kritikas un slikto ziņu praktiski nav.

Nerakstīts kodekss norāda, ka skatītāju nevajag baidīt ar sliktām vēstīm un nelāgiem komentāriem. Reālā cenzūra ir četrkārtīga, un žurnālistiem regulāri pieejami arī norādījumi, par ko drīkst un par ko nedrīkst runāt.

“CCTV īpaši bargi kontrolē Pekinas un Šanhajas stacijas,” viņš uzsver un pēkšņi atzīstas, ka tas, ko viņš pats dara… protams… nav glīti. Priekšniekiem būtu jāiejaucas, taču katra žurnālista avotus izkontrolēt šefs nespējot. Firmas, partijas un organizācijas pašas vēršas pie viņa pa taisno, un pēc tam ēterā izskan jauki un pozitīvi sižeti par klientiem. Visiem labi – klientiem, žurnālistam un skatītājiem, kas redz tikai labo un patīkamo par savu valsti.

“Es nemeloju. Katrs vārds, ko es lasu vai montēju, ir patiesība. Kas par to, ka es izvēlos tikai labo? Par to man maksā!” viņš čukst, uzsverot, ka šis darbs nemaz nav viegls. “Katrs to nevarētu izdarīt, iekristu uzreiz; bez kontaktiem “augstāk – TV vadībā” šis bizness nebūtu iespējams.”

Ķīnā ir sodi par šādu rīcību medijos. Par žurnālistiem, kas pieprasa vismaz 200 juaņu par interviju, ir jāziņo iestādēm, taču izdevīgāk ir vienoties pa tiešo ar televīzijas reportieri un sagaidīt suminājumus par sevi ēterā.

Samaksātas ziņas ir labas ziņas, taču Ķīnas vai latviešu tautas labklājība neuzlabosies no ķīseļa upēm un rozīņmaizes pļavām televīzijas ekrānā. To saprot pat vientieši.

Sīrupsaldā aina ekrānā būtībā ziņo par varas un mediju liekulību skatītāju priekšā. Jēgas un patiesības trūkums televizorā nav tikai politiskās varas spiediena trauma. Vaina jāuzņemas arī mediju darbinieku alkatībai un narcisismam. Starp citu, korumpētība mediju gaiteņos ir tabu ne tikai Ķīnā, bet arī citur, Latviju ieskaitot. Par to nerunāsim arī šoreiz, jo ziņnešus mēdz nošaut pirmos. Tāpēc turpinājumā jāizvēlas, pa kādu ceļu tālāk iet. Pa labo ziņu stigu vai publice service taku.

Satura kvalitātes erozija

Kanālu skaits televizoros tuvojas vairākiem simtiem, taču satura kvalitāte tāpēc neuzlabojas. Jo vairāk satelītu kanālu, jo mazāk ko skatīties. Patīkami atgriezties Zviedrijas pagaidām vēl līdzsvarotajā mediju telpā pēc tālo viesnīcu televizoru piedāvātās 180 kanālu tukšuma vienmuļības. Kā vāveres ritenī visos kanālos tur rotē vienas un tās pašas ziņu bildes 30–90 sekunžu garos kolāžu ciklos bez komentāriem. Oāze unificētā informācijas konveijerā ir britu BBC ārzemju dienests, kas mēģina varonīgi turēties pie garām analītiskām reportāžām, lai skatītājam kaut ko paskaidrotu vai piedāvātu saprast.

Diemžēl tikko negaisa mākoņi savilkušies arī pār zviedru mediju telpu, jo Zviedrijas sabiedriskā radio un televīzijas vadība iecerējusi radikālas pārmaiņas. Nauda tiks sadalīta citādi, virkne raidījumu ies bojā, darbinieki tiks atlaisti. Pārmaiņas nepatīk nevienam, un zviedru public service nav izņēmums. Protesta raksti pret TV un radio ģenerāldirekcijas plāniem “atjaunot programmu piedāvājumu un atļaujot attīstīties jaunām raidījumu koncepcijām” turpinās. Sašutusi piebalso radošā inteliģence, stāvoklis ir nervozs. No ekrāna pazudīs analītiskās ārpolitiskās programmas, ziņu izlaidumi, ietaupot 70 miljonus kronu.To vietā SVT investēs svensonu sērijās. Daudziem šķiet, ka tas ir konflikts starp profesionālo žurnālistiku un komerciāli domājošo radio un televīzijas vadību.

Laba žurnālistika nevar pastāvēt komerciāla diktāta apstākļos. Lai nodrošinātu augstas kvalitātes publicistikas eksistenci, ir jāpanāk tās neatkarība no tirgus naudas diktāta ietekmes. Putns nevar lidot būrī tieši tāpat kā kvalitatīva žurnālistika nevar attīstīties reklāmas spiediena rāmjos. Vairumā skandināvu sabiedriskās televīzijas un radio kanālu nav reklāmas. Bezreklāmas kanāli un izdevumi mēdz būt saturīgāki, un pelēkās naudas viesizrādes šādās redakcijās izpaliek.

Kamēr SVT turpmāk taupīs

70 miljonus uz ziņu un analītiskās žurnālistikas rēķina, norvēģu ārpolitiskā programma Utrix sasniegusi galvu reibinošus skatītāju skaitļus. Patiecoties 67 gadus vecajam raidījuma vadītājam Bjornam Hansenam un saprātīgai NRK programmu politikai. Starp citu, Oslo labāk ražo arī ziņas, piemēram, NRK Dagsrevyn 19.00 ir 70% skatītāju (zviedru SVT 1 Rapport, 19.30 – 37%, un SVT2 Aktuellt 21.00 – 19%). Panākumu pamatā ir sabiedriskā radio un televīzijas radošo un tehnisko struktūru apvienošana, un norvēģu sabiedriskajiem medijiem patlaban ir vislielākā publika Eiropas sabiedrisko mediju vidū. Kvalitatīva sabiedriskā medija produkcija nav pretrunā publikas pieplūdumam. Gudri un mediju darbā pieredzējuši vadītāji TV un radio izrādījušies par vissaprātīgāko investējumu sabiedrisko raidorganizāciju attīstībā. Skatītājiem vajag satura substanci, ko lasīt avīzē, žurnālā vai dzirdēt un redzēt ēterā. To uztaustīt spēj tikai savējais.

Publicistikas slīkšana politiskajā mitrzemē

Satura devalvāciju ekrānā veicina arī varas atkarīguma pieaugums. Brīdī, kad mediju areāla autonomija sāk grimt politikas laukā (P. Bourdieu), tā kļūst aizvien heteronomāka (aizvien vairāk atkarīgāka no politiskajiem un ekonomiskajiem faktoriem), iedragājot arī citu lauku stabilitāti (kas attiecīgi tiecas piekārtoties žurnālistikas laukam).

Ziņu un publicistikas dubultā atkarība no politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem (Patrik Champagne) noved pie tā, ka mediji vairs nestrādā publikai, bet cenšas apmierināt savu politisko un finansiālo investētāju vajadzības. Tāpēc ir tik svarīgi, lai mediju areālā saglabātos ne tikai ekonomiski pamatotās avīzes, žurnāli, radio un TV, bet arī mediji ar intelektuālu leģitimitāti.

Sabiedriskie mediji Eiropā teorētiski ir viens no kultūrkapitāla saglabātājiem žurnālistikas laukā, taču praktiski šo lomu realizēt praksē joprojām spēj vienīgi žurnālisti ar patiesu publicistikas būtības izpratni. Ienācējiem vilinoša kļūst iespēja izmantot mediju varu savas ietekmes apliecinājumam. Tāpēc bieži mediju darba kārtību nosaka nevis sabiedrības vajadzības, bet mediju darbinieku ambīcijas. Aktualizējot to, kas ir vieglāk un ērtāk uzskrūvējams, darba drebulī atbrīvojoties arī no ētikas.

Kļūdas iezogas pašas. Steigā izkūst faktu pārbaudes, apšaubīšana, nianses, dimensijas. Kategoriski paziņojumi labāk piestāv vienkāršotas ziņu žurnālistikas dramaturģijai. Ja nav ko teikt – sāk piefilmēt emocijas un faktu vietā piedāvāt pieņēmumus. Pamazām izstrādājot tik cinisku pasaules uzskatu, kuru pat ar ceļamkrānu nav iespējams atgriezt atpakaļ pie bezkaislīga vēstījuma ekrānā. Reportierim būtu jābūt bezkaislīgam, tas nedrīkstētu ieņemt noteiktu pozīciju pa labi vai pa kreisi, jo vienmēr jāatrodas kadra vidū. Taču sociālās atbildības teorija it kā pieļauj atlaides un uzmundrina šaut uz visiem, kas neveido sabiedrību labāku, un žurnālists no ziņotāja pārtop politikas putras vārītājā.

Holisms pieprasa pašanalīzi. Morālo atbildību arī par sekām. Pavirši skandāli uzliesmo vieglāk, un tukšas mucas tālu skan. Turpretī kvalitātei nav divu izeju. Lai piespiestu paralēlaktīvo skatītāju apsēties pie ekrāna vai ieklausīties radiovilnī, ir jāpanāk šoks vai nu ar troksni, vai kvalitāti. Izvēle tagad ir mediju vadītāju rokās.

Ēters bez panikas

BBC valdes priekšsēdētājs Maikls Greids uzskata, ka ir divas iespējas Eiropas sabiedrisko mediju nākotnei. Skatītājus var piesēdināt pie radio un TV, gan apdāvinot, gan izpelnoties viņu cieņu un atbalstu. Arī BBC tagad maina kursu,

3800 tiks atlaisti no darba līdz 2008. gadam. Kā bijušais sporta reportieris Daily Mirror un bijušais Channel four šefs viņš pārzina ētera mediju problēmas un uzskata, ka galvenais ir noskaidrot, par ko briti ir gatavi maksāt abonentmaksu, un šo uzticību attaisnot. Kvalitāti nāksies saglabāt kā konkurences līdzekli, neizbēgot no riska un piedāvājot radošiem cilvēkiem radošu brīvību. “Tāpēc public service nekad nedrīkst finansēt ar reklāmas ieņēmumiem, tikai ar abonentmaksām,” uzsver BBC šefs Stokholmas vizītes laikā, piebilstot, ka šāda koncepcija neizslēdzot BBC produkcijas mārketingu un eksportu ar krietnu peļņu.

BBC lincence Lielbritānijā skatītājiem maksā 10 latu mēnesī jeb 120 latu gadā, Zviedrijā un Somijā apmēram tāpat, Dānijā un Norvēģijā nedaudz dārgāk. Ēters sabiedrības kalpībā maksā naudu mūzikas pasūtītājiem – radioklausītājiem un televīzijas skatītājiem.

Taču publikai pastāv arī citas izvēles iespējas – Ķīnas vai Krievijas variants.

“Ja vēlies uztaisīt satriecoši labu raidījumu un tev ir materiāls, tad vispirms sameklē sponsoru, kas nopirks tev ētera laiku,” pamāca krievu televīzijas kolēģi, kas jau sen iemācīti strādāt PR televīzijas formātā un netic, ka pasaulē ir žurnālisti, kas atsakās bāzt kabatā pelēko aploksni. Sākot ticēt neiespējamajam, var sasniegt iespējamā horizontu. Progress iet uz priekšu, garām valstij no Pitalovas robežpunkta. Vēsture mēdz atkārtoties, taču ar katru nākamo reizi tā pieprasa maksāt vairāk. Ar to jārēķinās arī mums – tiem, kas raida, un tiem, kas klausās un skatās un varbūt vairs negrib redzēt pozitīvo ziņu un brūno aploksnīšu ēteru.