Datums: 03.03.2001
Autors: Sandra Veinberga
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Ceturtdienas Neatkarīgajā Latvijas vēstnieks Zviedrijā Jānis Dripe, gatavojoties atvadīties no Zviedrijas un no vēstnieka darba (šajās dienās kļuva zināms, ka Latvija uz Stokholmu sūtīts jaunu vēstnieku), izmēģina roku jaunā ampluā – publicistikā un demonstrē savu neizpratni par valsts ierēdņa (J. Dripe) un žurnālista (S. Veinberga u.c.) lomu sabiedrībā.

Par ko brīnās vēstnieks

J. Dripe nebeidz vien brīnīties, ka Zviedrijas un Latvijas mediji ir tik lielu uzmanību pievērsuši filmai par prostitūciju Latvijā un zviedru uzņēmēju lomai tās veicināšanā.

J. Dripes sašutumu var saprast, jo vēstniecības pasivitāte izraisīja protestus Latvijā un prasību atsaukt vēstnieku. Taču neizskaidrojama ir paša vēstnieka neizpratne par mediju lomu sabiedrībā.

Latvijas vēstnieks Zviedrijā nepārprotami piedod zviedru žurnālistiem viņu «izrēķināšanos» ar filmas autoru, finansētāju un izplatītājiem. Taču no vēstnieka vēstules redakcijai var noprast, ka Latvijas korespondenti Zviedrijā gan nedrīkstēja «tam» pievērst tik lielu uzmanību. Vārdu sakot zviedru žurnālisti (pēc vēstnieka domām) drīkst atļauties vairāk nekā latviešu.

J. Dripe arī apšauba, vai Latvijas fiziskās un juridiskās personas drīkstētu darīt to pašu, t. i., vērsties tiesā (ko ar panākumiem dara Zviedrijas premjerministri, politiķi, kad zviedru mediji par viņiem izplata nepareizus un neprecīzus, pazemojošus faktus). Tiktāl par apšaubāmo Latvijas valsts pārstāvja monologā. Taču tālākais jau ir iepriecinoši, proti, ja J. Dripe Latvijas žurnālistu publikācijas tomēr uztver kā «rīcības programmu pārējiem», tad tas ir liels gods visiem Latvijas medijiem, nevis tikai man personīgi. Līdz šim tikai Rietumu demokrātiskajās valstīs mediji spēja nogāzt ministrus un atsaukt vēstniekus par viņu valsts dienestā pieļautajām kļūdām. Šāda notikumu attīstība ir normāla parādība demokrātiskā valstī. Piemēram, pavisam nesen Zviedrijas mediji panāca mūsu tautietes bijušās tieslietu ministres Lailas Freivaldes demisiju tieši tāpēc, ka viņas vārdi nesaskanēja ar darbiem, plaši šeit izskanējis tiesu process Trustor lietā (par kāda biržas uzņēmuma izzagšanu). Tie ir tikai divi piemēri, kas, iespējams, ir zināmi arī Latvijas vēstniekam Zviedrijā – Jānim Dripem.

Situācijā pēc notikumiem ap Holanderu filmu Latvijā un Zviedrijā atklāts ir jautājums – vai Latvijas medijiem (kas tagad darbojas brīva tirgus apstākļos) būtu jāklausa ierēdņu Ojāra Kalniņa un Jāņa Dripes padomiem, kas nav no valsts neatkarīgi viedokļi, jeb jāieņem neatkarīga un kritiska pozīcija? Zviedru pusē mediju viedokli respektē un varas vīri, kļūdās pieķerti, piekāpjas, atvainojas vai pat atkāpjas no amatiem. Kā ir Latvijā? Vai Latvijas amatpersonas (respektējot, mediju vārda brīvību) drīkst atļauties no savu ierēdņu amata pozīcijām un krēsla strostēt žurnālistus? Vai tā ir vienkārši varas vīru nekompetence par to, kādi ir mediju:politiskās/ekonomiskās varas spēles noteikumi brīvas un civilizētas valsts apstākļos? Varbūt Rīgas politisko eliti vajadzētu sūtīt žurnālistikas kursos, jo nevarētu būt, ka visi šie «preses sekretāri, kas palaiž mēli», «vēstnieki» un «direktori» vēlas vilkt mūs visus atpakaļ pie totalitāras sistēmas, kur žurnālisti runās tikai to, ko politiķiem vajag?

Ja sekojam J. Dripes ierēdņa «loģikai», tad varam nonākt līdz absurdam, ka ārzemju korespondentiem neklājas ziņot par lietām pārliecinoši. Viņš mēģina ironizēt par to, ka Latvijā Holandera filmas sakarā sacēlās sašutums visplašākajos sabiedrība slāņos jau tad, kad tauta filmu pilnībā vēl nebija redzējusi. Pēc tam Latvijas vēstnieks ironiski iesaka «šo fenomenu» pētīt, netieši norādot, ka «tā nu gan nedrīkst darīt». Jāpiebilst, ka Latvijas televīzijā es pirmo reizi ziņoju par šo filmu un manam viedoklim pievienojās kāda Rīgas kinodarbiniece, kas pauda to pašu viedokli. Pēc žurnālistikas normām, ir tā: ja «to pašu ziņo divi neatkarīgi un savstarpēji nesaistīti avoti, tad ziņa ir patiesa». Tik vienkārši tas ir. Starp citu, «otro avotu» mani profesionālie kolēģi Latvijas televīzijā atrada paši, nejautājot man. Tātad ziņa bija patiesa, kaut arī mēs uzreiz visu filmu Latvijas skatītājiem nevarējām parādīt. Mēs parādījām tikai fragmentus (jo autortiesības filmas demonstrējumam pieder pašam Holanderam). Neko vairāk mēs nedrīkstējām rādīt. Taču ar citātiem pietika. Latvijā cilvēki saprata. Latvijā neviens šo Holandera filmu nebija redzējis pilnībā, un tāpēc žurnālistiem nav tiesības izteikties par to un «kūdīt tautu» – tas ir samērā oriģināls veids, kā J. Dripe mēģina attaisnot savas vēstniecības bezdarbību Zviedrijā, un liecina par latviešu diplomāta neizpratni vai nekompetenci par mediju misiju un lomu demokrātiskā sabiedrībā.

Mediju uzdevums

Mediju galvenais uzdevums ir informēt un pievērst sabiedrības uzmanību problēmām. Mērķis nav atrisināt valsts un sabiedrības problēmas. Konkrēti rīkoties ir politiķu, ierēdņu – to skaitā arī J. Dripes (kā Latvijas ierēdņa) – uzdevums. Par to viņi saņem algu no mūsu samaksātajiem nodokļiem. Žurnālistu uzdevums ir sekot, kā Jānis Dripe un pārējie ierēdņi un politiķi šo valsts uzticēto darbu veic.

Latvijas politiķiem un ierēdņiem bija un ir jārīkojas arī turpmāk, lai novērstu Holandera filmā redzamās problēmas un celtu dzīves līmeni Latvijā, kā arī piesaistītu zviedru investīcijas. Tas nav jādara medijiem. Tāpēc no Jāņa Dripes (kā ierēdņa) šīs filmas skandāla sakarībā (gan arī citos gadījumos) nākas pieprasīt konkrētu rīcību un rīcības rezultātus, nevis «vieda» un neatkarīga publicista lomas tēlošanu, kas «filozofiski» izsakās par problēmām, nevis lietišķi ķeras tām klāt.

Mediji tirgus apstākļos

Mediji Latvijā tagad ir neatkarīgi. Darbojas demokrātiskas sabiedrības loģika, kurā mediji iet pret varu. Vairs nav padomju laiki, kad žurnālisti bija ērti piespiežami paust tikai varas viedokli, saskaņojot visu ar politiķiem.

Mediji tagad strādā pēc tirgus ekonomikas principiem, tiecoties pēc lielākām tirāžām, lielākiem skatītāju un klausītāju pulkiem, un tas ir normāli. Latvijas mediji aizvien biežāk ņem vērā pazīstamā mediju miljonāra Hersta hrestomātisko likumu: «Ziņa ir tas, ko kāds negrib, lai jūs publicētu avīzē. Viss pārējais ir reklāma.» Informācija par Holandera filmu nebija patīkama zviedriem, kas to vieglprātīgi finansēja, un Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem Zviedrijā, kas no tās mēģināja atkratīties. Filma ir melīga, nepatiesa un apmelojoša, taču tā ir un nekur nav pazudusi.

Tas, ka Latvijas vēstniecība Zviedrijā nogulēja Holandera filmu un mēģināja izlikties, ka «nekas tāds nav bijis» un ka «zviedri jau tāpat tam netic», jo Latvijas institūta direktoram Ojāram Kalniņam tā ir apgalvojuši daži «cilvēki no Zviedrijas institūta», ir mediju ziņa. Filma ir rādīta plašai publikai Zviedrijā, un publika filmai tic. Nosoda, bet akceptē. To apliecinās daudzi latvieši, kas Zviedrijā dzīvo pastāvīgi. Jo īpaši jauni cilvēki, kas tiekas regulāri ar daudziem zviedriem (nevis dažiem iestāžu darbiniekiem) un zina, ko tagad nozīmē, piemēram, jēdziens «latviešu meičas» (tikai viens piemērs, par Rīgas un Latvijas tēlu kopumā nemaz nerunājot). Saprotams, ka Jānis Dripe un viņa kolēģi nav «latviešu sievietes», un tāpēc arī saprotamu iemeslu dēļ Holandera filma nav tieši viņus aizskārusi.

Darbs ar žurnālistiem

Aptuveni desmit gadu laikā, kopš es darbojos šeit, sākumā kā Dienas ārštata un vēlāk kā Neatkarīgās korespondente Zviedrijā, mana biroja faksā nekad nav parādījusies NEVIENA preses ziņa (press release) no Latvijas vēstniecības. Ja vēstniecība pati neinformē žurnālistus, tad žurnālistiem ir tiesības domāt un rakstīt uz tās informācijas pamata, ko viņi gūst no citiem avotiem. Ar šo es vēlējos uzsvērt nevis to, ka no manas (konkrētās) piedalīšanās Latvijas vēstniecības aktivitātēs dramatiski uzlabotos Latvijas tēla kvalitāte, bet gan to, ka Latvijas vēstniecību sistēmā, iespējams, ir nepietiekama kompetence par to, kā jāstrādā ar žurnālistiem, kas veido sabiedrisko domu par Latviju ārzemēs. Negatīvai ziņai medijos vienmēr ir lielāka caursišanas spēja nekā pozitīvajām publikācijām. Tāpēc žurnālists pats vienmēr meklē negatīvo. Preses sekretāram ir jāprot panākt pozitīvo. Tirgus ekonomikas apstākļos spiediena taktika nedarbojas. Vajadzīgs profesionālisms arī šajā jomā.

Saprotams, varu kārtējo reizi pievērt acis (kā to iesaka latviešu sabiedrība Zviedrijā), ka preses atašejs un dzejnieks Juris Kronbergs kultūras un preses atašeja amatu izmanto savā tulkošanas un atdzejošanas biznesā, taču tas būtu piedodami un apsveicami, ja viņš kompetenti tiktu galā arī ar saviem tiešajiem preses atašeja pienākumiem. Notikumi ar Holandera filmu nav glaimojoši Latvijas vēstniecībai Zviedrijā.

Ko pārstāv vēstnieks?

Jāņa Dripes publisko paziņojumu sakarā neviļus rodas jautājums – kādas valsts intereses Latvijas vēstnieks Dripe Zviedrijā aizstāv? Viņš nepārprotami aicina apstādināt un noklusināt Latvijas sabiedrības un politiķu prasības Zviedrijas uzņēmējiem (sagrieztā kuģa lietā), režisoram un filmu izplatītājiem (BB Beaty sakarā)? Vai Jāņa Dripes strausa politika nāk par labu mazajai Latvijai vai Zviedrijai? Jeb mazvērtības kompleksi saauguši ar ādu? Vai mūsu vēstnieks Zviedrijā jūtas kā nabadzīgas un mazas valstiņas pārstāvis un tāpēc nabadzības dēļ var arī zaudēt godu? Aizbildinoties ar iestājsarunām Eiropas Savienībā? Taisnojoties, ka Zviedrija tagad ir ES prezidējošā valsts un tāpēc Holanders var runāt ko grib?

Saprotams, ka šīs filmas sakarā neviens netiek aicināts izdarīt secinājumu, ka «visi zviedri ir kā Holanders» un kalt ieročus ielu kaujām. Tieši Latvijas politiskās elites strausa politika spiež parastos cilvēkus «kaut kā protestēt», lai gan tas būtu jādara tiem (augstos Latvijas krēslos), kam valsts par to maksā algu.

Žurnālistiem šīs skandalozās filmas un Latvijas diplomātu un tēla veidotāju sakarā vēl būs daudz ko pētīt un rakstīt. Satraukums turpināsies. Vajadzēs analizēt Holandera apgalvojumus, ka filmas sagatavošanas procesā viņš esot konsultējies «par visu» Latvijas vēstniecībā, noskaidrot – kas bija viņa «sabiedrotie» Rīgā un kāpēc vienam zviedram izdevās apšaudīt Latvijas pornoindustriju tā, kā tas līdz šim nav izdevies vietējiem?

Patlaban interesanti būtu uzzināt, ko Latvijas tēla spodrinātāji ar O. Kalniņu un I. Bērziņu avangardā gatavojas darīt, ja, piemēram, jau tuvākajā laikā šo filmu demonstrēs vairāku Skandināvijas un Eiropas valstu TV kanāli? Diezzin vai šie kanāli paši skries uz Latviju, lai atvainotos, kā to ļoti kompetenti izdarīja zviedru kanāls TV3 (jo šim kanālam bija meitasuzņēmums Latvijā).

Kauja nav galā. Holanders neko nav nožēlojis un turpina darboties.

Kas vieno šos kungus?

Dīvaini, ka jautājumā par šīs filmas «popularizēšanu» Latvijā principiāli vienās domās ir Latvijas tēla spodrinātāji O. Kalniņš, J. Dripe un pats P. Holanders. Visi unisonā apgalvo, ka skandalozā filma BBB Latvijā noteikti nav jārāda.

O. Kalniņš un J. Dripe filmu negrib vairāk apspriest, lai pašiem nebūtu jādomā un jārīkojas, kā neitralizēt filmas ietekmi uz ārvalstu sabiedrisko domu. Kā argumentu šie kungi izmanto pašu izdomātu un patiesībai neatbilstošu faktu, ka Holanders it kā gribot kaut ko nopelnīt Latvijā un visas diskusijas došot iespēju Holanderam būt necerēti populāram. (Šie kungi pat neiedziļinās faktā – ja Holanders to tiešām gribētu, tad sen jau filma tiktu pārdota kādam Latvijas TV kanālam. Pagaidām vienīgie, kas pelna, ir melnā tirgus darboņi.)

Turklāt, ja Latvijā neviens par šo filmu neuztraucas, tad abiem ierēdņu kungiem arī neko darīt nevajadzēs. Arī pie varas esošiem Latvijas politiķiem ir izdevīgi, ka šo skandālu ātri ignorē, citādi vēl vajadzēs domāt, kā ierobežot seksa industriju Čaka ielā, izpētīt, vai katra otrā sieviete no 18 līdz 30 gadiem tiešām ir prostitūta, apkarot korupciju un citas filmā apskatītas negācijas.

P. Holanders arī negrib savu gara darbu rādīt Latvijā –ne tikai līguma dēļ ar filmas varoņiem, ko var vienkārši apiet, izmantojot TV specefektus. Viņš nekautrīgi paziņo, ka «filma nav paredzēta viņiem» (lasi – Latvijas publikai). Skandāls Latvijā ap neprecīzajiem BBB filmā uzskaitītajiem faktiem, autortiesībām, privātpersonu goda un cieņas aspektiem varētu traucēt to izplatīt citur pasaulē. Ir arī citas metodes, kā traucēt Polam Holanderam turpināt izplatīt un pelnīt naudu ar šo filmu. BBB ir viņa eksporta bizness. J. Dripe un O. Kalniņš, šķiet, arī negrib traucēt Pola Holandera biznesu. No šejienas rodas jautājums – vai skandāla klusinātāji un Latvijas tēla spodrinātāji J. Dripe, O. Kalniņš un citi arī nav ierindojami spilgtajā Zviedrijas TV kanāla TV4 programmu direktora Šērmana krāšņi raksturotajā sarakstā?

Zviedrijas kuilīšu rindai, šķiet, uzrodas jauni un jauni pretendenti. Šoreiz no Latvijas.

Sandra Veinberga, Dr. filoz. žurnālistikā, Neatkarīgās korespondente Zviedrijā, Zviedrijas publicistu kluba locekle