Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Negribētā vientulība, kurai ir daudz seju

Speciāli TVNET

Iesākto sarunu par sadzīves vajāšanu jeb mobingu turpinām vientulības virzienā. Pētījumi rāda, ka miljoniem laikabiedru cieš no piespiedu vientulības. Šis stāvolis nav nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Eksperti apgalvo, ka vientulībai esot dažādas izpausmes. Pagaidām populārs esot priekšstats par to, ka cilvēks izvēloties pašizolāciju kā savas dzīves stilu, taču reālajā dzīvē šādu cilvēku neesot daudz. Vairumā gadījumu cilvēki neizvēloties vientulību paši.

Viņi tajā nokļūst piespiedu kārtā. Lielākais vairums vientulīgo cilvēku dzīvojot radu un draugu ielenkumā, taču dvēselē un sirdī jūtoties vientuļi, nesaprasti un izstumti. Psiholoģe Anna Benča iedala vientulību divās kategorijās – vēlamajā, kuru cilvēks izvelējies sev pats un nevēlamajā, kura ieradusies piespiedu kārtā.

Šī otrā vientulības „seja“ esot visizplatītākā mūsu sabiedrībā. Arī Latvijas pētījumi rāda, ka ceturtā daļa jauniešu un apm. 60% senioru vientulību uzskata par savas dzīves galveno problēmu. Sociālā izolācija un vientulība rada bīstamas sekas šo cilvēku veselībai, pārslogojot veselības un sociālās aprūpes budžetus.

Sociālās vides labvēlības deficīts

Kamēr vientulīgums ir cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids, tikmēr nav pamata bažām. Reizēm ir pat labi un noderīgi aiziet projām no cilvēku pūļa un atpūsties klusumā un vienatnē“, – uzskata Anna. Viņai šķiet, ka ir pat vēlams izbaudīt lielisko labās vientulības sajūtu, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi un pats tiek galā ar savām problēmām. Tā sakot – „svētceļojums“ pašam pie sevis.

Vienai daļai tas esot ļoti svarīgi – tikt pašam ar sevi galā, savā režijā. Taču pilnīgi izslēgties no sociālā konteksta neesot ieteicams. Esam sociālas būtnes un izolācijā zaudējam orientierus. Kontakti ar citiem esot nepieciešamība, nevis kaprīze vai privilēģija. Proti, pat īslaicīga un nejauša, taču laipna vārdu apmaiņa ar simpātisku personu pie autobusa pieturas, viedokļu mija par aktuāliem notikumiem ar kaimiņiem liftā vai pievēršanās citām fragmentārām sociālām aktivitātēm, esot ļoti būtisks cilvēka emocionālā komforta priekšnoteikums.

Tā saucamā „vides laipnība“ (sarunāties ar blakussēdētāju tramvaja vagonā, uz ielas, rindā) esot pat svarīgāka komunikatīvā komforta sadaļa, nekā ikdienas kontakti ar tuviniekiem un pazīstamajiem.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Tā saucamā „sadzīves parunāšanās“ esot svarīga lieta. Tieši šādi daudzi gūst apstiprinājumu savām idejām un jūtas piederīgi. Bez šiem impulsīvajiem ikdienas kontaktiem cilvēks jūtoties atstumts, nesaprasts un neiederīgs. „Visas attiecības sākas ar parunāšanos. Ja otrs cilvēks aktīvi klausās un iesaistās, tad šāda reakcija ir lielisks garīgs atbalsts otram cilvēkam“ – uzskata Anna.

„Ikdienas sarunās ar pacientiem, es bieži konstatēju tieši šo pirmo un galveno cilvēka psiholoģiskā komforta priekšnosacījumu. Tas ir – tikt uzklausītam. Otra persona dzird un klausās ko kāds cilvēks vēlas pateikt un pat sadzird sacīto. Nespēja noklausīties, ko otrs vēlas pateikt, ir galvenā dzīvesbiedru kopdzīves problēma.“ Pēc Annas domām, pēdējā laikā dramatiski samazinās cilvēku spontānā kontaktēšanās sociālajā telpā. Laikabiedri vairs neuzrunā blakussēdētāju tramvaja vagonā. Viena daļa šādu aktivitāti uzskata par uzbāzību un nelaipni novēršas.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Citi nesaprot, kāpēc būtu jāsarunājas ar svešiem cilvēkiem ārpus mājas utt. Šie cilvēki nesaprot vides komunikācijas fonu un neprot to nodrošināt normas līmenī. Bez tam – pārāk daudz aktivitāšu šobrīd notiek „caur datoru“ un iedzīvotājiem vairs nav jāiet kārtot lietas uz banku, pastu vai bibliotēku. Sirmgalvji, kas vēlas vismaz aiziet uz pastu, tagad tiek aprīkoti ar palīgiem, kas kārto viņu rēķinus internetā. Bērni, kas agrāk gāja uz bibliotēku, tagad pasūta tekstus un lasa tos savā telefonā. Tramvaja vagonā braucot visi kā apburti lūkojas savos telefonos un pat nepamanītu marsiešus, ja tie sēdētu 1. tramvaja vagona sākumā – invalīdu vietās.

Kāpēc cilvēkiem ir kauns par savu vientulību?

Cilvēki piedzimst dažādi un organizē savus kontaktu ar ārpasauli atšķirīgi. Viena daļa ir sociāli aktīvi un ekstraverti. Citi ir ļoti jūtīgi un baidās no apkārtējiem. Vēl trešie nespēj nolasīt pieprasītos, nerakstītos sociālos kodus un tāpēc nonāk izolācijā. Gadās, ka fiziskie un psihiskie šķēršļi traucē cilvēkam iesaistīties sociālās saziņas virpuļos. Pastāv arī citi sociālās izstumšanas faktori.

Tādi kā: pāriešana no pusaudža pieaugušo kārtā, nelaimīga mīlestība, laulības šķiršana, dzīvesbiedra nāve, pārcelšanās uz citu dzīves vietu, bērnu aiziešana no vecāku mājām, draugu un radinieku nāve u.,tml. apstākļi.

Šie faktori ir objektīvi un daudzos gadījumos cilvēks pats nav vainīgs pie tā, ka kļūst vientulīgs. Taču atzīt šo apstākli vairumam ir kauns. „ Mēs cilvēki esam bara dzīvnieki. Eksistējam, pateicoties citiem cilvēkiem un kontaktiem ar viņiem. Būt piederīgam kādai grupai ir svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas dzīvo ap mums. Ja cilvēkam nav grupas, kurai piederēt un viņš jūtas nepieņemts, tad ierodas atstumtības sajūta. Viena no briesmīgākajam sajutām, kuru ģenerē laikabiedri. Tā signalizē par attiecīgā cilvēka neiederību un nepiederību, kas ir konkrēts soda veids. Cilvēku soda izstumjot. No šejienes nāk kauna sajūta“, – konstatē Anna.

Kādas sekas ir vientulībai?

„Tā salauž. Noved pie sirds – asinsvadu slimībām, infarkta vai depresijas. Vientulīgam cilvēkam pastāv lielāks risks priekšlaikus aiziet no šīs pasaules nekā kādam citam ar plašu sociālo kontaktu tīklu“. Annai šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks atļaut cilvēkiem „iet pie ārsta“ ar lakonisku sūdzību – vientulība. Viņai liekas, ka vientulīgo cilvēku aprūpe esot kļuvusi par svarīgu modernās medicīnas jomu. Par to jārunā vairāk un plašāk. Jāmeklē pretlīdzekļi vientulības ciešanām, kurus varam piedāvāt mēs visi. Proti – palielinot laipnības līmeni sociālajā telpā, veicinot pretimnākšanu saviem laikabiedriem kritiskās situācijās un izslēdzot no mūsu vides vajātājus un moberus.

Jā, viņa pati esot jutusies vientuļa pēc pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā un pēc laulības šķiršanas. Esot bijis jāiemācās pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Pie tā, ka līdzās vairs nav neviena.

Kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas vientulības riskam? Pētījumi liecina, ka visplašāk šī problēma ir izplatīta nevis pensionāru, bet gan jauniešu vidū. Arī Latvijas jauniešu lielo pašnāvību procentu daudz uzskata par vientulības sekām. Te liela vaina jāuzņemas sociālā saziņas neformālajiem līderiem un mediju nepietiekamajam darbam sekundārās socializācijas virzienā.

Ir situācijas, kad pats vientulis var mēģināt tikt galā ar savām problēmām. Piemēram, Lielbritānijā jau šodien tiek praktizēta iniciatīva izrakstīt sociālo aktivitāti kā zāles visiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi. Čikāgas universitātes profesors Džons Kasiopo (John Cacioppo) bija viens no pirmajiem, kas sāka nopietni pētīt vientulības kontekstu ar cilvēka sociālajām saitēm un aktivitāti.

Viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu priekšstati par vientulības būtību un iemesliem ir aplami. Vientulības sajūta nerodas tuksnesī vai meža vidū. Tā var ierasties arī pie cilvēka, kas aktīvi strādā ik dienas ir kolēģu vai tuvinieku vidū. Šie cilvēki mēdz būt aizdomīgāki pret pārējiem. Viņi neuzticas un nepaļaujas uz citiem. Šo attieksmi nosaka vai nu slikta pieredze vai arī bailes nonākt neērtā vai nepatīkamā situācijā.

Rezultātā viņi pašizolējās ļaužu drūzmas vidū. Pēc profesora domām, šādiem pacientiem ir jāiemāca nebaidīties un neuztvert pasauli drūmākās krāsās, nekā tā faktiski ir. Džona Kasiopo metode saucas “EASE” un tā piedāvā esošo cilvēka komunikatīvo robežu paplašināšanu un rīcībspējas aktivizāciju. Proti, ja cilvēkam agrāk nav veicies kontaktos ar pārējiem, tad šo neveiksmi nevajadzētu uztvert kā personīgu traģēdiju. Trešais solis – atrast savus domubiedrus un visbeidzot – cerēt uz to labāko. Ja pirmā mīlestība ir izrādījusies neveiksmīga, tad nevajag vainot visas glītās meitenes savā izvēles neveiksmē un zibenīgi precēties ar pirmo pretimnācēju. Diemžēl tieši šādi rīkojas sociāli nekompetenti iekšējie vientuļnieki.

Vientuļie jaunieši

Psiholoģe Marija Farma domā, ka jauniešu vidū šobrīd vientuļo cilvēku ir visvairāk. Daļa no viņiem redz reklāmu sludinājumus un zina, kādiem jāizskatās laimīgiem veiksminiekiem. Ja viņi šādi neizskatās, tad sociālie mediji par to soda bargi un nepielūdzami. Diemžēl spoguļattēls rāda reālu ainu, kas liek kaunēties par savu nepietiekamību. Pēc tam šie paškritiskie jaunieši sāk norobežoties no draugiem (dēļ savas nepietiekamības) un jūtas izstumti. Šo procesu stimulē sociālie mediji. Rezultātā daudzās pasaules valstīs šodien tiek runāts par jauniešu vientulības epidēmiju. 2018. gadā BBC, kopā ar vairākām augstskolās uzsāka pētījumu kurā piedalījās 55 000 aptaujāto cilvēku. Tas pierādīja, ka jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem ir visvientuļāko cilvēku vecuma grupa. 40% no aptaujātajiem šīs grupas cilvēkiem atzinās, ka jūtas vientuļi katru dienu. Vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem vientuļo cilvēku bija 29%. Līdzīgs pētījums tika veikts arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 20.000 cilvēku, kas vecāki par 18 gadiem. Arī šis pētījums pierādīja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā 18 – 22 gadi. Līdzīgs rezultāts bija novērojams aptaujas rezultātā arī Zviedrijā, kas liecināja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā no 16 – 24. gadi. 17% aptaujāto (šajā vecuma grupā) atzinās, ka ir jutušies vientuļi pēdējo divu nedēļu laikā. Nākamā vecuma grupa jau liecināja par mazāku vientulības sindromu, taču pamestības indekss no jauna paceļas ļaudīm vecuma grupā virs 75 gadiem. 15% te jūtas vientuļi, atstāti un izolēti.

Pētnieks Filips Konolijs, kurš Upsalas universitātē jau ilgstoši ēta vientulības efektus, uzskata, ka pastāv cieša kopsakarība starp subjektīvu vientulības sajūtu un sliktu pašsajūtu. Ja cilvēks konstatē savu vientulību un jūt sev līdzi, tad automātiski pasliktinās arī viņa veselība. Būtībā cilvēks pats sevi nostāda sodītas personas stāvoklī. Ja nav dzīvesbiedra vai draugu, tad ir pamats noskumt un uzskatīt, ka esi ārpus normas. Tātad – nelaimīgs. Būt pieaugušam nozīmē just atbildību par sevi. Bieži cilvēki to nespēj realizēt un vēlas uzkraut šo pienākumu partnerim vai draugiem. Vēl sliktāka situācija veidojas cilvēkiem, kas pieder seksuālajām minoritātēm vai ādām citām sabiedrības grupām, kuras pārējie traktē kā ārpus normām esošas. „Viss, kas izskatās citādi vai notiek citādi spēj novest pie vientulības, atstumtības vai pašizolācijas. Ir vieglāk uzskatīt sevi par upuri un izolēties, ja jūties neatbilstošs normai“, – uzskata Filips.

Amerikāņu 2015.gada pētījums, kurā piedalījās 300.000 dalībnieku pierādīja, ka sociālo kontaktu tīkla izveidošana palīdzēja vientuļiem cilvēkiem izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Pie līdzīgiem slēdzieniem ir nonākuši arī citu, apjomīgāku pētījumu rezultāti, kas norādīja, ka vientulība ir viens no trim izšķirošajiem priekšnoteikumiem, kuri noved pie letālām beigām.

Tātad pastāv liela iedzīvotāju daļa, kas nokļūst šajā vientulības posta spirālē. Tie galvenokārt ir divu grupu ļaudis: jaunieši un sirmgalvji. Pirmie meklē savu vietu pieaugušo pasaulē, bet otrie skumst par zaudētā stāvokļa ne-atgriezeniskumu. Gan vieni, gan otri nespēj pierast, ka nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

Vai iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt?

Tas esot sarežģīti, – uzskata eksperti. Šo jautājumu nevarot atrisināt centralizēti vai politiski, jo tas ir privātās dzīves jautājums. Taču neiespējami tas neesot. Pirmais solis esot informēt sabiedrību par šīs gigantiskās problēmas esamību. Ja jaunieši dēļ iedomātas vientulības izdara pašnāvības, iet bojā, tad mums ir jārīkojas, lai šādas traģēdijas novērstu. Ja cilvēkus dažādas dzīves situācijas pēkšņi padara vientuļus un nevajadzīgus, tad mums pārējiem ir jāpamana pārmaiņas uz šie ļaudis jāuzrunā. Kamēr nav par vēlu. Jo visi esam vajadzīgi. Cits citam un visi kopā.

Iespējams, ka pirmais solis ir labvēlības un laipnības palielināšana pret visiem ar kuriem ikdienā nākas saskārties sociālajā vidē: skolā, uz ielas, darba vietā vai autobusa salonā. Smaids un laipnība nemaksā naudu. Ar to arī sāksim.

Komunikācijas problēmas hiperteksta apstākļos. Aptauja par lasīšanas ieradumiem

 

 

 

 

 

 

 

By AndreariveracOwn work, CC BY-SA 3.0, Link

Teksts vienmēr kaut ko pavēsta. Tā var būt informācija, viedoklis, sajūtas vai konstruktīvs ieteikums. Liela nozīme ir tam kā vēstījums tiek realizēts. Proti, vai pateikts ir pietiekoši skaidri un saprotami. Komunikācijas pētījumi konstatējuši vairākas izklāsta formas, kas sasniedz savu mērķi. Panāk, lai uzrunātais cilvēks saprot ko viņam grib pateikt. Ir noskaidrotas arī barjeras un trokšņi, kas traucē uztvert ziņojumu. 

Pašlaik daudz lasām ekrānā, kas piedāvā jaunu pieraksta formu ar nosaukumu hiperteksts, kuru sāka aprakstīt jau 1960. gadā (Nelson, 1981). Aktīvai lietošanai to sāka izmantot tikai trīsdesmit gadus vēlāk (Landow 2006) un tagad šāds pieraksts ir jau mūsu komunikatīvā ikdiena. Uz jaunā pieraksta bāzes ir izveidojusies specifiska proza, dzeja, žurnālistika un salīdzinoši jauni ekrāna mākslas veidi. Šajā pētījumā centīsimies noskaidrot hiperteksta izmantojuma ieradumus latviešu lasītāju vidū un noskaidrot kā ekrāns izmainījis mūsu lasīšanas rutīnas.

Būtu lieliski, ja daudzi un dažāda vecuma lasītāji piedalītos šajā aptaujā.

Iespējams, ka „digitālie jaunieši“ (tie, kas uzauguši ar ekrānu, nevis grāmatu rokās) šodien lasa citādi nekā viņu vecāki. Var gadīties, ka „papīra grāmatu paaudze“ lasa un saprot vienlīdz labi parasto tekstu uz papīra un arī hipertekstu internetā. Nav izslēgts, ka hipersaites (šķērsatsauces) palīdz un bagātina lasīšanas rezultātā iegūto informāciju. Taču nav izslēgts, ka tās traucē un bremzē lasīšanas procesu. To visu mēs vēlētos uzzināt no šīs aptaujas rezultāta.

Tāpēc piedāvājam aptauju:

www.visidati.lv/aptauja/1487728570/

Atliek piebilst, ka studenti saņems instrukcijas un palīgmateriālu auditorijā. Pārējiem aptaujas dalībniekiem mums jāatvainojas par to, ka sekojošais teksts aptaujā „iegāja“ bez hipersaitēm (iekrāsotajiem vārdiem/šķērsatsaucēm).

Tātad nr 16. būtu jāizskatās šādi:

Izlasiet šo pasakas tekstu:

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilni, un tāpēc noliekušies uz zemi. Gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums. Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

“Vai tev kauna nav,” tā kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies sevi aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani!


Pateicamies visiem, kas veltīs savu laiku šai aptaujai!

Liels paldies!

 

 

 

Berlīnes mūris kā baiļu simbols

 

Speciāli TVNET

 

 

 

Šogad atzīmējam vairākas svarīgu notikumu gadskārtas. Viena no tām būs arī Berlīnes mūra krišanas diena. Gigantisko betona bloku sienu, kas atdalīja Rietumberlīni no Austrumvācijas, sāka celt 1961. gada augustā. Tā noturējās 28 gadus un sagruva tikai 1989. gada novembrī. Berliner Mauer noturējās trīs desmitgades, taču tā efekti uz cilvēku likteņiem un domāšanu ir sajūtami vēl šodien.

Mūrim“ ir simbola nozīme kā varmācīgi sašķeltas un brutāli paverdzinātas sabiedrības izpausmei. Tolaik (60. gadu sākumā) neviens neesot ticējis, ka „konstrukcija“ pastāvēs tik ilgi un tai būs tik traģiskas sekas daudzu cilvēku un valstu dzīvē. Kāpēc šo gigantisko sienu uzbūvēja? Lai neļautu austrumvāciešiem bēgt projām no Sarkanās armijas okupētās Vācijas teritorijas ar nosaukumu Vācijas Demokrātiskās Republikas (DDR). Brīdī, kad šo sienu saka būvēt, 3,5 miljoni austrumvāciešu jau bija pametuši savas dzimtās mājas, lai emigrētu uz rietumiem un izbēgtu no sociālisma trūkuma, terora un vajāšanas. Vairums bēgļu bija vecumā no 20 līdz 40 gadu (Die Besten gehen in den Westen) un vēlējās sev augstāku dzīves standartu rietumos. Austrumvācu režīms nolēma apturēt emigrācijas vilni mehāniski – uzbūvējot nepārvaramu sienu.

Mūra sienas efekti

Ir valstis, kas tic sienām. Ir pārliecinātas, ka mūri palīdz disciplinēt sabiedrību. Tā domā arī šodien Izraēla, Maroka un ASV, kur mūri traucē nepareiziem cilvēkiem pārvietoties „nevajadzīgā“ virzienā. PSRS režīms Vācijā domāja tieši tāpat. Tas slēdza brīvas pārvietošanās iespēju no austrumiem uz rietumiem Vācijā jau 1952. gada maijā. Robeža tika mīnēta, marķēta ar dzeloņdrātīm un robežsargu torņiem. No malas robeža izskatījās pēc aizsardzības līnijas, taču faktiski tā bija šķēršļu josla pašmāju iedzīvotājiem, neļaujot tiem atstāt sociālisma laimes valsti. Taču galvaspilsētā Berlīnē šādu mīnētu aizsargvaļņu 9 gadus nebija (līdz pat 1961. gadam). To noteica Potsdamas vienošanās starp valstīm uzvarētājām: ASV, Lielbritāniju, Franciju un Padomju Savienību. Četros sektoros tika sadalīta ne tikai visa Vācija, bet arī galvaspilsēta Berlīne. Austrumvācieši drīkstēja apmeklēt radus un draugus Berlīnes rietumu sektorā, taču tiem vakarā bija jāatgriežas mājas – atpakaļ austrumu sektorā. Ja kāds neatgriezās, tad cieta bēgļa tuvinieki un piederīgie.

Tas nozīmē, ka cilvēks, kas bija paredzējis bēgt projām un palikt rietumos, nedrīkstēja ņemt līdzi mantas vai ceļojuma somas. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, tūkstošiem cilvēku tomēr turpināja bēgt uz rietumiem. Līdz beidzot Berlīnes mūris šo aktīvo kustību reāli apturēja. Taču bēdzēji nepadevās. Tie izdomāja visādus veidus kā šķērsot mūri: lidoja ar paštaisītiem lidaparātiem, lēca ar kārtīm, taranēja vārtus ar varu (izmantojot īpaši pārbūvētas automašīnas), peldēja cauri kanalizācijas caurulēm vai līda pa tuneļiem, kas tika izrakti zem mūra. Daudzi mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Tas nozīmēja, ka Berlīnes mūra uzbūvēšana faktiski neapturēja emigrēšanu, taču to būtiski apgrūtināja.

Daudziem neizdevās aizbēgt un emigrēt

Lielai projāmbēdzēju daļai iecere beidzās neveiksmīgi. Tos vai nu aizturēja un ieslodzīja cietumā par robežas pārkāpšanu, vai arī viņi gāja bojā bēgšanas brīdī. Par pirmo mūra upuri kļuva Ida Zīkmane, kura mira no traumām, kas bija radušās viņai izlecot pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās tieši pie pašas robežas. Tas notika 1961. gada 22 augustā. Ida tobrīd bija 59 gadus veca. Nākamajā dienā (pēc Idas bojā ejas), austrumvāciešu policisti sāka šaut uz visiem, kas tuvojās mūrim. Tas nozīmē, ka mēģinājums šķērsot mūri nozīmēja pakļaut sevi nāves briesmām. Jau nākamajā dienā to izmēģināja 24 gadus vecais Ginters Liftins, mēģinot pārpeldēt pāri robežlīnijai Berlīnes centrā. Nākamajos gados savu dzīvību te zaudēja apmēram 100 cilvēki, kas vēlējās nokļūt rietumos. Kāpēc rietumos tolaik pret šiem notikumiem neprotestēja pietiekoši skaļi? Daudziem esot licies, ka mūris ilgi nepastāvēšot, ka tik absurdas celtnes ātri sabrūkot, ka absurdu ietekmēšot Rietumeiropas demokrātijas un NATO. Taču tā nenotika. Rietumi neko neesot varējuši izdarīt, jo mūris bijis uzbūvēts Austrumvācijas robežās. Vēl vairāk – austrumvāciešiem, kopā ar Padomju Savienību, pat izdevās izbūvēt platu zonu savā mūra pusē, kas vēlāk tika nosaukta par „nāves zonu“. Tagad to šķērsot gandrīz vairs nebija cilvēka spēkos.

Vieglāk aizbraukt uz Mēnesi

1962. gada mediju ziņojumos parādījās ironiskas piezīmes par to, ka vieglāk esot aizlidot uz Mēnesi, nekā iziet cauri Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Mūra pirmajā dzimšanas dienā daudz rietumberlīnieši vēlējās sarīkot demonstrācijas pret mūra faktu. Taču varas iestādes rietumpusē sākumā atļāva tikai sēru mītiņus, bijā gājušo piemiņai un vakara klusā protesta formas. Politiskus efektus šie pasākumi nepanāca. Rietumu tūristi turpināja mierīgi „ieiet Austrumberlīnē“, lai pēc pastaigas atgriezties atpakaļ brīvībā. Vēlāk uzbūvēja pat skatu tornīšus, lai brīvie cilvēki varētu netraucēti noskatīties kā darbojas „cilvēku ferma“ viņpus valnim. Otrajā pusē valdīja ierastais klusums. Arī kaislību brīžos, kad rietumberlīnieši sacēlās un sāka mest robežapsargu virzienā bruģakmeņus, visus ātri izkliedēja ar asaru gāzi un ūdens metējiem.

Peters Fehters, ievainots uz Berlīnes mūra. Ekrānšāviņš

1962. gada 17. augustā uz mūra, bēgot pie Checkpoint Charlie, gāja bojā 18 gadus vecais Pēters Fehters. Viņu nošāva austrumvācu robežsargi brīdī, kad viņš kopā ar draugu mēģināja pārvarēt žogu. Šī publiskā slepkavība bija redzama un norisinājās kā teātra izrāde uz skatuves. To novēroja liela rietumberlīniešu grupa, ieskaitot žurnālistus. Pēc tam avīzes bija pilnas ar notikušā aprakstiem, fotogrāfijām un reportāžām no notikuma vietas. Pētera nāve padarīja Berlīnes mūri par totalitārisma diktatūras un nāves simbolu. Dienu vēlāk pie Sarkanās armijas karavīru pieminekļa Vīnē tika atrasta sprāgstviela, kuru varas iestādes neitralizēja. Notika arī citu Padomju Savienības uzvaras monumentu demolēšana britu sektorā Rietumberlīnē. Taču ar laiku protesta kustība pret mūra faktu pieklusa. Cilvēki samierinājās ar absurdu kā ar neizbēgamu ļaunumu. Cik cilvēku gāja bojā uz mūra vai mūra kontekstā? Drošu faktu par to joprojām nav. Vieni pieejamie VDR dokumenti liecina, ka, mūri šķērsojot, esot gājuši bojā 392 cilvēki. Citas liecības (Checkpoint Charlie muzejs) liecina, ka upuru bijis 1065. Taču nevar izslēgt, ka upuri bija un ir daudz vairāk. Jo mūra efekti turpina garīgi iespaidot mūsu dzīvi vēl šodien destruktīvu baiļu formā.

1989. gada notikumi

Novembrī – decembrī mūris tika sagrauts ar āmuriem, lāpstām un buldozeriem. Tas notika tik pat negaidīti un strauji kā tas tika uzcelts. Vācija beidzot bija apvienota un neiespējamais reāli noticis. Spoka un monstra – mūra vairs nebija. Taču šī laika sekas cilvēku domāšanā ir saglabājušās. No vienas puses Berlīnes mūra krišana ir lielisks notikums, kas liecina par absurdas impērijas krahu, otrā pasaules kara beigām un cilvēktiesību atjaunošanas faktu. Taču no otras puses abu Vācijas pušu: atvērtās demokrātijas un cietuma valsts apvienošana bija un paliek kā gigantisks socioloģisks eksperiments pētnieku analīzēm. Arī tagad – 30 gadus vēlāk, mēs varam redzēt ne tikai pozitīvos, bet arī negatīvos mūra eksistences efektus cilvēku apziņā. Aptaujas pierāda, ka labējo ekstrēmistu partija Alternatīva Vācijai (AfD) var kļūt par lielāko un ietekmīgāko partiju brīdī kad bijušo Austrumvācijas teritoriju iedzīvotāji balsos nākamajās vēlēšanās rudenī. Tas notiks pavisam drīz. Kāpēc tā notiks? Kāpēc post – austrumvācieši nebalsos par pārbaudītām partijām, bet bruģēs ceļu populistiem? Tāpēc, ka 1989. gada notikumu gaidas nav realizējušās. Visi nav kļuvuši bagāti, laimīgi un apmierināti.

Vācijas apvienošanas stāsts pēc Berlīnes mūra sagraušanas, šķiet norisinājās kā filmā, kas tiek tīta uz priekšu paātrināti. Valsti apvienoja, ieviesa kopīgu valūtu, cilvēki beidzot varēja satikt savus sen neredzētos tuviniekus. Vācieši no Austrumvācijas pēkšņi strādāja, dzīvoja un iepirkās kopā ar kolēģiem no Rietumvācijas. Divas, ļoti atšķirīgi socializētas iedzīvotāju grupas pēkšņi centās apvienoties un savienoties. Tieši tāpat kā to varēja novērot Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kad šeit ieradās daudz trimdas tautiešu. Taču daudzi no viņiem „neizturēja“ un atgriezās atpakaļ Rietumos. Tieši tāpat, kā austrumvācieši turpina pamest Helmūta Kola raksturotās „ziedošās austrumu teritorijas”, lai gan mūra un robežpāreju tur vairs nav un neviens nešauj.

Grūtā vienošanās par to kas noticis

Veikt pārmaiņas cilvēku galvās ir daudz grūtāk, nekā panākt līgumus uz papīra. Mēdz teikt, ka pats svarīgākais konfliktu likvidētājs esot prasme vienoties par kopīgu pagātnes interpretāciju. To pašu, kuru mēs Rīgā varam katru gadu novērot pie „atbrīvotāju pieminekļa“ Pārdaugavas parkā. 9. maija faniem ir iestatīts, ka Padomju Savienība ir atbrīvojusi Eiropu, turpretī 8. maija faniem, šķiet, ka šajā brīdī ir sākusies boļševiku okupācijas laiks mūsu valsts vēsturē. Kamēr mēs neesam vienojušies par kopīgu otrā pasaules kara iznākuma reālo interpretāciju, tikmēr turpināsies konflikts starp dažādi socializētajām iedzīvotāju grupām arī Latvijā. Nevar cerēt, ka putinistu, populistu agresīvās propagandas apstākļos (un pašmāju sabmediju sairuma situācijā) kādi pārdabiski spēki palīdzēs mums atrast kopīgu pagātnes interpretāciju ar citādi socializētajiem. Tā tas nenotiks. Berlīnes mūra vairs nav, taču spriedze saglabājusies gan tur, gan šeit.

Vācija pavisam drīz vēlēs jaunus politiskos vadītājus. Bijušajā Austrumvācijas zonā pašlaik dzīvo ap 14 miljoniem iedzīvotāju, taču IKP vērtībā ir par 30% zemāka nekā Rietumvācijas teritorijās. Arī tur visiem nav izdevies tikt uz zaļa zara un palikušie pamazām atsakās no esošajām politiskajām izvēlēm, dodot priekšroku ekstrēmistiem un populistiem. Parādās afišas un aicinājumi „Merkeli uz Sibīriju un Putinu uz Berlīni!“.

Loģiski tas nav. Vajadzētu atcerēties kā bija mūra laikā. Taču sajūtas kāpj pāri žogiem, kurus prāts uzceļ. Vācu vēsturnieks Franks Bies (Frank Biess) uzskata, ka kolektīvajam sajūtām esot daudz lielāka nozīmē vēstures procesu izskaidrojumā, nekā līdz šim ticis pieņemts. Viss pēckara periods (abās pusēs mūrim) esot bijis kolektīvo baiļu noteikts laiks: bailes no atriebības (Vergeltungsangst), bailes no morālās atbildības (Moralische Angst), bailes no modernizācijas un demokratizācijas (Moderne Angst, Demokratische Angst), bailes no atomkara (Apokalptische Angst) un bailes ikdienas problēmām (Allgegenwärtige Angst). Pēc viņa domām bailes nosakot visu.

Iespējams, ka arī mums ir pienācis laiks sistematizēt savas kolektīvās bailes, jo tikai tad sapratīsim, kāpēc pagājušajās vēlēšanās liela sabiedrības daļa ievēlēja populistus parlamentā un kāpēc emigrācijas procesi prom no Latvijas turpinās. Varbūt, ka liela mūsu problēmu atslēga ir noklusētu baiļu legalizācija?

Kādas tad ir šodienas latviešu bailes?

Kā tevi „pataisa par muļķi“ jeb kā mobings ietekmē mūsu sabiedrību

Speciāli TVNET

Reizēm notiek tā, ka kāds pēkšņi pārtrauc pusvārdā un neļauj pabeigt domu. Runā virsū un neklausās. Gadās, ka sarunas laikā kāds cits demonstratīvi pavelk uzacis uz augšu un pasmīn brīdī, kad paužat savu viedokli. Šie piemēri ir varas izpaudumi un nenozīmē, ka jums nav taisnība. Tie liecina, ka nepatīkat. Ka notiek jūsu „nolikšana pie vietas“. Tā norisinās „muļķa mices uzmaukšana“ galvā cilvēkam, kas toņa noteicējiem nepatīk.

Nereti šādā brīdī jūtamies „samazināti“, izsmieti un nenozīmīgi, ja psiholoģiskais „knipis pa degunu“ ir trāpījis. Diemžēl daudzi praktizē otra cilvēka „pataisīšanu par muļķi“, ja viedokļa līderiem izlēcējs netīk. Tad „moberi“ palīdz ātri samazināt cita cilvēka vērtību un nozīmību. Ierīvējot to stāvus zemē. Šādi notiek ne tikai darbavietā vai mācību iestādē, sporta laukumā vai uz ielas, bet arī paziņu lokā, publiskajā telpā, zinātnē, politikā un jo īpaši – interneta komunikācijā. Vai šis process ir izplatīts un ietekmē mūsu valsti un sabiedrību kopumā? Jā, ietekmē. Pat ļoti, jo mobinga rezultātā tiekam vaļā no gudriem cilvēkiem svarīgos un augstos amatos. Rezultātā atdodam stratēģijas iniciatīvu pelēkajām viduvējībām, kas nerunā pretī, bet prot „skriet uz vietas“.

„Esam sadrumstaloti, nevaram vienoties par kopīgu mērķi“tā mobinga sekas valsts līmenī apkopoja kāda no Latvijas mobinga izraisīto problēmu pētījuma dalībniecēm. Cits aptaujas dalībnieks secināja, ka mobings panākot materiālus un cilvēkresursu zaudējumus. Daļa vajāto kļūstot depresīvi un mēģinot risināt savas problēmas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. „Tātad var secināt, ka mobings var ietekmēt ne tikai kādu konkrētu indivīdu, bet arī visu sabiedrību kopumā, radot cilvēkiem kā finansiālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas,“ secina pētījuma autori. Vai no šā psiholoģiskā terora cieš tikai valsts un privātā sektora darbinieki? Nē, izrādās, problēma ir plašāka.

Vairāk nekā 37% skolēnu Latvijā apgalvo, ka ir cietuši no mobinga, taču visvairāk to piedzīvojuši tieši mazāko klašu skolēni, 51%. Bērniem ir izveidota mācību filmapar to, cik traģiskas sekas ir mobingam sabiedrībā. Cik svarīgi ir atmaskot moberus un aizstāvēt vajātos. Pieaugušajiem šādu mācību filmu nav. Taču „bomža dedzināšanas mēģinājuma“ akts Biķernieku ielā rāda, ka respekts pret citādajiem joprojām ir svešvārds Rīgas pusaudžu vidū. Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas peripetijas signalizē, ka slēgtās un akadēmiskās vidēs „savējo“ bīdīšana turpinās, un, ja nav argumentu, tad noder mobings, lai kādu novāktu. Kur nu vēl politiskie lēmumi visaugstākajā parlamentārajā līmenī, kas ierobežo sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesības un pierāda, ka empātija ir nesaprotams svešvārds arī daudzu mūsu valsts likumdevēju domāšanā.

Publicētie pētījumi rāda, ka mobings Latvijā pieaugušo kolektīvos ir apmēram tāds pats kā pamatskolā (57% publiskajā un 66% valsts sektorā). Rezultātā apmēram 30% strādājošo vairs nevēlas veikt savus darba pienākumus, zūd vēlme doties uz darbu un krītas darba efektivitāte. Sabiedrība nav informēta, ka mobinga problēma pastāv, un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Bez tam – trūkst arī statistikas datu par mobinga situācijā cietušajiem, jo par šo problēmu Latvijā publiski un skaļi neviens nevēlas runāt, konstatē pētījuma autori.

Tas nozīmē, ka moberi mūsu valstī joprojām darbojas netraucēti aktīvi un izlēmīgi ietekmē svarīgu amatpersonu iecelšanu amatos un būtisku lēmumu pieņemšanu vai iespaido to nepieņemšanu. Tātad atstāj nospiedumus uz mūsu valsts procesiem. Sūkstāmies, ka politiķi ir slikti un viņu lēmumi vēl sliktāki. Taču varbūt ir vērts ielūkoties mehānismā, kas mums ģenerē šos sliktos politiķus labo vietā. Viens no šā destruktīvā mehānisma pamatelementiem ir tieši mobings jeb psiholoģiskais terors pret „citādajiem“ un „ne savējiem“.

Psiholoģiskās iznīcināšanas tehnika

Norvēģu sociālpsiholoģijas profesore Berita Osa šīs tehnikas instrumentus sociālajā telpā sāka pētīt jau pirms 50 gadiem, nodalot piecus pašus izplatītākos (klasiskos) paņēmienus. Tie ir: izsmiešana, ignorēšana, „izsaldēšana“ jeb informācijas izolēšana, dubultās sodīšanas režīms, lai apzināti radītu vajātajai personai vainas apziņu un kaunu par sevi. Šie nav vienīgie „muļķa taisīšanas“ paņēmieni, taču visizplatītākie gan. Pašlaik šajā jomā daudz pēta psiholoģe Helēne Tomsone, kurai ir izdevies izveidot metodes, ar kuru palīdzību vajātās personas spēj sevi aizsargāt un atbrīvoties no uzmauktās „muļķa cepures galvā“. Taču aplūkosim, kā tas sākas un notiek. Piemēram, darba kolektīvā ienāk jauni darbinieki, kas tikko pabeiguši savas studijas ārzemēs, ir spara pilni, gatavi strādāt un rosīties. Viņiem ir daudz ideju un neskaitāmi jauni priekšlikumi darba uzlabošanai. Taču kāds no vecākajiem kolēģiem nav sajūsmā par ienācēju entuziasmu. Lai to noslīcinātu, tiek izmantota varas tehnika ar klasisku apklusināšanas un devalvēšanas tehniku.

Kā tas notiek? Vispirms „izsaldēšana“, t.i., neļaujot cilvēkam norunāt domu līdz galam un apklusinot pusvārdā. Var arī pēkšņi uzdot runātājam pretjautājumu, kas galīgi neattiecas uz sarunas tēmu, nojaucot vēstījuma loģiku. Šādos gadījumos nepieciešams uzreiz norādīt, ka esat pārtraukti sava viedokļa izklāstā un vēlaties pateikt savu versiju līdz punktam. Nedrīkst atļaut sevi iebīdīt stūrī un apklusināt. Taču nav vēlams sākt kauju ar apklusinātāju, jo var gadīties, ka jūsu priekšā ir nepieklājīgs, nevis vienkārši ļauns cilvēks. Taču, ja neļauj jums izteikties, runā virsū un sāk nekautrīgi ignorēt publiskajā telpā, tad gan ir pamats bažām, ka pret jums sākts mobinga process ar mērķi pazemot, nomelnot un iznīcināt.

Gaismas izslēgšana

Pēc tam vajātāji ķeras pie nākamā instrumenta – aktīvas ignorēšanas. Piemēram, skaļi trokšņojot jūsu runas laikā: grabinot datora tastatūru, smejoties un novēršot uzmanību no sacītā, lai radītu iespaidu, ka viss, ko vajātā persona piedāvā, ir neinteresants un nav uzmanības vērts. To parasti realizē ar ķermeņa valodas palīdzību – izsmejoši žestikulējot vai uzjautrinoties. Parasti šai pieejai seko jau trešais solis, kas ir klaja izsmiešana. Uzjautrinoties par vajāto personu kā par komisku, smieklīgu ākstu. Šo tehniku sauc par „gaismas izslēgšanu“ un „skābekļa atslēgšanu“. Šajā etapā izsmietā persona jau sāk satraukties, nervozēt un patiešām var „zaudēt pavedienu“ stresa dēļ, kas rodas neadekvātās publikas reakcijas rezultātā. Ja vajātāji ir spējuši novest vajāto personu līdz stresa stāvoklim, tad „dzelzs ir karsta“ un nākamais solis mēdz būt „telpas nogriešana“ jeb informācijas apturēšana vajātā cilvēka virzienā. Proti apkārtējiem tiek radīts iespaids, ka „ir darīšana ar nevērtīgu personu“, kurai „viss nav jāzina“ (jo tad it kā radīsies tikai jauni sarežģījumi!). Ar “telpas (informācijas) izslēgšanu“ vajātajam cilvēkam tiek skaidri un gaiši pateikts, ka viņš „šeit neiederas“ un nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā karavāna atstāj tuksnesī vientuļnieku nāvei, arī šajā gadījumā vajātais cilvēks tiek izolēts un izraidīts.

Nākamais jeb noslēdzošais solis ir dubultais sods. Tas nozīmē, ka jānosoda viss, ko šis cilvēks dara. Piemēram, ja vajātais cenšas verbāli aizstāvēties, tad viņam var pārmest pļāpību un patmīlību. Ja vajātais ir kluss un intraverts cilvēks, tad viņu sāk kritizēt par pasivitāti, garlaicību vai bezatbildību. Respektīvi vajātais jākaunina par viņa rakstura īpašībām, matu krāsu, manierēm, biogrāfiju un visu, kas iespējams. Kas notiek pēc tam? Nekas vairs nav jādara, jo publiskajā telpā ir izveidots negatīvs priekšstats par šo cilvēku un visi no viņa novēršas. Ieskaitot viņu pašu, jo upurim ir kauns par sevi.

 

Ko nomelnošanas mehānisms panāk?

Iznākums ir vienmēr viens un tas pats – vajātais cilvēks zaudē un pazūd. Aiziet no darba, izvairās no sabiedrības. Gadās, ka saslimst, gadās, ka izdara pašnāvību. Īpaši smagi šo „iedzīšanu“ un vajāšanu pārdzīvo bērni un jaunieši tagad – tīmekļa komunikācijas apstākļos.

 

Kas ir vajātāji?

Ērebrū universitātes pētījumi (2010) pierada, ka vajātāji mēdz būt cilvēki, kas: a) atrodas varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem un var piešķirt bonusus tiem, kas patīk, un iegriezt tiem, kas nepatīk, b) ir neformālie līderi, kuri nosaka vērtību skalu attiecīgajā sabiedrībā, c) viedokļu noteicēji noteiktās sabiedrības grupās, d) līdzstrādnieki, kas (savu funkciju zonā) spēj izbīdīt vai sarežģīt darba procesu, d) darba grupa, kas veido enerģētisko kodolu, un tās ietvaros iespējams izrēķināties ar personībām, kas „dažiem nepatīk“. Pēc pētnieces Luīzes Svensones domām, ikviens no mums var kļūt par vajātāju, ja apstākļi izveido šim procesam labvēlīgu situāciju. Kā panākt, lai sabiedrība saprastu šo negodīgo nomelnošanas un spēcīgu personību izstumšanas mehānismu?

Luīzei šķiet, ka riska grupā pirmās nokļūst neparastas personības. Tās it kā neiederas esošajos grupējumos (neievēro esošo hierarhiju) un tiek tāpēc izstumtas. „Te nevajag meklēt prāta gigantus. Pietiek, ja jauniešu kolektīvā parādās gados vecāks cilvēks vai sieviete pretendē uz darbu vīriešu kolektīvā, vai cilvēks pauž atšķirīgu pasaules uzskatu nekā caurmēra vidusslānis,” uzskata Stefans Blumbergs, kas ilgstoši pēta un vērtē mobinga negatīvos efektus zviedru sabiedrībā. Pēc viņa domām vislielākā atbildība jāuzņemas klusējošajai masai. Cilvēkiem, kas labi redz, ka kāds cilvēks nepamatoti tiek vajāts, bet šie ļaudis nedara neko, lai situāciju labotu. Piemēram, ir ļaudis, kas nelaimes gadījuma apstākļos nevis metas palīgā slīkstošam cilvēkam, bet gan filmē noslīkšanu ar savu mobilo telefonu. Šo procesu profesionālajā leksikā dēvē par „stirnu vajāšanu“.

 

Vai visiem jādraudzējas ar visiem?

Protams, ka ne. Taču mēs varam saņemties un būt pieklājīgi un iecietīgi cits pret citu, nošķirot privāto no profesionālā. Diemžēl personas, kas sāk psiholoģiskā terora procedūru pret citiem, ir spējīgas pazudināt ne tikai talantīgākus oponentus, bet arī veselas nozares. Tāpēc uzņēmumos un iestādēs būtu jābūt gatavībai novērst šos procesus un bremzēt agresīvu vajātāju iniciatīvas. Pagaidām mums ir fakti, ka šis nelāgais efekts pastāv un ietekmē pusi no mūsu iedzīvotājiem, taču ir maz pētījumu par to, kādu ļaunumu šādi procesi nodara valstij kopumā. Ērebrū universitāte šajā procesā ir līderpozīcijās, piedāvājot darba devējiem instrukcijas, kas palīdz cīnīties pret mobinga procesiem darba vidē. Ja uzņēmumā ir nefokusēts vadības stils, disfunkcionāla līdzstrādnieku grupa un izplūdusi organizācija, tad ir pamats pieļaut, ka šāda vidē radīsies priekšnoteikumi mobingam. Tas var sākties arī skolā, bērnudārzā, sporta komandā, politiskā partijā vai interešu organizācija, ja tās biedri nav izglītoti par šādā nejēdzīga fenomena eksistenci un neviļus pieslejas vajātāju grupējumam tikai tāpēc, ka paši baidās nonākt vajāto personu kategorijā. Šādā vidē (darba kolektīvā, grupā, komandā vai organizācijā) veidojas diktatūras apstākļiem raksturīga vide ar skarbu vajātāju centrā un viņa pielīdēju = kalpu galeriju perifērijā. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami pārtraukt „medības“ un citādi domājošo vajāšanu, jo vara un ietekme šāda mobinga substruktūrā pieder nevis demokrātiskajam vairākumam, bet vajātāju mazākumam, kas nosaka sev vajadzīgās vērtību kategorijas un realizē savu soda bataljonu darbību. Lai novērstu šādu notikumu attīstību grupā, komandā, kolektīvā vai valstī, ir nepieciešams izglītošanas process. Tas pats, kas parāda šādu savstarpējo attiecību „dubultās grāmatvedības“ kaitīgumu. Tieši tāpat kā visos uzņēmumos un iestādēs ir nepieciešams scenārijs krīzes komunikācijas apstākļiem, ir vajadzīgs arī izglītošanas process mobinga novēršanai visos līmeņos. Nepieļaujot gudru un talantīgu cilvēku sociālo diskvalifikāciju skaudības vai nenovīdības vārdā.

 

Vajātāju spogulis

 

Populārais futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovic) ir liecinājis, ka pēc pāriešanas uz Barselonas klubu esot piedzīvojis mobingu. To organizējis treneris Hoseps Gvardiola (Pep Guardiola). Ignorēšana un izsaldēšana panākusi to, ka futbolists naktīs nav varējis aizmigt, juties vainīgs bez iemesla. Pēc Rebekas Bolinas domām, šis piemērs rāda, ka vajāt var ikvienu un efekts šim mobingam būs tieši tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam – nospiestības un pamestības sajūta, vainas apziņa. Proti, mobinga mērķis ir ne tikai panākt, lai vajātais pamet „skatuvi“, bet arī piedāvāt greizo spoguli, kurā tas izskatās slikti. Ja „medījums“ sāk pats piekrist šim „spoguļattēlam“, tad mērķis tiek panākts un vajātais cilvēks iznīcināts kā personība. „Upurim mēdz uzvelt vainu par to, kas ar viņu ir noticis. Piemēram, izvarošanas upuri nereti jūtas paši vainīgi par to, kas ar viņiem noticis,“ konstatē Rebeka Bolīna (Rebecka Bohlin). Vissliktākais, ja šādu procesu sāk atbalstīt cilvēki, kuru rokās ir varas sviras.

Brīdī, kad jūsu atbildi sāk labot publiski kāds no kolēģiem, vai mirklī, kad iepriekš rūpīgi izsvērtu spriedumu kāds cits sāk izsmiet, aizbildinoties ar to, ka jums trūkst humora izjūtas, ir pamats kļūt aizdomīgiem mobinga bīstamās klātbūtnes sakarā. Ja pamanāt, ka neesat saņēmis svarīgu informāciju, kuru citi zina, tad vajāšana ir jau notikusi un psiholoģiskais terors darbojas. Jomas speciālisti uzskata, ka situācijā nevajag apklust, nolaist rokas un rakstīt atlūgumu, bet gan „ielikt kāju durvīs“ un nepakļauties vajātāju spiedienam.

Tā arī darīsim.

%d bloggers like this: