Baudu valgos jeb Gētes mīlestība literatūrā: mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ

„Jaunā Vertera ciešanas“ Gēte izdeva 24 gadu vecumā (1774.gadā) anonīmi. Šis romāns vēstuļu formā bija tiem laikiem pārsteidzošs un negaidīts mīlas kaislību manifestējums tekstā. Runa ir par jaunu vīrieti, kurš nelaimīgi iemīlējies daiļajā Šarlotē. Pēc īsas pasijas, sieviete pārtrauc attiecības ar pielūdzēju, saderinās ar citu, bet agrākais pielūdzējs iet bojā pašnāvībā. Teksts bija revolucionārs ne tikai tāpēc, ka godīgi atklāja nelaimīgas mīlestības ciešanu spēku, bet arī intensīvā emocionālā pārdzīvojuma apraksta dēļ. Nekās tamlīdzīgs līdz tam nav bijis izlasāms. Spēcīga mīlestība un kaislība starp vīrieti un sievieti, bija kas jauns. Iedvesmu šim darbam Gēte esot smēlies no savas nelaimīgās mīlestības pret kādu citu –  pavisam reālu Šarloti. Taču viņa kaislība pret šo jauno sievieti neesot bijusi tik pat spēcīga kā romānā aprakstītā Vertera ciešanu gamma. Šī romāna rezultātā 18.gadsimta jaunie vācu vīrieši tā aizrāvās ar Vertera ciešanu aprakstu, ka pārņēma viņa apģērba stilu, uzvedību un teksta iespaidā palielinājās jaunekļu pašnāvību vilnis. Tā vienā rāvienā – 24 gadus vecais Johans Volfgangs fon Gēte kļuva slavens. Tobrīd sākās viņa ceļš uz literatūras olimpu, jo vāciešiem viņš nozīmē to pašu ko britiem Šekspīrs vai mums Rainis.   

Moderna ģimene un alķīmijas laiks

Dokumenti liecina, ka Vertera tēlā Gēte iepludinājis savu draugu, kurš patiešām nelaimīgas mīlestības dēļ izdarījis pašnāvību. Taču „mīlas tehnoloģijas“ apguvei viņa turpmākajos darbos ir ļoti liela nozīme. Mīlestība ir mīkla, kuru Gēte mēģina uzminēt visādos veidos – gan veicot eksperimentus ķīmijas laboratorijā, gan pavedinot un valdzinot sievietes, kuras nomaina cita citu, bet nespēj piepildīt alku telpu tik lielā mērā kā rakstnieks to būtu vēlējies. 

Leģendārais vācu rakstnieks dzimis 1749.gadā Frankfurtē pie Mainas. Viņa tēvs bija jurists, ģimene pārtikusi, jo senči nodrošināja gan kapitāla akumulāciju no amatnieku vides, gan  nopirktu aristokrāta titulu. Tāpēc jaunietis varēja izvēlēties profesiju un nodarboties ar daiļajām mākslām. Interesanti, ka labu izglītību tolaik ieguvusi arī nākamā rakstnieka māsa, kas ir drosmīgi un progresīvi tiem laikiem. 

Johanu Volfgangu neviens neesot uztvēris kā brīnumbērnu. Nē, viņam dota lieliska iespēja izglītoties un viņš diezgan ātri iemācās neskaitāmas svešvalodas (ieskaitot latīņu, franču, ebreju u.c.). Bērnībā vecmāmiņa viņam esot uzdāvinājusi leļļu teātra iekārtu un lelles. Tā esot bijusi mazā zēna galvenā spēļu vieta. Viņš regulāri uzvedis lugas uz savas mazās skatuves un tāpēc esot izveidojusies viņa interese par dramaturģiju, teātri un mākslu. Šajā jomā Gētes bērnības pieredze sasaucas ar zviedru leģendārā kinorežisora Ingmara Bergmana bērnību, jo arī viņš esot iegājis mākslā un literatūrā pa spēļu leļļu teātra ceļu. Tieši tāpat kā Gēte. 

Pirmā viņa mācību iestāde bija senā Leipcigas universitāte. Interesanti, ka tur viņu esot apcēluši par akcentu un klasiskās vācu valodas (hochdeutsch) neprašanu. To vēsta dokumenti un liecības, taču šodien liekas savādi, kā tas varēja būt iespējams, ka lielākais vācu rakstnieks varētu nebūt bijis perfekts vācu valodas izrunā. Pastāv viedoklis, ka Gēte runājis neskaidri un par to studiju biedri viņu apsmējuši. Tā vai citādi bija, to mēs varam tikai minēt, taču viņam Leipciga nepatika un pēc 2 gadiem mācības šeit tiek pārtrauktas. Formālais iemesls – tuberkuloze, jo pēc 2 gadiem Gēte atsāk studijas Strasbūrā. Tēvs, protams, vēlas, lai dēls kļūst par juristu, bet jauno Gēti likumu studēšana neinteresē. Viņš sāk studēt ķīmiju, aizrauties ar literatūru un dzeju. Tā kā nākamais rakstnieks pārzināja daudzas svešvalodas, tad viņam bija iespēja lasīt dažādus tekstus orģinālā un labos tulkojumus. Tieši tāpēc viņš pievērsās pasaules literāro procesu apzināšanai un salīdzināja tos, studējot eiropiešu un ķīniešu, arābu romānus. Šeit jaunais Gēte satapa sev liktenīgu skolotāju Juhanu Gotfrīdu Herderu, kuram liela nozīme arī latviešu literatūras attīstībā. 1764.gadā Herders pārcēlās uz dzīvi Rīgā un vienu laiku strādāja par skolotāju Rīgas Doma skolā. Šajā laikā viņš iepazinās ar latviešu tautas dziesmām, pētīja to unikalitāti un publicēja  tekstus par vēsturi, filozofiju un literatūras kritiku. Herders nosodīja vācu krustnešu iebrukumu Latvijā 13.gs., un nosodoši izturējās pret latviešu zemnieku apspiešanu. Taču piecus gadus vēlāk viņš atgriežas Rietumeiropā un 1770.gadā iepazinās ar nākamo vācu literatūras ģēniju Johanu Volfgangu Gēti. Šī draudzība bija ļoti nozīmīga nākamā rakstnieka mūžā. Herders viņu ieveda „Vētras un dziņu“ laikmetā un atgriešanās atpakaļ kļuva neiespējama. 

Kaislības un sieviešu rinda

Uzskaitīt visas „liesmas“ kurās Gēte mēģina atrast savu kaislības triumfu, laikam nav jēgas. To ir daudz, tās ir dažādas. Diemžēl gandrīz nevienā no tām rakstnieks neatrod to, pēc kā ilgojās. Pirmā esot bijusi Lilī Šonemana, brīva un neprecējusies. Viņai veltītas Lilī dziesmas, taču no apsolītajām laulībām rakstnieks esot aizbēdzis uz Šveici un pa to laiku iecerētā apprecējusies ar citu. Mācītāja meita Frederika Bērona atstājusi līdzīgus „nospiedumus“ jaunā rakstnieka dzīvē. Viņai esot veltīta slavenā dziesma par mežrozīti, kuru vācu valodas nodarbībās mācās arī skolas bērni Rīgā, Alūksnē vai Rucavā. 

Protams, ka visus rakstnieka biogrāfijas pētniekus interesē Grietiņas prototips „Faustā“. Versijas par šo sievieti ir dažādas, taču nav izslēgts, ka liela ietekme bijusi Šarlotei fon Sternai. Viņa bija gados vecāka, septiņu bērnu māte, ar kuru kopā Gēte devās uz Itāliju. Viņš pavadīja kopā ar viņu Romā 2 gadus un tieši šeit esot piedzimusi ideja rakstīt „Faustu“. Šajā laikā parādās erotiski teksti un Gēte tos publicē Romas elēģijās (Erotica Romana), jo beidzot esot sapratis mīlas jēgu. 1942. gadā tas lieliskā krājumā izdevis Miķelis Goppers „Zelta Ābelē“ latviski. Atdzejotājs Vilis Cedriņš un ilustrējis Teodors Zaļkalns. Pateicoties „Romas periodam“, Gēte esot sapratis, ko viņš meklē sievietēs. Pēc atgriešanās no Itālijas, Johans iemīlas un dzīvo kopā ar „ļoti parastu sievieti“ Kristīni Vulpiusu, detektīvromānu autora Kristiana Augusta māsu. Trakulīgu un kauslīgu personu. Taču ar šo sieviešu medības nebeidzās un tupinājās līdz rakstnieka mūža beigām. 

Protams, ka Gētes lielākais ieguldījums pasaules literatūras vēsturē bija drāma par ļaunuma pretrunību un mīlas traģiskumu – „Fausts“, kuru latviešu valodā tulkojis Jānis Rainis. Sižeta pamatā ir sena vācu teika par zinātnieka vienošanos ar sātanu un Grietiņas pazudināšanu.  

Gēte aizgāja no šīs pasaules 82 gadu vecumā, atstājot mums 143 literārus darbus. 

Kā paliek ar mīlestību? 

Spriežot no pētījumiem un atstātajiem tekstiem, viņš bija un paliks zinātnieks un romantikas stūrakmens literatūrā, kurš ar savu daiļradi ietekmējis Ludvigu van Bēthovenu, Feliksu Mendelsonu, Francu Šūbertu un Robertu Šūmani. 1808.gadā viņš pat tikās ar Napoleonu, kurš esot izlasījis „Jaunā Vertera ciešanas“ veselas astoņas reizes. Viņa draugu lokā bija lords Bairons un Fredriks Šillers un citi.

Gēte savā būtībā bija zinātnieks, augstskolas solā izglītots ķīmiķis, pētīja anatomiju, publicēja tekstus par atklājumiem optikā un attīstīja pats savu Gētes krāsu skalu. Bija botāniķis, evolūcijas teorijas piekritējs. Pateicoties viņa atklājumiem, Rūdolfs Šteiners radīja antropozofisko  kustību kā filozofisko mācību. 

Kā paliek ar mīlestību?

Finālā nākas atzīt, ka Johans Volfgangs Gēte mīlestības atslēgu meklēja visu mūžu ar zinātnieka cienīgu apņēmību un analītisku spītību. Taču tieši tāpat kā zeltu nevar saražot alķīmiķis, zinātnieks nav spējis noskaidrot mīlas pasijas mīklaino formulu. Gēte neapdziedāja sievietes un viņu skaistumu, viņš aprakstīja savas sajūtas mīlā ar sievieti, kuras visbiežāk esot bijuši jautājumi bez atbildēm. 

Vai mākslinieks ar salīdzinoši garo „mīlas liesmu“ rindu bija laimīgs? Pētnieki un Gētes daiļrades aprakstītāji domā, ka rakstnieks esot tiecies pēc harmoniskas un mierīgas dzīves, taču vienlaikus bijis gan laimīgs, gan nelaimīgs. Iespējams, ka Jāņa Raiņa „Fausta“ tulkojumā atbildi var atrast visvieglāk:    

Nīcīgais, vīstošais —

Līdzības tēli;

Nesniegti klīstošais 

Sasniegts še cēli. 

Netveram-dievišķais 

Dzīvē še zeļ;

Mūžīgi sievišķais 

Augšup mūs ceļ.

http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Fausts/2d,5cel.html