Recenzija par Sandras Veinbergas monogrāfiju

„Mediju misija. Preses attīstības tendences Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas (1990–2010)”

Sergejs Kruks,

Rīgas Stradiņa Universitātes asoc. profesors

Sandra Veinberga monogrāfijā pievērš uzmanību mediju normatīvajam modelim, kas Latvijas žurnālistikai joprojām paliek svešs. Arī Latvijas lietišķajai kultūrai kopumā ir raksturīgi dod priekšroku tūlītējam izdevīgumam, ignorējot vispārējos principus. Neatkarības gados politiskās un biznesa aprindas izvairījās no sociālās rīcības normatīvā ietvara formulēšanas, publiskās paušanas, šo noteikumu ievērošanas ikdienas darbībā un morālo sankciju noteikšanas pret pārkāpējiem. Savstarpējās attiecības regulē tikai un vienīgi likumi un normatīvie akti, kas ir prasījuši ārkārtīgi lielu un rezultātā gausu kontroles mehānismu. Šādos apstākļos nebija iespējams veidot ilgstošās uzticības attiecības un izvirzīt konsensuālos stratēģiskos mērķus. Politiskās un biznesa aprindu diskursīvo praksi – ķildas dialogu – uzturēja arī politizētie masu mediji. Veinbergas uzsvērtā žurnālistu nespēja vienoties par profesionālās darbības principiem apliecināja, ka arī publiskie intelektuāļi, kuru sociālā funkcija ir refleksija par sabiedrību, neprata vai nevēlējās runāt par publiskās rīcības (tajā skaitā arī diskursīvās) konsensuālajiem ierobežojumiem, kas ir deliberatīvā dialoga priekšnoteikums. Tiekot vaļā no padomju cenzūras kā ārējā diskursīvās rīcības ierobežojuma, mediju profesionāļi nepamanīja, ka brīvā tirgus modeļa darbības priekšnoteikums ir ierobežojumu interiorizācija, t.i. sociālo aktoru izpratne par rīcības normu.

Grāmatā Veinberga runā par konsensuālajām normām, kas darbojas rietumu mediju pasaulē. Latvijas preses izdevumu ciešā saikne ar politiski ekonomiskajiem grupējumiem, kuras kvintesence ir Daugavpils lokālais mediju tirgus, uztur deliberatīvajam dialogam traucējošo ķildu. Veinberga iezīmē šo saikni starp publiskā vārda kultūru, ko atveido un veido prese, un neprasmi pieņemt lēmumus par sociālo rīcību. Latvijas iedzīvotāju uzvedība ekonomiskās krīzēs apstākļos 2009. gadā to apliecināja: politiskā elite nespēj vienoties par krīzes pārvarēšanas pasākumiem; biznesa elite nespēj izvērtēt savu ieguldījumu nedzīvotspējīgā politiskā modeļa uzturēšanā; ierindas iedzīvotāji nespēj veidot interešu grupas, lai formulētu savas vajadzības un saskaņotu tās ar citiem.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autore saskata mūsdienu problēmu cēloni padomju habitusa noturīgumā. Taču izklāsta loģika liek domāt, ka kritizējamā mediju darbība ir bijusi funkcionāla Latvijā pastāvošajā politekonomiskajā vidē. Habituss padara cilvēku par kādreiz viņā ieliktās programmas sekotāju un noņem personisko atbildību par lēmuma pieņemšanu hic et nunc, tas ignorē mikrosocioloģiskāš pieejas cilvēkam kā racionālai būtnei. Vai žurnālistiem un mediju vadībai nebija izvēles iespēju? Vai, dodot priekšroku kādam noteiktam profesionālās uzvedības modelim, žurnālisti neaprēķina savus ieguvumus un zaudējumus? Kāpēc Skandināvijas valstu nodrošinātās žurnālistus apmācības un resocializācijas programmas deviņdesmitajos gados nav devušas proporcionālos rezultātus? Ir apsveicami, ka Latvijas žurnālistikas kontekstā ir iekļauti arī latviešu emigrācijas izdevumi un personas, taču autorei būtu ieteicams attīstīt savas domas par rietumu latviešu lomu neatkarīgās Latvijas valsts preses veidošanās procesā un paust savu viedokli par zināšanu un prasmju importa nozīmi.

Veinberga raksta par izaicinājumiem pasaules žurnālistikai, kurus lielākoties radīja jauno komunikācijas tehnoloģiju straujā attīstība. Latvijas žurnālistikas stagnācijas iemesli ir gan atbildīgās žurnālistikas pieredzes trūkums, gan jauno saziņas rīku sniegto iespēju izraisītā dezorientācija. Autore parāda, ka rietumu demokrātijās notiek nepārtraukta pašrefleksija par žurnālista amata mērķiem un vērtībām, par publiskās komunikācijas funkcijām un instrumentiem. Būtu ieteicams izcelt šo argumentu, atgādinot šīs grāmatas lasītājiem, pašmāju mediju profesionāļiem, ka aiz tūlītējā izdevīguma kokiem ir jāsaskata arī demokrātiskās sabiedrības stratēģisko mērķu mežs; ka ne vien saziņas „dzelži” veido cilvēku, bet cilvēki tos pielieto  saskaņā ar savām prasmēm, vajadzībām un zināšanām. Šajā ziņa ir visnotaļ svarīga Veinbergas vairākās reizes atgādināta nepieciešamība pēc mediju lietošanas prasmju mācību skolās.

Sandras Veinbergas holistiskā pieeja šajā monogrāfija liek lasītājam daudz plašāk skatīties uz šīsdienas parādībām, izprotot mediju funkcionēšanu gan diahroniski salīdzinot ar padomju praksi, gan sinhroniski salīdzinot ar citu valstu praksi.