Sergejs Kruks. Recenzija par Sandras Veinbergas monogrāfiju

 

Recenzija par Sandras Veinbergas monogrāfiju

„Mediju misija. Preses attīstības tendences Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas (1990–2010)”

 

Sergejs Kruks,

Rīgas Stradiņa Universitātes asoc. profesors

Sandra Veinberga monogrāfijā pievērš uzmanību mediju normatīvajam modelim, kas Latvijas žurnālistikai joprojām paliek svešs. Arī Latvijas lietišķajai kultūrai kopumā ir raksturīgi dod priekšroku tūlītējam izdevīgumam, ignorējot vispārējos principus. Neatkarības gados politiskās un biznesa aprindas izvairījās no sociālās rīcības normatīvā ietvara formulēšanas, publiskās paušanas, šo noteikumu ievērošanas ikdienas darbībā un morālo sankciju noteikšanas pret pārkāpējiem. Savstarpējās attiecības regulē tikai un vienīgi likumi un normatīvie akti, kas ir prasījuši ārkārtīgi lielu un rezultātā gausu kontroles mehānismu. Šādos apstākļos nebija iespējams veidot ilgstošās uzticības attiecības un izvirzīt konsensuālos stratēģiskos mērķus. Politiskās un biznesa aprindu diskursīvo praksi – ķildas dialogu – uzturēja arī politizētie masu mediji. Veinbergas uzsvērtā žurnālistu nespēja vienoties par profesionālās darbības principiem apliecināja, ka arī publiskie intelektuāļi, kuru sociālā funkcija ir refleksija par sabiedrību, neprata vai nevēlējās runāt par publiskās rīcības (tajā skaitā arī diskursīvās) konsensuālajiem ierobežojumiem, kas ir deliberatīvā dialoga priekšnoteikums. Tiekot vaļā no padomju cenzūras kā ārējā diskursīvās rīcības ierobežojuma, mediju profesionāļi nepamanīja, ka brīvā tirgus modeļa darbības priekšnoteikums ir ierobežojumu interiorizācija, t.i. sociālo aktoru izpratne par rīcības normu.

Grāmatā Veinberga runā par konsensuālajām normām, kas darbojas rietumu mediju pasaulē. Latvijas preses izdevumu ciešā saikne ar politiski ekonomiskajiem grupējumiem, kuras kvintesence ir Daugavpils lokālais mediju tirgus, uztur deliberatīvajam dialogam traucējošo ķildu. Veinberga iezīmē šo saikni starp publiskā vārda kultūru, ko atveido un veido prese, un neprasmi pieņemt lēmumus par sociālo rīcību. Latvijas iedzīvotāju uzvedība ekonomiskās krīzēs apstākļos 2009. gadā to apliecināja: politiskā elite nespēj vienoties par krīzes pārvarēšanas pasākumiem; biznesa elite nespēj izvērtēt savu ieguldījumu nedzīvotspējīgā politiskā modeļa uzturēšanā; ierindas iedzīvotāji nespēj veidot interešu grupas, lai formulētu savas vajadzības un saskaņotu tās ar citiem.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autore saskata mūsdienu problēmu cēloni padomju habitusa noturīgumā. Taču izklāsta loģika liek domāt, ka kritizējamā mediju darbība ir bijusi funkcionāla Latvijā pastāvošajā politekonomiskajā vidē. Habituss padara cilvēku par kādreiz viņā ieliktās programmas sekotāju un noņem personisko atbildību par lēmuma pieņemšanu hic et nunc, tas ignorē mikrosocioloģiskāš pieejas cilvēkam kā racionālai būtnei. Vai žurnālistiem un mediju vadībai nebija izvēles iespēju? Vai, dodot priekšroku kādam noteiktam profesionālās uzvedības modelim, žurnālisti neaprēķina savus ieguvumus un zaudējumus? Kāpēc Skandināvijas valstu nodrošinātās žurnālistus apmācības un resocializācijas programmas deviņdesmitajos gados nav devušas proporcionālos rezultātus? Ir apsveicami, ka Latvijas žurnālistikas kontekstā ir iekļauti arī latviešu emigrācijas izdevumi un personas, taču autorei būtu ieteicams attīstīt savas domas par rietumu latviešu lomu neatkarīgās Latvijas valsts preses veidošanās procesā un paust savu viedokli par zināšanu un prasmju importa nozīmi.

Veinberga raksta par izaicinājumiem pasaules žurnālistikai, kurus lielākoties radīja jauno komunikācijas tehnoloģiju straujā attīstība. Latvijas žurnālistikas stagnācijas iemesli ir gan atbildīgās žurnālistikas pieredzes trūkums, gan jauno saziņas rīku sniegto iespēju izraisītā dezorientācija. Autore parāda, ka rietumu demokrātijās notiek nepārtraukta pašrefleksija par žurnālista amata mērķiem un vērtībām, par publiskās komunikācijas funkcijām un instrumentiem. Būtu ieteicams izcelt šo argumentu, atgādinot šīs grāmatas lasītājiem, pašmāju mediju profesionāļiem, ka aiz tūlītējā izdevīguma kokiem ir jāsaskata arī demokrātiskās sabiedrības stratēģisko mērķu mežs; ka ne vien saziņas „dzelži” veido cilvēku, bet cilvēki tos pielieto  saskaņā ar savām prasmēm, vajadzībām un zināšanām. Šajā ziņa ir visnotaļ svarīga Veinbergas vairākās reizes atgādināta nepieciešamība pēc mediju lietošanas prasmju mācību skolās.

Sandras Veinbergas holistiskā pieeja šajā monogrāfija liek lasītājam daudz plašāk skatīties uz šīsdienas parādībām, izprotot mediju funkcionēšanu gan diahroniski salīdzinot ar padomju praksi, gan sinhroniski salīdzinot ar citu valstu praksi.

2 thoughts on “Sergejs Kruks. Recenzija par Sandras Veinbergas monogrāfiju

  1. Bez varas instrumenta problēmas pastāv vēl viena problēma, kas, gan risināta atsevišķos vēstures periodos, līdz pat mūsdienām atrisinājumu nav radusi. Tā ir Likuma problēma.
    Nepamatoti un nedemokrātiski ir uzdot sabiedrības Likuma izstrādāšanu komitejai vai parlamentam. Tikpat nepamatoti un nedemokrātiski ir pieļaut, ka sabiedrības Likumu maina atsevišķas personas, komitejas un parlamenti.
    Kas tad ir sabiedrības Likums? Kas to izstrādā? Kāda ir tā nozīme demokrātiskajā sistēmā?
    Īstenais sabiedrības Likums ir vai nu paraža, vai reliģija. Jebkurš mēģinājums noteikt sabiedrības Likumu, apejot šos izejas punktus, ir nepamatots un neloģisks. Konstitūcija nav sabiedrības Likums. Konstitūcija ir cilvēku noteikts pamatlikums. Ir jābūt avotam, kas attaisnotu šā likuma pastāvēšanu. Mūsdienu sabiedrībā brīvības problēmu ir radījis tas apstāklis, ka par sabiedrības likumu ir kļuvušas konstitūcijas, kas balstās vienīgi uz diktatoriskā varas instrumenta – vienalga, vai tā būtu atsevišķa persona vai partija, -viedokļa. To apliecina pastāvošo konstitūciju dažādība, neskatoties uz to, ka cilvēka brīvībai visur ir jābūt vienādai. Šis dažādības pamatā ir pie varas atrodošos personu uzskatu dažādība. Tieši brīvības jēdziena izskaidrojums ir pastāvošo režīmu vājais punkts. Metodes, ar kuras palīdzību valdības tiecas nostiprināt savu varu pār tautām, ir noteiktas konstitūcijās. Cilvēki ir spiesti pakļauties tām, jo spēkā ir konstitūcijās noteiktie likumi, kas būtībā ir varas instrumenta pārliecību paudēji. Varas instrumenta diktatoriskais likums ir aizvietojis dabīgo likumu. Tā kā cilvēka radītais likums it aizvietojis dabīgo likumu, likumības kritēriji ir novirzījušies no dabīgā ceļa.
    Cilvēks vienmēr paliek cilvēks – kā savā fiziskajā apveidā, tā arī savās emocijās. Tādēļ dabīgais likums bija loģisks cilvēkam, kas ir un paliek vienots savā cilvēciskajā būtībā. Vēlāk konstitūcijas, tas ir, cilvēka radītie likumi pārstāja skatīt viņu kā vienotu un pastāvīgu būtni. Vienīgais šādas pozīcijas izskaidrojums ir varas instrumenta tieksme – vienalga, vai tā būtu persona, parlaments, šķira vai partija, – valdīt pār tautu. Acīmredzot tādēļ līdz ar varas nomaiņu parasti mainās arī konstitūcijas. Tas liecina par to, ka konstitūcijas ne tuvu nav dabīgais likums, bet ir varas instrumenta darbības voluntāristisks auglis, kas kalpo to interesēm.
    Cilvēka brīvību apdraud tas, ka sabiedrība ir zaudējusi savu īsto likumu un aizvietojusi to ar cilvēka radītu likumu, kas palīdz varas instrumentam pārvaldīt masas. Patiesībā valdības metode ir jāpielāgo sabiedrības Likumam, nevis otrādi.
    No sacītā izriet, ka sabiedrības Likums nav jāsastāda vai jāizstrādā. Likuma nozīme sabiedrības dzīvē ir tāda, ka tikai tas var konstatēt, kas ir patiesība un kas ir meli, kas ir pareizi un kas – nē, kā arī noteikt sabiedrības locekļu tiesības un pienākumus. Brīvība tiek apdraudēta, ja sabiedrībai nav svēta likuma, kura pamatā ir negrozāmas normas. Tās nedrīkst mainīt vai labot pēc varas instrumenta vēlēšanās. Vēl jo vairāk – varas instrumentam pašam ir jāievēro sabiedrības Likums. Taču patlaban visas pasaules tautas tiek pārvaldītas ar cilvēka radītiem likumiem, kas tiek gan mainīti, gan atcelti atkarībā no tā, kāds varas instruments nācis pie varas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s