Talkas diena Valpurģos. Vai pavasaris ir klāt?

2011. gada 30. aprīlis
Latvijā šodien talko.
Zviedri gatavojas vakara svinībām.
Šodien, šeit tiek krauti augusti ugunskuri no zariem un baļķiem. Ap tiem, pēc dažām stundām, pulcēsies kaimiņi, radi un draugi, garāmgājējus ieskaitot. Stāvēs, skatīsies liesmās, dziedās par pavasari un drebināsies no nakts dzestruma.
”Vēl ir auksts!”- teiks vieni.
”Jā, vēl tikai Valpurģi, uz siltumu jāpagaida!” – atbildēs citi.

Tagad, kamēr līdz liesmu laikam atlikušas dažas stundas, tiek pārbadīts vai ugunskura krāvumā neslēpjas kāds palaidnīgs ezis vai citas dzīvas radības. Mājās tiek gatavota maltīte – siļķes ar kartupeļiem un pie viena daži ierauj kādu degvīna uzlējumu – ”lai pie ugunskura nenosaltu”.
Pēc Valpurģiem kurināt ugunskurus vairs nedrīkst (tikai norādītās vietās) un Jāņugunis šeit vairs neliesmo kopš 50.gadiem.

Uguns ir maģiska lieta. Majestātiska un hipnotiska. Rosina idejas un pielūgsmi. Papētīju literatūru – ” vakaros viņi, aprīļa pēdējā dienā, iededz savus lielos ugunskurus pakalnu virsotnēs. Katram ciemam ir savs ugunskurs. Ap to dejo jaunieši. Gados vecākie zviedri pa to laiku pēta kurp vējš nes liesmas – uz ziemeļiem vai dienvidiem. Ja uz ziemeļiem, tad būs auksta vasara. Ja uz dienvidiem – tad vasara būs silta un saulaina.” (Sir James G. Frazer, 1922.).
Tagad Zviedrijā ar šo minēšanu un prognozēšanu ”veci ļaudis” vairs nenodarbojas. To dara avīzes.

Rituāli pie uguns mēdz būt dažādi. Viljama Goldinga ”Mušu valdniekā” uguni aizdedzina, sākumā kā signālu, bet vēlāk – lai izrēķinātos ar citādi domājošajiem. Par to pašu filozofē Fausts ar Mefistofeli un Dante savos elles lokos.

Uguns ir visnežēlīgākā. Tajā neizdzīvo nekas. Viss pārvēršas pelnos.

1670. gadā jauns puisis no laukiem ieradās Stokholmā darbos, taču par viņa galveno nodarbošanos kļuva baumu izplatīšana. Tieši viņa rosības rezultātā Stokholmas Dienvidu reģionālā tika iekārtots karātavu kalns un sākta raganu dedzināšana. Juhans Juhansons Grilis paguva norādīt uz vairākām ”raganām”, kas dzīvoja kaimiņos. Viņam pievienojas domubiedri (bērni un pieaugušie) un raganu medības gāja vaļā! 1676. gada 24. aprīlī, patiecoties Juhana ”fantastiskajām liecībām” Annu un Britu sadedzināja ”kā raganas”. Pēc tam raganu dedzināšana turpinājās un beidzās ar Mālinas un vācu Annikas sadedzināšanu liesmās. Stokholmas pilsētas arhīvā ir pat dokuments – ”kvīts” par izdevumiem Mālinas sadedzināšanā. Pilsēta ir maksājusi par malku, auklām, tukšām darvas mucām un degmaisījumu, jo Mālinu Stokholmas centrā sadedzināja dzīvu. Pret viņu bija liecinājušas pašas meitas.


Ugunskura gatavošanas laikā Mālina atteikusies nožēlot grēkus un turpinājusi strīdēties ar bendēm. Vienalga – uguns viņu aprija.

Visinteresantāk ugunskuru apraksta Tūve Jansone. ”Troļļu ziemā” nav runa par Valpurģa liesmām, bet par liesmu maģiju. ”Liesmas uzvirmoja acumirklī līdz debesīm. Tās rēca kā lauvas un spoguļojās ledū, kas gulēja zem kājām. Garām aizskrēja klusa, gandrīz nemanāma dziesmiņa. Tā bija neredzamā pele. Nokavējusies. Joza skatīties ziemas rituālus. Visapkārt dejoja lielas un mazas ēnas. Savādie sita bungas ar astēm. ”Paskat, kur sadeg tavs dārza krēsls!” – teica nejaukā Mija.”
Tā bija patiesība.
Dega.
Šovakar Zviedriju sagrābs liesmu maģija. Pirmo reizi šie svētki šeit esot svinēti 1711. Gadā un turpinās jau 300 gadus.
Veiksmīgu pavasara sagaidīšanu!
Tiekamies maijā!

Kāzas britu karaļu stilā – kā sapņotāju realitātes šovs. Vai mēs paši varētu iztikt bez politiķu ikdienas šova medijos?

2011. gada 29. aprīlī
Šodien princis Viljams izgāja pie sievas. Latvijas mediji par to ziņoja aizgūtnēm, turpretī zviedri – stipri vien rezervēti.

Kā izskaidrot latviešu interesi par kāzām tālajā apvienotajā karalistē?

Jūtamies kā bijušās koloniālās lielvaras satelīts (daudzi latvieši kopj sēnes un aprušina gliemežus britu salās)? Sekojam Krievijas uzmanības piemēram (šķiro valstis pēc to ietekmes politiskajā tusiņā)? Domājam, ka pie vainas ir anglosakši kas ir ”ļoti svarīgi” un tāpēc šīs kāzas ir ”ievērojamākais notikums” pasaules vēsturē?
🙂
Publiskais laulību šovs, protams, piesaista uzmanību, jo kāzas daudziem asociējas ar lielu laimi un mīlestību, pēc kuras ilgojas neskaitāmi vientuļnieki un nelaimes putni, kas no ārpuses izskatās gana laimīgi un pārtikuši.
Sapņojam nomodā?
Joprojām?
Man šis šodienas kāzu šovs neviļus lika vilkt paralēles ar prinča mammas – princeses Diānas precībām ar pagalam neglīto, bet aristokrātisko princi Čārlzu. Toreiz arī viss sākās skaisti, grezni, vareni un vienreizēji, taču beidzās traģiski.
Google ziņo, ka pirms kāzām par Keitu Midltoni interesējušies 40.8000.000 reizes, par lēdiju Diānu 143.000.000. Nesalīdzināmi skaitļi.
Pie kādas sievas izgāja Diānas dēls un cik lielā mērā Keita ir vai nav līdzīga leģendārajai ”lēdijai Dī”?
Abām kopīgs saderināšanās gredzens.
Izcelšanās atšķirīgas. Keitas tēvs ir lidotājs, mamma stjuarte. Abiem izdevās tik pie miljoniem, pateicoties ”pasta pasūtījumu” veikalam, kas tirgoja viesību atribūtus. Nauda deva iespēja sūtīt meitu dārgās skolās un augstskolās. Keitai ir samērā laba izglītība un laulību brīdī 29 gadi.
Diānas saknes – senā aristokrātu ģimenē, taču viņa pati ir bez augstākās izglītības, strādājusi vienīgi par bērnudārza audzinātāju un laulību brīdī 20 gadus veca.
Kas abām kopīgs?
Stila izjūta un modes ikonas statuss.
Keita, tāpat kā Diāna, pie altāra solīja mīlēt savu princi, taču atturējās solīt ”būt paklausīga savam vīram” (ko pie altāra pieprasa Latviešu luterāņu baznīca!). Latvijā Keitai liktu runāt pazemojošo tekstu (kā visām LV līgavām). Labi, ka viņa laulājās tur! 🙂
Tiktāl – lieliski!
🙂
Diāna bija britu modes ikona. Tagad izskatās, ka Keita uzņemsies Viljama mammas Diānas kādreizējo lomu un kļūs par valsts modes superzvaigzni.
Viņai raksturīgs britu augstāko aprindu stils ar tvīda žaketēm, velūra zābakiem un lauciniecisku shic look.
Protams, ka viņas apģērbs noteiks modi britu ietekmes teritorijās.
Skandināvijā?
Šaubos.
Šeit pašiem ir savi karaļi un britu karaļvalsts stils šejienes modes pasauli nesaista tik lielā mērā kā Centrāleiropā (kur pašiem savu karaļu vairs nav).
Vai visi briti ir rojālisti? Vai visi tupēja šodien pie televizoriem vai datoriem, noslaucīja aizkustinājuma asaras un vicināja karodziņus?
Protams, ka nē.
Šorīt Guardian piedāvāja savā mājas lapā, labējā augšējā stūrī ”linku”, ar tekstu ” Ja esi republikānis, tad lasi avīzi šeit!”. Ieejot avīzē caur ”republikāņu vārtiem” pasaule pēkšņi izskatījās pavisam neizdaiļota ar brūtes špicēm un baznīcu zvaniem. Normāla un parasta.
Britu republikāņu ”veba – variants” manī rosināja lielisku ideju – kā būtu, ka Latvijas avīzes attiektos no politikas un politiķu rādīšanas? Iedomājieties, ja avīzē katru dienu būtu mazs ”lodziņš” (bultiņa) pa kuru ieejot varētu izlasīt visu kas notiek valstī un pasaulē bez mūsu apnicīgā politiķu un politisko ierēdņu šova?
Būtu lieliski.
Pelde svaigā gaisā!
Jums arī tā šķiet?

Zviedru augstlecēju Patriku Šjēbergu bērnībā seksuāli 4 gadus izmantojis viņa treneris un patēvs. Karsta ziņa zviedru medijos šodien.

2011.gada 28. aprīlī.

Foto: SVD. Patriks Sjēbergs atzīstas, ka viņa treneris bijis pedofīls

 Tikko iznākušajā grāmatā „Tas, ko jūs neredzējāt’ zviedru leģendārais augstlēcējs Patriks Šjēbergs (Patrik Sjöberg), kuram tagad ir 46 gadi, stāsta par savu treneri Viljo Nousiainenu (Viljo Nousiainen), kurš palīdzēja Patrikam sasniegt pasaules sporta augstienes, taču tajā pat laikā viņu seksuāli izmantoja, kad Patrikam bija 11 gadu. Tas turpinājies 4 gadus.  Turklāt treneris bija arī Patrika audžutēvs.

 Grāmatā, ko Patrikam palīdzējis sarakstīt sporta žurnālists no Svenska Dagbladet Markuss Luttemans, sporta leģenda stāsta par savas slavas ēnas pusēm, par atkarību no narkotikām, par alkoholu, naudu, skandāliem un treneri.

Grāmatā Patriks stāsta kā patēvs-treneris ne tikai trenējis un sportiski vedis uz sporta augstienēm, bet tajā paša laikā arī viņu seksuāli  izmantojis, fotografējis kailu, skuvis viņa dzimumorgānus, masturbējis kaila Patrika klātbūtnē utml.

 Grāmatā Patriks parāda sava trenera pretrunīgo personību – no vienas puses aizrautīgs, talantīgs un pasaulslavens  treneris, kas tajā pašā laikā medī  puišeļus.

Treneris Viljo ar audžudēlu Patriku. Foto no http://www.svd.se

Seksuālu Patrika izmantošanu Viljo pārtraucis tikai tad , kad 15-gadīgais Patriks piedraudējis ar policiju.

 -Es tikai pēc ilga laika sapratu, ka esmu seksuālas izmantošanas upuris un ar savu atklātību gribu vērst sabiedrības uzmanību uz lietam, kas notiek sporta klubu iekšienē, stāsta sportists.

 Vairāk par Patrika Šjēberga atzīšanās iemesliem  un šo faktu Panorāmā LTV 1 kanālā 28. aprīlī.

Videoreportāža par Patrika Šjēberga (Patrik Sjöberg) dalību Seulas olimpiskajās spēlēs 1988. gadā.

Kāpēc Kremlis grib, lai Latvija pārvēl Zatleru? Prezidenta vēlēšanu kampaņā ieslēdzas Krievijas ārpolitikas propagandas spēcīgākā svira.

Poznera intervija ar Zatleru Krievijas TV 2011.g. 24. aprīlis.

Stopkadrs no sarunu šova Pozner ar V. Zatleru. Poznera intervija ar Zatleru

2011.gada 26. aprīlī.

Pirms pāris dienām Krievijas ietekmīgākais televīzijas kanāls Pervij Kanal (bijušais PSRS Centrālās Televīzijas pirmais kanāls), kuru kontrolē Kremlis (51% akciju pieder Krievijas valdībai un atlikušās citiem Kremlim uzticamiem akcionāriem) pārraidīja interviju ar Latvijas prezidentu Valdi Zatleru.

Un nevis kaut kādā raidījumā, bet gan šī kanāla autoritatīvākajā un prestižākajā vizītkartē – sarunu šovā Pozner (kuru vada PSRS/Krievijas spēcīgākā ārpolitikas propagandas autoritāte jau kopš aukstā kara laikiem Vladimirs Pozners), veltot Zatlera kungam 52 minūtes.

 Zinot, ka Pervij Kanal un talantīgais žurnālists Vladimirs Pozners savus sarunu biedrus neizvēlas nejauši ne laika, ne personību ziņā, tad nepārprotami Kremlis signalizē, kurš Kremlim būtu gana derīgs kā sarunu partneris no Latvijas puses arī turpmāk.

 Vladimirs Pozners to pateica arī neslēptā tekstā programmas beigās, ka televīzijai kā tādai ir milzīga ietekme uz cilvēku priekšstatu veidošanu par citām valstīm un, ka tā mēdz tādas valstis kā Irāna parādīt tikai negatīvā gaismā, lai gan dzīvē tās ir pavisam jaukas valstis ar skaistām sievietēm utt.

 Vārdu sakot, Poznera kunga vēstījums bija, ka tagad arī Kremļa kanāls, kas līdz šim Latviju rādīja pamatā negatīvā gaismā, ir mainījis kursu un grib parādīt Latviju un tās prezidentu no citas puses.

 Cits jautājums, vai Valdis Zatlers spēja parādīt sevi kā gudrs, dziļš, jaunu domu un ideju pārpilns, harizmātisks, politikā un citos jautājumos kompetents Latvijas simbols, par kuru mums latviešiem būtu lepnums?

 Diemžēl, nē…. Spriežot pēc interneta vidē lasāmiem komentāriem kauna un neērtības sajūta pārņēma ne tikai mani, skatoties šo neveiklo sarunu, kurā Latvijas prezidents atstāja intelektuāli daudz zemāka un primitīvāka (lai neteiktu – infantilāka) saruna biedra iespaidu.  Bet laikam Kremlim arī vajag tieši tādu Latvijas prezidentu?

 Lai arī Pervij Kanal kā globāls TV kanāls veic Krievijas ārpolitikas propagandas misiju visā pasaulē, nezin vai šoreiz Poznera šova mērķis bija parādīt Latvijai, cik mums nepiemērots prezidenta kandidāts? Vai jādomā, ka  šajā gadījumā Medvedevs, Putins un Pozners būtu tik ciniski kā Šķēles kungs savā laikā Jūrmalgeitas sakarā, komentējot kādi cilvēki jāievēl atbildīgos amatos… 🙂

 PS. Mans viedoklis par Zatlera kungu kā prezidentu galīgi nenoniecina viņa ārsta un ķirurga talantu, kur viņš tiešām esot autoritāte.

Godmanis un Seržants – Latvijas žurnālistikas pazemotāji: vai ārstam un slimnīcai drīkstētu piederēt plaukstoša zārku ražošanas un apbedīšanas firma?

2011. gada 25. aprīlī

 

Cilvēkiem, kas neko nezina par ētiku, pārkāpumu brīžos ir tikai viens jautājums- ” Kur tas ir rakstīts, ka tā darīt nedrīkst?”.

Tieši tā man nesen pretjautāja arī Eiropas parlamenta deputāta Ivara Godmaņa PR sekundante, kad vēlējos noskaidrot, kāpēc politiķis un deputāts Godmanis turpina darboties kā žurnālists – komentētājs radio SWH ēterā.

– Kur tas ir rakstīts, ka politiķis nedrīkst runāt ēterā kā autors?- viņa jautāja.

–   Visos starptautiskajos, citu valstu žurnālistikas darba noteikumos un ētikas kodeksos tā ir rakstīs. Tā ir elementāra patiesība par interešu konfliktu žurnālistikā . – atbildēju.

–   Mēs tādus neatrodam.-

–   Slikti meklējat. –

Tātad deputātam un bijušajam premjerministram Ivaram Godmanim, acīmredzot, ir smagas problēmas ar mediju ētikas kodeksu atrašanu un izpratni. Protams, ka stāstot par rokmūziku radio SWH ēterā viņš nodrošina savu publicitāti tā kā to nav iespējams realizēt nevienam citam no viņa kolēģiem ”politiskajos gaiteņos”. Mūzikas komentārs radio ēterā viņam dod popularitātes priekšrocības, jo cilvēki sāk vērtēt Godmani pēc viņa čomiskās runāšanas ēterā, nevis pēc reālajiem darba rezultātiem politikā. Godmaņa darbošanās medijos ir pret mediju darba loģiku – viņš ir varas svira, kas nedrīkst izmantot pretējās frontes priekšrocības. Salīdzinājumam – ārstam un slimnīcai nedrīkstētu piederēt plaukstošs zārku ražošanas un apbedīšanas birojs. Tieši tāpat kā Godmanis nedrīkstētu iet ēterā politikas komentētāja ampluā, saņemot algu kā premjerministrs vai Eiropas parlamenta deputāts.

Starp citu – tupot pie varas Rīgā, Godmanis savulaik izdomāja savādus noteikumus komunikācijai ar medijiem, kas ir pret mediju darba loģiku un demonstrē viņa kompetences trūkumu mediju darbā.

http://www.diena.lv/lat/politics/politika/godmanis-grib-ierobezot-saskarsmi-ar-presi

 Pēc viņa loģikas: premjerministrs Dombrovskis var mierīgi pa vakariem lasīt ziņas ”Panorāmā”, Rubiks vai Šķēle drīkst piestrādāt par politiskajiem komentētājiem ēterā un Vaidere vai Lībane pa nedēļas nogalēm varētu  mums klāstīt laika prognozi nākamajai nedēļai – graciozi un glītā apģērbā. Vai nav skaisti?

Turpinot Godmaņa absurdo loģiku mēs varam nonākt līdz televīzijas un radio studiju iekārtošanai parlamenta vai pašvaldību ēkās (lai politiķiem nav tālu jāiet!) un ar laiku likvidēt žurnālistus kā nevajadzīgu profesiju, jo politiķi vislabāk zina kas tautai jāzina. Būs lētāk un politiķiem laba publicitāte bez maksas (tagad nākas kukuļot redakciju īpašniekus un šantažēt ar Eiropas finansējumu nosaiņojošos Latvijas medijus). Pārvēršot visu Latvijas mediju areālu par vienu vienīgu PR ziņojumu dēli būs lētāk visiem. Gan tiem, kam vajadzīga publicitāte, gan tiem, kas neko vairs neklausās, neskatās un nelasa.     

 Normālās demokrātijās politiķi un žurnālisti darbojās pretējās komandās.

Politiķi (kopā ar vadu un naudu) cīnās pret žurnālistiem, jo pēdēji pārstāv ”mazo cilvēku” (visplašāko iedzīvotāju slāņu intereses). Darboties abās frontēs vienlaicīgi nav atļauts, tieši tāpat kā spēlēt divās futbola komandās mača laikā vienlaicīgi.

 Paradoksāli, ka mums ir arī otrs ”absurdais žurnālists” – Kārlis Seržants, kas pa dienu sēž parlamentā, bet vakarā gozējās LNT programmā Degpunktā.   

 Skatīsimies, kurš no šiem ‘žurnālistiem’ un/vai medijiem ātrāk izpratīs savas rīcības neētiskumu un absurdumu. Starp, citu,  vai Latvijas žurnālistu organizācijām šajā sakarā nav ko teikt?

Foto: http://pl.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Ser%C5%BEants

Foto: http://sverigesradio.se/sida/artikel.aspx?programid=83&artikel=2667258

Lembergs drosmīgi brīdina Anglijas tiesu – vai tā Latvijas politiķis rāda cieņu pret tiesisku valsti?

2011. gada 20.aprīlī

 

Vakar, pēc baleta festivāla fināla koncerta noskatīšanās galvā rosījās radošas domas, tāpēc nepatīkami pārsteidza savāds virsraksts ”Dienā”  – ”Lembergs: pat ar Anglijas tiesu mani neiebiedēs!”.

Izlasīju un sāku brīnīties. Neiebiedēs ar tiesu un kāpēc demokrātiskas un tiesiskas valsts tiesai būtu kāds jāiebiedē? 

”Diena” raksta, ka Ventspils mēram Aivaram Lembergam uzlikts par pienākumu ar zvērestu Anglijas un Velsas Augstākajai tiesai atklāt visus aktīvus, kas viņam pieder visā pasaulē un kuru vērtība pārsniedz 10 000 mārciņu (7970 latu), ziņo  portāls Delfi.lv. Portāla rīcībā nonācis prasības nodrošinājuma lēmums, kurā minēts, ka A.Lembergam uzdots atklāt savus īpašumus, “vienalga, vai tie ir uz viņa vārda, vai nē, un vai tie ir viņam individuāli piederoši vai kopīpašumā”, teikts 13.aprīlī pieņemtajā prasības nodrošinājuma lēmumā jeb britu juridiskajā terminoloģijā – “iesaldēšanas rīkojumā”.

Tā var būt. Tiesas tā dara. Tas ir normāli – rietumu demokrātijās. Ja nepatīk spriedums – to var pārsūdzēt. Ja mēs vēlamies dzīvot tiesiskā valstī, tad ir pieņemts nebraukt virsū tiesai, lai arī cik nepatīkams būtu tiesas spriedums vai prasība.

Normālā rietumu demokrātijā, kurā tiesa ir neatkarīga no politiķiem,  ir pieņemts respektēt tiesu un paļauties uz taisnīgu spriedumu, taču Lemberga kungs jau tagad netieši norāda, ka Lielbritānijas tiesa varētu būt bijusi netaisna un tikusi izmantota kā ierocis viņa biznesa un/vai citu konkurentu rokās un tāpēc jāmēģina mazināt tās prestižu.

” Protams, Vitol Anglijā un tās tiesās jūtas kā zivs ūdenī un šo situāciju var veikli izmantot savās interesēs” – uzsver Ventspils mērs. Ar to viņš mēģina pateikt, ka britu tiesas ir netaisnas, jo lems par labu savējiem, kas jūtas tajās kā zivis ūdenī.

Domāju, ka šādi apgalvojumi ir pārsteidzīgi un izaicinoši. Politiskas personas, šajā gadījumā Ventspils mērs, ja viņam ir svēti tiesiskas valsts pamati, nedrīkstētu vērsties pret tiesu. Šādi izteikumi rietumos tiek uzskatīti par necieņu vai spiediena izdarīšanu uz tiesu, jo sabiedriskās domas kūdīšana ir faktiski likuma pārkāpums.

Pavisam nesen Zviedrijas premjers Reinfelds arī izrunājās lieku, komentējot Asanža izteikumus par zviedru tiesām un tieši tāpēc, ka viņš bija politiska persona, britu tiesa šos izteikumus uztvēra kā ”spiediena izdarīšanu uz tiesu” .

Vai Lemberga kungs šādu savu izteikumu efektu neparedzēja?

Ja tiesa kādam šķiet nav taisnīga Latvijā, tad pēc analoģijas to nevajadzētu attiecināt uz pārējo valstu tiesām.

Vēl jo vairāk vajadzētu izvairīties no izteikumiem, kas atgādina spiediena izdarīšanu pāri robežām.

Tik vienkārši tas ir.  

Foto: http://www.baltic-course.com/eng/finances/?doc=4162

PS. Starp citu, austrālis Asanžs aizbēga uz Lielbritāniju pamatā paļaujoties uz britu tiesu tiesu sistēmas objektivitāti, kas, viņaprāt, esot objektīvāka nekā Zviedrijā.

Latvijas politikas klauns. Viss ko dara šis komiskais klauns – izraisa smieklus un viņu faktiski ”nevar ņemt par pilnu”.

2011. gada 18.aprīlī

Katrai demokrātiskai valstij ir savi politiskie klauni. Mūsējie ir vairāki.

Viens no tiem ir savādais, pēc izskata apaļīgais un neizveicīgais Valērijs Kravcovs.

Viņš uzņēmies darbu, kuru nespēj paveikt tiešā un pārnestā nozīmē – nespēj tā īsti sazināties valsts valodā valstī, kuras likumdošanā pats piedalās. Noraugoties viņa izdarībās, rodas iespaids, ka šis Latvijas parlamenta deputāts faktiski neko nesaprot, ieskaitot savu eksistenci uz šīs zemes.

Skan ciniski?  Ir ciniski. 

Viss ko dara šis komiskais klauns – izraisa smieklus un viņu faktiski ”nevar ņemt par pilnu”.

Savādi, ka šāda persona ir nonākusi līdz valsts varas svirām un zilonim trauku veikalā ir tiesības uzturēties vietā, kur tiek pieņemti lēmumi, kas ir svarīgi mums visiem – dzīvojošiem šajā valstī.

Būtībā šeit nav runa par valodas zināšanu vai nezināšanu, bet gan par sociālo kompetenci un IQ normu, kas tik augsta ranga amatpersonām kā parlamenta deputāti būtu jāizvirza obligāto prasību līmenī.

Kravcovam šī latiņa ir zemu – skudras potīšu līmenī. 

Šo klaunu ir ievēlējuši vēlētāji. Savādi – vai viņi (Kravcova balsotāji) balsojuši par savu idolu ar aizvērtām acīm, jeb, vispirms, apzināti iegriezuši mums šo Kravcovu, lai pēc tam paši pamestu šo valsti, aizbraucot darbos uz Īrijas šampinjonu vai kāpostu plantācijām.

Iespējams, ka Kravcova iebalsošana ir šāds emigrantu ”atvadu joks” – pirms došanās peļņā uz Īrijas šampinjonu vai kāpostu plantāciju eldorado.

”Še jums – klauns, mocieties!” – Kravcova ievēlētāji mums, iespējams, novēlēja un sacītais iekrita realitātē. Paši aizbrauca, mums atstājot ākstu.

 Klauns nostājās uz ķebļa. Uz palikšanu.

Tagad viņš stāv, izplēšas un pat mēģina spīdēt kā varas panna.

Katru reizi, ieraugot šo personāžu uz Latvijas politiskās skatuves, man kļūst kauns.

Par visu ko viņš dara un nedara.

Par to, ka viņš atrodas tur, kur nedrīkstētu atrasties- Latvijas parlamentā.

Limbažu Naturalizācijas pārvaldes eksāmenu kukuļņēmēji, protams, šajā lietā ir piepalīdzējuši, jo ”nopirktais” latviešu valodas kompetences papīrs pierāda, ka ”Latvijas politiskais klauns” ir arī kukuļdevējs.

Negodīgs klauns, tātad.

Smiekli atbrīvo no stresa un pazemojuma par to, ka klaunu politiskajā arēnā mums ir tik daudz.

Nepiedodami daudz.