2011. gada 13.aprīlis.
Šodien kūlas dedzināšana vēršas plašumā. Piesardzīgā, mazo liesmu uvertīra ir jau garām. Tagad liesmas kaislīgi iekožas sausajā zālē, krūmos un pārvērš ainavu dūmu orģijā.
Latvijā pagājušajā diennaktī reģistrēti 24 kūlas ugunsgrēki. Zviedri arī pievienojas satraukumam un informē, ka ”zāles dedzināšanas sezona ir sākusies”. Vakar zāle Zviedrijā degusi piecās vietās. Tūliņ pa radio sāks skandināt zāles degšana bīstamības līmeni (no 1 – 5) cerot nobremzēt sadzīves pirmonānus, kuru joprojām ir nejēdzīgi daudz.

Kas viņi ir? Šie dedzinātāji.

Visbiežāk tās ir tīrīgas sieviņas, kuru bērnībā un jaunībā neviens nemēdza pārmest ”centību apkārtnes apkopšanā ar uguns palīdzību”. Nodeg vecā zāle un glīti izskatās. Skaisti. Tāpēc draudus, lūgumus un brīdinājumus ”tīrībnieces” neņem galvā. Vieglāk ir pielaist savam gruntsgabalam uguni nekā staigāt ar grābekli. Elementāri.
Tā teikt ”lai te draud, bet es darīšu kā parasti” un kūla deg sprakšķēdama.
”Nē, es neko nededzināju”, – spītīgi atkārto pensionāre. Viņa savos 70 gados vēl joprojām naska un izliekas nesaprotam aresta dokumentu. Nībrū policisti viņu aizturēja par apjomīgu kūlas dedzināšanu savā īpašumā Kalmāras novadā un tantei nācās sēdēt cietumā un maksāt kompensāciju valstij par savu nodarījumu. Viņu aizturēja un notiesāja pirms gada, neraugoties uz tiepšanos un savas vainas neatzīšanu.
Liecinieki – kaimiņi, panāca savu. Tanti notiesāja par kūlas dedzināšanu.
Ar dedzināšanu sieviņa bija nodarbojusies katru pavasari, taču šoreiz viņa nepaveicās. Liesmas aiztraucās līdz ēkai, kurā atradās biroji. Par mata tiesu tur izdevās izbēgt no ugunsgrēka. Piromānei cietumā veica psiholoģisko testu, tā saukto ”septītā paragrāfa kontroli”, kas nozīmē – ”ir vai nav galvā viss pareizi”.

Pirms gada, Lieldienās braucu uz Ziemupi šūpoties. Labākas vietas Latvijā laikam neatrast.
Atpakaļceļā, uz dzimtenes baltā lielceļa mūs pārsteidza gigantisks kūlas ugunsgrēks. Pie mājas (patālāk no ceļa) stāvēja bariņš dedzinātāju un ieinteresēti nolūkojās kā mēs izbrauksim cauri uguns vērpetēm. Liesmas plosīja lauku ceļu un krūmus ceļmalā. Braucām cauri liesmu un dūmu stabam. Sajūta bija pretīga. Panika, bailes un tumsa dūmos. Nenovēlu nevienam.
Nezin vai šogad Lieldienās būs drosme turp atgriezties.
🙁

Pašiem dedzinātājiem sajūtas ir pavisam citas – ”…man milzīgi patīk kūlas ugunsgrēki. Bērnībā mēs ar puikām bieži sataisījām pērnās zāles kaudzītes un, nevienam neredzot, tās aizdedzinājām. Galvenais bija ilgas pēc milzīgās spriedzes, laimes sajūtas, kas rodas redzot zāli degam, uguni vēršamies plašumā, paredzot paniku no pieaugušo puses!
Katrā cilvēkā mitinās šāds ”mazs piromāns”! Tā ir! Atzīstieties taču!
Reiz uguns ierūcās kā zvērs un metās uz priekšu tik strauji, ka mēs drāzāmies bēgt, spiegdami kā žurkas. Pēc tam atrauca ugunsdzēsēji.
No malas vērojām kā viņi dzēš ”mūsu roku darbu”.
Vēlāk par to rakstīja avīzēs un mēs sapratām, ka esam izdarījuši ko varenu. Bija aizraujoši to visu noskatīties pa gabalu!

Tagad es zāli nededzinu, bet mana sieva regulāri (pa kluso) nosvilina veco kūlu mājas priekšā. Lai skaistāk izskatās un galu galā – pelni ir mēslojums! Jā, tā ir visvieglāk.
Starp citu – kuram nepatīk zāles deguma smarža? Man patīk, ļoti patīk!” (GP, Expressen, 13.04.2011).

Reptiļa smadzenes esot ikvienā no mums. Tās pašas, kuras gavilē no zāles smaržas un padara ļodzīgus ceļgalus ejot pāri dēlim virs bezdibeņa.
Iespējams, ka ”sadzīves piromāniem” attīstītāku smadzeņu vienkārši nav. Tāpēc šie ļaudis nespēj iedomāties, ka kūlas ugunī sadeg dzīvas radības, kā šī ”kaislība” apdraud citus un, ka ”tīrībniekiem” vajadzētu ņemt rokā grābekli vai pagaidīt jaunu zāli, izturot ”nesmuku paskatu” dabā aprīlī un maija sākumā.
Ko darīsim ar ”pensionāriem – svilinātājiem”, puišeļiem – piromāniem un dārza kopējiem, kuri kārtības vārdā nosvilina visu dzīvo radību ap sevi un saviem īpašumiem?
Ko darīsim?