Šodien televīzijai Latvijā 80 gadu. Latvija bija viena no pirmajām pasaules valstīm, kas raidīja savu TV signālu.

Kolāžā izmantoti attēli, kuru autori ir Hermanis Veinbergs, Radioabonents.

Šodien pirms astoņdesmit gadiem sākās jauna ēra  Latvijas elektronisko mediju vēsturē. Tas notika Rīgā Latvijas Republikas 19. gadadienas priekšvakarā.

Pirms astoņdesmit gadiem „Radio Abonements“ un „Jaunākās Ziņas“ informēja par to, ka 1937. gada 10. novembrī Rīgā pirmo reizi demonstrēta “tēlevīzija”. Latvijas Radio biedrība bija ieguvusi tiem laikiem modernu televīzijas raidītāju, kas “devis 45 x 50 mm” lielu attēlu.

Tāpēc 1937. gada 10. novembrī Radio Biedrības telpās Valdemāra ielā 65* varēja notikt pirmais televīzijas raidījums Latvijā. Projekts paredzēja raidījumu atkārtošanu divas reizes nedēļā. Kā tobrīd medijos norādīja Latvijas Radio biedrības laborants Putniņš – televīzijas raidītāja uzdevums būšot popularizēt televīziju amatieru un citās aprindās un tādā veidā sagatavot ceļu oficiālās televīzijas ieviešanai. Tā kā no Pasta un Telegrāfa departementa ( PTD)  piekrišana bija jau saņemta, atlika vienīgi lūgt piešķirt frekvences.

Latvijas pirmo televīzijas raidītāju uzbūvēja holandiešu firmas  Philips fabrikā Eindhovenā (attēls tika veidots ar mehāniskās televīzijas pamatelementu Nipkova disku 45 rindās, ar 12,5 attēlu maiņām sekundē. Sekundē raidīto punktu skaits 28.000. Nesējviļņa garums ap 80 m. Raidītājs izstaroja apm. 30 kc/s platu frekvenču spektru).

Philips ar televīzijas attīstību nodarbojās speciāla laboratorija, kuru vadīja par televīzijas pionieri dēvētais pētnieks Erik de Vries, kurš arī veica eksperimentus ar pirmajiem raidītājiem un jau 1938. gadā radīja pirmās pārvietojamās televīzijas stacijas, kuras demonstrēja Eiropā.

Trīsdesmito gadu latviešu preses publikācijās tiek rakstīts par “tēlevīziju” – ar garo ē.

Jau toreiz ir skaidrs, ka ar šo Latvija ir kļuvusi par vienu no pasaules pirmajām valstīm, kas sākusi raidīt savu televīzijas signālu.

ASV sāka pirmā 1928. gadā, Francija 1931. Vācija 1935. un Lielbritānija 1936. gadā.

Philips 1937. gada televizoru modeļi Nipkova diska tehnoloģijai Avots: http://www.thevalvepage.com/tvmanu/philips/philips.htm

 

 

Pašbūvēts tēlevīzijas uztvērējs tobrīd esot maksājis 200 -350 latu. Philips esot solījies dot atlaides pirmajiem televizoru īpašniekiem. Kā norāda „Radio Abonements“ , ja tuvākajā laikā atradīsies kaut 20 cilvēku, kas būtu ar mieru iegādāties televizorus, tad šī medija triumfa gājiens varētu sākties.

Philips televizoru sastāvdaļas, no kuriem amatieri būvēja Latvijā televizorus 1937. gadā

Radioabonents 1937. g. novembris.

Hallo, YL2RB!

“Amatieru televīzija ir uzskatāma par oficiālās televīzijas priekšteci. Agri vai vēlu, kad vajadzība būs nobriedusi, televīzijas lietu pārņems savās rokās valsts, domājams – radiofons, kas ar saviem daudz plašākajiem līdzekļiem spēs to izveidot līdz iespējami augstākai tehniskai pilnībai” – raksta „Radio Abonements“ un uzsver, ka amatierisms televīzijas attīstībā Latvijā ir tobrīd  “tai pašā lomā kā radiofona jaunībā: jauna, kultūras dzīvē nozīmīga tehnikas pasākuma sekmētājs”.

Ko raidīja pirmais Latvijas televīzijas signāls?

“Mums jautājuši par pārraidāmo televīzijas programmu: vai mēs pieslēgšoties arī operai vai kinematogrāfiem? Tas ir pārpratums. Mūsu raidītāja modulācijas periodu skaits nav tik liels, lai pārraidītu lielus, detaļām bagātus attēlus., bet mēs gan varēsim pārraidīt 1 – 2 cilvēku krūšu attēlus, ar attiecīgām kustībām” – skaidro pirmie tēlevīzijas entuziasti “Radio Abonementā”. Viņi iepazīstināja žurnālistus ar īsto uztvērēju un oscilloskopu jeb tēlevizoru.

“Jaunākās Ziņas” tobrīd uzsvēra, ka “tēlevīzija” pēc gadiem būs tik pat populāra kā radio.

Šķiet, ka laiks pierādīja vēl vairāk – tā kļuva daudz populārāka par radio.

Jāveic labojumi televīzijas vēsturē

Televīzija kā masu medijs Latvijā izveidojās padomju režīma gados. Pirmais padomju TV raidījums notika 1954. gada 6. novembrī, tieši pirms Oktobra  revolūcijas gadadienas, raidot Rīgas kinostudijā uzņemtu padomju propagandas filmu par Latvijas okupāciju pēc Otrā pasaules kara “Mājup ar uzvaru”.

Arī padomju laikā televīzija Latvijā turpinājās ar ārzemju tehnoloģijas piesaisti. 1951. gada janvārī pēc toreizējā PSRS Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju.  Tas nebija izmantojams, jo, sākoties “aukstajam karam”,  ASV vairs Padomju Savienībai nepārdeva elektroniskās radiolampas. Nebija iespējams lietot arī vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot dzesēšanas sistēmu – no ūdens dzesēšanas uz gaisa dzesēšanu.
Amerikāņu raidītāja rekonstrukciju, pielāgojot padomju tehnoloģijas iespējām, veica  Ulbrokas radioraidstacijas inženieris Georgs Lurie kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kuras sastāvā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Žanis Grasmanis, Rolands Hardelis, Ilmārs Freidenfelds un Kārlis Boitmanis. (Avots: Latvijas Valsts Radio un Televīzijas centra mājas lapa.)

Latvijas mediju vēsturei veltītās publikācijās padomju propagandas inerces ietekmē par  televīzijas dzimšanas gadu Latvijā mēdz uzskatīt tieši šo padomju televīzijas rašanos laiku, kaut gan zinātniski korektāk būtu par tādu uzskatīt 1937. gada 10. novembri, kad Latvijā notika pirmais jaunā medija demonstrējums, lai arī tas izmantoja mehāniskās televīziijas elementu Nipkova disku, no kā vēlāk pasaulē atteicās, pārejot uz elektronisko lampu televīziju ar attēla izvēršanu rindās.

Latvija pirmskara periodā bija pasaulē attīstīta elektroniskās industrijas valsts un nebija jābrīnās ar to, ka jaunais medijs pirmos soļus veica mazajā Baltijas valstī daudz agrāk nekā pat skandināvu kaimiņzemēs un citur pasaulē.

Pirmās komerctelevīzijas organizācijas (RBS, Picca TV, NTV, LNT un citas)  Latvijā sāka raidīt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atbrīvojas no PSRS koloniālisma jūga.

Papildavoti: Sandra Veinberga, monogrāfija Masmediji.

Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

12 krievu bumbvedēji – uz Lietuvu jeb vakardienas Eirodziesmas iespaidi.

Krievijas kara lidmašīnas

Kārtējā Eirovīzijas ballīte vakarnakt beidzās ap trijiem, četriem. Pēc balsošanas noslēguma un koncerta. Noskatījāmies arī pirmo interviju ar uzvarētāju Monsu SVT un atvadījāmies apmierināti. Pareizais uzvarētājs tika pie pareizās vietas un mūsu Aminata arī ieguva iecerēto, augsto novērtējumu par statisku dziedāšanu ”sarkanā vāzē” uz skatuves. Patīkami.

Tradicionāli skatāmies zviedru un Eiropas finālus draugu lokā un apspriežam tērpus, grafiku, režisora un operatoru darbu un visu pārējo, kas attiecīgajā brīdī šķiet svarīgākais. Šoreiz bija ko redzēt, lai gan austrieši šķiet paslinkojuši arī. Translāciju vadītājas trīs dāmas nebija nedz pārliecinošas nedz interesantas. Drīzāk anonīmas. Izklaide pārtraukumos bija nožēlojami zemā līmenī. Sižeti par Eirovīzijas 60 jubileju bija saturiski sekli un par viņu jokiem smiekli nenāca nevienam no mums. Koncerta numuri bija klasiski neinteresanti un varēja vēlēties lielāku režisora iniciatīvu, kuru tā arī nesagaidījām. Pārāk liels akcents tika likts uz Končitu un viņas uzrādīšanu, pārvēršot finālu par Končitas šovu.

Lai noskatītos visu programmu bez reklāmas pārtraukumiem un lai izvairītos no seklās un bravurīgās aizkadra komentēšanas, pārslēdzāmies uz skandināvu translāciju no Vīnes un noklausoties komentārus tur, vairs nebija iespējams pārslēgties uz LTV1 atpakaļ. Streipa iesākto aizkadra jokošanos turpina pašreizējie pārraides komentētāji un mums šis piedāvājums ir par seklu. Atā LTV1.

Vispirms par jokiem, kas daudziem šķiet tik svarīgi.

Pēc zviedru Monsa uzvaras pār krievu Poļinu, kas mūsu sabiedrībā izvērsās par traki dramatisku piedzīvojumu, krievu Twiteris esot uzsprādzis no pašironiskiem sprādzieniem. Brīdī, kad lietuviešu žūrija paziņoja Lietuvas balsojumu, kurā Krievijai netika iedots neviens punkts un patiecoties lietuviešu iniciatīvai Mons atrāvās ar šo Viļņas piešķirto 12 punktu ”degvielu” no Poļinas, sākās tvitera histērija.  Šajā brīdī joku konts ”dailykisilev” nekavējoties paziņoja, ka tūlīt 12 kara bumbvedēji pacelsies gaisā, lai dotos uz Lietuvu!

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 13.55.06

Citi jokoja par to, ka balss esot jādod arī abām ”neatkarīgajām krievu republikām” Ukrainas austrumos un pa virsu visam tika uzsvērts, ka kaujā pie Poltavas zviedrus esot uzvarējuši tomēr krievi.

Balsošanas gaitā zviedri kļuva par galvenajiem Krievijas pretiniekiem. Kaut arī krievu žūrija no Maskavas Monsam piešķīra to pašus 12 punktus, ir skaidrs, ka iekšpusē viss izskatās citādi. ESC fināla uvertīra Krievijā bijusi skarba jo krievu pareizticīgā baznīca un tās patriarhs Kirils jau nosodījis Eirovīzijas konkursu un nodēvējis to par amorālu, izsmejoši izsakoties par bārdainām dāmām. 🙂 Taču miljoniem TV skatītāju šo nosodījumu nav ”ņēmuši galvā” un tomēr skatījušies grēcīgo šovu no Vīnes. Arī pati Poļina Gagarina ir pozitīvi izteikusies par Končitu un sirmo ideologu burkšķēšanu no Kremļa nav īsti sadzirdējusi. Nevienam nav noslēpums, ka Putina kultūras mafijas galms, ieskaitot tos, kas pērn svinēja sava līdera Krutoja dzimšanas dienu Latvijas operā, vēlas attiekties no Krievijas piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā un izveidot savu Eirāzijas dziesmu šovu putiniskākā rezījā, apmēram tādu kā Jaunais Vilnis Dzintaros. Protams, ka Krievijai neviens Eiropā nopakaļ tāpēc neraudās, taču jautājums ir cits – vai tiešām Krievija ir pelnījusi pašizolāciju no Eiropas tikai tāpēc, ka dažiem ideologiem tas šķiet svarīgi? Ne, nav pelnījusi, jo pat Aleksejs Ostudins (krievu ESC komentētājs) vakar Vīnē esot konstatējis šo procesu sekojoši: ” uzskatu, ka raidījumi, tādi kā šis, krievu televīzijai ir kā svaiga gaisa ventilators. Te mēs varam apskatīt cilvēkus no rietumiem – kā viņi izskatās, kā ģērbjas. Man šķiet, ka krievu TV skatītājam tas ir vērtīgi un to vajag noskatīties vismaz vienu dienu gadā”. (Neveus, ESC, SVT.24.05.2015).

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.41.14Patiecoties 28 gadus vecā Monsa uzvarai, zviedriem tagad nāksies rīkot nākamo finālu pēc viena gada pārtraukuma. Aizpagājušajā gadā uzvarēja zviedru Lorēna un fināls toreiz notika Malmē. Tagad jārīko no jauna un, ilggadējais Eirovīzijas ģenerālis Bjorkmans un jaunā SVT ģenerāldirektore, esot šim izaicinājuma gatavi. Šis ir lielākais pasākums sabiedriskās TV praksē, jo pie ekrāniem šogad esot sēdējis skatītāju rekordskaitlis no visa kontinenta un Austrālijas. Nākamgad translāciju uzsākšot arī Ķīnas televīzija. Pēc savas uzvaras Vīnē, Mons pateicās dziesmas autoriem – Linnea Deb, Joy Deb, un Anton Hård af Segerstad, kā arī datoristam, kas izveidoja mazo ”krīta cilvēciņu” un lika viņam ”sadarboties” ar dziedātāju. Starp citu šo ”rūķīti” nācās pārveidot jo daži atpazina viņā kaut kur redzētu ”personu” un tāpēc grafiķi novāca rūķa cepurīti, nomainot to pret žokejnīcu.

“Ir tik ļoti svarīgi, ka šīs ir mūzikas sacensības un nevis politika”, – uzsvēra vakar Mons pēc savas uzvaras, taču nevienam nav noslēpums, ka eiropiešu balsojums vakar bija politisks. Krievijas invāzija Krimā un uzbrukums Ukrainai nepalika bez pēdām. Politika šajā pasākumā aktīvi piedalījās. Vairāk vai mazāk, bet tur bija.

Vāciešu skumjas par kārtējo nulli pēc ESC ir saprotamas, jo viņi, kas apgādā ūniju ar naudu Briselē, paliek bešā izklaides karnevālā. ”Mūsējā Anna Sofia palika bešā, bet visu pievāca smukulis no Zviedrijas”, – konstatē vācu Bild. Sūri komentāri tika saņemti arī Lielbritānijā – otrajā lielvalstī, kas jau pārāk ilgi nespēj uzvarēt. Sunday Times Monsa vietā uz vāka liek Poļinu un The Telegraph apgalvo, ka zviedrs nemākot dejot. Pat amerikāņi ielikuši Monsu Buzzfeed sarakstā, bet itāliešu La Sampa neļodzās un pasaka skaidri un gaiši, ka zviedru priekšnesums esot bijis arī viņu favorīts jau no paša sākuma un apbrīno zviedrus, kas spēj un prot eksportēt labu deju mūziku, tādu kā ražo Avičī un izpilda Mons.

Kāpēc zviedriem izdodas un kas ir viņu mūzikas eksporta panākumu atslēga?
Iemesli ir vairāki: 1) labas bērnu mūzikas skolas, kurās jau agri ierosina interesēties arī par populāro mūziku, 2) mūzikas autoriem paredzētie kursi un dažāda līmeņa skolas (privātās un valsts), kurās apmāca dziesmu autorus, 3) eksporta sistēmas kompetence (eksporta padome un labs autortiesību aizsardzības mehānisms), 4) izpratne par mūzikas šovu un tā attīstības tendencēm Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā, kas jau ilgstoši izmanto Bjorkmana kompetenci (viņa ideja par ārzemju žūriju attaisno sevi jau trešo gadu pēc kārtas).

”Krītot Bjorkmanam” ēka, protams, var sagāzties.

“Mūzikas industrija” ir atsevišķi cilvēki, kas sēž (visā valstī – dzīvokļos un būdiņās uz laukiem) pie saviem datoriem un raksta mūziku. Tas nav centralizēts menedžments kā daudziem Latvijā kļūdaini šķiet. Drīzāk tā ir talantīgu un apņēmīgu cilvēku ”salu sistēma”, kas saslēdzoties rada valsts eksporta nozari, kura apsteidz pat ieroču eksportu un spēj nodrošināt valsts kasei naudu pensionāru pensijām. 🙂 Lai to realizētu ir jājūt laika un modes strāvojumi nevis kā komerciāls priekšnosacījums, bet gan kā ģenerālā stratēģija. Tik vienkārši tas ir.

Kas notiks tālāk? Būs jānoklausās kritika par to, ka Monsa Zelmerlova,”Heroes” atgādinot Davida Guettas dziesmu ” Lovers on the sun”, avīzes tūliņ sāks zāģēt viņu par nepiesardzīgajiem izteikumiem pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem, būs jādomā par koncertiem ārvalstīs. Mons ir lūdzis atļaut viņam kļūt pat nākamā festivāla programmas vadītāju. Redzēsim vai tas izdosies.

Par tendencēm?

Šī gada ESC bija pārsātināta ar balādēm, kuras gandrīz 100% dziedāja sievietes. Nedaudz depresīvi un nomācoši, lai gan tēmu izvēle bija nopietna un balsis bija varenas. Līdzko parādījās kāds ”spraunāks” gabals, tā publika pamodās.

Otra nogurdinoša 2015 gada tendence bija nejēdzīgi liels saldo duetu īpatsvars. Nav noslēpums, ka daudzas valstis iespaidojas no tendencēm, kas iepriekšējos gados izrādījušās veiksmīgas un mēģina tās atkārtot. Arī Latvijas pārstāve atkārtoja Lorēnas stilu un viņai tas izdevās pat stāvot uz vietas lielā, neērtā, sarkanā vāzē. Tāpat pērnā gada Nīderlandes dueta panākumus šogad mēģināja atkārtot lietuvieši un igauņi. Vairums no šiem duetiem bija pelēki un neinteresanti, jo gavilēšana par mīlu un pirmo buču magnetizēt publiku nespēj arī kaislīgi dejojot, lēkājot un mutējoties par zviedru dziesmas fonā. Igauņu Elina un Stigs dziedāja par attiecību beigām un … pievērsa sev mūsu uzmanību.

Cerams, ka hokejs nākamgad neiztraucēs festivāla norisei Stokholmā, kā tas notika aizpagājušajā gadā. Cerams, ka Latvijas pārstāvji šajā pasākumā piedalīsies vēl labāk un valsts atlase nebūs bērnu šovs kā tas bija šogad.

Cerēsim. 🙂

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.40.42

Lieldienas vai pavasara saulgrieži. Kā tie atnāca pie mums?

2015.gada 5.aprīlis

pūpoli martā 2015

Lieldienas ir nozīmīgākās kristīgo pasaules svinības, jo atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Taču šie kristīgo svētki pēc savas dabas, faktoloģiskās piesaistes un laika ir cieši piesaistītas jūdu jeb ebreju lieldienām, kuras svin sakarā ar ebreju atkāpšanos no Ēģiptes, saistībā ar tā saucamā verdzības gada noslēgumu. Tāpēc lielākajai daļai tautu Lieldienu nosaukums cēlies no ebreju vārda “פסח” (pesach) = ”paska”, ”posk”, ”pasha” un nozīmē ”atstāt aiz sevis” jeb ”paiet garām”. Tādējādi ir jāuzsver tieši ebrejiskā šo kristiešu svētku izcelsme.

Tā tas ir.

Kristīgo pasaule nosaka Lieldienu norises laiku, izejot no pirmās svētdienas pēc pirmā metona/pavasara pilnmēness pēc 21. marta. Svinēšanas saknes Ebreju Lieldienas jeb pesach dzimušas neuzrūgušās maizes svinību laikā, kas saistīta ar atkāpšanos no Ēģiptes (15 gs. pirms. Kr.dz.), kad naktī jāupurē jēriņš. Tāpēc Sargeņģelis esot pasargājis Izraēlas tautu no bojāejas. Šo tradīciju saglabāja līdz 70.g. (pēc Kr dz.) upurējot jēriņus Jeruzalemes tempļos un apēdot tos nakts mielasta laikā. Šodien Lieldienu jēra maltīte ir aizstāta ar citiem simboliskiem ēdieniem un ”jautājumu – atbilžu” vakaru, kad jaunākais dēls uzdod jautājumus tēvam par tradicionālajiem ebreju Lieldienu notikumiem. Jāuzver, ka šajos svētkos jāēd maize, kuras gatavošanai nelieto ieraugu. Tas norādīts arī Vecajā Derībā, Otrajā Mozus grāmatā 12:17-18, kurā, norādīts, ka šajā dienā ” jums būs ēst vienīgi neuzrūgusi maize”. Tieši ebreju Pashas laikā Jēzus no Nācaretes iejāja Jeruzalemē un pēc tam tur norisinājās visi zināmie notikumi, kurus kristieši šodien atzīmē sākot ar Pūpolsvētdienu un beidzot ar Otrajām Lieldienām. Tātad sākot ar Jēzus ienākšanu Jeruzalemē un beidzot ar augšāmcelšanos pēc nāves. Ar laiku ebreju un kristīgo Lieldienu svinēšanas kalendāri sāka nesakrist un dažādo kalendāru kultūra panāca šo svinību laika nobīdi dažādās valstīs.

Visi nesvin Lieldienas pēc baznīcas scenārija

Daudzās valstīs Lieldienas, tieši tāpat kā Ziemassvētki, ir sekularizējušās un nesaglabā reliģisko saturu. Tāpēc nav nejauši, ka arī daudzās mūsu latviešu ģimenēs šos svētkus svin kā radu un draugu saimes svinības, kurās izmanto gan Kristīgās baznīcas, gan arī mūsu tautas folkloras tradīcijas. Kas nu kuram tuvāks.

Kur radusies tradīcija – krāsot Lieldienu olas? Pavasaris ir atdzimšanas laiks. Šo notikumu dažādās tautas svin atšķirīgi. Ola nozīmē atdzimšanu un auglību, zaķis – virilo. Daudzos avotos uzver sekojošu ”olu ēšanas” izskaidrojumu Lieldienu laikā: zemnieku sētās vistas ziemas laikā olas nedēj (tās atsāk šo aktivitāti tieši pavasarī).Tā kā gavēņa laikā olas ēst nedrīkst, tad ap marta beigām, aprīļa sākumu izveidojas lielas olu rezerves, kuras cilvēki notiesā savu pavasara saulgriežu svētku svinēšanas laikā, pēc gavēņa noslēguma. Tik vienkārši. 🙂

Ko darīt ar olām Lieldienās?

 

Olu krāsošana kā mākslas forma ir īpaši izplatīts fenomens tieši Austrumeiropā. Daudzām Centrāleiropas tautām Lieldienu olas tiek noklātas ar unikāliem ornamentiem un zīmējumiem. Olu dekorēšana jau sen kļuvusi par atsevišķu lietišķās mākslas formu.

Daudzām tautām te raksturīgs ne tikai apēst nokrāsotās olas, bet arī dāvināt tās tālāk sev tuviem un patīkamiem cilvēkiem. Ja Austrumeiropā šis dāvanu olas joprojām ir paškrāsoti mākslas darbi, tad Rietumeiropa jau sen tās aizstāj ar konfekšu olām jeb ar konfektēm, kas ievietotas kartona kārbās, kuras atgādina olas.

Olu spēles

Daudzās ģimenēs Lieldienu rītā notiek spēles ap un ar šīm krāsotajām olām. Tās meklē noslēptas. Vai nu dārzā vai telpās. Mīts par Lieldienu zaķi ir cēlies Vācijā jau 16. gadsimtā un dažādi izplatījies pārējās Eiropas valstīs. Piemēram pie mums Latvijā Lieldienu zaķis ir populāra persona un lielākā daļa mūsu bērni tic ka Olzaķis nes bērniem Lieldienu olas. Turpretī Skandināvijā lieldienu zaķis ”kā olu piegādātājs” nav iedzīvojies un ir pazīstams vienīgi šokolādes konfektes formā. Arī olu krāsošana visās mūsu kaimiņvalstīs nav vienādi populāra lieta.

Lieldienu dekoriSkandināvi vairāk nodarbojas ar Lieldienu dekorāciju veidošanu – greznojot bērzu zarus vai pūpolus ar krāsainām vistu spalvām. Vācieši mēdz ”izpūst” jēlas olas un pēc tam čaumalas izkrāsot. Pēc tam tās iekar ar krāsainām lentītēm pus plaukušos bērzu zaros. Tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas, taču visām kopīga ir olu ēšana. Krieviem raksturīgo ”pashu” ēd tikai slāvu valstīs, bet degvīnu pie Lieldienu olām laikam dzer tikai zviedri. ”Olu kaujas” esot cēlušās Polijā jau 14. gadsimtā. Tagad šo ”sporta veidu” Lieldienās turpina daudzas tautas, ieskaitot arī mūs – Latvijā. ”Olu ripināšana” kā Lieldienu tradīcija esot cēlusies Vācijā, 15. gadsimtā. Tolaik olu ripinātāji esot bijuši bagātie bērni, bet olu savācēji – trūcīgie mazuļi. Vēlāk olu vietā šajos svētkos vācieši sākuši ripināt arī greznotus ābolus un apelsīnus. 17. gadsimtā Zviedrijā sākuši Lieldienu olu mešanas mačus – kurš savu olu aizmetīs tālāk. Šo maču rīkojuši pludmalē, pie jūras. Galvenokārt Baltijas jūras piekrastē.

Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 18. gs. rīko olu ripināšanas mačus, kuru laikā olas ”dzen uz priekšu” ar karotēm vai slotas kātiem. Uzvar tas, kurš aizripina savu olu līdz finiša līnijai pirmais. Šo tradīciju amerikāņi saglabājuši līdz šodieni.  Otrajās Lieldienās olu ripināšana notiek parkā pie Baltā nama.

Zviedru bērni Lieldienu rītā sapulcējas nogāzītē un uzsāk savu olu ieripināšanu ar dēlīšu, cepešpannu vai kāda cita palīginstrumenta palīdzību. Pēc tam kad olas jau ir ieripinātas un lielā ātrumā traucās lejā pa nogāzīti, uzvar tā, kura pa ceļam ”saplēš” = saskrambā citas olas. Ja jūsu ola saskrambā kaimiņu Dārtas olu, tad abas ir jūsējās. 🙂

Lieldienu sestdienas vakarā ir pieņemts iedegt Lieldienu ugunskuru. Skandināvijas rietumu piekrastē un Somijā. Šī tradīcija esot ieceļojusi no Holandes. Uguni var iedegt arī šovakar ar mērķi aizdzīt projām ļaunos garus un raganas.

Priecīgas Lieldienas!

 

 

Krievu neofašisms jeb «Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams»

Dugins

Krievu neofašists Aleksandrs Dugins. 2007.gads, Maskava, Krievija. Foto: ITAR-TASS/Scanpix no TVNet

Links uz TVnet.

Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, piedzima krievu neofašisms. Patlaban tas ieslēdzies un aizbarikādējies Kremlī un veido Krievijas prezidenta Vladimira Putina retoriku. No turienes (tāpat kā «ļaunuma impērijas» (1) laikā) šī ideoloģija tiek intensīvi izplatīta ar Putinam paklausīgu un varai lojālu krievu mediju palīdzību visā pasaulē. Neofašisma dogmas atrod dzirdīgas ausis arī Latvijā. Diemžēl.

Kremļa ideologs – Aleksandrs Dugins

Jau 1991. gada decembrī krievu filozofs Aleksandrs Dugins publiskoja krieviem paredzēto «jauno ticību», publicējot to savā žurnālā Elementi (Элементы). Šī publikācija nozīmē jaunkrievu modernās, šovinisma ideoloģijas koncepcijas starta brīdi. Savus nacionālboļševisma uzskatus noslīpēt Duginam tobrīd bija palīdzējusi vietējās nozīmes «ideologu smēde» jeb pagrīdes neonacistu grupējums «Melnā SS ordenis» (2), kura līderis un vadonis, mistiķis Jevgeņijs Golovins sevi (līdzīgi Heinriham Himleram) dēvēja par «reiha vadītāju» un nodevās PSRS laikā aizliegto autoru studijām. To skaitā bija arī Itālijas ezotēriķa, dadaista, fašisma un nacionālsociālisma piekritēja Juliusa Evolas darbi, pagājušā gadsimta vācu konservatīvo revolucionāru idejas un krievu «Eirāzijas» emigrantu diskusijas Berlīnē.

Melnā Ordeņa brāļus Krievijā 90. gadu sākumā aizrāva elitisma idejas, kas savā būtībā bija izteikti neproletāriskas. Šajā brīdī Dugins esot sajutis misijas aicinājumu un sācis izstrādāt krievus apvienojošu nacionālu ideju. Iespējams, ka viņu uzmundrināja viņa darba vieta. Viņš tobrīd (1990 -1992) bija GBB – PSRS Valsts drošības komitejas slēgto arhīvu atslepenotāju skaitā un izlēma, kuri dokumenti būs publiski pieejami un kuri ne. Iespējams, ka viņš, tāpat kā Vladimirs Putins, pārliecinājās, ka čekas arhīvs vienmēr nav objektīvas informācijas krātuve (skat. Vladimira Putina izteikumi intervijā ITAR-TASS pirms nedēļas), un saprata, ka Krievijas garīgā dzīve jāturpina turēt hermētiski noslēgtas konservu kārbas statusā.

Tobrīd Dugins pēkšņi kļuva arī par ticīgo. Kā jau savas ticības fundamentālists, viņš iekļāva savu pareizticīgo pārliecību arī jaunkrievu ideoloģijā un vienlaikus kļuva par Ļimonova krievu nacionālboļševiku partijas biedru.

Lielu ietekmi uz jaunkrievu neofašima ideoloģijas radītājiem tobrīd esot atstājis sirmais beļģu fašists Žans Fransuā Tiriars (Jean-François Thiriart, 1922 – 1992), kas sava Maskavas apmeklējuma laikā 1992.gadā iedvesmojis un spārnojis arī Duginu. Toreiz «Jaunās Eiropas atbrīvotājs no atlantisma» skarbi deklarēja, ka pasauli nomācot neciešama amerikānisma vara (ar ebrejiem visās atslēgas pozīcijās) un šis esot izejas punkts nebeidzamiem metafiziskiem konfliktiem ar atlikušo pasaules daļu, kas balstās uz eirāziskās, kontinentālās domāšanas principiem.

Šī toņkārta bija jau noskanējusi Berlīnes krievu emigrantu un boļševiku loģikā, kas deklarēja «krievu unikalitāti», «krievu nācijas izcilību» un viņu atbildību civilizācijas attīstības priekšā. Duginam atlika tikai to mehāniski pārņemt un idejiski adoptēt.

Tiriārs toreiz aicināja krievus reanimēt eiropadomju impēriju ar galveno misiju – iznīcināt visļaunāko no ienaidniekiem, briesmoni viņpus okeāna – Amerikas Savienotās Valstis, tādējādi atbrīvojot pasauli no atlantisma. Tādā kārtā Krievija pamazām kļūtu par «progresīvā nacisma» mantinieci. Pēc šīs loģikas Hitlers bija nodevis Staļinu, pārkāpjot Molotova-Ribentropa 1939. gada paktu. Pasaule toreiz bija strikti sadalīta «pareizo nāciju» starpā, un tādai tai bija jāpaliek «ideoloģisko ajatolu» Staļina + Hitlera kontrolē visu atlikušo zemes griešanās laiku.

Dugina domubiedri

Dugins steigšus dibināja savu nacionālboļševiku partiju un bija gatavs iekļauties ekstrēmistu kustībā. Taču, kā jau tas mēdz notikt ar praviešiem, kurus tēvzemē neatzīst, arī viņam drīz vien kašķu dēļ nācās no savas partijas aiziet. 2006. gadā viņš sāk strādāt Maskavas Valsts universitātē, tur nodarbojoties ar zinātni (3) un lasot lekcijas par tēmu postfilozofijā un izdodot savu ideju orgānu Elementi. Turpat līdzās iknedēļas izdevumu Djen (Diena), kuru parakstīja rakstnieks Aleksandrs Prohanovs, kas kļuva slavens jau Brežņeva ēras laikā kā fanātisks Afganistānas kara varoņdarbu un kodolieroču romantisma apdziedātājs. Arī viņš bija kļuvis par Tiriara ideju atbalstītāju un savā izdevumā Zavtra (Rītdiena) stutēja Dugina sapņus par Padomju Savienības atjaunošanu.

Pats galvenais kopsaucējs bija skumjas pēc zaudētās Krievijas cara impērijas un Josifa Staļina «stiprās rokas». Tā sakot, monarhisma un staļinisma savienojums kļuva par Dugina grupas ceļazvaigzni, pilnīgi bez Ļeņina klātbūtnes. Tā vietā neofašisma koncepcijā (kā parasti) tika iekļautas konspirācijas teorijas par liktenīgajiem ienaidniekiem (ebrejiem), ieskaitot cara falsificētos «Cionas gudro protokolus». Pēc viņu domām, ebreji (jau atkal) bija pie visa vainīgi, ieskaitot Krievijas, Gorbačova un Jeļcina samulsināšanu un valsts «pareizās attīstības» izsišanu no sliedēm. Liberālisms un kapitālisms tika izsmieti un degradēti kā nejēdzīgs pretstats senajai krievu kolektīvisma idejai. Kulminācija krievu neonacistu atdzimšanai tika piedzīvota 1993. gadā, kad Jeļcins apspieda konservatīvo grupējumu sacelšanos un bojā gāja demonstranti. Ar šo brīdi (pēc neonacistu domām) Krievija bija jāuzskata par svešas varas okupētu valsti un visi šīs kustības ienaidnieki ir jāuzlūko kā krievu nīdēji jeb rusofobi.

1998.gada krīze piespieda Borisu Jeļcinu atkāpties. Viņa krēslā zibenīgi iesēdās bijušais čekists, sarkanmelnās, krievu neonacisma kustības piekritējs Putins. Automātiski tika nomainīts Krievijas attīstības scenārijs.

Baznīca un postsovjetisma politikas spiediens

Kristīties krievu jeb austrumu ortodoksālajā baznīcā un kļūt ar īstenu pareizticīgo ar šo brīdi kļuva par karjeras priekšnoteikumu nr. 1 (tieši tāpat kā komunistiskās partijas biedra karte Padomju Savienības laikos). Par pareizticīgiem konvertējās vairums vadošo krievu politiķu. Krievu politiskie karjeristi saprata laika prasību – Pareizticīgo baznīca ir un būs tuvākais Vladimira Putina vadītā krievu neonacisma balsts un sabiedrotais (par to varējām pārliecināties skandalozajā Pussy Riot lietā).

Pareizticīgais un labējais ekstrēmists ar komunistiskiem uzskatiem, rakstnieks un publicists Aleksandrs Prohanovs ar šo uzsāka savu kauju pret pašformulēto «krievu dvēseles izvarošanu, kuru bija panācis Jeļcins». Viņš deklarēja četras krievu sabiedrības piedzīvotās impērijas fāzes: viduslaiki, Pētera I periods, 19.gadsimts un Staļina laiki. Tagad Krievijai esot jāsāk savs piektais impērijas periods. Tā būšot Krievija, kurā ik uz soļa ir pareizticīgo baznīcu kupoli un atomelektrostacijas. Pret Staļina masu iznīcināšanas metodēm A. Prohanovs izturas iecietīgi un uzskata tās par nepieciešamām akcijām pasaules kara cīņu gaitā un kosmosa iekarošanas procesā.

Putina pretinieki bija arī viņa ienaidnieki, un tāpēc viņš tikko uzaicināja uz dueli Kremļa nežēlastībā kritušo mūziķi Andreju Makarēviču. Kaušoties ar saksofoniem. «Manu saksofonu sameistaros Kalašņikovs, bet Makarēvičs lai aizstāvas ar savu M-16» (Комсомольская правда, 2014.20.11.)

Aleksandrs Dugins nekaujas ar saksofoniem. Viņš lasa lekcijas Maskavas Universitātes studentiem un armijas virspavēlniecības ģenerālštābam. Ar šo akadēmisko aizmuguri viņam labi izdevās attīstīt tālāk nevis zinātni, bet gan savu ideoloģisko ieceri. Viņš nodibināja ciešus kontaktus ar ārzemju neonacistiem (grieķu Zelta ausma un ungāru Jobbik, zviedru neonacistu līderiem, kas apciemoja oficiāli Maskavu 2012. gadā). Ar savām idejām viņš savaldzināja Putinam tuvus cilvēkus, tādus kā Sergejs Glazevs (Rodina), neslēpjot pauda savu apbrīnu Krievijas prezidenta politikai arī šādā veidā: «Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams!» (Александр Дугин, Известия, 2007.17.09.). Šādā ideoloģiskā kontekstā Ukrainas austrumu aneksija kļūst par pašsaprotamu lietu, nevis neakceptējamu agresiju pret kaimiņvalsti.

Postkrimas sindroms un ētera varmācība

Pēc Krimas okupācijas šis process beidzot sasniedzis kulmināciju, nonācis atklātībā un mēs – novērotāji varam labi redzēt, kā ekstrēmisms pārņem Krievijas publisko telpu. Vispirms uzkrītoši tiek marķēti nepareizie un nepareizi domājošie cilvēki – tie ir liberāļi. Tos var apsaukāt Krievijā skaļi par nodevējiem, neliešiem, dzimtenes nodevējiem. Arī latviešu valodā strauji tiek tulkoti saukājamie vārdi no krievu valodas, ar kuriem var apveltīt ikvienu personu, kas publiski atļaujas nepakļauties Dugina doktrīnai. Zaļo cilvēciņu aktivitātes Latvijā (kā redzat) nav tikai militāra rakstura. Tām, pirmkārt, ir ideoloģiskas daba, jo plašas tautas masas ir jānoskaņo par labu Dugina ideju realizācijai arī kaimiņvalstī Latvijā.

Putina kontrolētie mediji neierobežoti piedāvā Maskavas TV dīvānu Duginam un Prohanovam vislabākajā ētera laikā. Rezultātā jau šodien Dugins daudzu krievu acīs ir kļuvis par Krievijas garīgo pestītāju un 2011. gada aptaujas liecina, ka Dugins atrodas 36. vietā Krievijas intelektuālāko personu sarakstā (www.livelib.ru).

Šodienas Krievijas līdzība 1919. gada Vācijai ir uzkrītoša: pazemota nācija ceļas kājās, lai atriebtos. Tā šo situāciju vēlas traktēt neofašisti, un šiem tēlojumiem piebalso Dugina publiskā sludināšana krievu medijos par to, ka «pasaules bezgalīgā telpa pieprasa krievu gara un garīguma atgriešanos». Tālākais nemaz nav burtiski jāsludina, jo mēs nojaušam, ka tieši Dugina krievu garīgums ir gatavs glābt pasauli no liberālisma posta.

Paradoksāli, ka Ukrainas demokrātijas piedzimšana pēc Janukoviča patriekšanas no valsts putinistu leksikā tiek dēvēta par fašistu nākšanu pie varas Kijevā, jo Svoboda un Pravij Sektor bija maidanistu rindās un ir iekļauti arī jaunajā valdībā. Taču to īpatsvars pret Maidana sacelšanās kopumu ir niecīgs, ja salīdzinām ar pašas Krievijas neonacistu īpatsvaru iedzīvotāju slāņos: šodien neonacistu Vladimiru Putinu Krievijā atbalsta vismaz 80% krievu).

Viņi ir gatavi atbalstīt Putina iedibināto jauno Krievijas līniju, kas paredz publisko debašu ierobežošanu, demonstrāciju aizliegumu, blogu un mediju cenzūras pastiprināšanu un patriotisma iesakņošanu skolās un kultūrā. Pat ievērojamas krievu kultūras un sporta personības, kuras lielā mērā var uzskatīt par publiskā viedokļa noteicējām, uzskata: «Līdz šim Krievijā nekad nav bijis tik jauns, enerģisks un sportisks prezidents. Mums, sportistiem, viņš jau sen ir mūsu vecākais treneris. Viņš ir mūsu līderis, mūsu valsts komandas kapteinis!»(vairākkārtēja olimpiskā čempione daiļslidošanā Irina Rodņina, 2007.26.11.); «ar Putina vārdu man saistās manas valsts un mana personīgā goda un cieņas atgūšana» (kinorežisors Ņikita Mihalkovs, 2007.27.11. TV programma «Судите сами»).

Dugins pamazām iemācījies apvaldīt savu sākotnējo sajūsmu par neonacistisko ordeņa brāļu idejām, kuras viņš kādreiz uzskatīja par intelektuālo oāzi. Viņa domas tagad Krievijā jau atbalsta pat citi profesori, to skaitā Andraniks Migranjans, kas domā, ka Hitlers pareizi vien rīkojās, jo trīsdesmitajos gados esot demonstrējis sevi kā tālredzīgu un gudru politiķi. Pēc Migranjana domām Hitlera aneksijas esot pamatotas, un neko sliktu viņš nevarot teikt arī par Kristāla nakti un ebreju grautiņiem.

Prohanovs televīzijas ekrānā, labākajā ētera laikā, atklāti paziņoja, ka «ebreju fašisti» Ukrainā gatavojas jaunai krievu iznīcināšanai pasaules mērogā un tam esot jāpretojas. Viņam piebalsoja arī krievu TV programmas vadītāja, kas uzsvēra, ka ebreji ar savu naudu savulaik jau reiz esot noveduši Hitleru līdz «pirmajai sabiedrības attīrīšanas akcijai» (SvD, 2014.07.05.), kas būtībā ir nepiedodami smags antisemītisma izpaudums.

Putina neonacisti un Rietumeiropas ekstrēmisti

Nevienam nav noslēpums, ka krievu putinisti šodien ir atraduši ideoloģiskus kontaktus ar daudzām vecās pasaules nacionālistu partijām. Vienīgais izņēmums pagaidām ir rumāņu PRM un zviedru Svenskarnas partija, kas ir izteikti pretkrieviskas. Vairums no tām tēloja «objektīvus novērotājus» pavasara Krimas vēlēšanu publiskās teātra izrādes laikā. Kā galvenais rīkotājs šajā pasākumā uzstājās beļģu institūts, kas joprojām saglabā Tirarda ideoloģisko mantojumu. Šajā kontekstā Duginam ir izdevies iesakņot ideju, ka Krievijas uzdevums ir atbrīvot ne tikai Ukrainu, bet arī lielu daļu Eiropas. Kādā TV intervijā Dugins neslēpj, ka gan Polija, Somija, gan arī Ziemeļzviedrija, piemēram, var uz laiku kļūt par Krievijas satelītvalstīm. Tas būšot nepieciešams gigantiskajā kaujā pret atlantismu, globalizāciju un modernitāti.

«Aust jauns laiks – Krievijas laiks. Tā būs krievu civilizācijas ēra. Mūsu brāļi pašlaik izcīna šo kauju – krievi un ukraiņi dienvidaustrumos. Viņi pašlaik lej savas asinis, lai nodrošinātu lielo atmodu. Viņi upurē savas dzīvības uz krievu idejas altāra. Viņu karš ir mūsu karš. Viņu asinis ir mūsu asinis,» uzsver krievu neonacisma ideologs, piebilstot, ka pasaule vēl tikai redzēs un būs spiesta rēķināties ar krievslāvu asinīs iekodēto diženumu.

Ar šo Krievija ir atklāti spērusi platu un redzamu soli atklāta neonacisma virzienā.

To vairs nav iespējams nedz pārprast, nedz tulkojumā mīkstināt.

Tas ir noticis un skar arī mūs.

  1. Bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana apzīmējums Padomju Savienībai_
  2. Никита Каледин «Терапия оказалась бессильной перед манией Дугина-младшего переустроить мир», «Стрингер» № 7, 01.05.2003.

    1. gadā Maskavas Valsts Universitāte atstādinājusi Duginu no Sociālo zinātņu fakultātes dekāna amata. Гaзета.ру 01.07.2014.

_

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

Aizvadītais, skarbais mediju gads 2013

2014. gada 5. janvārī

Parabolas, ūdens un gaiss

Parabolas, ūdens un gaiss

Aizvadītais – 2013. paguva izrakt papīra avīžu kapu vēl dziļāku.

Paralēli norisinājās profesionālo žurnālistu sistemātiska atlaišana no darba. Skandināvijas valstīs – caurmēra viens žurnālists dienā 2013. zaudēja savu darbu. Neraugoties uz to, mediju specialitāte joprojam ir viena no vispieprasītākajām augstskolās un uz katru atlaisto pērn izglītojušies 2,2 jauni kolēģi. Ļoti savāda loģika. Acīmredzot, žurnālista profesija joprojām vilina jaunos un ambiciozos.

Paradoksāli, bet fakts.

Zviedru mediju areālā smagi krita lielie giganti DN, GP,  Sydsvenskan un pat Svenska Dagbladet. Uz ļodzīgām kājām žonglē arī reģionālie papīra izdevumi, kas cenšas savilkt galus, noskatoties kā reklāma pārceļas no papīra avīzes uz interneta sfēru.

Protams, ka papīra avīze ir ļoti vecs medijs.

Skaidrs, ka mūsu mediju areālu neglābjami pārņem ekrāna žurnālistika ar daudziem jauniem priekšnosacījumiem un izaicinājumiem.  Nevar noliegt, ka pie papīra avīzes neglābjamajām kaitēm lielā mērā vainīgi paši izdevēji un redaktori, kas kļūdaini prognozēja medija attīstību un vieglprātīgi paļāvās uz IT-gurū prātojumiem, kas tā arī dzīvē nekad nerealizējās.

Kļūda bija arī bezmaksas teksta publicēšana tīmeklī un nespēja iekasēt naudu par nopietnām publikācijā. Esošo ”maksas mūru” eksistence pagaidām nav sevi attaisnojusi.

Dienas prese ir ļoti nozīmīgs valsts demokrātijas garants. Jo negantāki ir žurnālisti jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. 

Tai pat laikā kārtējo uzplaukumu piedzīvo PR industrija. Jau tagad uz katru žurnālistu ASV ir četri PR speciālisti (starp citu, 80. gados šī attiecība bija 1:1).

Nevar noliegt, ka Latvijā (mediji šeit ļoti kopē ASV modeļus) attīstība iet līdzīgā virzienā.  Pagaidām mūsu valstī nav izstrādāta nopietna mediju attīstības politika un līdzšinējā uzraudzības sistēma nav sevi attaisnojusi : konkurences padome nekompetenti pieļāva elektronisko mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesu (MTG= TV3+LNT) un radio un TV padome joprojām nespēj attīstīt kvalitātes elektronisko mediju veicināšanas procesu. Avīzes no kopējās likumdošanas joprojām ”izkrīt” un interneta infoplatformas joprojām ”strādā” autopilota kontroles režīmā.

Sabiedrības interesēs ir saglabāt informēšanas sviru līdzsvaru. Jo vairāk vara pievāc savā kompetencē informatīvos procesus un piekārto sev medijus (piesietu suņu statusā), jo mazāk ”demokrātijas volejbola skatītāji” = ”vēlētāji” ir apmierināti ar notiekošo.

Jau sen bija jāpanāk ”otro un trešo” mediju finansiāls atbalsts (no valsts kabatas) viedokļa plurālisma vārdā. Jau sen bija ”jāņem nopietni” sabiedriskie mediji un to loma Latvijas iedzīvotāju dzīvē. Piemēram, Grieķijā sabiedriskie mediji ir jau iznīcināti. Pilnībā. Spānijā tie slēgti Valnesijas reģionā (1700 kolēģu tur šodien ir bezdarbnieki). Jostas pievilktas arī Islandes sabiedriskajos medijos.

Zviedru Bonjēri novākuši no amata pēdējo šefu ar simbolisko uzvārdu un pie koncerna stūres beidzot nosēdināts ienācējs, no malas.

Kas īsti notiek?

Pašlaik mēs lecam pāri dziļākajām mediju krīzes aizām. Avīzes un TV portāli sāk aizvien aktīvāk pievērsties TV raidījumu gatavošanai, paralēli rakstiem.

Netflix ir klāt un grūstas.

Belž samērā sāpīgi ar elkoņiem.

Mediju jomā dominē amerikāņu dinozauri, kas arī pērn ievāca milzu naudas ražu, paši maz producējot.

Piemēram Google pelna lieliski, bet (protams) uz citu rēķina. Šis parazitēšanas process turpinās. Mēs rakstām – viņi tulko un pelna. Francijas un Vācijas protesti ir mazliet pievērsuši uzmanību šim – ”netaisnīgajam biznesam”, bet pagaidām redzamu efektu mediju jomā nav. Mēs turpinām rakstīt un Google turpina mūsu saražoto pārdot un nopelnīt.

Slikti, ka pamazām sabrūk informatīvā atvērtība un mediju jomu politiķi mēģina aizklāt ar zīmoga ”slepens”  aizslietņiem. To pērn atkal ( no jauna) panāca Brisele un mediju darbs caur to kļūs vēl smagāks un informācijas iegūšana (caur to) paliks vēl sarežģītāka. Protams, ka demokratizācijas līmenis dalībvalstīs ir atšķirīgs un tie, kas pieraduši kārtot visu aiz slēgtām durvīm, cenšas to ieviest kā normu arī ūnijas politiskajos gaiteņos.

Skumji, ka tā.

Latvijas mediju areāls lēni slīkst izklaides zampā un žurnālistus ēterā aizvien noteiktāk nomaina mapeti. Tie ir lētāki, pozitīvāki, izklaidējošāki un krāsaināki.

Kas ir pozitīvi?

Lieliski ir tas, ka tagad pavisam skaidri redzams, ka nākotnes žurnālistika ir ekrāna žurnālistika (nevis TV žurnālistika) un šis apstāklis liek mums meklēt jaunus paņēmienus, metodes un amata rīkus medializācijas pilnveidošanai.

Vai mēs tasm esam gatavi?

Jā, 100% esam. 

🙂