Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Godprātīgos modernās Latvijas patriotus meklējot

Toreiz, kad Latvija cīnījās par savu valstisko neatkarību, mūsu mērķis bija brīva, nacionāla valsts. Jauna, strauja, plaukstoša, demokrātiska, neatkarīga no svešām lielvarām. Balsojām par nacionālas neatkarības kustību un iegādājāmies jaunus, baltus karogmastus skaistākajam pasaules karogam – sarkanbaltsārtajam. Tam pašam, kas visus garos okupācijas gadus, glabājās vecvecāku slēptuvē. Tālu no okšķeru acīm. Tagad beidzot karogu varēja uzvilkt 9 m mastā un tas nozīmēja, ka Latvija beidzot ir brīva un mēs vairs nebūsim homos sovieticus vai okupētie latvieši.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka 28 gadus vēlāk man būs kauns no latviešu nacionālo partiju aktivitātēm, uzvedības un politikas. No puišeļiem, kas uzdodamies par latviešu nacionālo ideju nesējiem, visaugstākajā valsts politiskajā līmenī kompromitēs manas valsts attīstības sapni. Idejas un projektu vietā piedāvājot uzsildītus ārzemju murgus. Taču tas nu ir noticis.

Ir realizējies tieši tas, ko vismazāk vēlējos ieraudzīt: progresīvas, produktīvas, neatkarīgas Latvijas valsts projekta vietā mums mēģina deklaratīvi iemānīt sadzeltējuša rasisma, antisemītisma, homofobijas, ksenofobijas un primitīvā separātisma idejas, ar kurām jau sen, kā ar gangrēnu, slimo rietumvalstu labējie flangi un tāpēc spēj apburt (magnetizēt) tikai īpaši aprobežotu vēlētāju kontingentu. Mūsu nacionālās neatkarības kustība ir pārvērtusies par rietumvalstu labējo ekstrēmistu ideoloģijas piekabi. Patiešām žēl, ka tā ir noticis.

Kāpēc tik skarbi?

Vai Latvijas neatkarība ir apdraudēta šodienas apstākļos, kad Putins okupējis Ukrainu un Spānija slānī Kataloniju? Protams, ka ir. Tāpēc joprojām atbalstu Latvijas neatkarības ideju un sūtu sveicienus draudzenei Katalonijā.  Lielo valstu izjukšana liecina par citas mozaīkas Eiropas veidošanos, kurā koloniālās lielvaras turpinās sadalīties un sašķīst. Brīdī, kad sasprāgs visas lielvalstis (kas ilgstoši ir okupējušas savas kaimiņvalstis) un reģioni beidzot atgūs savu neatkarību, Latvija vairs nebūs maza valsts. Pārējās būs apmēram tikpat lielas kā mēs. Imperiālisma lielvaru izjukšana ir pavisam normāls process. Valstīm nav jābūt lielām un gigantiskām, lai īstenotu izdevīgu ekonomisko politiku. Taču tām jāprot un jāspēj savstarpēji sadarboties, lai realizētu gudru tautsaimniecību un izvairītos no savstarpējiem kariem. Kā arī attīstītu ekonomiku saprātīgā režīmā.

Cerams, ka tiktāl esam vienisprātis?

 Ksenofobiskais jaunvārds – “velkomists”

„Trampiskais” vai „rasnačiskais” ideju strāvojums šodien nākotnes projektu mums vairs nepiedāvā. Līdz šim liberālā pasaules kārtība (pieprasot cieņu, toleranci, uzmanību un labvēlību pret visiem, kas ir citādāki nekā mēs paši) nodrošināja mieru Eiropā. Ir jābūt pieklājīgiem, lai sadzīvotu saticīgi.  Mēs esam dažādi, domājām atšķirīgi. Mums visiem negaršo vieni un tie paši ēdieni. Arī gaumes nav unificējamas. Nevēloties pieprasīt no tautas diktatoru paklausības šablonu (lai visi līdzinātos vienā rindā, pēc vienas shēmas un modeļa kā staļinlaikos) esam tagad spiesti saņemties un konstatēt, ka sadzīvot bez varmācības iespējams tikai respektējot citu cilvēku citādību un viņu neierastās tiesības. Nākas samierināties, ka mūsu dažādība ir fakts un atšķirības starp cilvēkiem ir daudz lielākas nekā bija pierasts uzskatīt.

Holandietis un igaunis ir mazliet citādāki nekā mēs. Vai spējam to pieņemt un sadzīvot ar viņiem? Jā, varam. Mazliet grūtāk ar cilvēkiem, kas izskatās citādi, piemēram, ķīnieši, arābi un melnādainie? Jā, to nu nevaram (tā uzreiz!) nemaz akceptēt. No svešajiem mums bail, jo ksenofobija (bailes no ārzemniekiem) pārāk dziļi iekodētas mūsu kaulsmadzenēs. Tāpēc nespējam uzskatīt šos ļaudis par līdzvērtīgākiem un pieņemamiem mūsu videi. Ieraugot uz ielas trīs arābietes, nekavējoties piedzimst absurdā sajūta: “Ai, cik viņu daudz! Ko viņiem te vajag!?” un bailes, par to, ka “musulmaņi pārņems arī mūsu Vērgales pagastu”.  Tātad viena maza japāniete var atbraukt uz Alsungu, uzvilkt vietējo tautas tērpu, dziedāt mūsu dziesmas un draudzēties ar vietējām tantēm. To drīkst un par to mums prieks. Sajūsmā par šo sievieti veidojam filmas. Taču ja atbrauks 35 ķīnietes, kas vēlas atvērt restorānu, tad aina ir cita. Bīstami? Tas jau ir par daudz? No kā mums bail? No PSRS laikā piedzīvotā, ka visi svešie atbrauc un pakļauj sev mūs pašus? Vēsturiskā atmiņa draud ar atkārtojumu?

Vai es esmu tā saucamā “velkomiste”? Tā pati kas vēlas pārpludināt Latviju un Eiropu ar migrantiem no Āfrikas? Nē, neesmu, ja ar šo savādo vārdu apzīmējam nekritisku migrantu iepludināšanu vecajā kontinentā. Starp citu, iebilstu pret neonacistu vai putinistu ievazātajiem  jēdzieniem mūsu valodā un komunikācijā. „Velkomists” ir ideoloģiski iekrāsots,  pazemojošs apzīmējums, kuru radījuši migrantu plūsmas pārspīlētāji. Šajā apzīmējumā ir iekodēta ironija, nosodījums un tam ir izteikti negatīva konotācija. Domāju, ka nedz Zviedrijā, nedz Vācijā nav šādu reālu cilvēku kas uzgavilētu robežas atvērējiem migrantu plūsmas forsēšanai.  Nav nācies tādus sastapt. Šis jēdziens izdomāts, lai izsmietu tos, kuri negavilē līdzi ksenofobiskajiem imperatīviem, bet mēģina saskatīt atšķirības starp bēgli, kuram vajadzīga palīdzība un migrantu, kas tīko pēc rietumvalstu materiālā komforta. Kā mēs sauksim cilvēku, kas kritiski novērtē katru cilvēku atsevišķi brīdī, kad daudzi šķērso robežas un pieprasa palīdzību? Par vārtsargu? Galu galā – ir taču atšķirība starp mammu, kas bēg ar bērnu pie rokas no Sīrijas kara un latviešu šampinjonu lasītāju Īrijā vai alžīrieti, kas vēlas tikt pie naudas rietumos. Ir vai nav atšķirība?

Cilvēki nav vienādi. Tos nevar iedalīt tikai vīriešos un sievietēs    

Lai sadzīvotu miermīlīgi un nesāktu karus, ir jāiemācās nepalikt niknam par to, ka citi ir savādāki. Tas nozīmē, ka visi cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, bet kas vairāk. Iesim tālāk. Ķersimies klāt latviešu galvenajam tabū: gejiem un lezbietēm.  Pakaitināsim homofobus arī šoreiz. 🙂

Ja kaimiņš izrādās gejs, tad tas nenozīmē, ka tāpēc mūsu ciemā vairs nedzims bērni vai visi mazuļi vietējā skolā pēkšņi vēlēsies arī kļūt par gejiem. Nē, tā tas nenotiek viss. Nav geja dzīve tik rozēm kaisīta, lai visi par tādiem vēlētos kļūt. Pat Skandināvijā, kur valdība soļo Praida parādēs, nav šāda fenomena. Visa sabiedrība nav latenti homoseksuāļi, kas gaida atļauju izpausties. Ja kāds par to nobažījies, tad tā ir tikai šī cilvēka privātā, nevis visas sabiedrības kopēja bēda.

Vēl vairāk – mans kaimiņš ir gejs, taču precas ar sievietēm, jo nevēlas izturēt sabiedrības naidu pret sevi (neviens par viņa seksuālo orientāciju te neko nezina). Neviena no viņa laulībām nav laimīga, taču viņš braši izliekas un tēlo “normālu vīrieti” tālāk. Laimīgas nav arī viņa daudzās sievas un bērni, kas neko nesaprot no tā kas patiesībā notiek. Jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts, un ducis cilvēku šajā kontekstā ir nelaimīgi.

Normāli? Domāju, ka nav normāli, jo šīs ģimenes traģēdiju izraisa sabiedrības kolektīvais aizspriedums.

Tā nu tas ir. Rezultātā esam spiesti noskatīties uz traģēdiju, kurai atrisinājuma atslēga ir sabiedrības rokās. Ja mēs pārējie turpināsim bojāt šiem cilvēkiem (apmēram 20% sabiedrības locekļu) privāto dzīvi tāpēc, ka nepiekrītam viņu seksuālajai orientācijai, tad viss turpināsies tā kā ir patlaban. Mums „normālajiem” šķiet, ka „tā ir slimība”, ka „tā nedrīkst gan”, ka „šito vajag aizliegt” utt., bet vai problēma tāpēc atrisinās? Nē, neatrisinās. Tā palien zem paklāja un turpina eksistēt.

Latvijā ir pārāk maz kompetentu publikāciju, par to kāpēc šodien cilvēki vairs nav tik vienkrāsaini kādi izskatījās padomju laikos. Arī visas sievietes vairs negrib saņemt tulpi 8. martā, bet vīrieši – turpināt „iemešanas “ tradīcijas. Tagad par līdzcilvēkiem jāuzzina daudz jauna. Reizēm nav pa spēkam visam noticēt un visu izprast ? Tikmēr tepat līdzās Putina propaganda turpina kultivēt savas postsovjetiskās “stop-klišejas”. Tām uzgavilē vietējie konservētās dzīves piekritēji un rezultātā Latvijas publiskā domā strauji slīd atpakaļ vecajā padomju laikā kā slazdā.  Vai sajūtat šo kustību?

Viena lieta ir skaidra – ar citiem un citādiem sadzīvot uz vienas planētas nav viegli un vienkārši. Līdz šim “citādos” okupēja un pakļāva sev. Tagad varmācība vairs nav risinājums. Kā dzīvot tālāk, ja visi būs tik dažādi un nepierasti (reizēm pat nepieņemami) citādi? Iekaustīt, iebaidīt, sodīt, sist, izsmiet vai ielikt trakomājā? Vai šis rasnačistu risinājums ir izeja no situācijas?

Atkal modē egoisms

Tagad kārtīgam, nacionāli noskaņotam „konservam” jāseko ASV prezidenta Trampa piemēram un jāsaka: „lai dzīvo Brexit!”, „Latvia first!”. No visiem pārējiem jānorobežojas un tikai tad iestāsies patiesā laime. Tramps parādīja, kā rīkojas kārtīgi labējie nacionālisti : nospļaujas uz sievietēm, uzbūvē žogu pret kaimiņiem, nolamā melnos un iezāģē NATO aliansei, apšaubot kolektīvās drošības garantijas ideju. „Lai katrs aizstāv sevi pats!“ – tā uzskata Tramps, taču vienlaikus no tribīnes skaļi deklarē, ka mums visiem esot kopīgi jāveido nākotne. Kāda gan var būt kopīgā nākotne, ja mēs (tāpat kā pirms 100 gadiem) esam atgriezušies turpat kur bijām: lielās valstis aprīs mazās un beigās karos cita pret citu? Vai esam pārāk noguruši no miera? Gribas paplosīties un pakarot savā starpā? „Karš ir neizbēgams”, – domā Putins un mēs paklausīgi mājam ar galvām?

Donalds Tramps Davosā mēģināja paskaidrot ko mums pārējiem nozīmēs “America, first!” līnija. Vairums Davosas viesu „inventāra” pieslejas liberālajam pasaules uzskatam, kas ir politiskā, finanšu un mediju tirgus varas elite. Tie paši, kurus trampisti un pašmāju rasnačisti saukā par globālistiem (viņiem šis vārds arī ir lamuvārds). Ja Banons agrāk uztvēra „Davosas vilkus” kā spiediena slotu, kas būtiski apgrūtina ASV attīstību, tad tagad viņš sen jau izmests no Baltā nama un Tramps pats brauc pie vilkiem ciemos. Nedomāju, ka viņa iebildumus pret tirdzniecības līgumiem (TPP) Davosā uztvers ar aplausiem. Transatlantiskā aiza ir izrakta un ietekmē ne tikai tirdzniecības, bet arī drošības politiku uz zemeslodes.

Ja pirms 15 gadiem Žaks Širaks un Grehards Šrēders bloķēja Buša kara iniciatīvas Irākā, tad tagad amerikāņu ārpolitisko aktivitāšu vietā ir toričelli tukšums. Galllupa aptaujas 134 valstīs liecina, ka ASV prestižs ir strauji noslīdējis un patreiz atrodas zem Ķīnas līmeņa. Paļāvība un uzticība Trampam ārpasaulē esot 30% līmenī (Barakam Obamam bija 48%). Negatīvisma iemesls ir nepatika pret Trampa impulsīvo raksturu, iracionālo personību, kas var uzsākt atomkaru. Taču ir valstis, kurās Trampa labā slava ir daudz spožāka. Tās ir: Krievija, Baltkrievija, Izraēla un Libērija.

Starp citu, ASV prezidenta nepopularitāte Lielbritānijā, šodien novedusi pie tā, ka karaliste sāk vērtēt savu izstāšanos no ES kā neveiksmīgu soli. Tāpēc Londonā tiekot atviegloti uzelpots par to, ka Trampa februāra valsts vizīte Londonā atcelta.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju rasnačistiem un viņu pašizolācijas. Būtībā šiem cilvēkiem, kas sevi sauc par nacionālā amuleta glabātājiem, nav nekā konstruktīva ko piedāvāt mūsu valsts nākotnei. Tikai skats atpakaļ pagātnē, neokonservatīvisms (adaptējot Putina doktrīnas Latvijai) un naids pret vietējiem ienaidniekiem = liberāli noskaņotiem latviešu cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēdējais ir pats postošākais solis, jo karot ir vieglāk nekā celt un būvēt. Mēs esam pārāk maz, lai savstarpēji karotu. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nacionālās neatkarības kustība bez tiem, kas pašlaik tur savā kontrolē Tieslietu un Kultūras ministriju, bet nespēj neko izdarīt Latvijas valsts labā.

Kur atrodami godprātīgi modernās, laikmetīgās Latvijas patrioti?

Vai viņi vispār vēl ir?

 

 

Šodien televīzijai Latvijā 80 gadu. Latvija bija viena no pirmajām pasaules valstīm, kas raidīja savu TV signālu.

Kolāžā izmantoti attēli, kuru autori ir Hermanis Veinbergs, Radioabonents.

Šodien pirms astoņdesmit gadiem sākās jauna ēra  Latvijas elektronisko mediju vēsturē. Tas notika Rīgā Latvijas Republikas 19. gadadienas priekšvakarā.

Pirms astoņdesmit gadiem „Radio Abonements“ un „Jaunākās Ziņas“ informēja par to, ka 1937. gada 10. novembrī Rīgā pirmo reizi demonstrēta “tēlevīzija”. Latvijas Radio biedrība bija ieguvusi tiem laikiem modernu televīzijas raidītāju, kas “devis 45 x 50 mm” lielu attēlu.

Tāpēc 1937. gada 10. novembrī Radio Biedrības telpās Valdemāra ielā 65* varēja notikt pirmais televīzijas raidījums Latvijā. Projekts paredzēja raidījumu atkārtošanu divas reizes nedēļā. Kā tobrīd medijos norādīja Latvijas Radio biedrības laborants Putniņš – televīzijas raidītāja uzdevums būšot popularizēt televīziju amatieru un citās aprindās un tādā veidā sagatavot ceļu oficiālās televīzijas ieviešanai. Tā kā no Pasta un Telegrāfa departementa ( PTD)  piekrišana bija jau saņemta, atlika vienīgi lūgt piešķirt frekvences.

Latvijas pirmo televīzijas raidītāju uzbūvēja holandiešu firmas  Philips fabrikā Eindhovenā (attēls tika veidots ar mehāniskās televīzijas pamatelementu Nipkova disku 45 rindās, ar 12,5 attēlu maiņām sekundē. Sekundē raidīto punktu skaits 28.000. Nesējviļņa garums ap 80 m. Raidītājs izstaroja apm. 30 kc/s platu frekvenču spektru).

Philips ar televīzijas attīstību nodarbojās speciāla laboratorija, kuru vadīja par televīzijas pionieri dēvētais pētnieks Erik de Vries, kurš arī veica eksperimentus ar pirmajiem raidītājiem un jau 1938. gadā radīja pirmās pārvietojamās televīzijas stacijas, kuras demonstrēja Eiropā.

Trīsdesmito gadu latviešu preses publikācijās tiek rakstīts par “tēlevīziju” – ar garo ē.

Jau toreiz ir skaidrs, ka ar šo Latvija ir kļuvusi par vienu no pasaules pirmajām valstīm, kas sākusi raidīt savu televīzijas signālu.

ASV sāka pirmā 1928. gadā, Francija 1931. Vācija 1935. un Lielbritānija 1936. gadā.

Philips 1937. gada televizoru modeļi Nipkova diska tehnoloģijai Avots: http://www.thevalvepage.com/tvmanu/philips/philips.htm

 

 

Pašbūvēts tēlevīzijas uztvērējs tobrīd esot maksājis 200 -350 latu. Philips esot solījies dot atlaides pirmajiem televizoru īpašniekiem. Kā norāda „Radio Abonements“ , ja tuvākajā laikā atradīsies kaut 20 cilvēku, kas būtu ar mieru iegādāties televizorus, tad šī medija triumfa gājiens varētu sākties.

Philips televizoru sastāvdaļas, no kuriem amatieri būvēja Latvijā televizorus 1937. gadā

Radioabonents 1937. g. novembris.

Hallo, YL2RB!

“Amatieru televīzija ir uzskatāma par oficiālās televīzijas priekšteci. Agri vai vēlu, kad vajadzība būs nobriedusi, televīzijas lietu pārņems savās rokās valsts, domājams – radiofons, kas ar saviem daudz plašākajiem līdzekļiem spēs to izveidot līdz iespējami augstākai tehniskai pilnībai” – raksta „Radio Abonements“ un uzsver, ka amatierisms televīzijas attīstībā Latvijā ir tobrīd  “tai pašā lomā kā radiofona jaunībā: jauna, kultūras dzīvē nozīmīga tehnikas pasākuma sekmētājs”.

Ko raidīja pirmais Latvijas televīzijas signāls?

“Mums jautājuši par pārraidāmo televīzijas programmu: vai mēs pieslēgšoties arī operai vai kinematogrāfiem? Tas ir pārpratums. Mūsu raidītāja modulācijas periodu skaits nav tik liels, lai pārraidītu lielus, detaļām bagātus attēlus., bet mēs gan varēsim pārraidīt 1 – 2 cilvēku krūšu attēlus, ar attiecīgām kustībām” – skaidro pirmie tēlevīzijas entuziasti “Radio Abonementā”. Viņi iepazīstināja žurnālistus ar īsto uztvērēju un oscilloskopu jeb tēlevizoru.

“Jaunākās Ziņas” tobrīd uzsvēra, ka “tēlevīzija” pēc gadiem būs tik pat populāra kā radio.

Šķiet, ka laiks pierādīja vēl vairāk – tā kļuva daudz populārāka par radio.

Jāveic labojumi televīzijas vēsturē

Televīzija kā masu medijs Latvijā izveidojās padomju režīma gados. Pirmais padomju TV raidījums notika 1954. gada 6. novembrī, tieši pirms Oktobra  revolūcijas gadadienas, raidot Rīgas kinostudijā uzņemtu padomju propagandas filmu par Latvijas okupāciju pēc Otrā pasaules kara “Mājup ar uzvaru”.

Arī padomju laikā televīzija Latvijā turpinājās ar ārzemju tehnoloģijas piesaisti. 1951. gada janvārī pēc toreizējā PSRS Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju.  Tas nebija izmantojams, jo, sākoties “aukstajam karam”,  ASV vairs Padomju Savienībai nepārdeva elektroniskās radiolampas. Nebija iespējams lietot arī vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot dzesēšanas sistēmu – no ūdens dzesēšanas uz gaisa dzesēšanu.
Amerikāņu raidītāja rekonstrukciju, pielāgojot padomju tehnoloģijas iespējām, veica  Ulbrokas radioraidstacijas inženieris Georgs Lurie kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kuras sastāvā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Žanis Grasmanis, Rolands Hardelis, Ilmārs Freidenfelds un Kārlis Boitmanis. (Avots: Latvijas Valsts Radio un Televīzijas centra mājas lapa.)

Latvijas mediju vēsturei veltītās publikācijās padomju propagandas inerces ietekmē par  televīzijas dzimšanas gadu Latvijā mēdz uzskatīt tieši šo padomju televīzijas rašanos laiku, kaut gan zinātniski korektāk būtu par tādu uzskatīt 1937. gada 10. novembri, kad Latvijā notika pirmais jaunā medija demonstrējums, lai arī tas izmantoja mehāniskās televīziijas elementu Nipkova disku, no kā vēlāk pasaulē atteicās, pārejot uz elektronisko lampu televīziju ar attēla izvēršanu rindās.

Latvija pirmskara periodā bija pasaulē attīstīta elektroniskās industrijas valsts un nebija jābrīnās ar to, ka jaunais medijs pirmos soļus veica mazajā Baltijas valstī daudz agrāk nekā pat skandināvu kaimiņzemēs un citur pasaulē.

Pirmās komerctelevīzijas organizācijas (RBS, Picca TV, NTV, LNT un citas)  Latvijā sāka raidīt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atbrīvojas no PSRS koloniālisma jūga.

Papildavoti: Sandra Veinberga, monogrāfija Masmediji.

Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

12 krievu bumbvedēji – uz Lietuvu jeb vakardienas Eirodziesmas iespaidi.

Krievijas kara lidmašīnas

Kārtējā Eirovīzijas ballīte vakarnakt beidzās ap trijiem, četriem. Pēc balsošanas noslēguma un koncerta. Noskatījāmies arī pirmo interviju ar uzvarētāju Monsu SVT un atvadījāmies apmierināti. Pareizais uzvarētājs tika pie pareizās vietas un mūsu Aminata arī ieguva iecerēto, augsto novērtējumu par statisku dziedāšanu ”sarkanā vāzē” uz skatuves. Patīkami.

Tradicionāli skatāmies zviedru un Eiropas finālus draugu lokā un apspriežam tērpus, grafiku, režisora un operatoru darbu un visu pārējo, kas attiecīgajā brīdī šķiet svarīgākais. Šoreiz bija ko redzēt, lai gan austrieši šķiet paslinkojuši arī. Translāciju vadītājas trīs dāmas nebija nedz pārliecinošas nedz interesantas. Drīzāk anonīmas. Izklaide pārtraukumos bija nožēlojami zemā līmenī. Sižeti par Eirovīzijas 60 jubileju bija saturiski sekli un par viņu jokiem smiekli nenāca nevienam no mums. Koncerta numuri bija klasiski neinteresanti un varēja vēlēties lielāku režisora iniciatīvu, kuru tā arī nesagaidījām. Pārāk liels akcents tika likts uz Končitu un viņas uzrādīšanu, pārvēršot finālu par Končitas šovu.

Lai noskatītos visu programmu bez reklāmas pārtraukumiem un lai izvairītos no seklās un bravurīgās aizkadra komentēšanas, pārslēdzāmies uz skandināvu translāciju no Vīnes un noklausoties komentārus tur, vairs nebija iespējams pārslēgties uz LTV1 atpakaļ. Streipa iesākto aizkadra jokošanos turpina pašreizējie pārraides komentētāji un mums šis piedāvājums ir par seklu. Atā LTV1.

Vispirms par jokiem, kas daudziem šķiet tik svarīgi.

Pēc zviedru Monsa uzvaras pār krievu Poļinu, kas mūsu sabiedrībā izvērsās par traki dramatisku piedzīvojumu, krievu Twiteris esot uzsprādzis no pašironiskiem sprādzieniem. Brīdī, kad lietuviešu žūrija paziņoja Lietuvas balsojumu, kurā Krievijai netika iedots neviens punkts un patiecoties lietuviešu iniciatīvai Mons atrāvās ar šo Viļņas piešķirto 12 punktu ”degvielu” no Poļinas, sākās tvitera histērija.  Šajā brīdī joku konts ”dailykisilev” nekavējoties paziņoja, ka tūlīt 12 kara bumbvedēji pacelsies gaisā, lai dotos uz Lietuvu!

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 13.55.06

Citi jokoja par to, ka balss esot jādod arī abām ”neatkarīgajām krievu republikām” Ukrainas austrumos un pa virsu visam tika uzsvērts, ka kaujā pie Poltavas zviedrus esot uzvarējuši tomēr krievi.

Balsošanas gaitā zviedri kļuva par galvenajiem Krievijas pretiniekiem. Kaut arī krievu žūrija no Maskavas Monsam piešķīra to pašus 12 punktus, ir skaidrs, ka iekšpusē viss izskatās citādi. ESC fināla uvertīra Krievijā bijusi skarba jo krievu pareizticīgā baznīca un tās patriarhs Kirils jau nosodījis Eirovīzijas konkursu un nodēvējis to par amorālu, izsmejoši izsakoties par bārdainām dāmām. 🙂 Taču miljoniem TV skatītāju šo nosodījumu nav ”ņēmuši galvā” un tomēr skatījušies grēcīgo šovu no Vīnes. Arī pati Poļina Gagarina ir pozitīvi izteikusies par Končitu un sirmo ideologu burkšķēšanu no Kremļa nav īsti sadzirdējusi. Nevienam nav noslēpums, ka Putina kultūras mafijas galms, ieskaitot tos, kas pērn svinēja sava līdera Krutoja dzimšanas dienu Latvijas operā, vēlas attiekties no Krievijas piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā un izveidot savu Eirāzijas dziesmu šovu putiniskākā rezījā, apmēram tādu kā Jaunais Vilnis Dzintaros. Protams, ka Krievijai neviens Eiropā nopakaļ tāpēc neraudās, taču jautājums ir cits – vai tiešām Krievija ir pelnījusi pašizolāciju no Eiropas tikai tāpēc, ka dažiem ideologiem tas šķiet svarīgi? Ne, nav pelnījusi, jo pat Aleksejs Ostudins (krievu ESC komentētājs) vakar Vīnē esot konstatējis šo procesu sekojoši: ” uzskatu, ka raidījumi, tādi kā šis, krievu televīzijai ir kā svaiga gaisa ventilators. Te mēs varam apskatīt cilvēkus no rietumiem – kā viņi izskatās, kā ģērbjas. Man šķiet, ka krievu TV skatītājam tas ir vērtīgi un to vajag noskatīties vismaz vienu dienu gadā”. (Neveus, ESC, SVT.24.05.2015).

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.41.14Patiecoties 28 gadus vecā Monsa uzvarai, zviedriem tagad nāksies rīkot nākamo finālu pēc viena gada pārtraukuma. Aizpagājušajā gadā uzvarēja zviedru Lorēna un fināls toreiz notika Malmē. Tagad jārīko no jauna un, ilggadējais Eirovīzijas ģenerālis Bjorkmans un jaunā SVT ģenerāldirektore, esot šim izaicinājuma gatavi. Šis ir lielākais pasākums sabiedriskās TV praksē, jo pie ekrāniem šogad esot sēdējis skatītāju rekordskaitlis no visa kontinenta un Austrālijas. Nākamgad translāciju uzsākšot arī Ķīnas televīzija. Pēc savas uzvaras Vīnē, Mons pateicās dziesmas autoriem – Linnea Deb, Joy Deb, un Anton Hård af Segerstad, kā arī datoristam, kas izveidoja mazo ”krīta cilvēciņu” un lika viņam ”sadarboties” ar dziedātāju. Starp citu šo ”rūķīti” nācās pārveidot jo daži atpazina viņā kaut kur redzētu ”personu” un tāpēc grafiķi novāca rūķa cepurīti, nomainot to pret žokejnīcu.

“Ir tik ļoti svarīgi, ka šīs ir mūzikas sacensības un nevis politika”, – uzsvēra vakar Mons pēc savas uzvaras, taču nevienam nav noslēpums, ka eiropiešu balsojums vakar bija politisks. Krievijas invāzija Krimā un uzbrukums Ukrainai nepalika bez pēdām. Politika šajā pasākumā aktīvi piedalījās. Vairāk vai mazāk, bet tur bija.

Vāciešu skumjas par kārtējo nulli pēc ESC ir saprotamas, jo viņi, kas apgādā ūniju ar naudu Briselē, paliek bešā izklaides karnevālā. ”Mūsējā Anna Sofia palika bešā, bet visu pievāca smukulis no Zviedrijas”, – konstatē vācu Bild. Sūri komentāri tika saņemti arī Lielbritānijā – otrajā lielvalstī, kas jau pārāk ilgi nespēj uzvarēt. Sunday Times Monsa vietā uz vāka liek Poļinu un The Telegraph apgalvo, ka zviedrs nemākot dejot. Pat amerikāņi ielikuši Monsu Buzzfeed sarakstā, bet itāliešu La Sampa neļodzās un pasaka skaidri un gaiši, ka zviedru priekšnesums esot bijis arī viņu favorīts jau no paša sākuma un apbrīno zviedrus, kas spēj un prot eksportēt labu deju mūziku, tādu kā ražo Avičī un izpilda Mons.

Kāpēc zviedriem izdodas un kas ir viņu mūzikas eksporta panākumu atslēga?
Iemesli ir vairāki: 1) labas bērnu mūzikas skolas, kurās jau agri ierosina interesēties arī par populāro mūziku, 2) mūzikas autoriem paredzētie kursi un dažāda līmeņa skolas (privātās un valsts), kurās apmāca dziesmu autorus, 3) eksporta sistēmas kompetence (eksporta padome un labs autortiesību aizsardzības mehānisms), 4) izpratne par mūzikas šovu un tā attīstības tendencēm Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā, kas jau ilgstoši izmanto Bjorkmana kompetenci (viņa ideja par ārzemju žūriju attaisno sevi jau trešo gadu pēc kārtas).

”Krītot Bjorkmanam” ēka, protams, var sagāzties.

“Mūzikas industrija” ir atsevišķi cilvēki, kas sēž (visā valstī – dzīvokļos un būdiņās uz laukiem) pie saviem datoriem un raksta mūziku. Tas nav centralizēts menedžments kā daudziem Latvijā kļūdaini šķiet. Drīzāk tā ir talantīgu un apņēmīgu cilvēku ”salu sistēma”, kas saslēdzoties rada valsts eksporta nozari, kura apsteidz pat ieroču eksportu un spēj nodrošināt valsts kasei naudu pensionāru pensijām. 🙂 Lai to realizētu ir jājūt laika un modes strāvojumi nevis kā komerciāls priekšnosacījums, bet gan kā ģenerālā stratēģija. Tik vienkārši tas ir.

Kas notiks tālāk? Būs jānoklausās kritika par to, ka Monsa Zelmerlova,”Heroes” atgādinot Davida Guettas dziesmu ” Lovers on the sun”, avīzes tūliņ sāks zāģēt viņu par nepiesardzīgajiem izteikumiem pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem, būs jādomā par koncertiem ārvalstīs. Mons ir lūdzis atļaut viņam kļūt pat nākamā festivāla programmas vadītāju. Redzēsim vai tas izdosies.

Par tendencēm?

Šī gada ESC bija pārsātināta ar balādēm, kuras gandrīz 100% dziedāja sievietes. Nedaudz depresīvi un nomācoši, lai gan tēmu izvēle bija nopietna un balsis bija varenas. Līdzko parādījās kāds ”spraunāks” gabals, tā publika pamodās.

Otra nogurdinoša 2015 gada tendence bija nejēdzīgi liels saldo duetu īpatsvars. Nav noslēpums, ka daudzas valstis iespaidojas no tendencēm, kas iepriekšējos gados izrādījušās veiksmīgas un mēģina tās atkārtot. Arī Latvijas pārstāve atkārtoja Lorēnas stilu un viņai tas izdevās pat stāvot uz vietas lielā, neērtā, sarkanā vāzē. Tāpat pērnā gada Nīderlandes dueta panākumus šogad mēģināja atkārtot lietuvieši un igauņi. Vairums no šiem duetiem bija pelēki un neinteresanti, jo gavilēšana par mīlu un pirmo buču magnetizēt publiku nespēj arī kaislīgi dejojot, lēkājot un mutējoties par zviedru dziesmas fonā. Igauņu Elina un Stigs dziedāja par attiecību beigām un … pievērsa sev mūsu uzmanību.

Cerams, ka hokejs nākamgad neiztraucēs festivāla norisei Stokholmā, kā tas notika aizpagājušajā gadā. Cerams, ka Latvijas pārstāvji šajā pasākumā piedalīsies vēl labāk un valsts atlase nebūs bērnu šovs kā tas bija šogad.

Cerēsim. 🙂

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.40.42

Lieldienas vai pavasara saulgrieži. Kā tie atnāca pie mums?

2015.gada 5.aprīlis

pūpoli martā 2015

Lieldienas ir nozīmīgākās kristīgo pasaules svinības, jo atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Taču šie kristīgo svētki pēc savas dabas, faktoloģiskās piesaistes un laika ir cieši piesaistītas jūdu jeb ebreju lieldienām, kuras svin sakarā ar ebreju atkāpšanos no Ēģiptes, saistībā ar tā saucamā verdzības gada noslēgumu. Tāpēc lielākajai daļai tautu Lieldienu nosaukums cēlies no ebreju vārda “פסח” (pesach) = ”paska”, ”posk”, ”pasha” un nozīmē ”atstāt aiz sevis” jeb ”paiet garām”. Tādējādi ir jāuzsver tieši ebrejiskā šo kristiešu svētku izcelsme.

Tā tas ir.

Kristīgo pasaule nosaka Lieldienu norises laiku, izejot no pirmās svētdienas pēc pirmā metona/pavasara pilnmēness pēc 21. marta. Svinēšanas saknes Ebreju Lieldienas jeb pesach dzimušas neuzrūgušās maizes svinību laikā, kas saistīta ar atkāpšanos no Ēģiptes (15 gs. pirms. Kr.dz.), kad naktī jāupurē jēriņš. Tāpēc Sargeņģelis esot pasargājis Izraēlas tautu no bojāejas. Šo tradīciju saglabāja līdz 70.g. (pēc Kr dz.) upurējot jēriņus Jeruzalemes tempļos un apēdot tos nakts mielasta laikā. Šodien Lieldienu jēra maltīte ir aizstāta ar citiem simboliskiem ēdieniem un ”jautājumu – atbilžu” vakaru, kad jaunākais dēls uzdod jautājumus tēvam par tradicionālajiem ebreju Lieldienu notikumiem. Jāuzver, ka šajos svētkos jāēd maize, kuras gatavošanai nelieto ieraugu. Tas norādīts arī Vecajā Derībā, Otrajā Mozus grāmatā 12:17-18, kurā, norādīts, ka šajā dienā ” jums būs ēst vienīgi neuzrūgusi maize”. Tieši ebreju Pashas laikā Jēzus no Nācaretes iejāja Jeruzalemē un pēc tam tur norisinājās visi zināmie notikumi, kurus kristieši šodien atzīmē sākot ar Pūpolsvētdienu un beidzot ar Otrajām Lieldienām. Tātad sākot ar Jēzus ienākšanu Jeruzalemē un beidzot ar augšāmcelšanos pēc nāves. Ar laiku ebreju un kristīgo Lieldienu svinēšanas kalendāri sāka nesakrist un dažādo kalendāru kultūra panāca šo svinību laika nobīdi dažādās valstīs.

Visi nesvin Lieldienas pēc baznīcas scenārija

Daudzās valstīs Lieldienas, tieši tāpat kā Ziemassvētki, ir sekularizējušās un nesaglabā reliģisko saturu. Tāpēc nav nejauši, ka arī daudzās mūsu latviešu ģimenēs šos svētkus svin kā radu un draugu saimes svinības, kurās izmanto gan Kristīgās baznīcas, gan arī mūsu tautas folkloras tradīcijas. Kas nu kuram tuvāks.

Kur radusies tradīcija – krāsot Lieldienu olas? Pavasaris ir atdzimšanas laiks. Šo notikumu dažādās tautas svin atšķirīgi. Ola nozīmē atdzimšanu un auglību, zaķis – virilo. Daudzos avotos uzver sekojošu ”olu ēšanas” izskaidrojumu Lieldienu laikā: zemnieku sētās vistas ziemas laikā olas nedēj (tās atsāk šo aktivitāti tieši pavasarī).Tā kā gavēņa laikā olas ēst nedrīkst, tad ap marta beigām, aprīļa sākumu izveidojas lielas olu rezerves, kuras cilvēki notiesā savu pavasara saulgriežu svētku svinēšanas laikā, pēc gavēņa noslēguma. Tik vienkārši. 🙂

Ko darīt ar olām Lieldienās?

 

Olu krāsošana kā mākslas forma ir īpaši izplatīts fenomens tieši Austrumeiropā. Daudzām Centrāleiropas tautām Lieldienu olas tiek noklātas ar unikāliem ornamentiem un zīmējumiem. Olu dekorēšana jau sen kļuvusi par atsevišķu lietišķās mākslas formu.

Daudzām tautām te raksturīgs ne tikai apēst nokrāsotās olas, bet arī dāvināt tās tālāk sev tuviem un patīkamiem cilvēkiem. Ja Austrumeiropā šis dāvanu olas joprojām ir paškrāsoti mākslas darbi, tad Rietumeiropa jau sen tās aizstāj ar konfekšu olām jeb ar konfektēm, kas ievietotas kartona kārbās, kuras atgādina olas.

Olu spēles

Daudzās ģimenēs Lieldienu rītā notiek spēles ap un ar šīm krāsotajām olām. Tās meklē noslēptas. Vai nu dārzā vai telpās. Mīts par Lieldienu zaķi ir cēlies Vācijā jau 16. gadsimtā un dažādi izplatījies pārējās Eiropas valstīs. Piemēram pie mums Latvijā Lieldienu zaķis ir populāra persona un lielākā daļa mūsu bērni tic ka Olzaķis nes bērniem Lieldienu olas. Turpretī Skandināvijā lieldienu zaķis ”kā olu piegādātājs” nav iedzīvojies un ir pazīstams vienīgi šokolādes konfektes formā. Arī olu krāsošana visās mūsu kaimiņvalstīs nav vienādi populāra lieta.

Lieldienu dekoriSkandināvi vairāk nodarbojas ar Lieldienu dekorāciju veidošanu – greznojot bērzu zarus vai pūpolus ar krāsainām vistu spalvām. Vācieši mēdz ”izpūst” jēlas olas un pēc tam čaumalas izkrāsot. Pēc tam tās iekar ar krāsainām lentītēm pus plaukušos bērzu zaros. Tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas, taču visām kopīga ir olu ēšana. Krieviem raksturīgo ”pashu” ēd tikai slāvu valstīs, bet degvīnu pie Lieldienu olām laikam dzer tikai zviedri. ”Olu kaujas” esot cēlušās Polijā jau 14. gadsimtā. Tagad šo ”sporta veidu” Lieldienās turpina daudzas tautas, ieskaitot arī mūs – Latvijā. ”Olu ripināšana” kā Lieldienu tradīcija esot cēlusies Vācijā, 15. gadsimtā. Tolaik olu ripinātāji esot bijuši bagātie bērni, bet olu savācēji – trūcīgie mazuļi. Vēlāk olu vietā šajos svētkos vācieši sākuši ripināt arī greznotus ābolus un apelsīnus. 17. gadsimtā Zviedrijā sākuši Lieldienu olu mešanas mačus – kurš savu olu aizmetīs tālāk. Šo maču rīkojuši pludmalē, pie jūras. Galvenokārt Baltijas jūras piekrastē.

Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 18. gs. rīko olu ripināšanas mačus, kuru laikā olas ”dzen uz priekšu” ar karotēm vai slotas kātiem. Uzvar tas, kurš aizripina savu olu līdz finiša līnijai pirmais. Šo tradīciju amerikāņi saglabājuši līdz šodieni.  Otrajās Lieldienās olu ripināšana notiek parkā pie Baltā nama.

Zviedru bērni Lieldienu rītā sapulcējas nogāzītē un uzsāk savu olu ieripināšanu ar dēlīšu, cepešpannu vai kāda cita palīginstrumenta palīdzību. Pēc tam kad olas jau ir ieripinātas un lielā ātrumā traucās lejā pa nogāzīti, uzvar tā, kura pa ceļam ”saplēš” = saskrambā citas olas. Ja jūsu ola saskrambā kaimiņu Dārtas olu, tad abas ir jūsējās. 🙂

Lieldienu sestdienas vakarā ir pieņemts iedegt Lieldienu ugunskuru. Skandināvijas rietumu piekrastē un Somijā. Šī tradīcija esot ieceļojusi no Holandes. Uguni var iedegt arī šovakar ar mērķi aizdzīt projām ļaunos garus un raganas.

Priecīgas Lieldienas!

 

 

Krievu neofašisms jeb «Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams»

Dugins

Krievu neofašists Aleksandrs Dugins. 2007.gads, Maskava, Krievija. Foto: ITAR-TASS/Scanpix no TVNet

Links uz TVnet.

Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, piedzima krievu neofašisms. Patlaban tas ieslēdzies un aizbarikādējies Kremlī un veido Krievijas prezidenta Vladimira Putina retoriku. No turienes (tāpat kā «ļaunuma impērijas» (1) laikā) šī ideoloģija tiek intensīvi izplatīta ar Putinam paklausīgu un varai lojālu krievu mediju palīdzību visā pasaulē. Neofašisma dogmas atrod dzirdīgas ausis arī Latvijā. Diemžēl.

Kremļa ideologs – Aleksandrs Dugins

Jau 1991. gada decembrī krievu filozofs Aleksandrs Dugins publiskoja krieviem paredzēto «jauno ticību», publicējot to savā žurnālā Elementi (Элементы). Šī publikācija nozīmē jaunkrievu modernās, šovinisma ideoloģijas koncepcijas starta brīdi. Savus nacionālboļševisma uzskatus noslīpēt Duginam tobrīd bija palīdzējusi vietējās nozīmes «ideologu smēde» jeb pagrīdes neonacistu grupējums «Melnā SS ordenis» (2), kura līderis un vadonis, mistiķis Jevgeņijs Golovins sevi (līdzīgi Heinriham Himleram) dēvēja par «reiha vadītāju» un nodevās PSRS laikā aizliegto autoru studijām. To skaitā bija arī Itālijas ezotēriķa, dadaista, fašisma un nacionālsociālisma piekritēja Juliusa Evolas darbi, pagājušā gadsimta vācu konservatīvo revolucionāru idejas un krievu «Eirāzijas» emigrantu diskusijas Berlīnē.

Melnā Ordeņa brāļus Krievijā 90. gadu sākumā aizrāva elitisma idejas, kas savā būtībā bija izteikti neproletāriskas. Šajā brīdī Dugins esot sajutis misijas aicinājumu un sācis izstrādāt krievus apvienojošu nacionālu ideju. Iespējams, ka viņu uzmundrināja viņa darba vieta. Viņš tobrīd (1990 -1992) bija GBB – PSRS Valsts drošības komitejas slēgto arhīvu atslepenotāju skaitā un izlēma, kuri dokumenti būs publiski pieejami un kuri ne. Iespējams, ka viņš, tāpat kā Vladimirs Putins, pārliecinājās, ka čekas arhīvs vienmēr nav objektīvas informācijas krātuve (skat. Vladimira Putina izteikumi intervijā ITAR-TASS pirms nedēļas), un saprata, ka Krievijas garīgā dzīve jāturpina turēt hermētiski noslēgtas konservu kārbas statusā.

Tobrīd Dugins pēkšņi kļuva arī par ticīgo. Kā jau savas ticības fundamentālists, viņš iekļāva savu pareizticīgo pārliecību arī jaunkrievu ideoloģijā un vienlaikus kļuva par Ļimonova krievu nacionālboļševiku partijas biedru.

Lielu ietekmi uz jaunkrievu neofašima ideoloģijas radītājiem tobrīd esot atstājis sirmais beļģu fašists Žans Fransuā Tiriars (Jean-François Thiriart, 1922 – 1992), kas sava Maskavas apmeklējuma laikā 1992.gadā iedvesmojis un spārnojis arī Duginu. Toreiz «Jaunās Eiropas atbrīvotājs no atlantisma» skarbi deklarēja, ka pasauli nomācot neciešama amerikānisma vara (ar ebrejiem visās atslēgas pozīcijās) un šis esot izejas punkts nebeidzamiem metafiziskiem konfliktiem ar atlikušo pasaules daļu, kas balstās uz eirāziskās, kontinentālās domāšanas principiem.

Šī toņkārta bija jau noskanējusi Berlīnes krievu emigrantu un boļševiku loģikā, kas deklarēja «krievu unikalitāti», «krievu nācijas izcilību» un viņu atbildību civilizācijas attīstības priekšā. Duginam atlika tikai to mehāniski pārņemt un idejiski adoptēt.

Tiriārs toreiz aicināja krievus reanimēt eiropadomju impēriju ar galveno misiju – iznīcināt visļaunāko no ienaidniekiem, briesmoni viņpus okeāna – Amerikas Savienotās Valstis, tādējādi atbrīvojot pasauli no atlantisma. Tādā kārtā Krievija pamazām kļūtu par «progresīvā nacisma» mantinieci. Pēc šīs loģikas Hitlers bija nodevis Staļinu, pārkāpjot Molotova-Ribentropa 1939. gada paktu. Pasaule toreiz bija strikti sadalīta «pareizo nāciju» starpā, un tādai tai bija jāpaliek «ideoloģisko ajatolu» Staļina + Hitlera kontrolē visu atlikušo zemes griešanās laiku.

Dugina domubiedri

Dugins steigšus dibināja savu nacionālboļševiku partiju un bija gatavs iekļauties ekstrēmistu kustībā. Taču, kā jau tas mēdz notikt ar praviešiem, kurus tēvzemē neatzīst, arī viņam drīz vien kašķu dēļ nācās no savas partijas aiziet. 2006. gadā viņš sāk strādāt Maskavas Valsts universitātē, tur nodarbojoties ar zinātni (3) un lasot lekcijas par tēmu postfilozofijā un izdodot savu ideju orgānu Elementi. Turpat līdzās iknedēļas izdevumu Djen (Diena), kuru parakstīja rakstnieks Aleksandrs Prohanovs, kas kļuva slavens jau Brežņeva ēras laikā kā fanātisks Afganistānas kara varoņdarbu un kodolieroču romantisma apdziedātājs. Arī viņš bija kļuvis par Tiriara ideju atbalstītāju un savā izdevumā Zavtra (Rītdiena) stutēja Dugina sapņus par Padomju Savienības atjaunošanu.

Pats galvenais kopsaucējs bija skumjas pēc zaudētās Krievijas cara impērijas un Josifa Staļina «stiprās rokas». Tā sakot, monarhisma un staļinisma savienojums kļuva par Dugina grupas ceļazvaigzni, pilnīgi bez Ļeņina klātbūtnes. Tā vietā neofašisma koncepcijā (kā parasti) tika iekļautas konspirācijas teorijas par liktenīgajiem ienaidniekiem (ebrejiem), ieskaitot cara falsificētos «Cionas gudro protokolus». Pēc viņu domām, ebreji (jau atkal) bija pie visa vainīgi, ieskaitot Krievijas, Gorbačova un Jeļcina samulsināšanu un valsts «pareizās attīstības» izsišanu no sliedēm. Liberālisms un kapitālisms tika izsmieti un degradēti kā nejēdzīgs pretstats senajai krievu kolektīvisma idejai. Kulminācija krievu neonacistu atdzimšanai tika piedzīvota 1993. gadā, kad Jeļcins apspieda konservatīvo grupējumu sacelšanos un bojā gāja demonstranti. Ar šo brīdi (pēc neonacistu domām) Krievija bija jāuzskata par svešas varas okupētu valsti un visi šīs kustības ienaidnieki ir jāuzlūko kā krievu nīdēji jeb rusofobi.

1998.gada krīze piespieda Borisu Jeļcinu atkāpties. Viņa krēslā zibenīgi iesēdās bijušais čekists, sarkanmelnās, krievu neonacisma kustības piekritējs Putins. Automātiski tika nomainīts Krievijas attīstības scenārijs.

Baznīca un postsovjetisma politikas spiediens

Kristīties krievu jeb austrumu ortodoksālajā baznīcā un kļūt ar īstenu pareizticīgo ar šo brīdi kļuva par karjeras priekšnoteikumu nr. 1 (tieši tāpat kā komunistiskās partijas biedra karte Padomju Savienības laikos). Par pareizticīgiem konvertējās vairums vadošo krievu politiķu. Krievu politiskie karjeristi saprata laika prasību – Pareizticīgo baznīca ir un būs tuvākais Vladimira Putina vadītā krievu neonacisma balsts un sabiedrotais (par to varējām pārliecināties skandalozajā Pussy Riot lietā).

Pareizticīgais un labējais ekstrēmists ar komunistiskiem uzskatiem, rakstnieks un publicists Aleksandrs Prohanovs ar šo uzsāka savu kauju pret pašformulēto «krievu dvēseles izvarošanu, kuru bija panācis Jeļcins». Viņš deklarēja četras krievu sabiedrības piedzīvotās impērijas fāzes: viduslaiki, Pētera I periods, 19.gadsimts un Staļina laiki. Tagad Krievijai esot jāsāk savs piektais impērijas periods. Tā būšot Krievija, kurā ik uz soļa ir pareizticīgo baznīcu kupoli un atomelektrostacijas. Pret Staļina masu iznīcināšanas metodēm A. Prohanovs izturas iecietīgi un uzskata tās par nepieciešamām akcijām pasaules kara cīņu gaitā un kosmosa iekarošanas procesā.

Putina pretinieki bija arī viņa ienaidnieki, un tāpēc viņš tikko uzaicināja uz dueli Kremļa nežēlastībā kritušo mūziķi Andreju Makarēviču. Kaušoties ar saksofoniem. «Manu saksofonu sameistaros Kalašņikovs, bet Makarēvičs lai aizstāvas ar savu M-16» (Комсомольская правда, 2014.20.11.)

Aleksandrs Dugins nekaujas ar saksofoniem. Viņš lasa lekcijas Maskavas Universitātes studentiem un armijas virspavēlniecības ģenerālštābam. Ar šo akadēmisko aizmuguri viņam labi izdevās attīstīt tālāk nevis zinātni, bet gan savu ideoloģisko ieceri. Viņš nodibināja ciešus kontaktus ar ārzemju neonacistiem (grieķu Zelta ausma un ungāru Jobbik, zviedru neonacistu līderiem, kas apciemoja oficiāli Maskavu 2012. gadā). Ar savām idejām viņš savaldzināja Putinam tuvus cilvēkus, tādus kā Sergejs Glazevs (Rodina), neslēpjot pauda savu apbrīnu Krievijas prezidenta politikai arī šādā veidā: «Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams!» (Александр Дугин, Известия, 2007.17.09.). Šādā ideoloģiskā kontekstā Ukrainas austrumu aneksija kļūst par pašsaprotamu lietu, nevis neakceptējamu agresiju pret kaimiņvalsti.

Postkrimas sindroms un ētera varmācība

Pēc Krimas okupācijas šis process beidzot sasniedzis kulmināciju, nonācis atklātībā un mēs – novērotāji varam labi redzēt, kā ekstrēmisms pārņem Krievijas publisko telpu. Vispirms uzkrītoši tiek marķēti nepareizie un nepareizi domājošie cilvēki – tie ir liberāļi. Tos var apsaukāt Krievijā skaļi par nodevējiem, neliešiem, dzimtenes nodevējiem. Arī latviešu valodā strauji tiek tulkoti saukājamie vārdi no krievu valodas, ar kuriem var apveltīt ikvienu personu, kas publiski atļaujas nepakļauties Dugina doktrīnai. Zaļo cilvēciņu aktivitātes Latvijā (kā redzat) nav tikai militāra rakstura. Tām, pirmkārt, ir ideoloģiskas daba, jo plašas tautas masas ir jānoskaņo par labu Dugina ideju realizācijai arī kaimiņvalstī Latvijā.

Putina kontrolētie mediji neierobežoti piedāvā Maskavas TV dīvānu Duginam un Prohanovam vislabākajā ētera laikā. Rezultātā jau šodien Dugins daudzu krievu acīs ir kļuvis par Krievijas garīgo pestītāju un 2011. gada aptaujas liecina, ka Dugins atrodas 36. vietā Krievijas intelektuālāko personu sarakstā (www.livelib.ru).

Šodienas Krievijas līdzība 1919. gada Vācijai ir uzkrītoša: pazemota nācija ceļas kājās, lai atriebtos. Tā šo situāciju vēlas traktēt neofašisti, un šiem tēlojumiem piebalso Dugina publiskā sludināšana krievu medijos par to, ka «pasaules bezgalīgā telpa pieprasa krievu gara un garīguma atgriešanos». Tālākais nemaz nav burtiski jāsludina, jo mēs nojaušam, ka tieši Dugina krievu garīgums ir gatavs glābt pasauli no liberālisma posta.

Paradoksāli, ka Ukrainas demokrātijas piedzimšana pēc Janukoviča patriekšanas no valsts putinistu leksikā tiek dēvēta par fašistu nākšanu pie varas Kijevā, jo Svoboda un Pravij Sektor bija maidanistu rindās un ir iekļauti arī jaunajā valdībā. Taču to īpatsvars pret Maidana sacelšanās kopumu ir niecīgs, ja salīdzinām ar pašas Krievijas neonacistu īpatsvaru iedzīvotāju slāņos: šodien neonacistu Vladimiru Putinu Krievijā atbalsta vismaz 80% krievu).

Viņi ir gatavi atbalstīt Putina iedibināto jauno Krievijas līniju, kas paredz publisko debašu ierobežošanu, demonstrāciju aizliegumu, blogu un mediju cenzūras pastiprināšanu un patriotisma iesakņošanu skolās un kultūrā. Pat ievērojamas krievu kultūras un sporta personības, kuras lielā mērā var uzskatīt par publiskā viedokļa noteicējām, uzskata: «Līdz šim Krievijā nekad nav bijis tik jauns, enerģisks un sportisks prezidents. Mums, sportistiem, viņš jau sen ir mūsu vecākais treneris. Viņš ir mūsu līderis, mūsu valsts komandas kapteinis!»(vairākkārtēja olimpiskā čempione daiļslidošanā Irina Rodņina, 2007.26.11.); «ar Putina vārdu man saistās manas valsts un mana personīgā goda un cieņas atgūšana» (kinorežisors Ņikita Mihalkovs, 2007.27.11. TV programma «Судите сами»).

Dugins pamazām iemācījies apvaldīt savu sākotnējo sajūsmu par neonacistisko ordeņa brāļu idejām, kuras viņš kādreiz uzskatīja par intelektuālo oāzi. Viņa domas tagad Krievijā jau atbalsta pat citi profesori, to skaitā Andraniks Migranjans, kas domā, ka Hitlers pareizi vien rīkojās, jo trīsdesmitajos gados esot demonstrējis sevi kā tālredzīgu un gudru politiķi. Pēc Migranjana domām Hitlera aneksijas esot pamatotas, un neko sliktu viņš nevarot teikt arī par Kristāla nakti un ebreju grautiņiem.

Prohanovs televīzijas ekrānā, labākajā ētera laikā, atklāti paziņoja, ka «ebreju fašisti» Ukrainā gatavojas jaunai krievu iznīcināšanai pasaules mērogā un tam esot jāpretojas. Viņam piebalsoja arī krievu TV programmas vadītāja, kas uzsvēra, ka ebreji ar savu naudu savulaik jau reiz esot noveduši Hitleru līdz «pirmajai sabiedrības attīrīšanas akcijai» (SvD, 2014.07.05.), kas būtībā ir nepiedodami smags antisemītisma izpaudums.

Putina neonacisti un Rietumeiropas ekstrēmisti

Nevienam nav noslēpums, ka krievu putinisti šodien ir atraduši ideoloģiskus kontaktus ar daudzām vecās pasaules nacionālistu partijām. Vienīgais izņēmums pagaidām ir rumāņu PRM un zviedru Svenskarnas partija, kas ir izteikti pretkrieviskas. Vairums no tām tēloja «objektīvus novērotājus» pavasara Krimas vēlēšanu publiskās teātra izrādes laikā. Kā galvenais rīkotājs šajā pasākumā uzstājās beļģu institūts, kas joprojām saglabā Tirarda ideoloģisko mantojumu. Šajā kontekstā Duginam ir izdevies iesakņot ideju, ka Krievijas uzdevums ir atbrīvot ne tikai Ukrainu, bet arī lielu daļu Eiropas. Kādā TV intervijā Dugins neslēpj, ka gan Polija, Somija, gan arī Ziemeļzviedrija, piemēram, var uz laiku kļūt par Krievijas satelītvalstīm. Tas būšot nepieciešams gigantiskajā kaujā pret atlantismu, globalizāciju un modernitāti.

«Aust jauns laiks – Krievijas laiks. Tā būs krievu civilizācijas ēra. Mūsu brāļi pašlaik izcīna šo kauju – krievi un ukraiņi dienvidaustrumos. Viņi pašlaik lej savas asinis, lai nodrošinātu lielo atmodu. Viņi upurē savas dzīvības uz krievu idejas altāra. Viņu karš ir mūsu karš. Viņu asinis ir mūsu asinis,» uzsver krievu neonacisma ideologs, piebilstot, ka pasaule vēl tikai redzēs un būs spiesta rēķināties ar krievslāvu asinīs iekodēto diženumu.

Ar šo Krievija ir atklāti spērusi platu un redzamu soli atklāta neonacisma virzienā.

To vairs nav iespējams nedz pārprast, nedz tulkojumā mīkstināt.

Tas ir noticis un skar arī mūs.

  1. Bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana apzīmējums Padomju Savienībai_
  2. Никита Каледин «Терапия оказалась бессильной перед манией Дугина-младшего переустроить мир», «Стрингер» № 7, 01.05.2003.

    1. gadā Maskavas Valsts Universitāte atstādinājusi Duginu no Sociālo zinātņu fakultātes dekāna amata. Гaзета.ру 01.07.2014.

_