Demokrātijas nogalināšanas tehnoloģija. Vai var atkārtoties 1934. gada Ulmaņa diktatūra?

Demokrātijas ienaidnieki mēdz piesaukt Vāciju un Hitlera nākšanu pie varas kā „hrestomātisku“ demokrātijas defektu. Proti –  toreiz visi esot nobalsojuši par „nelieti“ un lūk pie kādām sekām noved demokrātiskas pilsoņu aktivitātes. Tāds ir pieņēmums. Tāpēc arī Latvijā baidāmies atļaut tautai balsot par savu prezidentu, jo „reņģēdājs“ iebalsošot nelaimi Rīgas pilī. Vai parastā tauta Vācijā tiešām iebalsoja uzreiz Hitleru kanclera amatā? Nē, tā nebija. Pie kam, tie nebija nejauši gadījumi, kas Vāciju pirms 90 gadiem noveda pie nacionālsociālistu diktatūras. Aina bija savādāka un lielā mērā atgādina to pašu „labējo vēju“ ofensīvu, kas tik uzkrītoši novērojama Eiropā arī šodien un tiecas pārvērsties par cunami. 

Kā Hitlers nāca pie varas

Vai par to būtu jārunā tagad? Jā, noteikti. Nacionālsociālistu un Hitlera režīma apbrīnotāju šodien ir salīdzinoši daudz un interneta piegādāta lasāmviela bieži saturā kropļota un neprecīza. Britu vēsturnieka Franka Makdonova monogrāfija divās daļās (Triumph 1933–1939” un ”Disaster 1940–1945” (Head of Zeus) ir interesanta lasāmviela par šo laika periodu. Īpaši pirmā daļa, kurā uzskatāmi parādīts mehānisms, kā Hitlers nonāca pie politiskās varas svirām Vācijā. 

No šodienas viedokļa raugoties šis process atgādina Donalda Trampa mēģinājumu „ieņemt Kapitoliju“ Vašingtonā 6. janvārī. Interesanta lasāmviela šis teksts ir arī tāpēc, ka parāda dažādu valstsvīru nekompetenci savu laikabiedru vērtējumā. Viens no tādiem ir britu Nevila Čemberlena naivās sarunas ar Hitleru, nespēja reāli novērtēt Josifu Staļinu un šīs nevarības rezultāta diktatoru sadalīto Eiropu Molotova–Ribentropa pakta ēnā. Viņš bija „nomierināšanas taktikas“ sludinātājs un pieņēma daudzus kļūdainus, netālredzīgus un neprincipiālus vēsturiskus lēmumus, kuri izraisīja traģiskas sekas daudzām Eiropas tautām, Latviju ieskaitot.       

Taču atgriezīsimies pie Hitlera. Ceļā pie varas viņš iznīcināja ne tikai komunistus (KPD), bet arī sociāldemokrātus (SPD) un visas pārējās kreisās kustības. Komunistus un sociāldemokrātus sūtīja uz koncentrācijas nometnēm un likvidēja, lai gan pats arī bija sociālists. Tie, kas paguva aizbēgt uz ārzemēm, palika dzīvi. Tieši sociāldemokrātu vēstules no Vācijas uz ārzemēm ir labākās tā laika liecības, kas veido priekšstatu par Hitlera ceļu pie varas. Citas partijas Hitlers šādā veidā neiznīcināja. Izņēmums bija atsevišķi konservatīvi orientēti politiķi, liberāļi vai kristīgie, kas runāja pretī nacistiem. Tie arī nonāca gāzes kamerās un krāsnīs. Tātad fīrers iznīcināja kreisos kolektīvi, bet no citām partijām tikai tos ļaudis, kas konfliktēja ar viņa domubiedriem.

Nākamais, svarīgākais punkts ir pieņēmums, ka vācieši paši vēlēšanu rezultātā esot anulējuši demokrātiju. Nē, tā tas nebija. Kopš 1930.gada Vācija vairs nebija demokrātiska valsts. Bija demisionējušas vairākas valdības pēc kārtas, tika atlaists parlaments un Veimāras republikas prezidents Pauls Hindenburgs izraudzījās kancleru pats. Atbilstoši konstitūcijas 48. punktam. Hitlers nenonāca kanclera amatā demokrātiskā ceļā. Viņu iecēla šajā amatā Hindenburgs. Tieši tāpat kā Latvijas prezidents Guntis Ulmanis nez no kurienes atrada Andri Šķēli un iecēla viņu premjera amatā (1997). No posta, kas šim lēmuma sekoja, neesam paguvuši atgūties joprojām. Tas pierāda, ka atsakoties no taisnīgiem spēles noteikumiem, „bēgot no vilka“ var „uzskriet lācim“.

Konservatīvo ideja likvidēt demokrātiju

Demokrātijas anulēšana arī nebija Hitlera ideja. Šo ceļu jau bija izlēmuši konservatīvie politiķi, Hindenburgu un Franci fon Pāpenu ieskaitot. Vienīgā problēma – kā to realizēt, lai nepārkāptu konstitūciju? Hitlers labi saprata viņu idejas un godīgi apsolīja, ka 1933. gada vēlēšanas būs pēdējās Vācijā. Tobrīd neviens viņam neticēja. Konservatīvajiem bija vienalga, ko viņš sola. Galvenais, ka viņiem bija apnikusi demokrātija un Hitlers šķita pieņemams, nesāpīgs un viegli regulējams mehānisms demokrātijas anulēšanai. 

Stūres pārņemšana

Hitlers visu izdarīja kā solījis, pat vēl vairāk. 1933. gadā pārņēma varu valstī, anulēja valsts aparātu, aizliedza arodbiedrības un visa veida politisko opozīciju, anulēja visas demokrātiskās pilsoņu tiesības, ierobežoja ebreju tiesības un uzsāka vācu sabiedrības ideoloģisku sinhronizāciju (Gleichschaltung). Neraugoties uz šo visu, konservatīvie vācu politiķi paklausīgi sekoja un atbalstīja visas Hitlera iegribas un pārkārtojumus. Piemēram, Hitlera tieslietu ministrs bija katolis Francs Ginters no Vācu nacionālās tautas partijas (DNVP), kuram nebija iebildumu pret Hitlera politiku un metodēm.

Hitlera revolūcija bija labējo apvērsums. Reihstāga ugunsgrēks (1933.gada 27. februārī) atviegloja viņa nākšanu pie varas vēlēšanu ceļā, jo par viņa kandidatūru nobalsoja arī konservatīvie. „Pret“ uzdrošinājās balsot tikai atlikušie sociāldemokrāti. 

Tas nozīmē, ka nevis tauta atrada Hitleru, bet to panāca Vācijas konservatīvie spēki. Lai anulētu demokrātiju bija vajadzīgi daudzi cirtieni. Vienā rāvienā to „nogalināt“ neizdevās. Taču, ja labējie sāka nosliekties autoritāra režīma virzienā, tad apvērsums pret demokrātiju un cilvēktiesībām pamazām kļūst iespējams.

Lai pārņemtu valsts politikas stūri bija jāiznīcina neatkarīgie mediji. To darīja Hitlers, pateicoties kampaņai „pret melu presi“ (Lügenpresse) un partijas programmas 23. paragrāfam, kuru gaismā tika realizētas tiesāšanās pret “apzinātu politisko melu izplatīšanu presē“. Donalds Tramps tieši tāpat cīnījās ar demokrātiskajiem, neatkarīgajiem amerikāņu izdevumiem. Viss, kas viņam nepatika, skaitījās „viltus ziņas“ (fake news) un neatkarīgos medijus viņš dēvēja par „tautas ienaidniekiem“ (enemies of the people).

Tāpēc ir svarīgi, lai politiskās partijas nesāk „kārtības dēļ“ pieslieties kustībām ar totalitārisma un autokrātisma nosliecēm. 

Līdzīgā veidā pie varas Latvijā 1934.gadā naktī no 15. uz 16. maiju nonāca Zemnieku partijas līderis Kārlis Ulmanis. No rīta tika apcietināti potenciālie apvērsuma pretinieki, galvenokārt Saeimas deputāti un sociāldemokrāti. Policijā pildīja pavēles un armija nemieros nepiedalījās. Tā patrulēja un aizsargāja valsts iestādes. Arestēja dažādu partiju cilvēkus, inteliģences pārstāvjus un uz Liepājas koncentrācijas nometni uzreiz nosūtīja ap 800 cilvēkus. Aresti turpinājās arī vēlāk. Tādā kārtā arī Latvijā tika izveidots autoritārs režīms, kas daudziem šķiet laba ideja arī šodien. Bija aizliegtas visas politiskās partijas, neērtie mediji, pilsētu un pagastu vadītājus iecēla Ieslietu ministrija. Tika apturēta Satversmes un Saeimas darbība. 

Kurš tolaik atbalstīja šo absurdu? Samērā daudzi. Diktatūras tolaik bija modē un apvērsuma veicēji šķita pārliecināti, ka parlamentārismu (kā tādu) ir piemeklējusi krīze, kas atrisināma vienīgi parejot no demokrātijas uz diktatūru. Šī esot vienīga gudrā izeja. Taču tā nebija taisnība, jo Eiropā bija daudz demokrātiju, kas netiecās pēc vadoņa, jo šis ceļš pie varas bija vienīgais veids kā egocentriskiem politiķiem noturēties netraucēti varas virsotnē. Ekonomiskā krīze tolaik bija nākamais “arguments“ par labu diktatūrai.  Vēl pāris demagoģisku argumentu (par labu Ulmaņa apvērsumam) bija apgalvojums, ka Ulmanis rīkojies „nesavtīgu  un patriotisku ideju vadīts“, un, ka „nenobriedusī latviešu  tauta neesot gatava demokrātijai“. Tā Kārlis Ulmanis pārņēma Latvijas stūri un finālā piekrita Sarkanās armijas ienākšanai Latvijā. Ar šo iznīcinot Latviju kā neatkarīgu valsti 50 gadus uz priekšu.  

Vai 2021. gadā draud 1934.gada scenārijs?                    

Pagaidām nedraud. Uz politiskās skatuves darbojas citas partijas, taču publiskajā telpā aizvien biežāk atskan saucieni pēc autoritāru kustību palīdzības. Nacionālisms un rasisms atkal cenšas nostāties prestižā pozīcijā Eiropā un ASV un tieši šis aspekts iezīmē jaunus uzbrukumus demokrātijai. 

Paradoksāli, ka šis „restaurētās“ kustības pieprasa vairāk demokrātijas un to atbalsta konservatīvie spēki. Tieši tāpat kā to savulaik pieprasīja Hitlers. Arī viņam likās, ka korumpētā, nestabilā, liberālā un kosmopolītiskā demokrātija ir „savu laiku nokalpojusi“ un tās vietā jānāk robustai, masīvai un kategoriskai nacionālo spēku varai, kas atspoguļoti „tautas domas“ un “patiesu demokrātiju“. Šo īsto demokrātiju nodrošinātu nevis vēlēšanas, bet viena pareizā partija vadoņa vadībā, kas pauž īstās un patiesās tautas domas un cerības. Tā teikt – nevajag nevienam neko jautāt, vadonis visu zina labāk par mums un priekš mums.

Protams, ka ir tieši tāds pats ārējais ienaidnieks kā Hitleram un tas ir antisemītisms (ungāriem, krieviem un poļiem Džordža Sorosa veidolā), „globālisti“ (Hitlera laikā tos sauca par kosmopolītiem) un „marksisti“ – visaptverošs apzīmējums visiem, kas nav konservatīvi. Ienaidnieku stallī tagad ir arī musulmaņi, homoseksuālās minoritātes un sieviešu tiesību aizstāvji.  

Demokrātijas nogalināšanas tehnoloģija ir apgūstama. To mācēja Hitlers, Ulmanis, Staļins un citi. Tauta šo neizvēlējās. Pie varas viņi nonāca mahināciju rezultātā, jo mācēja metodiski saskaldīt demokrātiju. Ceru, ka neatļausim šādiem ļaudīm atkārtot 1934.gada notikumus Latvijā, jo naudu uz zeltu var nopelnīt no jauna, taču zaudētu laiku diktatūras cietumā – nekad. Laiks, kas mums pieder nav dīvāns, bet airi. Steigsimies prātīgi.