Tag Archives: Staļins

Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Tirānijas atdzimšanas laiks ir atkal klāt arī pie mums

Posted on by
1

Speciāli TVnet 

 

ulmanis lembergs usakovs tvnet

Attēls: Toms Ostrovskis, TVnet

 

Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, – «patiesības vispār nav»*.

Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā. Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas. To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.

ASV un demokrātija

«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».

Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats – vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.

Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.

Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas

Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte – tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.

Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.

Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.

Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.

Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.

Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.

ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.

Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.

Tautas kalpi jeb stingrā roka

Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, – vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.

Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).

Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.

Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.

Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.

Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.

Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.

Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.

Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.

Cerēsim.

Atsauces:

*

LASI CITUR: Олег Панфилов: Российские СМИ о Сирии – не ждите правды

2 – Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.

3 – ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.

4 –

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning.

Meet the Press

✔@MeetThePress

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH:

5:03 PM – 22 Jan 2017

5 –

LASI CITUR: Breitbart news network

6 – Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.

7 – #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:

LASI CITUR: Kobra Säsong 19 – Sex, lögner och pizzabeställningar

Vai okupantu monumentu nojaukšana ir vai nav barbarisms?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

okupantu-monuments-tvnet-bilde

Uzvaras parks Rīgā. Foto TVNet.

Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.

Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.

Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze – tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.

Propagandas mākslas maģija

Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.

Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.

Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?

Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi

Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.

 

70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Posted on by
Atbildēt

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.

Krievu neofašisms jeb «Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams»

Posted on by
Atbildēt
Dugins

Krievu neofašists Aleksandrs Dugins. 2007.gads, Maskava, Krievija. Foto: ITAR-TASS/Scanpix no TVNet

Links uz TVnet.

Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, piedzima krievu neofašisms. Patlaban tas ieslēdzies un aizbarikādējies Kremlī un veido Krievijas prezidenta Vladimira Putina retoriku. No turienes (tāpat kā «ļaunuma impērijas» (1) laikā) šī ideoloģija tiek intensīvi izplatīta ar Putinam paklausīgu un varai lojālu krievu mediju palīdzību visā pasaulē. Neofašisma dogmas atrod dzirdīgas ausis arī Latvijā. Diemžēl.

Kremļa ideologs – Aleksandrs Dugins

Jau 1991. gada decembrī krievu filozofs Aleksandrs Dugins publiskoja krieviem paredzēto «jauno ticību», publicējot to savā žurnālā Elementi (Элементы). Šī publikācija nozīmē jaunkrievu modernās, šovinisma ideoloģijas koncepcijas starta brīdi. Savus nacionālboļševisma uzskatus noslīpēt Duginam tobrīd bija palīdzējusi vietējās nozīmes «ideologu smēde» jeb pagrīdes neonacistu grupējums «Melnā SS ordenis» (2), kura līderis un vadonis, mistiķis Jevgeņijs Golovins sevi (līdzīgi Heinriham Himleram) dēvēja par «reiha vadītāju» un nodevās PSRS laikā aizliegto autoru studijām. To skaitā bija arī Itālijas ezotēriķa, dadaista, fašisma un nacionālsociālisma piekritēja Juliusa Evolas darbi, pagājušā gadsimta vācu konservatīvo revolucionāru idejas un krievu «Eirāzijas» emigrantu diskusijas Berlīnē.

Melnā Ordeņa brāļus Krievijā 90. gadu sākumā aizrāva elitisma idejas, kas savā būtībā bija izteikti neproletāriskas. Šajā brīdī Dugins esot sajutis misijas aicinājumu un sācis izstrādāt krievus apvienojošu nacionālu ideju. Iespējams, ka viņu uzmundrināja viņa darba vieta. Viņš tobrīd (1990 -1992) bija GBB – PSRS Valsts drošības komitejas slēgto arhīvu atslepenotāju skaitā un izlēma, kuri dokumenti būs publiski pieejami un kuri ne. Iespējams, ka viņš, tāpat kā Vladimirs Putins, pārliecinājās, ka čekas arhīvs vienmēr nav objektīvas informācijas krātuve (skat. Vladimira Putina izteikumi intervijā ITAR-TASS pirms nedēļas), un saprata, ka Krievijas garīgā dzīve jāturpina turēt hermētiski noslēgtas konservu kārbas statusā.

Tobrīd Dugins pēkšņi kļuva arī par ticīgo. Kā jau savas ticības fundamentālists, viņš iekļāva savu pareizticīgo pārliecību arī jaunkrievu ideoloģijā un vienlaikus kļuva par Ļimonova krievu nacionālboļševiku partijas biedru.

Lielu ietekmi uz jaunkrievu neofašima ideoloģijas radītājiem tobrīd esot atstājis sirmais beļģu fašists Žans Fransuā Tiriars (Jean-François Thiriart, 1922 – 1992), kas sava Maskavas apmeklējuma laikā 1992.gadā iedvesmojis un spārnojis arī Duginu. Toreiz «Jaunās Eiropas atbrīvotājs no atlantisma» skarbi deklarēja, ka pasauli nomācot neciešama amerikānisma vara (ar ebrejiem visās atslēgas pozīcijās) un šis esot izejas punkts nebeidzamiem metafiziskiem konfliktiem ar atlikušo pasaules daļu, kas balstās uz eirāziskās, kontinentālās domāšanas principiem.

Šī toņkārta bija jau noskanējusi Berlīnes krievu emigrantu un boļševiku loģikā, kas deklarēja «krievu unikalitāti», «krievu nācijas izcilību» un viņu atbildību civilizācijas attīstības priekšā. Duginam atlika tikai to mehāniski pārņemt un idejiski adoptēt.

Tiriārs toreiz aicināja krievus reanimēt eiropadomju impēriju ar galveno misiju – iznīcināt visļaunāko no ienaidniekiem, briesmoni viņpus okeāna – Amerikas Savienotās Valstis, tādējādi atbrīvojot pasauli no atlantisma. Tādā kārtā Krievija pamazām kļūtu par «progresīvā nacisma» mantinieci. Pēc šīs loģikas Hitlers bija nodevis Staļinu, pārkāpjot Molotova-Ribentropa 1939. gada paktu. Pasaule toreiz bija strikti sadalīta «pareizo nāciju» starpā, un tādai tai bija jāpaliek «ideoloģisko ajatolu» Staļina + Hitlera kontrolē visu atlikušo zemes griešanās laiku.

Dugina domubiedri

Dugins steigšus dibināja savu nacionālboļševiku partiju un bija gatavs iekļauties ekstrēmistu kustībā. Taču, kā jau tas mēdz notikt ar praviešiem, kurus tēvzemē neatzīst, arī viņam drīz vien kašķu dēļ nācās no savas partijas aiziet. 2006. gadā viņš sāk strādāt Maskavas Valsts universitātē, tur nodarbojoties ar zinātni (3) un lasot lekcijas par tēmu postfilozofijā un izdodot savu ideju orgānu Elementi. Turpat līdzās iknedēļas izdevumu Djen (Diena), kuru parakstīja rakstnieks Aleksandrs Prohanovs, kas kļuva slavens jau Brežņeva ēras laikā kā fanātisks Afganistānas kara varoņdarbu un kodolieroču romantisma apdziedātājs. Arī viņš bija kļuvis par Tiriara ideju atbalstītāju un savā izdevumā Zavtra (Rītdiena) stutēja Dugina sapņus par Padomju Savienības atjaunošanu.

Pats galvenais kopsaucējs bija skumjas pēc zaudētās Krievijas cara impērijas un Josifa Staļina «stiprās rokas». Tā sakot, monarhisma un staļinisma savienojums kļuva par Dugina grupas ceļazvaigzni, pilnīgi bez Ļeņina klātbūtnes. Tā vietā neofašisma koncepcijā (kā parasti) tika iekļautas konspirācijas teorijas par liktenīgajiem ienaidniekiem (ebrejiem), ieskaitot cara falsificētos «Cionas gudro protokolus». Pēc viņu domām, ebreji (jau atkal) bija pie visa vainīgi, ieskaitot Krievijas, Gorbačova un Jeļcina samulsināšanu un valsts «pareizās attīstības» izsišanu no sliedēm. Liberālisms un kapitālisms tika izsmieti un degradēti kā nejēdzīgs pretstats senajai krievu kolektīvisma idejai. Kulminācija krievu neonacistu atdzimšanai tika piedzīvota 1993. gadā, kad Jeļcins apspieda konservatīvo grupējumu sacelšanos un bojā gāja demonstranti. Ar šo brīdi (pēc neonacistu domām) Krievija bija jāuzskata par svešas varas okupētu valsti un visi šīs kustības ienaidnieki ir jāuzlūko kā krievu nīdēji jeb rusofobi.

1998.gada krīze piespieda Borisu Jeļcinu atkāpties. Viņa krēslā zibenīgi iesēdās bijušais čekists, sarkanmelnās, krievu neonacisma kustības piekritējs Putins. Automātiski tika nomainīts Krievijas attīstības scenārijs.

Baznīca un postsovjetisma politikas spiediens

Kristīties krievu jeb austrumu ortodoksālajā baznīcā un kļūt ar īstenu pareizticīgo ar šo brīdi kļuva par karjeras priekšnoteikumu nr. 1 (tieši tāpat kā komunistiskās partijas biedra karte Padomju Savienības laikos). Par pareizticīgiem konvertējās vairums vadošo krievu politiķu. Krievu politiskie karjeristi saprata laika prasību – Pareizticīgo baznīca ir un būs tuvākais Vladimira Putina vadītā krievu neonacisma balsts un sabiedrotais (par to varējām pārliecināties skandalozajā Pussy Riot lietā).

Pareizticīgais un labējais ekstrēmists ar komunistiskiem uzskatiem, rakstnieks un publicists Aleksandrs Prohanovs ar šo uzsāka savu kauju pret pašformulēto «krievu dvēseles izvarošanu, kuru bija panācis Jeļcins». Viņš deklarēja četras krievu sabiedrības piedzīvotās impērijas fāzes: viduslaiki, Pētera I periods, 19.gadsimts un Staļina laiki. Tagad Krievijai esot jāsāk savs piektais impērijas periods. Tā būšot Krievija, kurā ik uz soļa ir pareizticīgo baznīcu kupoli un atomelektrostacijas. Pret Staļina masu iznīcināšanas metodēm A. Prohanovs izturas iecietīgi un uzskata tās par nepieciešamām akcijām pasaules kara cīņu gaitā un kosmosa iekarošanas procesā.

Putina pretinieki bija arī viņa ienaidnieki, un tāpēc viņš tikko uzaicināja uz dueli Kremļa nežēlastībā kritušo mūziķi Andreju Makarēviču. Kaušoties ar saksofoniem. «Manu saksofonu sameistaros Kalašņikovs, bet Makarēvičs lai aizstāvas ar savu M-16» (Комсомольская правда, 2014.20.11.)

Aleksandrs Dugins nekaujas ar saksofoniem. Viņš lasa lekcijas Maskavas Universitātes studentiem un armijas virspavēlniecības ģenerālštābam. Ar šo akadēmisko aizmuguri viņam labi izdevās attīstīt tālāk nevis zinātni, bet gan savu ideoloģisko ieceri. Viņš nodibināja ciešus kontaktus ar ārzemju neonacistiem (grieķu Zelta ausma un ungāru Jobbik, zviedru neonacistu līderiem, kas apciemoja oficiāli Maskavu 2012. gadā). Ar savām idejām viņš savaldzināja Putinam tuvus cilvēkus, tādus kā Sergejs Glazevs (Rodina), neslēpjot pauda savu apbrīnu Krievijas prezidenta politikai arī šādā veidā: «Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams!» (Александр Дугин, Известия, 2007.17.09.). Šādā ideoloģiskā kontekstā Ukrainas austrumu aneksija kļūst par pašsaprotamu lietu, nevis neakceptējamu agresiju pret kaimiņvalsti.

Postkrimas sindroms un ētera varmācība

Pēc Krimas okupācijas šis process beidzot sasniedzis kulmināciju, nonācis atklātībā un mēs – novērotāji varam labi redzēt, kā ekstrēmisms pārņem Krievijas publisko telpu. Vispirms uzkrītoši tiek marķēti nepareizie un nepareizi domājošie cilvēki – tie ir liberāļi. Tos var apsaukāt Krievijā skaļi par nodevējiem, neliešiem, dzimtenes nodevējiem. Arī latviešu valodā strauji tiek tulkoti saukājamie vārdi no krievu valodas, ar kuriem var apveltīt ikvienu personu, kas publiski atļaujas nepakļauties Dugina doktrīnai. Zaļo cilvēciņu aktivitātes Latvijā (kā redzat) nav tikai militāra rakstura. Tām, pirmkārt, ir ideoloģiskas daba, jo plašas tautas masas ir jānoskaņo par labu Dugina ideju realizācijai arī kaimiņvalstī Latvijā.

Putina kontrolētie mediji neierobežoti piedāvā Maskavas TV dīvānu Duginam un Prohanovam vislabākajā ētera laikā. Rezultātā jau šodien Dugins daudzu krievu acīs ir kļuvis par Krievijas garīgo pestītāju un 2011. gada aptaujas liecina, ka Dugins atrodas 36. vietā Krievijas intelektuālāko personu sarakstā (www.livelib.ru).

Šodienas Krievijas līdzība 1919. gada Vācijai ir uzkrītoša: pazemota nācija ceļas kājās, lai atriebtos. Tā šo situāciju vēlas traktēt neofašisti, un šiem tēlojumiem piebalso Dugina publiskā sludināšana krievu medijos par to, ka «pasaules bezgalīgā telpa pieprasa krievu gara un garīguma atgriešanos». Tālākais nemaz nav burtiski jāsludina, jo mēs nojaušam, ka tieši Dugina krievu garīgums ir gatavs glābt pasauli no liberālisma posta.

Paradoksāli, ka Ukrainas demokrātijas piedzimšana pēc Janukoviča patriekšanas no valsts putinistu leksikā tiek dēvēta par fašistu nākšanu pie varas Kijevā, jo Svoboda un Pravij Sektor bija maidanistu rindās un ir iekļauti arī jaunajā valdībā. Taču to īpatsvars pret Maidana sacelšanās kopumu ir niecīgs, ja salīdzinām ar pašas Krievijas neonacistu īpatsvaru iedzīvotāju slāņos: šodien neonacistu Vladimiru Putinu Krievijā atbalsta vismaz 80% krievu).

Viņi ir gatavi atbalstīt Putina iedibināto jauno Krievijas līniju, kas paredz publisko debašu ierobežošanu, demonstrāciju aizliegumu, blogu un mediju cenzūras pastiprināšanu un patriotisma iesakņošanu skolās un kultūrā. Pat ievērojamas krievu kultūras un sporta personības, kuras lielā mērā var uzskatīt par publiskā viedokļa noteicējām, uzskata: «Līdz šim Krievijā nekad nav bijis tik jauns, enerģisks un sportisks prezidents. Mums, sportistiem, viņš jau sen ir mūsu vecākais treneris. Viņš ir mūsu līderis, mūsu valsts komandas kapteinis!»(vairākkārtēja olimpiskā čempione daiļslidošanā Irina Rodņina, 2007.26.11.); «ar Putina vārdu man saistās manas valsts un mana personīgā goda un cieņas atgūšana» (kinorežisors Ņikita Mihalkovs, 2007.27.11. TV programma «Судите сами»).

Dugins pamazām iemācījies apvaldīt savu sākotnējo sajūsmu par neonacistisko ordeņa brāļu idejām, kuras viņš kādreiz uzskatīja par intelektuālo oāzi. Viņa domas tagad Krievijā jau atbalsta pat citi profesori, to skaitā Andraniks Migranjans, kas domā, ka Hitlers pareizi vien rīkojās, jo trīsdesmitajos gados esot demonstrējis sevi kā tālredzīgu un gudru politiķi. Pēc Migranjana domām Hitlera aneksijas esot pamatotas, un neko sliktu viņš nevarot teikt arī par Kristāla nakti un ebreju grautiņiem.

Prohanovs televīzijas ekrānā, labākajā ētera laikā, atklāti paziņoja, ka «ebreju fašisti» Ukrainā gatavojas jaunai krievu iznīcināšanai pasaules mērogā un tam esot jāpretojas. Viņam piebalsoja arī krievu TV programmas vadītāja, kas uzsvēra, ka ebreji ar savu naudu savulaik jau reiz esot noveduši Hitleru līdz «pirmajai sabiedrības attīrīšanas akcijai» (SvD, 2014.07.05.), kas būtībā ir nepiedodami smags antisemītisma izpaudums.

Putina neonacisti un Rietumeiropas ekstrēmisti

Nevienam nav noslēpums, ka krievu putinisti šodien ir atraduši ideoloģiskus kontaktus ar daudzām vecās pasaules nacionālistu partijām. Vienīgais izņēmums pagaidām ir rumāņu PRM un zviedru Svenskarnas partija, kas ir izteikti pretkrieviskas. Vairums no tām tēloja «objektīvus novērotājus» pavasara Krimas vēlēšanu publiskās teātra izrādes laikā. Kā galvenais rīkotājs šajā pasākumā uzstājās beļģu institūts, kas joprojām saglabā Tirarda ideoloģisko mantojumu. Šajā kontekstā Duginam ir izdevies iesakņot ideju, ka Krievijas uzdevums ir atbrīvot ne tikai Ukrainu, bet arī lielu daļu Eiropas. Kādā TV intervijā Dugins neslēpj, ka gan Polija, Somija, gan arī Ziemeļzviedrija, piemēram, var uz laiku kļūt par Krievijas satelītvalstīm. Tas būšot nepieciešams gigantiskajā kaujā pret atlantismu, globalizāciju un modernitāti.

«Aust jauns laiks – Krievijas laiks. Tā būs krievu civilizācijas ēra. Mūsu brāļi pašlaik izcīna šo kauju – krievi un ukraiņi dienvidaustrumos. Viņi pašlaik lej savas asinis, lai nodrošinātu lielo atmodu. Viņi upurē savas dzīvības uz krievu idejas altāra. Viņu karš ir mūsu karš. Viņu asinis ir mūsu asinis,» uzsver krievu neonacisma ideologs, piebilstot, ka pasaule vēl tikai redzēs un būs spiesta rēķināties ar krievslāvu asinīs iekodēto diženumu.

Ar šo Krievija ir atklāti spērusi platu un redzamu soli atklāta neonacisma virzienā.

To vairs nav iespējams nedz pārprast, nedz tulkojumā mīkstināt.

Tas ir noticis un skar arī mūs.

  1. Bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana apzīmējums Padomju Savienībai_

  2. Никита Каледин «Терапия оказалась бессильной перед манией Дугина-младшего переустроить мир», «Стрингер» № 7, 01.05.2003.

    1. gadā Maskavas Valsts Universitāte atstādinājusi Duginu no Sociālo zinātņu fakultātes dekāna amata. Гaзета.ру 01.07.2014.

_

Kremļa haizivis Latvijas okeānā un mēs

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet 2014. g. 6. augustā

Putins TVNet fotoLieliskā Latvijas vasara šogad lutina ar karstumu pludmalēs un traumē ar traģiskām ziņām no «tuvējām ārvalstīm». Austrumukrainas bruņoto konfliktu kaskāde, krievu teroristu notriektā malaiziešu pasažieru lidmašīna un šā notikuma atšķirīgā atbalsošanās pasaules medijos liek domāt, ka dzelzs priekškars no jauna ir nolaists Eiropai pa vidu. Jau atkal «aukstais karš» ir klāt.

Kurš vainīgs pie Eiropas sašķelšanas blokos?

Aizas racējs un idejas autors ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tas pats, kurš savējiem mēģina iestāstīt, ka viņi ir labāki par mums – rietumniekiem, jo slāvu misija esot atbrīvot pasauli no ļaunuma pēc Putina scenārija. Hitlera modelis joprojām funkcionē: iestāstīt savai tautai, ka tā ir nepelnīti cietusi un ka tāpēc ir izredzētā (toreiz ārieši, tagad – pareizticīgie slāvi); fokusēties uz konkrētu pretinieku (ebreji un romi toreiz, tagad – homoseksuāļi, liberāļi), tos intensīvi demonizējot (praktiski apkarojot, aizliedzot un legāli vajājot).

Pēc tam šo pamatnostādni papildinot ar patriotisko mākslu, pseidofilozofiju un nežēlīgu politisko teroru, var panākt unisonu ar visplašākajām iedzīvotāju masām. Šādi iespējams radīt krievos aplenkuma un apdraudētības sajūtu, panākot, lai gandrīz visi Krievijā domā tieši tā, kā tas nepieciešams pašam Putinam: mēs esam vieni, bet visa pasaule ir sazvērējusies pret mums.

Putina Krievijas intensīvā pašizolācija Kremlī un upura kompleksa forsēšana savējo vidū tiek traktēta kā «atbilde», nevis iniciatīva. Rietumi uzbrūk, bet «Krievija tikai aizsargājas».

Būtībā tas nav nekas jauns. Līdzīgi rīkojās arī Ļeņins, Staļins, Kastro un Pols Pots. Pārsteidz kas cits. Vladimira Putina Krievijas režīma pašreizējā ideoloģija, cenzūra un represīvais aparāts ļoti atgādina PSRS laika situāciju. Taču atšķirībā no «Helsinku perioda» Maskavā, Vitebskā un Omskā vairs nav spēcīga «samizdata», leģendāru disidentu un ambiciozu «citādi domājošo», kas nepieļautu Krievijas aizbarikādēšanos pagrabā. Kāpēc «caurmēra Popovs» vai «Ivanovs» neprotestē?

Vai vainīga ir sabiedrības vilšanās rietumu demokrātijas iespējās? Vai laupītājkapitālisma sekas cementējušas krieva neticību brīvās pasaules iespējām? Vai izeja ir Putina piedāvātā reliģija?

To rādīs laiks. Taču viens ir skaidrs – «citādi domājošo» deficīts Krievijā izskaidro Vladimira Putina ideoloģijas neparasti grandiozos panākumus viņpus un šaipus Zilupes robežstabam, kas šodien no jauna iezīmē demarkācijas līniju starp diviem naidīgiem blokiem.

Kremļa propagandas haizivs un mēs

Propagandas kara eskalācijas periods ir klāt. Rietumpasaulē «par to pašu» stāsta vienu, bet krievu mediji piedāvā pavisam citu patiesības versiju.

Kura no tām ir pareizā? Pirmā vai otrā? Trešā vai ceturtā?

Caurmēra somam, zviedram vai spānim mediju aina rādās līdzīgi. Turpretī mums – Krievijas kaimiņvalstī dominē viedokļu caurvējš, jo Kremļa mediji sasniedz mūs «pa tiešo».

Modernais laiks Latvijas iedzīvotājam piešķīris plašu informatīvo līdzekļu izvēles skalu: avīzes, žurnālus, radio, TV un interneta portālus. Mūsu 2 miljoni iedzīvotāju var brīvi izvēlēties, ko lasīt, kā klausīties un kuram ticēt: Rietumu medijiem vai Putina propagandas taurēm. Teorētiski izvēle ir vienkārša, taču praksē aina izskatās pavisam citāda. Vairums krievu un liela daļa latviski runājošo skatītāju par savējo izvēlas tieši Krievijas televīziju producētās versijas par patiesību, nevis necenzētās pasaules piedāvāto modeli. Paradokss, bet fakts. Kāpēc tā notiek? Kāpēc mūsu iedzīvotāji izvēlas despotisko kaimiņvalsti kā patiesības ministriju? Iemesli ir vairāki.

Pirmkārt, mediju krīzes rezultātā no ierindas Latvijā ir izsistas papīra avīzes. Tās zaudējušas savu agrāko nozīmi un ietekmi sabiedrībā. Tas noticis politiski tendenciozā satura un profesionāli neprasmīgā mediju menedžmenta dēļ.

Otrkārt, finanšu krīzes rezultātā iedzīvotāji nav gatavi abonēt presi un vairākums pievēršas bezmaksas audiovizuālajiem medijiem, kas Latvijā nav konkurētspējīgi ar Kremļa vadītajiem Maskavas propagandas buldozeriem. Diemžēl LTV, LNT un TV3 ir izvēlējušies ASV izklaides programmu formātu, kas būtībā neatbilst Latvijas (Eiropas) publikas gaidām. Šodien, kad interpretācijas prasība nostāda tradicionālo viedokļu žurnālistiku pirmā ranga vajadzību skalā (kuru Krievijas kanāli perfekti kompensē mūsu pašu neesošās analītikas vietā) mēs turpinām dejot ar zvaigznēm, dziedāt ar ģimenēm un meklēt saimniekiem sievas.

Treškārt, sabiedrībā ir diezgan daudz PSRS nostalģijā slīgstošu cilvēku, kas «pievelkas» pie Kremļa dēstītās eiroskepticisma latiņas un bauda pašmāju prokremlisko partiju eironaida aģitācijas akordus (pseidopanika sakarā ar sankcijām pret Krieviju jeb «sausā piena», «šprotu» un «poļu tomātu» vaimanas).

Tā kā mediju regulācijas politikas un uzraudzības institūciju Latvijā līdz šim nav bijis, tad Kremļa viedoklis vienmēr brīvi un netraucēti plūdis iekšā Latvijā pa visām durvīm un logiem. Tāpēc Kremļa propagandas modeļi jau sen ir šeit iesakņojušies kā «ticama» un «loģiski saprotama» informācija. Gan krieviski runājošajiem, gan arī latviešiem, kas vai nu skumst pēc PSRS laikiem, vai arī uztver tos kā jautru alternatīvu savai sūrajai Latvijas kapitālisma ikdienai. Tāpēc daudzi Rīgā, Daugavpilī vai Liepājā ir pārliecināti, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas notrieca nevis krievu teroristi ar Krievijas ieročiem, bet gan «ukraiņi paši» un ka Latvijas Nacionālās operas zāles luksusa prostitūcija Kremļa «Jaunā viļņa» «kultūrtusiņa» vajadzībām ir tikai «labs darījums», padomju tautu draudzības izpausme vai «vienkārši burvīgs bizness».

Kā tas varēja notikt, ka tik daudzi Latvijā nespēj nošķirt melus, savtīgu manipulāciju no bezkaislīgiem ziņojumiem par patiesām norisēm? Tāpēc, ka mūsu valstī nav modernas, mediju darbu regulējošas likumdošanas, uzraudzības institūcijas un visaptveroša mediju darba kodeksa, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrībai bezkaislīgu un tolerantu informatīvo telpu.

Nemākulība mediju pārvaldē un regulācijā ir hroniska brīvās Latvijas kaite. Tā sākās brīvvalsts pirmajos gados, kad mediju īpašnieki kategoriski nepieļāva regulējošas institūcijas rašanos (ieskaitot mediju tiesībsargu, reklāmas un PR regulatoru), saskatot tajā biznesa ierobežošanu. Šī situācija ir saglabājusies joprojām.

Kāpēc mūsu mediju okeānā ir tika daudz haizivju, bet nav neviena glābēja? Tāpēc, ka mediju kompetence nepiemīt nedz politiķiem, kas nosaka mediju likteni, nedz arī elektronisko mediju areāla stūrmaņiem, kas turpina sabiedrisko mediju demontāžas procesu, tos koncentrējot un monopolizējot. Tikmēr mediju telpu pārņem Kremlis un mēs varam zīlēt, vai Kremļa apmuļķotie Latvijas iedzīvotāji ir vai nav ienaidnieki paši sev un savai nākotnei.

Kāpēc krievi mīl savu Putinu?

Līdzīgi Ziemeļkorejas diktatoram Kimam Čeniram Vladimirs Putins pieprasa sev ticēt uz vārda. Par to pauž satraukumu Rietumu mediji, Latviju ieskaitot. «Pēdējais kliedzošākais safabricējums, ko Putina režīms iebaroja tautai, bija sižets Krievijas Pirmajā kanālā, kur kāda psihiski nelīdzsvarota sieviete stāstīja par to, kā Slovjanskas centrā «ukraiņu režīms» «it kā pie ziņojumu dēļa kā Jēzu pienagloja trīs gadus vecu bērnu un licis viņa mātei skatīties, kā viņš asiņojot mirst. Tad māte esot piesieta pie tanka un vilkta apkārt laukumam…» – konstatē «Kurzemes Vārds» (21.07.2014.) un pēc tam paskaidro, ka vēlāk noskaidrojies, ka nekas tamlīdzīgs Slovjanskas centrā tomēr nemaz neesot noticis. Cik procentu televīzijas skatītāju tic šādai safabricētai reportāžai? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, taču aptaujas rāda, ka pēc Krimas aneksijas Putina fanu skaits esot palielinājies no 60% līdz 80%. To varot izskaidrot ar šādiem aspektiem: 1) valsts propagandas aparāts atrodas tiešā Kremļa pakļautībā. Tas runā un rāda tikai to, «ko un kā» diktators vēlas; 2) Krievijas iedzīvotāju vairākumam ir salīdzinoši neliels pieejamo informācijas avotu skaits; 3) Krievijai raksturīga neattīstīta politiskās pārvaldes sistēma. Taču, ja rīt būtu vēlēšanas, tad Putins noteikti uzvarētu. Kāpēc?

Pirmkārt tāpēc, ka mediju iespaidā Krievijas iedzīvotājiem ir radusies pārliecība, ka «pie Putina dzīvot ir labāk».

Ja saplīst ūdensvads, tad var doties uz partijas «Vienotā Krievija» biroju un lūgt palīdzību. Ir vismaz viens, kas palīdz, kaut arī pārējie ir korumpēti.

Otrkārt, pašreizējais režīms lieliski izmanto caurmēra krievu lielo pieķeršanos dažādām konspirācijas teorijām un gatavību tām ticēt. Piemēram, idejai par pasaules ļaunuma sazvērestību tieši pret Krieviju. No vienas puses tas nozīmē sabiedrības gigantisku pasivizāciju (ko nu mēs, to visu izlemj augstāk!) un neticību iespējai kaut ko mainīt (vairums «ivanovu» ir pārliecināti, ka protesta demonstrācijas Maskavā apmaksā Krievijai naidīgi spēki ārzemēs).

Krievijā joprojām valsts ir vērtīgāka par cilvēku dzīvībām

Šā iemesla dēļ ir gandrīz neiespējami ieskaidrot krieviem Maidanu kā brīvprātīgu ukraiņu sabiedrības akciju. Šai patiesībai viņi netic, uzskatot, ka «kādam tas bija izdevīgi». Treškārt, krievu citādi domājošo grupējums, kas šodien sastāv no vecajiem disidentiem, uzņēmējiem, taksometru šoferiem, hipsteriem un studentiem, bija un paliks tikai kā 2011. un 2012. gada protestu memoriāls Maskavā.

Protesta vilnis neiešūpoja Krieviju, lai gan uzrunāja ļoti nopietnas un konkrētas Krievijas problēmas – korumpētību un vēlēšanu sistēmas pērkamību. Ceturtkārt – heroisms un patriotisms (kopš Otrā pasaules kara laikiem) joprojām ir krieviem 100% tabu tēma. Par to nediskutē pat 2014. gadā. «Dožģ» jautājums par to, vai nebūtu bijis labāk atdot Ļeņingradu vāciešiem, glābjot neskaitāmu krievu dzīvības, palika bez atbildes. Telekanālu nosodīja ar izolāciju, bet diskusiju par tēmu iedzīvotāji-valsts-karš tā arī nesāka. Valsts tur joprojām ir augstākā vērtē nekā cilvēku dzīvības, un totalitārās pagātnes revīzijas visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām nav notikušas.

Kamēr pasaule lauza galvu par to, kā pamodināt krievus no «Stokholmas sindroma», atcerēsimies, ka mūsu dzīve ir filma bez beigām.

Ar laimīgu finālu.

Cerams, ka šī filma turpināsies bez haizivīm mūsu okeānā.

Cerams.

Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena.

Posted on by
89

2012. gada 8. martā. Papildināts 9. martā.

Kam tad - galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena? Tā ir veltīta nopietnu problēmu risināšanai. Nevis sieviešu politikas vulgarizācijai kā to pasniedz Latvijā.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk būs zaudējuši.

Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās.

Arī tad, ja bija domāts, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no soda.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža.

Par to iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu.

Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”.

Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.

To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.

Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos.

Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. 

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.

Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”.

Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama.

Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi.

Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem”  un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy”   turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā.

Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes.

Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”.

Man nevajag šādu pārprastu dienu.

Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai.

Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu.

Tāpat domā arī Daniels Kreigs, kas  piedalās šajā videovēstījumā:

Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā.

⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes.

Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū.

Pazemojumus publiskajā telpā.

Devalvāciju zinātnē un mākslā.

Pakārtotību amatos.

Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu.

Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.

Labākais veids kā pazemot sievieti - uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas diskrimināciju.

🙂

Papildu resurss par sieviešu nevienlīdzību.

Papildu resurss TVPanorāma

Sieviešu vienlīdzības indekss 2012

Par kvotām valdēs ES viedoklis