Speciāli TVNET
Vajāti disidenti, apcietināti kultūras darbinieki, cenzēti rakstnieki un žurnālisti piederas Krievijas ikdienai. Ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem „pogas tek piegrieztas“ un krievu inteliģencei jāmeklē izdzīvošanas iespējas ārzemēs. Proti, jābēg projām uz citurieni. Krievijas izraisītas karš Ukrainā šo emigrāciju forsē, un mēs varam runāt par jaunu krievu emigrantu vilni. Tagad var teikt, ka aktualizējies kārtējais “humānais koridors“, kas aizskalo projām smadzenes un intelektu no dzimtenes Krievijas.
Tautība – bēglis
1933.gadā Ivanam Buņinam (1870 – 1953) tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā. Uz jautājumu par savu nacionalitāti rakstnieks atbildēja ļoti savādi: „Bēglis“ (réfugié). Gadu vēlāk viņš uzstājās krievu forumos Francijā un diasporai Berlīnē. Taču Vācijā rakstnieku aizturēja Gestapo. Vēlāk viņš savam kolēģim un tautietim Vladimiram Nabokovam esot stāstījis, ka visas mantas tikušas izkratītas, pašam likuši izģērbties kailam, iedzert caurejas līdzekli un sēdēt uz poda. Gestapo cerēja izdabūt no slavenā krieva kādu dzimtas relikviju vai pāris dārgakmeņu, bet tas neizdevās. Rakstnieks nebija noslēpis savā ķermenī neko tik vērtīgu, ko vācu slepenpolicija varētu izkratīt ārā. Smadzenes šādos apstākļos ir vienīgā patiesā vērtība, taču tām varmācības ļaudis nav iemācījušies tikt klāt. Šādas lietas mēs parasti neuzzinām, taču tas nenozīmē, ka tās nenotiek. Tobrīd daudz svarīgāka šķita viņa iegūtā Nobela prēmija. Paša rakstnieka dzīve un tas, kas ar viņu reāli notiek, aizvirzījās otrajā plānā.
Krievu diaspora ārzemēs šo augsto novērtējumu uztvēra kā savas kultūras atzīšanu un aicinājumu saglabāt literatūras tradīcijas, kas tagad jau kļuvušas par visas cilvēces kultūras mantojumu.
Cik krievu tobrīd emigrēja? Nav precīzu skaitļu, taču tiek pieņemts, ka pēc boļševiku varas pārņemšanas Krievijā emigrēja ap 1,5-2 miljoni cilvēku. 1920.gada novembrī ASV Sarkanais Krusts precizējis šo skaitli apmēram 2 miljonu robežās, kas vēlāk papildinājies ar jauniem un jauniem krievu bēgļu paisuma viļņiem.
Jāuzsver, ka bēgšana projām no cara Krievijas bija sākusies jau agrāk. Laikā no 1820.gada līdz revolūcijai savu dzimteni pameta ap 4,5 miljoniem krievu. Vairums toreiz bija krievu ebreji, kuri tika vajāti un emigrēja uz ASV. Anarhists Mihails Bakuņins (1814-1876) bija viens no pirmajiem intelektuāļiem, kas nelabprāt pameta dzimteni. Taču popularitātes ziņā viņu apsteidza Aleksandrs Hercens (1812-1870), kas ir kļuvis par krievu trimdas jeb l’homme engagé simbolu. Krievu liberāļi tolaik sāka pamest Krieviju 1847.gadā un dibināja Londonā pirmās krievu opozicionārās izdevniecības. Viņi izdeva emigrācijas periodiskos izdevumus, kuros asi vērsās pret dzimtbūšanu Krievijā un carisma imperiālismu pret Poliju. Tieši šis pēdējais aspekts daudziem krieviem nepatika, un liberāļi ieguva sev salīdzinoši daudz nelabvēļu konservatīvo krievu vidū. 1865. gadā krievu emigranti sāka apmesties arī Šveicē. Te tika izdoti vairāki preses izdevumi krievu valodā, un to skaits (līdz 1917.gada revolūcijai) Šveicē bija 287. Turklāt 109 no tiem tika iespiesti un izplatīti Ženēvā.
Lielais emigrācijas vilnis – pēc 1917
Taču, neraugoties uz šiem faktiem, par pirmo lielāko krievu emigrācijas vilni tiek uzskatīts laiks pēc 1917.gada revolūcijas. Izceļoja tie, kas necieta boļševikus vai bija pret tiem cīnījušies. Vairums no aizceļotājiem bija ar labu izglītību un ietekmīgu stāvokli sabiedrībā. Tāpēc šo procesu pieņemts uzskatīt par aristokrātu, virsnieku un kultūras elites emigrācijas laiku. Šie ļaudis devās rast sev patvērumu uz Konstantinopoli, Berlīni un Parīzi, vēlāk arī uz Belgradu, Sofiju un Prāgu. Visiem neizdevās nokļūt trimdā „uz zaļa zara“. Visbiežāk bijušajiem krievu firstiem un grāfiem nācās pelnīt naudu kā taksometru šoferiem Parīzē. No plašāk pazīstamajiem intelektuāļiem šajā kontekstā var minēt Ivanu Buņinu, Vladislavu Hodaseviču un Marinu Cvetajevu. Vēlāk – Vladimiru Nabokovu. Sākumā krievu kultūras aktivitātes emigrācijā bija ļoti intensīvas, tika izdotas grāmatas un periodiskā prese krievu valodā. Taču pirmais pasaules karš bija saplosījis pasaules kārtību un šie gruveši iedragāja arī krievu emigrācijas centrus. Tos pārcēla, daudzās vietās teksti un grāmatas tika iznīcinātas un vienīgais krievu kultūras glābiņš bija emigrēšana projām no Eiropas uz ASV.
Nākamais emigrantu vilnis bija pēc Otrā pasaules kara, kad Staļins bija okupējis (Molotova–Ribentropa pakta rezultātā) Ukrainu, Baltiju un Baltkrieviju. Emigranti zināja, ko nozīmē Staļina diktatūra, un nevēlējās atgriezties savā dzimtenē, kas tagad bija krievu okupētas teritorijas.
Padomju pase kā važas
Taču tagad aizbraukšana uz ārzemēm nenozīmēja aizbēgšanu un paslēpšanos. Staļins uzskatīja, ka visi, kuri dzimuši un dzīvojuši valstīs, kas pēc kara piederēja Padomju Savienībai, skaitās padomju pilsoņi. Pēc Staļina doktrīnas šie emigranti skaitījās nodevuši savu valsti, aizbēgot un to pametot. Pēc Otrā pasaules kara eksistēja likums, kas paredzēja nāvessodu par Padomju Savienības pamešanu vai nevēlēšanos atgriezties atpakaļ Staļina laimes zemē. Starp citu, varēja sodīt arī aizbraukušo cilvēku piederīgos ar 10 gadiem lēģerī. Tas nozīmē, ka neviens aizbēgušais, arī no Latvijas, ārzemēs nejutās drošībā. Trocka noslepkavošana ir labs pamatojums šādai panikai un nemieram.
KGB vadītāja Pāvela Sudoplatova memuāri, kas iznāca pagājušā gadsimta 90.gados, liecina, ka padomju sistēma bija izcili nežēlīga un vajadzības gadījumā rīkojās ļoti ciniski. Starp citu, pats Pāvels Sudoplatovs ir piedalījies ukraiņu nacionālā varoņa Jevhena Konovaļeca noslepkavošanā Roterdamā 1938.gadā. To izdarīja ar spridzekli, kas bija paslēpts šokolādes konfekšu kastē. Viņš bija piedalījies arī atentāta rīkošanā pret Trocki Meksikā. Kādu laiku hermētiski noslēgtā konservu kārba ar nosaukumu Padomju Savienība neizlaida nevienu emigrācijas plūsmu pāri savām robežām. Taču „Helsinku process“* iekustināja jaunu masu kustību un piedzima nākamā aizbraukšana.
Trešais emigrācijas vilnis datējams ar 70.-80. gadiem, kad daudzi varēja un viņiem tika atļauts izceļot no Padomju Savienības pie radiniekiem ārzemēs. Šādas – radinieku apmaksātas emigrācijas iespējas tolaik attiecās tikai un vienīgi uz ebrejiem, vāciešiem un Pontijas grieķiem. Taču pa vidu šīm privileģētajām grupām uz ārzemēm izdevās aizspraukties arī dažiem disidentiem un padomju režīma kritiķiem. Šajā laikā no Padomju Savienības emigrēja rakstnieks un vēlāk literatūras profesors Sorbonnas universitātē Andrejs Siņavskis (1925-1997), rakstnieks Saša Sokolovs (1943), Harkovas dzejnieks Eduards Limonovs (1943-2020), kurš vēlāk atgriezās Krievijā un dibināja tur nacionālboļševiku partiju.
Minētā viļņa emigrantu skaitā bija arī Aleksandrs Solžeņicins (1918-2008, Nobela prēmija 1970) un Josifs Brodskis (1940-1996, Nobela prēmija 1987).
Tādējādi vairums krievu – Nobela literārās prēmijas laureātu faktiski bija emigranti, jo publicēt savus darbus Krievijā viņiem netika atļauts.
Lai gan Parīze krievu emigrantiem bija vismīļākā pilsēta, viņu centrs izveidojās Brighton Beach Bruklinā ar nosaukumu „Mazā Odesa“. Tur regulāri pulcējās liela krievu emigrācijas daļa, attīstot savādu kultūras tradīciju, kas ir tāda kā amerikāņu popkultūras un padomju folkloras sintēze. Runāt par augstajām mākslām tur nevar.
90.gados, līdz ar Berlīnes mūra krišanu, aizceļošana no Padomju Savienības atkal uzbangoja ar jaunu spēku. Iemesli bija dažādi – profesionāli un ekonomiski. Taču vairums no šiem aizbraucējiem tomēr saglabāja saiti ar mājām un uzturējās paralēli gan savā mītnes zemē, gan arī dzimtenē. Tagad kontakti ar mājās palikušajiem tuviniekiem un draugiem bija iespējami, un tas arī tika izmantots.
Sestais vilnis
2010.gadā Putina retorika un drošības iestāžu kategoriskais tonis panāca to, ka krievi sāka no jauna emigrēt projām uz ārzemēm politisku motīvu dēļ. Tagad vajāto cilvēku skaitā bija arī seksuālās minoritātes, kuras jauno likumu gaismā tika vajātas dzimtenē. Aizceļoja arī mākslinieki, kuriem Krievijā draudēja ieslodzījums, – Pjotrs Pavļenskis, Pussy Riot u.c.
Šobrīd Ukrainas kara rezultātā piedzīvosim sesto krievu aizbraukšanas vilni. Ukraiņu bēgļus šim procesam nevaram pieskaitīt, jo viņiem ir pavisam cita situācija un motīvi nekā krieviem. Taču krievi ir sākuši braukt projām un dara to salīdzinoši strauji. Viņi tiek vajāti par saviem uzskatiem, gaumi un izteikumiem. Tiek lēsts, ka šajā sestajā vilnī Krieviju viena mēneša laikā jau ir pametuši no 100 000 līdz 300 000 cilvēku. Virzieni – Erevāna, Stambula un Baltijas valstis. Krievijas karu rezultātā šiem krievu politiskajiem bēgļiem neklājas viegli. Piemēram, Gruzijā no viņiem pieprasa politiskās pārliecības deklarēšanu.
Ievērojamāko kultūras personību vidū ir rakstniece Marija Stepanova, kura marta beigās emigrēja uz ASV. Taču visu aizbraucēju sarakstu mēs vēl nezinām, un ir pamats prognozēt, ka tas būs garš. Tas nozīmē, ka Kremļa politika sistemātiski rada apstākļus, lai nodrošinātu smadzeņu drenāžu projām no Krievijas.
Skumji, ka šie procesi neapstājas, bet turpinās un to iemesls ir politiskās diktatūras apstākļi.
*Eiropas Drošības un sadarbības organizācija jeb EDSO (no 1973. līdz 1995. gadam — Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, EDSA) ir pasaulē lielākā reģionālā starpvaldību organizācija drošības jomā (57 dalībvalstis). Organizācija bija radīta aukstā kara laikā kā Rietumu un Austrumu dialoga forums, aptverot Ziemeļamerikas un Eiropas valstis. Darbs norisinās trīs dimensijās: politikas un militārajā dimensijā, ekonomikas un vides dimensijā un cilvēkdimensijā.